29.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 235/1

I–VI

1-7

1-3

4-7

8-27

8

9-13

14-27

15-17

18-23

24-27

28-46

28

29-35

36-38

39-46

47-81

47

48-56

57-81

58-63

64-67

68-70

71-72

73-77

78-81

82-101

82-86

87-101

87-93

94-97

98-101

ĀKK

Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna valstis, kas parakstījušas Kotonū Nolīgumu

ĀLA

Āzijas un Latīņamerikas jaunattīstības valstis

DEV ĢD

Attīstības ģenerāldirektorāts

DNPD

Dabas un nacionālo parku departaments

DRPP

Dabas resursu politikas programma

ECOFAC

Centrālāfrikas mežsaimniecību ekosistēmas (Ecosystèmes Forestiers d'Afrique centrāle)

ENV ĢD

Vides ģenerāldirektorāts

ESAO

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

EuropeAid

EuropeAid sadarbības birojs

MEDA

pasākumi, kas papildina ekonomikas un sociālās reformas Vidusjūras reģiona valstīs, kas nav ES dalībvalstis (Measures to accompany the economic and social reforms in the Mediterranean non-member countries)

NSSD

Nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumenti

Relex ĢD

Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts

SVN

stratēģiskais vides novērtējums

VSD

valstu stratēģijas dokumenti

VVA

valstu vides apraksti

VVF

Vispasaules Vides fonds

I.

Vides aizsardzība ir ļoti svarīga ilgtspējīgas attīstības veicināšanas sastāvdaļa. Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā ir minēta prasība integrēt vides aizsardzību visā Kopienas nozaru politikā un darbību definēšanā un īstenošanā, tostarp Kopienas ārējā atbalstā. Vide kopumā ir kļuvusi par svarīgu jautājumu starptautiskās attīstības dienas kārtībā, un vides ilgtspējība ir viens no tūkstošgades attīstības mērķiem (sk. 1.-3. punktu).

II.

Tādēļ Eiropas Revīzijas palāta 2005. gadā veica revīziju par to, kā Komisija pārvalda attīstības atbalsta vides aspektus. Revīzijas laikā tika pārbaudīts, vai Komisijai, īstenojot tās sadarbību attīstības jomā, ir visaptveroša stratēģija vides aspektiem, vai Komisija ir izstrādājusi atbilstīgu pārvaldības kārtību, lai īstenotu stratēģiju, ciktāl vide ir integrēta (“mainstreamed”) Komisijas attīstības programmās un projektos un kādi ir Komisijas vides projektu rezultāti. Revīzijā tika pārbaudītas Komisijas sistēmas tās centrālajos dienestos un delegācijās, kā arī 65 vides projekti (kopējā vērtība: 560 miljoni EUR) un 43 ar vidi nesaistītas programmas un projekti (kopējā vērtība: 1 073 miljoni EUR) 16 valstīs (sk. 4.-7. punktu).

III.

Komisijai jāizstrādā skaidra un visaptveroša stratēģija attīstības atbalsta vides aspektiem. Kaut arī kopš 2001. gada ir stratēģija, kas paredz vides integrēšanu, īstenojot sadarbību attīstības jomā, pieeja programmu un projektu finansēšanai vides un dabas resursu nozarē nav skaidri definēta. Jaunā attīstības politika, kas tika parakstīta 2005. gada decembrī, sniedz labu pamatu visaptverošas stratēģijas izveidei (sk. 9.-12. punktu). Trīs attiecīgie ģenerāldirektorāti nav regulāri sekojuši Komisijas rīcības plānam vides integrēšanas stratēģijas īstenošanai un nav veikuši regulāru šā plāna koordināciju. Tā rezultātā plānotie pasākumi parasti ir īstenoti ar nokavēšanos vai nav īstenoti (sk. 15.-17. punktu). Komisija nav pienācīgi izskatījusi tās integrēšanas stratēģijas ietekmi uz personāla resursiem. Komisija izmantoja ārējos ekspertus vides palīdzības dienestam, lai sniegtu atbalstu Komisijas darbiniekiem, bet no 2002. gada vidus līdz 2004. gada vidum palīdzības dienests nedarbojās. Vides integrēšanas rokasgrāmata, kas bija jāievieš 2003. gadā, vēl nebija pabeigta 2005. gada beigās, kaut arī šī rokasgrāmata bija svarīga, gan lai noteiktu, kādas integrēšanas procedūras Komisijas darbiniekiem jāievēro, gan arī kā galvenais apmācību līdzeklis. Mācību kursi nebija obligāti galvenajiem ierēdņiem – kaut arī tas bija paredzēts –, un bieži tie bija vāji apmeklēti (sk. 18.-23. punktu). Ir jāturpina pilnveidot pārskatu sagatavošanas, uzraudzības un novērtēšanas sistēmas saistībā ar vides aspektiem, Komisijai īstenojot sadarbību attīstības jomā, lai varētu labāk novērtēt darbības rezultātus šajā jautājumā (sk. 24.-28. punktu).

IV.

Komisija ir panākusi tikai ierobežotu virzību kopš 2001. gada, lai integrētu vidi savā ar attīstību saistītajā sadarbībā. Valstu stratēģijas dokumentos (VSD), ko Komisija ir izstrādājusi sadarbībā ar saņēmējvalstīm un kas aptver Komisijas atbalstu saņēmējvalstīm no 2001. gada līdz 2006. gadam, nav pietiekami ņemti vērā vides jautājumi. Sagatavojot “jaunās paaudzes” valstu stratēģijas dokumentus (2007-2013), Komisijas pieeja vides jautājumu analīzei saņēmējvalstīs ir bijusi daudz sistemātiskāka, ieviešot valstu vides aprakstus (VVA), kaut arī ir pāragri novērtēt, ciktāl šī analīze ietekmēs valstu stratēģijas dokumentus (sk. 29.-35. punktu). Lai gan budžeta atbalsta kā attīstības atbalsta veida nozīmīgums palielinās, Komisija ir darījusi maz, lai integrētu vidi šajā jomā (sk. 36.-38. punktu). Nav izveidota konsekventa sistēma jaunu projektu vides skrīningam. Komisija nav inventarizējusi ekoloģiskās analīzes, kas veiktas attīstības projektiem, un tika atrasti pierādījumi, ka šīs analīzes ne vienmēr ir veiktas gadījumos, kad tās bija jāveic. Ir arī jāizveido procedūras, lai nodrošinātu ekoloģisko analīžu ieteikumu īstenošanu (sk. 39.-46. punktu).

V.

Gandrīz visi pārbaudītie vides projekti bija atbilstīgi saņēmējvalstu vajadzībām, un bieži tie risināja arī globālos dabas aizsardzības jautājumus, jo īpaši saistībā ar mežu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Projektu reālie rezultāti bieži nesasniedza plānotos rezultātus. Turklāt, atbalstu sniedzot projektu veidā, ir nenovēršami grūti nodrošināt būtisku ietekmi un finansiālu dzīvotspēju (sk. 47.-56. punktu). Galvenie faktori, kas ietekmēja projektu efektivitāti, bija pārāk ambicioza projektu koncepcija, kavējumi projektu sagatavošanā un īstenošanā, ierobežota virzība iestāžu pārvaldes resursu palielināšanā, grūtības apmierināt vietējo kopienu vajadzības pēc attīstības, tajā pašā laikā sasniedzot dabas aizsardzības mērķus, projektu nepietiekama ietekme uz politiku un tiesisko regulējumu un nereāli mērķi finansiālai ilgtspējībai pēc projektu finansējuma beigām (sk. 57.-81. punktu).

VI.

Detalizēti ieteikumi visaptverošas vides stratēģijas izveidei un tās īstenošanas pēcpārbaudei, kā arī ieteikumi par to, kā padarīt gan vides integrēšanu, gan vides projektus efektīvākus, ir sniegti 88.-101. punktā.

1.

Kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences “Par cilvēka apkārtējās vides problēmām” Stokholmā 1972. gadā jautājums par vidi un par to, kā nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, ir ieguvis starptautisku nozīmi. ANO Konference par vidi un attīstību Riodežaneiro 1992. gadā vēl vairāk paaugstināja vides un ilgtspējīgas attīstības statusu un kļuva par pamatu trim daudzpusējiem vides nolīgumiem: Konvencijai par klimata pārmaiņām, Konvencijai par bioloģisko daudzveidību un Konvencijai cīņai ar pārtuksnešošanos. Lai gan deviņdesmito gadu otrajā pusē attīstības dienas kārtība zināmā mērā mainīja akcentu uz nabadzības samazināšanas jautājumiem, vides ilgtspējība tika izraudzīta kā viens no astoņiem ANO tūkstošgades attīstības mērķiem, kas tika noteikti ANO Tūkstošgades sammitā 2000. gadā. Pasaules augstākā līmeņa sanāksme par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgā 2002. gadā centās risināt gan nabadzības, gan vides jautājumus.

2.

Donori pamatā ir centušies risināt vides aspektus sadarbībai attīstības jomā divos veidos:

3.

Komisijas uzmanība vides integrēšanai saistībā ar attīstības jomu ir jāskata ne vien no tāda viedokļa, ka donori arvien vairāk atzīst šīs pieejas svarīgumu, bet arī plašākā Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma un politikas kontekstā. Tādējādi 6. pants Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, kas grozīts ar 1997. gadā noslēgto Amsterdamas Līgumu, paredz: “Nosakot un īstenojot Kopienas politiku un darbības,… tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu stabilu attīstību”. Kārdifas Eiropadome 1998. gada jūnijā uzsvēra, ka ir svarīgi integrēt vides aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību galvenajās politikas jomās, tostarp attīstības atbalstā, kuru pārvalda Komisija, un aicināja to izstrādāt atbilstīgas stratēģijas. 2000. gadā tika pieņemta Eiropas Kopienas attīstības politika, kas noteica vidi par “horizontālu tēmu”, t. i., integrējamu visās pārējās jomās. Starp Eiropas Komisiju, dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu 2005. gada decembrī panāktais konsenss par attīstības politiku ne tikai uzsvēra vides horizontālo aspektu, bet arī iekļāva vidi un dabas resursus to deviņu nozaru vidū, kuru finansēšana ir prioritāra.

4.

Ņemot vērā vides izšķirošo nozīmi – tā ir viens no ilgtspējīgas attīstības trim pīlāriem – un tās nozīmīgumu – viens no tūkstošgades attīstības mērķiem –, Eiropas Revīzijas palāta 2005. gadā veica revīziju par to, kā Eiropas Komisija pārvalda vides aspektus, īstenojot sadarbību attīstības jomā ar Āzijas un Latīņamerikas jaunattīstības valstīm, ar valstīm Vidusjūras reģiona dienvidos un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupu. Revīzijā uzmanība jo īpaši tika vērsta uz šiem svarīgākajiem jautājumiem (1):

5.

Vide nav viegli definējams jēdziens. Šīs revīzijas vajadzībām jēdzienu “vide” lieto, pirmkārt, saskaņā ar samērā šauro nozīmi, ko definējusi ESAO Attīstības veicināšanas komiteja projektu klasifikācijai (sk. I pielikumu). Turklāt revīzijā tika ņemtas vērā arī dabas resursu nozares (mežsaimniecības, ūdensapgādes un zivsaimniecības), un uzmanība tika jo īpaši vērsta uz vienu no šīm nozarēm, proti, uz mežsaimniecību (2). Saistības programmām un projektiem šajās jomās 2003. un 2004. gadā ir norādītas tabulā:

Tabula

Budžeta saistības vides un dabas resursu nozarē (2003-2004)

6.

Darbu veica Komisijas centrālajos dienestos, proti, EuropeAid sadarbības birojā (EuropeAid), Attīstības ģenerāldirektorātā (DEV ĢD), Ārējo sakaru ģenerāldirektorātā (Relex ĢD) un arī Vides ģenerāldirektorātā (ENV ĢD), lai identificētu un novērtētu sistēmas, kas izveidotas, lai pārvaldītu vides aspektus, īstenojot sadarbību attīstības jomā. Apmeklējumi uz vietas tika veikti Botsvānā, Brazīlijā, Centrālamerikas reģionā, Ķīnā, Kongo, Gabonā, Indonēzijā, Mali, Maurīcijā, Marokā, Klusā okeāna reģionā un Tanzānijā. Šajos apmeklējumos Palāta pārbaudīja 65 vides projektus (saistības 560 miljonu EUR apmērā no 1995. līdz 2005. gadam), lai novērtētu to efektivitāti. Turklāt tā pārbaudīja 43 citas attīstības programmas un projektus (kopējās saistības: 1 073 miljoni EUR), kuru primārais mērķis nebija vides aizsardzība, lai novērtētu, kā vides aspekti ir integrēti šajos intervences pasākumos.

7.

Sanāksmes tika rīkotas arī ar Pasaules Banku, ANO Attīstības programmu, Lielbritānijas Starptautiskās attīstības ministriju un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO). Tādējādi bija iespējams izdarīt salīdzinājumu ar Komisijas pieeju vides aspektu pārvaldībā, īstenojot sadarbību attīstības jomā. Turklāt notika sanāksmes ar divām vadošajām nevalstiskajām organizācijām vides jomā – Pasaules Dabas fondu (Eiropas Politikas birojs) un Starptautisko Vides un attīstības institūtu.

8.

Revīzija centās noteikt:

9.

Vides aizsardzība ir viens no ilgtspējīgas attīstības trim pīlāriem (3). Tādējādi tai ir jābūt attīstības mērķu būtiskai sastāvdaļai (4). Saskaņā ar Eiropas Kopienas attīstības politiku, kas pieņemta 2000. gada novembrī un kuras plašais mērķis ir nabadzības samazināšana, vide tiek uztverta kā viens no “horizontāliem jautājumiem”, kas jāintegrē visās attīstības programmās un projektos. Tomēr šī politika neiekļauj vidi to sešu prioritāro jomu skaitā, kuru programmām un projektiem tiek koncentrēts finansējums.

1. izcēlumsPadomes un Komisijas 2000. gada 10. novembra Kopīgā deklarācija par EK attīstības politikuPlašais mērķis: nabadzības samazināšanaPrioritārās sadarbības jomas:

10.

Saskaņā ar pieeju, kas lielā mērā vērsa uzmanību uz vides integrēšanu, attīstības politikā pietiekami nav ņemts vērā tas, ka esošās reģionālās sadarbības sistēmas ar ĀKK valstīm (5), Āziju un Latīņameriku (ĀLA) (6) un Vidusjūras reģionu (MEDA) (7) pavēra iespēju nozīmīgam programmu un projektu finansējumam vides un plašākā dabas resursu nozarē. Budžeta pozīcijas tehniskajai un finansiālajai palīdzībai ĀLA un MEDA reģioniem paredz 10 procentus finanšu resursu, kas domāti videi un dabas resursiem. Tajā pašā laikā – kaut arī tas nav minēts attīstības politikā – īpaša regula par mežu saglabāšanu un apsaimniekošanu paredzēja, ka 249 miljoni EUR tiks piešķirti šim nolūkam no 2000. līdz 2006. gadam (8).

11.

Pilnīgas konsekvences trūkums starp attīstības politikas pieeju videi, no vienas puses, un tiesiskajā regulējumā paredzēto pieeju sadarbībai attīstības jomā, no otras puses, izcēla vajadzību pēc vispārējas stratēģijas vides aspektiem sadarbībai attīstības jomā. Galvenais Komisijas sagatavotais stratēģijas dokuments par vides aspektiem, tai īstenojot sadarbību attīstības jomā, ir Komisijas 2001. gada aprīļa personāla darba dokuments “Vides integrēšana EK ekonomiskajā un attīstību veicinošajā sadarbībā – Visaptveroša stratēģija”. Šis dokuments akcentē vides nozīmīgumu saistībā ar ilgtspējīgu attīstību, izklāsta, kā vidi var integrēt vispārējā EK attīstības politikā, un nosaka darbības, kas veicamas, lai īstenotu stratēģiju. Tomēr šis dokuments nav tāda visaptveroša vides stratēģija, kādu pieņēmuši vairāki citi donori, kas skaidri risina ne tikai vides integrēšanu, bet arī vides programmu un projektu finansēšanu. Daži svarīgi jautājumi, kas šādai stratēģijai būtu jārisina, ir turpmāk norādīti 2. izcēlumā.

2. izcēlumsPiemēri stratēģiskajiem jautājumiem, kas attiecas uz vides programmu un projektu finansēšanuKādi ir Komisijas mērķi un prioritārās jomas vides programmu un projektu finansēšanā, ņemot vērā tās stiprās un vājās puses un citu donoru lomu?Kādos gadījumos, Komisijai piešķirot finansējumu konkrētai programmai vai projektam, tai vajadzētu projektu pārvaldīt pašai, un kādos apstākļos to labāk varētu darīt citi donori?Kādas ir dažādo Komisijai pieejamo instrumentu salīdzinošās priekšrocības intervences pasākumu finansēšanai vides nozarē (“lieli” projekti, “mazi” projekti, nozares politikas atbalsta programmas, trasta fondi utt.)?Kādai būtu jābūt saiknei starp projektiem, kurus finansē ar divpusēja atbalsta palīdzību un kurus – no vides un tropu mežu budžeta pozīcijas?Kādas ir Komisijas saistību finansiālās sekas daudzpusēju vides nolīgumu kontekstā, piemēram, saistībā ar iestāžu darbības pilnveidošanu saņēmējvalstīs?Cik lielā mērā un kādos veidos Komisija risinās jautājumu par vispasaules sabiedrības preču finansēšanu?Kādi ir Komisijas mērķi un finansēšanas prioritātes reģionālā līmenī?

12.

Jauna EK attīstības politika (“Eiropas konsenss attīstības jomā”) tika parakstīta 2005. gada decembrī. Jaunā politika cenšas risināt Komisijas attīstības atbalsta vides aspektus ne tikai ar vides integrēšanas palīdzību, bet arī padarot vidi un dabas resursus par vienu no prioritārajām nozarēm finansējumam. Piedāvājot šo jauno pieeju, Komisija atzina, ka iepriekšējā politika pārāk lielā mērā izmantoja integrēšanu, lai nodrošinātu, ka tiek risināti vides aspekti, Komisijai īstenojot sadarbību attīstības jomā (9).

13.

Tomēr, kaut arī jaunā politika skaidri atspoguļo Komisijas centienus piešķirt vēl lielāku prioritāti vides programmu un projektu finansēšanai, izveidojot skaidru stratēģiju, ir jāpanāk, lai politika darbotos. Proti, papildus jautājumiem, kas uzskaitīti 2. izcēlumā, stratēģijai arī jārisina jautājums par to, kā Komisija nodrošinās, lai pienācīga daļa no atbalsta finansējuma tiktu novirzīta videi un dabas resursu nozarei. Šis ir svarīgs apsvērums, jo šī nozare ir tikai viena no deviņām prioritārajām jomām, un saņēmējvalstīm ir jākoncentrē saņemtais finansējums tikai uz vienu vai divām galvenajām nozarēm. Tā kā vairumā saņēmējvalstu vide nav augstākā prioritāte, pastāv risks, ka tās piešķirs samērā maz līdzekļu videi un dabas resursu nozarei, kaut arī Komisijas attīstības politikā ir jauns uzsvars uz vides programmu un projektu finansēšanu.

14.

Tā kā galvenais stratēģijas dokuments par vides aspektiem, īstenojot sadarbību attīstības jomā, vērš uzmanību uz integrēšanu, šajā iedaļā īpaši apskatīta pārvaldības kārtība, kas izveidota šīs stratēģijas pēcpārbaudei. Iedaļā arī novērtēts, ko Komisija ir darījusi, lai novērtētu tās atbalsta vispārējos ekoloģiskos raksturlielumus gan attiecībā uz integrēšanu, gan finansētajiem vides projektiem.

15.

Stratēģiju īstenošana vides integrēšanai, īstenojot sadarbību attīstības jomā, ir liels izaicinājums ne tikai Komisijai, bet arī citiem donoriem. Tas, ka Komisijā par ārējo atbalstu atbild trīs ģenerāldirektorāti (Attīstības ģenerāldirektorāts, Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts un EuropeAid sadarbības birojs), padara uzdevumu vēl grūtāku.

16.

Lai nodrošinātu efektīvu īstenošanu un uzlabotu koordināciju, Komisija kā pielikumu tās personāla darba dokumentam par vides integrēšanu izveidoja “Turpmākas vides integrēšanas pamatprincipus”, kurā noteikti mērķi, darbību veidi, termiņi un iesaistītie ģenerāldirektorāti. Taču netika izveidota visiem dienestiem kopīga virzības grupa, lai sistemātiski pārraudzītu pamatprincipu praktisko ieviešanu. Daļēji šā iemesla dēļ sasniegumi dažādās pamatprincipu darbībās bijuši ļoti atšķirīgi atkarībā no jomas, taču gandrīz vienmēr bija kavējumi vai darbības nebija īstenotas.

17.

Personāla darba dokumentā minēts, ka “lai virzītu vides integrācijas procesu, būs jāizstrādā virkne izpildes kritēriju, pēc kuriem varētu noteikt šā procesa sasniegumus”. Tomēr šādi izpildes kritēriji nav izveidoti, kā arī nav bijuši ne iekšēji, ne ārēji kopskata ziņojumi par pamatprincipu ieviešanas gaitu.

18.

Komisija nav pienācīgi izskatījusi jautājumu par to, vai tā ir pietiekami nodrošināta ar personālu, lai īstenotu vides integrēšanas stratēģiju. Savā personāla darba dokumentā par vides integrēšanu Komisija tikai min “vajadzību palielināt ar vides jautājumiem strādājošu vispārīgo darbinieku skaitu” un vajadzību pēc “speciālistiem.. īsiem laika posmiem”. Komisija nav pietiekamā mērā rīkojusies, lai risinātu šīs vajadzības, lai gan Gēteborgas Eiropadomes secinājumu 4.3. punktā teikts: “Komisijas dienestu pārvaldes resursi, kas vajadzīgi efektīvai vides integrēšanai gan Briselē, gan delegācijās, jānodrošina, gan piešķirot atbilstīgus personāla resursus, gan nodrošinot mācības, zināšanu apmaiņu un atgriezeniskās saites pienācīgu izmantošanu”.

19.

Komisijas pieeja tās kompetences pilnveidošanai ir koncentrējusies uz mācībām un atbalstu esošajam personālam vides integrēšanā. Šajā nolūkā tika izmantoti šādi galvenie līdzekļi:

Sakarā ar to, ka iekšējās speciālās zināšanas bija ierobežotas, Komisija šā darba veikšanai slēdza līgumus ar vides ekspertiem. Tomēr katrā no šīm jomām tai bija grūtības īstenošanā.

20.

Lai gan vides palīdzības dienests darbojās no 1999. līdz 2002. gadam, pēc līguma darbības beigām jaunu palīdzības dienestu trīs vides ekspertu sastāvā izveidoja tikai 2004. gadā. Tā kā Komisija bija lielā mērā atkarīga no ārējo ekspertu zināšanām, šis divu gadu pārtraukums nopietni kavēja Komisijas integrēšanas stratēģijas īstenošanu, jo palīdzības dienests ne tikai sniedz padomus, bet arī atbild par rokasgrāmatu un mācībām.

21.

Integrēšanas stratēģija paredzēja vides integrēšanas rokasgrāmatas izveidi līdz 2003. gadam. Kaut arī rokasgrāmatas izveide sākās 1998. gadā, 2005. gada beigās tā vēl nebija pabeigta (sīkāku informāciju sk. 3. izcēlumā).

3. izcēlumsRokasgrāmata vides integrēšanaiKomisija slēdza līgumu ar konsultāciju firmu 1998. gadā uz 12 mēnešiem, bet 2001. gadā sagatavotā rokasgrāmata tika atzīta par prasībām neatbilstošu un netika oficiāli apstiprināta. Tādējādi rokasgrāmata bija tikai dokumenta projekta statusā. Rokasgrāmatu izmantoja maz, pirmkārt, tās projekta statusa dēļ, otrkārt, tāpēc, ka tā bija ļoti gara, un, treškārt, tāpēc, ka daļa personāla nemaz nezināja par tās eksistenci. Nozīmīgs rokasgrāmatas pārstrādāšanas darbs sākās tikai 2004. gada vidū, slēdzot līgumu ar citu konsultāciju firmu. Sakarā ar to, ka uzdevums bija sarežģīts, ka Komisija augstāku prioritāti piešķīra mācību programmas izveidei un ka Komisijas personāls, kas pārvaldīja līgumu, bieži mainījās, rokasgrāmatas pārstrādāšana 2005. gada beigās vēl nebija pabeigta.

22.

Integrēšanas stratēģija paredzēja, ka “katram ierēdnim galvenajās politikas jomās vai ar ģeogrāfisku atbildību centrālajos dienestos un delegācijās” jāpabeidz mācības līdz 2004. gada beigām. Faktiski mācību kursi sākās tikai 2004. gadā novembrī un nebija obligāti. Mācībās bija arī paredzēts lietot jauno rokasgrāmatu, bet tas nebija iespējams (sk. 21. punktu). Kursi Komisijas centrālajos dienestos bija vāji apmeklēti. Kaut arī kopumā delegācijās mācības bija labāk apmeklētas, to Komisijas darbinieku skaits, kuri tās ir apmeklējuši, joprojām ir ierobežots (sk. 4. izcēlumu).

4. izcēlumsVides integrēšanas mācībasKursos Komisijas centrālajos dienestos vidējais dalībnieku skaits mācību programmā bija astoņi, salīdzinot ar piecpadsmit paredzētajiem. Vairākas nodarbības tika atceltas nepietiekama dalībnieku skaita dēļ. No RELEX ĢD 37 darbinieki apmeklēja pusi dienas garas mācības par vides integrēšanu programmu izstrādes posmā, tomēr tikai deviņi darbinieki apmeklēja pilnu divu dienu mācību programmu par šo tēmu, kaut arī 2005. gads RELEX ĢD bija galvenais gads valsts stratēģijas dokumentu sagatavošanai 2007.-2013. gadam. Delegācijām piešķirtais mācību budžets bija pietiekams tikai kursu rīkošanai 20 delegācijās (dalībnieki bija gan no delegācijām, gan no iestādēm saņēmējvalstīs). Vairumā delegāciju Āzijā, Latīņamerikā un Vidusjūras reģionā mācības rīkoja pārāk vēlu, lai tās noderētu jauno valsts stratēģijas dokumentu sagatavošanā.

23.

Viena iniciatīva, kuras rezultātā bija iespējams pilnveidot Komisijas iekšējo kompetenci vides aspektu pārvaldībā, īstenojot sadarbību attīstības jomā, bija “vides koordinācijas centru tīkla” izveide 2003. gadā. Tīkla mērķis bija izraudzīties vienu ierēdni no katras vienības un izveidot sakarus viņu starpā, lai apsvērtu, kā attīstības projektos labāk ņemt vērā vides jautājumus, un lai sekmētu labākās pieredzes apmaiņu. Tomēr, kaut arī šim tīklam līdz 2004. gada maijam bija četras sanāksmes, vēlāk sanāksmes vairs netika rīkotas. Tīkls arī pārsvarā apvienoja EuropeAid sadarbības biroja darbiniekus un nepietiekami iesaistīja citus Komisijas dienestus, jo īpaši delegācijas. Tādējādi tīkls līdz šim ir maz sekmējis iekšējās kompetences pilnveidošanu.

24.

Komisija vērtē gan noteikumus un nozares (to organizē EuropeAid Vērtēšanas vienība), gan atsevišķus projektus (to organizē delegācijas). Komisijas pamatprincipi (sk. 16. punktu) paredzēja EK atbalsta ekoloģisko raksturlielumu neatkarīgu novērtēšanu 1996.-2000. gadā kā regulāra ekoloģisko raksturlielumu vērtēšanas procesa sastāvdaļu. Šo novērtēšanu varēja izmantot, lai noteiktu pamatdatus un pārbaudītu izpildes rādītājus (sk. 17. punktu). Turklāt tajā varēja apzināt no iepriekšējiem intervences pasākumiem gūto pieredzi un izmantot to, izstrādājot visaptverošu stratēģiju videi (sk. 11. punktu). Tomēr novērtēšana, kuru bija paredzēts pabeigt līdz 2002. gada vidum, vēl nav veikta (10).

25.

Atsevišķu vides projektu līmenī Komisijas centrālajiem dienestiem nav sistēmas, kā iegūt un novērtēt Komisijas delegāciju organizēto novērtēšanu rezultātus. Līdz ar to nav arī izstrādātas procedūras, lai izplatītu gūto pieredzi un labāko praksi no pabeigtiem novērtēšanas projektiem. Tāpat arī nav sistēmas, kā iegūt un novērtēt informāciju par to, kā vidi ietekmē ar vidi nesaistīti projekti.

26.

Lai uzraudzītu kārtējos attīstības projektus, kopš 2001. gada Komisija lieto “uz rezultātiem orientētu uzraudzības sistēmu”. Sistēma paredz, ka konsultāciju firmas, ar kurām Komisija šajā nolūkā noslēgusi līgumus, aptuveni reizi gadā nosūta uzraugus apmeklēt visus tos attīstības projektus, kas pārsniedz vienu miljonu euro. Uzraugi novērtē katru projektu un piešķir punktu skaitu, pamatojoties uz pieciem kritērijiem: atbilstība, produktivitāte, efektivitāte, ietekme, ilgtspējība un saistīti apakškritēriji, tostarp vides ilgtspējība. Tomēr šo ziņojumu kvantitatīvie un kvalitatīvie konstatējumi netiek regulāri analizēti Komisijas centrālajos dienestos, lai novērtētu vides projektu vispārējos rezultātus un to, kādā mērā vide ir integrēta citos attīstības projektos.

27.

Komisija izmanto ESAO Attīstības veicināšanas komitejas finanšu uzraudzības un ziņojumu sagatavošanas sistēmu, kas nav adekvāta, jo tā ļauj identificēt projektus, kuros ir veikti ar vidi saistīti izdevumi, bet ne šo izdevumu summu. Pasaules Bankas lietotā kodēšanas sistēma šo jautājumu risina (11). Turklāt tas, ka Komisija nekonsekventi lietoja atzīmēšanas sistēmu, kas izveidota, lai identificētu izdevumus daudzpusējo vides nolīgumu kontekstā, nozīmē, ka tā nav spējusi precīzi pildīt ziņojumu sagatavošanas prasības saistībā ar daudzpusējiem vides nolīgumiem.

28.

Šajā ziņojuma daļā novērtēts, cik efektīvi Komisija ir integrējusi vidi, īstenojot sadarbību attīstības jomā. Novērtējums tika veikts trim dažādiem Komisijas intervences veidiem:

29.

Komisija 2001. un 2002. gadā pirmo reizi sagatavoja valstu stratēģijas dokumentus katrai valstij un reģionam, kam tā sniedz attīstības atbalstu, lai norādītu, kādā veidā Komisijas palīdzība tiks piedāvāta laika posmā līdz 2006.-2007. gadam. Principā valstu stratēģijas dokumentos bija jāņem vērā katras valsts attīstības prioritātes tā, lai nodrošinātu valstu intereses, kā arī Komisijas politiku. Komisijas stratēģija tās attīstības atbalsta vides aspektiem – kā tas norādīts gan tās 2000. gada attīstības politikā, gan Komisijas personāla darba dokumentā par šo tēmu – vērsa uzmanību uz vides integrēšanu visās attīstības sadarbības jomās. Tādējādi, lai kopējā stratēģija būtu efektīva, bija ļoti svarīgi integrēt vidi valstu stratēģijas dokumentos.

30.

Faktiski gan Palātai revīzijā caurlūkojot šīs “pirmās paaudzes” valstu stratēģijas dokumentus (2001-2007), gan pašas Komisijas dienestu veikto pārbaužu rezultātā tika konstatēts, ka vide valstu stratēģijas dokumentos nav apmierinoši integrēta. Kopumā vides jautājumu analīze valstu stratēģijas dokumentos bija vāja, un Komisijas atbildes stratēģijas adekvāti nerisināja vides apsvērumus finansējamajās prioritārajās jomās. Paraugā, kurā bija 60 valstu stratēģijas dokumenti, nevienā no tiem nebija minēti tūkstošgades attīstības mērķi par vides ilgtspējību, un tikai aptuveni ceturtdaļā bija atsauce uz daudzpusējiem vides nolīgumiem.

31.

Vides neintegrēšana valstu stratēģijas dokumentos zināmā mērā atspoguļoja to, ka daudzās saņēmējvalstīs šim jautājumam bija piešķirta ierobežota prioritāte. Valstīs, kurās bija nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumenti (NSSD) (12), Komisijas politika bija saskaņot valsts stratēģijas dokumentu ar NSSD. Kā norāda Pasaules Bankas pētījums (13), kopumā vide nav integrēta NSSD, daļēji tāpēc, ka daudzas saņēmējvalstis neatzīst svarīgo saikni starp nabadzību un vidi. Vides ministrijām vajadzētu pirmkārt aizstāvēt vides jautājumus valsts politikā, bet praksē šīm ministrijām – pat attīstītākās valstīs ar nozīmīgām vides problēmām, tādās kā Brazīlija un Ķīna – nav tādu resursu un ietekmes kā citām, senāk nodibinātām ministrijām.

32.

Tomēr tas, ka vide nav integrēta attīstības atbalstā, norāda arī uz nepilnībām no Komisijas puses. Kaut arī Komisijas personāla darba dokumentā par vides integrēšanu bija norādīts, ka valstu vides apraksti ir svarīgs integrēšanas instruments programmu izstrādes posmā, Komisijas pārbaudēs 60 valstu stratēģijas dokumentu paraugam 2002. gadā konstatēja, ka – lai gan šāda valstu vides analīze ir bijusi labākā prakse kopš 1992. gada, kad ESAO Attīstības veicināšanas komiteja publicēja vadlīnijas par šo tēmu (14) – bija sagatavoti tikai seši valstu vides apraksti.

33.

Komisija 2005. gadā spēra svarīgu soli, lai risinātu šo jautājumu, izveidojot valstu vides aprakstus Āzijas, Latīņamerikas un Vidusjūras reģiona atbalsta saņēmējvalstīm. Tas tika veikts, gatavojot nākamās paaudzes valsts stratēģijas dokumentus 2007.-2013. gadam. Līdzīgu pieeju ir pārņēmušas arī ĀKK valstis. Tā kā valstu stratēģijas dokumentus vēl gatavoja tad, kad revīzija jau bija pabeigta, bija pāragri novērtēt, ciktāl valstu vides apraksti bija uzlabojuši integrēšanu valsts stratēģijas dokumentos. Tas galu galā ir atkarīgs no tā, cik augstu prioritāti gan saņēmējvalstis, gan Komisijas dienesti piešķir tam, lai valstu stratēģijas dokumentos risinātu vides jautājumus, kas izskatīti valstu vides aprakstos.

34.

Šajā ziņā Komisijai ir bijuši tikai ierobežoti panākumi, veidojot izpratni par vidi un palielinot integrēšanas resursus saņēmējvalstīs, kopš tika pieņemta tās integrēšanas stratēģija. Īpašs instruments, kas ir pieejams Komisijai, lai veicinātu vides integrēšanu, īstenojot sadarbību attīstības jomā, ir Regula (EK) Nr. 2493/2000 (15), kas paredz 93 miljonu EUR budžetu no 2000. līdz 2006. gadam. Tomēr instrumentam ir bijusi tikai ierobežota ietekme. Šis instruments varētu būtiski sekmēt resursu palielināšanu saistībā ar vidi jaunattīstības valstīs. Taču Komisija nav izveidojusi vispārēju pieeju pārvaldes resursu palielināšanai un ir tikai izstrādājusi atsevišķus ad hoc projektus.

35.

Ir satraucoši, ka no Komisijas puses ierēdņi, kuri atbild par valstu stratēģijas dokumentu izstrādi, 2005. gadā tikai daļēji izmantoja mācību iespējas vides integrēšanā (sk. 4. izcēlumu). Kaut arī gan Attīstības ĢD, gan Vides ĢD, gan EuropeAid sadarbības birojam ir speciālas vienības, kas pārskata valstu stratēģijas dokumentu vides aspektus, kopumā šī izskatīšana nebalstās uz padziļinātām zināšanām par attiecīgo valsti, un ierobežoto personāla resursu sadalīšana pa šiem trim ģenerāldirektorātiem arī nozīmē to, ka pārbaudes bieži ir virspusējas.

36.

Komisijas un plašāka donoru politika ir tāda, ka budžeta atbalsts veido pieaugošu daļu no kopējā atbalsta. Tādējādi aptuveni 25 % no EAF finansējuma, kas piešķirts ĀKK valstīm saskaņā ar pašreizējiem valstu stratēģijas dokumentiem, ir piešķirts šādam atbalstam. Tomēr Komisija ir darījusi maz, lai integrētu vidi šajā jaunākā atbalsta formā, lai gan Padome 2001. gada 31. maija secinājumos par Komisijas vides integrēšanas stratēģiju noteica: “vides apsvērumi sistemātiski jāiestrādā visās.. strukturālo pielāgojumu programmās, visaptverošās nozaru reformās un atbalsta programmās” (16).

37.

Galvenais vides novērtēšanas instruments saistībā ar budžeta atbalsta programmām ir stratēģiskais vides novērtējums (SVN). Šajos novērtējumos skata vides aspektus saņēmējvalstu politikā, plānos un programmās, ko finansē no budžeta atbalsta, īpašu uzmanību pievēršot nabadzības samazināšanas stratēģijām. Padomes secinājumos minēts: “lai nodrošinātu vides integrēšanu, stratēģiskie vides novērtējumi izmantojami sistemātiski, jo īpaši, izstrādājot strukturālas un nozaru programmas, kā arī jaunai infrastruktūrai” (17). SVN nozīme ir atzīta arī Komisijas integrēšanas stratēģijā. Komisija līdz šim to ir ļoti maz izmantojusi; daļēji tāpēc, ka, atšķirībā no valstu vides aprakstiem un ekoloģiskajām analīzēm, tas ir samērā jauns instruments, kura izmantošanu donori vēl apgūst (18). Tomēr Komisija varēja izmantot savas plašās rokasgrāmatas par budžeta un nozaru atbalstu, lai uzsvērtu šāda atbalsta vides aspektus, taču tajās praktiski nav atsauces uz vidi. Tātad Komisijas personālam nebija vadlīnijas par to, kad un kā izmantot SVN un kā veikt mazāka mēroga vides analīzes gadījumos, kad SVN neuzskata par piemērotiem.

38.

Šis vides novērtējuma procedūru trūkums atspoguļojas budžeta atbalsta programmu sagatavošanā:

39.

Kaut arī aizvien lielāku atbalsta daļu sniedz budžeta atbalsta veidā, projektu finansēšana joprojām ir galvenais atbalsta sniegšanas mehānisms. Pirmais solis, lai veiktu vides novērtējumu projektiem, ir to skrīnings, lai novērtētu iespējamos riskus un iespējas attiecībā uz vidi. Vides integrēšanas rokasgrāmatas projekts 2001. gadā izveidoja šāda skrīninga principu ar “vides integrēšanas veidlapas” palīdzību. Tā bija jāaizpilda katram projektam saskaņā ar rokasgrāmatā iekļautajām vadlīnijām. Tā kā rokasgrāmata palika tikai projekta statusā (sk. 21. punktu), šo procedūru nesāka lietot regulāri, un daudzas delegācijas lietoja citas procedūras vai arī nelietoja nekādas vides skrīninga procedūras.

6. izcēlumsVides skrīnings Komisijas delegācijā NikaragvāKomisijas reģionālā delegācija Nikaragvā, kurā strādā vairāk nekā 140 darbinieki, atbild par sešām valstīm. Revīzijā atklājās, ka delegācijā vides skrīningam netiek izmantotas nekādas vadlīnijas un ka projektiem un programmām 2002.-2006. gada valstu stratēģijas dokumentos netika veikts vides skrīnings, kas būtu pamatā tālākam detalizētam novērtējumam. Turklāt delegācijai nebija vides eksperta, kaut arī šāds eksperts būtu varējis pārraudzīt un atbalstīt vides skrīninga procedūras.

40.

Praksē galvenā procedūra, kuru Komisija izmanto, lai kontrolētu vides skrīningu, ir projekta identifikācijas veidlapu sagatavošana. Delegācijas šīs veidlapas sagatavo projekta cikla sākumā un iesniedz tās EuropeAid sadarbības biroja Kvalitātes atbalsta grupai. Tomēr vide ir tikai viens no daudzajiem jautājumiem, kas šajās veidlapās risināti, un 20 projekta identifikācijas veidlapu revīzijā, kuru Kvalitātes atbalsta grupa veica 2005. gadā, atklājās, ka vides jautājumi tajās nebija pienācīgi risināti:

41.

Viens no šo nepilnību iemesliem ir tas, ka vides eksperti nav iesaistīti ar vidi nesaistīto projektu skrīningā. Delegācijās vides ekspertīze lielākoties ir orientēta uz valstīm, kurās vide ir prioritāra joma, un jebkurā gadījumā šādu ekspertīzi nelieto, lai pārbaudītu vides aspektus projekta identifikācijas veidlapās ar vidi nesaistītiem projektiem. Līdzīgi EuropeAid sadarbības birojā vides ekspertu skaits ir tāds, ka ir iespējams pārbaudīt tikai vides un dabas resursu projektu kvalitāti, bet ne to, vai vide ir integrēta ar vidi nesaistītos projektos.

42.

Tā kā izskatīšanas process bija nepilnīgs, bija vēl grūtāk noteikt, kad jāveic ekoloģiskās analīzes. Ekoloģiskās analīzes ir sen iedibināts instruments, lai ex-ante noteiktu projekta iespējamo ietekmi uz vidi un ieteiktu pielāgošanas pasākumus izstrādes un īstenošanas posmam. Eiropas Savienībai ekoloģisko analīžu tiesiskais regulējums iekšējā nozaru politikā ir pastāvējis kopš 1985. gada (20). Saskaņā ar Ceturto Konvenciju, kas parakstīta Lomē 1990. gadā, ekoloģiskā analīze jāveic lieliem projektiem un tādiem projektiem, kas būtiski apdraud vidi (21). ESAO Attīstības veicināšanas komiteja 1992. gadā publicēja labākās prakses vadlīnijas, kas jāievēro visiem tās locekļiem, saistībā ar ekoloģiskajām analīzēm attīstības projektiem (22).

43.

Ekoloģiskā analīze ir jo īpaši svarīga infrastruktūras un kalnrūpniecības projektiem, jo tiem parasti ir augsta ietekme uz vidi. Līdz 35 % no devītā EAF finansējuma pašreizējos valstu stratēģijas dokumentos ir piešķirts tikai ceļu projektiem. Tomēr Palātas revīzijā atklājās, ka dažiem šādiem projektiem ekoloģiskā analīze nebija izstrādāta. Komisijas novērtējumā 2004. gadā “EK intervences pasākumi transporta nozarē trešās valstīs” tika konstatēts, ka ekoloģiskā analīze bija veikta četriem no piecpadsmit novērtētajiem projektiem. Pat gadījumos, kad bija veikta būtiska ekoloģiskā analīze, uzsvars galvenokārt bija uz ceļu projekta tiešo ietekmi uz vidi, nevis to, kā vidi ietekmēs jaunās saimnieciskās darbības, kuras veiks, pateicoties labākai piekļuvei. Šī nepilnība ir jo īpaši nozīmīga ceļiem, kas šķērso jutīgas zonas, piemēram, tropu mežus, kur ir tieša saikne starp uzlabotu piekļuvi un pastiprinātu mežu izciršanu un nelikumīgām medībām.

7. izcēlumsEkoloģiskās analīzes lieliem infrastruktūras un kalnrūpniecības projektiemTanzānijā Mvanzas robežas – Tinte un Isaka – Nzga ceļu rehabilitācijai un modernizēšanai (astotais EAF, 85 miljoni EUR) ekoloģiskā analīze, kas bija iekļauta finansējuma priekšlikumā, bija tikai vienu lappusi gara pirmsizpēte.Botsvānā ekoloģisko analīzi neveica Sysmin projektam (astotais EAF, 30 miljoni EUR), kas palīdzēja pagarināt Selebi Phikwe vara/niķeļa raktuvju darbību, nekavējoties nenovēršot nopietnu risku, ka varētu sabrukt izbiru aizsprosts, vai arī to, ka sēra dioksīda emisija no metāllietuves ir nepieļaujami augsta.Gvatemalā ekoloģisko analīzi neveica projektam saistībā ar bēgļu dzīvesvietas maiņu (12 miljoni EUR), kaut arī automātiski var uzskatīt, ka dzīvesvietas maiņas projektiem potenciāli var būt būtiska ietekme uz vidi. Pārcelšanās izraisīja nozīmīgu kaitējumu vietējām ekosistēmām.

44.

Papildus lielajiem infrastruktūras, lauksaimniecības un kalnrūpniecības projektiem, kuriem ekoloģiskā analīze jāveic obligāti, ir daudz citu veidu projektu, kuriem ekoloģiskā analīze būtu vēlama vai pat būtiska. Tomēr, tā kā nav skaidru vadlīniju vai prasību par to, kuriem projektiem ekoloģiskā analīze jāveic, bija ievērojams risks, ka tā netiek veikts pat tad, kad tā ir jāveic.

8. izcēlumsEkoloģiskās analīzes citu veidu projektiemKlusā okeāna reģionā vismaz četriem revidētajiem projektiem būtu bijis lietderīgi veikt ekoloģisko analīzi. Piemēram, Kiribati jūras aļģu attīstības projektam (septītais un devītais EAF, 2,8 miljoni EUR) koka balsti, kas bija vajadzīgi jūras aļģu audzēšanai, tika iegūti no apkārtējās veģetācijas, tostarp tika izcirsti mangroves koki, kas ir svarīgi jūras ekosistēmām un krastu aizsardzībai. Turklāt jūras aļģu audzētāji nogalina aizsargājamos bruņrupučus, kas ēd jūras aļģu plantācijas. Ekoloģiskā analīze būtu identificējusi šādus jautājumus pirms projekta, un būtu izstrādāti ieteikumi, kā tos risināt.

45.

Ja ekoloģisko analīzi veica un ietekmes mazināšanas pasākumus identificēja, tad nebija sistēmas, kas nodrošinātu, ka šie pasākumi tiek noteikti vides pārvaldības plānā, kas jāīsteno projekta izpildes gaitā. Tāpat arī nebija paredzēta, ja vajadzīgs, sistemātiska ekoloģiskās analīzes ieteikumu iekļaušana darbu līgumu tehniskajās specifikācijās. Ja ekoloģiskās analīzes ieteikumus līgumā iekļāva, ne vienmēr bija noteiktas sankcijas par līguma vides noteikumu neievērošanu.

9. izcēlumsEkoloģisko analīžu pēcpārbaudeZiemeļu līdzenumu apūdeņošanas projektā Maurīcijā (septītais EAF, 9 miljoni EUR), kaut arī bija veikta detalizēta ekoloģiskā analīze cauruļvada nomaiņai un īpaši nosacījumi finansēšanas nolīgumā paredzēja “sistemātisku ietekmes uz vidi uzraudzību, lai nodrošinātu, ka tiek īstenoti ekoloģiskajā analīzē paredzētie ietekmes mazināšanas pasākumi”, par to netika atrasti pierādījumi.Mali projektam “Atbalsts rīsu nozarei” (astotais EAF, 15,4 miljoni EUR) ekoloģiskajā analīzē tika ieteikts pārstādīt kokus ap ciematiem, uzraudzīt ūdens piesārņojuma līmeni un veikt pētījumu par eļļas pārstrādi, bet šie noteikumi netika iekļauti līguma tehniskajās specifikācijās.Rewa tilta projektam Fidži (septītais un astotais EAF, 11 miljoni EUR) sakarā ar iespējamo ietekmi uz kai zivsaimniecību līgumā tika iekļauta prasība uzraudzīt ūdens kvalitāti. Līgumslēdzējs šo prasību neievēroja, bet līgumā nebija paredzētas soda sankcijas neizpildes gadījumā.

46.

Komisijai nav centrāla to ekoloģisko analīžu reģistra, kas veikti tās finansētajiem attīstības projektiem. Tā ir nepilnība iekšējā vadības informācijā. Reģistrs arī atvieglotu sabiedrības piekļuvi šai informācijai.

47.

Papildus iepriekšējā iedaļā apskatītajiem pasākumiem, kas paredzēti, lai integrētu vidi, īstenojot sadarbību attīstības jomā, Komisija ir arī centusies risināt vides jautājumus, finansējot programmas un projektus vides nozarē. Kaut arī šī nozare nebija prioritāra joma 2000. gadā pieņemtajā attīstības politikā (sk. 9. punktu) un saistības šajā jomā – kā daļa no kopējā atbalsta finansējuma – ir bijušas samērā zemas (sk. tabulu), Komisija ir bijusi aktīva šajā jomā, un ir iespējams, ka tā savu darbību pastiprinās, pieņemot jauno attīstības politiku, kurā vides un dabas resursi būs prioritāra joma (sk. 12. punktu). Revīzija tiecās:

48.

Palāta pārbaudīja 65 projektus, kuru saistības bija 560 miljoni EUR 16 valstīs. Projektus finansēja no vispārējā budžeta no 1995. līdz 2005. gadam no septītā, astotā un devītā EAF. Palāta pārbaudīja divu galveno veidu projektus:

Turklāt viens no pārbaudītajiem intervences pasākumiem bija budžeta atbalsta programma, nevis tradicionāls projekts – nozares politikas atbalsta programma notekūdeņu attīrīšanai Maurīcijā (devītais EAF, 29,8 miljoni EUR). Tas norāda, ka šādas programmas vides un dabas resursu nozarē tiek izmantotas ierobežoti.

49.

Projektu efektivitātes novērtēšanā tika izmantoti pieci kritēriji:

50.

Palātas vispārējais vērtējums par katru no šiem pieciem kritērijiem ir turpmāk sniegts diagrammā. Detalizēta tabula, kurā atspoguļots Palātas vērtējums par katru projektu, ņemot vērā šos piecus kritērijus, ir sniegts II pielikumā, bet III pielikumā apkopots rakstisks kopsavilkums par projektu efektivitāti katrā valstī. Tā kā revīzijas laikā ne visi projekti bija pabeigti un galīgos secinājumus par ietekmi un ilgtspējību var izdarīt tikai pēc ilgāka laika, kad projekts ir pabeigts, vērtējumu var uzskatīt tikai par indikatīvu.

51.

Revidenti konstatēja, ka praktiski visos gadījumos projekti lielākā vai mazākā mērā atbilda saņēmējvalstu vajadzībām un bieži arī risināja globālās vides saglabāšanas vajadzības, jo īpaši saistībā ar mežu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Tā kā nebija visaptverošu vērtējumu par vidi, nebija iespējams noteikt, vai finansētie projekti visvairāk atbilda saņēmēju vajadzībām. Tomēr, tā kā Komisija kopš 2005. gada arvien sistemātiskāk lietoja valstu vides aprakstus (sk. 33. punktu), kas ir paredzēti pilnīga vides jautājumu novērtējuma sniegšanai katrā saņēmējvalstī, Komisijai vajadzētu būt labākām iespējām identificēt augstākās prioritātes projektus.

52.

Saskaņā ar Palātas novērtējumu 63 % projektu fiziskie rezultāti bija vai nu pilnībā sasniegti, vai arī bija pārliecība par to, ka tie būs pilnībā sasniegti. Fiziskie rezultāti bija daļēji sasniegti vai bija pārliecība par to, ka tie tiks tikai daļēji sasniegti projekta termiņā, 37 % gadījumu.

53.

Lielākā daļa vispārējo rezultātu bija sasniegti 58 % projektu, 21 % projektu bija sasniegti daži vispārējie rezultāti un 21 % projektu vispārējo rezultātu sasniegums bija neliels. Ir skaidrs, ka principā vispārēji rezultāti nebūs sasniegti bez fiziskajiem rezultātiem.

54.

42 % projektu ietekme bija novērtēta kā faktiski vai potenciāli vidēja līdz augsta, bet 58 % gadījumu ietekme bija novērtēta kā zema. Lai gan ietekme vienmēr ir svarīgs jautājums, tas bija īpaši svarīgs jautājums daudziem pārbaudītajiem vides projektiem, jo tie bija iecerēti kā pilotprojekti jeb paraugprojekti, kurus varētu vēlāk replicēt citos saņēmējvalsts reģionos.

55.

45 % projektu ilgtspējības prognozes tika uzskatītas par labām, bet 55 % gadījumu tās tika uzskatītas par ierobežotām. Finansiālā dzīvotspēja ir ilgtspējības īpaši svarīgs aspekts, jo ciktāl vides projekti vairāk koncentrējas uz vides saglabāšanu, nevis attīstību, tiem var būt vajadzīgs finansiāls atbalsts no saņēmējvalstīm, lai turpinātu vides saglabāšanas pasākumus pēc tam, kad būs beigusies donoru palīdzība, tajā pašā laikā atsakoties no potenciāliem saimnieciskiem labumiem.

56.

Galvenā tendence, kas izriet no šiem skaitļiem, ir tā, ka, kaut arī projekti gandrīz vienmēr ir atbilstīgi, tie ne vienmēr sasniedz plānotos fiziskos rezultātus. Nedaudz vairāk nekā puse pilnībā sasniedz plānotos vispārējos rezultātus, un nedaudz mazāk nekā pusei ir būtiska ietekme ārpus projekta, tādējādi tie varētu izvērsties par ilgtspējīgiem. Piemērs 10. izcēlumā ilustrē šos projektu efektivitātes dažādos aspektus saistībā ar vienu no svarīgākajiem Komisijas finansētajiem projektiem.

10. izcēlumsNovērtēšanas kritēriju piemērs – reģionāla programma Centrālāfrikas mežsaimniecības ekosistēmu saglabāšanai un attīstībai (ECOFAC)Kopš 1992. gada Komisija ir bijusi vadošā iniciatore darbībām, kuru mērķis ir Centrālāfrikas mežsaimniecības ekosistēmu saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana, galvenokārt, īstenojot reģionālo programmu Centrālāfrikas mežsaimniecības ekosistēmu saglabāšanai un attīstībai (ECOFAC) (sestais, septītais, astotais un devītais EAF; 72,45 miljoni EUR).Programmas atbilstība ir augsta, jo šī programma palīdz saglabāt otro lielāko lietusmežu platību pēc Amazones, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un novērstu klimata izmaiņas globālās interesēs. Reģionālā un valstu līmenī meži Centrālāfrikas valstīs ir svarīgs ieņēmumu avots, gan rūpnieciski izmantojot kokmateriālus un citus mežsaimniecības produktus, gan medījamo dzīvnieku gaļu.Programmas fiziskie rezultāti ir plaša spektra infrastruktūra (piebraucamie ceļi, sliežu ceļi, tilti, pētniecības centri, uzņemšanas centri, tūrisma centri, skatu vietas, vietējās lidostas, iekārtas mežziņiem un personālam) aizsargājamo teritoriju pārvaldībai.Programmas vispārējie rezultāti: tā ir veicinājusi izpratni par to, ka ir jāsaglabā mežsaimniecības ekosistēmas Centrālāfrikā, un sekmējusi tādu svarīgu aizsargājamo teritoriju izveidošanu, attīstību un aizsardzību, kas ir būtiskas reģiona unikālās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. Programma arī ir radījusi iespēju veikt plašus zinātniskos pētījumus. Tomēr šo aizsargājamo teritoriju dabas un kultūras mantojuma veicināšana, attīstot tūrismu, ir bijusi ierobežota vairāku faktoru dēļ (aviopārvadājumu izmaksas, Ebola vīrusa epidēmija, neveiksmīgs mēģinājums pieradināt gorillas pie cilvēku klātbūtnes Lopé rezervātā Gabonā, vietējo varas iestāžu neiesaistīšana un privāto ieguldītāju intereses trūkums).Programmai bija maz ietekmes ārpus aizsargājamajām teritorijām. Tā ir vērsusi maz uzmanības uz tādiem svarīgiem jautājumiem kā likumīga un nelikumīga mežizstrāde un nelikumīgas medības ārpus aizsargājamajām teritorijām. Programmas ieguldījums mežu iedzīvotāju nabadzības novēršanā ir bijis zems, daļēji sakarā ar neveiksmīgu lauku attīstības pasākumu īstenošanu.Aizsargājamās teritorijas vēl nav finansiāli ilgtspējīgas, un tās joprojām lielā mērā ir atkarīgas no ārēja finansējuma. Tādēļ ECOFAC ir atkārtoti pagarināta kopš 1992. gada. Kopā ar iestādēm un administrāciju, kas atbild par aizsargājamo teritoriju pārvaldību, cita starpā COMIFAC (Conférence Ministérielle des Forêts d’Afrique Centrale), programmai izdevās izveidot Centrālāfrikas aizsargājamo teritoriju tīklu (RAPAC). Šis bija labs solis, lai nodrošinātu valsts iestāžu aktīvāku iesaistīšanos, taču finanšu līdzekļi šim nolūkam nav piešķirti.

57.

Šajā ziņojuma iedaļā identificēti galvenie faktori, kas ir ietekmējuši projektu efektivitāti. Ņemot vērā to, ka Komisija attīstības atbalstu īsteno partnerībā ar saņēmējvalstīm, dažu apzināto problēmu iemesls vismaz daļēji bija nepilnības no saņēmējvalstu puses. Tomēr arī Komisijai, cik vien tas iespējams, ir atbildība risināt šādus jautājumus.

58.

Lielāku divpusēju projektu koncepciju kopīgi izstrādā Komisija un saņēmējvalstu valdības ar konsultantu palīdzību, un Komisijas atbildība ir veikt projektu galīgo novērtējumu, pirms tiek pieņemts lēmums par finansējumu. Mazāku, no vides un mežu budžeta pozīcijas finansētu projektu koncepciju izstrādā NVO, kaut gan Komisija ir arī atbildīga par šo projektu novērtējumu. Aptuveni pusei pārbaudīto projektu bija pārāk ambicioza koncepcija, jo īpaši tādēļ, ka tie tiecās sasniegt pārāk daudz konkrētajā termiņā. Šādos gadījumos projektu koncepcijā dažkārt nebija ņemts vērā tas, ka, lai vides projekts būtu efektīvs, ievērojami daudz laika jāvelta konsultācijām ar vietējām kopienām un jānodrošina to aktīva iesaistīšanās.

59.

Saskaņā ar vides un mežu budžeta pozīciju projekti bija jāīsteno maksimāli 36 mēnešos un dažreiz pat tikai 24 mēnešos. Vairumā gadījumu tas nebija reāli iespējams. Tā kā finansējumam iesniegtie projektu priekšlikumi savā starpā konkurē, ir risks, ka projektu mērķi ir pārāk ambiciozi, jo projektiem, kas sola sniegt vairāk, var būt lielākas izredzes saņemt finansējumu.

60.

Kopš 2002. gada saskaņā ar Finanšu regulu līgumi visiem projektiem pilnībā jānoslēdz trīs gados pēc budžeta saistību izveidošanas projektam. Šī prasība uzliek jaunu ierobežojumu, kuru var būt īpaši grūti ievērot, izstrādājot koncepciju lieliem, no divpusēja atbalsta finansētiem vides projektiem.

61.

Daudzus vides projektus īsteno plašos un attālos ģeogrāfiskos apvidos. Tomēr dažkārt vienā projektā nevajadzīgi iekļauj vairākus reģionus, lai gan labāk būtu koncentrēties uz vienu. Tādos gadījumos pārāk ambicioza pieeja rodas tādēļ, ka nav pietiekami ņemti vērā vietējie apstākļi. Indonēzijā divu revidēto projektu ģeogrāfiskais tvērums īstenošanā bija jāsašaurina, jo koncepcija bija pārāk ambicioza.

62.

Ārējiem konsultantiem un NVO, kas principā izstrādā detalizētās projektu koncepcijas, ne vienmēr ir padziļinātas zināšanas par Komisijas īstenošanas procedūrām, kas – pat ja tās īsteno bez kavēšanās – ir samērā garas. Tas, ka netiek pietiekami novērtēts, cik laika vajadzēs šo procedūru izpildei, ir vēl viens iemesls, kāpēc daži projektu mērķi bija pārāk ambiciozi.

63.

Kopš 2002. gada EuropeAid, konkrēti, Biroja kvalitātes atbalsta grupa, ir daudz strādājis pie tā, lai uzlabotu projektu novērtēšanas procedūras. Taču papildus šīm izskatīšanas procedūrām Komisijas centrālajos dienestos ir jānodrošina, ka pietiekamus līdzekļus piešķir tam, lai Komisijas personāla komandas, kurām ir pietiekamas zināšanas par vidi un izpratne par vietējiem apstākļiem un Komisijas procedūrām, veiktu projektu novērtēšanu uz vietas.

11. izcēlumsPārāk ambiciozas projekta koncepcijas piemērsDabisko mežu apsaimniekošanas projekts Ķīnā (16,9 miljoni EUR) tiecas piecos gados ieviest pilnīgi jaunu pieeju mežu apsaimniekošanai, līdzdarbojoties valsts mežu ciematu iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Tas, kā šai “līdzpārvaldībai” jāizpaužas Ķīnas kontekstā, joprojām nav definēts. Projekts aptver trīs provinces Ķīnas dienvidrietumos (Sichian, Hunan, Hainan) un paredz intervences šo trīs provinču sešos apgabalos, 11 pilsētās un 58 ciematos. Papildus līdzpārvaldības pamatdarbam projektā paredzēti vismaz 290 mazi sabiedriskās infrastruktūras projekti ciematos sakarā ar nabadzības mazināšanas komponentu. Katrā projektā iesaistītajā apgabalā un pilsētā ir jādibina jaunas iestādes, piemēram, ciematu–pilsētu līdzpārvaldības komitejas un mikrofinansēšanas vienības. Turklāt provinču un apgabalu līmenī, kur kapacitāte ir vāja, būtisks iestāžu darbības uzlabošanas atbalsts būs jāsniedz Valsts mežsaimniecības pārvaldei, lai tā varētu pildīt savu lomu projektā. Projekta pirmie 18 mēneši tika zaudēti, jo atcēla tehniskās palīdzības konkursu.

64.

Komisija kopumā atbild par procedūru izveidi projektu sagatavošanai un īstenošanai. Saņēmējvalstu iestādes vai NVO tad parasti īsteno projektus, Komisijas dienestiem veicot detalizētas pārbaudes katrā posmā. Ne vien projektu mērķi bieži ir nereāli, jo tajos netiek ņemts vērā laiks, kas vajadzīgs projektu īstenošanai saskaņā ar Komisijas procedūrām, bet arī vairumam pārbaudīto projektu bija būtiski neparedzēti kavējumi sagatavošanā un īstenošanā. Vairumā gadījumu konstatētās problēmas nebija tādas, kas ir raksturīgas tieši vides nozarei, bet gan tādas, kuras var sastapt arī citu nozaru projektos. Atbildība par šiem kavējumiem gulstas gan uz Komisiju, gan saņēmējvalstu iestādēm (vai NVO).

65.

Projektiem bieži bija gari sagatavošanas posmi no to definēšanas līdz apstiprināšanai. Atšķirībā no īstenošanas fāzes nav ierobežojumu tam, cik gara šī fāze drīkst būt. Projektiem, kas finansēti no vides un mežsaimniecības budžeta pozīcijas, laiks, kas Komisijai bija vajadzīgs, kopš tika izsludināts uzaicinājums iesniegt projektu priekšlikumus līdz līguma parakstīšanai, bija pārāk garš. Uzaicinājumam iesniegt priekšlikumus, kas tika izsludināts 2001. gada janvārī, aptuveni 50 % projektu, kuriem bija apstiprināts finansējums, līgumi netika noslēgti līdz 2002. gada otrajai pusei, bet atlikušajiem 50 % projektu līgumi netika noslēgti līdz 2003. gada otrajai pusei. Šādi kavējumi dažkārt ir samazinājuši projektu atbilstību, jo projekta konteksts bija mainījies kopš tā laika, kad tika iesniegts oriģinālais projekta priekšlikums (sk. 12. izcēlumu).

66.

Bieži pēc projektu apstiprināšanas kavējās to darbības uzsākšana. Divi visbiežāk sastopamie iemesli bija kavējumi līdzekļu sākotnējā pārskaitīšanā un projektu tehniskās palīdzības iepirkšanā. Īstenošanā vides projektiem – izņemot mazos projektus, ko finansē no vides un mežsaimniecības budžeta pozīcijas, – ir vajadzīgi daudzi un dažādi (infrastruktūras, pakalpojumu, iekārtu) iepirkuma līgumi, dotāciju līgumi, kā arī darba programmu sagatavošana un apstiprināšana, lai sasniegtu fiziskos un vispārējos rezultātus. Tādējādi, salīdzinot ar projektiem citās nozarēs, ir lielāka iespēja, ka vides projekti iekavēsies. Īpašas grūtības bija tad, kad iekārtu, kurai bija jābūt pieejamai projekta agrā stadijā – gan tāpēc, lai sasniegtu projekta rezultātus, gan tāpēc, lai saņēmējvalsts personālam, kam ar šo iekārtu jāstrādā, būtu pietiekami ilgs laiks mācībām, ko sniedz tehniskā palīdzība –, piegādā tikai projekta beigās. Piemēram, Liaoning integrētais vides projekts Ķīnā cieta no tā, ka iekārtas trīs dažādiem komponentiem – ūdens resursiem, gaisa kvalitātei un enerģijai – visas tika saņemtas gandrīz projekta beigās.

67.

Diviem projektiem Brazīlijā, vienam Gvatemalā un vienam Marokā projekta īstenošana kavējās, jo projekti bija jāaptur, kamēr tika izmeklēti finanšu pārkāpumi. Projektiem Brazīlijā darbību atsāka pēc tam, kad pārkāpumi bija novērsti. Gvatemalā un Marokā nolēma projektus slēgt.

12. izcēlumsPiemēri tam, kā kavējumi samazina projekta atbilstībuAtbildīgu kafijas patēriņa un ražošanas projektu Nikaragvā (1,2 miljoni EUR) apstiprināja tikai divus gadus pēc tā iesniegšanas. Tā rezultātā saņēmējs galvenās darbības, piemēram, organiskās kafijas programmu un tirgus atvēršanu, īstenoja ar citu finanšu līdzekļu palīdzību.Ekoloģiski ilgtspējīgas, sociāli taisnīgas un ekonomiski dzīvotspējīgas mežu apsaimniekošanas veicināšana, īstenojot Ticamu sertificēšanas sistēmu projektu Indonēzijā (0,9 miljoni EUR), arī tika apstiprināta divus gadus pēc iesniegšanas. Tā rezultātā, kā arī tāpēc, ka paredzētais projekta termiņš bija tikai divi gadi, mērķa reģionu skaits tika samazināts no sākotnēji paredzētajiem pieciem uz trim.Ilgtspējīgas attīstības projekts Cuiabá-Santarem ekonomiskajam koridoram Brazīlijā (1,5 miljoni EUR) arī tika apstiprināts divus gadus pēc tā iesniegšanas. Pa šo laiku reģionā, kurā projekti bija jāīsteno, stāvokli apdraudēja interešu konflikti un vardarbība, kas ietekmēja projekta īstenotājas NVO darbību.

68.

Kaut arī iestāžu pārvaldes resursu palielināšana ir ļoti svarīgs elements visā sadarbībā attīstības jomā, kā jau minēts (sk. 34. punktu), vides ministrijas un citas ar vidi saistītas iestādes bieži ir samērā jaunas, un tāpēc tām jo īpaši vajadzīga šāda palīdzība. Tas vēl jo vairāk attiecas uz valstīm, kurās nesenas decentralizācijas rezultātā vairāk ar vidi saistītu funkciju ir pārcelts uz reģionālo un vietējo līmeni. Projektiem bez efektīva iestāžu pārvaldes resursu palielināšanas atbalsta ir mazākas iespējas kļūt ilgtspējīgiem pat tad, ja tie sasniedz tūlītējos tehniskos rezultātus.

69.

Kad Komisija ir sniegusi iestāžu pārvaldes resursu palielināšanas atbalstu, tā ne vienmēr ir nodrošinājusi, ka saņēmējvalstī ir pietiekama apņemšanās augstā līmenī, lai nodrošinātu, ka atbalsts ir efektīvs. Botsvānā liels projekts (14 miljoni EUR), kas lielā mērā koncentrējās uz iestāžu pārvaldes resursu palielināšanu Dabas un nacionālo parku departamentā (DNPD), tika īstenots bez pietiekamas līdzdalības un apņemšanās no Dzīvās dabas, vides un tūrisma ministrijas puses, kurai DNPD bija pakļauta (sk. 13. izcēlumu). Kaut arī iestāžu pārvaldes resursu palielināšanas galvenais instruments ir tehniskā palīdzība, tā spēj pilnveidot pārvaldes resursus tikai tad, kad saņēmējinstitūcija piedāvā pietiekamu skaitu partneru atbilstīgā hierarhijas pakāpē, lai ar to strādātu. Praksē tas bieži nenotiek, bet sakarā ar raksturīgo augsto kadru mainību organizācija zaudē guvumu no mācībām, kas sniegtas kā tehniskā palīdzība.

70.

Atbilstīga vietējā personāla trūkuma dēļ saņēmējiestādēs tehniskajai palīdzībai pārāk bieži ir bijusi izpildu, nevis konsultatīva loma, lai censtos nodrošināt projekta rezultātu sasniegšanu, taču uz ilgtermiņa ilgtspējības izveidošanas rēķina. Cita novirze no ilgtspējības jautājumiem ir laiks, kas augsti kvalificētam tehniskās palīdzības personālam ir jāpavada, kārtojot iepirkuma un administratīvus jautājumus. Turklāt projektos bieži ir bijušas viena vai vairākas izmaiņas tehniskās palīdzības personāla sastāvā tā līguma termiņa laikā, kurā tie ir iesaistīti un kas parasti ir trīs līdz četri gadi.

13. izcēlumsPiemērs problēmām, kas ietekmē iestāžu pārvaldes resursu palielināšanas projektusAstotā EAF Dabas saglabāšanas un pārvaldības programma Botsvānā (14 miljoni EUR) ilustrē daudzas problēmas, ar kurām nākas sastapties iestāžu pārvaldes resursu palielināšanas projektos. Septītā EAF projekts finansēja atbalstu dzīvās dabas nozarei, bet tas veica maz, lai risinātu iestāžu pārvaldes resursu palielināšanas jautājumus. Šā astotā EAF projekta mērķis bija risināt šo nepilnību. Dabas un nacionālo parku departamenta (DNPD) statuss bija neskaidrs, bija iespējams, ka to pārveidos daļēji par valsts organizāciju. Tas apgrūtināja projekta sagatavošanu un īstenošanu. Tehniskās palīdzības grupas vadītājs nestrādāja augstākajā līmenī DNPD, bet bija tikai vidējās vadības līmenī. Viņa partneris nebija DNPD ierēdnis. Tā vietā DNPD norīkoja citu ārvalstu tehnisko palīgu. Pirmais tehniskās palīdzības grupas vadītājs bija jānomaina pēc 11 mēnešiem, un viņu nomainīja tikai piecus mēnešus vēlāk. Tehniskās palīdzības grupas vadītājs daudz laika veltīja projekta pārvaldei, un tā nav rentabla viņa laika izmantošana. Svarīga projekta daļa bija veikt pārvaldības revīziju DNPD, bet, kad bija īstenota puse projekta, tā nebija veikta, jo nebija atbalsta no DNPD un ministrijas iesaistīšanās. Kaut arī bija paredzēts iestāžu stiprināšanas tehniskās palīdzības padomnieks, šo amata vietu aizpildīja tikai projekta vidū.

71.

Galvenā prasība, lai nodrošinātu, ka vides projekti pilnībā sasniedz mērķus un kļūst ilgtspējīgi, ir vietējo kopienu līdzdalība projektu sagatavošanā un īstenošanā. Komisija ir pastāvīgi palielinājusi uzmanību, ko tā velta šim aspektam, daļēji tas noticis, pateicoties 2000. gadā pieņemtajai attīstības politikai, kas koncentrējās uz nabadzības samazināšanu. Tā prasīja vairāk ņemt vērā kopienu attīstību, risinot saglabāšanas jautājumus.

72.

Taču vietējo kopienu ekonomisko vajadzību sabalansēšana ar dabas saglabāšanas vajadzību ir liels izaicinājums. Projektos nav pievērsta pietiekama uzmanība palīdzībai vietējām kopienām ilgtspējīgi gūt ieņēmumus no dabas resursiem. Tāpēc, piemēram, malumedniecība, ko veic vietējās kopienas, joprojām ir nopietns drauds dabas saglabāšanas projektu sasniegtajiem rezultātiem un to vides ilgtspējībai. Tas attiecas arī uz teritorijām, kur Komisija ir sniegusi ilgstošu atbalstu, piemēram, Serengeti Nacionālo parku Tanzānijā un aizsargājamajām teritorijām Centrālāfrikas reģionā, kas saņem finansējumu no ECOFAC. Tūrisma attīstīšana ir līdzeklis kā vietējo, tā arī valsts ienākumu palielināšanai. Tomēr Botsvānā astotā EAF dzīvās dabas projektā bija maz veikts, lai palīdzētu attīstīt tūrismu Makgadikgadi Nacionālajā parkā, kaut arī agrāk sestā EAF tūrisma pētījums par Botsvānu ieteica šādu pieeju. ECOFAC programma, kaut arī tā ir guvusi sasniegumus dabas saglabāšanā, ir maz panākusi tūrisma jautājumu risināšanā (sk. 10. izcēlumu). Tas uzsver vajadzību Komisijai turpināt meklēt ceļus, kā kopienām izveidot alternatīvus ienākumu avotus.

14. izcēlumsProjekts, kas ilustrē vietējo kopienu vajadzību novērtēšanas svarīgumu vides projektosPilotprojekts “modeļa izstrāde faunas pārvaldībai Centrālāfrikas mežos Gabonas ziemeļaustrumos” (1,9 miljoni EUR) bija paredzēts, lai risinātu komerciālās malumedniecības problēmu Kongo baseina mežos. Projektā attiecīgi bija iekļauti vairāki pasākumi, kas bija jāīsteno vienībām, kas cīnījās pret malumedniecību. Tomēr projekta koncepcijas veidotāji nebija ņēmuši vērā to, ka vairums vietējo kopienu arī bija iesaistīts medībās. Tāpēc projektā nebija identificēts, kā tām palīdzēt. Revidentu grupas apmeklējuma laikā vietējo zvejas kopienu pārstāvji atzina, ka tām mežā bija piecas medību bāzes, ko bija iznīcinājusi malumedniecības apkarošanas vienība, un paskaidroja, ka kopiena saskaras ar dilemmu reāli samazināt medījumu gaļas daudzumu un vajadzību apmierināt tās īstermiņa vajadzības.

73.

Bez skaidras un atbalstošas politikas un tiesiskā regulējuma ievērojami samazinās iespēja, ka projekts virzīsies tālāk par tūlītēju sniegumu un rezultātiem, lai sasniegtu ilgtermiņa ilgtspējību un gūtu plašāku ietekmi. Identificējot projektus, Komisija nav pievērsusi pietiekamu vērību tam, vai šāds regulējums pastāv un, ja tā nav, vai finansējums projektam var kalpot, lai to mainītu.

74.

Nepilnīgs tiesiskais regulējums, jo īpaši saistībā ar projektu saņēmēju tiesībām uz zemi vietējās kopienās ir kavējis, piemēram, mežsaimniecības projektus Indonēzijā un Ķīnā. Botsvānā un Tanzānijā tas, ka nav konkrētu likumu, lai nodibinātu kopienu dabas resursu apsaimniekošanas un dzīvās dabas apsaimniekošanas teritorijas, arī ir šķērslis, lai projekti būtu pilnībā ietekmīgi. Vairākās valstīs līdzekļu vai gribas trūkums, lai ieviestu likumus pret malumedniecību dzīvās dabas aizsardzības nolūkos, ir mazinājis projektu ilgtspējību pēc to pabeigšanas.

75.

Viens no veidiem, kādā Komisija var izmantot projektus, lai panāktu izmaiņas politikā un tiesiskajā regulējumā, ir nosacījumu pievienošana finansējumam. Tomēr šī pieeja nav iespējama tiem projektiem, ko īsteno NVO un ko finansē no vides un mežu budžeta pozīcijas, jo tajos saņēmējvalstu valdības nav pretendenti. Dažos gadījumos Komisijas finansētie divpusējie projekti centās prasīt saņēmējvalstu valdībām veikt papildu pasākumus, lai izveidotu pienācīgu politiku. Tomēr Komisija ne vienmēr šādus pasākumus labi definēja un sekoja to izpildei.

76.

Turklāt, tā kā līdzekļu summas, kas piešķirtas pat šādiem samērā lieliem divpusējiem projektiem, ir ierobežotas, ir vēl grūtāk pieprasīt, lai papildu pasākumi tiktu faktiski veikti. Piemēram, Tanzānijā Komisija mēģināja nodrošināt, lai valdība medījumu dzīvnieku rezervātu darbības izmaksām piešķirtu vairāk ieņēmumu, kas gūti no medību koncesijām. Tomēr Komisija nerisināja pamatjautājumu par nepārredzamu veidu, kādā medību koncesijas tika piešķirtas, un to bija vēl grūtāk izdarīt tādēļ, ka šim projektam bija piešķirti tikai 2 miljoni EUR. Šajā ziņā vides politikas un tiesiskā regulējuma paketes iekļaušana lielā tiešā budžeta atbalstā būtu labāks veids, kā palīdzēt izveidot vajadzīgās sistēmas, lai intervences pasākumi projektu līmenī būtu ilgtspējīgas un ietekmīgas.

77.

Projekta rezultātu un gūtās pieredzes izplatīšanai arī var būt būtiska nozīme politikas ietekmēšanā. Tomēr kopumā projektu koncepcijās nav norādīta skaidra pieeja šim jautājumam. Turklāt pārāk ambiciozi termiņi un kavējumi pēc tam ir samazinājuši tehniskās palīdzības un NVO iespējas izplatīt rezultātus pirms projekta beigām. Ietekme uz politiku ir jo īpaši problemātiska vides un mežsaimniecības budžeta pozīcijai. Kaut arī viens no budžeta pozīcijas galvenajiem mērķiem ir atbalstīt pilotprojektus, lai veicinātu jaunu politikas pieeju attīstību, Komisija lielā mērā ir izmantojusi NVO šo politiku īstenošanai, un Komisija nav izveidojusi nekādus mehānismus, lai nodrošinātu, ka valdības saņēmējvalstīs saņem regulāru informāciju par šo projektu rezultātiem.

15. izcēlumsPiemērs tam, kā problēmas saistībā ar politiku un tiesisko regulējumu samazina projektu ietekmi un ilgtspējībuBrazīlijā Komisija ar Dabas resursu politikas programmas (DRPP) palīdzību finansē integrēta vides pārvaldības modeļa izveidi un īstenošanu un tā decentralizēšanu no centrālā valdības uz pavalstu un pašvaldību līmeni piecās Amazones pavalstīs (16,7 miljoni EUR). DRPP bija galvenais projekts, ko finansēja ar Lietusmežu pilotprogrammas (PPG7) palīdzību, cerot sasniegt plašo mērķi, proti, Amazones mežu izciršanas kontroli un mežu atjaunošanu.Vides pārvaldības modelis bija mazāk efektīvs, nekā cerēts mežu izciršanas kontrolē. Noteicošais iemesls, kāpēc tā notika, bija politiskās apņēmības trūkums pavalstu politiskajā līmenī. Vairuma pavalstu un pašvaldību nedrošās finanses un dažu pavalstu un vietējās elites slēptās ekonomiskās intereses rada iespēju, ka vietējās valdības pieņem mežu izciršanas koncesijas un lauksaimniecības paplašināšanu, tādējādi veidojot ieņēmumus un nodarbinātību, kaitējot mežu apsaimniekošanai. Tāpēc dažās pavalstīs modelim ir bijusi maza ietekme uz sabiedrisko kārtību vai, sliktākajā gadījumā, tas ir piemērots tikai kā ierobežojošs instruments. Turklāt tas ir lietots, lai identificētu jomas turpmākai ekonomiskai paplašināšanai, nevis vides pārvaldībai. Mato Grosso pavalsts, kurā modelis ir vislabāk attīstīts, 2004. gadā tā vai tā bija pavalsts ar visaugstāko mežu izciršanas tempu.Programma nav spējusi nodrošināt, lai vides jautājumi pavalstīs tiktu efektīvi integrēti citās nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, izglītībā, transportā utt. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, jo programma darbojas uz attīstību vērstas īstermiņa politikas un prioritāšu politiskā un ekonomiskā kontekstā, kas nesaskan ar ilgtspējīgu attīstību. Tā kā vides integrēšanas politika ir vāja, pavalstu vides aģentūrām ir pārāk jāpaļaujas uz administratīvām un kontroles procedūrām. Tomēr to ļoti apgrūtina finanšu līdzekļu un mācīta personāla trūkums, tāpēc licencēšana un kontrole ir vāja.

78.

Komisijas projekti vides nozarē, kā arī citās nozarēs, ir balstījušies uz pieņēmumu, ka tie galu galā būs finansiāli ilgtspējīgi. Projektos, kuros tiek gūti ieņēmumi, šo mērķi var reāli sasniegt. Notekūdeņu attīrīšanas projektos Maurīcijā un Tanzānijas otrajā pilsētā Mvanzā tiešām tika panākta laba virzība šā mērķa sasniegšanā, ūdens tarifus pastāvīgi palielinot līdz līmenim, kas segtu darbības un amortizācijas izmaksas. Taču Klusā okeāna reģionā cieto atkritumu pārstrādes projektiem Fidži un Tuvalu bija grūtības, jo iedzīvotāji negribēja maksāt par šo pakalpojumu.

79.

No vides un mežsaimniecības budžeta pozīcijas finansētajiem samērā mazajiem projektiem, bieži pilotprojektiem, viena iespēja ir saņemt turpmāku finansējumu tādu lielāku projektu veidā, kas finansēti no EAF un ģeogrāfiskās budžeta pozīcijas. Tomēr praktiski tas ir darīts reti, daļēji tāpēc, ka Komisijai nebija skaidras stratēģijas, lai turpinātu šos mazākos pilotprojektus kā lielākus divpusējus projektus. Gan Komisijā, gan saņēmējvalstīs ir bijusi tendence uzskatīt, ka tas, ka ir pieejami līdzekļi no vides un mežsaimniecības budžeta pozīcijas, ir iemesls nepiešķirt divpusējos līdzekļus vides nozarei.

80.

Jebkurā gadījumā izredzes finansiālai dzīvotspējai bez valdības atbalsta vairumā valstu ir ļoti ierobežotas, un daudzās jaunattīstības valstīs valdības budžets ir nepietiekams, lai finansētu vides saglabāšanas pasākumus. Lai veicinātu to, ka saņēmējvalstu valdības piešķir vairāk finansējuma vides aizsardzībai, Komisija un citi donori varētu vairāk atbalstīt pētniecību un iesaistīties sarunās ar saņēmējvalstīm par saimnieciskajiem guvumiem, ko var gūt no vides saglabāšanas, un to, ka ir jāizvairās no dabas resursu neilgtspējīgas izsmelšanas. Tomēr daudzas saņēmējvalstu valdības, vismaz īstermiņā, var gūt lielāku saimniecisko labumu no saglabājamajās teritorijās esošo dabas resursu izmantošanas. Revīzijā tika konstatēti vairāki šādi gadījumi, kas apdraudēja projektu sasniegtos rezultātus (sk. 16. izcēlumu).

81.

Tajā pašā laikā ir skaidri jāatzīst ieguvums Eiropas Savienībai no vides aizsardzības turpināšanas jaunattīstības valstīs. Šajos apstākļos ir jāizvirza jautājums, vai Komisijas tradicionālā attīstības projektu pieeja, finansējot projektu tikai dažus gadus, pēc kuriem projektam ir jākļūst finansiāli dzīvotspējīgam, ir piemērota vides nozarē. Ja Komisijai būtu visaptveroša stratēģija vides jautājumu risināšanai attīstības atbalsta kontekstā (sk. 11. punktu), vairāk varētu apsvērt šādas alternatīvas pieejas atbalsta sniegšanai:

16. izcēlumsSaimnieciskā darbība, kas apdraud projektu efektivitātiIndonēzijā Komisija atbalstīja ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas attīstību Kalimantānas Berau apgabalā. Taču uzņēmumam “Berau Coal Company” ir licence uz 25 % no platības, kurās atrodas 16 no 18 ilgtermiņa pētniecības zemes gabaliem, kam piešķirts finansējums. Kaut arī ogļu ieguve ir oficiāli apturēta vismaz līdz 2011. gadam, t. i., pašreizējā projekta sākotnējam noslēgumam, apzināšanas pasākumi par ogļu slāņiem notika pat Palātas apmeklējuma laikā 2005. gada jūnijā. Nelikumīga mežu izciršana arī turpināja apdraudēt efektivitāti Komisijas finansējumam mežsaimniecības nozarei Indonēzijā.Ķīnā, kaut arī bija vispārējs mežu izciršanas aizliegums, divās (Hainan un Hunan) no trim provincēm, kas bija ietvertas Dabisko mežu apsaimniekošanas projektā, mežu izciršana turpinājās.Tanzānijā ieguves apzināšanas pasākumi notika Kigosi medību rezervātā, vienā no rezervātiem, ko finansē no EAF.

82.

Komisijai vēl ir pienācīgi jārisina vides aspekti, īstenojot sadarbību attīstības jomā, un jāizstrādā visaptveroša vides stratēģija tās sadarbībai attīstības jomā. Jaunā attīstības politika, ko parakstīja 2005. gada decembrī, sniedz skaidru pamatu šādas stratēģijas izveidei, atzīstot, cik svarīgi ir ne vien integrēt vidi visās attīstības programmās un projektos, bet arī padarīt vidi par prioritāru jomu izdevumiem. Tomēr bez skaidras stratēģijas, lai panāktu, ka jaunās attīstības politikas pieeja videi darbojas, tās iespējamie guvumi būs apdraudēti.

83.

No 2001. līdz 2005. gadam Komisijas stratēģija galvenokārt koncentrējās uz vides integrēšanu sadarbībā attīstības jomā. Tomēr šīs stratēģijas īstenošana ir bijusi lēna, un nav veikta pienācīga pēcpārbaude, bet no stratēģijas izrietošā vajadzība pēc papildu personāla nav pienācīgi risināta. Kaut arī mācības esošajam personālam vides integrēšanā sākās 2005. gadā, tās nebija obligātas galvenajiem ierēdņiem. Vides integrēšanas rokasgrāmatas sagatavošana būtiski kavējās un tikai tuvojās nobeigumam 2005. gada beigās. Kopumā vairāk uzmanības varēja pievērst arī, lai uzraudzītu, vērtētu un sagatavotu ziņojumus par ekoloģiskajiem raksturlielumiem, Komisijai īstenojot sadarbību attīstības jomā.

84.

Dažu šo nepilnību dēļ vide vēl ir efektīvi jāintegrē Komisijas sadarbībā attīstības jomā. Pašreizējie valsts stratēģijas dokumenti (2001-2006) nepietiekami risina vides jautājumus, bet Komisija ir spērusi nozīmīgus soļus, lai uzlabotu vides analīzi, kas pieejama nākamās paaudzes valstu stratēģijas dokumentiem, kurus šobrīd gatavo. Tas, ciktāl šo uzlaboto analīzi izmantos jaunajos valstu stratēģijas dokumentos, joprojām ir atkarīgs no tā, kādu prioritāti videi piešķirs gan Komisija, gan saņēmējvalstis. Kaut arī vides integrēšana tiešajā budžeta atbalstā ir nozīmīgs izaicinājums visiem donoriem, Komisija ir darījusi maz, lai risinātu šo svarīgo jautājumu. Projektu līmenī vides integrēšanai nebija sistemātisku procedūru, jo nebija rokasgrāmatas, kurā būtu definētas galvenās obligāti ievērojamās procedūras.

85.

Kaut arī finansētie vides projekti bija atbilstīgi, fiziskie un vispārējie rezultāti bieži nesasniedza mērķus, lai gan dažos gadījumos tam par iemeslu bija pārāk ambiciozas projektu koncepcijas. Projektu pieejai ir ne tikai koncepcijas un īstenošanas problēmas, bet tai raksturīgas arī grūtības sasniegt būtisku ietekmi un nodrošināt finansiālu dzīvotspēju, vismaz izolēti no citiem atbalsta instrumentiem. Tas norāda, ka jānovērtē iespēja lietot citus instrumentus, lai labāk risinātu šos jautājumus vispārējas vides stratēģijas kontekstā.

86.

Komisijai ir jāprecizē, cik augsta ir vides prioritāte starp tām daudzajām dažādajām prioritātēm, kas tai jārisina, sadarbojoties attīstības jomā. Ja uz vidi raugās kā uz vienu no ilgtspējīgas attīstības trim pīlāriem, tad Komisijai tiešām jācenšas nodrošināt, lai šī politikas prioritāte reāli tiktu iestrādāta valstu stratēģijas dokumentos paredzētajās vides programmās un projektos, lai tai būtu pietiekama iekšējā vides ekspertīze un lai tiktu definētas un ievērotas skaidras vides integrācijas procedūras.

87.

Komisijai jāizstrādā visaptveroša stratēģija vides aspektiem sadarbībai attīstības jomā, pamatojoties uz jauno pieeju vides jautājumiem, kas pieņemta 2005. gada attīstības politikā.

88.

Komisijai jāizveido jauna darbības sistēma vides stratēģijas īstenošanai, nodrošinot skaidrus izpildes rādītājus un koordinēšanas mehānismus.

89.

Komisijai jāizvērtē savas iekšējās jaudas pietiekamība vides stratēģijas īstenošanai.

90.

Vides integrēšanas rokasgrāmata jāpabeidz un jāapstiprina pēc iespējas ātrāk, un jāizveido atbilstīgi mehānismi, lai nodrošinātu, ka rokasgrāmatā paredzētās procedūras tiek regulāri īstenotas.

91.

Mācībām, ņemot vērā jauno rokasgrāmatu, jābūt obligātām visiem galvenajiem darbiniekiem, un šim nolūkam jāpiešķir pietiekams finansējums.

92.

Komisijai jāizveido visaptveroša sistēma tās ekoloģisko raksturlielumu caurlūkošanai, veicot vispārēju vērtējumu, uzlabojot sistēmas atsevišķu projektu vērtēšanai un labāk izmantojot datus no tās ārējās uzraudzības sistēmas.

93.

Komisijai jāpārskata sava iekšējā finanšu ziņojumu sagatavošanas sistēma, lai nodrošinātu, ka tiek reģistrēti ar vidi saistīti izdevumi tajos projektos, kuru primārais mērķis nav vide.

94.

Komisijai jānodrošina, lai neseno valstu vides aprakstu analīzei un ieteikumiem tiktu veikta sistemātiska un caurskatāma pēcpārbaude, sagatavojot jaunos valstu stratēģijas dokumentus.

95.

Komisijai īpaši jāpieliek pūles, lai labāk integrētu vidi tiešajā budžeta atbalstā, sevišķi nodrošinot, ka tiek veikts stratēģiskais vides novērtējums, un meklējot iespējas iekļaut vides rādītājus.

96.

Jāizveido īpašas procedūras, kas nodrošinātu, ka visiem projektiem tiek veikts vides skrīnings, tās jāpārbauda vides koordinācijas centriem delegācijās un vides speciālistiem EuropeAid.

97.

Jāievieš īpašas pārbaudes, lai nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā tiek veiktas ekoloģiskās analīzes un ka to ieteikumus ņem vērā vides pārvaldības plānos un līgumu nosacījumos.

98.

Komisijai jāpiešķir augstāka prioritāte vides projektu priekšlikumu novērtējumam uz vietas.

99.

Komisijai jāsper turpmāki soļi, lai identificētu un novērstu šķēršļus iepirkuma procedūrās.

100.

Komisijai jāvelta vairāk uzmanības, lai palīdzētu vietējām kopienām atrast veidus, kā ilgtspējīgi izmantot dabas resursus.

01.

Komisijai jāanalizē dažādu atbalsta instrumentu efektivitāte vides sektorā, lai uzlabotu ietekmi un ilgtspējību, tostarp pārvaldes resursus. Kā alternatīvas pašreizējai pieejai, kas balstīta uz samērā īsa termiņa projektiem, jāapsver iespēja vairāk izmantot nozaru politikas atbalsta programmas, trasta fondus un līdzfinansējumu kopā ar Vispasaules Vides fondu, kā arī finansēt tradicionālos projektus ilgākā laika posmā.