ES noteikumi par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

• Energoproduktiem nodokļus uzliek tikai tad, kad tos izmanto kā motordegvielu vai kurināmo.
• Ar direktīvu ievieš minimālos nodokļa līmeņus motordegvielai, kurināmajam un elektroenerģijai, kas piemērojami no 2004. gada 1. janvāra.
• Attiecībā uz energoproduktiem, kurus izmanto apkurei, lauksaimniecībā, stacionāros dzinējos un celtniecībā un sabiedriskos darbos izmantojamās iekārtās, var piemērot zemāku nodokļu līmeni nekā degvielai, kas paredzēta automobiļiem.
• Attiecībā uz dīzeļdegvielu izmantošanai komerciāliem mērķiem (kad to izmanto preču vai pasažieru pārvadājumiem) valstu valdības var piemērot zemāku nodokļu likmi nekā dīzeļdegvielai izmantošanai nekomerciāliem mērķiem.
• Direktīva atļauj nodokļu atbrīvojumus un samazinājumus, jo īpaši saistībā ar vides un veselības aizsardzības politiku. Valdības var atbrīvot no nodokļiem atjaunojamos energoresursus, piemēram, biodegvielas vai degvielu un elektroenerģiju, ko izmanto preču un pasažieru pārvadāšanai ar vilcieniem, metro, tramvajiem vai trolejbusiem.
• Direktīva atļauj piemērot samazinātas nodokļu likmes energoietilpīgiem uzņēmumiem, kas paveikuši visvairāk energoproduktu patēriņa samazināšanā. ES valstīm, kurām bija grūti īstenot jaunos pasākumus, tika paredzēti pārejas noteikumi pirms direktīvas piemērošanas (šīs valstis bija Beļģija, Vācija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija un Portugāle).
• Līdzīgus pagaidu atbrīvojumus un pārejas periodus piešķīra valstīm, kuras pievienojās ES 2004. un 2007. gadā.
• Direktīva nav piemērojama noteiktām energoietilpīgām nozarēm (piemēram, metalurģijai) un divējādi izmantojamiem energoproduktiem, kurus var izmantot gan apkurei, gan citiem mērķiem (piemēram, ķīmisku vielu izgatavošanai).