–

AEON NEPREMIČNINE d.o.o. u.c. vārdā – B. Sedmak, odvetnik,

–

STAN nepremičnine d.o.o. vārdā – B. Mrva, odvetnik,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. M. Hoogveld, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Mataija, G. Meessen un B. Rous Demiri, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.) 15. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 16. un 38. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts divās konstitucionālās kontroles tiesvedībās, ko ierosinājušas nekustamā īpašuma sabiedrības, tostarp AEON NEPREMIČNINE d.o.o. u.c. un STAN nepremičnine d.o.o., kā arī Državni svet Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Valsts padome) saistībā ar valsts tiesību aktiem par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem, kas paredz maksimālo apmēru komisijas maksai, kura tiek piemērota par šiem pakalpojumiem nekustamā īpašuma iegādes, pārdošanas vai īres gadījumā.

3

Direktīvas 2006/123 5.–7., 33., 40. un 64. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Direktīvas 2006/123 4. panta 5. un 8. punktā ir ietvertas šādas definīcijas:

[..]

5

Šīs direktīvas 15. pantā “Novērtējamas prasības” ir paredzēts:

“[..]

2.   Dalībvalstis pārbauda, vai to tiesību sistēmā kā nosacījums, lai atļautu piekļuvi pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu, ir paredzēta atbilstība jebkurai no šādām nediskriminējošām prasībām:

[..]

[..].

3.   Dalībvalstis pārbauda, vai 2. punktā minētās prasības atbilst šādiem nosacījumiem:

6

Zakon o nepremičninskem posredovanju – ZNPosr (Uradni list RS, Nr. 72/06 – konsolidētā versija, 49/11 un 47/19; Likums par nekustamā īpašuma starpniecību) redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietās (turpmāk tekstā – “Likums par nekustamā īpašuma starpniecību”), 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Maksimālā atļautā atlīdzība par starpniecību nedrīkst pārsniegt 4 % no līgumā noteiktās cenas viena un tā paša nekustamā īpašuma iegādes vai pārdošanas gadījumā, bet šo ierobežojumu nepiemēro, ja nekustamā īpašuma līgumiskā vērtība ir mazāka par 10000 EUR.

2.   Maksimālā atļautā atlīdzība par starpniecību nedrīkst pārsniegt 4 % no līgumā noteiktās vērtības par viena un tā paša nekustamā īpašuma īres līgumu, un katrā ziņā tā nedrīkst būt lielāka par viena mēneša īres maksu un mazāka par 150 EUR. Iepriekšējā teikumā minētā līgumā noteiktā vērtība ir viena mēneša īres maksas un mēnešu skaita, uz kuriem īpašums tiek izīrēts, reizinājums.

3.   Nekustamā īpašuma sabiedrība var izdot rēķinu pasūtītājam par starpniecības pakalpojumiem, tikai pamatojoties uz nekustamā īpašuma starpniecības līgumu.

4.   Starpniecības līgums, kas ir pretrunā šā panta 1., 2. un 3. punktam, ir spēkā neesošs.

5.   Pirkuma, īres, nomas vai cita veida līguma (turpmāk tekstā – “līgums”) noteikums, kas ir pretrunā šā panta 1., 2. un 3. punktam, ir spēkā neesošs.

6.   Par mājokļu lietām atbildīgais ministrs, izdodot noteikumus un ar ekonomikas ministra piekrišanu, var noteikt nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumu tarifikācijas kritērijus šā panta 1. punktā minētās maksimālās atļautās atlīdzības par starpniecību robežās.

7.   Šā panta 2. punkta noteikumus nepiemēro nekustamā īpašuma starpniecības līgumiem, kas noslēgti starp saimnieciskās darbības subjektiem.”

7

Saskaņā ar Likuma par nekustamā īpašuma starpniecību 13. panta 1. punktu:

“Ar nekustamā īpašuma starpniecības rakstveida līgumu nekustamā īpašuma sabiedrība apņemas pielikt pūles, lai atrastu trešo personu un nodibinātu kontaktu starp to un pasūtītāju, kas risinās sarunas ar šo trešo personu par konkrēta līguma noslēgšanu, kura priekšmets ir nekustamais īpašums, un pasūtītājs apņemas maksāt nekustamā īpašuma sabiedrībai atlīdzību par starpniecību, ja līgums ir noslēgts.”

8

Šā likuma 20. pantā ir noteikts:

“1.   Veicot starpniecības darbības, nekustamā īpašuma sabiedrībai ir vienlīdz rūpīgi jāattiecas pret pasūtītāja un tās trešās personas interesēm, attiecībās ar kuru tā ir nostādījusi pasūtītāju, un jārīkojas objektīvi, ja vien, pamatojoties uz tiešu vienošanos ar pasūtītāju, tā nepārstāv tikai pasūtītāja intereses.

2.   Ja nekustamā īpašuma sabiedrība, vienojoties ar pasūtītāju vai ieguldītāju, starpniecības ietvaros pārstāv vienīgi pasūtītāja intereses, tai ir rakstveidā jānorāda trešai personai, starp kuru un pasūtītāju tā ir nodibinājusi kontaktu, ka tā rīkojas kā pilnvarnieks, nevis kā starpnieks.”

9

Saskaņā ar minētā likuma 25. pantu:

“1.   Nekustamā īpašuma sabiedrība iegūst tiesības uz atlīdzību par starpniecības pakalpojumiem līdz ar tā līguma noslēgšanu, kurā tā ir piedalījusies kā starpnieks.

2.   Nekustamā īpašuma sabiedrībai nav tiesību uz samaksu, pat ja tā ir daļēja, par starpniecības darbību pirms darījuma, attiecībā uz kuru tā ir iesaistījusies, noslēgšanas.

3.   Nekustamā īpašuma sabiedrībai tiesības uz atlīdzību par starpniecību ir arī tad, ja puses turpmāk izbeidz līgumu.

4.   Nekustamā īpašuma sabiedrībai tiesības uz atlīdzību par starpniecību ir arī tad, ja pasūtītājs vai tuvs viņa ģimenes loceklis noslēdz līgumu par nekustamo īpašumu, kas ir bijis starpniecības priekšmets, ar trešo personu, kura kontaktu ar pasūtītāju ir nodibinājis nekustamā īpašuma aģents, un šis līgums ir noslēgts sešu mēnešu laikā pēc starpniecības līguma izbeigšanas.

5.   Neatkarīgi no šā panta 1. punkta nekustamā īpašuma sabiedrība un pasūtītājs var vienoties, ka nekustamā īpašuma sabiedrībai tiesības uz starpniecības maksājumu saskaņā ar šā likuma 25.a panta nosacījumiem ir pat tad, ja pasūtītājs pats atrod trešo personu, ar kuru tas noslēdz līgumu, kurš ir starpniecības priekšmets.

[..]”

10

Saskaņā ar Stanovanjski zakon (Mājokļu likums; Uradni list RS, Nr. 69/03, 57/08, 87/11, 27/17, 59/19 un 90/21), redakcijā, kas piemērojama pamatlietās, 2. panta 2. punktu vienģimenes mājokļi tostarp ir atsevišķas individuālas mājas, villas, ātriju mājas, rindu mājas un brīvdienu mājas.

11

AEON NEPREMIČNINE u.c. un STAN nepremičnine, kas sniedz nekustamo īpašumu starpniecības pakalpojumus, un Slovēnijas Republikas Valsts padome iesniedza Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa, Slovēnija), kas ir iesniedzējtiesa, attiecīgi divus pieteikumus un vienu lūgumu, lai uzsāktu Likuma par nekustamā īpašuma starpniecību – kas paredz maksimālo apmēru komisijas maksai, kura tiek piemērota par starpniecības pakalpojumiem nekustamā īpašuma iegādes, pārdošanas vai īres gadījumā, – konstitucionālās kontroles tiesvedības.

12

Precīzāk, šīs konstitucionālās kontroles tiesvedības attiecas uz šā likuma 5. panta 1. un 2. punkta noteikumiem, kuros ir paredzēts šāds maksimālais apmērs, kā arī uz šī panta 4. un 5. punkta noteikumiem, kuros ir paredzēta starpniecības līguma spēkā neesamība vai jebkura cita līguma attiecīgo noteikumu spēkā neesamība minētā panta 1. un 2. punkta pārkāpuma gadījumā.

13

Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) paskaidro, ka komisijas maksas, ko piemēro par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem saistībā ar iegādi vai pārdošanu, maksimālais apmērs 4 % no līgumā noteiktās cenas tika ieviests 2003. gadā, pieņemot Likumu par nekustamā īpašuma starpniecību. Maksimālais apmērs attiecībā uz īres līgumiem ir piemērojams kopš 2019. gada 10. augusta.

14

Iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir jāpārbauda Likuma par nekustamā īpašuma starpniecību atbilstība Direktīvas 2006/123 15. pantam, kā arī Hartas 7., 16. un 38. pantam.

15

Vispirms, no vienas puses, iesniedzējtiesa precizē, ka šīs direktīvas 15. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētais nediskriminācijas nosacījums ir ievērots, jo Likumā par nekustamā īpašuma starpniecību paredzētais komisijas maksas maksimālais apmērs ir piemērojams neatkarīgi no nekustamā īpašuma pakalpojumu sniedzēja valstspiederības vai atrašanās vietas. No otras puses, tā uzsver, ka, pieņemot šo likumu, valsts likumdevējs ir vēlējies sasniegt mērķus, kas atzīti par sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm minētās direktīvas 15. panta 3. punkta b) apakšpunkta un Tiesas judikatūras izpratnē. Proti, minētā likuma pieņemšanas mērķis ir atrisināt mājokļu nepieejamības problēmu, kas pastāv it īpaši attiecībā uz neaizsargātām personām, proti, jauniešiem, jo īpaši studentiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, un aizsargāt patērētājus saistībā ar cenu pārskatāmību, kā arī pieejamo mājokļu trūkumu.

16

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā ir nozīmīgas vairākas pamattiesības, kas izriet no Hartas, proti, darījumdarbības brīvība, kas paredzēta Hartas 16. pantā, no vienas puses, un tiesības uz mājokli, kā arī patērētāju aizsardzība, kas garantētas attiecīgi tās 7. un 38. pantā, no otras puses. Šajā ziņā, pārbaudot Likuma par nekustamā īpašuma starpniecību atbilstību Savienības tiesībām, esot jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām.

17

Attiecībā uz samērīguma prasību, kas izriet no Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta c) apakšpunkta, šai tiesai rodas jautājums, vai šis likums ļauj sasniegt valsts likumdevēja izvirzītos mērķus.

18

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšana tieši neietekmē cenas nekustamā īpašuma tirgū. Tomēr tā uzskata, ka, ņemot vērā saspīlējumu nekustamā īpašuma tirgos, kuros tirgus vara ir koncentrēta piedāvājuma pusē, var saprātīgi uzskatīt, ka starpniecības maksas summa tiks novirzīta uz personām, kuras meklē mājokli.

19

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka, ņemot vērā valsts likumdevēja precizējumu neesamību, nevar secināt, ka par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem piemērojamās komisijas maksas maksimālā apmēra noteikšana ļautu būtiski veicināt mājokļa pieejamību. Neraugoties uz minēto, tā atzīst, ka šis pasākums kopā ar citiem pasākumiem var dot ieguldījumu izvirzīto mērķu sasniegšanā. Tādējādi tā uzskata, ka Likums par nekustamā īpašuma starpniecību ļauj sasniegt valsts likumdevēja izvirzītos mērķus, pat ja, tā kā šis likumdevējs nav sniedzis analīzi, nav iespējams secināt, ka šis likums būtiski veicina šo mērķu sasniegšanu Tiesas judikatūras izpratnē. Proti, paredzēto pasākumu efektivitātes novērtēšana mājokļu politikas kontekstā esot ārkārtīgi sarežģīta.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka maksimālie tarifi, ciktāl tie nekavē cenu konkurenci, ir mazāk ierobežojoši nekā minimālie tarifi.

21

Iesniedzējtiesa uzsver, ka nav iespējams droši secināt, ka valsts likumdevēja rīcībā būtu bijis cits līdzvērtīgs pasākums, kas varētu mazāk apdraudēt ar Hartu piešķirtās tiesības.

22

Turklāt tas, ka šis pasākums nav ierobežots tikai ar īpaši neaizsargātām personām, ne obligāti nozīmējot, ka minētais pasākums ir nesamērīgs.

23

Iesniedzējtiesa arī jautā, vai tas, ka dažas nekustamā īpašuma sabiedrības ir izbeigušas vai pastāv risks, ka tās izbeigs starpniecības darbību attiecībā uz nekustamā īpašuma īri, ko veic fiziskas personas, it īpaši, ja runa ir par īstermiņa īri, kas ļauj saņemt tikai nelielu komisijas maksu, ietekmē par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem piemērojamās komisijas maksas maksimālā apmēra samērīgumu.

24

Šajā ziņā, ņemot vērā, ka šis pasākums neskar citas nekustamā īpašuma sabiedrību darbības starpniecības pakalpojumu jomā un ka komisijas maksa, ko piemēro par starpniecības pakalpojumiem saistībā ar īres līgumu, līdz jaunajam regulējumam bija no pusotra līdz divu mēnešu īres maksas apmērā, kas, ņemot vērā citas ar īri parasti saistītās izmaksas, piemēram, tādas izmaksas, kas attiecas uz īres garantiju, pārcelšanās izmaksām un aprīkojumu, nav minimālas izmaksas, šī tiesa uzskata, ka šādas komisijas maksas maksimālā apmēra noteikšana atbilst Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētajiem samērīguma nosacījumiem.

25

Visbeidzot iesniedzējtiesa precizē, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tā ierobežo ar situāciju, kurā nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumi attiecas uz vienģimenes mājokli, dzīvokli vai dzīvojamo vienību un kurā pircējs vai īrnieks ir fiziska persona.

26

Šajos apstākļos Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

STAN nepremičnine apstrīd Tiesas kompetenci lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tā norāda, ka vienīgi Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) var lemt par pamatlietām, pamatojoties uz Slovēnijas tiesībām, it īpaši Ustava Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Konstitūcija) 74. pantu, kurā ir garantēta darījumdarbības brīvība. Turklāt pat pēc Tiesas atbildes uz minēto lūgumu jautājums par pamatlietā aplūkojamo valsts tiesību aktu neatbilstību konstitūcijai nebūtu atrisināts. Tiesvedība Tiesā tikai paildzinot prettiesisku juridisko situāciju, lai gan Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) nolēmums esot steidzami jāpieņem pēc iespējas ātrāk.

28

Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valstu tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu uzsāktas tiesvedības ietvaros valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas kompetencē un Tiesa nav tiesīga lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām. Tiesas kompetencē tomēr ir sniegt valsts tiesai visus norādījumus par Savienības tiesību normu interpretāciju, kas ļautu tai izvērtēt valsts tiesību normu saderīgumu ar Savienības tiesisko regulējumu (spriedums, 2024. gada 13. jūnijs, DG de la Función Pública, Generalitat de Catalunya un Departamento de Justicia de la Generalitat de Catalunya, C‑331/22 un C‑332/22, EU:C:2024:496, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Jākonstatē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Savienības tiesību, it īpaši Direktīvas 2006/123 15. panta, interpretāciju, un tas acīmredzami ietilpst Tiesas kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. jūlijs, CU un ND (Sociālā palīdzība – netieša diskriminācija), C‑112/22 un C‑223/22, EU:C:2024:636, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Otrkārt, jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām ietvaros vienīgi valsts tiesa, ņemot vērā katras lietas īpatnības, var izvērtēt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, gan arī jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, nozīmīgumu. Tādējādi, ja valstu tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, LivaNova, C‑713/22, EU:C:2024:642, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

No tā izriet, ka apstāklis, ka pēc šī sprieduma pasludināšanas iesniedzējtiesai ir jālemj Likuma par nekustamā īpašuma starpniecību konstitucionālās kontroles tiesvedībās, vai arī fakts, ka iesniedzējtiesai, pieņemot, ka tas ir pierādīts, ir jālemj pēc iespējas ātrāk, nekādi neietekmē Tiesas kompetenci atbildēt uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

32

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Tiesas kompetencē ir lemt par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

33

Tā kā ar uzdotajiem jautājumiem iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Hartas 7., 16. un 38. pantu, kā arī Direktīvas 2006/123 15. pantu, tad, lai uz tiem sniegtu lietderīgu atbildi, ir jāpārbauda šo pantu piemērojamība pamatlietās.

34

Pirmām kārtām, runājot par Direktīvas 2006/123 15. pantu, dalībvalstīm saskaņā ar šā panta 1. punktu vispirms ir jāpārbauda, vai saskaņā ar to tiesību sistēmu tiek piemērota kāda no minētā panta 2. punktā norādītajām prasībām, un, ja tas tā ir, turpmāk jānodrošina, lai šī prasība atbilstu šā panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, un, visbeidzot, vajadzības gadījumā jāpielāgo savi normatīvi vai administratīvi akti tā, lai tie atbilstu šiem nosacījumiem.

35

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta g) apakšpunktā starp valstu tiesību sistēmu “prasībām”, kuru atbilstība šī 15. panta 3. punkta nosacījumiem ir jāpārbauda, ir paredzēti “fiksēti minimālie un/vai maksimālie tarifi, kas ir jāievēro pakalpojumu sniedzējam”.

36

Tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, ar kuru tiek ierobežota maksimālā pieļaujamā komisijas maksa par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi, pārdošanu vai īri, ja pircējs vai īrnieks ir fiziska persona, pakļauj nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumu darbības veikšanu tāda veida prasībai kā tās, kas paredzētas šī 15. panta 2. punkta g) apakšpunktā, un tādējādi attiecībā uz to ir jāievēro šā 15. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi.

37

No tā izriet, ka Direktīvas 2006/123 15. pants pamatlietās ir piemērojams.

38

Otrām kārtām, runājot par uzdotajos prejudiciālajos jautājumos minēto Hartas pantu piemērojamību un attiecīgā gadījumā par to, cik lielā mērā Tiesai ir jāņem vērā šie panti, interpretējot Direktīvas 2006/123 15. pantu, no Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja dalībvalsts apgalvo, ka pasākums, kura autore tā ir un ar kuru tiek ierobežota ar LESD garantēta pamatbrīvība, tāda kā tā, kas tiek konkretizēta šajā 15. pantā, ir attaisnojams ar Savienības tiesībās atzītu sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm, šāds pasākums ir jāuzskata par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē un tāpēc tam ir jāatbilst šajā Hartā nostiprinātajām pamattiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība), C‑66/18, EU:C:2020:792, 214. punkts).

39

Pirmkārt, attiecībā uz Hartas 7. pantu, ar to ikvienai personai ir atzītas tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.

40

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka tiesības uz mājokli ir pamattiesības, ko garantē šis 7. pants (spriedumi, 2014. gada 10. septembris, Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 65. punkts, un 2023. gada 9. novembris, Všeobecná úverová banka, C‑598/21, EU:C:2023:845, 85. punkts).

41

Jānorāda, ka lietās, kurās tika pasludināti šie spriedumi, runa bija par situāciju, kurā attiecīgajām personām bija jāsaskaras ar ģimenes mājokļa zaudēšanu. Pašreizējā lietā tiesiskais regulējums, kas tiek aplūkots pamatlietās, attiecas uz situāciju, kurā fiziska persona var iegādāties vai īrēt savu turpmāko mājokli. Šādā situācijā nevar būt runas par “dzīvokļa neaizskaramību” minētā 7. panta izpratnē.

42

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, kura mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp tajā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, neaizskarot Savienības tiesību autonomiju, Tiesai, interpretējot Hartas 7. pantā garantētās tiesības, kā minimālais aizsardzības līmenis ir jāņem vērā atbilstošās šīs konvencijas 8. panta 1. punktā garantētās tiesības, kā tās ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. decembris, Orde van Vlaamse Balies u.c., C‑694/20, EU:C:2022:963, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Šajā ziņā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka minētās konvencijas 8. pantā nav atzītas tiesības uz dzīvesvietas nodrošināšanu kā tādas (ECT spriedums, 2001. gada 18. janvāris, Chapman pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2001:0118JUD002723895, 99. punkts).

44

No tā izriet, ka nav jāatbild uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar Hartas 7. pantu.

45

Otrkārt, saistībā ar attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma iespējamo izvērtējumu no Hartas 16. panta viedokļa Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesiskā regulējuma radītā ierobežojuma izvērtējums saistībā ar LESD 49. pantu attiecas arī uz varbūtējiem Hartas 15.–17. pantā paredzēto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem un tāpēc atsevišķs izvērtējums saistībā ar Hartas 16. pantā nostiprināto darījumdarbības brīvību nav nepieciešams (spriedums, 2022. gada 7. septembris, Cilevičs u.c., C‑391/20, EU:C:2022:638, 56. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46

Kā izriet no Direktīvas 2006/123 5., 6., 7. un 64. apsvēruma, tajā ir konkretizēta LESD 49. pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Rina Services u.c., C‑593/13, EU:C:2015:399, 40. punkts).

47

No tā izriet: ja valsts pasākums tiek izvērtēts, ņemot vērā Direktīvas 2006/123 15. pantu, Hartas 16. pantā nostiprinātās darījumdarbības brīvības atsevišķa pārbaude nav nepieciešama.

48

Tomēr Direktīvas 2006/123 15. pants katrā ziņā ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 16. pantu.

49

Tāpat, treškārt, interpretējot Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punktu, ir jāņem vērā Hartas 38. pants, kurā ir prasīts, lai Savienības politikā tiktu nodrošināts augsts patērētāju aizsardzības līmenis.

50

Tādējādi no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ar uzdotajiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkts, lasot to Hartas 16. un 38. panta kontekstā, jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, kurā saistībā ar vienģimenes mājokļa, dzīvokļa vai dzīvojamās vienības iegādi vai īri, ko veic fiziska persona, ir paredzēts par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem piemērojamās komisijas maksas maksimālais apmērs:

51

Tāds pasākums kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietās, kurš paredz komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšanu, ņemot vērā Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punktā paredzētos kumulatīvos nosacījumus, var tikt pieļauts, ja šis pasākums nav tieši vai netieši diskriminējošs atkarībā no attiecīgās personas valstspiederības vai – attiecībā uz sabiedrībām – atkarībā no to juridiskās adreses, ja tas ir pamatots ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm un ja tas ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, bet citi mazāk ierobežojoši pasākumi neļauj sasniegt to pašu rezultātu.

52

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto nosacījumu iesniedzējtiesa norāda, ka komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšana nav diskriminējoša, jo šis maksimālais apmērs ir piemērojams neatkarīgi no attiecīgās nekustamā īpašuma sabiedrības juridiskās adreses.

53

Otrām kārtām, attiecībā uz šīs direktīvas 15. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru attiecīgajām prasībām ir jābūt pamatotām ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm, iesniedzējtiesa norāda, ka, nosakot maksimālo apmēru komisijas maksai par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem, kuri attiecas uz nekustamā īpašuma iegādi, pārdošanu un īri, valsts likumdevējs ir vēlējies, pirmkārt, veicināt piemērotu mājokļu par pieņemamām cenām pieejamību neaizsargātām personām, proti, jauniešiem, jo īpaši studentiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, un, otrkārt, veicināt patērētāju aizsardzību, palielinot cenu pārredzamību, ņemot vērā pieejamo mājokļu, jo īpaši īres mājokļu, trūkumu.

54

Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka patērētāju aizsardzība ir sevišķi svarīgs iemesls saistībā ar sabiedrības interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 15. oktobris, Grupo Itevelesa u.c., C‑168/14, EU:C:2015:685, 74. punkts, kā arī 2019. gada 4. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑377/17, EU:C:2019:562, 70. punkts). Turklāt tas ir apstiprināts Direktīvas 2006/123 40. apsvērumā un veicina tās atbilstību Hartas 38. panta prasībām.

55

Par sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm var būt arī prasības, kas veicina neaizsargātu personu vai personu ar zemiem ienākumiem piekļuvi mājokļiem (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 8. maijs, Libert u.c., C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 50.–52. punkts, kā arī 2020. gada 22. septembris, Cali Apartments, C‑724/18 un C‑727/18, EU:C:2020:743, 68. punkts).

56

No tā izriet, ka tāds komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšanas pasākums kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, atbilst Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam.

57

Trešām kārtām, šīs direktīvas 15. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais samērīguma nosacījums nozīmē, ka attiecīgajam pasākumam ir jābūt tādam, kas nodrošina izvirzītā mērķa sasniegšanu, ka tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, un ka nav mazāk ierobežojošu pasākumu, kas ļautu sasniegt to pašu rezultātu.

58

Vispirms ir jāuzsver, ka galu galā iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt pamatlietas faktus un interpretēt valsts tiesību aktus, ir jānosaka, vai un kādā mērā šie tiesību akti atbilst šim samērīguma nosacījumam. Šajā nolūkā šai tiesai, izmantojot statistikas datus vai citus līdzekļus, ir objektīvi jāizvērtē attiecīgās dalībvalsts iestāžu iesniegtie pierādījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 23. decembris, Scotch Whisky Association u.c., C‑333/14, EU:C:2015:845, 56. punkts, un 2024. gada 17. oktobris, FA.RO. di YK & C., C‑16/23, EU:C:2024:886, 92. punkts).

59

Tomēr, tā kā Tiesas uzdevums ir dot iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, tās kompetencē ir sniegt tai norādes, kas izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem, un kas ļautu minētajai tiesai pieņemt nolēmumu (spriedums, 2024. gada 17. oktobris, FA.RO. di YK & C., C‑16/23, EU:C:2024:886, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka no attiecīgās dalībvalsts netiek prasīts, lai tā pozitīvi pierādītu, ka neviens cits iedomājams pasākums neļauj tādos pašos apstākļos sasniegt izvirzīto mērķi. Šāda prasība praksē faktiski izraisītu to, ka konkrētajai dalībvalstij tiktu atņemta tās reglamentējošā kompetence aplūkotajā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 4. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑377/17, EU:C:2019:562, 64. punkts).

61

Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka dalībvalstij “novērtējamo prasību” ir jāspēj pamatot ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm no šīs prasības ieviešanas brīža, un tātad jebkurā gadījumā tad, kad tai nemaz obligāti nav pieejami empīriski pierādījumi attiecībā uz šīs prasības izraisīto rezultātu salīdzinājumā ar citu pasākumu izraisīto rezultātu (spriedums, 2019. gada 4. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑377/17, EU:C:2019:562, 65. punkts).

62

Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka, lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izvēloties pasākumus, ar kuru palīdzību var tikt īstenoti to sociālās politikas mērķi, tomēr šī rīcības brīvība nevar pamatot to tiesību aizskārumus, kas indivīdiem izriet no Līgumu tiesību normām, kurās ir nostiprinātas viņu pamatbrīvības (spriedums, 2016. gada 21. decembris, AGET Iraklis, C‑201/15, EU:C:2016:972, 81. punkts un tajā minētā judikatūra), kas – it īpaši attiecībā uz LESD 49. pantā garantēto brīvību veikt uzņēmējdarbību – ir konkretizētas ar Direktīvu 2006/123.

63

Ņemot vērā šos ievada apsvērumus, ir jāatgādina, pirmkārt, kā norādīts šā sprieduma 53. punktā, ka komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšanas mērķis ir, no vienas puses, veicināt piemērotu mājokļu par pieņemamām cenām pieejamību neaizsargātām personām, proti, jauniešiem, jo īpaši studentiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, un, no otras puses, veicināt patērētāju aizsardzību, palielinot cenu pārredzamību.

64

Tā kā komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšana palielina nekustamā īpašuma sabiedrību piemērojamo tarifu pārskatāmību un liedz tām piemērot pārmērīgas starpniecības cenas, tā, šķiet, var veicināt patērētāju aizsardzību. Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka šāds maksimālais apmērs faktiski var veicināt cenu pārskatāmību, jo tas ļauj patērētājiem paredzēt komisijas maksas, kas tiks piemērota, apmēru, it īpaši tās proporciju pārdošanas cenā vai īres maksā.

65

Proti, iesniedzējtiesa precizē, ka, ņemot vērā piekļuves mājoklim nosacījumu pasliktināšanos un cenu attīstību nekustamā īpašuma tirgos Slovēnijā, par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem piemērojamās komisijas maksas summa visticamāk tiek pārnesta uz nekustamā īpašuma pārdošanas cenu vai īres maksu.

66

Ja tas tā ir, ir jāuzskata, ka šīs komisijas maksas maksimālā apmēra noteikšana, šķiet, var veicināt piemērotu mājokļu pieejamību par pieņemamām cenām, it īpaši neaizsargātām personām.

67

Otrkārt, runājot par konkrētā pasākuma ierobežošanu ar to, kas ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai, un citu mazāk ierobežojošu pasākumu, kas ļautu sasniegt to pašu rezultātu, neesamību ir jānorāda, no vienas puses, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem piemērojamās komisijas maksas maksimālā apmēra noteikšana attiecas ne tikai uz neaizsargātām personām, bet uz jebkuru fizisku personu, kas iegādājas vai īrē nekustamo īpašumu.

68

No tā izriet, ka šis pasākums attiecas uz nenoteiktu un potenciāli lielu personu skaitu un tas nav izstrādāts, lai īpaši aizsargātu tikai neaizsargātas personas, lai gan šī aizsardzība bija viens no Slovēnijas likumdevēja izvirzītajiem mērķiem, tam nosakot minēto pasākumu.

69

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumi, kuriem ir piemērojama attiecīgās komisijas maksas maksimālā apmēra noteikšana, attiecas uz vienģimenes mājokļa, dzīvokļa vai dzīvojamās vienības iegādi, pārdošanu vai īri.

70

Saskaņā ar Mājokļu likuma, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietās, 2. panta 2. punktu vienģimenes mājokļi tostarp ir atsevišķas individuālas mājas, villas, ātriju mājas, rindu mājas un brīvdienu mājas. No tā izriet, ka, neskarot pārbaudes, kas jāveic šai tiesai, komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšana tostarp ir piemērojama, ja šie pakalpojumi attiecas uz tādu mājokļu iegādi, pārdošanu vai īri, kas tiek izmantoti citiem mērķiem, nevis galvenajai dzīvesvietai.

71

Tomēr ir jānorāda, ka, lai gan šādi apstākļi principā var būt norāde, kas ļauj uzskatīt, ka pasākums pārsniedz to, kas varētu būt nepieciešams, lai sasniegtu mērķi, uz ko tas ir vērsts – aizsargāt neaizsargātas personas –, tomēr samērīguma princips ne obligāti rada šķērsli tam, lai no šī pasākuma labumu gūtu visi patērētāji (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 20. aprīlis, Federutility u.c., C‑265/08, EU:C:2010:205, 40. punkts, kā arī 2019. gada 11. aprīlis, Repsol Butano un DISA Gas, C‑473/17 un C‑546/17, EU:C:2019:308, 64. punkts).

72

Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē tostarp iespēja, kā arī lietderība noteikt pasākumus, kas vairāk vērsti uz neaizsargātiem patērētājiem. Šajā ziņā nozīmīgi elementi ir šādu pasākumu īstenošanas iespējamība un ekonomiskās sekas.

73

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka jautājums par iespējamo pasākumu spektru, ko Slovēnijas likumdevējs var veikt, un par to efektivitāti mājokļu politikā ir ārkārtīgi sarežģīts, jo pastāv noteikti materiāli ierobežojumi teritorijas plānošanas, pilsētplānošanas un valsts finanšu jomā, kas neļauj valstij pēc saviem ieskatiem iejaukties mājokļu piedāvājumā.

74

Savukārt prasītājas pamatlietā min mazāk ierobežojošus pasākumus, kurus tās uzskata par iespējamiem īres attiecību kontekstā, tādus kā īrei paredzētu sociālo mājokļu skaita palielināšana, īres finansiāls atbalsts tirgū un nodokļu pasākumi, zonējuma pasākumi un citi reglamentējoši pasākumi sociālo mājokļu būvniecības veicināšanai. Komisija no savas puses min pasākumus, ar kuriem atbalsta finansiāli pieejamu mājokļu piedāvājumu vai sniedz pircējiem un īrniekiem noderīgu informāciju par starpniecības tarifiem.

75

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pastāv citi pasākumi, kas ir mazāk apgrūtinoši nekā komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšana un ar kuriem var sasniegt šī maksimālā apmēra mērķi, proti, veicināt piemērotu mājokļu par pieņemamām cenām pieejamību neaizsargātām personām.

76

Turklāt attiecībā uz komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālo līmeni iesniedzējtiesa apstiprina, ka dažas nekustamā īpašuma sabiedrības ir izbeigušas vai pastāv risks, ka tās izbeigs savu starpniecības darbību attiecībā uz nekustamā īpašuma īri, ko veic fiziskas personas, it īpaši, ja runa ir par īstermiņa īri, kas ļauj saņemt tikai nelielu komisijas maksu. Proti, nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumu cenas maksimālais apmērs esot ierobežots ar summu, kas neļauj šīm sabiedrībām segt savu pakalpojumu izmaksas.

77

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas 16. pants ietver brīvību veikt saimniecisko darbību vai komercdarbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvu konkurenci un ar to ir paredzēta tostarp brīvība noteikt par pakalpojumu prasītu cenu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 79. punkts).

78

Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru darījumdarbības brīvība nav absolūta prerogatīva, bet tā ir jāņem vērā saistībā ar tās funkciju sabiedrībā. Uz šo brīvību tātad var attiekties plašs valsts iestāžu iejaukšanās pasākumu klāsts, kas vispārējās interesēs var noteikt saimnieciskās darbības ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 45. un 46. punkts, kā arī 2022. gada 2. jūnijs, Skeyes, C‑353/20, EU:C:2022:423, 48. un 65. punkts).

79

Šajā ziņā iesniedzējtiesai būs jāpārbauda konkrētais atlīdzības līmenis, ko saņem sabiedrības, kuras sniedz nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumus, un it īpaši, vai summa, kas izriet no komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem pamatlietā aplūkojamā maksimālā apmēra, ir noteikta pārāk zemā līmenī, lai segtu šo sabiedrību izmaksas un ļautu tām gūt saprātīgu peļņu, kā arī, lai ļautu konkurēt ar cenām. Šajā lietā ir jāatzīmē, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šis maksimālais apmērs neietekmē citas starpniecības darbības, ko veic minētās sabiedrības, tādas kā starpniecība starp saimnieciskās darbības subjektiem un starpniecība īrēs darījumos saistībā ar nekustamo īpašumu, kas netiek izmantots dzīvošanai.

80

No otras puses, saistībā ar pamatlietā aplūkojamā pasākuma otro mērķi – veicināt patērētāju aizsardzību ar cenu pārskatāmības palielināšanu –, izvērtējot jautājumu, vai šis pasākums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, un vai pastāv citi mazāk ierobežojoši pasākumi, kas ļauj sasniegt tādu pašu rezultātu, iesniedzējtiesai it īpaši būs jāpārbauda, vai tādu pasākumu noteikšana, kuru mērķis ir sniegt patērētājiem kā pircējiem un īrniekiem noderīgu informāciju par starpniecības pakalpojumu tarifiem, ļautu sasniegt to pašu rezultātu kā tas, uz ko ir vērsta attiecīgās komisijas maksas maksimālā apmēra noteikšana. Šajā ziņā varētu būt pietiekami pieprasīt no nekustamā īpašuma sabiedrībām, kas sniedz starpniecības pakalpojumus, lai tās skaidri un pietiekamu laiku iepriekš norādītu šiem pircējiem un īrniekiem komisijas maksu, ko tie paredz piemērot, un vai šāda komisijas maksa tiks iekļauta attiecīgā līgumā paredzētajā galīgajā cenā.

81

Tomēr Tiesas rīcībā esošā informācija neļauj tai sniegt iesniedzējtiesai papildu norādes, kas tai ļautu pārbaudīt, vai, runājot par patērētāju aizsardzību ar cenu pārskatāmības palielināšanu, šādi pasākumi varētu nodrošināt tādu pašu rezultātu kā tas, kāds tiek sasniegts ar pamatlietā aplūkojamo komisijas maksas maksimālā apmēra pasākumu.

82

Visbeidzot jānorāda – ja iesniedzējtiesa uzskata, kā tas, šķiet, izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka divi Slovēnijas likumdevēja minētie mērķi, lai attaisnotu komisijas maksas par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem maksimālā apmēra noteikšanu, proti, pirmkārt, atbilstošu mājokļu par pieņemamām cenām pieejamības veicināšana neaizsargātām personām un, otrkārt, patērētāju aizsardzības uzlabošana, palielinot cenu pārskatāmību, nav nodalāmi un ka neviens no tiem nav pakārtots otram, tad iespējamais konstatējums, ka šis pasākums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu vienu no šiem mērķiem, un ka attiecīgā mērķa sasniegšanai nav citu mazāk ierobežojošu pasākumu, kas ļautu panākt to pašu rezultātu, nozīmētu, ka minētais pasākums kopumā atbilst Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

83

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punkts, lasot to Hartas 16. un 38. panta kontekstā, jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā saistībā ar vienģimenes mājokļa, dzīvokļa vai dzīvojamās vienības iegādi vai īri, ko veic fiziska persona, ir paredzēts par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem piemērojamās komisijas maksas maksimālais apmērs:

ja vien šis tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tajā izvirzīto mērķu sasniegšanai, un nav citu mazāk ierobežojošu pasākumu, kas ļautu sasniegt to pašu rezultātu.

84

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū 15. panta 3. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 38. panta kontekstā,

jāinterpretē tādējādi, ka

tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā saistībā ar vienģimenes mājokļa, dzīvokļa vai dzīvojamās vienības iegādi vai īri, ko veic fiziska persona, ir paredzēts par nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumiem piemērojamās komisijas maksas maksimālais apmērs:

ja vien šis tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tajā izvirzīto mērķu sasniegšanai, un nav citu mazāk ierobežojošu pasākumu, kas ļautu sasniegt to pašu rezultātu.