—

atcelt iecēlējinstitūcijas 2019. gada 22. oktobra lēmumu par atteikumu pieņemt viņu darbā kā Eiropas Parlamenta akreditēto parlamentāro asistentu (pirmais apstrīdētais lēmums);

—

atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2020. gada 14. maija lēmumu noraidīt sūdzību, ko prasītājs iesniedza par apstrīdēto lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam (otrais apstrīdētais lēmums);

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 128. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpums, jo Eiropas Parlaments šo pantu nepareizi esot interpretējis tādējādi, ka tiekot prasīts, lai Sodāmības reģistrā nebūtu ierakstu. Taču šis pants esot funkcionāla prasība, turklāt piezīmei izrakstā no Sodāmības reģistra esot nozīme tikai tad, ja tā var ietekmēt funkcijai vajadzīgu iezīmi vai konkrētā amata pildīšanu. Apstrīdēto lēmumu pamatojums esot pretrunā minētajam pantam, jo atbildētājs otrajā apstrīdētajā lēmumā esot apstiprinājis, ka neesot patiesa, tūlītēja un pietiekami nopietna apdraudējuma pienākumu pienācīgai pildīšanai, jo esot runa tikai par “šaubām” par prasītāja ētisko integritāti.

—

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. un 2. punkta un tajā ietvertā rūpības pienākuma pārkāpums, jo Eiropas Parlaments, veikdams pārbaudi prasītāja pieņemšanas darbā ietvaros, neesot ņēmis vērā visus atbilstošos apstākļus. Neesot ņemtas vērā uzticības attiecības ar attiecīgo Eiropas Parlamenta locekli un apstāklis, ka prasītājs jau ir parlamentārais asistents vienā no Beļģijas reģioniem. Turklāt Eiropas Parlaments neesot ņēmis vērā vainas atzīšanu prasītāja sūdzībā, jo tas esot konstatējis, ka relativizējot izrakstā no Sodāmības reģistra norādīto noziedzīgo nodarījumu, viņam trūkstot atbildības sajūtas. Apstrīdētie lēmumi arī neesot pietiekami pamatoti.