–

Gerencia Regional de Salud de la Junta de Castilla y León vārdā – D. Vélez Berzosa un L. Vidueira Pérez, pārstāves,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García un M. J. Ruiz Sánchez, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara, M. Jáuregui Gómez un P. Ondrůšek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 2. pantu, 4. panta 1. punktu, 6. pantu un 7. panta 2. un 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts BFF Finance Iberia SAU (turpmāk tekstā – “BFF”) tiesvedībā pret Gerencia regional de Salud de la Junta de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas autonomās kopienas Reģionālā veselības pārvalde, Spānija; turpmāk tekstā – “reģionālā pārvalde”) par BFF veiktu tādu prasījumu atgūšanu no šīs pārvaldes, kas atbilst summām, kuras bija jāmaksā par 21 uzņēmuma veikto preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu minētajai pārvaldei pakļautajiem medicīnas centriem.

3

Direktīvas 2011/7 3., 9., 17.–19., 23. un 26. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta “Priekšmets un piemērošanas joma” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   “Šīs direktīvas mērķis [ir] apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu un jo īpaši [mazo un vidējo uzņēmumu (MVU)] konkurētspēju.

2.   Šo direktīvu piemēro visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos.”

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1.,2., 4. un 8. punktu:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

6

Direktīvas 2011/7 4. pants “Darījumi starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos, kur parādnieks ir publiska iestāde, beidzoties 3., 4. vai 6. punktā noteiktajam termiņam, kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz likumiskajiem nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos, kuros parādnieks ir publiska iestāde:

4.   Dalībvalstis var 3. punkta a) apakšpunktā minētos termiņus pagarināt ilgākais līdz 60 kalendārajām dienām:

Ja dalībvalsts nolemj pagarināt termiņus saskaņā ar šā punkta pirmo daļu, tā līdz 2018. gada 16. martam nosūta Komisijai ziņojumu par šādu pagarinājumu.

[..]

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka 3. punkta a) apakšpunkta iv) punktā minētās pieņemšanas vai pārbaudes procedūras ilgums nepārsniedz 30 kalendārās dienas pēc preču vai pakalpojumu saņemšanas dienas, ja vien līgumā un konkursa dokumentācijā nav īpaši noteikts citādi un ar nosacījumu, ka tas nav redzami netaisni attiecībā pret kreditoru 7. panta nozīmē.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka līgumā noteiktais maksājumu termiņš nepārsniedz 3. pantā paredzētos termiņus, ja vien līgumā nav īpaši noteikts citādi un ar nosacījumu, ka tam ir objektīvs pamatojums, ņemot vērā līguma īpatnības, un ka tas jebkurā gadījumā nepārsniedz 60 kalendārās dienas.”

7

Direktīvas 2011/7 6. pantā “Atgūšanas izmaksu kompensācija” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka – ja saskaņā ar 3. vai 4. pantu komercdarījumos kļūst maksājami nokavējuma procenti – kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu EUR 40 apjomā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētā fiksētā summa ir maksājama bez vajadzības atgādināt un kā kompensācija kreditoram par atgūšanas izmaksām.

3.   Papildus 1. punktā minētajai fiksētajai summai kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka saprātīgu kompensāciju par jebkādām atgūšanas izmaksām, kas pārsniedz minēto fiksēto summu un kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ. Tās varētu ietvert izdevumus, kas radušies, inter alia, algojot juristu vai parādu piedziņas aģentūru.”

8

Šīs direktīvas 7. panta “Netaisni līguma noteikumi un prakse” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   [..]

Nosakot, vai līguma noteikums vai prakse ir redzami netaisna pret kreditoru šā punkta pirmās daļas nozīmē, ņem vērā visus lietas apstākļus, tostarp:

[..]

[..]

3.   Šā panta 1. punkta nolūkā prezumē, ka redzami netaisns ir līguma noteikums vai prakse, kas izslēdz 6. pantā minēto atgūšanas izmaksu kompensāciju.”

9

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 220. pantā ir noteikts:

“Ikviens nodokļa maksātājs nodrošina, ka – vai nu viņš pats, pircējs vai pakalpojumu saņēmējs, vai arī trešā persona viņa vārdā un interesēs – izsniedz rēķinu par šādiem darījumiem:

[..].”

10

Šīs direktīvas 226. pants ir formulēts šādi:

“Neskarot šajā direktīvā paredzētos īpašos noteikumus, saskaņā ar 220. un 221. pantu izsniegtos rēķinos PVN vajadzībām obligāti jānorāda šādas ziņas:

[..]

[..].”

11

2004. gada 29. decembraLey 3/2004, por la que se establecen medidas de lucha contra la morosidad en las operaciones comerciales (Likums 3/2004, ar kuru nosaka pasākumus maksājumu kavējumu novēršanai komercdarījumos) (2004. gada 30. decembraBOE Nr. 314, 42334. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums 3/2004”), 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja parādnieks ir nokavējis maksājumu, kreditoram ir tiesības iekasēt no parādnieka fiksētu summu 40 EUR apmērā, kas katrā ziņā, bez nepieciešamības to skaidri pieprasīt, tiek pievienota pamatparādam.

Turklāt kreditoram ir tiesības pieprasīt no parādnieka kompensāciju par visām pienācīgi apliecinātajām atgūšanas izmaksām, kas viņam radušās parādnieka nokavējuma dēļ un kas pārsniedz iepriekšējā daļā norādīto summu.”

12

2017. gada 8. novembraLey 9/2017, de Contratos del Sector Público, por la que se transponen al ordenamiento jurídico español las Directivas del Parlamento Europeo y del Consejo 2014/23/UE y 2014/24/UE, de 26 de febrero de 2014 (Likums 9/2017 par publisko iepirkumu, ar ko Spānijas tiesību sistēmā transponē Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/23/ES un 2014/24/ES; 2017. gada 9. novembraBOE Nr. 272, 107714. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 9/2017”) 198. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Administrācijai, neskarot 210. panta 4. punktā noteikto, ir pienākums maksāt cenu 30 dienu laikā no dienas, kad apstiprināti progresa ziņojumi vai dokumenti, kas apliecina piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu atbilstību līgumam, un nokavējuma gadījumā tai ir jāsamaksā līgumslēdzējai pusei, beidzoties 30 dienu termiņam, nokavējuma procenti un atgūšanas izmaksu kompensācija atbilstoši Likumā 3/2004 [..] paredzētajiem noteikumiem. Lai procentus sāktu skaitīt, līgumslēdzējam ir jābūt izpildījušam pienākumu iesniegt rēķinu attiecīgajā administratīvajā reģistrā saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu par elektronisko rēķinu pareizā formā un noteiktajā 30 dienu termiņā no preču piegādes vai pakalpojuma faktiskās piegādes vai sniegšanas dienas.

[..]”

13

Saskaņā ar Spānijas tiesībām dibinātā sabiedrība BFF, kas darbojas parādu piedziņas nozarē, ir ieguvusi prasījuma tiesības no 21 uzņēmuma par laikā no 2014. gada līdz 2017. gadam reģionālās pārvaldes pakļautībā esošajiem medicīnas centriem piegādātajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem.

14

2019. gada 31. maijāBFF pieprasīja šai pārvaldei samaksāt summas, kas atbilst pamatsummai, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, kā arī 40 EUR kā atgūšanas izmaksas par katru nesamaksāto rēķinu saskaņā ar Likuma Nr. 3/2004 8. pantu.

15

Tā kā minētā pārvalde šo prasību neizpildīja, BFF vispirms iesniedza sūdzību reģionālajā pārvaldē un tad cēla prasību iesniedzējtiesā Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no 2 de Valladolid (Valjadolidas Administratīvā tiesa Nr. 2, Spānija), lai reģionālajai pārvaldei tiktu piespriests samaksāt tai summas, kas atbilst pamatsummai 51610,67 EUR, tai pieskaitot nokavējuma procentus, 40 EUR kā atgūšanas izmaksas par katru neapmaksāto rēķinu, un 43626,79 EUR kā likumiskos procentus.

16

Iesniedzējtiesai vispirms ir šaubas par Direktīvas 2011/7 6. panta interpretāciju, lai noteiktu, vai tad, ja tiek iesniegts kopīgs prasījums par visiem laikus neapmaksātiem rēķiniem, šajā tiesību normā paredzētā fiksētā summa 40 EUR ir jāpārskaita par katru rēķinu vai par katru prasījumu.

17

Pēc tam šī tiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvai 2011/7 atbilst tāda valsts tiesību norma, kurā visos gadījumos un attiecībā uz visu veidu līgumiem ir paredzēts 60 dienu samaksas termiņš, ko veido sākotnējais 30 dienu laikposms to preču un pakalpojumu pieņemšanai, kuru piegāde vai sniegšana ir šo līgumu priekšmets, un vēl 30 papildu dienas samaksai.

18

Visbeidzot iesniedzējtiesa uzskata par nepieciešamu noteikt, vai Direktīvas 2011/7 2. panta 8. punkts ļauj, aprēķinot nokavējuma procentus, ņemt vērā PVN summu, kas norādīta rēķinā, kuru parādnieks nav samaksājis termiņā, arī tad, ja datumā, kad šis nokavējums ir noticis, kreditors, kas ir nodokļa maksātājs, šādu summu vēl nav pārskaitījis Valsts kasei.

19

Šajā kontekstā Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no 2 de Valladolid (Valjadolidas Administratīvā tiesa Nr. 2) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Ņemot vērā [Direktīvas 2011/7] 4. panta 1. punktā, 6. pantā un 7. panta 2. un 3. punktā noteikto:

1)   Vai direktīvas 2011/7 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jebkurā gadījumā ir maksājami 40 EUR par katru rēķinu, ar nosacījumu, ka kreditors savās administratīvajās sūdzībās un administratīvajās prasībās ir atsevišķi norādījis katru rēķinu, vai arī 40 EUR jebkurā gadījumā ir maksājami par katru rēķinu, pat tad, ja ir iesniegti kopīgi un vispārīgi prasījumi?

2)   Kā ir jāinterpretē [Likuma 9/2017] 198. panta 4. punkts, [kurā paredzēts] 60 dienu maksājumu termiņš visos gadījumos un attiecībā uz visiem līgumiem, paredzot sākotnējo 30 dienu termiņu apstiprināšanai un papildu 30 dienas maksājuma veikšanai, [ņemot vērā] Direktīvas 2011/7 23. [apsvērumu] [..]?

3)   Kā ir jāinterpretē Direktīvas 2011/7 2. pants? Vai [šo] direktīvu var interpretēt tajā nozīmē, ka tajā atzīto nokavējuma procentu aprēķināšanas bāzē ir ļauts iekļaut PVN, kas izriet no sniegtā pakalpojuma un kura summa iekļauta rēķinā? Vai arī ir jānošķir un jānosaka brīdis, kad darbuzņēmējs veic nodokļu iemaksu nodokļu administrācijā?”

20

Vispirms jānosaka, vai situācija, kurā parādu piedziņas sabiedrība pēc tādu parādu atpirkšanas, kurus publiska iestāde nav samaksājusi uzņēmumiem, kas nodod īpašumtiesības, tiesas ceļā lūdz šai publiskajai iestādei samaksāt šos parādus, ietilpst Direktīvas 2011/7 materiālajā piemērošanas jomā.

21

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/7 1. panta 2. punktu to piemēro visiem maksājumiem, “ko veic kā atlīdzību komercdarījumos”, un, otrkārt, šis jēdziens šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir definēts plaši kā “darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, kuru rezultāts ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana par atlīdzību”.

22

Lai darījumu varētu kvalificēt par “komercdarījumu” pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, tam ir jāatbilst diviem nosacījumiem. Pirmkārt, šim darījumam ir jābūt veiktam vai nu starp uzņēmumiem, vai arī starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm. Otrkārt, šī darījuma rezultātā jānotiek preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai par atlīdzību (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, New Media Development & Hotel Services, C‑327/20, EU:C:2022:23, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka attiecīgie prasījumi attiecas uz atlīdzību, kuru nav samaksājusi reģionālā pārvalde, kas ir publiska iestāde Direktīvas 2011/7 2. panta 2. punkta izpratnē, kā atlīdzību par uzņēmumu, kas nodod īpašumtiesības, par piegādātajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem, un tātad tie attiecas uz “komercdarījumiem” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē.

24

Šo prasījumu un ar tiem saistīto tiesību kopuma nodošana parādu piedziņas sabiedrībai – kuru, kā tas skaidri paredzēts Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktā, kreditors var izmantot pēc parādnieka maksājuma kavējuma –, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 16. punktā, ir sākotnējo komercdarījumu turpinājums.

25

Līdz ar to tāda situācija kā pamatlietā ietilpst Direktīvas 2011/7 materiālajā piemērošanas jomā.

26

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/7 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka minimālā fiksētā summa 40 EUR, kas paredzēta kreditoram kā atgūšanas izmaksu kompensācija, ir maksājama par katru komercdarījumu, kas noteiktajā termiņā nav apmaksāts un ko apliecina rēķins, tostarp tad, ja par šo rēķinu līdz ar citiem rēķiniem ir iesniegta vienota administratīva sūdzība vai prasība tiesā, un vai šādā gadījumā kreditoram ir pienākums iesniegt rēķinu, kas atbilst katram no komercdarījumiem, kuri nav apmaksāti.

27

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka tad, ja komercdarījumos ir maksājami nokavējuma procenti, kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu 40 EUR kā atgūšanas izmaksu kompensāciju. Turklāt šī 6. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai šī minimālā fiksētā summa būtu maksājama automātiski pat tad, ja parādniekam nav atgādinājuma, un ka minētās summas mērķis ir atlīdzināt kreditoram radušās atgūšanas izmaksas. Turklāt minētā 6. panta 3. punktā kreditoram ir atzītas tiesības papildus fiksētajai summai 40 EUR pieprasīt no parādnieka saprātīgu kompensāciju par visām citām atgūšanas izmaksām, kas pārsniedz minēto fiksēto summu un kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ.

28

Jēdziens “maksājuma kavējums”, kas minēts Direktīvas 2011/7 6. panta 1. un 3. punktā kā pamats tiesībām ne tikai uz procentiem, bet arī uz minimālo fiksēto summu 40 EUR apmērā, šīs direktīvas 2. panta 4. punktā ir definēts kā maksājuma neveikšana līgumā vai tiesību aktos noteiktajā termiņā. Tā kā šī direktīva saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu attiecas uz “visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos”, jēdziens “maksājuma kavējums”, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 28. punktā, ir piemērojams katram komercdarījumam, aplūkotam individuāli.

29

Tādējādi Direktīvā 2011/7 ir noteikta saikne starp tās 6. panta 1. punktā paredzēto minimālo fiksēto summu un katru komercdarījumu, par kuru nav saņemta atlīdzība termiņā un kurš ir apliecināts ar rēķinu vai līdzvērtīgu maksājuma pieprasījumu. Kā norādīts šīs direktīvas 18. apsvērumā, rēķini veido maksājuma pieprasījumus un tātad tie ir svarīgi dokumenti komercdarījumu ķēdē, it īpaši tad, ja ir jānosaka maksājuma veikšanas termiņi.

30

Otrkārt, ir jāuzsver, ka Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā ir definēti nosacījumi minimālās fiksētās summas 40 EUR apmērā iekasējamībai attiecībā uz komercdarījumiem starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, atsaucoties uz šīs direktīvas 4. pantā paredzētajiem maksāšanas nokavējuma procentu iekasējamības nosacījumiem.

31

Saskaņā ar šī 4. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka šādos komercdarījumos kreditors, kas ir izpildījis savus pienākumus un nav saņēmis maksājamo summu noteiktajā termiņā, pēc minētā panta 3., 4. un 6. punktā noteiktā termiņa beigām ir tiesīgs bez vajadzības atgādināt saņemt likumiskos nokavējuma procentus, izņemot gadījumus, kad parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu (spriedums, 2017. gada 16. februāris, IOS Finance EFC, C‑555/14, EU:C:2017:121, 27. punkts).

32

No šiem elementiem izriet, pirmām kārtām, ka tiesības pieprasīt likumiskos procentus par maksājuma kavējumu un tiesības uz Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā paredzēto minimālo fiksēto summu rodas “maksājuma kavējuma” šīs direktīvas 2. panta 4. punkta izpratnē dēļ un tādējādi ir saistītas ar “komercdarījumiem”, tos aplūkojot individuāli. Otrām kārtām, likumiskie procenti, tāpat kā fiksētā summa, kļūst maksājami automātiski, beidzoties Direktīvas 2011/7 4. panta 3., 4. un 6. punktā paredzētajam maksājuma termiņam, ja vien ir izpildīti tās 1. punktā paredzētie nosacījumi. Šīs direktīvas 17. apsvērumā šajā ziņā ir noteikts –”lai varētu pieprasīt nokavējuma procentus, parādnieka maksājums būtu jāuzskata par nokavētu tad, ja kreditors noteiktajā dienā nav saņēmis tam maksājamo summu, ar nosacījumu, ka kreditors ir izpildījis savus juridiskos un līgumā noteiktos pienākumus”.

33

Taču nekas Direktīvas 2011/7 4. panta 1. punkta formulējumā nenorāda, ka kreditora izvēle parādniekam iesniegt vienu pieprasījumu, kas aptver vairākus termiņā nesamaksātus rēķinus, varētu mainīt šajā tiesību normā paredzētos par maksājuma kavējumu maksājamo likumisko procentu iekasējamības nosacījumus vai šīs direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētās minimālās fiksētās summas 40 EUR iekasējamības nosacījumus. Gluži pretēji, tas, ka šie likumiskie procenti un fiksētā summa ir jāsamaksā automātiski – “bez vajadzības atgādināt” – nozīmē, ka kreditora izvēlei attiecībā uz nesamaksāto prasījumu atgūšanas kārtību nav nozīmes ne attiecībā uz minēto likumisko procentu, ne minētās fiksētās summas iekasējamību.

34

Līdz ar to no šīs tiesību normas gramatiskās un kontekstuālās interpretācijas izriet, ka minimālā fiksētā summa 40 EUR kā kompensācija par atgūšanas izmaksām ir maksājama kreditoram, kas ir izpildījis savas saistības attiecībā uz katru maksājumu, kurš nav veikts termiņā kā atlīdzība par komercdarījumu, kas ir izteikts rēķinā vai tam līdzvērtīgā samaksas pieprasījumā, izņemot gadījumu, ja parādnieks nav atbildīgs par notikušo kavējumu.

35

Treškārt, šo Direktīvas 2011/7 6. panta interpretāciju apstiprina tās mērķis. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu – to skatot tās 3. apsvēruma gaismā – šīs direktīvas mērķis ir apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, ņemot vērā šo kavējumu negatīvo ietekmi uz uzņēmumu likviditāti, kā arī to konkurētspēju un rentabilitāti.

36

Tādējādi Direktīvas 2011/7 mērķis ir ne tikai atturēt no maksājumu kavējumiem, novēršot, ka tie ir finansiāli izdevīgi parādniekam zemās vai nulles nokavējuma procentu likmes šādā situācijā dēļ, bet arī efektīvi aizsargāt kreditoru no šādiem kavējumiem, nodrošinot tam pēc iespējas pilnīgāku kompensāciju par atgūšanas izmaksām, kas tam radušās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Česká pojišťovna, C‑287/17, EU:C:2018:707, 25. un 26. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šīs direktīvas 19. apsvērumā ir noteikts, ka atgūšanas izmaksās būtu jāiekļauj arī administratīvo izmaksu atgūšana un kompensācija par iekšējām izmaksām, kas radušās maksājumu kavējumu dēļ, un ka fiksētas summas kompensācijai būtu jābūt vērstai uz to, lai samazinātu ar atgūšanu saistītās administratīvās un iekšējās izmaksas.

37

Šādā skatījumā tāpēc, ka tiek iesniegts vienots maksājuma pieprasījums, kas attiecas uz vairākiem komercdarījumiem, par kuriem nav termiņā saņemta atlīdzība un kurus pienācīgi apstiprina rēķini vai līdzvērtīgi samaksas pieprasījumi, nevar tikt samazināta minimālā fiksētā summa, kas ir jāmaksā kā atlīdzība par atgūšanas izmaksām par katru maksājuma kavējumu. Šāds samazinājums vispirms atņemtu lietderīgo iedarbību šīs direktīvas 6. pantam, kura mērķis, kā uzsvērts iepriekšējā punktā, ir ne tikai atturēt no maksājumu kavējumiem, bet arī ar šīm summām atlīdzināt “kreditoram atgūšanas izmaksas”, jo šīm izmaksām ir tendence palielināties proporcionālu maksājumu skaitam un summām, kuras debitors termiņā nesamaksā. Šāds samazinājums turklāt nozīmētu piešķirt parādniekam atkāpi no minētās direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām uz fiksētu summu bez “objektīva iemesla”, tādējādi pārkāpjot šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunktu. Visbeidzot – šis samazinājums atbrīvotu parādnieku no tās finansiālā sloga daļas, kas izriet no tā pienākuma par katru laikā nesamaksāto rēķinu samaksāt šī 6. panta 1. punktā paredzēto fiksēto summu 40 EUR.

38

Šo interpretāciju neatspēko Spānijas valdības arguments, saskaņā ar kuru, tā kā Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktā paredzētajai kompensācijai ir jābūt “saprātīgai”, kreditors nevar atsaukties uz šo pantu, lai pieprasītu minimālo fiksētu summu 40 EUR par katru vienā pieprasījumā iekļautu rēķinu, jo tādējādi viņam tiktu piešķirta atkārtota un pārmērīga ar šo pieprasījumu saistīto izmaksu kompensācija.

39

Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktā paredzētās tiesības uz “saprātīgu” kompensāciju par “jebkādām atgūšanas izmaksām, kas pārsniedz minēto fiksēto summu un kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ” attiecas uz atgūšanas izmaksām, lai kādas tās būtu, kuras pārsniedz minimālo summu 40 EUR, uz ko kreditoram automātiski ir tiesības saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu, ja saskaņā ar minētās direktīvas 3. un 4. pantu par komercdarījumu ir maksājami nokavējuma procenti. Tādējādi šāda kompensācija nevar ietvert ne to šo izmaksu daļu, kas jau ir nosegtas ar minimālo fiksēto summu 40 EUR, ne izmaksas, kas šķiet pārmērīgas, ņemot vērā visus lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Česká pojišťovna, C‑287/17, EU:C:2018:707, 22. un 30. punkts).

40

Tādējādi uz Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktu nevar atsaukties, lai ierobežotu kreditora tiesības saņemt šīs direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētās fiksētās summas samaksu. Savukārt iepriekšējā punktā noteiktajās robežās var ņemt vērā faktu, ka atlīdzība par komercdarījumiem, ko šis parādnieks tam nav samaksājis noteiktajā termiņā, ir bijusi pamats vienotam prasījumam, lai novērtētu, vai citu atgūšanas izmaksu, kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ, kompensācija ir saprātīga.

41

Šādos apstākļos tāda Direktīvas 2011/7 6. panta interpretācija, ka minimālā fiksētā summa ir jāmaksā par katru komercdarījumu, par ko noteiktajā termiņā nav saņemta atlīdzība un kas ir apliecināts rēķinā, ja šis rēķins kopā ar citiem rēķiniem ir iesniegts vienā administratīvā sūdzībā vai prasībā tiesā, nenozīmē, ka parādniekam tiek uzlikts sods. Tomēr šādam prasījumam ir jāļauj konstatēt saistību starp katru no tajā ietilpstošajiem rēķiniem un attiecīgajiem komercdarījumiem, par kuriem nav saņemta atlīdzība.

42

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka minimālā fiksētā summa 40 EUR kā kompensācija kreditoram par atgūšanas izmaksām, kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ, ir jāmaksā par katru komercdarījumu, par ko noteiktajā termiņā nav saņemta atlīdzība un kas ir apliecināts rēķinā, tostarp tad, ja šis rēķins kopā ar citiem rēķiniem ir iesniegts vienā administratīvā sūdzībā vai prasībā tiesā.

43

Ņemot vērā, ka Tiesa tiesvedībā, kas ierosināta saskaņā ar LESD 267. pantu, nav kompetenta izskatīt jautājumu par valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Prokuratura Rejonowa w Słupsku, C‑634/18, EU:C:2020:455, 18. punkts un tajā minētā judikatūra), otrais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka ar to būtībā tiek mēģināts noskaidrot, vai Direktīvas 2011/7 4. panta 3.–6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā vispārīgi visiem komercdarījumiem starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm ir paredzēts maksājuma termiņš, kura maksimālais ilgums ir 60 kalendārās dienas un kuru veido sākotnējais 30 dienu termiņš piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu pieņemšanas vai atbilstības līgumam pārbaudes procedūrai, kam seko 30 dienu papildu termiņš līgumā noteiktās cenas samaksai.

44

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka Direktīvas 2011/7 4. panta 3. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums komercdarījumos, kuros parādnieks ir publiska iestāde, nodrošināt, ka maksājuma termiņš nepārsniedz 30 kalendārās dienas, kas aprēķinātas, sākot no tā iv) apakšpunktā uzskaitīto faktisko apstākļu iestāšanās.

45

Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 2011/7 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta iv) daļu “ja pieņemšanas vai pārbaudes procedūra, kas ļauj apliecināt preču vai pakalpojumu atbilstību līgumam, ir paredzēta tiesību aktos vai līgumā un ja debitors saņem rēķinu vai līdzvērtīgu maksājuma pieprasījumu agrāk vai pieņemšanas vai pārbaudes dienā”, maksimālais 30 kalendāro dienu maksājuma termiņu aprēķina, sākot no šīs pieņemšanas vai pārbaudes dienas.

46

Direktīvas 2011/7 4. panta 5. punktā, lasot to kopā ar tās 26. apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka šī paša panta 3. punkta a) apakšpunkta iv) punktā minētās pieņemšanas vai pārbaudes procedūras maksimālais ilgums nepārsniedz 30 kalendārās dienas, sākot no preču saņemšanas vai pakalpojumu sniegšanas dienas, ja vien līgumā un iespējamajā iepirkuma dokumentācijā nav noteikts citādi un ar nosacījumu, ka tas nav redzami netaisni attiecībā pret kreditoru Direktīvas 2011/7 7. panta nozīmē.

47

No šīm tiesību normām, tās skatot kopā, izriet, pirmām kārtām, ka Direktīvā 2011/7 pieņemšanas vai pārbaudes procedūra nav paredzēta kā tāda, kas ir raksturīga komercdarījumiem starp publiskām iestādēm un uzņēmumiem. Otrām kārtām, ja šī procedūra “ir paredzēta tiesību aktos vai līgumā”, tās maksimālais termiņš ir 30 kalendārās dienas un to pārsniegt var tikai izņēmuma kārtā ar šīs direktīvas 4. panta 5. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

48

Treškārt, no Direktīvas 2011/7 4. panta 6. punkta, lasot to kopsakarā ar tās 23. apsvērumu, izriet, ka, lai vispārējo 30 dienu maksājuma termiņu varētu pagarināt, šādam pagarinājumam ir jābūt skaidri noteiktam līgumā un tam ir jābūt objektīvi pamatotam ar šī līguma īpatnībām vai noteiktiem tā apstākļiem. Šādi pagarinātais termiņš nekādā gadījumā nevar pārsniegt 60 kalendārās dienas.

49

Turklāt, ja publiska iestāde veic rūpnieciska vai komerciāla rakstura saimnieciskas darbības, piedāvājot preces vai pakalpojumus, vai sniedz veselības aprūpes pakalpojumus, dalībvalstis saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 4. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktu var pagarināt maksājuma termiņu līdz ne vairāk kā 60 kalendārajām dienām.

50

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 47. punktā, tātad no Direktīvas 2011/7 4. panta 3.–6. punkta izriet, ka maksājuma termiņa, kas pārsniedz 30 kalendārās dienas un maksimāli ir 60 kalendārās dienas, piemērošana komercdarījumiem starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm ir izņēmuma gadījums un ir ierobežojama ar konkrētiem skaidri noteiktiem gadījumiem, tostarp tiem, kas ir skaidri paredzēti 4. panta 4. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 28. janvāris, Komisija/Itālija (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑122/18, EU:C:2020:41, 44. punkts).

51

Šo Direktīvas 2011/7 4. panta gramatisko un kontekstuālo interpretāciju apstiprina šīs direktīvas mērķi, it īpaši mērķis noteikt dalībvalstīm pastiprinātus pienākumus attiecībā uz publisko iestāžu darījumiem ar uzņēmumiem. Kā izriet no šīs direktīvas 3., 9. un 23. apsvēruma, tos skatot kopā, šīs publiskās iestādes, kas veic lielu skaitu maksājumu uzņēmumiem un kam ir pieejamas drošākas, uzticamākas un nepārtrauktākas ienākumu plūsmas nekā uzņēmumiem, finansējumu var iegūt ar daudz izdevīgākiem nosacījumiem nekā uzņēmumi un tās savu mērķu sasniegšanā ir mazāk atkarīgas no stabilu tirdzniecības sakaru veidošanas nekā uzņēmumi. Turklāt ilgi maksājumu termiņi par labu šīm iestādēm – tāpat kā novēloti maksājumi – rada nepamatotas izmaksas šiem uzņēmumiem, nelabvēlīgi ietekmējot to likviditāti un apgrūtinot to finanšu pārvaldību, un tie arī kaitē šo uzņēmumu konkurētspējai un rentabilitātei, jo šiem uzņēmumiem minēto maksājumu kavējumu dēļ ir nepieciešams ārējs finansējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 28. janvāris, Komisija/Itālija (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑122/18, EU:C:2020:41, 46. un 47. punkts).

52

Ņemot vērā šos apstākļus, Direktīvas 2011/7 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka dalībvalsts līgumos starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm nosaka maksimālo 60 kalendāro dienu samaksas termiņu, ir pieļaujams tikai saskaņā ar šajā pantā noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kas atgādināti šā sprieduma 47.–49. punktā.

53

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 4. panta 3.–6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā vispārīgi visiem komercdarījumiem starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm ir paredzēts maksājuma termiņš, kura maksimālais ilgums ir 60 kalendārās dienas, tostarp tad, ja šo termiņu veido sākotnējais 30 dienu termiņš piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu pieņemšanas vai atbilstības līgumam pārbaudes procedūrai, kam seko 30 dienu papildu termiņš līgumā noteiktās cenas samaksai.

54

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/7 2. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka rēķinā vai līdzvērtīgā maksājuma pieprasījumā norādītās PVN summas kā šajā tiesību normā definētās “maksājamās summas” ņemšana vērā ir atkarīga no tā, vai maksājuma kavējuma rašanās dienā kreditors, kas ir nodokļa maksātājs, šo summu jau ir pārskaitījis Valsts kasei.

55

Direktīvas 2011/7 2. panta 8. punktā jēdziens “maksājamā summa” ir definēts kā “pamatsumma, kas būtu bijusi jāmaksā līgumā vai tiesību aktos noteiktajā maksājuma termiņā, ieskaitot rēķinā vai līdzvērtīgā maksājuma pieprasījumā norādītos piemērojamos nodokļus, nodevas un maksas”.

56

Attiecībā uz Direktīvas 2011/7 2. panta 8. punkta gramatisko interpretāciju ir jānorāda, pirmkārt, ka frāzes “ieskaitot [..] piemērojamos nodokļus” izmantošana paredz, ka jēdzienā “maksājamā summa” katrā ziņā ir ietverama PVN summa par piegādāto preci vai sniegto pakalpojumu. Otrkārt, frāzes “rēķinā vai līdzvērtīgā maksājuma pieprasījumā norādītos” izmantošana norāda, ka PVN summa ir tā, kas norādīta rēķinā vai līdzvērtīgā maksājuma pieprasījumā, neatkarīgi no PVN samaksas – ko nodokļa maksātājs veic Valsts kasē – kārtības vai brīža.

57

No tā izriet, ka jēdziens “maksājamā summa” neparedz nošķiršanu atkarībā no datuma, kurā nodokļa maksātājs ir izpildījis savu pienākumu Valsts kasē iemaksāt PVN summu, kas atbilst piegādātajai precei vai sniegtajiem pakalpojumiem, vai atkarībā no šīs summas samaksas Valsts kasē kārtības.

58

Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2006/112 220. pants, kurā regulēta rēķinu izrakstīšana un nodokļa maksātājiem ir uzlikts pienākums nodrošināt, ka par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu citiem nodokļa maksātājiem vai juridiskai personai, kas nav nodokļa maksātāja, tiek izsniegts rēķins. Šīs direktīvas 226. pantā ir uzskaitītas ziņas, kas obligāti ir jānorāda izsniegtajos rēķinos, tostarp maksājamā PVN summa. Tādējādi šajās tiesību normās nodokļa maksātājam ir noteikts pienākums izsniegtajā rēķinā norādīt maksājamo PVN summu neatkarīgi no valsts kasei maksājamā nodokļa samaksas kārtības vai brīža.

59

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 2. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka rēķinā vai līdzvērtīgā maksājuma pieprasījumā norādītās PVN summas kā šajā tiesību normā definētās “maksājamās summas” ņemšana vērā nav atkarīga no tā, vai maksājuma kavējuma rašanās dienā kreditors, kas ir nodokļa maksātājs, šo summu jau ir pārskaitījis Valsts kasei.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: