–

VI vārdā – sākotnēji R. Drabble, QC, un M. Black, solicitor, vēlāk – R. Drabble, QC, kā arī C. Rothwell un S. Park, solicitors,

–

Norvēģijas valdības vārdā – K. Moe Winther, L. Furuholmen un T. Hostvedt Aarthun, kā arī T. Midttun Tobiassen, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – E. Montaguti un J. Tomkin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 21. pantu, kā arī 7. un 16. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp VI un Commissioners for Her Majesty’s Revenue & Customs (Ieņēmumu un muitas dienests, Apvienotā Karaliste; turpmāk tekstā – “HMRC”) par VI tiesībām uzturēties Apvienotajā Karalistē laikposmā no 2006. gada 1. maija līdz 2006. gada 20. augustam, kā arī no 2014. gada 18. augusta līdz 2016. gada 25. septembrim un saņemt par šiem laikposmiem nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu, kā arī ģimenes pabalstus.

3

Direktīvas 2004/38 1., 2., 10. un 18. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 1. panta a) un b) punktu šajā direktīvā ir noteikti nosacījumi, kas reglamentē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kā arī tiesības pastāvīgi uzturēties dalībvalstīs.

5

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

6

Minētās direktīvas III nodaļas 6.–15. pantā ir ietverti noteikumi par uzturēšanās tiesībām.

7

Šīs pašas direktīvas 7. panta “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

2.   Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”

8

Direktīvas 2004/38 12. panta “Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā” 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts:

“Pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas attiecīgajām personām ir jāpierāda, ka viņas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai ka viņām ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, vai ka viņām ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai ka viņas ir šīm prasībām atbilstīgas personas ģimenes locekļi, kuri jau apmetušies uzņēmējā dalībvalstī. [..]”

9

Šīs direktīvas 14. panta “Uzturēšanās tiesību saglabāšana” 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem 7., 12. un 13. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības ir tikmēr, kamēr viņi atbilst minētajos pantos paredzētajiem nosacījumiem.”

10

Minētās direktīvas IV nodaļas 16.–21. pantā ir ietverti noteikumi, kas reglamentē pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

11

Direktīvas 2004/38 I iedaļā “Atbilstības kritēriji” ir ietverts 16. pants, kura 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus.

2.   Šā panta 1. punkts attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus.”

12

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 1. apsvērums ir formulēts šādi:

“Padomes Regula (EEK) Nr. 1612/68 (1968. gada 15. oktobris) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā [(OV 1968, L 257, 2. lpp.)] ir vairākkārt būtiski grozīta. Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā regula būtu jākodificē.”

13

Saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, kas atbilst Regulas Nr. 1612/68 12. pantam:

“Ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus.

Dalībvalstis atbalsta mēģinājumus dot iespēju šiem bērniem apgūt minētās programmas ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem.”

14

Ar Lēmumu (ES) 2020/135 (2020. gada 30. janvāris) par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAEK) (OV 2020, L 29, 1. lpp.), Eiropas Savienības Padome apstiprināja šo līgumu Eiropas Savienības un EAEK vārdā (OV 2020, L 29, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “izstāšanās līgums”), un tas tika pievienots šim lēmumam.

15

Izstāšanās līguma 86. panta “Eiropas Savienības Tiesā izskatīšanā esošās lietas” 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Eiropas Savienības Tiesai joprojām ir jurisdikcija sniegt prejudiciālus nolēmumus par Apvienotās Karalistes tiesu un tribunālu pieprasījumiem, kas iesniegti pirms pārejas perioda beigām.

3.   Šajā nodaļā tiesvedību uzskata par iesniegtu Eiropas Savienības Tiesā [..] brīdī, kad dokuments, ar ko tiek ierosināta tiesvedība, ir reģistrēts [Tiesas] reģistrā [..].”

16

Izstāšanās līguma 89. panta 1. punktā ir noteikts:

“Eiropas Savienības Tiesas spriedumi un rīkojumi, kas pieņemti pirms pārejas perioda beigām, kā arī tādi spriedumi un rīkojumi, kas pieņemti pēc pārejas perioda beigām tiesvedībā, kas minēta 86. un 87. pantā, ir juridiski pilnībā saistoši Apvienotajai Karalistei un Apvienotajā Karalistē.”

17

Saskaņā ar izstāšanās līguma 126. pantu pārejas periods sākās šī līguma spēkā stāšanās dienā, proti, 2020. gada 1. februārī, un beidzās 2020. gada 31. decembrī.

18

Direktīva 2004/38 Apvienotās Karalistes tiesību sistēmā tika transponēta ar Immigration (European Economic Area) Regulations 2006 (2006. gada imigrācijas (Eiropas Ekonomikas zona) noteikumi; turpmāk tekstā – “2006. gada imigrācijas noteikumi”), kas vēlāk tika konsolidēti ar Immigration (European Economic Area) Regulations 2016 (2016. gada imigrācijas (Eiropas Ekonomikas zona) noteikumi; turpmāk tekstā – “2016. gada imigrācijas noteikumi”).

19

2016. gada imigrācijas noteikumu 4. panta 1. punktā ir definētas dažādas Savienības pilsoņu kategorijas, kas noteiktas Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā, proti, darba ņēmēju, pašnodarbināto personu, pašpietiekamu personu un studentu kategorijas. Šā 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā “pašpietiekama persona” ir definēta kā persona, kurai ir pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par Apvienotās Karalistes sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un kurai Apvienotajā Karalistē ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums.

20

2016. gada imigrācijas noteikumu 4. panta 3. punktā attiecībā uz tādas pašpietiekamas personas ģimenes locekļiem, kuras uzturēšanās tiesības ir atkarīgas no šīs personas uzturēšanās tiesībām, ir precizēts, ka prasība par visaptverošu veselības apdrošināšanas segumu Apvienotajā Karalistē ir izpildīta tikai tad, ja šī apdrošināšana attiecas gan uz minēto personu, gan uz tās ģimenes locekļiem.

21

2016. gada imigrācijas noteikumu 6. panta 1. punktā ir definēts jēdziens “kvalificētas personas” šo noteikumu izpratnē. Saskaņā ar šī 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu jēdziens “kvalificēta persona” ietver pašpietiekamas personas minēto noteikumu 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

22

Piemērojot 2016. gada imigrācijas noteikumu 14. panta 1. punktu, kvalificētai personai ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē tikmēr, kamēr tā joprojām ir kvalificēta.

23

Saskaņā ar 2016. gada imigrācijas noteikumu 15. panta 1. punkta a) apakšpunktu Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) pilsonis, kurš saskaņā ar šiem noteikumiem nepārtraukti ir uzturējies Apvienotajā Karalistē piecus gadus, iegūst tajā pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Saskaņā ar 15. panta 1. punkta b) apakšpunktu tas pats attiecas uz EEZ pilsoņa ģimenes locekli, kurš pats nav nevienas dalībvalsts pilsonis, bet kurš Apvienotajā Karalistē kopā ar šo valstspiederīgo ir uzturējies nepārtraukti piecus gadus.

24

2016. gada imigrācijas noteikumu 16. pantā, kas atbilst 2006. gada imigrācijas noteikumu 15.a pantam, ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem persona var tikt atzīta par tādu, kurai ir atvasinātas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē. Piemērojot 2016. gada imigrācijas noteikumu 16. panta 1. un 2. punktu, personai, kura galvenokārt nodrošina Apvienotajā Karalistē dzīvojoša EEZ pilsoņa aizgādību, ir atvasinātas tiesības uzturēties šajā valstī, ja attiecīgais EEZ pilsonis ir jaunāks par 18 gadiem, dzīvo Apvienotajā Karalistē kā pašpietiekama persona un nevarētu palikt Apvienotajā Karalistē, ja minētā persona uz nenoteiktu laiku izbrauktu no Apvienotās Karalistes.

25

VI ir Pakistānas pilsone, kas kopā ar savu vīru, kurš arī ir Pakistānas pilsonis, un viņu četriem bērniem dzīvo Ziemeļīrijā (Apvienotā Karaliste). 2004. gadā viņiem šajā valstī piedzima dēls, kuram ir Īrijas pilsonība.

26

VI un viņas vīram ir pietiekami ienākumi, lai nodrošinātu sevi un savas ģimenes vajadzības. It īpaši VI vīrs strādāja un maksāja nodokļus visos pamatlietā aplūkotajos laikposmos. VI, kas sākotnēji rūpējās par viņu bērniem, strādā un maksā nodokļus kopš 2016. gada aprīļa.

27

Starp pamatlietas pusēm nav strīda par to, ka vismaz laikposmā no 2006. gada 17. augusta līdz 2014. gada 16. augustam VI un viņas ģimenei bija visaptverošs veselības apdrošināšanas segums un ka līdz ar to saskaņā ar 2006. gada imigrācijas noteikumu 15.a panta 1. un 2. punktu VI bija atvasinātas uzturēšanās tiesības kā personai, kas galvenokārt nodrošina tāda bērna aizgādību, kurš ir “pašpietiekams” EEZ pilsonis.

28

Starp pusēm nav strīda arī par to, ka, pamatojoties uz VI dēla likumīgo uzturēšanos Apvienotajā Karalistē nepārtrauktā piecu gadu laikposmā, viņš ir ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē.

29

Savukārt pamatlietas puses nav vienisprātis par VI tiesībām saņemt, pirmkārt, nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu par laikposmu no 2006. gada 1. maija līdz 2006. gada 20. augustam, kā arī no 2014. gada 18. augusta līdz 2016. gada 25. septembrim un, otrkārt, ģimenes pabalstus. Abas prasības, kas ir saistītas ar pamatlietām un ko izskata iesniedzējtiesa, šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vajadzībām tika apvienotas, jo tām ir viens un tas pats priekšmets, proti, VI tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē attiecīgajos laikposmos.

30

HMRC uzskata, ka šādu tiesību nav, jo VI šajos laikposmos nebija visaptveroša veselības apdrošināšanas seguma. Līdz ar to viņa par šiem laikposmiem nevarot saņemt nedz nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu, nedz ģimenes pabalstus. Tomēr HMRC tagad atzīst, ka no VI nevar tikt atgūta iespējamā pārmaksātā naudas summa, jo viņa nav nedz nepareizi atspoguļojusi, nedz ir atteikusies atklāt kādus būtiskus faktus.

31

Šādos apstākļos Social Security Appeal Tribunal (Northern Ireland) (Sociālā nodrošinājuma lietu apelācijas tiesa, Ziemeļīrija, Apvienotā Karaliste) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai ir jāizvērtē apstākļi, kādos valsts tiesa tai ir uzdevusi jautājumu, lai noskaidrotu, vai tai ir atbilstoša kompetence (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā ziņā no LES 19. panta 3. punkta b) apakšpunkta un no LESD 267. panta pirmās daļas izriet, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību interpretāciju vai par Savienības iestāžu tiesību aktu spēkā esamību. Šā 267. panta otrajā daļā būtībā ir precizēts, ka tad, ja kādas dalībvalsts tiesā ir ierosināts jautājums, par ko, iespējams, var tikt iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu.

34

Šajā gadījumā Apvienotā Karaliste 2020. gada 1. februārī, kas ir datums, kurā stājās spēkā līgums par izstāšanos, izstājās no Savienības, tādējādi kļūstot par trešo valsti. No tā izriet, ka šīs valsts tiesas kopš šā datuma vairs nevar tikt uzskatītas par dalībvalsts tiesām.

35

Tomēr šā līguma 126. pantā ir paredzēts pārejas periods no minētā līguma spēkā stāšanās dienas – proti, no 2020. gada 1. februāra – līdz 2020. gada 31. decembrim. Tā 127. pantā ir paredzēts, ka šajā periodā, ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības, tās rada tādas pašas tiesiskās sekas kā Savienībā un tās dalībvalstīs un tās interpretē un piemēro saskaņā ar tām pašām metodēm un vispārīgajiem principiem, kādus piemēro Savienībā.

36

Izstāšanās līguma 86. panta 2. punktā arī ir noteikts, ka Tiesai joprojām ir jurisdikcija sniegt prejudiciālus nolēmumus par Apvienotās Karalistes tiesu pieprasījumiem, kas iesniegti pirms pārejas perioda beigām. No šī panta 3. punkta turklāt izriet, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu uzskata par iesniegtu minētā 2. punkta izpratnē brīdī, kad dokuments, ar ko tiek ierosināta tiesvedība, ir reģistrēts Tiesas reģistrā.

37

Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Apvienotās Karalistes tiesa Tiesā iesniedza 2020. gada 7. aprīlī, proti, pirms pārejas perioda beigām, attiecīgajās pamatlietās par VI tiesībām uzturēties Apvienotajā Karalistē laikposmos no 2006. gada 1. maija līdz 2006. gada 20. augustam, kā arī no 2014. gada 18. augusta līdz 2016. gada 25. septembrim un par šiem laikposmiem saņemt nodokļa atlaidi par apgādībā esošiem bērniem, kā arī ģimenes pabalstus.

38

No tā izriet, pirmkārt, ka pamatlietā aplūkotā situācija attiecas uz laikposmiem pirms Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības un pirms pārejas perioda beigām un tātad tā ietilpst Savienības tiesību ratione temporis piemērošanas jomā. Otrkārt, Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālu nolēmumu par iesniedzējtiesas lūgumu, piemērojot šī līguma 86. panta 2. punktu, ja šī lūguma mērķis ir saņemt Savienības tiesību interpretāciju.

39

Iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesu izskatīt šo lietu paātrinātā procedūrā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu. Lai gan šī tiesa pati nav pamatojusi šo lūgumu, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka tas tika iesniegts pēc attiecīga VI lūguma un ka viņa bija pamatojusi nepieciešamību izmantot šo procedūru, pirmkārt, ar to, ka 2020. gada 31. decembrī beidzas izstāšanās līgumā paredzētais pārejas periods, pēc kura Tiesas sprieduma izpilde būšot sarežģītāka, otrkārt, ar to, ka HMRC joprojām vēlas atgūt naudas summas, kas tā ieskatā esot nepamatoti samaksātas kā nodokļa atlaide par apgādājamu bērnu, un, treškārt, ar to, ka VI kopš 2016. gada oktobra nesaņem sociālos pabalstus, uz kuriem viņai esot tiesības.

40

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas lūguma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

41

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šāda paātrināta tiesvedība ir procesuāls instruments, kas ir paredzēts ārkārtas situācijas risināšanai (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā gadījumā ar 2020. gada 20. jūlija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, noraidīja lūgumu par šīs lietas izskatīšanu paātrinātā tiesvedībā.

43

Pirmkārt, attiecībā uz argumentu par izstāšanās līgumā paredzētā pārejas perioda beigām no šī līguma 89. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tā 86. panta 2. punktu, izriet, ka prejudiciālie nolēmumi, ko Tiesa pēc pārejas perioda beigām pieņēmusi pēc Apvienotās Karalistes tiesas lūguma, kurš ir iesniegts pirms šī perioda beigām, ir juridiski saistoši Apvienotajai Karalistei un Apvienotajā Karalistē.

44

Otrkārt, attiecībā uz argumentu par to, ka HMRC joprojām mēģinot atgūt naudas summas, kuras tā ieskatā esot nepamatoti samaksātas kā nodokļa atlaide par apgādājamu bērnu, no faktiem, kurus lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir konstatējusi iesniedzējtiesa, kam šajā ziņā vienīgajai ir kompetence, un kuri ir apkopoti šī sprieduma 30. punktā, izriet, ka HMRC tagad atzīst, ka iespējamā pārmaksātā summa no VI nevar tikt atgūta, jo viņa nav nedz nepareizi atspoguļojusi, nedz atteikusies atklāt kādus būtiskus faktus.

45

Treškārt, saistībā ar to, ka VI kopš 2016. gada oktobra nesaņem sociālos pabalstus, uz kuriem viņai esot tiesības, ir jākonstatē, ka pat gadījumā, ja tiesu nolēmumi pamatlietās, kuras skar laikposmus pirms šī datuma, izraisītu HMRC pienākumu izmaksāt šos pabalstus arī par laikposmiem pēc šī datuma, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka minēto pabalstu neizmaksāšanas dēļ VI un viņas ģimene nonāktu trūcīgumā, kas varētu pamatot paātrinātas tiesvedības izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 44. punkts). Tomēr nedz attiecīgo personu intereses vienas pašas attiecībā uz to, lai pēc iespējas ātrāk tiktu noskaidrots tām no Savienības tiesībām izrietošo tiesību tvērums – lai cik būtiskas un leģitīmas tās būtu –, nedz arī lietas ekonomiski vai sociāli jutīgais raksturs tomēr nenozīmē nepieciešamību to izskatīt īsā termiņā Reglamenta 105. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 26. novembris, DSK Bank un FrontEx International, C‑807/19, EU:C:2020:967, 38. punkts).

46

Šādos apstākļos, ņemot vērā Tiesai sniegto informāciju, nav konstatēts, ka šī lieta būtu tik steidzama, ka būtu pamatoti izņēmuma kārtā atkāpties no procesuālajiem noteikumiem, kas piemērojami prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

47

Ir jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu ieviestās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valstu tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu uzsāktā tiesvedībā valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas kompetencē un Tiesa nav tiesīga lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām. Tiesas kompetencē tomēr ir sniegt valsts tiesai visus norādījumus par Savienības tiesību normu interpretāciju, kas ļautu tai izvērtēt valsts tiesību normu saderīgumu ar Savienības tiesisko regulējumu (spriedums, 2020. gada 18. novembris, Syndicat CFTC, C‑463/19, EU:C:2020:932, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tāpat Tiesai sadarbības procedūrā ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 61. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma ir jānošķir tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums, 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka starp pamatlietas pusēm nav strīda par to, ka VI rīcībā ir pietiekami līdzekļi, lai nodrošinātu savas, kā arī sava dēla, Savienības pilsoņa, kas dzimis 2004. gadā, vajadzības, un ka viņiem vismaz laikposmā no 2006. gada 17. augusta līdz 2014. gada 16. augustam bija visaptverošs veselības apdrošināšanas segums. No tā izriet, ka VI dēlam un viņai pašai kā vecākam, kura faktiskā aizgādībā ir bērns, visā šajā laikposmā bija uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu, kā arī Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2004. gada 19. oktobris, Zhu un Chen, C‑200/02, EU:C:2004:639, 42.–47. punkts, kā arī 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 41.–53. punkts).

50

VI dēls, kurš tādējādi bija likumīgi uzturējies Apvienotajā Karalistē nepārtraukti vairāk nekā piecus gadus, vēlākais 2011. gada 17. augustā bija ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības šajā valstī saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu.

51

Pamatlietas attiecas uz VI tiesībām saņemt nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu un ģimenes pabalstus, pirmkārt, par laikposmu pirms 2006. gada 17. augusta, kurā viņas dēlam vēl nebija pastāvīgu uzturēšanās tiesību Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu, un, otrkārt, par laikposmu pēc 2014. gada 16. augusta, kurā viņam bija šādas tiesības. HMRC uzskata, ka par šiem laikposmiem VI nevar saņemt nedz nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu, nedz ģimenes pabalstus, jo minētajos laikposmos viņai nebija visaptveroša veselības apdrošināšanas seguma un līdz ar to viņai nebija atvasināto uzturēšanās tiesību Apvienotajā Karalistē.

52

Tādējādi ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādā mērā Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā prasība par pilnīgu veselības apdrošināšanu uzņemošajā dalībvalstī bija piemērojama VI un viņas dēlam šajos laikposmos un – attiecīgā gadījumā – vai viņu rīcībā esošais apdrošināšanas segums bija pietiekams, lai izpildītu šo prasību. Līdz ar to jautājumi ir jāpārformulē turpmāk norādītajā veidā.

53

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 21. pants un Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka bērnam, Savienības pilsonim, kurš ir ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības, un vecākam, kura faktiskā aizgādībā ir šis bērns, ir jābūt visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam šīs direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, lai saglabātu viņu uzturēšanās tiesības uzņemošajā valstī.

54

Attiecībā uz šo bērnu, kas ir Savienības pilsonis, ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka uz pastāvīgas uzturēšanās tiesībām, ko Savienības pilsoņi iegūst pēc piecus gadus ilgas nepārtrauktas uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī, “nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus”. Tātad uz šīm tiesībām tostarp nav attiecināmi nosacījumi, kas ir paredzēti šīs direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, proti, ka viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem ir jābūt pietiekamiem līdzekļiem, kā arī visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam.

55

Minētās direktīvas 18. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts – “lai pastāvīgas uzturēšanās tiesības kļūtu par faktisku līdzekli integrācijai uzņēmējas valsts sabiedrībā, kurā Savienības pilsonis uzturas, uz šīm tiesībām pēc to iegūšanas nedrīkstētu attiecināt nosacījumus”.

56

Runājot par vecāku, trešās valsts valstspiederīgo, kura faktiskā aizgādībā ir minētais bērns, ir jānorāda, ka šāda vecāka situācijai nav piemērojams Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru šī panta 1. punkts attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņemošajā dalībvalstī piecus gadus.

57

Proti, kā izriet no Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta, jēdziens “ģimenes loceklis” šīs direktīvas izpratnē attiecībā uz Savienības pilsoņa augšupējiem radiniekiem attiecas tikai uz “apgādībā esošiem tiešiem augšupējiem radiniekiem”. Līdz ar to, ja nepilngadīgais Savienības pilsonis ir sava vecāka, trešās valsts valstspiederīgā, apgādībā, pēdējais minētais nevar atsaukties uz “apgādībā esoša” tiešā augšupējā radinieka statusu minētās direktīvas izpratnē, lai iegūtu uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Paturot to prātā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pastāvīgās uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, kas ar Savienības tiesībām ir piešķirtas nepilngadīgam Savienības pilsonim, kurš ir kādas dalībvalsts pilsonis, lai nodrošinātu šo uzturēšanās tiesību lietderīgo iedarbību, ir uzskatāmas par tādām, kas saskaņā ar LESD 21. pantu noteikti ietver vecāka, kurš faktiski īsteno šī nepilngadīgā Savienības pilsoņa aizgādību, tiesības kopā ar viņu uzturēties uzņemošajā dalībvalstī neatkarīgi no šī vecāka pilsonības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 19. oktobris, Zhu un Chen, C‑200/02, EU:C:2004:639, 45. un 46. punkts, kā arī 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 51. un 52. punkts).

59

No tā izriet, ka tostarp Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu nepiemērojamība pēc tam, kad minētais nepilngadīgais ir ieguvis pastāvīgās uzturēšanās tiesības atbilstoši šīs direktīvas 16. panta 1. punktam, saskaņā ar LESD 21. pantu ir attiecināma arī uz šo vecāku.

60

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 21. pants un Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nedz bērnam, Savienības pilsonim, kurš ir ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības, nedz vecākam, kura faktiskā aizgādībā ir šis bērns, nav jābūt visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam šīs direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, lai saglabātu savas uzturēšanās tiesības uzņemošajā valstī.

61

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 21. pants un Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz laikposmiem, pirms bērns, Savienības pilsonis, bija ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības uzņemošajā valstī, gan šim bērnam – ja šī bērna uzturēšanās tiesības tiek pieprasītas, pamatojoties uz šī 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu –, gan vecākam, kura faktiskā aizgādībā ir šis bērns, ir jābūt visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam šīs direktīvas izpratnē.

62

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā laikposmā, kas ir ilgāks nekā trīs mēneši, bet īsāks nekā pieci gadi, “ja viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī”.

63

Kā secinājumu 48. un 49. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, lai gan šīs tiesību normas formulējums tās angļu valodas versijā ietver zināmu neskaidrību, tomēr no citām minētās tiesību normas valodu versijām, piemēram, vācu, spāņu, franču un itāļu valodā, kā arī no Direktīvas 2004/38 vispārējās sistēmas un mērķa skaidri izriet, ka atbilstoši šai pašai tiesību normai ne tikai Savienības pilsonim, bet arī viņa ģimenes locekļiem, kuri dzīvo kopā ar viņu uzņemošajā valstī, ir jābūt visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam.

64

Šajā ziņā līdzīgi šī sprieduma 58. punktā jau atgādinātajam ir jāuzsver, ka, lai gan, protams, vecāks, kura faktiskā aizgādībā ir nepilngadīgs Savienības pilsonis, nav viens no viņa ģimenes locekļiem Direktīvas 2004/38 izpratnē, uzturēšanās tiesības laikposmā, kas ir ilgāks par trim mēnešiem un īsāks par pieciem gadiem, kuras ar šo direktīvu ir piešķirtas šim nepilngadīgajam Savienības pilsonim, atbilstoši LESD 21. pantam tomēr ir attiecināmas arī uz šo vecāku, lai tiktu nodrošinātas šo uzturēšanās tiesību lietderīgā iedarbība.

65

Tādējādi, nosakot, vai minētajam vecākam, trešās valsts valstspiederīgajam, ir šādas uzturēšanās tiesības, ņemot vērā viņa bērna, Savienības pilsoņa, situāciju, ir jāizvērtē, vai šis bērns atbilst Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem. Šīs izvērtēšanas nolūkā šie nosacījumi pēc analoģijas ir uzskatāmi par piemērojamiem šim vecākam.

66

Tādējādi no Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar tās 10. apsvērumu un 14. panta 2. punktu, izriet, ka visā uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī laikposmā, kas ir ilgāks par trim mēnešiem un īsāks par pieciem gadiem, ekonomiski neaktīvajam Savienības pilsonim un viņa ģimenes locekļiem tostarp ir jābūt visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam, lai nekļūtu par pārmērīgu slogu šīs dalībvalsts publiskajām finansēm (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, A (Valsts veselības aprūpe), C‑535/19, EU:C:2021:595, 53.–55. punkts).

67

Saistībā ar tāda bērna situāciju, kurš ir Savienības pilsonis un dzīvo uzņemošajā valstī kopā ar vecāku, kura faktiskā aizgādībā ir šis bērns, šī prasība ir izpildīta gan tad, ja šim bērnam ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums, kas attiecas uz viņa vecāku, gan gadījumā, kad šim vecākam ir šāda apdrošināšana par bērnu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 19. oktobris, Zhu un Chen, C‑200/02, EU:C:2004:639, 29.–33. punkts).

68

Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka VI un viņas dēls attiecīgajā laikposmā, proti, no 2006. gada 1. maija līdz 2006. gada 20. augustam, bija apdrošināti Apvienotās Karalistes valsts veselības apdrošināšanas sistēmā, kuru bez maksas piedāvā National Health Service (Valsts veselības dienests).

69

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan uzņemošā dalībvalsts – ar nosacījumu, ka tiek ievērots samērīguma princips, – var noteikt, ka uz ekonomiski neaktīva Savienības pilsoņa, kurš uzturas tās teritorijā, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, dalību tās valsts veselības apdrošināšanas sistēmā ir attiecināmi nosacījumi, kuru mērķis ir nodrošināt, lai šis pilsonis neradītu pārmērīgu slogu minētās dalībvalsts valsts finansēm, piemēram, nosacījums, ka minētajam pilsonim ir jānoslēdz vai jāuztur privāta visaptveroša veselības apdrošināšana, kas ļauj atlīdzināt minētajai dalībvalstij ar veselību saistītos izdevumus, kuri pēdējai minētajai ir radušies saistībā ar šo pilsoni, vai nosacījums, ka minētajam pilsonim ir jāveic iemaksa šīs dalībvalsts valsts veselības apdrošināšanas sistēmā (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, A (Valsts veselības aprūpe), C‑535/19, EU:C:2021:595, 59. punkts), tomēr, ja Savienības pilsonis ir šādas valsts veselības apdrošināšanas sistēmas dalībnieks uzņemošajā dalībvalstī, viņam ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums šī 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

70

Turklāt tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad attiecīgais ekonomiski neaktīvais Savienības pilsonis ir bērns, viens no kura vecākiem, trešās valsts valstspiederīgais, attiecīgajā laikposmā ir strādājis un maksājis nodokļus uzņemošajā valstī, būtu nesamērīgi atteikt šim bērnam un vecākam, kura faktiskā aizgādībā ir šis bērns, uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu tikai tādēļ, ka šajā laikposmā viņi šīs valsts veselības apdrošināšanas sistēmā bija apdrošināti bez maksas. Proti, nevar uzskatīt, ka šāda bezmaksas dalība šādos apstākļos būtu pārmērīgs slogs minētās valsts finansēm.

71

Visbeidzot, ciktāl iesniedzējtiesa otrajā jautājumā atsaucas uz 2010. gada 23. februāra sprieduma Teixeira (C‑480/08, EU:C:2010:83) 70. punktu, ir jākonstatē, ka tam šajā gadījumā nav nozīmes. Nenoliedzami, Tiesa tajā ir nospriedusi, ka uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, kas ir vecākam, kura faktiskā aizgādībā ir bērns, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu izmanto tiesības turpināt mācības, nav atkarīgas no nosacījuma, ka šim vecākam ir jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai uzturēšanās laikā nekļūtu par apgrūtinājumu šīs dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kā arī visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam tajā. Tomēr Regulas Nr. 1612/68 12. pantā, tāpat kā Regulas Nr. 492/2011 10. pantā, ar kuru tas tika aizstāts, ir piešķirtas tiesības tikai tāda dalībvalsts pilsoņa ģimenes bērniem, kurš ir vai ir bijis nodarbināts uzņemošajā dalībvalstī. Taču VI vīrs un attiecīgā bērna tēvs ir trešās valsts valstspiederīgais.

72

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 21. pants un Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz laikposmiem, pirms bērns, Savienības pilsonis, bija ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības uzņemošajā valstī, gan šim bērnam – ja šī bērna uzturēšanās tiesības tiek pieprasītas, pamatojoties uz šī 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu –, gan vecākam, kura faktiskā aizgādībā ir šis bērns, ir jābūt visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam šīs direktīvas izpratnē.

73

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pēc Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta), Apvienotā Karaliste) 2014. gadā pasludināta sprieduma spēkā esošie savstarpējie pasākumi attiecībā uz kopīgo ceļošanas telpu, kuri piemērojami veselības apdrošināšanas jomā starp Apvienoto Karalisti un Īrijas Republiku, ir uzskatāmi par “savstarpējiem pasākumiem” un līdz ar to – par visaptverošu veselības apdrošināšanas segumu 2016. gada imigrācijas noteikumu 4. panta 1. punkta izpratnē.

74

Lai gan, ņemot vērā ievada apsvērumus, kas izklāstīti šī sprieduma 47.–52. punktā, šo jautājumu ir iespējams pārformulēt tādējādi, ka ar to iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi savstarpējie pasākumi kā spēkā esošie savstarpējie pasākumi attiecībā uz kopīgo ceļošanas telpu, kuri piemērojami veselības apdrošināšanas jomā starp Apvienoto Karalisti un Īrijas Republiku, var atbilst prasībai par visaptverošu veselības apdrošināšanas segumu šīs tiesību normas izpratnē, tomēr ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa nav iesniegusi nekādu informāciju par šo pasākumu saturu un to nozīmi pamatlietā.

75

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai varētu tikt sniegta valsts tiesai noderīga Savienības tiesību interpretācija, ir nepieciešams, lai šī tiesa definētu faktiskos apstākļus un tiesisko regulējumu, kas veido kontekstu tās uzdotajiem jautājumiem, vai vismaz paskaidrotu faktiskos pieņēmumus, uz kuriem šie jautājumi ir balstīti. Turklāt iesniedzējtiesas nolēmumā ir jābūt norādītiem konkrētiem iemesliem, kuri valsts tiesai ir likuši šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu (spriedums, 2021. gada 25. marts, Obala i lučice, C‑307/19, EU:C:2021:236, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Šīs prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir ietvertas tieši Tiesas Reglamenta 94. pantā, kas iesniedzējtiesai ir jāievēro ar LESD 267. pantu ieviestās sadarbības ietvaros (spriedums, 2021. gada 25. marts, Obala i lučice, C‑307/19, EU:C:2021:236, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Tās ir atgādinātas arī Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumos valstu tiesām par prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.).

77

Tā kā šajā gadījumā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz trešo jautājumu neatbilst minētajām prasībām, tas ir nepieņemams.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: