1.

Civilprocesā prasītājs prasa atbildētājam samaksāt atlīdzību par sniegto pakalpojumu un pieprasa summu, kas lielāka par to, par kuru puses bija vienojušās līgumā. Prasījums ir pamatots ar valsts tiesību normu, kurā ir paredzēts, ka par konkrēto pakalpojumu tā sniedzējam ir tiesības saņemt honorāru tādā apmērā, kas atbilst vismaz valsts tiesību aktos noteiktajai minimālajai likmei. Tomēr šī valsts tiesību norma ir nesaderīga ar direktīvu. Vai prasība ir jāapmierina?

2.

Tieši uz šādu jautājumu ir jāatbild iesniedzējtiesai izskatāmajā lietā. Tās lēmums ir atkarīgs no Tiesas vērtējuma, vai, izvērtējot pamatotību privātpersonas prasībai pret citu privātpersonu, valsts tiesa var atstāt bez piemērošanas tādu valsts tiesību normu, ar kuru ir pamatota prasība, bet kura ir nesaderīga ar direktīvu, proti, šajā gadījumā – Direktīvu 2006/123/EK ( 2 ).

3.

Direktīvas 2006/123 5., 6. un 64. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4.

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.”

5.

Minētās direktīvas 15. panta formulējums ir šāds:

“1.   Dalībvalstis pārbauda, vai saskaņā ar to tiesību sistēmu tiek piemērota kāda no 2. punktā minētajām prasībām, un nodrošina, ka visas šādas prasības atbilst 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Dalībvalstis pielāgo savus normatīvos vai administratīvos aktus tā, lai tie atbilstu šiem nosacījumiem.

2.   Dalībvalstis pārbauda, vai to tiesību sistēmā kā nosacījums, lai atļautu piekļuvi pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu, ir paredzēta atbilstība jebkurai no šādām nediskriminējošām prasībām:

[..]

[..].

3.   Dalībvalstis pārbauda, vai 2. punktā minētās prasības atbilst šādiem nosacījumiem:

[..]

5.   Šīs direktīvas 39. panta 1. punktā paredzētajā savstarpējā novērtējuma ziņojumā dalībvalstis norāda:

6.   No 2006. gada 28. decembra dalībvalstis neievieš nevienu tāda veida jaunu prasību, kas minēta 2. punktā, izņemot gadījumus, kad šī prasība atbilst 3. punktā minētajiem nosacījumiem.

[..]”

6.

Laikā, uz kuru attiecas pamatlieta, arhitektu un inženieru honorārus reglamentēja Verordnung über die Honorare für Architekten- und Ingenieurleistungen (Arhitektu un inženieru pakalpojumu honorāru noteikumi) 2013. gada 10. jūlija redakcijā ( 3 ) (turpmāk tekstā – “HOAI”).

7.

HOAI 1. pants ir formulēts šādi:

“Ar šiem noteikumiem regulē atlīdzības aprēķinu, kas maksājama par arhitektu un inženieru (pasūtījuma izpildītāji), kuru juridiskā adrese ir Vācijā, sniegtajiem pamatpakalpojumiem, ciktāl uz šiem pamatpakalpojumiem attiecas šie noteikumi un ciktāl tie tiek sniegti Vācijas teritorijā.”

8.

Atbilstoši HOAI 7. panta noteikumiem:

“1.   Honorāri ir balstīti uz rakstisku vienošanos, ko līgumslēdzēji ir noslēguši, piešķirot uzdevumu, un atbilst minimālajai un maksimālajai likmei, kas paredzētas šajos noteikumos.

2.   [..]

3.   Šajos noteikumos paredzētās minimālās likmes izņēmuma gadījumos var samazināt, noslēdzot rakstisku vienošanos.

4.   [..]

5.   Ja nav citas rakstiskas vienošanās, kas noslēgta pasūtījuma veikšanas brīdī, tiek uzskatīts, ka minimālās likmes atbilst 1. punkta noteikumiem.”

9.

Ar 2020. gada 2. decembra noteikumiem ( 4 )HOAI 7. pants tika grozīts ar Erste Verordnung zur Änderung der Honorarordnung für Architekten und Ingenieure (Pirmā regula par grozījumiem honorāru izmaksas kārtībā arhitektiem un inženieriem). Šie grozījumi stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī. Kopš šīs dienas HOAI 7. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Honorāru nosaka, pamatojoties uz rakstisku vienošanos, kas noslēgta starp līgumslēdzējām pusēm. Ja nav noslēgta rakstiska vienošanās par honorāra apmēru, pamatpakalpojumiem piemēro pamatlikmes, kas noteiktas saskaņā ar 6. pantu.”

10.

2016. gada 2. jūnijā MN (prasītājs), kuram pieder inženieru birojs, un Thelen Technopark Berlin GmbH (atbildētāja) noslēdza līgumu par inženierijas pakalpojumu sniegšanu, ar kuru prasītājs apņēmās sniegt pakalpojumus atbildētājai būvprojekta vajadzībām Berlīnē. Puses vienojās, ka par sniegtajiem pakalpojumiem prasītājs saņems fiksētu honorāru 55025 EUR. Pamatojoties uz prasītāja izsniegtajiem starprēķiniem, atbildētāja viņam kopumā pārskaitīja bruto summu 55395,92 EUR.

11.

2017. gada jūlijā, pēc tam, kad ar 2017. gada 2. jūnija vēstuli tika izbeigts līgums par inženiera pakalpojumu sniegšanu, prasītājs par sniegtajiem pakalpojumiem izsniedza gala rēķinu, pamatojoties uz minimālajām likmēm, kas izriet no HOAI. Ņemot vērā jau veiktos pārskaitījumus un summu, kas tika ieturēta kā garantija, viņš cēla pret atbildētāju prasību par vēl nesamaksātā honorāra samaksu bruto summas 102934,59 EUR apmērā, kam pieskaitīti procenti un pirms tiesvedības izmantotās juridiskās palīdzības izmaksas.

12.

Prasību lielā mērā ir apmierinājušas pirmās un otrās instances tiesas. Revīzijas sūdzībā, kas iesniegta Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), atbildētāja lūdz prasību noraidīt.

13.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka revīzijas sūdzības izskatīšanas iznākums ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai Direktīvas 2006/123 15. panta 1. punktā, 15. panta 2. punkta g) apakšpunktā un 15. panta 3. punktā paredzētie noteikumi ir piemērojami strīdā starp privātpersonām tādējādi, ka ir jāatstāj bez piemērošanas HOAI norma, ar ko ir pamatota prasība. Ja uz jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, revīzijas sūdzība būtu jāapmierina. Šaubas rada Tiesas judikatūra.

14.

2019. gada 4. jūlija spriedumā Komisija/Vācija ( 5 ) Tiesa nosprieda, ka, saglabājot HOAI paredzētos obligātos tarifus par arhitektu un inženieru sniegtiem plānošanas pakalpojumiem, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Direktīvas 2006/123 15. panta 1. punktā, 15. panta 2. punkta g) apakšpunktā un 15. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

15.

Pēc tam ar 2020. gada 6. februāra rīkojumu hapeg dresden ( 6 ) Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2006/123 15. panta 1. punkts, 15. panta 2. punkta g) apakšpunkts un 15. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru līgumā ar arhitektiem vai inženieriem ir aizliegts vienoties par honorāriem, kas zemāki par HOAI noteiktajām minimālajām likmēm.

16.

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Komisija. Izņemot atbildētāju pamatlietā, minēto lietas dalībnieku pārstāvji piedalījās 2021. gada 3. maija tiesas sēdē.

18.

Iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai no Savienības tiesībām izriet pienākums valsts tiesai, kas izskata strīdu starp privātpersonām, atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, ar kuru prasītājs pamato savu prasījumu, šajā gadījumā – HOAI 7. pantu (turpmāk tekstā – “strīdīgā norma”), ja šī tiesību norma ir pretrunā Direktīvai 2006/123. Iesniedzējtiesas šaubu pamatā ir klasiskā Savienības tiesību problēma, ko rada tas, ka valsts tiesas horizontālās attiecībās piemēro netransponētas vai nepareizi transponētas direktīvas noteikumus pēc tās transponēšanai paredzētā termiņa beigām.

19.

Savā analīzē īsumā atgādināšu Tiesas nostāju par direktīvu lietderīgo iedarbību attiecībās starp privātpersonām (A iedaļa). Pēc tam norādīšu pamatlietas elementus, kurus uzskatu par būtiskiem lietā (B iedaļa). Tad izvērtēšu Komisijas priekšlikumu attiecībā uz iespēju veikt atbilstīgu interpretāciju (C iedaļa). Visbeidzot aplūkošu pamatus iespējai atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kas ir pretrunā direktīvai (D iedaļa).

20.

No LESD 288. panta trešās daļas izriet, ka direktīva – atšķirībā no regulas – tām valstīm, kurām tā adresēta, uzliek saistības. Tādējādi tā pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonām, un tāpēc uz to – principā – nevar atsaukties, vēršoties pret tām ( 7 ).

21.

Iepriekš minēto dēvē par direktīvas tiešās horizontālās iedarbības neesamību. Šis jēdziens tiek lietots, gan lai aprakstītu tādas iedarbības neesamību, kas saistīta ar privātpersonu tiesību un pienākumu rašanos, gan lai aprakstītu iespējas piemērot direktīvu strīdam starp privātpersonām nepieļaušanu.

22.

Šajā kontekstā atgādināšu, ka ir jānošķir direktīvu horizontālās iedarbības jēdziens no primāro tiesību un regulu tiešās horizontālās iedarbības jēdziena. Pēdējā no minētajiem gadījumiem tiesību horizontālā iedarbība ir tad, kad to piemērošanas joma attiecas uz privātpersonu rīcību. Citiem vārdiem sakot, runa ir par to, lai noteiktu, vai pienākumi vai aizliegumi, kas izriet no šīm tiesību normām, ir tieši adresēti privātpersonām. Šajā ziņā ir jāuzsver – pat ja šīs tiesību normas nav adresētas privātpersonām, tās uz tām var atsaukties strīdā ar citām privātpersonām. Tas galvenokārt attiecas uz atsaukšanos uz šādām tiesību normām, lai noteiktu, vai konkrētajā lietā piemērojamie valsts tiesību akti ir saderīgi ar Savienības tiesībām (tā sauktā likumības pārbaude).

23.

Ja tiek izslēgta direktīvu horizontālā tiešā iedarbība, tad runa ir par citu problēmu. Strīdā pret privātpersonu nevar atsaukties uz direktīvas normu neatkarīgi no tā, vai šīs atsaukšanās mērķis ir tieši noteikt tiesības vai pienākumus, kas izriet no konkrētās direktīvas, vai arī mērķis ir izvērtēt valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām (tā sauktā likumības pārbaude). Šajā ziņā jautājumam par to, vai konkrētas direktīvas noteikumi ir paredzēti privātpersonām, ir pakārtots raksturs.

24.

Tomēr direktīvas tiešās horizontālās iedarbības izslēgšana nenozīmē, ka direktīva nevarētu tikt ņemta vērā strīdā starp privātpersonām tādējādi, ka tas ietekmētu citas privātpersonas tiesisko situāciju. Tiesa judikatūrā ir norādījusi vairākus gadījumus, kuros direktīva var tikt ņemta vērā. Ņemot vērā tiesvedības priekšmetu un lietas dalībnieku pausto nostāju, minēšu tikai četrus no tiem.

25.

Pirmkārt, Tiesa ir norādījusi, ka valsts tiesām ir pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstīgi direktīvām (tā sauktā atbilstīgā interpretācija). Izpildot šo pienākumu, tām valsts tiesību akti ir jāinterpretē tik plaši, cik vien tas ir iespējams, attiecīgās direktīvas teksta un mērķu kontekstā, lai sasniegtu tās noteikto rezultātu ( 8 ). Atsaukšanās uz direktīvu tiesā, lai panāktu atbilstīgu interpretāciju, tādējādi var izraisīt tās ņemšanu vērā tiesību aktu piemērošanas procesā.

26.

Otrkārt, atsaukšanās uz direktīvu, ar ko nosaka informācijas sniegšanas procedūru tehnisko standartu un noteikumu jomā ( 9 ), situācijā, kad valsts tehniskie noteikumi tika pieņemti, pārkāpjot direktīvā paredzētos dalībvalstu pienākumus, var izraisīt atkāpi no šo valsts tehnisko noteikumu piemērošanas. Dalībvalsts pienākumu neizpildes dēļ strīdā starp privātpersonām nevar piemērot valsts tehniskos noteikumus, kas pieņemti, pārkāpjot minētos pienākumus, jo tas ir “būtisks procesuāls pārkāpums” ( 10 ).

27.

Treškārt, gadījumā, ja atbilstīga interpretācija nav iespējama, valsts tiesai, kas izskata strīdu starp privātpersonām, ir pienākums nepiemērot direktīvai pretrunā esošu valsts tiesību normu, ja tas ir vajadzīgs, lai ievērotu Savienības tiesību vispārējo principu, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ( 11 ) konkretizēto principu. Tomēr šādos gadījumos valsts tiesību normas atstāšana bez piemērošanas ir pamatota nevis ar direktīvas normu, bet gan ar Savienības tiesību vispārējo principu, kas konkretizēts ar direktīvas normu ( 12 ).

28.

Ceturtkārt, nav izslēgts, ka uz direktīvu var atsaukties tā sauktajā “trīspusējā” situācijā, proti, tad, kad vertikāla strīda par direktīvu starp privātpersonu un valsti sekas ietekmē trešās personas tiesisko stāvokli ( 13 ).

29.

No šīs tiesvedības viedokļa būtiski ir šādi pamatlietas faktisko apstākļu elementi:

30.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka jautājums par iespējamu valsts tiesību normas atstāšanu bez piemērošanas horizontālajās attiecībās saistībā ar tās nesaderību ar direktīvu rodas tikai tad, ja atbilstīga interpretācija nav iespējama ( 16 ).

31.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka valsts tiesību normas nav iespējams interpretēt tā, lai nodrošinātu to saderību ar Direktīvu 2006/123, jo tā būtu contra legem interpretācija. Rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē Komisija apstrīdēja iesniedzējtiesas nostāju.

32.

Lai gan iepriekš Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi valsts tiesu pienākumu interpretēt tādus aktus kā direktīva vai pamatlēmums atbilstīgi Savienības tiesībām, tā ir konsekventi uzskatījusi, ka atbilstīgas interpretācijas princips nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai ( 17 ). Ņemot vērā, ka tās kompetencē, kā Tiesa pati ir uzsvērusi, nav interpretēt attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus ( 18 ), tikai valsts tiesas ziņā ir lemt, vai direktīvai atbilstīga interpretācija būtu contra legem interpretācija ( 19 ).

33.

Šajā kontekstā, no vienas puses, es varu piekrist Komisijas viedoklim, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka interpretācijas robežas Vācijas tiesībās, kā tās ir norādījusi iesniedzējtiesa, šķiet pārlieku šauras – it īpaši, ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto Vācijas tiesu judikatūras izklāstu, no kura izriet, ka atsaukšanās uz Vācijas Civilkodeksā paredzēto labas ticības principu pagātnē ir ļāvusi neņemt vērā strīdīgo Vācijas tiesību normu virknē līdzīgu lietu. No otras puses, ņemot vērā iesniedzējtiesas kategorisko nostāju, ka šo judikatūru nevar piemērot aplūkojamajā lietā, es neredzu pamatu tam, lai Tiesa iesniedzējtiesas vietā izvērtētu pieļaujamās Vācijas tiesībām atbilstīgas interpretācijas robežas.

34.

Šīs lietas analīzes sākumā, manuprāt, ir jāaplūko Direktīvas 2006/123 kā instrumenta, ar kuru citastarp konkretizēta LESD 49. pantā ietvertā brīvība veikt uzņēmējdarbību, īpatnības. Kaut gan lietas dalībnieki šo jautājumu nav skaidri ietvēruši savā nostājā, šķiet vēlams, lai Tiesa šajā lietā padziļināti izvērtētu saikni starp LESD 49. pantu un Direktīvu 2006/123.

35.

Attiecībā uz iesniedzējtiesas uzdotā otrā jautājuma pirmo daļu Komisija ir izslēgusi iespēju izsecināt no paša LESD 49. panta pienākumu valsts tiesai nepiemērot valsts tiesību normu, kas ir pretrunā minētajam pantam. Tā uzskata, ka šajā lietā nevar ņemt vērā LESD 49. pantu tādēļ, ka strīdīgā Vācijas tiesību norma ir piemērojama tikai iekšējām attiecībām. Šāds arguments ir balstīts uz premisu: ja šajā lietā pastāvētu kāds pārrobežu elements un strīdīgā Vācijas tiesību norma būtu piemērojama, būtu iespējams atsaukties uz LESD 49. pantu. Tas arī nozīmētu, ka faktiski apstākļi, kas ietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā, arī varētu tikt izvērtēti, lai pārliecinātos par to saderību ar LESD 49. pantu. Šajā ziņā man ir nopietnas šaubas, ar kurām es vēlētos dalīties ar Tiesu. Manuprāt, ar šīm šaubām var pamatot tiešas atsauces uz Direktīvu 2006/123 šajā tiesvedībā pieļaujamību.

36.

Tāpēc padziļināti aplūkošu īpatnības Direktīvas 2006/123 III nodaļai, kurā ir konkretizēta LESD 49. pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz gandrīz visiem pakalpojumu darbību veidiem. Šajā ziņā Direktīva 2006/123 atšķiras no citiem atvasināto tiesību aktiem, ar kuriem attiecīgajā nozarē tiek saskaņoti atsevišķi (un bieži – šauri) brīvības veikt uzņēmējdarbību aspekti ( 20 ). Tas nozīmē, ka pašreizējā judikatūrā izstrādātie noteikumi, kas nosaka saikni starp Līgumā ietvertajām brīvībām un pasākumiem, ar kuriem tiek saskaņoti atlasītie šo brīvību aspekti, nevar tikt automātiski attiecināti uz Direktīvu 2006/123.

37.

Pirmām kārtām, es vēlētos atgādināt divus ļoti svarīgus Tiesas nolēmumus. Pirmkārt, spriedumā Rina Services Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja kāds jautājums ietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā, tas vairs nav jāanalizē, ņemot vērā Līguma noteikumus ( 21 ). Otrkārt, spriedumā X un Visser Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2006/123 III nodaļas noteikumi par pakalpojumu sniedzēju brīvību veikt uzņēmējdarbību ir piemērojami arī situācijā, kad visi atbilstošie apstākļi ir saistīti tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju ( 22 ).

38.

Otrām kārtām, ir jāpievērš uzmanība tiem elementiem, kas nepārprotami norāda, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Direktīvu 2006/123, ir vēlējies īstenot vai arī konkretizēt divas iekšējā tirgus pamatbrīvības, tostarp brīvību veikt uzņēmējdarbību ( 23 ). Direktīvas 2006/123 mērķis ir nevis saskaņot atsevišķus pakalpojumu darbības aspektus, bet gan precizēt pašu Līgumu. Šajā nolūkā minētajā direktīvā ļoti plaši tiek ņemta vērā Tiesas pašreizējā judikatūra, tostarp – precizējot aizliegumu piemērot noteiktus ierobežojumus vai precizējot izņēmumus. Runājot tieši par direktīvas 15. pantu, ir skaidri redzams, ka tā mērķis ir saskaņot dalībvalstu regulējuma pieņemšanas kompetenci attiecībā uz prasībām veikt uzņēmējdarbību, faktiski īstenojot Līgumā garantēto brīvību veikt uzņēmējdarbību.

39.

No iepriekš veiktās analīzes izriet divi secinājumi. Pirmkārt, ja izskatāmais valsts tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā un nav saderīgs ar to, šāda tiesiskā regulējuma saderība ar Līgumu nav jāpārbauda. Šķiet, ka tas ir acīmredzams secinājums un Tiesai šajā ziņā nav šaubu ( 24 ). Otrkārt un manuprāt, tās ir sprieduma Rina Services ( 25 ) likumsakarīgas sekas, ja izskatāmais valsts tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā un ir saderīgs ar to, tad tas nevar tikt apstrīdēts, pamatojoties uz Līguma noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību ( 26 ).

40.

Šāda loģika, manuprāt, liek apšaubīt Komisijas argumentu, ka tad, ja šajā lietā pastāvētu kāds pārrobežu elements un strīdīgā Vācijas tiesību norma būtu piemērojama, būtu iespējams atsaukties uz LESD 49. pantu. Tas nozīmētu, ka viena un tā pati faktiskā situācija varētu tikt izvērtēta gan no saderības ar Direktīvu 2006/123, gan no saderības ar LESD 49. pantu viedokļa. Manuprāt, tas būtu pretrunā Savienības likumdevēja nodomam, pieņemot šo direktīvu, izsmeļoši reglamentēt brīvību veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz pakalpojumu darbībām. Citiem vārdiem sakot, visi tie brīvības veikt uzņēmējdarbību veidi un aspekti, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, vairs nevar tikt izvērtēti no LESD 49. panta aspekta.

41.

Tajā pašā laikā, kā izriet no sprieduma X un Visser ( 27 ), Direktīvas 2006/123 III nodaļas normas ir piemērojamas arī tad, kad visi būtiskie apstākļi ir saistīti tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju. Manuprāt, šis spriedums apstiprina Savienības likumdevēja nodomu panākt, lai Direktīva 2006/123 savas piemērošanas jomas ietvaros brīvību veikt uzņēmējdarbību attiecinātu arī uz pilnīgi ārējām attiecībām ( 28 ).

42.

Manuprāt, pieņemot premisu, ka Direktīvas 2006/123 III nodaļā ir konkretizēta LESD 49. pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību, īpašā veidā ir jāattiecas uz šīs direktīvas horizontālās piemērošanas jautājumu.

43.

Esmu pārliecināts, ka tad, ja konkrētie faktiskie apstākļi ietilpst Direktīvas 2006/123 III nodaļas piemērošanas jomā, ir jāizslēdz iespēja atsaukties uz brīvību veikt uzņēmējdarbību atbilstīgi LESD 49. pantam, lai apstrīdētu dalībvalsts tiesisko regulējumu strīdā pret citu privātpersonu. Tas ne tikai būtu pretrunā idejai par brīvības veikt uzņēmējdarbību konkretizēšanu, pieņemot Direktīvu 2006/123, bet arī novestu pie sarežģītas analīzes attiecībā uz brīvības veikt uzņēmējdarbību materiāltiesisko apjomu. Tādējādi būtu jāanalizē, vai konkrētais valsts tiesiskais regulējums, kas ir pretrunā direktīvai, būtu pretrunā arī LESD 49. pantam, hipotētiski pieņemot, ka direktīva nebūtu tikusi pieņemta. Nešaubos, ka šāds risinājums apdraudētu Direktīvas 2006/123 lietderīgo iedarbību (effet utile).

44.

Teorētiski ir iespējams pamatoties uz tradicionālo horizontālās tiešās iedarbības izslēgšanu un uzskatīt, ka neatkarīgi no tā, vai lietā pastāv pārrobežu elements, atsaukšanās uz šīs direktīvas III nodaļas normām attiecībā pret privātpersonu ir izslēgta. Šāds risinājums, manuprāt, būtu acīmredzami nepieņemams kaut vai tāpēc, ka atvasināto tiesību akts, tāds kā Direktīva 2006/123, nekādā gadījumā nevar ierobežot Līgumā paredzētās brīvības piemērošanas jomu, tostarp attiecībā uz atsaukšanos uz to strīdā pret privātpersonu.

45.

Tāpēc mums atliek vienīgais un, manuprāt, pareizais risinājums, kas izriet no konstatējuma, ka Direktīvas 2006/123 III nodaļā ne tikai ir konkretizēta Līgumā ietvertā brīvība veikt uzņēmējdarbību, bet arī ir paplašinātas tās robežas, attiecinot to uz pilnīgi ārējām attiecībām. Strīdā pret citu privātpersonu būtu jāļauj atsaukties uz minētās nodaļas noteikumiem tādā pašā mērā, kādā līdzīgās situācijās ir pieļaujama tieša atsaukšanās uz Līgumā ietverto brīvību veikt uzņēmējdarbību.

46.

Tādējādi strīdīgās valsts tiesību normas nesaderība ar Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta g) apakšpunktu valsts tiesai ir jāizskata īpašā kārtībā, neņemot vērā judikatūru, ar ko ir izslēgta direktīvu tiešā horizontālā iedarbība.

47.

Līdz ar to es uzskatu, ka gadījumā, ja Savienības tiesībām atbilstīga interpretācija nav iespējama, valsts tiesai, kura izskata strīdu starp privātpersonām par prasījumu, kas pamatots ar tādu valsts tiesību normu, ar kuru minimālie tarifi pakalpojumu sniedzējiem tiek noteikti, pārkāpjot Direktīvas 2006/123 15. panta 1. punktu, 15. panta 2. punkta g) apakšpunktu un 15. panta 3. punktu, ir jāatstāj šāda valsts tiesību norma bez piemērošanas. Šis pienākums valsts tiesai ir noteikts saskaņā ar Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta g) apakšpunktu un 15. panta 3. punktu, t.i., noteikumiem, kuri konkretizē no LESD 49. pantā izrietošo brīvību veikt uzņēmējdarbību.

48.

Nīderlandes valdība citastarp ierosināja Tiesai šajā lietā pēc analoģijas piemērot savu judikatūru par tehniskajiem noteikumiem, par kuriem nav ziņots.

49.

Kā Tiesa pati ir norādījusi, tās judikatūra par tehniskajiem noteikumiem ir izņēmuma gadījums un tā nav attiecināma uz citām situācijām. To lietu īpatnība, kurās Tiesa to ir pieņēmusi ( 29 ), izpaudās tā, ka minētajā direktīvā, kas nerada ne tiesības, ne pienākumus privātpersonām, nebija noteikts tās tiesību normas materiāltiesiskais saturs, uz kuru pamatojoties valsts tiesai bija jāizskata lieta. Tādēļ judikatūrai par neiespējamību strīdā starp privātpersonām atsaukties uz netransponētu direktīvu šajās lietās nebija nozīmes ( 30 ).

50.

Šī lieta neatgādina lietas par tehniskajiem noteikumiem, par kuriem nav paziņots. Direktīvas 15. panta 2. punkta g) apakšpunkts un 15. panta 3. punkts nav tiesību normas, kurās būtu paredzēts paziņošanas pienākums. Līdz ar to nav pamata pēc analoģijas piemērot judikatūru par tehniskajiem noteikumiem, par kuriem nav ziņots.

51.

Nīderlandes valdība uzskata, ka no Tiesas pašreizējās judikatūras ( 31 ) izriet, ka privātpersona nevar atsaukties uz direktīvas normu, lai panāktu, ka no tās izrietošais pienākums tiktu uzlikts citai privātpersonai situācijā, kad šāds pienākums neizriet no valsts tiesību aktiem (tā nevar tikt izmantota kā “zobens”). Tomēr no tās neizriet, ka privātpersona nevar atsaukties uz direktīvas normu tad, ja pretējā puse vēlas panākt, lai tai netiktu uzlikts valsts tiesību aktos noteikts pienākums, kas ir nesaderīgs ar direktīvu. Nīderlandes valdība uzskata, ka otrajā gadījumā (kurā direktīva tiek izmantota kā “vairogs”) valsts tiesas pienākums ir atstāt valsts tiesību normu bez piemērošanas.

52.

Komisija saskata nepieciešamību veikt šādu nošķīrumu. Tā uzsver, ka Tiesas judikatūrā ir norādīts, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus attiecībā uz privātpersonām, līdz ar to uz to pašu par sevi nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonu. Tomēr šajā lietā prasītāja pienākums pieturēties pie līgumiskās atlīdzības izriet no līguma. Tādējādi atbildētājas aizsardzība pret citu prasītāja prasījumu tiek nodrošināta, pamatojoties nevis uz pašu direktīvu, bet gan uz direktīvu kopā ar līgumu. Tādējādi runa nav par situāciju, kurā no direktīvas pašas par sevi vai kā tādas privātpersonai izrietētu konkrētas tiesības.

53.

Tomēr Komisija šaubās, vai tam ir izšķiroša nozīme šajā lietā: pirmkārt, ņemot vērā Tiesas kategorisko nostāju judikatūrā, saskaņā ar kuru uz direktīvu nevar atsaukties strīdā starp privātpersonām, lai nepiemērotu šai direktīvai pretrunā esošu dalībvalsts tiesisko regulējumu ( 32 ); otrkārt, ņemot vērā līgumu specifiku privāttiesību jomā, ko raksturo tas, ka puses, definējot savas tiesības un pienākumus, pašas izsver savas intereses. Šajā saistībā direktīvas ņemšana vērā noteikti nozīmē kādas puses situācijas pasliktināšanos, līdz ar to jautājumam par to, vai no tās izriet tiesības vai pienākums, nav izšķirošas nozīmes. Būtībā runa ir par viena un tā paša koka diviem galiem.

54.

Es piekrītu pēdējam Komisijas secinājumam.

55.

Pirmkārt, ideja, ka Direktīvai pašai par sevi būtu jārada citas sekas horizontālās attiecībās atkarībā no tā, vai tā tiek izmantota kā “vairogs” vai “zobens”, manuprāt, nav balstīta uz LESD 288. panta trešās daļas formulējumu. No tās neizriet pilnvaras atcelt vai atņemt lietderīgu iedarbību valsts tiesību aktiem, kas nav saderīgi ar direktīvu, horizontālās attiecībās.

56.

Kā pamatoti norāda Komisija, no Tiesas judikatūras būtībā izriet aizliegums izsecināt no direktīvām juridiskas sekas – vai tās būtu tiesības vai pienākumi – attiecībā uz privātpersonām horizontālās attiecībās. Būtībā tas, vai no direktīvas izriet pienākums, ko lietas dalībnieks vēlas uzlikt pretējai pusei, vai tikai aizliegums uzlikt pienākumu, kurš izriet no valsts tiesību aktiem, ir atkarīgs no attiecīgo procesuālo noteikumu sistēmas un izvēlētās perspektīvas, kā rezultātā šis nošķīrums nav balstīts uz objektīvu kritēriju.

57.

Ja no direktīvas izriet aizliegums piemērot noteikumus, ar kuriem tiek noteikta pusēm saistoša minimālā atlīdzība par konkrētu pakalpojumu, tad, protams, var uzskatīt, ka tā ir situācija, kurā no valsts tiesību normas izriet pienākums samaksāt summu, kas ir augstāka par pušu nolīgto, pret ko direktīva aizsargā kā “vairogs”. Tomēr var arī apgalvot, ka no direktīvas netieši izriet privātpersonu konkrētas tiesības un pienākums, proti, pakalpojumu saņēmēja tiesības uz atbrīvojumu no saistības samaksāt līgumā noteikto cenu, kā arī pakalpojumu sniedzēja pienākums atzīt, ka līgumā noteiktas cenas apmaksa atbrīvo pakalpojumu saņēmēju no līgumiskām saistībām. Aizstāvoties pret prasījumu, pakalpojumu saņēmējs ar vienu roku paceļ “vairogu”, bet tajā pašā laikā ar otru roku iedur ar “zobenu”, vēloties uzlikt pakalpojumu sniedzējam pienākumu atzīt, ka summas, kas zemāka par minimālo likmi, apmaksa dzēš saistību.

58.

Iedomāsimies, ka pakalpojumu saņēmējs kļūdaini ir apmaksājis augstāku atlīdzību par līgumā noteikto un pēc tam pieprasījis pakalpojumu sniedzējam atmaksāt to. Tādējādi viņš gribētu panākt, lai pēdējam tiktu uzlikts pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto maksājumu. Šajā sakarā pakalpojuma saņēmējs atsauktos uz direktīvu kā uz “zobenu”. Tas tā būtu arī tad, ja līgumslēdzējas puses būtu vienojušās par atlīdzību, kas būtu augstāka par maksimālajām likmēm, un pakalpojumu sniedzējs, saņemot tikai maksimālo likmi, pieprasītu samaksāt starpību starp šo summu un līgumā noteikto. Būtībā viņš censtos uzlikt pakalpojuma saņēmējam no direktīvas izrietošo pienākumu samaksāt līgumā noteikto summu. Kaut arī šajā lietā nav šādu situāciju, tomēr ir loģiski, ka risinājumam visos gadījumos ir jābūt identiskam – ja valsts tiesību norma nav piemērojama, tad tā nav piemērojama nevienā no šīm situācijām. Argumentācija, kas atsaucas uz pienākuma uzlikšanu privātpersonai, negarantē šādu iedarbību katrā procesuālo noteikumu sistēmā, un tā ir balstīta uz neprecīzu un mainīgu kritēriju.

59.

Apsverot Nīderlandes valdības priekšlikumu no nedaudz cita skatpunkta, varētu koncentrēties tikai uz pašu iespēju atsaukties uz direktīvu, vēršoties pret privātpersonu. Tad, ja direktīva darbotos kā “vairogs”, no lēmuma pamata tiktu izslēgta valsts tiesību norma, kas nav saderīga ar direktīvu. Šajā ziņā direktīvas kā “vairoga” darbība atbilst tā sauktajai iespējai atsaukties uz direktīvu nolūkā izslēgt valsts tiesību normu (franciski – invocabilité d’exclusion) un tā ir pretstatā iespējai atsaukties uz direktīvu, lai aizstātu direktīvas normu, kas ir lēmuma pamatā (franciski – invocabilité de substitution) ( 33 ).

60.

Kritērijs, lai nošķirtu direktīvas darbību kā “vairogu” un kā “zobenu” (ja pieņem, ka tas atbilst sadalījumam “izslēgšana” un “aizvietošana”), iespējams, ir precīzāks, bet var arī iedomāties situācijas, kurās šādu nošķiršanu ir grūti veikt.

61.

Neraugoties uz ģenerāladvokātu A. Sadžo [A. Saggio] ( 34 ), Z. Albēra [S. Alber] ( 35 ) un D. Ruisa‑Harabo Kolomera [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] ( 36 ) pamudinājumiem, Tiesa beigu beigās, šķiet, šo ideju ir noraidījusi spriedumā Pfeiffer ( 37 ).

62.

Pēdējā minētajā lietā pienākums, kas bija pretrunā direktīvai, attiecībā uz darba laiku izrietēja no koplīguma, uz kuru bija atsauce darba ņēmēja noslēgtajā līgumā, nevis no likuma. Atšķirība starp abām minētajām lietām ir tāda, ka vienā no tām pienākums, kas ir nesaderīgs ar direktīvu, ir arī tieši nesaderīgs ar līgumslēdzēju pušu noslēgtā līguma noteikumiem par cenu (šī lieta), savukārt otrajā šāda acīmredzama nesaderība nav bijusi, jo pašā līgumā nebija ietverts noteikums par darba laiku, bet tajā bija atsauce uz koplīgumu, no kura šis pienākums izrietēja (lieta, kurā tika pieņemts spriedums Pfeiffer ( 38 )). Tomēr var apgalvot, ka atbilstoša līguma noteikuma neesamība nozīmēja, ka saistības šajā ziņā bija noteiktas likuma noteikumā par darba ņēmēju maksimālo darba laiku. Apstāklis, ka šajā lietā nesaderība tieši izriet no līguma satura, manuprāt, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas šajā lietā liktu izdarīt atšķirīgu secinājumu attiecībā uz direktīvas tiešo horizontālo iedarbību.

63.

Rezumējot šo apsvērumu daļu: uzskatu, ka LESD 288. panta trešās daļas noteikumi un Tiesas judikatūra vispār neļauj uzskatīt, ka privātpersonu tiesības un pienākumi var tikt saistoši veidoti, ņemot vērā direktīvas “kā tādas” normu lēmuma, ar kuru tiek izlemts strīds starp privātpersonām, juridiskā pamata noteikšanas procesā. Šajā kontekstā ir jāuzskata, ka šī lēmuma pieņemšanas juridiskā pamata noteikšanas procesā nav nozīmes tam, vai tajā tiek izslēgta valsts tiesību norma, tā tiek aizstāta ar direktīvas normu vai lēmuma pamats tiek papildināts ar direktīvas normu. Beigu beigās jēdzieni valsts tiesību normas “aizstāšana” vai “izslēgšana” horizontālās attiecībās ir piemēroti tikai tam, lai noteiktu sekas, kādas radītu iespējama direktīvas ņemšana vērā tiesību aktu piemērošanas procesā. Tomēr nav pamata, lai uzskatītu, ka direktīvai ir tieša horizontāla iedarbība, ja tās ņemšanas vērā vienīgās sekas ir valsts tiesību normas atstāšana bez piemērošanas.

64.

Rakstveida apsvērumos Komisija kā alternatīvu piedāvāja atstāt strīdīgo normu bez piemērošanas tādēļ, ka tā ir nesaderīga ar Hartas 16. pantā nostiprināto līgumu slēgšanas brīvību. Šī brīvība ietver pušu brīvību noteikt pakalpojuma cenu. To ierobežo valsts tiesību norma, kurā ir paredzētas obligātas minimālās likmes par noteiktiem pakalpojumiem. Ņemot vērā šīs brīvības ierobežojuma nesamērīgo raksturu, Komisija uzskata, ka strīdīgā Vācijas tiesību norma, ciktāl tā ir pretrunā Hartas 16. pantam, valsts tiesai ir jāatstāj bez piemērošanas.

65.

Vispirms izklāstīšu, kādi nosacījumi izriet no judikatūras par iespēju atsaukties uz Hartu, lai atstātu bez piemērošanas valsts tiesību normu, kas nav saderīga ar direktīvu (šīs daļas a) punkts). Pēc tam apspriedīšu, vai tie ir izpildīti attiecībā uz līgumu slēgšanas brīvību un tiesībām noteikt cenu (šīs daļas b) punkts). Visbeidzot izvērtēšu iespēju piemērot tiesību normu, kas garantē šo brīvību šajā lietā (šīs daļas c) punkts).

66.

Judikatūrā, kas aizsākta ar spriedumu Mangold ( 39 ), Tiesa ir pieļāvusi iespēju horizontālajās attiecībās atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normas, kas ir nesaderīgas ar direktīvu, kad to prasa Savienības tiesību vispārējie principi, tostarp Hartā konkretizētie principi ( 40 ).

67.

Tā Tiesa ir atzinusi, ka pastāv pamats atteikumam piemērot valsts tiesību normas, kas ir pretrunā Padomes Direktīvas 2000/78/EK ( 41 ) normām, ciktāl tas ir nepieciešams, lai ievērotu tādus Savienības tiesību vispārējos principus kā diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ ( 42 ), diskriminācijas aizliegums reliģijas vai pārliecības dēļ ( 43 ), kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 44 ). Lietās, kas attiecas uz Direktīvu 2003/88/EK ( 45 ), tā uzskatīja, ka pastāv pamats atteikumam piemērot valsts tiesību normas, ar kurām tiek pārkāptas Hartas 31. panta 2. punktā nostiprinātās darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ( 46 ).

68.

Tomēr tā iebilda pret šādas pieejas piemērošanu pienākumiem, kas izriet no Padomes Trešās direktīvas 90/232/EEK ( 47 ) 1. panta, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma nav uzskatāma par tādu, kurā būtu konkretizēts kāds Savienības tiesību vispārējs princips ( 48 ). Līdzīgi tā ir rīkojusies attiecībā uz Direktīvas 2002/14/EK ( 49 ) noteikumiem, atzīstot, ka tās 3. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu nevar kā tieši piemērojamu tiesību principu izsecināt ne no Hartas 27. panta formulējuma, ne no šī panta paskaidrojuma ( 50 ).

69.

Doktrīnā Tiesas judikatūra tiek kritizēta par to, ka tā rada pārāk šauru Hartas piemērošanu attiecībās starp privātpersonām ( 51 ), kā arī pakļauj to neskaidriem kritērijiem ( 52 ). Plašāku Hartas piemērošanu horizontālajās attiecībās iepriekš ir atbalstījuši arī ģenerāladvokāti ( 53 ). Tomēr Tiesa principā paliek uzticīga savai piesardzīgajai un kazuistiskajai pieejai ( 54 ).

70.

Šajā situācijā rodas paradokss: tā kā horizontālās attiecībās nav iespējams piemērot direktīvu, Hartas, t.i., primāro tiesību akta, kas līdzvērtīgs Līgumiem, lietderīgā iedarbība horizontālās attiecībās tiek atklāta gadu laikā “pa daļām” saistībā ar kārtējiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par iespēju atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kas ir nesaderīga ar netransponētu vai nepareizi transponētu direktīvu. Šajā kontekstā Hartai ir izrādījusies svarīga praktiska nozīme, tai faktiski kļūstot – izmantojot alķīmiķu valodu – par Savienības tiesību filozofu akmeni, ko izmanto, lai pārvērstu parastās normas (direktīvu normas, kurām nav tiešas horizontālās iedarbības) par “dārgnormām” (kurām ir šāda iedarbība). Tieši šajā gadījumā tika izstrādāti principi par atsaukšanos uz Hartu attiecībās starp privātpersonām.

71.

Ņemot vērā pašreizējo Tiesas judikatūru, būtiskais nosacījums tam, lai kāda Hartas norma varētu būt autonoms pamats lēmumam pamatlietās, ir tās “pašpietiekamība” ( 55 ). Attiecīgajai tiesību normai ir jābūt pietiekamai, lai ar to privātpersonām tiktu piešķirtas tiesības, uz kurām viņas var atsaukties strīdos ar citām privātpersonām. Lai tas būtu iespējams, no tās ir jāizriet tiesībām, kurām ir gan imperatīvs, gan beznosacījumu raksturs. Pēdējais nosacījums nav izpildīts, ja, lai noteiktu šo tiesību saturu, ir jāpieņem papildu noteikumi vai nu Savienības tiesībās, vai valsts tiesībās ( 56 ).

72.

Turklāt nosacījums, lai piemērotu Hartas noteikumu ar mērķi radīt kādas direktīvas tiesību normas horizontālo iedarbību, ir saiknes starp konkrētu Hartas noteikumu un direktīvas noteikumu esamība. Šai saiknei – attiecībā uz noteiktām tiesībām – ir jābūt tādai, ka Hartas noteikums ir konkretizēts ar direktīvas noteikumu ( 57 ).

73.

Vai šie nosacījumi ir izpildīti attiecībā uz Hartas 16. pantu, ciktāl ar to tiek garantēta līgumu slēgšanas brīvība?

74.

Pirms atbildēšu uz šo jautājumu, uzsvēršu, ka aplūkojamā lieta būtībā neattiecas uz Hartas normas horizontālo tiešo iedarbību klasiskajā izpratnē. Proti, mēs neapspriežam to, vai Hartas tiesību norma tieši uzliek pienākumus vienai no līgumslēdzējām pusēm, bet tikai to, vai strīdā starp privātpersonām valsts tiesību norma var tikt atstāta bez piemērošanas saistībā ar tās nesaderību ar Hartas tiesību normu, šajā gadījumā – ar tās 16. pantu. Arī šādā gadījumā šiem nosacījumiem tomēr ir jābūt izpildītiem, ciktāl tie nosaka Hartas tiesību normas tiešo iedarbību, proti, tās tiešo piemērojamību esošajā strīdā.

75.

Līgumu slēgšanas brīvība ( 58 ) ir viens no galvenajiem privāto tiesību principiem līdztekus tādiem principiem kā princips, ka līgumi ir jāpilda, vai labticības princips. Lai gan tās avotus var meklēt senatnē, parasti tiek pieņemts, ka tā pirmo reizi tika pilnīgi izteikta Napoleona kodeksā ( 59 ).

76.

Dažreiz var rasties iespaids, ka līgumu slēgšanas brīvība, izmantojot angļu terminoloģiju, ir kā “the elephant in the room”. Manuprāt, tā vēl nav atradusi savu vietu Savienības tiesību sistēmā. Tajā pašā laikā tā ir šīs sistēmas stūrakmens, it īpaši pamatbrīvību darbības kontekstā ( 60 ). Bez tās nevar iedomāties LES 3. panta 3. punktā minētā iekšējā tirgus un augsti konkurētspējīgas tirgus sociālās ekonomikas pastāvēšanu, kā arī LESD 119. pantā norādītās ekonomikas politikas īstenošanu saskaņā ar atvērtas tirgus ekonomikas principiem, pamatojoties uz godīgu konkurenci. Vienlaikus tā ir paslēpta aiz visas Savienības principu un tiesību sistēmas.

77.

Varbūt šai lietai vajadzētu kļūt par iespēju Tiesai vairāk pievērsties līgumu slēgšanas brīvībai un precizēt tās vietu Savienības tiesību sistēmā.

78.

Saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām tiesībām līgumu slēgšanas brīvība ir nostiprināta Hartas 16. pantā. Tiesa, tā nav skaidri minēta tā formulējumā, bet no Paskaidrojumiem attiecībā uz pamattiesību hartu ( 61 ) izriet, ka tā ir daļa no darījumdarbības brīvības, kurai šis pants ir veltīts.

79.

Ar konkrēto Hartas normu var tikt garantētas dažādas tiesības un brīvības un paredzēti dažādi principi ( 62 ), daži no tiem var atbilst nosacījumiem, lai pamatotu attiecīgos lēmumus valsts tiesu tiesvedībā, bet citi ne ( 63 ). Tas, ka 16. pants tostarp attiecas uz līgumu slēgšanas brīvību, nenozīmē, ka nosacījumi, lai atsauktos uz to valsts tiesās, ir piemērojami arī citām Hartas 16. pantā nostiprinātajām tiesībām vai brīvībām. Ņemot vērā aplūkojamās lietas priekšmetu, savā analīzē aplūkošu tikai līgumu slēgšanas brīvību un turpinājumā – īpašās tiesības, kas no tās izriet.

80.

No Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu skaidri izriet, ka tās 16. pantā ir kodificēta vienīgi Tiesas judikatūra, kurā tā jau ir atzinusi, ka Savienības tiesībās ir paredzēta līgumu slēgšanas brīvība ( 64 ). Līgumu slēgšanas brīvības kā viena no Savienības tiesību principiem statuss vēlāk tika nostiprināts Tiesas judikatūrā pēc Hartas pieņemšanas ( 65 ). Tādējādi var uzskatīt, ka tā ir labi nostiprināta brīvība, kas garantēta Savienības tiesībās. Tiek pieņemts, ka tās ir tiesības, nevis princips Hartas 52. panta 5. punkta izpratnē ( 66 ).

81.

Līgumu slēgšanas brīvība vispārīgi ir brīvības apakštips. Turklāt runa ir par brīvību privāttiesību saistību jomā. Šī brīvība bieži vien tiek pielīdzināta privātpersonas gribas autonomijai, bet tai ir šaurāks tvērums, jo tā attiecas nevis uz jebkuru juridisku aktu, bet gan tikai uz līgumiem ( 67 ).

82.

Tradicionāli tiek pieņemts, ka līgumu slēgšanas brīvība ietver vismaz šādas brīvības: brīvība slēgt līgumu, brīvība izvēlēties darījumu partneri, brīvība noteikt līguma saturu, tādējādi arī saistību attiecības, kā arī brīvība attiecībā uz līguma formu ( 68 ). Tiesības brīvi noteikt starp pusēm tiesisko attiecību saturu ietver tiesības noteikt savstarpējo izpildījumu apmēru, tostarp cenu vai atlīdzību par otras puses izpildījumu.

83.

Šāds brīvības tēls ir atspoguļots Tiesas judikatūrā. Tā ir tieši norādījusi – tas, ka dalībvalsts privātpersonai ir noteikusi pienākumu slēgt līgumu, ir būtiska iejaukšanās līgumu slēgšanas brīvībā ( 69 ), līgumu slēgšanas brīvība tostarp ietver: brīvību izvēlēties tirdzniecības partneri ( 70 ), pušu brīvību uzņemties savstarpējas saistības ( 71 ), tostarp noteikt izpildījuma cenu ( 72 ), un visbeidzot – tiesības grozīt noslēgtu līgumu ( 73 ).

84.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka līgumu slēgšanas brīvība ir tiesības, kas ir atzītas gan dalībvalstu tiesību sistēmās, gan Savienības tiesībās. No tās privātpersonām izriet tiesības, kas ir sasaistītas ar pienākumu neiejaukties pušu gribas autonomijā, it īpaši, nosakot pienākumu slēgt vai izbeigt līgumu vai nosakot konkrētu saturu.

85.

Var apšaubīt izdarītā secinājuma kategoriskumu, ņemot vērā Hartas 16. pantu. No tā izriet, ka darījumdarbības brīvību atzīst “saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi”. Tomēr spriedumā Association de médiation sociale ( 74 ) Tiesa ir nospriedusi, ka no Hartas 27. panta formulējuma ( 75 ), kurā ir ietverta līdzīga atsauce, “skaidri izriet, ka, lai šis pants varētu tikt piemērots pilnā apmērā, tas ir jāprecizē ar Savienības tiesību vai valsts tiesību normu” ( 76 ). Tādējādi aizliegumu, kurš bija jāaplūko, pieņemot lēmumu minētajā lietā, nevarēja izsecināt kā tieši piemērojamu tiesību principu ne no Hartas 27. panta, ne no paskaidrojumiem par šo pantu ( 77 ).

86.

Tomēr pretēji Hartas 27. pantā paredzētajām tiesībām līgumu slēgšanas brīvība, lai arī tā nav skaidri minēta 16. panta formulējumā, tika minēta Paskaidrojumos attiecībā uz Hartu kā ar šo tiesību normu aizsargāta brīvība. Tā ir apstiprināta arī Tiesas judikatūrā. Tādējādi nav pamata tai tieši piemērot judikatūru, kas attiecas uz Hartas 27. pantu.

87.

Es arī uzskatu, ka atsauce uz Savienības tiesībām un valsts tiesībām Hartas 16. pantā ir atšķirīga no atsauces Hartas 27. pantā. Pēdējā gadījumā runa ir par atsauci uz tiesību normām, saskaņā ar kurām attiecīgās tiesības tikai tiek paredzētas, savukārt pirmajā gadījumā runa ir par atsauci uz tiesību normām, ar kurām tiek noteikta kārtība, kādā ir īstenojamas jau esošās vai Hartā konkretizētās tiesības.

88.

Kā izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu, 16. pantā garantētās tiesības, “protams, [..] jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un attiecīgo dalībvalstu tiesību aktus. Tām var piemērot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos ierobežojumus”. Tomēr, kā Tiesa ir uzsvērusi, darījumdarbības brīvība nav absolūta prerogatīva, – tā ir jāvērtē saistībā ar tās funkciju sabiedrībā ( 78 ). Tā var tikt pakļauta plaša mēroga valsts varas iejaukšanās pasākumiem, ar kuriem vispārējās interesēs var noteikt ierobežojumus šīs brīvības īstenošanai ( 79 ). Tas pats attiecas uz līgumu slēgšanas brīvību.

89.

Šajā kontekstā es piekrītu doktrīnā paustajam viedoklim, ka Hartas 16. pantā ietvertā atsauce ir paredzēta tikai, lai uzsvērtu, ka attiecībā uz šajā pantā garantētajām tiesībām ir pieļaujama augstāka valsts iejaukšanās pakāpe nekā citu tiesību gadījumā. Tomēr šī atsauce neliecina ne par šajās tiesībās garantētā aizsardzības līmeņa ierobežojumu, ne par to, ka tai ir principa statuss, ne arī par to, ka tai ir “otrās” kategorijas tiesību statuss ( 80 ).

90.

Iepriekš minētais nemaina faktu, ka praksē lēmumu balstīšana tikai uz Hartas 16. pantu nebūs retums ( 81 ). Salīdzinājumā ar citām pamattiesībām darījumdarbības brīvībai – un tādējādi arī līgumu slēgšanas brīvībai – bieži vien būs jāpiekāpjas citu Savienības tiesībās aizsargāto vērtību priekšā ( 82 ). Nepieciešamība pēc izvērstas iejaukšanās līgumu slēgšanas brīvībā ir īpaši redzama attiecībā uz regulētajiem tirgiem un patēriņa preču apriti.

91.

Starp iepriekš minētajām tiesībām, kas veido brīvības saturu un ir nostiprinātas Tiesas judikatūrā, lietā nozīme ir līgumslēdzēju pušu tiesībām noteikt tiesisko attiecību saturu, nosakot pakalpojuma cenu. Tieši šīm tiesībām pievērsīšos turpmākajos apsvērumos.

92.

Uzskatu, ka līgumslēdzēju pušu tiesības noteikt pakalpojuma, kas ir līguma priekšmets, cenu ir tik acīmredzamas, skaidras un nepārprotamas, ka tās nav jāprecizē Savienības tiesībās vai valsts tiesībās, lai būtu nepieciešams noskaidrot to saturu.

93.

Ciktāl Hartas 16. pants garantē līgumslēdzēju pušu brīvību noteikt pakalpojuma cenu, tā ir “pašpietiekama” norma. Tādējādi tas izpilda būtisko nosacījumu, lai tam būtu tieša iedarbība.

94.

No apsvērumiem secinājumu 88. punktā izriet, ka līgumu slēgšanas brīvības ierobežojumu esamība ir neatraujami saistīta ar pašu šo brīvību. Tās saturu būtībā negatīvi nosaka Savienības tiesībās un dalībvalstu tiesībās nostiprinātie brīvības ierobežojumi. Šo ierobežojumu pieņemamība ir jāizvērtē no Hartas 52. panta 1. punkta aspekta.

95.

Konkrēts brīvības ierobežojums var izrietēt no valsts tiesībām vai Savienības tiesībām, vai, iespējams, gan no vienām, gan otrām tiesībām ( 83 ).

96.

Rodas jautājums par to, kā strīdā starp privātpersonām būtu jāatsaucas uz līgumslēdzēju pušu tiesībām noteikt pakalpojuma cenu. Šaubas rodas tādēļ, ka atsaukšanās uz attiecīgajām tiesībām pilnībā neiekļaujas modelī, kas zināms no līdzšinējās judikatūras.

97.

Tiesas judikatūra, kurā tika pieļauta tieša atsaukšanās uz Savienības tiesību vispārējiem principiem, tostarp Hartā konkretizētajiem, attiecās uz privātpersonu subjektīvajām tiesībām, no kurām izrietēja konkrētas tiesības, ar kurām bija saistīti pienākumi privātpersonām, kas bija pretējā strīda puse. Ar tiesībām uz atvaļinājumu vai nediskrimināciju bija saistīts otras puses pienākums – vai nu piešķirt atvaļinājumu vai – pakārtoti – atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu, vai arī piešķirt tiesības, kas ir citām personām, kuras ir līdzīgā situācijā ( 84 ).

98.

Attiecībā uz tiesībām noteikt pakalpojuma cenu šī argumentācija nav piemērojama. Pirmkārt, no līgumu slēgšanas brīvības izriet privātpersonas tiesības uz brīvību no iejaukšanās potenciālu vai jau esošu tiesisko attiecību pušu gribas autonomijā. Tās nav tik izmērāmas tiesības kā tiesības uz atvaļinājumu vai nodarbinātību. Otrkārt, tās nav tiesības, kuras ir piešķirtas privātpersonai, kas ir strīda dalībnieks. Līgumu slēgšanas brīvības pārkāpums būtībā izpaužas tādējādi, ka ārēja struktūra ievieš ierobežojumus tās īstenošanai esošajās vai potenciālajās tiesiskajās attiecībās. To avots neapšaubāmi ir valsts vai attiecīgā gadījumā jebkura struktūra, kas var pieņemt saistošus noteikumus, kuros ir definēti līgumu noslēgšanas noteikumi attiecīgajā jomā. Persona, kurai ir pienākums saistībā ar līgumu slēgšanas brīvību, nav cita privātpersona, tostarp it īpaši otra līgumslēdzēja puse ( 85 ).

99.

Nav iespējams tiesības uz nolīgtās cenas samaksas pieprasījumu pielīdzināt tiesībām noteikt tiesisko attiecību saturu, tostarp cenu. Tās izriet nevis no līgumu slēgšanas brīvības, bet gan no konkrēta līguma. Līguma neizpilde vai nepienācīga izpilde, ko pieļauj viena no līgumslēdzējām pusēm, nav līgumu slēgšanas brīvības pārkāpums, bet gan principa, ka saistības ir jāpilda, pārkāpums ( 86 ).

100.

Kā Komisija pamatoti norādīja tiesas sēdē, līgumu slēgšanas brīvība aizsargā abas līgumslēdzējas puses pret ārēju iejaukšanos, nevis vienu pusi pret otru. Būtiskās tiesības noteikt cenu ir abu pušu kopīgās tiesības, nevis vienas puses tiesības attiecībā pret otru.

101.

Tādēļ var secināt, ka tādu tiesību pārkāpums, kas izriet no līgumu slēgšanas brīvības, vispirms tiek pieļauts vertikālā līmenī. Tas nav neparasti, jo principā visās situācijās, kurās Tiesa ir atzinusi Hartas horizontālo tiešo iedarbību, pamattiesību pārkāpums vispirms tika pieļauts vertikālās attiecībās, jo valsts nenodrošināja privātpersonu pamattiesību pienācīgu aizsardzību. Tikai pēc tam radās jautājums, vai, nepastāvot tiesību normai, kas nodrošina šo aizsardzību, citai privātpersonai bija jāveic atbilstoša pozitīva rīcība ( 87 ).

102.

Līgumu slēgšanas brīvības pārkāpumam raksturīgs ir tas, ka no formālā viedokļa tas tiek pieļauts attiecībā uz abām līgumslēdzējām pusēm. Tomēr tas var atšķirīgi ietekmēt katras puses intereses. Vienai pusei tas var radīt papildu tiesības, savukārt otrai – pienākumu.

103.

Tā kā galvenais iejaukšanās līgumu slēgšanas brīvībā veids ir valsts noteiktie ierobežojumi tai, aizsardzība pret šādu iejaukšanos strīdā ar līgumslēdzēju pusi, kura izsecina savas tiesības no šāda ierobežojuma, var tikt īstenota, tikai izvirzot pamatu par brīvības ierobežojuma nelikumību. Savukārt tā likumība ir atkarīga no tā, vai tas izpilda nosacījumus, kādiem ir jāatbilst Hartas 52. panta 1. punktā minēto tiesību un brīvību ierobežojumiem. Ierobežojuma nelikumības konstatēšana nozīmē Hartas 16. pantā garantēto pamattiesību pārkāpumu.

104.

Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka tāda lieta kā aplūkojamā lieta neattiecas uz horizontālo tiešo iedarbību tās klasiskajā nozīmē, proti, uz tādu, kurā tiesību norma ir adresēta konkrētai privātpersonai, kā rezultāta tai ir pienākums veikt noteiktu darbību. Runa ir par to, ka strīdā ir atsauce uz Hartu kā uz pārbaudes modeli, ko izmanto, lai pierādītu prasības pamatā esošas normas nelikumību ( 88 ).

105.

Nav iemeslu, kāpēc Hartas 16. pants nevarētu būt šāds likumības pārbaudes modelis. Tas ir pietiekami precīzs un beznosacījumu, ciktāl tam ir nozīme izskatāmās lietas izlemšanai, proti, ciktāl no tā izriet privātpersonu brīvība noteikt cenu. Ja tas tiek pārkāpts ar valsts tiesību normu Hartas piemērošanas jomā, būtu jāpiemēro tie paši principi, kas ir piemērojami kolīzijas gadījumā starp valsts tiesību normām un Līgumu normām, kurās ir paredzēta atkāpe no valsts tiesību normas piemērošanas ( 89 ).

106.

Šis secinājums nekādi nav pretrunā Hartas 51. panta 1. punktam. Tiesa jau ir norādījusi – apstāklis, ka dažas primāro tiesību normas pirmām kārtām ir adresētas dalībvalstīm, neizslēdz to, ka tās varētu tikt piemērotas attiecībās starp privātpersonām ( 90 ).

107.

Aplūkojamā lieta ietilpst Hartas 16. panta piemērošanas jomā. Ar strīdīgo valsts tiesību normu tiek radīts šajā pantā garantētās līgumu slēgšanas brīvības ierobežojums, un tā ietilpst Savienības tiesību normu, t.i., Direktīvas 2006/123 15. panta 1. punkta, 15. panta 2. punkta g) apakšpunkta un 15. panta 3. punkta, piemērošanas jomā.

108.

Strīdīgā valsts tiesību norma ir nesaderīga ar minētajām Direktīvas 2006/123 tiesību normām, kā tas skaidri izriet no sprieduma Komisija/Vācija ( 91 ) un rīkojuma hapeg dresden ( 92 ). Spriedums, kas pasludināts, pamatojoties uz LESD 258. pantu, ir saistošs valsts tiesām.

109.

Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta g) apakšpunkta un 15. panta 3. punkta normās ir noteiktas īpašas prasības dalībvalstīm attiecībā uz tādu noteikumu pieņemšanu valsts tiesībās, kuros ir paredzēta cenu regulēšana pakalpojumiem, kas ietilpst šīs direktīvas III nodaļas piemērošanas jomā ( 93 ).

110.

Pieņemot šīs tiesību normas, Savienības likumdevējs jau ir līdzsvarojis dažādas konkurējošas pamattiesības un novērtējis risinājuma samērīgumu.

111.

Attiecībā uz Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta g) apakšpunkta un 15. panta 3. punkta piemērošanu jānorāda – ierobežojumiem, kas izriet no valsts tiesību aktiem, ir jāietilpst Savienības tiesību normās noteiktajās robežās.

112.

Līdz ar to Tiesas spriedumā Komisija/Vācija ( 94 ) konstatētā nesaderība starp strīdīgo valsts tiesību normu, kurā ir noteikts ierobežojums tiesībām brīvi noteikt cenu, ar Savienības tiesību normu, kurā ir noteiktas robežas šādu tiesību normu pieņemšanai, nozīmē, ka valsts tiesību norma ir jāatstāj bez piemērošanas. Šādas nesaderības gadījumā nav šaubu, ka valsts tiesību aktos paredzētais tiesību brīvi noteikt cenu ierobežojums neatbilst Hartas 52. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tādēļ ar to tiek pārkāpts Hartas 16. pants.

113.

Ņemot vērā iepriekš minēto, valsts tiesai pamatlietā bija jāatstāj strīdīgā valsts tiesību norma, kas ir nesaderīga ar Direktīvu 2006/123, bez piemērošanas, ņemot vērā nepieciešamību ievērot pušu pamattiesības brīvības slēgt līgumu formā attiecībā uz pušu tiesībām noteikt cenu.

114.

Tādēļ, neraugoties uz analīzes D iedaļas 1. daļā norādīto ierosinājumu, uzskatu, ka gadījumā, ja Savienības tiesībām atbilstīga interpretācija nav iespējama, valsts tiesai, kura izskata strīdu starp privātpersonām par prasījumu, kas pamatots ar tādu valsts tiesību normu, ar kuru pakalpojumu sniedzējiem tiek noteikti minimālie tarifi, pārkāpjot Direktīvas 2006/123 15. panta 1. punktu, 15. panta 2. punkta g) apakšpunktu un 15. panta 3. punktu, šāda valsts tiesību norma ir jāatstāj bez piemērošanas. Šis pienākums ir valsts tiesai saskaņā ar Hartas 16. pantu.

115.

Izskatāmajā lietā ir jānoskaidro, vai valsts tiesai ir pienākums atstāt strīdīgo valsts tiesību normu bez piemērošanas tāda sprieduma dēļ, kurš ir pasludināts LESD 258. panta kārtībā un kurā ir konstatēts, ka šī tiesību norma nav saderīga ar direktīvu.

116.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tam, ka spriedumā, kas pasludināts atbilstoši LESD 258. pantam, ir konstatēts, ka konkrētā dalībvalsts nav izpildījusi Līgumā paredzētos pienākumus, ir deklaratīvs raksturs ( 95 ). Tomēr šāds spriedums rada pienākumus valsts iestādēm, kurām tas ir jāizpilda. Šis pienākums ir arī tiesām, kurām ir pienākums nodrošināt tā ievērošanu, pildot savus pienākumus ( 96 ), tostarp pienākumu atstāt bez piemērošanas tiesību normas, kas ir nesaderīgas ar Savienības tiesībām ( 97 ).

117.

Vai pēdējais minētais pienākums ir autonoms pamats, lai atstātu bez piemērošanas direktīvai pretrunā esošu valsts tiesību normu horizontālās attiecībās?

118.

Domāju, ka nē.

119.

Pirmkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka LESD 258. pantā reglamentētajā tiesvedībā tai nav kompetences atcelt dalībvalstu tiesību aktus ( 98 ). Ja tiktu atzīts, ka šī sprieduma dēļ valsts tiesību normu, kuras nesaderība ar direktīvu izriet no sprieduma, kas pasludināts saskaņā ar LESD 258. pantu, tiesas nevar piemērot, tas izraisītu sekas, kas būtu līdzvērtīgas tās atcelšanai.

120.

Otrkārt, kā Tiesa pati ir uzsvērusi spriedumā Waterkeyn u.c. ( 99 ), kad tiek pasludināts spriedums, ar kuru tiek konstatēta Līgumā paredzēto dalībvalsts pienākumu neizpilde, šīs dalībvalsts tiesām atbilstīgi (tagad) LESD 260. panta 1. punktam ir pienākums izdarīt secinājumus no šī sprieduma. Tomēr ir jāsaprot, ka konkrētas privātpersonu tiesības izriet nevis no šī sprieduma, bet gan no Savienības tiesību normām, kurām ir tieša iedarbība valsts tiesību sistēmā.

121.

Šai argumentācijai atbilst arī ar spriedumu Francovich ( 100 ) iesāktā Tiesas judikatūra par dalībvalsts atbildību gadījumā, ja direktīva nav transponēta vai ir transponēta nepareizi, no kuras izriet, ka prasības par zaudējumu atlīdzību šādā situācijā ir pamatotas ar Savienības tiesību normām, nevis spriedumu, ar kuru konstatē dalībvalsts pienākumu neizpildi ( 101 ).

122.

Tādēļ uzskatu, ka spriedums, kas pasludināts saskaņā ar LESD 258. pantu, kaut arī tajā ir noteikti precīzi pienākumi dalībvalsts tiesām, tomēr nerada tām jaunas kompetences papildus jau piešķirtajām. Tādējādi, ja saskaņā ar Savienības tiesībām, pastāvot valsts tiesību normas nesaderībai ar Savienības tiesību normu, kurai ir tieša iedarbība, valsts tiesai ir pienākums atstāt valsts tiesību normu bez piemērošanas, tad spriedums, kas pasludināts saskaņā ar LESD 258. pantu, šo pienākumu tikai aktualizē.

123.

LESD 260. panta 1. punkta normu nevar interpretēt tādējādi, ka spriedums, kas pasludināts saskaņā ar LESD 258. pantu, uzliktu privātpersonām jaunus pienākumus, kuri saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu nevar tikt uzlikti privātpersonām ar pašu direktīvu. Šādā gadījumā tāda sprieduma sekas, kurš pasludināts saskaņā ar LESD 258. pantu, būtu tādas, ka tiktu grozīta saistoša iedarbība direktīvas – kā Savienības tiesību avota – normām.

124.

Ja direktīvas normas saistoša interpretācija prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir saistoša iesniedzējtiesai, bet tās rezultātā netiek grozīti direktīvas piemērošanas noteikumi horizontālajās attiecībās, tad, manuprāt, nav pamata, lai šādu iedarbību radītu spriedums, kas pasludināts saskaņā ar LESD 258. pantu.

125.

No šāda sprieduma neapšaubāmi izriet noteikta Savienības tiesību interpretācija. Tā ir saistoša valsts tiesām tiesību aktu piemērošanas procesā. Šī interpretācija valsts tiesai ir jāņem vērā. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka šis pienākums sakrīt ar pienākumu izpildīt spriedumu, kas pasludināts LESD 258. pantā paredzētajā tiesvedībā.

126.

Iepriekš minēto apsvērumu dēļ es uzskatu, ka sprieduma pasludināšana atbilstoši LESD 258. pantam pati par sevi nerada pamatu tam, lai horizontālajās attiecībās atstātu bez piemērošanas direktīvai pretrunā esošu valsts tiesību normu, uz kuru attiecas minētais spriedums.

127.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Valsts tiesai, kura izskata strīdu starp privātpersonām par prasījumu, kas pamatots ar tādu valsts tiesību normu, ar kuru pakalpojumu sniedzējiem tiek noteikti minimālie tarifi, pārkāpjot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū 15. panta 1. punktu, 15. panta 2. punkta g) apakšpunktu un 15. panta 3. punktu, šāda valsts tiesību norma ir jāatstāj bez piemērošanas. Šis pienākums ir valsts tiesai saskaņā ar: