Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62019CJ0647

Tiesas spriedums (ceturtā palāta), 2021. gada 2. septembris.
Ja zum Nürburgring eV pret Eiropas Komisiju.
Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsts Nürburgring kompleksam (Vācija) – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Par nesaderīgu atzīta valsts atbalsta saņēmēju aktīvu pārdošana – Atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu konkursa procedūra – Lēmums, ar kuru atzīts, ka nesaderīgā atbalsta atmaksa neattiecas uz jauno Nürburgring kompleksa īpašnieku un ka tas nav saņēmis jaunu atbalstu šā kompleksa iegādei – Pieņemamība – Ieinteresētās personas statuss – Individuāli skarta persona – Ieinteresēto personu procesuālo tiesību pārkāpums – Grūtības, kuru dēļ ir jāsāk formāla izmeklēšanas procedūra – Pamatojums – Pierādījumu sagrozīšana.
Lieta C-647/19 P.

Court reports – general

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2021:666

 TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2021. gada 2. septembrī ( *1 )

Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsts Nürburgring kompleksam (Vācija) – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Par nesaderīgu atzīta valsts atbalsta saņēmēju aktīvu pārdošana – Atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu konkursa procedūra – Lēmums, ar kuru atzīts, ka nesaderīgā atbalsta atmaksa neattiecas uz jauno Nürburgring kompleksa īpašnieku un ka tas nav saņēmis jaunu atbalstu šā kompleksa iegādei – Pieņemamība – Ieinteresētās personas statuss – Individuāli skarta persona – Ieinteresēto personu procesuālo tiesību pārkāpums – Grūtības, kuru dēļ ir jāsāk formāla izmeklēšanas procedūra – Pamatojums – Pierādījumu sagrozīšana

Lietā C‑647/19 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2019. gada 30. augustā iesniedza

Ja zum Nürburgring eV , Nirburga [Nürburg] (Vācija), ko pārstāv DFrey un M. Rudolph, Rechtsanwälte,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

otra lietas dalībniece –

Eiropas Komisija, ko pārstāv LFlynn, BStromsky un TMaxian Rusche, pārstāvji,

atbildētāja pirmajā instancē,

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Vilars [MVilaras] (referents), tiesneši N. Pisarra [NPiçarra], D. Švābi [DŠváby], S. Rodins [SRodin] un K. Jirimēe [KJürimäe],

ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 29. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Ar apelācijas sūdzību Ja zum Nürburgring eV lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 19. jūnija spriedumu Ja zum Nürburgring/Komisija (T‑373/15, EU:T:2019:432; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tika noraidīta tās prasība atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2016/151 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.31550 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi par labu Nürburgring kompleksam (OV 2016, L 34, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “galīgais lēmums”).

Atbilstošās tiesību normas

2

Šīs lietas faktiskajiem apstākļiem ir piemērojama Padomes Regula (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (ES) Nr. 734/2013 (2013. gada 22. jūlijs) (OV 2013, L 204, 15. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 659/1999”); tā ir atcelta ar Padomes Regulu (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248., 9. lpp.).

3

Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktā jēdziens “ieinteresētā persona” šīs regulas nolūkos ir definēts kā “visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”.

4

Šīs regulas 4. panta “Paziņojuma iepriekšēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” 2.–4. punktā ir noteikts:

“2.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas [LESD] [107]. panta 1. punkts, ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu (turpmāk – “lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar [LESD] [108]. panta 2. punktu (turpmāk – “lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).”

5

Saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktu:

“Lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu. Lēmums aicina attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija var pagarināt noteikto termiņu.”

6

Regulas Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka iespējamā nelikumīgā atbalsta izskatīšana beidzas ar lēmumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2., 3. vai 4. punktu.

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētie lēmumi

7

Strīda priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–16. punktā, un šīs tiesvedības nolūkiem to var apkopot šādi.

8

Nirburgringas [Nürburgring] (turpmāk tekstā – “Nürburgring”) kompleksā, kas atrodas Reinzemes‑Pfalcas federālajā zemē (Vācija), ietilpst autosacīkšu trase (turpmāk tekstā –“Nürburgring trase”), atpūtas parks, viesnīcas un restorāni.

9

Laikposmā no 2002. līdz 2012. gadam valsts uzņēmumi, kuriem piederēja Nürburgring (turpmāk tekstā – “pārdevēji”), saņēma atbalstu – galvenokārt no Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes. 2011. gadā apelācijas sūdzības iesniedzēja, kura ir Vācijas autosporta apvienība, par šo atbalstu iesniedza sūdzību Komisijā. Par šo atbalstu Komisija 2012. gadā sāka formālu izmeklēšanas procedūru, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu. Tajā pašā gadā Amtsgericht Bad Neuenahr‑Ahrweiler (Bādneienāras‑Ārveileres pirmās instances tiesa, Vācija) atzina pārdevējus par maksātnespējīgiem un nolēma pārdot to aktīvus (turpmāk tekstā – “Nürburgring aktīvi”). Tika sākta konkursa procedūra (turpmāk tekstā – “konkursa procedūra”), kas noslēdzās ar minēto aktīvu pārdošanu Capricorn Nürburgring Besitzgesellschaft GmbH (turpmāk tekstā – “Capricorn”).

10

2013. gadā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza Komisijai otru sūdzību, apgalvojot, ka konkursa procedūra neesot bijusi atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, izvēlētais pircējs šādi saņemot jaunu atbalstu un nodrošinot pārdevēju saimnieciskās darbības pēctecību – tādējādi rīkojums par pārdevēju saņemtā atbalsta atgūšanu bija jāattiecina arī uz viņu.

11

Galīgā lēmuma 2. pantā Komisija konstatēja dažu pārdevējiem par labu veikto atbalsta pasākumu (turpmāk tekstā – “atbalsts pārdevējiem”) nelikumību un nesaderību ar iekšējo tirgu. Šā lēmuma 3. panta 2. punktā Komisija nolēma, ka uz Capricorn un tās meitasuzņēmumiem neattiecas pārdevējiem sniegtā atbalsta iespējamā atgūšana (turpmāk tekstā – “pirmais strīdīgais lēmums”).

12

Minētā lēmuma 1. panta pēdējā ievilkumā Komisija konstatēja, ka Nürburgring aktīvu pārdošana Capricorn nav valsts atbalsts (turpmāk tekstā – “otrais strīdīgais lēmums”). Komisija šajā saistībā pauda nostāju, ka konkursa procedūra ir notikusi atklāti, pārredzami un nediskriminējoši, ka šīs procedūras rezultātā ir noteikta tirgum atbilstoša pārdošanas cena un ka nepastāv saimnieciskā pēctecība starp pārdevējiem un pircēju.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

13

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 10. jūlijā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību atcelt gan pirmo, gan otro strīdīgo lēmumu.

14

Vispārējā tiesa prasību, ciktāl tā bija vērsta uz pirmā strīdīgā lēmuma atcelšanu, noraidīja kā nepieņemamu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija pierādījusi, ka šis lēmums to skar individuāli. Pārsūdzētā sprieduma 48.–69. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa uzskatīja, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka šis lēmums ir būtiski ietekmējis tās konkurences stāvokli attiecīgajos tirgos, otrkārt, ka tā kā profesionāla apvienība nevarēja atsaukties uz tās locus standi saistībā ar vienu no tās biedriem un, treškārt, ka tā nebija pierādījusi, ka formālās izmeklēšanas procedūras laikā, kura norisinājās pirms pirmā strīdīgā lēmuma pieņemšanas, tā ir bijusi sarunu dalībnieka statusā, kurš ir skaidri noteikts un cieši saistīts ar šā paša lēmuma priekšmetu.

15

Runājot par prasību atcelt otro strīdīgo lēmumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 83. punktā konstatēja, ka puses ir vienisprātis par to, ka otrais strīdīgais lēmums ir lēmums, kas pieņemts pēc atbalsta sākotnējās izskatīšanas stadijas, kura noteikta LESD 108. panta 3. punktā, nevis pēc formālas izmeklēšanas procedūras.

16

Pārsūdzētā sprieduma 88. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka šajā gadījumā nevar izslēgt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, ņemot vērā tās mērķi, kas tieši ir Nürburgring autosacīkšu trases atjaunošana un popularizēšana, un apstākli, ka tā piedalījās konkursa procedūras pirmajā posmā un šajā saistībā ieguva daudz informācijas par Nürburgring aktīviem, LESD 108. panta 2. punktā paredzētajā formālajā izmeklēšanas procedūrā var iesniegt Komisijai apsvērumus, ko tā varētu iekļaut atklātā, pārredzamā, nediskriminējošā un beznosacījumu vērtējumā par konkursa procedūru un par to, vai Nürburgring aktīvi šajā procedūrā tika nodoti par tirgus cenu. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 89. punktā tā pauda nostāju, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jāatzīst ieinteresētās personas statuss saistībā ar otro strīdīgo lēmumu, un līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 93. punktā norādīja, ka attiecībā uz otro strīdīgo lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējai ir locus standi, lai saglabātu procesuālās tiesības, kas tai izriet no LESD 108. panta 2. punkta.

17

Pārsūdzētā sprieduma 129. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka, lai varētu lemt par prasības būtību, ciktāl tā attiecas uz otrā strīdīgā lēmuma atcelšanu, it īpaši par piekto un astoto pamatu, kuri attiecas uz LESD 108. panta 2. punkta un Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punkta, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālo tiesību pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai pirmais līdz ceturtais pamats ļauj konstatēt, ka sākotnējās izskatīšanas stadijas noslēgumā Komisijai bija radušās grūtības, kuru dēļ būtu jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra.

18

Šīs pārbaudes noslēgumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 176. punktā konstatēja, ka piektais un astotais pamats, izvērtēti, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā līdz ceturtajā pamatā izvirzītos argumentus, neļauj konstatēt, ka sākotnējās izskatīšanas posma noslēgumā Komisija saskārās ar grūtībām, kuru dēļ bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra.

19

Vispārējā tiesa arī 182.–190. un 193.–197. punktā izvērtēja un noraidīja attiecīgi sesto un devīto pamatu, ar kuriem tika apgalvots, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu un nav ievērojusi tiesības uz labu pārvaldību.

20

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 198. punktā Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.

Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai

21

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

atcelt pirmo un otro strīdīgo lēmumu;

pakārtoti – nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

22

Komisija lūdz Tiesu:

atcelt pārsūdzētā sprieduma 73.–94. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka prasība par otro strīdīgo lēmumu ir pieņemama;

noraidīt šo prasību kā nepieņemamu;

noraidīt apelācijas sūdzību un

piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

Par apelācijas sūdzību

23

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza piecus pamatus: ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta tiesību kļūda, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka pirmais strīdīgais lēmums to kā attiecīgā atbalsta saņēmēja konkurenti nav skāris individuāli; ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta tiesību kļūda, jo Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka pirmais strīdīgais lēmums to kā profesionālu apvienību neskar individuāli; ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta tiesību kļūda, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tai nav locus standi celt prasību par otro strīdīgo lēmumu; ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka pārsūdzētais spriedums nav pienācīgi pamatots, ir sagrozīti fakti un pierādījumi, kā arī ir pieļauta tiesību kļūda, izvērtējot pamatus, kuri ir vērsti pret Komisijas netiešo atteikumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru; un ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtējot otrā strīdīgā lēmuma pamatojuma pietiekamību.

24

Pirmais un otrais pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību atcelt pirmo strīdīgo lēmumu, savukārt trešais līdz piektais pamats attiecas uz prasības atcelt otro strīdīgo lēmumu noraidīšanu.

Par pamatiem, kuri attiecas uz prasību atcelt pirmo strīdīgo lēmumu

Par pirmo pamatu

25

Pirmais pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 56. punktu, kas ir formulēts šādi:

“Turklāt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka tās stāvoklis tirgū tika būtiski ietekmēts saistībā ar tās iepriekšējiem ieguldījumiem Nürburgring sacīkšu trasē, ir jānorāda, ka ar to vien, ka tā uz jebkāda pamata būtu veikusi ieguldījumus Nürburgring kompleksā, nepietiek, lai konstatētu, ka tā būtu darbojusies attiecīgajos tirgos kā saimnieciskās darbības veicējs, ko tā turklāt neapgalvo, un a fortiori ka tās kā saimnieciskās darbības veicēja stāvoklis minētajos tirgos būtu ticis būtiski ietekmēts ar atbalstu pārdevējiem, kura dēļ, prasītājas ieskatā, šie ieguldījumi esot kļuvuši nelietderīgi. Katrā ziņā prasītāja nepaskaidro, kādā veidā pirmais [strīdīgais] lēmums, saskaņā ar kuru Nürburgring aktīvu pircējam nav jāatmaksā atbalsts pārdevējiem, būtu ietekmējis to ieguldījumu lietderību, kurus tā iepriekš esot veikusi Nürburgring kompleksā.”

– Lietas dalībnieku argumenti

26

Ar pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav juridiski pietiekami atbildējusi uz tās argumentāciju par būtisku kaitējumu tās stāvoklim tirgū – tas, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, ir pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī tās tiesību tikt uzklausītai un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums.

27

Apelācijas sūdzības iesniedzēja it īpaši apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 56. punkta otrajā teikumā apgalvojot, ka tā neesot paskaidrojusi, kā pirmais strīdīgais lēmums būtu ietekmējis to ieguldījumu lietderību, kurus tā bija veikusi Nürburgring, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, kuru tā Vispārējā tiesā izvirzīja replikas raksta 32. punktā un saskaņā ar kuru būtībā šie ieguldījumi esot tikuši novērsti un ir grozīts to mērķis, proti, veicināt tradicionālās Nürburgring sacīkšu trases izmantošanu un garantēt, ka tā ir pieejama sporta pasākumu rīkotājiem ar nosacījumiem, kuri ir vispārējās interesēs, lai ar šķērssubsīdiju finansētu viesnīcas un atpūtas vietas, kurām nav nekāda sakara ar autosportu un kuras ir uzbūvētas, izmantojot pārdevējiem sniegto atbalstu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja esot piebildusi, ka Nürburgring aktīvu pārdošana Capricorn kā tiešas prettiesiskas sekas saglabāja kaitējumu tās stāvoklim tirgū, kas izrietot no prettiesiskā atbalsta.

28

Tā uzskata, ka, ņemot vērā ciešo saikni starp tās ieguldījumiem Nürburgring sacīkšu trasē un tās ekspluatāciju apstākļos, kas kalpo vispārējām interesēm, tā ir tik cieši saistīta ar šīs trases izmantošanu, ka tā ir ieguvusi pozīciju konkrētajā tirgū automobiļu sacīkšu trašu ekspluatācijai. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja atgādina, ka Vispārējā tiesā tā bija vērsusi uzmanību uz to, ka Nürburgring trase ir dabisks monopols. Taču Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka saistībā ar dabiskā monopola izmantošanu var pastāvēt tikai potenciāla konkurence. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas veiktie ieguldījumi ir vistiešākais veids, kā iegūt stāvokli tirgū. Šo pašu iemeslu dēļ pārsūdzētā sprieduma 56. punkta pirmajā teikumā paustais konstatējums, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apgalvojusi, ka atbalsts pārdevējiem būtu būtiski ietekmējis tās stāvokli tirgū, arī esot neprecīzs.

29

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz kļūdainu LESD 263. panta ceturtās daļas interpretāciju, lai pārsūdzētā sprieduma 56. punktā uzskatītu, ka ar vienā vai otrā veidā veiktu ieguldījumu nepietiek, lai konstatētu ieguldītāja kā saimnieciskās darbības subjekta esamību tirgū, kurā tika veikti ieguldījumi.

30

Komisija norāda, ka pirmais pamats esot neiedarbīgs vai – jebkurā gadījumā – nepamatots.

– Tiesas vērtējums

31

Veicot abu pirmā pamata daļu kopīgu izvērtējumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru personas, kas nav lēmuma adresātes, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums ir tās ietekmējis šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās ir individualizējamas analoģiski adresātiem (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp.; 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 93. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 33. punkts).

32

Savukārt, ja – kā šajā lietā – prasītājs apstrīd atbalsta novērtēšanas lēmuma kā tāda pamatojumu, tikai fakts vien, ka to var uzskatīt par ieinteresēto pusi LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, nav pietiekams, lai prasību atzītu par pieņemamu. Prasītājam ir jāpierāda, ka tam ir īpašs statuss šā sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja šā prasītāja stāvokli tirgū būtiski ietekmē atbalsts, uz kuru attiecas attiecīgais lēmums (spriedumi, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 97. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 37. punkts).

33

Kā pati Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 48. punktā, šajā ziņā, konkrēti, ir atzīts, ka Komisijas lēmums, ar ko tiek slēgta formālā izmeklēšanas procedūra, līdzās labuma guvējam uzņēmumam individuāli skar tā konkurējošos uzņēmumus, kuri aktīvi piedalījušies šajā procedūrā, ja vien atbalsta pasākums, kas ir strīdīgā lēmuma priekšmets, būtiski ietekmē to stāvokli tirgū (spriedumi, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 98. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 38. punkts).

34

Vienkārša ieguldījumu veikšana konkrētā infrastruktūras elementā nenozīmē, ka attiecīgais ieguldītājs darbojas jebkādā tirgū, kas ir saistīts ar šīs infrastruktūras izmantošanu. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja šādu ieguldījumu mērķis ir veicināt, lai minēto infrastruktūru izmantotu dažādi saimnieciskās darbības subjekti apstākļos, kuri kalpo vispārējām interesēm, kā saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem tas bija to ieguldījumu gadījumā, kurus tā esot veikusi Nürburgring sacīkšu trasē.

35

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 56. punktā būtībā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija par ieguldījumiem, kurus tā esot veikusi Nürburgring sacīkšu trasē, nebija pietiekama, lai pierādītu, ka pirmais strīdīgais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzēju skāra individuāli šā sprieduma 31. punktā minētās judikatūras izpratnē. Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

36

Runājot par pirmā pamata pirmo daļu, kurā būtībā tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas pienākums pamatot savus spriedumus, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta un 53. panta pirmās daļas, neliek tai izsmeļoši citu pēc cita izklāstīt visus lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Pamatojums līdz ar to var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (spriedums, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 96. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

No pārsūdzētā sprieduma 56. punkta vismaz netieši, bet skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija par ieguldījumiem, kurus tā esot veikusi Nürburgring sacīkšu trasē, nav pietiekama, lai pierādītu tās esamību konkrētajā tirgū un vēl jo mazāk to, ka pasākums, kas ir pirmā strīdīgā lēmuma priekšmets, būtiski ietekmēja tās konkurences stāvokli šajā tirgū.

38

Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota, un tādējādi ir jānoraida arī šis pamats kopumā.

Par otro pamatu

39

Otrais pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 69. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka attiecībā uz 2005. gada 13. decembra spriedumā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum (C‑78/03 P, EU:C:2005:761, 53.59. punkts) izvirzītajiem stingrajiem nosacījumiem ir jāuzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka tai formālajā izmeklēšanas procedūrā pirms pirmā strīdīgā lēmuma pieņemšanas bija sarunu dalībnieka stāvoklis, kurš bija skaidri noteikts un cieši saistīts ar pašu šā lēmuma priekšmetu, ar ko varētu pamatot, ka tā bijusi individuāli skarta.

– Lietas dalībnieku argumenti

40

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu un ir sagrozījusi faktus un pierādījumus, kas iesniegti tās vērtēšanai. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesā tā ir pierādījusi, ka administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts pirmais strīdīgais lēmums, tai bija aktīva un vienreizīga loma Nürburgring sacīkšu trases ekspluatācijā vispārējās interesēs. Tās kā sarunu dalībnieka pozīcija, kas ir skaidri noteikta un cieši saistīta ar šī lēmuma priekšmetu, esot salīdzināma ar Landbouwschap (publisko tiesību veidojums, kura mērķis ir lauksaimniecības nozarē nodrošināt saimnieciskās darbības subjektu kopējo interešu aizsardzību, ievērojot arī plašākas sabiedrības intereses, Nīderlande) stāvokli lietā, kurā tika pasludināts 1988. gada 2. februāra spriedums Kwekerij van der Kooy u.c./Komisija (67/85, 68/85 un 70/85, EU:C:1988:38, 20.24. punkts), kā arī ar Comité international de la rayonne et des fibres synthétiques [Starptautiskās Viskozes un sintētisko šķiedru komitejas] (CIRFS) stāvokli lietā, kurā tika pasludināts 1993. gada 24. marta spriedums CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111, 29. un 30. punkts).

41

Apelācijas sūdzības iesniedzēja esot veikusi sarunas ar Komisiju par atbalstu, kas ir pirmā strīdīgā lēmuma priekšmets, lai saviem biedriem garantētu, ka šī trase tiek izmantota atbilstoši valsts atbalsta tiesībām un vispārējām interesēm, un nodrošinātu, ka tās ieguldījumi joprojām sekmēs šo mērķi. Šie faktiskie apstākļi raksturojot apelācijas sūdzības iesniedzēju salīdzinājumā ar jebkuru citu personu, un tādējādi tai ir locus standi celt prasību par pirmo strīdīgo lēmumu.

42

Līdz ar to Vispārējā tiesa neesot varējusi noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzējas locus standi, nepaskaidrojot, kāpēc, ņemot vērā apelācijas sūdzības izvirzītos pamatus, pierādījumus un detalizētus argumentus, nav izpildīti nepieciešamie nosacījumi, lai tai atzītu šādu statusu. Vispārējās tiesas atsauce pārsūdzētā sprieduma 69. punktā uz “2005. gada 13. decembra spriedumā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum (C‑78/03 P, EU:C:2005:761, 53.59. punkts) noteiktajiem stingrajiem nosacījumiem” neļaujot saprast, kādi ir nosacījumi, kurus Vispārējā tiesa ir izskatījusi. Tādējādi Vispārējā tiesa savā spriedumā esot pieļāvusi pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, kas esot arī tiesību tikt uzklausītam un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums. Turklāt, paužot nostāju, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja “nav pierādījusi”, ka formālās izmeklēšanas procedūras laikā pirms pirmā strīdīgā lēmuma pieņemšanas tai ir bijis sarunu dalībnieces statuss, bet nepaskaidrojot, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos pierādījumus tā ir izskatījusi, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus un pierādījumus.

43

Komisija uzskata, ka otrais pamats nav pamatots un ka tas ir jānoraida.

– Tiesas vērtējums

44

No pārsūdzētā sprieduma 58. punkta izriet, ka Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja tostarp apgalvoja, ka tā risināja sarunas, lai aizstāvētu Vācijas autosporta intereses, it īpaši saistībā ar automobiļu sacīkšu trases atjaunošanu un popularizēšanu Nirburgringā, un ka tā piedalījās administratīvajā procedūrā pirms pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, iesniedzot sūdzību un sniedzot rakstveida apsvērumus un pierādījumus.

45

Pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktā Vispārējā tiesa ir apkopojusi apsvērumus, kuru dēļ Tiesa atzina par pieņemamām prasības lietās, kurās tika pasludināts 1988. gada 2. februāra spriedums Kwekerij van der Kooy u.c./Komisija (67/85, 68/85 un 70/85, EU:C:1988:38), kā arī 1993. gada 24. marta spriedums CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111). Turklāt šā sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz savu un Tiesas judikatūru, ir norādījusi – tas, ka profesionāla apvienība ir iesniegusi sūdzību, kas bija formālās izmeklēšanas procedūras pamatā, vai iesniegusi apsvērumus šajā procedūrā, nav pietiekami, lai atzītu, ka šai apvienībai ir īpašs sarunu dalībnieka statuss.

46

Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz “2005. gada 13. decembra spriedumā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum (C‑78/03 P, EU:C:2005:761, 53.59. punkts) noteiktajiem stingrajiem nosacījumiem”, kurā Tiesa pati bija atgādinājusi īpašos apstākļus lietās, kurās tika taisīts 1988. gada 2. februāra spriedums Kwekerij van der Kooy u.c./Komisija (67/85, 68/85 un 70/85, EU:C:1988:38), kā arī 1993. gada 24. marta spriedums CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111), un ir izskaidrojusi, kā tās atšķiras no vienkāršas ieinteresētās personas, kas ir aktīvi piedalījusies procesā, kura rezultātā ir pieņemts lēmums par valsts atbalstu.

47

Šīs judikatūras atgādināšana ļauj saprast, kāpēc apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, kas īsumā izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, nebija pietiekama, lai tai piešķirtu sarunu dalībnieces statusu pārsūdzētā sprieduma 66.–69. punktā minētās judikatūras izpratnē.

48

Līdz ar to pamatojums, ko Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 65.–69. punktā, lai gan relatīvi īss, ir pietiekams, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu saprast iemeslus, kuru dēļ ir noraidīta argumentācija, kuru tā ir izvirzījusi, lai pamatotu savu prasību atcelt pirmo strīdīgo lēmumu, un kura ir balstīta uz judikatūru, kas izriet no 1988. gada 2. februāra sprieduma Kwekerij van der Kooy u.c./Komisija (67/85, 68/85 un 70/85, EU:C:1988:38), kā arī 1993. gada 24. marta sprieduma CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111).

49

Attiecībā uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus un pierādījumus, tas ir jānoraida kā nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja nav norādījusi ne konkrētos pierādījumus, kurus Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, ne arī to, kādā veidā tā būtu tos sagrozījusi (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 1. februāris, Vidmar u.c./Padome, C‑240/16 P, EU:C:2017:89, 26. un 27. punkts).

50

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

51

Tā kā pirmais un otrais pamats ir jānoraida, ir jānoraida arī apelācijas sūdzība, ciktāl tā attiecas uz pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, ciktāl ar to Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību atcelt pirmo strīdīgo lēmumu.

Par pamatiem, kuri ir saistīti ar prasību atcelt otro strīdīgo lēmumu

Par prasības Vispārējā tiesā pieņemamību

52

Neiesniedzot pretapelācijas sūdzību, Komisija lūdz Tiesu izvērtēt prasības pieņemamību, ciktāl tā attiecas uz otrā strīdīgā lēmuma atcelšanu, jo, pēc tās domām, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot jēdzienus “ieinteresētā puse” un “ieinteresētā persona” LESD 108. panta 2. un 3. punkta, kā arī Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izpratnē un kļūdaini uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja pretendēt uz šādu statusu.

53

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesai, izskatot apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes ir jālemj par absolūtu pamatu, kas attiecas uz privātpersonas atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai celtas atcelšanas prasības pieņemamības nosacījumu neievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

No pārsūdzētā sprieduma 84.–89. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa būtībā ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir tiesīga prasīt otrā strīdīgā lēmuma atcelšanu kā ieinteresētā persona, lai nodrošinātu to procesuālo tiesību aizsardzību, kuras tai izriet no LESD 108. panta 2. punkta un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta.

55

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir aplūkojusi tikai daļu Tiesas judikatūras šajā jomā un nav ņēmusi vērā faktu, ka ieinteresētās personas statusa priekšnosacījums ir konkurences attiecību pastāvēšana.

56

Arī šis arguments ir jānoraida. Proti, jēdziens “ieinteresētā puse” Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktā ir definēts kā “visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”. Šajā normā ir pārņemta jēdziena “ieinteresētā puse” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē definīcija, kā tā izriet no Tiesas judikatūras (spriedums, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

57

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 30. punktā, ja uzņēmumam, kas konkurē ar atbalsta pasākuma saņēmēju, neapstrīdami ir “ieinteresētās puses” statuss LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, struktūrai, kas nav attiecīgā atbalsta saņēmēja konkurente, var tikt piešķirts šis statuss, ja vien tā ir pierādījusi, ka šī atbalsta piešķiršana varētu ietekmēt tās intereses. Saskaņā ar Tiesas judikatūru tam ir nepieciešams, lai tā pierāda, ka minētajam atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tās situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 65. punkts, kā arī 2011. gada 27. oktobris, Austrija/Scheucher‑Fleisch u.c., C‑47/10 P, EU:C:2011:698, 132. punkts).

58

Līdz ar to ir jānoraida Komisijas arguments, ka no 2009. gada 9. jūlija sprieduma 3F/Komisija (C‑319/07 P, EU:C:2009:435), 2011. gada 24. maija sprieduma Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341), kā arī 2018. gada 6. novembra sprieduma Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873) izriet, ka ieinteresētās personas statusa priekšnoteikums ir konkurences attiecību esība.

59

Proti, kā izriet no 2009. gada 9. jūlija sprieduma 3F/Komisija (C‑319/07 P, EU:C:2009:435) 104. punkta, Tiesa ir atzinusi, ka arodbiedrībai ir ieinteresētās puses statuss, pamatojoties uz iespējamo tās, kā arī tās dalībnieku interešu aizskārumu ar minētajā lietā aplūkotajiem pasākumiem, veicot kolektīvās sarunas.

60

Attiecībā uz 2011. gada 24. maija spriedumu Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 64. punkts) Tiesa savu analīzi nav balstījusi uz konkurences attiecībām starp atbalsta saņēmēju un uzņēmumu, kas bija prasītājs minētajā lietā, bet gan balstījās uz to, ka šim pēdējam minētajam uzņēmumam tā ražošanas procesam bija nepieciešama tā pati izejviela kā atbalsta saņēmējam.

61

Visbeidzot 2018. gada 6. novembra spriedums Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 43. punkts), uz kuru atsaucas Komisija, nav attiecināms. Proti, šā sprieduma 43. punktā runa bija nevis par personas vai uzņēmuma ieinteresētās personas statusu, bet gan par iespējamo tiešo ietekmi, kas Komisijas lēmumam, ar kuru tika atstātas spēkā visas ar atbalsta shēmu noteikto valsts pasākumu sekas, ir attiecībā uz tāda sūdzības iesniedzēja tiesisko stāvokli, kurš apgalvo, ka šie pasākumi to nostāda neizdevīgā konkurences situācijā.

62

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējai ieinteresētās personas statusu ir atzinusi – kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 88. punkta –, balstoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcībā potenciāli ir nozīmīga informācija. Taču ar to vien, ka personas rīcībā ir informācija, kas varētu būt nozīmīga pasākuma formālajā izmeklēšanas procedūrā, lai noteiktu, vai tas ir nelikumīgs valsts atbalsts, nepietiek, lai tai atzītu šādu statusu.

63

Protams, pārsūdzētā sprieduma 86. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz statusu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir kā “tāda[i] apvienība[i], kuras mērķis, kas nav peļņas gūšanas mērķis, ir Nürburgring autosacīkšu trases atjaunošana un popularizēšana un tās dalībnieku, no kuriem daži minētajā trasē rīko sporta pasākumus, kolektīvo interešu veicināšana”, kā arī uz faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses “varēja tieši ietekmēt atbalsta piešķiršana, kas, apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, esot bijis jākonstatē otrajā [strīdīgajā] lēmumā, jo konkursa procedūra neesot bijusi atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu un tās rezultātā Nürburgring aktīvi neesot pārdoti Capricorn par tirgus cenu”.

64

Tomēr no minētā sprieduma 88. punkta izriet, ka, lai apelācijas sūdzības iesniedzējai atzītu “ieinteresētās personas” statusu Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izpratnē, Vispārējā tiesa galu galā ir balstījusies uz faktu, ka “nevar izslēgt, ka [apelācijas sūdzības iesniedzēja], ņemot vērā tās mērķi, kas tieši ir Nürburgring autosacīkšu trases atjaunošana un popularizēšana, un apstākli, ka tā piedalījās konkursa procedūras pirmajā posmā un šajā saistībā apkopoja daudz informācijas par Nürburgring aktīviem, LESD 108. panta 2. punktā paredzētajā formāl[ajā] izmeklēšanas procedūrā varētu iesniegt Komisijai apsvērumus, ko tā varētu iekļaut atklātā, pārredzamā, nediskriminējošā un beznosacījumu vērtējumā par konkursa procedūru un par to, vai Nürburgring aktīvi šajā procedūrā tika nodoti par tirgus cenu”.

65

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 33. un 34. punktā, tas, ka personai ir informācija, kurai varētu būt nozīme atbalsta formālajā izmeklēšanas procedūrā, nenozīmē, ka šā atbalsta piešķiršana varētu ietekmēt šādas personas intereses un ka tam var būt konkrēta ietekme uz tās situāciju šā sprieduma 57. punktā minētās judikatūras izpratnē. Līdz ar to ar attiecīgās informācijas glabāšanu vien nepietiek, lai šo personu kvalificētu kā ieinteresēto personu.

66

Tomēr no pirmās instances lietas materiāliem, kas Tiesai nosūtīti saskaņā ar Tiesas Reglamenta 167. panta 2. punktu, izriet, ka Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja tostarp apgalvoja, ka tā ir apvienība, kas aizstāv visas Vācijas autosporta intereses saistībā ar Nürburgring sacīkšu trasi, ka tās galvenais mērķis ir nodrošināt šīs trases izmantošanu ar tādiem ekonomiskiem nosacījumiem, kuri ir vērsti uz vispārējo interešu ievērošanu, nodrošinot tās pieejamību arī sporta amatieriem, un ka Capricorn īsteno koncepciju, kas ir vērsta uz peļņas maksimalizēšanu, kura nav savietojama ar apelācijas sūdzības iesniedzējas mērķiem.

67

Ņemot vērā šos argumentus, kurus Komisija nav apstrīdējusi, ir jāatzīst, ka apgalvotā atbalsta piešķiršana Capricorn saistībā ar Nürburgring iegādi varētu ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzējas un tās biedru intereses tādējādi, ka tā ir jākvalificē kā “ieinteresētā persona” Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izpratnē.

68

Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasība atcelt otro strīdīgo lēmumu ir pieņemama.

Par trešo pamatu

69

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 83. punktu, kurā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja vai kāds no tās biedriem to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti attiecībā uz pirmo strīdīgo lēmumu, nevar tikt uzskatīti par tādiem, kurus otrais strīdīgais lēmums skar individuāli.

70

Šis pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, kas nav tā rezolutīvās daļas nepieciešamais pamatojums. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 93. punkta, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija tiesības prasīt otrā strīdīgā lēmuma atcelšanu un, kā izriet no šī sprieduma 68. punkta, šis secinājums nav jāapšauba.

71

Tādēļ trešais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

Par ceturto pamatu

72

Šis pamats ir iedalīts piecās daļās. Vispirms ir jāizvērtē šā pamata otrā, ceturtā un piektā daļa.

– Lietas dalībnieku argumenti

73

Ceturtā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 152.–156. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi Deutsche Bank AG2014. gada 10. marta vēstuli Capricorn piedāvājuma atbalstam, uzskatot, ka nešķiet, ka Komisijai būtu vajadzējis šaubīties par šīs vēstules saistošo raksturu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja atgādina, ka Vispārējā tiesā tā ir vērsusi uzmanību uz to, ka minētās vēstules pēdējā lappusē bija ietverta “būtiska piezīme”, no kuras izrietēja, ka tajā ietvertie noteikumi un nosacījumi nebija paredzēti, lai pamatotu juridiski saistošus pienākumus. Šo vērtējumu apstiprinot citi šīs pašas piezīmes fragmenti. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tad, ja Vispārējā tiesa nebūtu sagrozījusi Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstuli, tai būtu bijis jākonstatē, ka Deutsche Bank neuzskatīja, ka tai minētā vēstule ir saistoša.

74

Ceturtā pamata ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējās tiesas konstatējums pārsūdzētā sprieduma 166. punktā, saskaņā ar kuru faktiem, kas radušies pēc 2014. gada 11. marta, nebija nozīmes, izvērtējot jautājumu, vai atbalsts, iespējams, bija piešķirts Capricorn konkursa procedūrā, liecina par Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu un pierādījumu sagrozīšanu un turklāt nav norādīts pietiekams pamatojums.

75

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Komisijas rīcībā, pieņemot otro strīdīgo lēmumu, bija informācija un detalizētas norādes, kas liecināja, ka Capricorn bija guvusi nepamatotas priekšrocības nepārredzamā un diskriminējošā konkursa procedūrā, kuras rezultātā tai tika piešķirti Nürburgring aktīvi, kaut arī tā nebija maksātspējīga. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa paudusi pārsūdzētā sprieduma 167. punktā, šai informācijai vajadzēja likt Komisijai sākt formālo izmeklēšanas procedūru pat tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi jaunu sūdzību.

76

Visbeidzot ceturtā pamata piektā daļa attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 173.–176. punktu, kuros Vispārējā tiesa noraidīja tās pirmajā instancē izvirzītos argumentus, kas ir apkopoti minētā sprieduma 170. un 171. punktā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 170. punktā tās argumentāciju ir tikai apkopojusi, taču nav nedz to izvērtējusi, nedz sniegusi pamatojumu tās noraidīšanai. Tas pats attiecoties uz argumentāciju par Nürburgring aktīvu nomas līgumu, kas ir minēts pārsūdzētā sprieduma 171. punktā. Vispārējā tiesa esot vienīgi norādījusi, ka nomas maksa tika maksāta sabiedrībai, kas ir neatkarīga no pārdevējiem, un ka Nürburgring aktīvu pārdošanas cena tika samazināta par to nomas maksas summu, kas bija jāieskaita pārdošanas cenā līdz dienai, kad pārdošana kļuva pilnīga. Vispārējā tiesa, nesniedzot paskaidrojumus, esot vienkārši nospriedusi, ka Komisijai neesot vajadzējis šaubīties par nepamatotas priekšrocības esamību, – tā ir apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegto pierādījumu sagrozīšana, un tas liecina par tiesību kļūdu, kura ir pieļauta, piemērojot LESD 107. pantu un 108. panta 3. punktu.

77

Komisija primāri uzskata, ka ceturtā pamata otrā daļa ir neiedarbīga. Tā uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 152., 154. un 155. punktā ietvertie konstatējumi, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi, ir pietiekami, lai pamatotu Vispārējās tiesas apsvērumus par to, ka nešķiet, ka Komisijai būtu vajadzējis šaubīties par Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstules saistošo raksturu, pieņemot, ka šā sprieduma 153. punktā Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus.

78

Katrā ziņā ceturtā pamata otrā daļa neesot pamatota. Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstulē vairākkārt esot lietots jēdziens “saistības”. Patiesībā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd tikai to, kā Vispārējā tiesa šo jēdzienu ir interpretējusi saistībā ar citiem tajā pašā vēstulē ietvertajiem paziņojumiem. Taču tas ietilpstot Vispārējās tiesas veiktajā neatkarīgajā faktu vērtējumā, kas ietverot arī to līgumu interpretāciju, kuri noslēgti saskaņā ar valsts tiesībām.

79

Attiecībā uz ceturtā pamata ceturto daļu Komisija uzskata, ka tajā ir veikta kļūdaina pārsūdzētā sprieduma 165.–169. punkta interpretācija. Vispārējā tiesa tajā esot sniegusi noraidošu atbildi uz jautājumu par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, kurš īsumā izklāstīts šī sprieduma 163. punktā un saskaņā ar kuru 2014. gada 13. augustāNürburgring aktīvu tālākpārdošanā neparedzamā procedūrā Capricorn esot aizstāta ar pārpircēju, bija jāizvērtē otrajā strīdīgajā lēmumā. Komisija uzskata, ka šī atbilde ir pareiza, jo apstākļi, kas radušies pēc Nürburgring aktīvu pārdošanas, nav būtiski, lai izvērtētu, vai Nürburgring maksātnespējas administrators šīs pārdošanas laikā rīkojās kā ieguldītājs tirgus ekonomikas apstākļos. Šāds ieguldītājs nebūtu varējis ņemt vērā tādus faktus, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja un kuri ir radušies tikai pēc pārdošanas pabeigšanas. Lai gan Komisijas rīcībā, pieņemot otro strīdīgo lēmumu, esot bijusi informācija, uz kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi savā argumentācijā, tai neesot nozīmes, piemērojot principu par pārdevēju tirgus ekonomikas apstākļos 2014. gada 11. marta pārdošanas līgumam, kas noslēgts starp Nürburgring maksātnespējas administratoru un Capricorn.

80

Visbeidzot, atbildot uz ceturtā pamata piekto daļu, Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, kas īsumā izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 170. un 171. punktā, neliek apšaubīt pārdevēja tirgus ekonomikas apstākļos kritērija ievērošanu. It īpaši šī sprieduma 170. punktā apkopotie argumenti attiecoties uz notikumiem pēc minētā pirkuma līguma noslēgšanas. Tas pats attiecoties uz nomas līguma noslēgšanu, uz kuru ir iekļauta atsauce minētā sprieduma 171. punktā. Šā paša sprieduma 173. un 174. punktā Vispārējā tiesa esot sniegusi lakonisku, bet skaidru pamatojumu, uz kuru ir balstīta šo argumentu noraidīšana. Vispārējai tiesai esot loģiski atsaukties uz pārsūdzētā sprieduma 138.–158. punktu, jo Vispārējā tiesa tajos ir norādījusi, ka Nürburgring aktīvu pārdošanas cena tika noteikta atklātā un pārredzamā konkursa procedūrā un ka nepastāv nekādas šaubas par izraudzītā piedāvājuma finansējumu. Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par pierādījumu sagrozīšanu neesot iespējams saprast, kāds ir šī apgalvojuma pamatojums, vēl jo vairāk tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pati atzīstot, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 170. un 171. punktā pareizi ir apkopojusi tās argumentāciju.

– Tiesas vērtējums

81

Vispirms ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ceturtā pamata otrā daļa attiecas ne tikai uz pārsūdzētā sprieduma 153. punktu, bet arī uz šā sprieduma 152. un 154.–156. punktu. Tādējādi tā nevar tikt noraidīta kā neiedarbīga.

82

Lai izvērtētu šo daļu, ir jāatgādina – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 151. punkta –, ka Nürburgring aktīvu iegādē ieinteresētajiem ieguldītājiem tika norādīts, ka tie tiks atlasīti, tostarp ņemot vērā darījuma noslēgšanas iespējamību. Viens no šajā ziņā vērā ņemamiem faktoriem bija finansējuma nodrošināšana viņu piedāvājumam, ko apliecina viņu finanšu partneru sniegtais finansējuma apstiprinājums.

83

No galīgā lēmuma 50., 273. un 278. apsvēruma izriet – Komisija uzskatīja, ka finansējums Capricorn piedāvājumam ir nodrošināts, jo tā bija iesniegusi Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstuli, kurai esot saistošs raksturs.

84

Pārsūdzētā sprieduma 152.–155. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai Komisijas veiktā pārbaude, kas papildināja Vācijas iestāžu analīzi, varēja kliedēt šaubas par šīs vēstules saistošo raksturu, un minētā sprieduma 156. punktā secināja, ka tas tā patiešām ir.

85

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai – kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja –, veicot šo pārbaudi, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi minētās vēstules saturu.

86

Runājot par šā pamata pamatotību, jānorāda, ka pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums šķiet acīmredzami nepareizs (spriedumi, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 37. punkts, kā arī 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés/Komisija, C‑326/05 P, EU:C:2007:443, 60. punkts).

87

Šajā lietā no Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstules, kuru Komisija iesniedza Vispārējā tiesā un kura ir iekļauta pirmās instances lietas materiālos, izriet, ka tās pirmajā lappusē ir skaidra norāde, ka šajā vēstulē ietvertā “saistība” ir pakļauta nosacījumiem, kas it īpaši izklāstīti minētajai vēstulei pievienotajā “nosacījumu lapā” kā A pielikums.

88

Taču, kā to pamatoti apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, šā pielikuma beigu daļā ir iekļauta “būtiska piezīme”, kurā tostarp ir norādīts, ka “šī nosacījumu lapa ir izmantojama tikai sarunām un tā nav paredzēta, lai radītu juridiskas saistības mūsu starpā [..]. Līdz ar to mēs neuzņemamies atbildību par jebkādiem tiešiem, netiešiem vai cita veida zaudējumiem, kuri izriet no balstīšanās uz šo vēstuli”.

89

No šīm norādēm acīmredzami izriet, ka Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstule nebija paredzēta, lai par labu Capricorn radītu saistošu finansējuma pienākumu bankai, kura bija šīs vēstules autore.

90

Šo secinājumu turklāt apstiprina šīs vēstules 5. lappuses 9. punktā ietvertā norāde “Piemērojamie tiesību akti un jurisdikcija”, kurā ir atsauce uz “jebkādu iespējamu ārpuslīgumisku pienākumu”, kas izriet no minētās vēstules, taču nav norādīts uz līgumsaistībām – tieši tāpēc, ka ar šo vēstuli šādas saistības nebija paredzēts radīt.

91

Šajā ziņā nav nozīmes tam, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 152. un 153. punktā, ka šajā pašā vēstulē ir norādīts, ka Deutsche Bank ir “gatava” piešķirt Capricorn 45 miljonu EUR aizdevumu, un ka tā vairākkārt atsaucas uz Deutsche Bank“saistībām” attiecībā pret Capricorn, jo no šā sprieduma 88. punktā atgādinātajām norādēm skaidri izriet, ka šīs “saistības” neradīja juridiski saistošus finansēšanas pienākumus – tāpat kā agrākās Deutsche Bank vēstules, kuras Vispārējā tiesa ir minējusi pārsūdzētā sprieduma 154. punktā. Fakts, ka Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstules saistošā rakstura neesamība tika atspoguļota citādi nekā pēdējo minēto vēstuļu gadījumā, neatspēko šo secinājumu.

92

No tā – kā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo ceturtā pamata otrajā daļā – izriet, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstules saturu un ka līdz ar to šī daļa ir pamatota.

93

Ceturtā pamata ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 166. punktā noraidot tās argumentus, kuri apkopoti minētā sprieduma 162. un 163. punktā.

94

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 108. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā būtībā apgalvoja, ka pēc Nürburgring aktīvu pārdošanas Capricorn2014. gada 11. martāCapricorn ar pārdevējiem noslēdza garantijas līgumu par pārdošanas cenas maksāšanu pa daļām, kurā tika paredzēts, ka pārdošanas cenas otrās daļas atkārtotas nesamaksāšanas gadījumā aktīvi tiks pārdoti tālāk, un tas pēc tam arī faktiski notika.

95

Pārsūdzētā sprieduma 166. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka atbalsts, kas, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Komisijai bija jākonstatē otrajā strīdīgajā lēmumā, Capricorn esot ticis piešķirts 2014. gada 11. martā, dienā, kad minētie aktīvi tika pārdoti pēdējai minētajai par, iespējams, zemāku cenu nekā tirgus cena. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka faktiem, kas norisinājās pēc šā datuma, nav nozīmes, izvērtējot jautājumu, vai Capricorn konkursa procedūrā iespējami bija piešķirts atbalsts. Pārsūdzētā sprieduma 167. punktā tā piebilda, ka tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlētos, lai Komisija pārbaudītu arī jauna atbalsta esamību, kas izriet no apgalvotās pārdošanas procesa turpināšanas, tai šajā ziņā būtu bijusi jāiesniedz jauna sūdzība.

96

Šajā ziņā ir taisnība – ja būtu uzskatāms, ka Capricorn bija piešķirts atbalsts, kas atbilst starpībai starp Nürburgring aktīvu tirgus cenu un cenu, par kuru Capricorn tos iegādājās konkursa procedūrā, kura neatbilda atklātības, pārredzamības, beznosacījumu un nediskriminējoša rakstura prasībām, šāds atbalsts noteikti būtu piešķirts 2014. gada 11. martā, kad šie aktīvi tika nodoti Capricorn un tika parakstīts šo aktīvu pārdošanas līgums.

97

Tomēr pretēji tam, ko Vispārējā tiesa paudusi pārsūdzētā sprieduma 166. punktā, tas nenozīmē, ka pēc šā datuma notikušajiem faktiem pēc definīcijas nav nekādas nozīmes, izvērtējot jautājumu par to, vai šāds atbalsts faktiski bija piešķirts.

98

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesai lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda varēja būt Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Kā to būtībā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 102. un 103. punktā, valsts atbalsta izskatīšanas procedūras sākotnējā stadija beidzas brīdī, kad Komisija pieņem vienu no Regulas Nr. 659/1999 4. pantā paredzētajiem lēmumiem, – līdz ar to nevar izslēgt, ka jauni analīzes elementi var parādīties pēc konkursa procedūras pabeigšanas, bet pirms ar to saistītā Komisijas lēmuma pieņemšanas.

99

It īpaši, kā izriet no šā sprieduma 82. un 83. punkta, tas, ka Capricorn piedāvājuma finansēšana bija nodrošināta, bija vismaz viens no faktoriem, kas pamatoja Nürburgring aktīvu piešķiršanu tai.

100

Taču apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotie fakti, kas apkopoti šā sprieduma 94. punktā, kaut arī tie norisinājās pēc Nürburgring aktīvu piešķiršanas Capricorn, ja tie tiktu pierādīti, varētu radīt šaubas par to, vai ir pamatots par konkursa procedūru atbildīgo amatpersonu secinājums, ka Capricorn piedāvājuma finansēšana bija nodrošināta, un līdz ar to par šīs procedūras pārredzamo un nediskriminējošo raksturu – atceroties, ka atbilstoši pārsūdzētā sprieduma 157. punktā norādītajam cits piedāvājums tika noraidīts, jo nebija pierādījumu par tā finansējumu.

101

Proti, rodas jautājums, kāpēc – ja Capricorn rīcībā būtu bijis nodrošināts tās piedāvājuma finansējums – tai bija jāvienojas par pirkuma cenas samaksu pa daļām un kāpēc galu galā tā nevarēja samaksāt otro daļu, kas izraisīja Nürburgring aktīvu tālākpārdošanu.

102

No tā izriet, ka, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoto un šī sprieduma 94. punktā apkopoto faktu nozīmīgumu tikai tādēļ, ka tie bija radušies pēc Nürburgring aktīvu pārdošanas Capricorn, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tātad ceturtā pamata ceturtā daļa ir pamatota.

103

Visbeidzot ceturtā pamata piektajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 173.–176. punktā noraidot tās argumentus, kas apkopoti minētā sprieduma 170. un 171. punktā, ir pieļāvusi pamatojuma neesamību vai tā nepietiekamību.

104

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 170. punktā Vispārējā tiesa ir apkopojusi četrus argumentus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi savas prasības trešā pamata trešajā daļā. Vispārējās tiesas ieskatā, šie argumenti bija vērsti uz to, lai pierādītu, ka gan cena, kuru Capricorn maksāja par Nürburgring aktīvu iegādi, gan šīs cenas samaksas nosacījumi ietver valsts atbalsta elementus, jo, pirmkārt, 6 miljonu EUR atlikums, kas izrietēja no Nürburgring pārvaldnieka ekspluatācijas, bija jāpierēķina pārdošanas cenai, kaut arī šis pārvaldnieks 2013. gadā bija norādījis, ka tā cerības gūt peļņu no Nürburgring aktīviem līdzinās nullei, otrkārt, pārdošanas cenas otrās daļas samaksa tika pārcelta, treškārt, netika iekasēts līgumsods 25 miljonu EUR apmērā, kas pirkuma līgumā bija paredzēts maksājuma neveikšanas gadījumā, un, ceturtkārt, Nürburgring aktīvi nepārredzamā procedūrā tika nodoti pārpircējam.

105

Minētā sprieduma 171. punktā Vispārējā tiesa rezumēja papildu argumentu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi tajā pašā kontekstā un ar ko tika apgalvots, ka tā līguma slēgšanas tiesības, saskaņā ar kuru Nürburgring aktīvi tika iznomāti Capricorn uz laikposmu no 2015. gada 1. janvāra, lai risinātu pārejas situāciju, kas atbilst iespējamai tāda nosacījuma izpildei, kurš bija nolīgts attiecībā uz Nürburgring aktīvu pārdošanu Capricorn, proti, ka Komisija pieņem lēmumu, ar kuru tiek novērsts jebkāds risks, ka minēto aktīvu ieguvējam varētu būt jāatmaksā atbalsts pārdevējiem, netika piešķirtas atklātā, pārredzamā, nediskriminējošā un beznosacījumu konkursa procedūrā – līdz ar šajā līgumā noteiktā nomas maksa neatbilst tirgus cenai un ietver jaunus atbalsta elementus. Starp pārdevējiem un Capricorn esot bijis nolīgts, ka minētajā nomas līgumā paredzētā nomas maksa par laikposmu līdz dienai, kad pārdošana ir kļuvusi pilnīga, tiks ieskaitīta Nürburgring aktīvu pārdošanas cenā.

106

Atbildot uz šiem argumentiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 173. punktā tikai norādīja, ka “[šā sprieduma] 138.–158. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nav jāuzskata, ka Komisijai būtu vajadzējis šaubīties par konkursa procedūras pārredzamo un nediskriminējošo raksturu”. Minētā sprieduma 174. punktā tā piebilda, ka no šiem pašiem iemesliem arī izriet, ka “Komisijas veiktā pārbaude, kuras rezultātā tika pieņemts otrais [strīdīgais] lēmums, bija tāda, kas varēja novērst jebkādas šaubas par pircējam piešķirtas priekšrocības esamību nomas līgumā par Nürburgring aktīviem vai citos minēto aktīvu pārdošanas cenas maksājuma noteikumos”.

107

Taču – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 115. punktā – pretēji tam, kas ir prasīts šā sprieduma 36. punktā minētajā judikatūrā, šāds pamatojums kaut vai netieši nesniedz atbildi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem, kuri apkopoti pārsūdzētā sprieduma 170. un 171. punktā, un neļauj saprast Vispārējās tiesas izmantoto argumentāciju, lai sniegtu iespēju ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesai veikt savu pārbaudi.

108

Pārsūdzētā sprieduma 138.–158. punktā izklāstītie motīvi, uz kuriem Vispārējā tiesa ir atsaukusies šī sprieduma 173. punktā, attiecas, pirmkārt, uz konkursa procedūras pārredzamo un nediskriminējošo raksturu, it īpaši uz finanšu datu nepārredzamību, novērtējuma kritēriju un to piemērošanas nepārredzamību un diskriminējošo raksturu, kā arī pārdošanas procesa turpinājumu pēc Nürburgring aktīvu nodošanas Capricorn, un, otrkārt, uz Capricorn piedāvājuma finansējuma neesamību. Tādējādi tie neļauj saprast, kāpēc ir noraidīti apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti, kuri apkopoti minētā sprieduma 170. un 171. punktā.

109

Līdz ar to ir jāsecina, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums attiecībā uz to, kāpēc Vispārējā tiesa ir noraidījusi šos argumentus. No tā izriet, ka ceturtā pamata piektā daļa ir pamatota.

110

Šādos apstākļos, nepastāvot vajadzībai izvērtēt nedz ceturtā pamata pirmo un trešo daļu, nedz arī piekto pamatu, apelācijas sūdzība ir jāapmierina un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl ar to Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību atcelt otro strīdīgo lēmumu.

Par prasību Vispārējā tiesā

111

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu šajā lietā, ja lieta ir izskatāmā stāvoklī.

112

Ņemot vērā to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas celtā atcelšanas prasība lietā T‑373/15 ir balstīta uz pamatiem, par kuriem Vispārējā tiesā notika uz sacīkstes principu balstītas debates un kuru izvērtēšanai nav jāveic nekādi papildu procesa organizatoriskie vai pierādījumu savākšanas pasākumi, Tiesa uzskata, ka lieta ir izskatāmā stāvoklī un tajā ir jāpieņem galīgais nolēmums (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 130. punkts) daļā, kuru vēl ir atlicis izskatīt Tiesā, proti, attiecībā uz prasību atcelt otro strīdīgo lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 134. punkts).

113

Ir jāatgādina, ka šajā gadījumā strīdīgais lēmums ir lēmums necelt iebildumus, kurš ir pamatots ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu un kura tiesiskums ir atkarīgs no jautājuma, vai pastāv šaubas par atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

114

Tā kā šādu šaubu gadījumā ir jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas, ir jāuzskata, ka jebkuru ieinteresēto personu šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē šāds lēmums skar tieši un individuāli. Personas, uz kurām attiecas LESD 108. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzētās procesuālās garantijas, to ievērošanu var panākt tikai tad, ja tām ir iespēja lēmumu necelt iebildumus pārsūdzēt Savienības tiesā (spriedums, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

115

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, protams, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesai tāda prasītāja celta prasība, kurā ir apšaubīta vienīgi lēmuma par atbalsta izvērtēšanu pamatotība, nav jāinterpretē kā prasība, kas patiesībā ir vērsta uz to, lai aizsargātu procesuālās tiesības, kuras prasītājam izriet no LESD 108. panta 2. punkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 55. punkts). Tomēr, ja prasītājs lūdz atcelt lēmumu necelt iebildumus, tas galvenokārt apstrīd faktu, ka Komisijas pieņemtais lēmums par attiecīgo atbalstu ir pieņemts, šai iestādei nesākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot prasītāja procesuālās tiesības, kaut arī – pastāvot šaubām par šā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu – šādas procedūras sākšana bija obligāta. Lai panāktu, ka tiek apmierināta prasītāja celta atcelšanas prasība, tas var izvirzīt jebkādu pamatu, ar kuru var pierādīt, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma sākotnējās izskatīšanas posmā, būtu jārodas šādām šaubām, un šo argumentu izmantošana nemaina prasības priekšmetu. No tā izriet, ka Savienības tiesa var pārbaudīt prasītāja izvirzītos argumentus pēc būtības, lai pārliecinātos, vai tajos ir sniegta informācija tāda pamata atbalstam, kuru arī ir izvirzījis šis prasītājs, skaidri apgalvojot, ka pastāv šaubas, kuras būtu pamatojušas formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 56. un 59. punkts).

116

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas “ieinteresētās personas” statuss Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izpratnē jau tika atzīts šā sprieduma 67. punktā. Tā savas prasības pamatojumam izvirzīja deviņus pamatus. Izņemot septīto pamatu, kas izvirzīts, lai pamatotu prasību atcelt pirmo strīdīgo lēmumu, pārējie pamati tika izvirzīti, lai pamatotu prasību atcelt otro strīdīgo lēmumu.

117

Piektais un astotais pamats skaidri attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālo tiesību pārkāpumu, ciktāl Komisija nesāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, kaut arī apstāklim, ka Nürburgring aktīvi tika pārdoti par zemāku cenu nekā tirgus cena, būtu vajadzējis likt tai uzskatīt, ka pircējam bija piešķirts atbalsts.

118

Lai lemtu par šiem pamatiem, saskaņā ar šā sprieduma 115. punktā minēto judikatūru vispirms kopīgi ir jāizvērtē pirmā pamata pirmā un trešā daļa, kā arī otrais pamats, ar kuriem būtībā tiek apgalvots, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi Capricorn piedāvājuma finansējuma apstiprinājumu.

Lietas dalībnieku argumenti

119

Ar pirmā pamata pirmo un trešo daļu, kā arī ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Komisijas konstatējums galīgā lēmuma 50., 51., 266., 271. un 273. apsvērumā, saskaņā ar kuru Capricorn bija iesniegusi Deutsche Bank finanšu saistības par 45 miljonu EUR aizdevumu, ir acīmredzami kļūdains, jo no Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstules teksta izriet, ka tā nebija saistoša.

120

Tā piebilst – galīgā lēmuma 79. zemsvītras piezīme pierāda, ka Komisija zināja par šā sprieduma 94. punktā minēto vienošanos, kura 2014. gada 13. augustā tika noslēgta starp Nürburgring maksātnespējas administratoru, pārdevējiem un Capricorn un kurā tostarp bija paredzēts, ka tiek atlikta pārdošanas cenas otrās daļas samaksa, kura bija jāveic Capricorn. Šī vienošanās pierādot, ka Capricorn piedāvājumam nebija finansējuma.

121

Komisija apstrīd šos argumentus. Tā atsaucas uz Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstuli, kurā tostarp vairākkārt ir norādīts uz Deutsche Bank“saistībām”, un līdz ar to tā uzskata, ka tā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu šīs vēstules vērtējumā.

122

Runājot par 2014. gada 13. augusta vienošanos, tā precizē, ka galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī tās rīcībā nebija šīs vienošanās teksta, kas administratīvajā procesā tai neesot ticis nosūtīts. Galīgā lēmuma 79. zemsvītras piezīmē ietvertā informācija izrietot no Vācijas Federatīvās Republikas paziņojuma. Katrā ziņā tā uzsver, ka tā otro strīdīgo lēmumu nav pamatojusi ar to, ka šā lēmuma pieņemšanas brīdī Deutsche Bank sniegtais finansējuma pierādījums vēl pastāvēja.

Tiesas vērtējums

123

Ir jānorāda – lai noraidītu Capricorn piešķirta nelikumīga atbalsta esamību, kad tā iegādājās Nürburgring aktīvus, Komisijai bija jāpārliecinās, ka šī iegāde tika veikta par tirgus cenai atbilstošu cenu – tas būtu gadījumā, ja varētu tikt apstiprināts, ka konkursa procedūra bija atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu.

124

Kā jau ir norādīts šā sprieduma 82. punktā, viens no faktoriem, kas tika ņemts vērā Nürburgring aktīvu pircēja atlasē, bija apstiprinājums par tā piedāvājuma finansējumu.

125

Proti, no galīgā lēmuma 116. apsvēruma izriet, ka cits pretendents, kurš iesniedza sūdzību Komisijā, konkursa procedūrā bija piedāvājis visus Nürburgring aktīvus iegādāties par cenu, kura bija augstāka par Capricorn piedāvāto. Taču no galīgā lēmuma 272. apsvēruma izriet, ka šis piedāvājums tika noraidīts, jo nebija pierādījumu par tā finansējumu.

126

Saskaņā ar galīgā lēmuma 273. apsvērumu tika uzskatīts, ka tikai diviem piedāvājumiem ir nodrošināts finansējums, proti, Capricorn piedāvājumam un kāda cita pretendenta piedāvājumam. Tomēr, tā kā gan šā cita pretendenta rīcībā esošā nodrošinātā finansējuma summa, gan tā piedāvātā pārdošanas cena bija sliktāka par Capricorn piedāvājumu, galu galā tika izvēlēts Capricorn piedāvājums.

127

No tā izriet – ja izrādītos, ka tika kļūdaini uzskatīts, ka Capricorn rīcībā bija attiecībā uz tās piedāvājumu apstiprinātais finansējums, lai gan patiesībā tas tā nebija, šis apstāklis varētu likt apšaubīt tostarp konkursa procedūras nediskriminējošo raksturu, jo tas varētu pierādīt, ka attieksme pret Capricorn bija labvēlīgāka un tās piedāvājums netika noraidīts atšķirībā no vismaz viena cita tāda pretendenta piedāvājuma, kurš nespēja iesniegt pierādījumus, ka tā piedāvājumam ir apstiprināts finansējums.

128

Līdz ar to, pastāvot šaubām par to, vai Capricorn piedāvājuma finansējums bija apstiprināts, kuras neesot varēts kliedēt, Komisijai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra un tā nevarēja pieņemt tādu lēmumu necelt iebildumus kā otrais strīdīgais lēmums.

129

Ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītie apstākļi pierāda šādu šaubu esību.

130

Pirmkārt, šā sprieduma 87.–91. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija nevarēja uzskatīt, ka Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstulē bija ietverta saistoša finanšu garantija.

131

Otrkārt, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, no galīgā lēmuma 79. zemsvītras piezīmes izriet, ka Capricorn noteiktajā termiņā nesamaksāja pirkuma cenas otro daļu un ka ar 2014. gada 13. augustā noslēgto vienošanos starp Nürburgring maksātnespējas administratoru, pārdevējiem un Capricorn šīs daļas maksājums tika atlikts uz vēlāku datumu, no Capricorn pretī saņemot nokavējuma procentus un papildu garantijas. Taču, ja Capricorn piedāvājuma finansējums faktiski būtu nodrošināts, ir loģiski, ka tā būtu varējusi samaksāt pārdošanas cenas otro daļu noteiktajā termiņā un tai nebūtu jāvienojas par tās maksājuma atlikšanu.

132

Līdz ar to – nepastāvot vajadzībai izvērtēt pārējos argumentus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi savas sūdzības pamatojumam, ciktāl tā ir vērsta uz otrā strīdīgā lēmuma atcelšanu, – ir jāsecina, ka vērtējums par to, vai Nürburgring aktīvu pārdošana Capricorn nozīmēja, ka pēdējai minētajai ir piešķirts ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts, radīja šaubas Regulas Nr. 659/1999 4. panta izpratnē un šo šaubu dēļ Komisijai bija jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra.

133

Līdz ar to apelācijas sūdzība ir jāapmierina un otrais strīdīgais lēmums ir jāatceļ.

Par tiesāšanās izdevumiem

134

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

135

Atbilstoši šā paša reglamenta 138. panta 3. punkta pirmajam teikumam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

136

Šajā lietā ir jāpiemēro šī pēdējā minētā tiesību norma, jo apelācijas sūdzība ir noraidīta daļā, kurā tā attiecas uz pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību atcelt pirmo strīdīgo lēmumu, bet tā ir apmierināta daļā, kura attiecas uz minēto spriedumu, ciktāl ar to Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību atcelt otro strīdīgo lēmumu, un Tiesa šo lēmumu atceļ.

137

Līdz ar to ir jālemj, ka katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

 

1)

Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 19. jūnija spriedumu Ja zum Nürburgring/Komisija (T‑373/15, EU:T:2019:432), ciktāl ar to Eiropas Savienības Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību atcelt Komisijas Lēmuma (ES) 2016/151 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.31550 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi Nürburgring kompleksam, 1. panta pēdējo ievilkumu.

 

2)

Pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt.

 

3)

Atcelt Komisijas Lēmuma (ES) 2016/151 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.31550 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi Nürburgring kompleksam, 1. panta pēdējo ievilkumu.

 

4)

Ja zum Nürburgring eV un Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.

Top