1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 19. marta spriedumu Itālija u.c./Komisija (T‑98/16, T‑196/16 un T‑198/16, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:167), ar kuru tā atcēla Komisijas Lēmumu (ES) 2016/1208 (2015. gada 23. decembris) par valsts atbalstu (lieta SA.39451 (2015/C) (ex 2015/NN)), ko Itālija piešķīrusi bankai Tercas (OV 2016, L 203, 1. lpp., turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Ar 1993. gada 1. septembradecreto legislativo, n. 385, e successive modifiche e integrazioni – Testo unico delle leggi in materia bancaria e creditizia (Leģislatīvais dekrēts Nr. 385, ar vēlākiem grozījumiem un papildinājumiem, par banku un kredītiestāžu jomā pieņemto likumu vienoto tekstu; 1993. gada 30. septembraGURI Nr. 230, un kārtējais pielikums GURI Nr. 92), redakcijā, kas bija spēkā faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “TUB”), tiek uzticēts Banca d’Italia (turpmāk tekstā – “Itālijas Banka”) pildīt banku nozares uzraudzības iestādes uzdevumus, un tai izvirzītie mērķi ir nodrošināt uzraugāmo iestāžu stabilu un piesardzīgu vadību, vispārēju stabilitāti, finanšu sistēmas efektivitāti un konkurētspēju, kā arī kreditēšanas noteikumu ievērošanu.

3

Saskaņā ar TUB 96. panta 1. punktu Itālijas bankas pievienojas vienai no Itālijā izveidotajām un atzītajām noguldījumu garantiju sistēmām. Krājaizdevu sabiedrības pievienojas noguldījumu garantiju sistēmai, kas izveidota to darbības jomā.

4

Saskaņā ar TUB 96.bis panta 1. punktu noguldījumu garantiju sistēmas veic atmaksu Itālijā licencētu banku piespiedu administratīvas likvidācijas gadījumā, tomēr šajās sistēmās var paredzēt citus iejaukšanās gadījumus un veidus. Saskaņā ar TUB 96.ter panta 1. punkta d) apakšpunktu Itālijas Banka tostarp atļauj noguldījumu garantiju sistēmu iejaukšanos, “ņemot vērā noguldītāju aizsardzību un banku sistēmas stabilitāti”.

5

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 3.–32. punktā, un šī sprieduma vajadzībām to var apkopot šādi.

6

Tercas‑Cassa di risparmio della provincia di Teramo SpA (Banca Tercas SpA) (turpmāk tekstā – “Tercas”) ir privātkapitāla banka, kura savu darbību ir izvērsusi galvenokārt Abruco reģionā (Itālija). Banca Popolare di Bari SCpA (turpmāk tekstā – “BPB”) ir privātkapitāla banku grupas pārvaldītājsabiedrība, kas savu darbību ir izvērsusi galvenokārt Itālijas dienvidos.

7

Fondo interbancario di tutela dei depositi (turpmāk tekstā – “FITD”) ir privāttiesību banku konsorcijs, kas uz brīvprātības pamata tika izveidots 1987. gadā. Šis konsorcijs, kuram ir savstarpējības raksturs, tika izveidots, lai īstenotu tā dalībnieku kopējās intereses.

8

Saskaņā ar FITD statūtu 1. pantu tā mērķis ir sniegt garantijas tā dalībnieku noguldītājiem. 1996. gadā saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/19/EK (1994. gada 30. maijs) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV 1994, L 135, 5. lpp.) transponēšanu Itālijas tiesībās Itālijas Banka atzina FITD par vienu no noguldījumu garantiju sistēmām, kurām ir atļauts darboties Itālijā, un vienīgo, kurā varēja piedalīties bankas, kurām nav kooperatīva rakstura.

9

Saskaņā ar FITD statūtu 27. pantu, ja notiek viena no tā dalībniekiem piespiedu administratīvā likvidācija, FITD iesaistās un atmaksā tajā veiktos noguldītāju noguldījumus ne vairāk kā 100000 EUR apmērā katram noguldītājam (turpmāk tekstā – “obligātā iejaukšanās”).

10

FITD ir arī iespēja brīvprātīgi iejaukties par labu tā dalībniekiem šādās divās situācijās (turpmāk tekstā – “brīvprātīga iejaukšanās”). Pirmkārt, FITD saskaņā ar tā statūtu 28. pantu tā vietā, lai veiktu atbilstoši noguldījumu garantijai paredzēto atmaksu, var iesaistīties aktīvu un pasīvu atsavināšanas darījumos attiecībā uz vienu no tā dalībniekiem, uz kuriem attiecas piespiedu administratīvās likvidācijas režīms. Otrkārt, saskaņā ar tā statūtu 29. panta 1. punktu FITD var iejaukties, izmantojot finansējumu, garantijas, kapitāla ieguldījumus vai citas tehniskas formas, lai atbalstītu kādu savu dalībnieku, kam piemērota īpašā administrēšanas procedūra, ja pastāv sanācijas iespēja un ja paredzamais slogs nav tik liels, kāds tas būtu, FITD iejaucoties šī dalībnieka piespiedu administratīvas likvidācijas gadījumā.

11

Itālijas Banka ir valsts iestāde, kas pilda Itālijas Republikas centrālās bankas funkcijas. Tai piemīt autonoma un no Itālijas valsts atšķirīga tiesībsubjektība. Kā Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) loceklei Itālijas Bankai atbilstoši LESD 127. panta 5. punktam ir jāpalīdz kompetentajām iestādēm sekmīgi īstenot politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti.

12

Lai izpildītu TUB noteiktos mērķus, it īpaši attiecībā uz uzraugāmo iestāžu stabilu un piesardzīgu vadību, Itālijas Bankai ir reglamentējošas pilnvaras, kontroles un pārbaudes pilnvaras, kā arī daudzas atļauju piešķiršanas pilnvaras. Šīs pilnvaras dod iespēju Itālijas Bankai iesaistīties visos nozīmīgākajos kādas bankas pastāvēšanas aspektos, ievērojot tās komerciālo autonomiju un tikai ar vienu vienīgu mērķi – pārbaudīt, vai tās vadība ir stabila un piesardzīga.

13

Saskaņā ar tās prerogatīvām Itālijas Banka tostarp apstiprināja FITD statūtus, kā novērotājs bez balsstiesībām piedalās FITD sanāksmēs un atbilstoši Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkta d) apakšpunktam apstiprina FITD iejaukšanos par labu tā dalībniekiem.

14

Ar 2012. gada 30. aprīļa lēmumu Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija), pamatojoties uz priekšlikumu, ko izteica Itālijas Banka, kura bija atklājusi nepilnības Tercas, piemēroja Tercas īpašo administrēšanas procedūru. Pēc tam Itālijas Banka iecēla īpašo administratoru, kura uzdevums bija pārvaldīt Tercas īpašās administrēšanas laikposmā.

15

Īpašais administrators, izvērtējis dažādas iespējas, kas varētu izbeigt Tercas grūtības, 2013. gada oktobrī uzsāka sarunas ar BPB, kas bija izteikusi savu interesi parakstīties uz Tercas kapitāla palielināšanu ar nosacījumu, ka tiek veikta šīs bankas uzticamības pārbaude un ka FITD pilnībā sedz tā negatīvu pašu kapitālu.

16

2013. gada 28. oktobrī pēc Tercas īpašā administratora lūguma, kas pamatots ar FITD statūtu 29. pantu, FITD izpildu komiteja pieņēma lēmumu iejaukties par labu Tercas par maksimālo summu 280 miljoni EUR. 2013. gada 29. oktobrīFITD valde šo lēmumu apstiprināja. 2013. gada 4. novembrī atbilstoši TUB 96.ter panta 1. punkta d) apakšpunktam Itālijas Banka apstiprināja šo atbalsta pasākumu.

17

2014. gada 18. martāFITD nolēma apturēt paredzēto iejaukšanos, ņemot vērā neskaidrības, kas saistītas ar Tercas ekonomisko un bilances situāciju, kā arī ar šim atbalstam piemērojamo nodokļu režīmu. Proti, BPB pieprasītās Tercas aktīvu revīzijas noslēgumā starp FITD un BPB ekspertiem radās domstarpības. Šīs domstarpības pēc tam tika atrisinātas šķīrējtiesas procesā.

18

2014. gada 30. maijāFITD izpildu komiteja un valde, pamatojoties uz revīzijas un konsultāciju uzņēmuma 2014. gada 26. maija ziņojumā sniegtajiem secinājumiem un ņemot vērā iejaukšanās izmaksu salīdzinājumu ar kompensācijas izmaksām obligātās iejaukšanās gadījumā, nolēma iejaukties par labu Tercas.

19

2014. gada 7. jūlijā Itālijas Banka sniedza atļauju FITD veikt šo iejaukšanos par labu Tercas. Šī iejaukšanās ietvēra trīs pasākumus, proti, pirmkārt, ieguldījumu 265 miljonu EUR apmērā Tercas negatīvā pašu kapitāla segšanai, otrkārt, garantiju 35 miljonu EUR apmērā, lai segtu kredītrisku, kas saistīts ar konkrētiem Tercas riska darījumiem, un, treškārt, garantiju 30 miljonu EUR apmērā, lai segtu izmaksas, kas varētu rasties no nodokļa samaksas par pirmo pasākumu (turpmāk tekstā – “strīdīgie pasākumi”).

20

Tercas akcionāru kopsapulcē, kuru 2014. gada 27. jūlijā sasauca īpašais administrators ar Itālijas Bankas piekrišanu, tika nolemts, pirmkārt, daļēji segt zaudējumus, tostarp samazinot kapitālu līdz nullei un atceļot visas apritē esošās parastās akcijas, un, otrkārt, palielināt kapitālu līdz 230 miljoniem EUR, emitējot jaunas parastās akcijas, kas piedāvājamas BPB. Šī kapitāla palielināšana notika tajā pašā dienā.

21

Tercas2014. gada 1. oktobrī izstājās no īpašās administrēšanas procedūras, un BPB iecēla jaunu šīs bankas vadību.

22

Komisija 2014. gada 8. augustā un 10. oktobrī nosūtīja Itālijas iestādēm informācijas pieprasījumus par FITD iejaukšanos par labu Tercas. Minētās iestādes uz šiem informācijas pieprasījumiem sniedza atbildi 2014. gada 16. septembrī un 14. novembrī.

23

Komisija 2015. gada 27. februāra vēstulē informēja Itālijas Republiku par lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz strīdīgajiem pasākumiem. 2015. gada 24. aprīlī Komisija publicēja lēmumu par procedūras sākšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

24

2015. gada 23. decembrī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, kurā tā konstatēja, ka strīdīgie pasākumi, kas tika atļauti, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, ir nesaderīgi un prettiesiski atbalsti, ko Itālijas Republika piešķīrusi Tercas, un uzdeva atgūt minētos atbalstus.

25

Itālijas Republika (T‑98/16), BPB (T‑196/16), kā arī FITD, ko atbalsta Itālijas Banka (T‑198/16), katra cēla prasību par strīdīgo lēmumu.

26

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68., 69. un 89.–91. punktā būtībā konstatēja, ka, lai secinātu, ka atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti, Komisijai vēl jo vairāk ir jāsniedz pietiekami netiešie pierādījumi, lai pierādītu, ka šis pasākums ir ticis veikts valsts iestāžu ietekmē vai faktiskā kontrolē, ja runa ir par privātas struktūras veiktu pasākumu, nekā tad, ja pasākumu būtu veicis valsts uzņēmums. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa secināja, ka atšķirībā no situācijas, kurā pasākums, ko īstenojis valsts uzņēmums, ir attiecināms uz valsti, gadījumā, ja pasākumu īsteno privāta struktūra, Komisija nevar vienīgi noteikt, ka valsts iestāžu ietekmes uz šo privāto struktūru un tās faktiskas kontroles neesamība būtu mazticama.

27

Otrkārt, pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114.–131. punktā bija izvērtējusi elementus, kurus Komisija ir izmantojusi, lai uzskatītu, ka strīdīgie pasākumi var tikt attiecināti uz Itālijas valsti, tā 132. punktā secināja, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi Itālijas valsts iestāžu iesaistīšanos šo pasākumu noteikšanā un līdz ar to šo pasākumu attiecināmību uz valsti LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

28

Treškārt, attiecībā uz iejaukšanās “no valsts līdzekļiem” jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 161. punktā pēc tam, kad tā 139.–160. punktā bija izvērtējusi strīdīgajā lēmumā šajā ziņā sniegtos netiešos pierādījumus, nosprieda, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka attiecīgos līdzekļus kontrolēja Itālijas valsts iestādes un ka tādējādi tie bija šo iestāžu rīcībā. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nevarēja secināt, ka, neraugoties uz to, ka FITD iejaukšanās par labu Tercas tika veikta atbilstoši šī konsorcija statūtiem un tā dalībnieku interesēs, izmantojot tikai privātu kapitālu, tās faktiski bija minētās iestādes, kas, īstenojot dominējošu ietekmi uz FITD, ir lēmušas virzīt šo līdzekļu izmantošanu šādas iejaukšanās finansēšanai.

29

Tā kā pirmais nosacījums, lai atbalstu kvalificētu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, proti, ka šo atbalstu piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem, nebija izpildīts, Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo lēmumu.

30

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

31

Itālijas Bankas, FITD, BPB, kā arī Itālijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

32

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 30. jūlijā, Fondazione Cassa di Risparmio di Pesaro, Montani Antaldi Srl, Fondazione Cassa di Risparmio di Fano, Fondazione Cassa di Risparmio di Jesi, kā arī Fondazione Cassa di Risparmio di Risparmio della Provincia di Macerata lūdza atļauju iestāties šajā lietā Itālijas Republikas, BPB, FITD un Itālijas Bankas prasījumu atbalstam.

33

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 13. novembra rīkojumu Komisija/Itālija un Fondo interbancario di tutela dei depositi (C‑425/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:980) pieteikums par iestāšanos lietā tika noraidīts.

34

Itālijas Republika, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 16. panta trešo daļu, lūdza Tiesu šo lietu izskatīt virspalātas sastāvā.

35

Apelācijas sūdzības pamatošanai Komisija izvirza divus pamatus.

36

Pirmais pamats par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu ir sadalīts divās daļās.

37

Pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā esot uzlikusi Komisijai – tai nosakot, vai konkrētajā gadījumā ir izpildītas prasības par atbalsta attiecināmību uz valsti un par tā piešķiršanu no valsts līdzekļiem, – smagāku pierādīšanas pienākumu nekā tas, kas ir prasīts Tiesas judikatūrā.

38

Pirmkārt, Komisija atgādina, ka saskaņā ar šo judikatūru, ja tā vēlas pierādīt, ka pasākumi, ko ir veikusi no valsts nošķirta struktūra, ir attiecināmi uz valsts iestādēm, tai, izmantojot netiešo pierādījumu kopumu, kas izriet no konkrētās lietas, ir jāsniedz pierādījumi par minēto iestāžu iesaistīšanos vai ietekmi attiecīgā pasākuma pieņemšanā, pierādot valsts iestāžu iesaistīšanās iespējamību vai vismaz neiesaistīšanās mazticamo raksturu. Turpretim Komisijai neesot pienākuma pierādīt, ka pastāv konkrēts pamudinājums vai saistoši norādījumi, ko šīs iestādes ir sniegušas struktūrai, kura konkrēti ir piešķīrusi atbalstu. Tāpat neesot nepieciešams, lai Komisija pierādītu šīs iesaistīšanās faktisko ietekmi uz struktūras rīcību, ne arī lai tā pierādītu, ka šīs struktūras rīcība būtu bijusi citāda, ja tā būtu rīkojusies patstāvīgi. Šajā ziņā Komisija it īpaši precizē, ka tai nav jāpierāda, ka pasākuma attiecināmība uz valsti nozīmē, ka sabiedrības intereses atšķiras no šīs struktūras interesēm. Visbeidzot, Tiesas judikatūrā prasītais pierādīšanas standarts nemainoties atkarībā no tā, vai struktūra, kas piešķir atbalstu, ir publiskā vai privātā īpašumā.

39

Komisija uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 69. un 89.–91. punktā Vispārējā tiesa ir pārkāpusi minēto judikatūru, uzliekot Komisijai pienākumu izpildīt stingrāku pierādīšanas standartu nekā tajā paredzētais, lai pierādītu atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsts iestādēm un pierādītu, ka iejaukšanās ir īstenota no valsts līdzekļiem, tikai tādēļ, ka šajā gadījumā atbalsta pasākumu ir sniegusi privāta struktūra.

40

Komisija uzskata, ka no tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114., 116., 117. un 127. punktā ir kļūdaini novērtējusi netiešos pierādījumus, ko tā šajā sakarā bija sniegusi strīdīgajā lēmumā. It īpaši Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Komisijai bija jāsniedz apstiprinoši pierādījumi par to, ka apstrīdētie pasākumi tika veikti valsts iestāžu dominējošā ietekmē, kā arī Komisijai bija jāpierāda, ka šīs iestādes bija iesaistītas visos šo pasākumu noteikšanas posmos, sniedzot saistošus norādījumus, un ka valsts iestāžu iesaistīšanās ietekmēja minēto pasākumu saturu.

41

Turklāt Komisija norāda, ka būtu neloģiski tai noteikt pastiprinātu pierādīšanas pienākumu gadījumā, ja struktūra, kas veikusi pasākumus, ir privāta struktūra, jo šādā situācijā tai pēc definīcijas var būt tikai ierobežots skaits netiešu pierādījumu, lai pierādītu valsts iestāžu iesaistīšanos. It īpaši, nepastāvot institucionāla rakstura saiknēm, šī iesaistīšanās būtu jāmeklē, pamatojoties uz mazāk redzamiem netiešiem pierādījumiem.

42

Otrkārt, Komisija pakārtoti apgalvo, ka FITD ir struktūra, kurai Itālijas Republika ir uzticējusi specifiskus pienākumus saskaņā ar Direktīvu 94/19. Līdz ar to, ņemot vērā Tiesas judikatūru par netransponētu vai nepareizi transponētu direktīvu tiešo iedarbību, it īpaši 2017. gada 10. oktobra spriedumu Farrell (C‑413/15, EU:C:2017:745), esot iespējams uzskatīt, ka šis konsorcijs ir Itālijas valsts emanācija. Šī iemesla dēļ, pat ja Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka ir nepieciešams stingrāks pierādījumu standarts gadījumā, kad struktūra, kas sniedz atbalsta pasākumus, ir privāta struktūra, pārsūdzētajā spriedumā tomēr esot pieļauta tiesību kļūda, piemērojot FITD atšķirību starp privātu struktūru un valsts iestādēm saistībā ar prasībām par atbalsta attiecināmību uz valsti un tā piešķiršanu no valsts līdzekļiem.

43

Treškārt, Komisija atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV 2014, L 173, 149. lpp.) 11. panta 3. punktu noguldījumu garantiju sistēmas, lai novērstu kredītiestādes maksātnespēju, var noteikt “alternatīvus pasākumus”. Tomēr šāda instrumenta izmantošana ir atkarīga no nosacījuma, ka noregulējuma iestāde attiecībā pret kredītiestādi nav veikusi nekādu noregulējuma darbību. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.) 32. panta 4. punkta d) apakšpunktu noregulējuma pasākums var tikt pieņemts vienīgi, ja ir nepieciešams “ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem”, kas šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punkta 28. punktā ir definēts kā “valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē”.

44

Tādējādi, ciktāl Vispārējās tiesas piemērotā stingrākā pierādīšanas standarta dēļ Komisijai būtu praktiski neiespējami pierādīt valsts līdzekļu iesaisti un noguldījumu garantiju sistēmu veikto pasākumu attiecināmību uz valsti, ja tās sastāv no privātām bankām, šīs sistēmas varētu pastāvīgi noteikt “alternatīvus pasākumus” Direktīvas 2014/49 11. panta 3. punkta izpratnē bez pienākuma sākt Direktīvas 2014/59 32. pantā paredzēto noregulējuma procedūru. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ļaujot dalībvalstīm un bankām apiet vai katrā ziņā vājināt tiesību aktu ietekmi banku savienības jomā.

45

Pirmā pamata otrajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neveicot visaptverošu analīzi par netiešajiem pierādījumiem, ko sniegusi šī iestāde, lai pierādītu, ka šajā gadījumā ir izpildīti attiecināmības un valsts līdzekļu nosacījumi.

46

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot atkāpusies no Tiesas judikatūras, saskaņā ar kuru netiešo pierādījumu pierādījuma spēks ir jāizvērtē, tās aplūkojot kopumā, pat ja tās, skatītas atsevišķi un ārpus to konteksta, obligāti nav izšķirošas.

47

Šādas kļūdainas pieejas pieņemšana, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 96.–99. punktā esot likusi Vispārējai tiesai noteikt, ka FITD iejaukšanās mērķis ir īstenot tā dalībnieku privātās intereses, nenorādot iemeslus, kas varētu pamatot šādu apgalvojumu. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 100.–106. punktā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā FITD ar Itālijas tiesību aktiem piešķirtā valsts pilnvarojuma raksturu, nospriežot, ka tas attiecas tikai uz obligāto iejaukšanos, proti, atmaksāšanu noguldītājiem. Komisija uzskata, ka brīvprātīga iejaukšanās taču ir cieši saistīta ar obligāto iejaukšanos, jo pirmo var īstenot tikai tad, ja tā rada mazāku slogu salīdzinājumā ar iespējamu obligātu iejaukšanos. Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 115., 116. un 126. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi vienu pēc otra Komisijas iesniegtos netiešos pierādījumus par Itālijas Bankas iesaistīšanos strīdīgo pasākumu noteikšanā, lai gan šie netiešie pierādījumi, kopā ņemot, esot ļāvuši strīdīgos pasākumus attiecināt uz Itālijas valsti.

48

Itālijas Republika, BPB, FITD un Itālijas Banka galvenokārt norāda, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats nav pieņemams. Šajā ziņā tās uzskata, ka Komisija, aizbildinoties ar Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, vēlas panākt, lai Tiesa no jauna izvērtētu faktus un pierādījumus salīdzinājumā ar pārsūdzētajā spriedumā veikto vērtējumu, it īpaši attiecībā uz strīdīgo pasākumu attiecināmību uz valsti un FITD piešķirtā pilnvarojuma raksturu.

49

Itālijas Republika turklāt norāda uz Komisijas argumenta, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai pierādījumi esot bijuši jāanalizē, ņemot vērā starp FITD, BPB un īpašo administratoru notikušo sarunu kontekstu, nepieņemamību, jo apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma 125.–132. punkts, kuros Vispārējā tiesa izskatīja šo jautājumu.

50

Pakārtoti, Itālijas Republika, BPB, FITD un Itālijas Banka uzskata, ka pirmais pamats nav pamatots.

51

Komisija noraida argumentus par apgalvoto pirmā pamata nepieņemamību, norādot, ka ar šo pamatu tā izvirza jautājumu par juridisko kritēriju, uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies, pārbaudot pierādījumus, kas iesniegti, lai pierādītu Itālijas iestāžu ietekmi uz FITD lēmumiem.

52

No LESD 256. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem un ka tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus un pierādījumus. Faktu un pierādījumu vērtējums tātad, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kurš pats par sevi būtu jāizvērtē Tiesai apelācijas tiesvedībā. Šādai faktu sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav no jauna jānovērtē fakti un pierādījumi (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, VG/Komisija, C‑19/18 P, EU:C:2019:578, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Turpretim, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesas kompetencē ir īstenot savu kontroli, ciktāl Vispārējā tiesa ir kvalificējusi šo faktu juridisko dabu un ir noteikusi no tiem izrietošas tiesiskās sekas (spriedums, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 65. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesas kontroles pilnvaras attiecas tostarp uz jautājumu par to, vai ir ievēroti noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, kā arī par to, vai Vispārējā tiesa, izvērtējot faktus un pierādījumus, ir piemērojusi pareizus juridiskos kritērijus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Toshiba/Komisija, C‑623/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:21, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Konkrētajā gadījumā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka ar savu argumentāciju saistībā ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Komisija kritizē nevis Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu saistībā ar norāžu, kuras Komisija bija iesniegusi šajā tiesā, pierādījuma spēku, bet gan noteikumu par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu piemērošanu, ko Vispārējā tiesa ir veikusi, lai novērtētu šos netiešos pierādījumus, kā arī strīdīgo pasākumu kvalifikāciju.

55

Otrkārt, saistībā ar šī spriedumā 49. punktā norādīto iebildi par nepieņemamību, ir jāatgādina, ka no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda sprieduma, kura atcelšana tiek pieprasīta, apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības pamatošanai, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemami (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tomēr šajā gadījumā pietiek norādīt, ka Komisija savā apelācijas sūdzībā ir precizējusi, ka tā apstrīd tostarp pārsūdzētā sprieduma 126. punktu.

56

Šādos apstākļos pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pieņemams.

57

Saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu vispirms ir jāatgādina, ka kvalificēšana par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē paredz atbilstību vienlaicīgi četriem nosacījumiem, proti, ka pastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana, ka šī iejaukšanās varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ka tā piešķir selektīvu priekšrocību tās saņēmējam un ka ar to tiek kropļota konkurence vai tiek radīti tās kropļošanas draudi (spriedums, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Saistībā ar valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošanas esamību, t.i., vienīgo nosacījumu, par kuru ir runa šajā lietā, ir jāatgādina, ka, lai priekšrocības varētu tikt kvalificētas par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām, no vienas puses, ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, no otras puses, tām jābūt attiecināmām uz valsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59

Konkrētāk, attiecībā uz pasākuma attiecināmību uz valsti Tiesa ir nospriedusi, ka to nevar izsecināt no tā vien, ka minēto pasākumu ir veicis valsts uzņēmums. Proti, pat ja valsts var kontrolēt valsts uzņēmumu un īstenot noteicošu ietekmi uz tā darbībām, nevar tikt automātiski pieņemts, ka šī kontrole konkrētajā gadījumā patiesi tikusi veikta. Vēl ir jāizvērtē, vai var tikt uzskatīts, ka šī pasākuma īstenošanā tādā vai citādā veidā ir bijušas iesaistītas valsts iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 50.–52. punkts; 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija, C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 34. punkts, kā arī 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/KomisijaC‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 46. punkts).

60

Proti, tāda atbalsta pasākuma attiecināmība uz valsti, kuru ir veicis valsts uzņēmums, var tikt secināta no netiešu pierādījumu kopuma, kurš izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir veikts. Šajā ziņā nevar prasīt, lai, pamatojoties uz precīziem norādījumiem, tiktu pierādīts, ka valsts iestādes ir konkrēti mudinājušas valsts uzņēmumu veikt attiecīgo atbalsta pasākumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 53. un 55. punkts; 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija, C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 35. punkts, kā arī 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/KomisijaC‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

It īpaši ir nozīme jebkādiem netiešajiem pierādījumiem, kas konkrētajā gadījumā norāda vai nu uz valsts iestāžu iesaistīšanos, vai mazticamību, ka pasākums, ņemot vērā tostarp tā apmēru, ir ticis īstenots bez iesaistīšanās, šī pasākuma saturu vai nosacījumiem, kurus tas ietver, vai arī uz minēto iestāžu neiesaistīšanos minētā pasākuma veikšanā (spriedums, 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 48. punkts).

62

Turklāt starp netiešajiem pierādījumiem, kas ļauj secināt par šādu attiecināmību, ir apstāklis, ka attiecīgais valsts uzņēmums nevarēja pieņemt strīdīgo lēmumu, neņemot vērā valsts varas iestāžu prasības vai valsts iestāžu norādījumus, valsts uzņēmuma integrācija valsts pārvaldes struktūrās, tā darbības raksturs un tās veikšana tirgū parastos konkurences apstākļos ar privātiem tirgus dalībniekiem, uzņēmuma juridiskais statuss vai arī valsts iestāžu īstenotās uzraudzības intensitāte (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 55. un 56. punkts, kā arī 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija, C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 36. punkts).

63

Aplūkojamajā gadījumā vispirms ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 70. punktā ir konstatējusi, ka Komisija strīdīgajā lēmumā nav centusies skaidri nošķirt prasību par atbalsta attiecināmību uz valsti no prasības par valsts līdzekļiem. Tāpat savā apelācijas sūdzībā Komisija attiecībā uz šo otro prasību vienīgi norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz savu argumentāciju par attiecināmības prasību. Visbeidzot, pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Komisija neatsaucas ne uz vienu no pārsūdzētā sprieduma 133.–161. punktā ietvertajiem motīviem, kas konkrēti veltīti prasības par valsts līdzekļu izmantošanu izvērtēšanai.

64

Šādos apstākļos ir jāizvērtē vienīgi nosacījums par strīdīgo pasākumu attiecināmību uz Itālijas iestādēm.

65

Pirmkārt, vispirms ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 63.–68. un 83.–86. punktā Vispārējā tiesa atgādināja Tiesas judikatūru par atbalsta attiecināmību uz valsts iestādēm, ja priekšrocības piešķir no valsts nošķirtas struktūras. It īpaši pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) 50.–52. un 55. punktu, uzsvēra, ka pat situācijā, kad atbalstu piešķir valsts uzņēmums, valsts iestāžu kontroles īstenošana nevar tikt prezumēta un ka Komisijas rīcībā ir jābūt netiešo pierādījumu kopumam, kas izriet no lietas apstākļiem un no konteksta, kādā finanšu atbalsts ir īstenots, lai pierādītu valsts iestāžu iesaistīšanās līmeni valsts atbalsta piešķiršanā ar valsts uzņēmuma starpniecību.

66

Tikai pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atgādinājusi šo judikatūru, pārsūdzētā sprieduma 69. punktā tā uzskatīja, ka “Komisijas pienākums” iegūt šādus netiešos pierādījumus “vēl jo vairāk ir nepieciešams” situācijā, kad attiecīgo pasākumu nosaka privāta struktūra. Proti, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi šajā pašā 69. punktā, Komisija nevar pamatoties uz kapitāla saiknēm starp šādu struktūru un valsti, jo šāda veida situācijā šādas saiknes nav.

67

Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 87.–90. punktā nosprieda, ka Komisija šajā lietā nevarēja atsaukties uz valsts iestāžu ietekmes un faktiskas kontroles pār privāto struktūru, kas sniedz atbalstu, neesamības mazticamību, bet, tieši pretēji, šādā situācijā Komisijai vēl jo vairāk ir jāizklāsta un jāpamato “pietiekami netiešie pierādījumi”, kas ļautu konstatēt, ka attiecīgais pasākums ir ticis pieņemts valsts iestāžu faktiskā ietekmē vai kontrolē un ka līdz ar to šis pasākums ir attiecināms uz valsti.

68

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 94.–132. punktā Vispārējā tiesa analizēja Komisijas sniegtos netiešos pierādījumus un pēc tam šīs analīzes noslēgumā konstatēja, ka strīdīgie pasākumi nevar tikt attiecināti uz Itālijas iestādēm.

69

Izdarot konstatējumus, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 68. un 69. punktā, kā arī 88.–90. punktā, Vispārējā tiesa nav ne pārkāpusi šī sprieduma 58.–62. punktā atgādināto judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai, pamatojoties uz netiešu pierādījumu kopumu, ir jāpierāda, ka attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz valsti, ne arī noteikusi tādējādi Komisijai pienākumu izpildīt augstāku pierādījumu standartu tikai tādēļ, ka FITD ir privāta struktūra.

70

Proti, ar šādiem konstatējumiem Vispārējā tiesa, pirmkārt, vienīgi ņēma vērā, kā tas tostarp izriet no pārsūdzētā sprieduma 87. un 88. punkta, objektīvas atšķirības starp situāciju, kurā atbalstu piešķirošā struktūra ir valsts uzņēmums, un situāciju, kurā, kā tas ir šajā gadījumā, šī struktūra, proti, FITD, ir privāta.

71

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 69., 89. un 90. punktā Vispārējā tiesa ir izdarījusi secinājumus no šīm objektīvajām atšķirībām, lai precizētu netiešo pierādījumu veidu, kas konkrētajā gadījumā ļautu pierādīt strīdīgo pasākumu attiecināmību uz Itālijas iestādēm.

72

Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Komisija, situācijā, kurā, kā tas ir šajā gadījumā, struktūrai, kas ir sniegusi atbalstu, ir privāts raksturs, netieši pierādījumi, ar kuriem var pierādīt pasākuma attiecināmību uz valsti, atšķiras no tiem, kas tiek pieprasīti gadījumā, ja atbalsta sniedzējs ir valsts uzņēmums.

73

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa nav noteikusi atšķirīgus pierādīšanas standartus, bet, gluži pretēji, ir piemērojusi šī sprieduma 60. punktā minēto judikatūru, saskaņā ar kuru netiešie pierādījumi, ar kuriem var pierādīt atbalsta pasākuma attiecināmību, izriet no konkrētas lietas apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir īstenots, un kapitāla saiknes starp attiecīgo struktūru un valsti neesamībai šajā ziņā ir zināma nozīme.

74

Turklāt Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa strīdīgo pasākumu attiecināmību uz Itālijas iestādēm esot padarījusi atkarīgu no apstākļa, ka šīs iestādes ir ietekmējušas visus attiecīgās FITD iejaukšanās īstenošanas posmus, ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 114. punkta interpretāciju. Proti, Vispārējā tiesa minētajā punktā tikai atgādināja, ka ir jāizvērtē apstākļi, pamatojoties uz kuriem Komisija pati strīdīgajā lēmumā bija uzskatījusi, ka minētajām iestādēm bija pilnvaras un līdzekļi, lai ietekmētu visus strīdīgo pasākumu īstenošanas posmus.

75

Tāpat Komisija kļūdaini apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 116. punktā ir nospriedusi, ka, lai konstatētu privātās struktūras veikta pasākuma attiecināmību uz valsti, Komisijai esot jāpierāda valsts iestāžu iesaistīšanās ietekme uz minēto pasākumu. Proti, kā savu secinājumu 97. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Vispārējā tiesa šajā 116. punktā nav izvērtējusi, vai Itālijas Bankas iejaukšanās ir konkrēti ietekmējusi strīdīgo pasākumu saturu, bet tikai konstatējusi, pirmkārt, ka šai valsts iestādei nebija nekādu pilnvaru ietekmēt iejaukšanās saturu un, otrkārt, ka Itālijas Bankai ir tikai pilnvaras kontrolēt minēto pasākumu atbilstību tiesiskajam regulējumam prudenciālās uzraudzības nolūkos.

76

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 117. un 127. punktā Vispārējā tiesa nav arī nospriedusi, ka konstatējums par strīdīgo pasākumu attiecināmību uz Itālijas iestādēm nozīmē, ka Komisijai ir jāpierāda, ka Itālijas Bankai ir pilnvaras pieprasīt noguldījumu garantiju sistēmām veikt tādus iejaukšanās pasākumus kā strīdīgie pasākumi. Proti, pārbaudot netiešos pierādījumus, kurus Komisija ir izmantojusi strīdīgajā lēmumā, lai secinātu, ka strīdīgie pasākumi varēja tikt attiecināti uz Itālijas valsti, Vispārējā tiesa vienīgi konstatēja, ka Itālijas Bankas aicinājums FITD un BPB panākt līdzsvarotu vienošanos nebija paredzēts, lai sniegtu norādes šīm pusēm, un tam nebija nekādas ietekmes uz FITD lēmumu iejaukties par labu Tercas ar strīdīgo pasākumu palīdzību.

77

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas argumentiem par FITD raksturu ir jāatgādina, kā to secinājumu 128. un 129. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka jēdzienu “valsts emanācija” Tiesa ir izstrādājusi, lai ļautu attiecīgajām personām atsaukties uz beznosacījuma un pietiekami precīziem noteikumiem direktīvā, kas nav transponēta vai nav pareizi transponēta, attiecībā pret struktūrām vai vienībām, kuras ir pakļautas valsts kontrolei vai kurām ir pārmērīgi lielas pilnvaras salīdzinājumā ar tām, kas izriet no noteikumiem, kuri ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. oktobris, Farrell, C‑413/15, EU:C:2017:745, 33. punkts). Tādējādi šis jēdziens nav ticis attīstīts, lai šādu struktūru vai vienību veiktos pasākumus varētu kvalificēt kā valsts atbalstu, un tādējādi to nevar attiecināt uz jautājumu par atbalsta pasākumu attiecināmību uz valsti.

78

Treškārt, attiecībā uz tādu tiesību aktu apiešanas risku, kas attiecas uz banku savienību, pietiek norādīt, ka Komisijas arguments ir balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru apgalvotais stingrākais pierādījumu standarts attiecībā uz attiecināmību uz valsti, kuru esot izmantojusi Vispārējā tiesa, padara Komisijai praktiski neiespējamu pierādīt šo attiecināmību saistībā ar noguldījumu garantiju sistēmu veiktajiem pasākumiem. Pirmkārt, no šī sprieduma 65.–73. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav piemērojusi šādu stingrāku pierādīšanas standartu. Otrkārt, kā secinājumu 125. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, pat ja būtu jāuzskata, ka konkrētajā gadījumā strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz Itālijas valsti, tas nenozīmē, ka noguldījumu garantiju sistēmas veikts pasākums nekad nevarētu tikt kvalificēts par valsts atbalstu un līdz ar to nekad nevarētu būt pamats uzsākt Direktīvas 2014/59 32. pantā paredzēto noregulējuma procedūru. Proti, šāda kvalifikācija joprojām būtu iespējama, bet būtu atkarīga no noguldījumu garantiju sistēmas un attiecīgā pasākuma iezīmēm.

79

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

80

Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu ir jākonstatē, ka tā pamatojas uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju, jo pretēji tam, ko apgalvo Komisija, nav konstatējams, ka Vispārējā tiesa nebūtu veikusi visaptverošu to netiešo pierādījumu analīzi, kurus Komisija sniegusi, lai pierādītu, ka FITD iejaukšanās bija attiecināma uz Itālijas valsti.

81

Proti, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 71.–82. punktā Vispārējā tiesa ir izklāstījusi visus šos netiešos pierādījumus, sniedzot to apkopojumu.

82

Otrkārt, pārbaudot FITD piešķirtā valsts pilnvarojuma apjomu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 96.–105. punktā analizēja visus Komisijas šajā ziņā sniegtos netiešos pierādījumus. Tikai pēc šīs analīzes veikšanas Vispārējā tiesa minētā sprieduma 106. punktā secināja, ka tāda FITD brīvprātīga iejaukšanās kā šajā lietā, ciktāl tā mērķis atšķiras no Direktīvā 94/19 paredzētā ar noguldījumu atmaksu saistītā mērķa, nav valsts pilnvarojuma īstenošana.

83

Treškārt, pārbaudot FITD autonomiju strīdīgo pasākumu pieņemšanā, pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atgādinājusi, ka FITD darbojas “[tās dalībnieku] interesēs” un ka “neviens institucionāls elements” nesaista to ar Itālijas valsts iestādēm, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114. punktā konstatēja, ka tieši “šajā saistībā [kontekstā]” ir jāanalizē strīdīgajā lēmumā Komisijas norādītie elementi. Vispārējā tiesa minētajā 114. punktā arī konstatēja, ka ir jāpārbauda, vai Komisijas norādītie “netiešie pierādījumi” ir pietiekami, lai pierādītu, ka strīdīgie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas valsti. Vispārējā tiesa veica šo pārbaudi pārsūdzētā sprieduma 115. un 131. punktā, tostarp minētā sprieduma 125.–127. punktā analizējot “kontekstu, kādā tika noteikti FITD atbalsta pasākumi Tercas”.

84

Šajos apstākļos ir jākonstatē, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 132. punkta, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz Komisijas izmantoto netiešo pierādījumu kopuma, kas aplūkoti to kontekstā, analīzes un līdz ar to tādā veidā, kas atbilst šī sprieduma 60. punktā atgādinātajai judikatūrai, ir nospriedusi, ka šī iestāde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, strīdīgā lēmuma 133. apsvērumā uzskatot, ka tā ir pierādījusi, ka Itālijas iestādes bija īstenojušas būtisku publisku kontroli FITD iejaukšanās par labu Tercas noteikšanā.

85

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata otrā daļa un līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats kopumā ir jānoraida.

86

Ar otro pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi attiecīgos faktus, kā arī Itālijas tiesības.

87

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 116. punktā esot acīmredzami sagrozījusi TUB 96.ter panta 1. punkta saturu, nospriežot, ka Itālijas Banka ir veikusi tikai apstrīdēto pasākumu tiesiskuma, nevis piemērotības pārbaudi. Proti, ciktāl no minētās tiesību normas izriet, ka Itālijas Banka atļauj veikt atbalstu bankām, “ņemot vērā noguldītāju aizsardzību un banku sistēmas stabilitāti”, kontrole, ko šī valsts iestāde var veikt, pārsniedzot vienkāršu strīdīgo pasākumu tiesiskuma pārbaudi, līdz ar to tai varētu nākties pārbaudīt, vai šādi pasākumi atbilst tās banku un finanšu politikas mērķiem.

88

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 153. un 154. punktā ir sagrozījusi FITD statūtu 21. panta saturu, nospriežot, ka brīvprātīgās iejaukšanās finansēšanas metode atšķiras no obligātās iejaukšanās finansēšanas metodes.

89

Šajā ziņā Komisija precizē, ka tas, ka pārsūdzētā sprieduma 153. punkts sākas ar vārdu “turklāt”, neļauj secināt, ka tajā ietvertā argumentācija ir sniegta tikai pilnības labad un ka līdz ar to iebildumi, kas vērsti pret šo argumentāciju, būtu neiedarbīgi. Proti, Komisija uzskata, ka tieši šajā punktā Vispārējā tiesa noraidīja tās argumentu, saskaņā ar kuru FITD dalībnieku šim konsorcijam veiktās iemaksas ir obligātas un līdz ar to tie ir valsts līdzekļi.

90

Itālijas Republika, BPB, FITD un Itālijas Banka galvenokārt lūdz atzīt otro pamatu par nepieņemamu un, pakārtoti, atzīt to par nepamatotu un katrā ziņā neiedarbīgu.

91

Ar otro pamatu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 116., kā arī 153. un 154. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi attiecīgi valsts tiesības un attiecīgos faktus.

92

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 52. punktā minētās judikatūras, ka faktu novērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi būtu pakļauts kontrolei Tiesā.

93

Tāpat saistībā ar novērtējuma, ko Vispārējā tiesa veikusi attiecībā uz valsts tiesībām, pārbaudi apelācijas tiesvedībā Tiesai ir tikai kompetence pārbaudīt, vai nav notikusi šo tiesību sagrozīšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, TV2/Danmark/Komisija, C‑649/15 P, EU:C:2017:835, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Visbeidzot, kā tas ir atgādināts šajā pašā šī sprieduma 52. punktā, sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādā veidā, lai nebūtu jāveic atkārtots faktu un pierādījumu novērtējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, TV2/Danmark/Komisija, C‑649/15 P, EU:C:2017:835, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

95

Šajā lietā attiecībā uz apgalvoto valsts tiesību sagrozīšanu ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 116. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka saskaņā ar TUB 96.ter panta 1. punkta d) apakšpunktu Itālijas Banka atļauj noguldījumu garantiju sistēmu iejaukšanos, “ņemot vērā noguldītāju aizsardzību un banku sistēmas stabilitāti”.

96

Šīs tiesību normas formulējums ļauj uzskatīt, ka Itālijas Banka tāpat kā citas valsts iestādes, kas arī ir atbildīgas par sabiedrības interešu aizsardzību, ir tiesīga veikt noguldījumu garantiju sistēmu iejaukšanās kontroli, ņemot vērā spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai aizsargātu minētās intereses.

97

Turklāt ir jānorāda, ka tajā pašā pārsūdzētā sprieduma 116. punktā Vispārējā tiesa atgādināja tiesisko regulējumu, kurā ietilpst TUB 96.ter panta 1. punkta d) apakšpunkts un no kura skatpunkta, pēc tās domām, šī tiesību norma ir jāinterpretē. Tādējādi saskaņā ar TUB 5. pantu Itālijas Banka veic prudenciālās uzraudzības funkcijas, “ņemot vērā tās kontrolei pakļauto iestāžu stabilu un piesardzīgu vadību, vispārēju stabilitāti, finanšu sistēmas efektivitāti un konkurētspēju, kā arī piemērojamo noteikumu ievērošanu”. Tāpat no minētā pārsūdzētā sprieduma 116. punkta izriet, ka saskaņā ar TUB 19. pantu Itālijas Banka sniedz atļauju attiecībā uz dažiem svarīgiem banku lēmumiem, piemēram, [cita uzņēmuma] iegādēm.

98

Šajos apstākļos pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no TUB 96.ter panta 1. punkta d) apakšpunktā ietvertās frāzes “ņemot vērā noguldītāju aizsardzību un banku sistēmas stabilitāti” acīmredzami neizriet, ka Itālijas Banka veiktu piemērotības pārbaudi attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmu iejaukšanos, kāda ir strīdīgie pasākumi, un ka līdz ar to Komisija nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 116. punktā būtu sagrozījusi šo tiesību normu, nospriežot, ka Itālijas Banka vienīgi pārbauda iejaukšanās pasākumu atbilstību tiesiskajam regulējumam prudenciālās uzraudzības nolūkos.

99

Attiecībā uz apgalvoto FITD statūtu 21. panta sagrozīšanu ir jānorāda, ka Komisijas argumenti ir balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni, jo pretēji tam, ko apgalvo šī iestāde, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 153. un 154. punktā nav nospriedusi, ka brīvprātīgā iejaukšanās finansēšanas metode atšķiras no obligātās iejaukšanās finansēšanas metodes.

100

Proti, pirmkārt, pārbaudot tādu iemaksu iespējami obligāto raksturu, kuras izmantojusi FITD, lai veiktu attiecīgo iejaukšanos, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 153. punktā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 177. punktā, ir vienīgi konstatējusi, ka atšķirībā no konsorcija darbībai nepieciešamajiem līdzekļiem minētās iemaksas tika uzskatītas par avansiem, “kurus dalībnieki iemaksāja FITD, un šis konsorcijs to vārdā pārvaldīja tos kā pilnvarotais pārstāvis”.

101

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 154. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, runājot par brīvprātīgu iejaukšanos, no privātā rakstura statūtu noteikuma izriet pienākums sniegt ieguldījumu iejaukšanos pasākumos, nevis iemaksu finansēšanas metode, Vispārējai tiesai uzsverot, ka pienākuma iejaukties pamatā ir reglamentējoša tiesību norma tad, ja FITD“ir īpašs valsts pilnvarojums pārvaldīt dalībnieku ieguldījumus, ko tie veikuši saistībā ar noguldītāju noguldījumu likumisko garantiju”.

102

Šajos apstākļos otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots, nelemjot par tā pieņemamību.

103

Tā kā neviens no abiem pamatiem, ko Komisija izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, nav apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

104

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

105

Tā kā Itālijas Republika, BPB, FITD un Itālijas Banka ir prasījušas piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: