1

Ar savu apelācijas sūdzību Deichmann SE lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 17. janvāra spriedumu Deichmann/EUIPO – Munich (Krusta uz sporta kurpes sāniem attēls) (T‑68/16, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:7), ar kuru Vispārējā tiesa ir noraidījusi tās prasību atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2015. gada 4. decembra lēmumu (lieta R 2345/2014‑4) attiecībā uz atcelšanas procesu starp Deichmann un Munich SL (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes Regulā (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par [Eiropas Savienības] preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) tika izdarīti grozījumi ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2424 (2015. gada 16. decembris) (OV 2015, L 341, 21. lpp.), kura stājās spēkā 2016. gada 23. martā. Ar spēku no 2017. gada 1. oktobra Regula Nr. 207/2009, kurā tika izdarīti grozījumi, tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.). Tomēr, ņemot vērā pieteikuma par atcelšanu iesniegšanas datumu, tas ir, 2011. gada 26. janvāri, kas ir noteicošs, lai konstatētu piemērojamos tiesību aktus, šo strīdu reglamentē Regulas Nr. 207/2009 noteikumi.

3

Regulas Nr. 207/2009 15. panta “[Eiropas Savienības] preču zīmju izmantošana” 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Ja piecos gados pēc [Eiropas Savienības] preču zīmes reģistrācijas tās īpašnieks nav sācis šo preču zīmi [Savienībā] patiesi izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, vai ja tās izmantošana ir pārtraukta uz nepārtrauktu piecu gadu laikposmu, uz [Eiropas Savienības] preču zīmi attiecina šajā regulā paredzētās sankcijas, ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu.

Pirmās daļas izpratnē par izmantošanu tiek uzskatīta arī:

4

Šīs regulas 51. panta “Pamats atcelšanai” 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka tiesības paziņo par atceltām, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas proces[ā] attiecībā uz pārkāpumu:

5

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2017/1431 (2017. gada 18. maijs), ar ko nosaka detalizētus noteikumus, kā īstenojamas dažas Regulas Nr. 207/2009 normas (OV 2017, L 205, 39. lpp.), kura atbilstoši tās 38. panta formulējumam ir piemērojama tikai no 2017. gada 1. oktobra, tas ir, pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas datuma, 3. pantā “Preču zīmes atveidojums” ir noteikts:

“1.   Preču zīmi var atveidot jebkurā piemērotā veidā, izmantojot vispārpieejamas tehnoloģijas, ja vien to var skaidri, precīzi, autonomi, viegli piekļūstami, saprotami, noturīgi un objektīvi reproducēt reģistrā tā, lai kompetentās iestādes un sabiedrība varētu skaidri un precīzi noteikt īpašniekam nodrošinātās aizsardzības priekšmetu.

2.   Preču zīmes atveidojums nosaka reģistrācijas priekšmetu. Ja atveidojumam pievienots apraksts saskaņā ar 3. punkta d) un e) apakšpunktu, f) apakšpunkta ii) punktu, h) apakšpunktu vai 4. punktu, šāds apraksts atbilst atveidojumam un nepaplašina tā darbības jomu.

3.   Ja pieteikums attiecas uz kādu no preču zīmju veidiem, kas uzskaitīti a)–j) apakšpunktā, pieteikumā ietver attiecīgu norādi. Neskarot 1. vai 2. punktu, preču zīmes veids un tās atveidojums ir savstarpēji atbilstoši, proti:

4.   Ja preču zīme nepieder nevienam no 3. punktā uzskaitītajiem veidiem, tās atveidojums atbilst 1. punktā noteiktajiem standartiem un tam var pievienot aprakstu.

5.   Ja atveidojums tiek iesniegts elektroniski, Biroja izpilddirektors nosaka elektroniskās datnes formātu un lielumu, kā arī visas citas attiecīgās tehniskās specifikācijas.

6.   Ja atveidojums netiek iesniegts elektroniski, preču zīmi reproducē uz vienas papīra lapas, kas nav tā pati lapa, uz kuras ir pieteikuma teksts. Uz lapas, uz kuras zīmi reproducē, ir visi attiecīgie rakursi vai attēli, un tā nepārsniedz DIN A4 izmēru (29,7 cm augstumā, 21 cm platumā). Visapkārt atstāj vismaz 2,5 cm platu piemali.

7.   Ja zīmes pareizais novietojums nav acīmredzams, katrai reprodukcijai pievieno atzīmi “augša”.

8.   Zīmes reprodukcijas kvalitāte ir tāda, lai to varētu:

9.   Parauga vai eksemplāra iesniegšanu neuzskata par pienācīgu preču zīmes atveidojumu.”

6

Tiesvedības priekšvēsturi, kāda tā izriet no pārsūdzētā sprieduma 1.–14. punkta, var rezumēt šādi.

7

2002. gada 6. novembrī persona, kas iestājusies lietā, Munich iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009.

8

Reģistrācijai pieteiktā preču zīme (turpmāk tekstā – “attiecīgā preču zīme”) bija attēlota šādi:

9

Preces, attiecībā uz kurām bija pieteikta reģistrācija, ietilpst 25. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “sporta apavi”.

10

Attiecīgā preču zīme tika reģistrēta 2004. gada 24. martā ar numuru 2923852.

11

Saistībā ar prasību par preču zīmes pārkāpumu, ko Munich pret Deichmann cēla Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija), pēdējais minētais uzņēmums 2010. gada 29. jūnijā cēla pretprasību, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu, 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 100. panta 1. punktu. 2010. gada 26. oktobrīLandgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 100. panta 7. punktu nolēma apturēt lietas izskatīšanu attiecībā uz prasību par preču zīmes pārkāpumu un lūdza Deichmann trīs mēnešu laikā iesniegt EUIPO pieteikumu par atcelšanu un spēkā neesamības paziņošanu.

12

2011. gada 26. janvārī prasītāja, pamatoties uz Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu, EUIPO iesniedza attiecīgās preču zīmes atcelšanas pieteikumu, jo it īpaši piecu gadu ilgā laikā līdz pretprasības datumam tā neesot tikusi faktiski izmantota Eiropas Savienībā saistībā ar precēm, attiecībā uz kurām tā bija reģistrēta.

13

Ar 2014. gada 7. augusta lēmumu EUIPO Anulēšanas nodaļa apmierināja pieteikumu par atcelšanu, paziņoja attiecīgo preču zīmi par atceltu no 2011. gada 26. janvāra un piesprieda Munich segt tiesāšanās izdevumus.

14

2014. gada 10. septembrīMunich par Anulēšanas nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību.

15

Ar strīdīgo lēmumu EUIPO Apelācijas ceturtā padome atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu un noraidīja pieteikumu par atcelšanu. Būtībā tā norādīja, ka izmantošanas pierādījumi pierādot attiecīgās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz “sporta apaviem”, kas ietilpst 25. klasē Nicas nolīguma izpratnē, nozīmīgajā laikposmā, ko tā definēja kā tādu, kas atbilst pieciem gadiem pirms pretprasības iesniegšanas datuma.

16

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 15. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību par strīdīgo lēmumu.

17

Lai pamatotu savu prasību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja trīs pamatus. Pirmais pamats attiecās uz Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta pārkāpumu, ko esot pieļāvusi Apelācijas padome, jo tā, uzskatīdama, ka jautājumam, vai runa ir par grafisku preču zīmi vai pozīcijas preču zīmi, nav nozīmes, esot kļūdaini novērtējusi attiecīgās preču zīmes priekšmetu. Otrais pamats attiecās uz šīs pašas regulas 51. panta 1. punkta un 15. panta 1. punkta pārkāpumu, jo, lai noteiktu, vai attiecīgā preču zīme ir tikusi izmantota savā reģistrētajā formā vai formā, kas negroza tās atšķirtspēju, Apelācijas padome esot salīdzinājusi tikai tās daļu, tas ir, divas sakrustotās līnijas, kas ir novietotas uz sporta kurpēm, kuras, iespējams, tirgo persona, kas iestājusies lietā. Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja, ka Apelācijas padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punktu, jo tā esot balstījusies uz kurpju modeļiem, kuru tirdzniecība, ko veic persona, kas iestājusies lietā, nav tikusi pierādīta.

18

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja šos trīs pamatus un līdz ar to prasību kopumā.

19

Attiecībā uz pirmo pamatu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33. un 34. punktā norādīja, ka “pozīcijas preču zīmes” ir līdzīgas grafisko un trīsdimensiju preču zīmju kategorijām, jo ar tām ir paredzēts novietot grafiskus vai trīsdimensiju elementus uz preces virsmas. Tā uzskatīja, ka no judikatūras izriet, ka saistībā ar preču zīmes atšķirtspējas vērtējumu “pozīcijas preču zīmes” kvalificēšanai par grafisku vai trīsdimensiju preču zīmi vai par īpašu preču zīmju kategoriju nav nozīmes. Turklāt judikatūrā esot atzīta iespēja, ka grafiskas preču zīmes patiesībā ir “pozīcijas” preču zīmes.

20

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka vienīgi no tā, ka, reģistrējot attiecīgo preču zīmi, tika izdarīta atzīme “grafiskai preču zīmei” paredzētajā vietā, nevar tikt secināts, ka tā vienlaikus nevarētu tikt uzskatīta par “pozīcijas” preču zīmi. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. punktā norādīja, ka it īpaši ir jāņem vērā, ka preču zīmes grafiskajā attēlā skaidri un ar nepārtrauktām līnijām ir apzīmēts elements, kura reģistrācija ir pieteikta, un ar punktētām līnijām – to attiecīgo preču kontūras, uz kurām tas ir izvietots. Vispārējā tiesa precizēja, ka attiecīgā preču zīme, lai gan tā ir uzskatāma par tādu, kas ir piederīga “pozīcijas preču zīmēm”, joprojām ir arī grafiska preču zīme.

21

Pārsūdzētā sprieduma 40. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tieši no attiecīgās preču zīmes grafiskā attēla ar var secināt, ka prasītā aizsardzība attiecas vienīgi uz krustu, ko veido divas melnas sakrustotas līnijas, kuras ir attēlotas ar nepārtrauktām līnijām. Turpretim tā uzskatīja, ka “punktētās” līnijas, kuras veido sporta kurpes kontūras un tās šņores, ir saprotamas kā tādas, kas ļauj precizēt minētā krusta izvietojumu, jo punktētas līnijas šajā ziņā tiek parasti izmantotas salīdzināmās situācijās.

22

Pārsūdzētā sprieduma 44. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Apelācijas padome varēja pamatoti norādīt, ka, “tā kā preču zīmi definē grafiskais attēls, jautājums, vai runa ir par pozīcijas preču zīmi vai grafisku preču zīmi, nav nozīmīgs”.

23

Attiecībā uz otro un trešo pamatu Vispārējā tiesa norādīja, ka Apelācijas padome ir pamatoti uzskatījusi, ka Anulēšanas nodaļai sniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu attiecīgās preču zīmes faktisku izmantošanu.

24

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

25

Munich un EUIPO respektīvi lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza vienu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 15. panta 1. punkta pārkāpumu. Lai pamatotu šo pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka jautājumam, vai attiecīgā preču zīme ir pozīcijas preču zīme vai grafiska preču zīme, nav nozīmes, neesot ņēmusi vērā attiecīgās preču zīmes veida noteikšanas nozīmīgumu un tiesiskās sekas. Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot pareizi noteikusi attiecīgās preču zīmes priekšmetu, bet esot uzskatījusi šo preču zīmi un attiekusies pret to kā pret pozīcijas preču zīmi, novērtējot tās faktisko izmantošanu. Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini pieņēmusi, ka Munich ir izdevies pierādīt savas preču zīmes faktisku izmantošanu, sniedzot pierādījumus par kurpju, uz kuru sāniem ir izvietotas divas sakrustotas līnijas, pārdošanu.

27

Ar vienīgo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda vispirms, ka pārsūdzētā sprieduma 44. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka, “tā kā preču zīmi definē grafiskais attēls, jautājums, vai runa ir par pozīcijas preču zīmi vai grafisku preču zīmi, nav nozīmīgs”.

28

Šajā ziņā tā norāda, ka, lai noteiktu, vai attiecīgā preču zīme ir vai nav tikusi faktiski izmantota, ir būtiski noskaidrot, vai tā ir reģistrēta kā pozīcijas preču zīme vai kā grafiska preču zīme.

29

Dažādiem preču zīmju veidiem raksturīgie juridiskie nosacījumi, priekšmets un aizsardzības joma un preču zīmju izmantošana esot atšķirīgi. Ja attiecīgā preču zīme būtu uzskatāma par grafisku preču zīmi, tās priekšmetu veidotu grafiskais attēlojums, kāds tas ir reģistrēts, tas ir, šņorētas kurpes, kuras zole nav redzama, ar divām sakrustotām līnijām uz sāniem stilizēts attēls. Ja turpretim attiecīgā preču zīme būtu uzskatāma par pozīcijas preču zīmi, tās priekšmets būtu divas sakrustotas līnijas, kas ir novietojamas konkrētā preces vietā.

30

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd arī pārsūdzētā sprieduma 34. punktu, ar kuru Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka judikatūrā ir atzīta iespēja, ka grafiskas preču zīmes patiesībā ir “pozīcijas” preču zīmes. Tā norāda, ka šī interpretācija esot pretrunā Īstenošanas regulas 2017/1431 3. panta 3. punkta d) apakšpunktam, saskaņā ar kuru pozīcijas preču zīmes esot īpaša preču zīmju kategorija, kas atšķiras no grafisku preču zīmju kategorijas. Tā arī norāda, ka Vispārējās tiesas citētā judikatūra, it īpaši Tiesas 2013. gada 18. aprīļa spriedums Colloseum Holding (C‑12/12, EU:C:2013:253) un Vispārējās tiesas 2010. gada 28. septembra spriedums Rosenruist/ITSB (Kabatas, uz kuras izvietotas divas vienā punktā sakrustotas līnijas, attēls) (T‑388/09, nav publicēts, EU:T:2010:410), šajā lietā neesot piemērojama, jo šajā lietā aplūkojamās preču zīmes, kura ir apzīmēta kā grafiska preču zīme, reģistrācijā neesot iekļauts nedz tās apraksts, kura rezultātā to būtu iespējams uzskatīt par pozīcijas preču zīmi, nedz arī paziņojums par atteikšanos.

31

Turpinot apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunās, apgalvodama, no vienas puses, ka jautājums par to, vai runa ir par pozīcijas preču zīmi vai grafisku preču zīmi, nav nozīmīgs, un aplūkodama, no otras puses, attiecīgo preču zīmi kā pozīcijas preču zīmi pārsūdzētā sprieduma 26., 28., 35., 40., 49., 65. un nākamajos punktos.

32

Tā uzskata, ka esot katrā ziņā kļūdaini uzskatīt attiecīgo preču zīmi par pozīcijas preču zīmi, lai gan pieteikuma veidlapā tā esot tikusi norādīta un reģistrēta kā grafiska preču zīme. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, nosakot apstrīdētās preču zīmes priekšmetu, ka rezultātā tā esot uzskatījusi šo preču zīmi un esot aplūkojusi to kā pozīcijas preču zīmi, novērtējot tās faktisko izmantošanu.

33

Pirmkārt un pretēji Vispārējās tiesas vērtējumam, saskaņā ar kuru sporta kurpes precīzas kontūras nav tikušas pieteiktas reģistrācijai kā preču zīme, jo tās ir norādītas ar punktētu līniju, vienkārša punktētas vai pārtrauktas līnijas novilkšana, ja nav citu kritēriju, kas norādītu uz to, ka runa ir par pozīcijas preču zīmi, nepierādot, ka attiecībā uz šajā formā paredzētajiem elementiem būtu izteikta atteikšanās. Ja nav šāda paziņojuma par atteikšanos vai apraksta, esot jāpieņem, ka šīs līnijas ir daļa no attiecīgās preču zīmes.

34

Otrkārt, nevienā tiesību normā neesot paredzēts, ka vienkārša punktētu līniju izmantošana, lai attēlotu preču zīmi, nozīmētu, ka tā ir kvalificējama kā pozīcijas preču zīme.

35

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 38. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka apstrīdētā preču zīme ir uzskatāma par pozīcijas preču zīmi, ievērojot, ka Munich ir norādījusi uz agrāko raksturu, pamatojoties uz 1992. gadā reģistrētu Spānijas preču zīmi, kuras grafiskais attēls ir identisks attiecīgajai preču zīmei un kurai ir pievienots apraksts, tajā precizējot, ka preču zīmi veido krusta, kurš ir izvietots uz sporta kurpes sāniem, attēls.

36

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 15. panta 1. punktu, pārbaudīdama tikai to, vai sakrustotas līnijas ir vai nav novietotas uz Munich tirgojamo kurpju precīzas pozīcijas, nesalīdzinot tās izmantotos apzīmējumus un preču zīmi, kāda tā ir reģistrēta. Šādi Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Munich ir pierādījusi attiecīgās preču zīmes faktisku izmantošanu, pierādot apavu, uz kuru sāniem ir novietotas divas sakrustotas līnijas, pārdošanu.

37

EUIPO uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

38

Munich, kas galvenokārt izvirza pamata nepieņemamību, uzskata, ka tas katrā ziņā nav pamatots.

39

Vispirms, runājot par Munich izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kura ir saistīta ar Vispārējās tiesas vērtējuma, kas attiecas uz attiecīgo preču zīmi veidojošiem elementiem, tas ir, ka to veido tikai melnais krusts, nevis dibenplāns, ko veido punktēta līnija, iespējami faktisko raksturu, – no apelācijas sūdzības izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka šajā lietā nav būtiski noteikt, vai attiecīgā preču zīme ir pozīcijas preču zīme vai grafiska preču zīme. Tā kā iebilde par nepieņemamību neattiecas uz ar šo pamatu apstrīdētajiem Vispārējās tiesas vērtējumiem, tā ir jānoraida.

40

Runājot par pamatu pēc būtības, vispirms ir jākonstatē, ka šajā lieta nozīmīgajā datumā piemērojamajos tiesību aktos nav bijušas definētas “pozīcijas preču zīmes”, tāpēc Vispārējai tiesai nav bijis jāuzskata, ka attiecīgās preču zīmes klasificēšana par grafisku preču zīmi vai pozīcijas preču zīmi ir nozīmīga.

41

Turpinot ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa, no vienas puses, uzskatot, ka jautājums par to, vai attiecīgā preču zīme ir uzskatāma par pozīcijas preču zīmi vai grafisku preču zīmi, nav nozīmīgs, un, no otras puses, aplūkojot šo preču zīmi kā pozīcijas preču zīmi, nav nonākusi pretrunās. No pārsūdzētā sprieduma 36. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka attiecīgā preču zīme, lai gan tā ir uzskatāma par tādu, kas ir piederīga pozīcijas preču zīmēm, joprojām ir arī grafiska preču zīme. Turklāt, lai novērtētu, vai attiecīgā preču zīme ir tikusi faktiski izmantota, Vispārējā tiesa ir galvenokārt balstījusies uz tās grafisko atveidojumu neatkarīgi no tās klasifikācijas, jo šī sprieduma 40. un 42.–44. punktā tā ir norādījusi, ka pieteiktā aizsardzība attiecas tikai uz krustu, ko veido divas melnas sakrustotas līnijas, kuras ir attēlotas ar nepārtrauktām līnijām, un ka punktētās līnijas, kas veido sporta kurpes kontūras un tās šņores, ir saprotamas kā tādas, kas tikai ļauj vieglāk precizēt grafiskā elementa novietojumu uz sporta kurpes sāniem.

42

Pārsūdzētā sprieduma 33. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti atgādinājusi, ka “pozīcijas preču zīmes” ir līdzīgas grafisko un trīsdimensiju preču zīmju kategorijām, jo ar tām ir paredzēts izvietot grafiskus vai trīsdimensiju elementus uz preces virsmas, un ka saistībā ar preču zīmes atšķirtspējas vērtējumu “pozīcijas preču zīmes” kvalificēšanai par grafisku vai trīsdimensiju preču zīmi vai par īpašu preču zīmju kategoriju nav nozīmes (spriedums, 2010. gada 15. jūnijs, X Technology Swiss/ITSB (Zeķes purngala oranža nokrāsa),T‑547/08, EU:T:2010:235).

43

Šādai klasifikācijai tāpat nav nozīmes, novērtējot šādas preču zīmes faktisku izmantošanu, kā tas tiek darīts šajā lietā. Tiesa jau ir nospriedusi, ka prasības, kas ir spēkā attiecībā uz preču zīmes faktiskas izmantošanas pārbaudi, ir analoģiskas tām, kas attiecas uz apzīmējuma – saistībā ar tā reģistrāciju – atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Société des produits Nestlé/Mondelez UK Holdings & Services, C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P, EU:C:2018:596, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Turklāt, runājot par attiecīgās preču zīmes priekšmeta noteikšanu, no Tiesas judikatūras izriet, ka preču zīmes grafiskajam attēlojumam ir jābūt skaidram, precīzam, pašpietiekamam, viegli pieejamam, saprotamam, noturīgam un objektīvam (spriedums, 2002. gada 12. decembris, Sieckmann, C‑273/00, EU:C:2002:748, 55. punkts).

45

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 40. punktā ir konstatējusi, ka saistībā ar attiecīgās preču zīmes grafisko attēlojumu ir izmantoti divi grafisku elementu veidi, proti, pārtrauktas jeb “punktētas” līnijas, kas attēlo preces, uz kuru attiecas šī preču zīme, izskatu, un divas turpinātas nepārtrauktas līnijas, kas attēlo novietojamo krustu. Pārsūdzētā sprieduma 42. punktā tā no minētā ir secinājusi, ka “punktētās” līnijas, kas veido sporta kurpes un tās šņoru kontūras, ir saprotamas kā tādas, kas ļauj precizēt krusta novietojumu, jo šādas pārtrauktas līnijas tiek parasti izmantotas, lai precīzi norādītu uz apzīmējuma pozīciju uz preces, attiecībā uz kuru šis apzīmējums ir reģistrēts, un minētās preces kontūras nav aptvertas ar pašu preču zīmi.

46

Šis faktiskais vērtējums, kurš Tiesai apelācijas tiesvedībā nav jāpārbauda, apstiprina pārsūdzētā sprieduma 40. punktā Vispārējā tiesas veikto vērtējumu, ka no attiecīgās preču zīmes grafiskā attēla ar pietiekamu precizitāti var tieši secināt, ka prasītā aizsardzība attiecas vienīgi uz krustu, ko veido divas melnas sakrustotas līnijas, kuras ir attēlotas ar nepārtrauktām līnijām.

47

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai tam, ka attiecīgā preču zīme ir reģistrēta kā grafiska preču zīme, šajā lietā nav nozīmes, lai noteiktu aizsardzības pieteikuma apjomu. Novērtējot apzīmējuma īpašības, var ņemt vērā ne vien grafisku attēlojumu un iespējamus aprakstus, kas ir iesniegti kopā ar preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, bet arī citus elementus, kas ir lietderīgi, lai pienācīgi identificētu apzīmējuma būtiskas īpašības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 6. marts, Pi‑Design u.c./Yoshida Metal Industry, C‑337/12, nav publicēts, EU:C:2014:129, 54. punkts).

48

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja preču zīme, kas ietver pārtrauktas vai punktētas līnijas, nav aprakstīta kā pozīcijas zīme vai ja attiecībā uz pārtrauktām vai punktētām līnijām nav izteikts tiešs paziņojums par atteikšanos, no tā esot jāsecina, ka šīs līnijas ir daļa no preču zīmes, ir pietiekami konstatēt, ka preču zīmju aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var brīvi noteikt pieprasītās aizsardzības apjomu, pievienojot reģistrētas preču zīmes priekšmeta aprakstu.

49

Lai gan ir taisnība, kā to norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka pārtrauktu līniju izmantošanu, reģistrējot preču zīmi, bieži papildina apraksts vai paziņojums par atteikšanos, lai norobežotu pieteiktās aizsardzības apjomu, tad tomēr nedz ratione temporis piemērojamajos tiesību aktos, nedz arī judikatūrā netiek prasīta šādu paziņojumu iesniegšana. Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt norāda, ka EUIPO pamatnostādnēs tiekot prasīts, lai pozīcijas preču zīme kā tāda tiktu tieši aprakstīta, ir jāatgādina, ka šīs pamatnostādnes nav saistoši tiesību akti Savienības tiesību normu interpretācijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Leno Merken, C‑149/11, EU:C:2012:816, 48. punkts).

50

Visbeidzot Vispārējā tiesa, pēc pārsūdzētā sprieduma 64.–69. punktos norādītās detalizētās pārbaudes uzskatīdama, ka atšķirības starp attiecīgo preču zīmi un variantiem, kas tiek izmantoti attiecībā uz Munich tirgojamajiem sporta apaviem, ir neievērojamas, un tas ļauj pēdējai minētajai pamatot attiecīgās preču zīmes “faktisku izmantošanu”, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

51

Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais vienīgais pamats ir jānoraida kā nepamatots un tāpēc apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

52

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Šī Reglamenta 138. panta 1. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

53

Tā kā EUIPO un Munich ir prasījuši piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai minētajai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: