–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un P. Lacerda, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Talabér-Ritz un M. Heller, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 8. panta 3) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Éva Nothartová un Sámson József Boldizsár par apgalvotu É. Nothartová tiesību uz attēlu un tiesību uz fonogrammu pārkāpumu, saistībā ar ko S. J. Boldizsár ir iesniedzis pretprasību.

3

No Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 4. apsvēruma izriet, ka šīs regulas mērķis pareizas iekšējā tirgus darbības interesēs ir ieviest “noteikum[us], lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai nodrošinātu ātru un vienkāršu dalībvalstī pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi”.

4

Šīs regulas preambulas 15. un 16. apsvērumā ir paredzēts:

5

Jurisdikcijas normas ir ietvertas minētās regulas II nodaļā.

6

4. panta 1. punkts, kas ir iekļauts šīs pašas regulas II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, ir izteikts šādi:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

7

Regulas Nr. 1215/2012 5. panta, kas ir iekļauts minētajā 1. iedaļā, 1. punktā ir paredzēts:

“Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

8

Šīs pašas regulas 7. panta, kas ir iekļauts II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, 2) punktā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

[..]

9

Saskaņā ar šīs regulas 8. panta, kurš arī ir iekļauts šajā 2. iedaļā, 3) punktu “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt “ar pretprasību, kura izriet no tā paša līguma vai faktiem, kas bija pamatprasības pamatā, – tiesā, kurā tiek izskatīta pamatprasība”.

10

Polgári perrendtartásról szóló 1952. évi III. törveny (1952. gada Likums Nr. III par Civilprocesa kodeksu) 147. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Līdz tiesas sēdes pirms pirmās instances sprieduma pasludināšanas pabeigšanai atbildētājs var iesniegt pretprasību pret prasītāju, ja tiesības, uz kurām grasās atsaukties atbildētājs, izriet no vai ir saistītas ar tām pašām juridiskajām attiecībām, no kā izriet vai ar ko ir saistīta prasītāja prasība, vai ja pienākums, par ko ir pretprasība, var tikt ieskaitīts ar pienākumu, kas ir prasītāja prasības priekšmets [..].”

11

Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktam É. Nothartová, Slovākijas pilsone ar domicilu Slovākijā, iesniedzējtiesā, Tatabányai Törvényszék (Tatabāņas tiesa, Ungārija), cēla prasību pret S. J. Boldizsár, Ungārijas pilsoni ar domicilu Ungārijā, lūdzot konstatēt tās tiesību uz attēlu un tiesību uz fonogrammu pārkāpumu. Prasītāja pamatlietā apgalvo, ka pēdējais minētais ir uzņēmis fotogrāfijas un ierakstījis video, viņai nezinot, kurus pēc tam tostarp ir izvietojis internetā, konkrētāk, YouTube vietnē.

12

Iesniedzējtiesā atbildētājs pamatlietā ir cēlis pretprasību par atlīdzinājumu, pamatojot, pirmkārt, ar to, ka pamatprasības mērķis esot ierobežot viņa intelektuāli radītā izplatīšanu YouTube vietnē, otrkārt, ka prasītāja pamatlietā esot kļūdaini izmantojusi viņa tēva uzvārdu, pārkāpjot viņa tiesības uz vārdu, kā arī tiesības saistībā ar mirušu personu atceri, un, treškārt, ka prasītāja esot uzrādījusi viņa transportlīdzekļa reģistrācijas numuru, pārkāpjot “transportlīdzekļa personas tiesības”.

13

Kā uzskata iesniedzējtiesa, atbildētāja pamatlietā iesniegtā pretprasība neizriet no tā paša fakta, kas bija pamatprasības pamatā, Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3) punkta izpratnē.

14

Tādēļ tā uzskata, ka, ja Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3) punkts ir vienīgais noteikums, kas piemērojams pretprasībām, tā neesot kompetenta izskatīt atbildētāja pamatlietā iesniegto pretprasību, jo tā neizriet no tā paša fakta, kas bija pamatprasības pamatā.

15

Ja savukārt Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3) punkts attiecas vienīgi uz pretprasībām, kuras izriet no līguma vai fakta, kas bijis pamatprasības pamatā, iesniedzējtiesa uzskata, ka tā tomēr esot kompetenta atbilstoši šīs regulas 7. panta 2) punktam lemt par atbildētāja pamatlietā celto pretprasību.

16

Šādos apstākļos Tatabányai Törvényszék (Tatabāņas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Attiecībā uz tiesas jurisdikcijas noteikšanu, lai izskatītu pretprasību, kura ir celta par līgumu vai faktiem, kas atšķiras no pamatprasībā norādītajiem faktiem un līguma:

17

Ar jautājumu, kas formulēts divās daļās, kuras ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā cenšas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams, izņemot jebkuru šajā regulā paredzētu īpašās jurisdikcijas normu, situācijā, kad tiesa, kas ir kompetenta izskatīt prasītājas apgalvojumu par personības tiesību pārkāpumu, jo ir tikušas uzņemtas fotogrāfijas un ierakstīti video, viņai nezinot, ir saņēmusi atbildētāja pretprasību par atlīdzinājumu sakarā ar prasītājas delikta vai kvazidelikta atbildību, īpaši par atbildētāja intelektuāli radītā, kas ir pamatprasības priekšmets, ierobežošanu.

18

Vispirms ir jāatgādina, ka, ciktāl Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2) punktā un 8. panta 3) punktā būtībā attiecīgi ir pārņemts Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 5. panta 3) punkta un 6. panta 3) punkta formulējums, interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi attiecībā uz šīs regulas noteikumiem un pirms tam – 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar vēlākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, noteikumiem, paliek spēkā attiecībā uz atbilstošajiem Regulas Nr. 1215/2012 noteikumiem (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2017. gada 15. jūnijs, Kareda, C‑249/16, EU:C:2017:472, 27. punkts; 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 24. punkts, un 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe, C‑106/17, EU:C:2018:50, 36. punkts).

19

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā. Šīs regulas 5. panta 1. punktā ir paredzētas atkāpes no šīs vispārējās jurisdikcijas normas, kas ir uzskaitītas minētās regulas II nodaļas 2.–7. iedaļā.

20

Šajā ziņā no Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 16. apsvēruma izriet, ka papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam ir arī citi jurisdikcijas pamatojumi, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību.

21

Cenšoties izvairīties no pretrunīgu tiesas nolēmumu pieņemšanas, Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3. punktā atbildētājam ir dota iespēja celt pretprasību, kura izriet no līguma vai fakta, kas bijis tās pamatprasības pamatā, kura ir celta šajā tiesā.

22

Tieši cenšoties nodrošināt pareizu tiesvedību, īpaša jurisdikcija pretprasības jomā ļauj pusēm vienā un tajā pašā tiesvedībā un vienā un tajā pašā tiesā noregulēt visus savus savstarpējos prasījumus, kuriem ir viena un tā pati izcelsme. Tas ļauj izvairīties no nevajadzīgiem un vairākiem procesiem (spriedums, 2016. gada 12. oktobris, Kostanjevec, C‑185/15, EU:C:2016:763, 37. punkts).

23

Atbilstoši šim mērķim situācijā, kad tiesā pretprasības ceļā ir celta viena vai vairākas prasības, tai ir jānovērtē, ciktāl šīm prasībām ir kopīga izcelsme ar pamatprasību, lai uz tām attiektos Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3) punkts.

24

Šādā nolūkā tādos apstākļos, par kādiem ir pamatlieta, šai tiesai būs tostarp jāpārbauda, vai pretprasības par zaudējumu samaksu, jo prasītāja pamatlietā ierobežojot atbildētāja pamatlietā intelektuāli radīto, pārbaudei nav nepieciešams, ka tiesa vērtē to faktu tiesiskumu, uz kuriem prasītāja pamatlietā balsta savus prasījumus, ciktāl intelektuāli radīto, kura izmantošanu atbildētājs pamatlietā uzskata par traucētu, prasītāja pamatlietā uzskata par savu tiesību uz attēlu pārkāpuma pamatu.

25

Ja šāds vērtējums ir nepieciešams, Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3) punkts ir jāinterpretē kā tāds, ar kuru šai tiesai ir piešķirta jurisdikcija izskatīt atbildētāja pamatlietā celto pretprasību.

26

To paturot prātā, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3) punktā paredzētā īpašā jurisdikcija nav izņēmuma jurisdikcija attiecībā uz citām tajā noteiktajām jurisdikcijas normām. Tā ir fakultatīva ne tikai attiecībā uz šīs regulas 4. panta 1) punktā noteikto vispārējās jurisdikcijas normu, kas ir īstenota pamatlietā, bet arī attiecībā uz citām šajā regulā paredzētajām īpašās jurisdikcijas normām.

27

Proti, kā to rakstveida apsvērumos ir izklāstījusi Eiropas Komisija, īpašās jurisdikcijas normu neizņēmuma un fakultatīvais raksturs izriet ne vien no Regulas Nr. 1215/2012 mērķiem un sistēmas, bet arī no paša 8. panta 3) punkta formulējuma, kurā ir norādīts, ka personu “var arī” iesūdzēt atbilstoši šim noteikumam, bet ne, ka tam jānotiek vienīgi tā.

28

Turklāt no pastāvīgās judikatūras par grozīto 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās un Regulu Nr. 44/2001, kas ir būtiska arī Regulas Nr. 1215/2012 kontekstā, izriet, ka tās mērķis ir nevis saskaņot visu dalībvalstu civilprocesuālos noteikumus, bet gan noteikt, kurai tiesai ir jurisdikcija civillietās un komerclietās attiecībās starp šīm valstīm, un atvieglot spriedumu izpildi (spriedums, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka, C‑327/10, EU:C:2011:745, 37. punkts). Taču šajā regulā nav noteikti apstākļi, kuros tiesa, konstatējusi savu starptautisko jurisdikciju atbilstoši šai regulai, var vai tai ir jāizskata vairākas prasības starp tām pašām pusēm, jo šie apstākļi principā izriet no dalībvalstu procesuālās autonomijas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, G, C‑292/10, EU:C:2012:142, 45. punkts).

29

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neizņēmuma kārtā ir piemērojams situācijā, kurā tiesā, kurai ir jurisdikcija izskatīt prasītājas apgalvoto personīgo tiesību pārkāpumu, jo, viņai nezinot, ir tikušas uzņemtas fotogrāfijas un veikti videoieraksti, ir celta atbildētāja pretprasība, prasot atlīdzinājumu sakarā ar prasītājas delikta vai kvazidelikta atbildību, īpaši par intelektuāli radītā, par ko ir pamatprasība, ierobežošanu, ja šīs pretprasības izskatīšanai tiesai ir jāpārbauda to faktu tiesiskums, uz kuriem prasītāja balsta savus prasījumus.

30

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 8. panta 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neizņēmuma kārtā ir piemērojams situācijā, kurā tiesā, kurai ir jurisdikcija izskatīt prasītājas apgalvoto personīgo tiesību pārkāpumu, jo, viņai nezinot, ir tikušas uzņemtas fotogrāfijas un veikti videoieraksti, ir celta atbildētāja pretprasība, prasot atlīdzinājumu sakarā ar prasītājas delikta vai kvazidelikta atbildību, īpaši par intelektuāli radītā, par ko ir pamatprasība, ierobežošanu, ja šīs pretprasības izskatīšanai tiesai ir jāpārbauda to faktu tiesiskums, uz kuriem prasītāja balsta savus prasījumus.