1.

Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar strīdu par pievienotās vērtības nodokli (PVN), kurš nekustamā īpašuma aģentūrai bija jāsamaksā par procesuālā stāvokļa, kas attiecīgajam nodokļu maksātājam bija ar tiesas nolēmumu atzīta parāda piespiedu piedziņas procedūrā, cedēšanu par atlīdzību trešajai personai.

2.

Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir par to, kā ir jāinterpretē Direktīvas 2006/112/EK ( 2 ) 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kurā ir paredzēts atbrīvojums no PVN par tādiem nodokļu maksātāja darījumiem kā kredīta piešķiršana un kredīta starpniecība, kā arī kredīta pārvalde, ko veic persona, kura piešķir kredītu.

3.

Lai sniegtu šai tiesai noderīgu atbildi, es uzskatu, ka Tiesai šajā lietā ir jālemj arī par to, kā ir jāinterpretē šī paša 135. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kurā ir paredzēts atbrīvojums no PVN, it īpaši nodokļu maksātāja darījumiem, kas skar parādus, izņemot parādu piedziņu.

4.

Šajos secinājumos norādīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka minētais b) un d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā atbrīvojumi no nodokļa, kas paredzēti šajos apakšpunktos, nav piemērojami.

5.

Kā norādīts Direktīvas 2006/112 1. apsvērumā, ar šo direktīvu ir pārstrādāta Sestā direktīva 77/388/EEK ( 3 ).

6.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu PVN uzliek preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļu maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

7.

Šīs direktīvas 9. panta 1. punkta otrajā daļā ir definēta “saimnieciskā darbība” tās izpratnē.

8.

Saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punktu ““preču piegāde” ir tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam”.

9.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/112 24. panta 1. punktu ““pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde”. Tās 25. panta a) punktā ir precizēts, ka “pakalpojumu sniegšana, inter alia, var būt [..] nemateriālā īpašuma nodošana neatkarīgi no tā, vai tas ir tāda dokumenta priekšmets, kurš rada īpašumtiesības”.

10.

Saskaņā ar šīs direktīvas 135. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktu dalībvalstis atbrīvo no nodokļa:

[..]

11.

Código do Imposto sobre o Valor Acrescentado (Pievienotās vērtības nodokļa kodekss, turpmāk tekstā – “PVN kodekss”) tika ieviestas dažādas tiesību normas, lai Portugāles tiesību aktus attiecībā uz PVN saskaņotu ar šajā jomā piemērojamajiem Savienības atvasināto tiesību aktiem ( 5 ).

12.

Saskaņā ar šī kodeksa 9. panta 27. punkta a) un c) apakšpunktu, redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktisko apstākļu rašanās laikā, no PVN atbrīvo:

[..]

13.

No iesniedzējtiesas nolēmuma un Tiesai iesniegtajiem valsts lietas materiāliem izriet, ka 2006. gada novembrī Paulo Nascimento Consulting – Mediação Imobiliária Lda (turpmāk tekstā – “PNC”), veicot tās nekustamā īpašuma aģentūras darbību, tika uzticētas ekskluzīvas pilnvaras pārdot lauksaimniecībā izmantojamu zemi. PNC iesniedza pārdošanas piedāvājumu, taču zemesgabala īpašniece to noraidīja un atteicās samaksāt PNC atlīdzību par sniegto pakalpojumu.

14.

Tad PNC cēla prasību Tribunal de Família e Menores e de Comarca de Portimão (Portimaunas Ģimenes un nepilngadīgo lietu un pirmās instances tiesa, Portugāle), lūdzot piespriest samaksāt tās pilnvarotājai summu 125000 EUR kā komisijas maksu par nekustamā īpašuma aģentūras pakalpojumiem, pieskaitot PVN un nokavējuma procentus līdz pilnai samaksai. Šī tiesa apmierināja PNC prasību, pasludinot spriedumu, kas ir kļuvis galīgs.

15.

Tā kā parādniece neveica tai piespriesto maksājumu, PNC šajā pašā tiesā cēla prasību par piespiedu piedziņu, lai panāktu tās ar minēto spriedumu atzītā prasījuma par kopējo summu 170859,62 EUR apmērā piedziņu ( 6 ).

16.

Šajā piedziņas procedūrā nekustamais īpašums, kas piederēja parādniecei, tika apķīlāts, lai nodrošinātu maksājamās summas samaksu. Vēlāk apķīlātais īpašums tika piešķirts PNC par summu 606200 EUR apmērā ( 7 ), nosakot tai pienākumu samaksāt piedziņas starpniekam pārpalikumu – proti, starpību starp minētās piešķiršanas summu un tās prasījuma vērtību –, pieskaitot piedziņas izmaksas. Saistībā ar šo pārpalikumu bija jāsamaksā kopējā summa 417937,12 EUR apmērā.

17.

Ar 2010. gada 29. septembra līgumu PNC visas savas tiesības, kas izrietēja no tās procesuālā stāvokļa notiekošajā piespiedu piedziņas procedūrā, nodeva Starplant – Unipessoal Lda (turpmāk tekstā – “Starplant”), saņemot no Starplant maksājumu 351619,90 EUR apmērā ( 8 ).

18.

2010. gada oktobrī PNC, pirmkārt, iegrāmatoja summu 125000 EUR apmērā, ko saņēma kā atlīdzību par iepriekš minētajai pilnvarotājai sniegtajiem pakalpojumiem, un par šo summu samaksāja PVN 26250 EUR apmērā. Otrkārt, tā iegrāmatoja summu 200369,90 EUR apmērā kā “citi nekonkretizēti ieņēmumi”, kas bija pārpalikums no summas, ko samaksāja Starplant ( 9 ), bet par šo summu tā nesamaksāja PVN.

19.

2014. gada 24. jūnijāAutoridade Tributária e Aduaneira (Nodokļu un muitas iestāde, Portugāle) noteica PVN uzrēķinu (73840,18 EUR ( 10 )) kopā ar atbilstošajiem procentiem (9807,59 EUR), proti, kopējo summu 83647,77 EUR apmērā, uzskatot, ka PNC par attiecīgo periodu iesniegtajā PVN deklarācijā nebija pareizi iegrāmatojusi procesuālā stāvokļa cedēšanu par summu 351619,90 EUR apmērā. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka šis darījums bija no nekustamā īpašuma starpniecības darījuma atšķirīgs darījums un tāpat bija apliekams ar PVN, jo tā bija tiesību nodošana par atlīdzību, kuru veica nodokļu maksātājs, kas rīkojās kā tāds, uz to bija attiecināms pakalpojumu sniegšanas jēdziens un tam nebija piemērojams neviens no PVN kodeksā paredzētajiem atbrīvojumiem.

20.

Ar 2015. gada 30. jūnija spriedumu Tribunal Administrativo e Fiscal de Loulé (Lulē Administratīvā un nodokļu lietu tiesa, Portugāle) apmierināja PNC prasību atcelt iepriekš minēto PVN uzrēķinu ( 11 ).

21.

Ar 2016. gada 4. februāra spriedumu Tribunal Central Administrativo Sul (Dienvidu Centrālā administratīvā tiesa, Portugāle), kurā prasību cēla Fazenda Pública (Valsts kase, Portugāle), atcēla pirmajā instancē pasludināto spriedumu, pamatojoties uz to, ka attiecīgā prasījuma cedēšana bija saistīta ar PNC saimniecisko darbību, tā bija uzskatāma par ar nodokli apliekama pakalpojuma sniegšanu un tai nebija piemērojams neviens no PVN kodeksa 9. pantā paredzētajiem atbrīvojumiem no nodokļa. It īpaši tā uzskatīja, ka attiecīgajam darījumam nebija piemērojams šī 9. panta 27. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no nodokļa bankas un finanšu darījumiem, kas skar kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību.

22.

PNC par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa), galvenokārt apgalvojot, ka PVN kodeksa 9. panta 27. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams prasījumu cesijas darījumiem, pat ja tos veic subjekti, kas nav finanšu iestādes. Šajā ziņā tā balstījās uz Tiesas judikatūru attiecībā uz Savienības tiesību normu, kas šādi ir transponēta Portugāles tiesībās, proti, Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 1. apakšpunktu, kas tagad ir Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts ( 12 ).

23.

Šajos apstākļos ar 2017. gada 8. novembra lēmumu, kas tika saņemts 2017. gada 11. decembrī, Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas nolūkos jēdzieni “kredīta piešķiršana”, “kredīta starpniecība” vai “kredīta pārvalde” ietver procesuālā stāvokļa, kas ir PVN maksātājam, tiesas atzīta prasījuma, kas izriet no nekustamā īpašuma starpniecības līguma neizpildes, kā arī PVN atbilstoši likmei maksājuma dienā un jau radušos nokavējuma procentu vai procentu, kas radīsies līdz pilnai samaksai, atgūšanā, cesiju trešajai personai pret atlīdzību?”

24.

Rakstveida apsvērumus iesniedza PNC, Portugāles valdība un Eiropas Komisija. Pēdējie minētie lietas dalībnieki 2019. gada 7. februāra tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.

25.

Ņemot vērā parasto pieeju PVN jomā un debatēs paustos apgalvojumus par pamatlietā aplūkotā cesijas darījuma specifiskumu, man šķiet, ka sākumā ir jāizklāsta apsvērumi saistībā ar šī darījuma kvalifikāciju, lai pārliecinātos, vai tas ir apliekams ar PVN (A daļa), lai pēc tam atbildētu uz jautājumu, vai attiecīgā gadījumā tam var piemērot Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā paredzētos atbrīvojumus no nodokļa (B daļa).

26.

Lai arī iesniedzējtiesa, šķiet, balstās uz pieņēmumu, ka pamatlietā aplūkotais darījums ir apliekams ar PVN, debates, kas norisinājās Tiesā, parādīja, ka šajā gadījumā var uzdot jautājumu ne tikai par šī darījuma īpašo būtību (1. apakšiedaļa), bet arī par attiecīgā nodokļu maksātāja saimniecisko darbību (2. apakšiedaļa), sākumā atgādinot, ka Tiesai ir jālemj par atbilstošo Savienības tiesību normu interpretāciju, sniedzot iesniedzējtiesai visus elementus, kas ir nepieciešami, lai iztiesātu pamatlietu, un ka tikai valsts tiesām ir jāveic faktisko apstākļu vērtējums ( 13 ).

27.

PNC, iebilstot pret pamatlietā aplūkotā darījuma aplikšanu ar nodokli, apgalvo, ka tas ir prasījuma cesijas darījums, kas neietilpst Direktīvas 2006/112 piemērošanas jomā, kura it īpaši ir definēta tās 2. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā, kuri attiecas uz preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu attiecīgi šīs direktīvas 14. panta 1. punkta un 24. panta 1. punkta izpratnē.

28.

Turpretī Portugāles valdība apgalvo, ka šis darījums ir apliekams ar PVN, atgādinot, ka Portugāles nodokļu iestāde uzskatīja, ka tā bija vienreizēja pakalpojumu sniegšana ( 14 ), un norāda, ka gadījumā, ja tas tā nebūtu, darījums būtu jākvalificē kā materiāla īpašuma piegāde. Tiesas sēdē Komisija norādīja uz divu ar nodokli apliekamu darījumu esamību, no kuriem pirmais darījums ir PNC prasījuma cesija un otrais darījums ir šīs sabiedrības procesuālā stāvokļa cedēšana ( 15 ).

29.

Savukārt es turpmāk minēto iemeslu dēļ sliecos uzskatīt, ka strīdīgais darījums ir lai gan komplekss, bet tomēr viens darījums, un ka tā ir nekustamā īpašuma piegāde, tādējādi tas ietilpst PVN piemērošanas jomā, neskarot to, ka, iespējams, tam ir piemērojamas tiesību normas par minētā īpašuma atbrīvojumu no nodokļa ( 16 ).

30.

Pirmkārt, es norādu, ka PNC galvenokārt atsaucas uz spriedumu GFKL Financial Services ( 17 ), lai apgalvotu, ka prasījuma cedēšana, kas ietver visu no attiecīgā prasījuma izrietošo tiesību galīgu nodošanu, kā tas esot pamatlietā, neietilpst PVN piemērošanas jomā. Tiesa šajā spriedumā Sestās direktīvas 2. panta 1. punktu, kas atbilst Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktam, ir interpretējusi tādējādi, ka “uzņēmējs, kas, uzņemoties risku, pērk neatmaksātus parādus par cenu, kas ir zemāka par to nominālvērtību, nesniedz pakalpojumu par atlīdzību [..], ja starpība starp šo parādu nominālvērtību un to pirkuma cenu atspoguļo šo parādu faktisko ekonomisko vērtību to cesijas brīdī”.

31.

Šajā ziņā pietiek konstatēt, kā to dara Portugāles valdība, ka šobrīd izskatāmās lietas apstākļi ļoti atšķiras no apstākļiem lietā, kurā ir pasludināts minētais spriedums. Proti, pirmkārt, šajā gadījumā jautājums ir nevis par to, ka attiecīgais nodokļu maksātājs, proti, PNC, ir iegādājies parādu, bet, gluži pretēji, par to, ka šis nodokļu maksātājs ir cedējis cita veida tiesības ( 18 ). Otrkārt, nevar uzskatīt, ka tas ir nedrošs parāds un ka darījums tika veikts, pircējam, proti, Starplant, uzņemoties risku, jo cesijas brīdī PNC prasījums jau bija atzīts ar tiesas nolēmumu gan principā, gan par tā summu, un risks, ka parādniece neizpildīs saistības, bija izslēgts, jo tika īstenota piespiedu piedziņas procedūra, kas bija gandrīz pabeigta ( 19 ). Visbeidzot šajā lietā pirkuma cena, manuprāt, ir nevis zemāka, bet gan krietni augstāka par parāda un ar to saistītās piedziņas procedūras nominālvērtību, lai arī iesniedzējtiesas nolēmuma formulējums raisa šaubas šajā jautājumā ( 20 ).

32.

Otrkārt, es atgādinu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kopējās PVN sistēmas piemērošana ir atkarīga nevis no gribas, kuru ir paudušas strīdīgā darījuma puses, un it īpaši no to izvēlētā darījuma nosaukuma, bet gan no īpašiem Savienības tiesībās noteiktiem objektīviem kritērijiem, atbilstoši kuriem ir ņemta vērā ekonomiskā un komerciālā realitāte, kas tiek izvērtēta, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus ( 21 ).

33.

Šajā gadījumā apstāklis, ka PNC un Starplant noslēgtā līguma nosaukums ir “cessão de crédito”, ko var tulkot kā “kredīta cesija” vai “prasījuma cesija” ( 22 ), nevar būt izšķirošais faktors. Gluži pretēji, apstākļi, kuros tika veikts strīdīgais darījums, un ekonomiskā realitāte, kas tajos atspoguļota, man liek uzskatīt, ka šī darījuma galvenais priekšmets ir tiesību un saistību nodošana attiecībā uz nekustamo īpašumu, kas bija ticis piešķirts cedentam, proti, PNC, kā samaksa par tā prasījumu, kas jau bija atzīts ar spriedumu, kurš ir kļuvis galīgs.

34.

Proti, pirmkārt, kā norāda prejudiciālā jautājuma formulējums, strīdīgais darījums attiecas nevis uz prasījuma, bet gan uz procesuālā stāvokļa cedēšanu. Šajā ziņā jānorāda, ka parāds faktiski tika dzēsts brīdī, kad PNC tika piešķirts parādniecei piederošais nekustamais īpašums, un ka cesija notika pēc šīs piešķiršanas, lai arī nolēmums, ar kuru tā tika noteikta, ieguva res judicata spēku tikai nākamajā dienā pēc līguma parakstīšanas. Apstiprinājums šim vērtējumam ir augstā cena, kuru Starplant piekrita samaksāt, lai iegūtu ar šo procesuālo stāvokli saistītās tiesības (351619,90 EUR) ( 23 ), turklāt, šķiet, tā uzņēmās papildu saistības atlīdzināt pārpalikumu, kas PNC bija jāsamaksā piedziņas starpniekam (417937,12 EUR) ( 24 ), proti, summu, kas, ja vien es nekļūdos, kopumā ir lielāka par 769000 EUR ( 25 ). Turklāt jānorāda, ka PNC brīvprātīgi samaksāja PVN par savu prasījumu, kas tika atzīts tiesā, un procentus un ka pamatlieta neattiecas uz šo apstākli ( 26 ).

35.

Otrkārt, es tāpat kā Portugāles valdība uzskatu, ka pēc tam, kad pēc tiesas rīkojuma tika veikta minētā piešķiršana par labu PNC, pēdējā minētā savu procesuālo stāvokli, kas ietvēra visas ar to saistītās sekas, gan aktīvus, gan pasīvus, par atlīdzību nodeva Starplant, tādējādi tā vispārīgi un vienotā veidā nodeva visas savstarpēji saistītas tiesības un saistības. Kā Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, darījumu, kas no ekonomiskā viedokļa veido vienu vienību, ņemot vērā tā iezīmes, kuras atspoguļotas tā mērķī un adresātu interesēs, nedrīkst mākslīgi sadalīt, lai neizkropļotu PVN sistēmas darbību ( 27 ). Tādējādi es nepiekrītu Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru strīdīgais darījums būtu jāsadala divos atsevišķos darījumos, atgādinot, ka turpmāk minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka šis darījums nav saistīts ar prasījuma cedēšanu.

36.

Visbeidzot, man šķiet, ka no dažādajiem elementiem, kurus ietver strīdīgais darījums, būtiskais elements, kurš, manuprāt, lika Starplant pieņemt ar PNC noslēgtā līguma noteikumus, it īpaši samaksāto cenu, ir tas, ka PNC nodeva tai tiesības kā īpašniecei rīkoties ar materiālu īpašumu, proti, nekustamo īpašumu, kurš tai tika piešķirts tiesas ceļā, kas tieši atbilst Direktīvas 2006/112 14. panta 1. punktā minētajai preču piegādes definīcijai ( 28 ). Turklāt, manuprāt, nav apstrīdams, ka PNC procesuālā stāvokļa pāreja, kā tas ir norādīts prejudiciālajā jautājumā, tika veikta par atlīdzību saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu, jo cena, ko saņēma PNC, ir faktiskā atlīdzība par Starplant nodotajām tiesībām uz nekustamo īpašumu ( 29 ).

37.

Pakārtoti es norādu, ka, pat ja preču piegādes kvalifikācija tiktu noraidīta, attiecīgais pamatlietā aplūkotais darījums tomēr tā būtības dēļ eventuāli ir apliekams ar PVN. Proti, attiecīgā gadījumā uz to būtu attiecināms pakalpojumu sniegšanas jēdziens Direktīvas 2006/112 24. panta 1. punkta izpratnē, kas aptver jebkuru darījumu, kurš nav preču piegāde. Precīzāk, kā norādījusi Portugāles valdība un Komisija, strīdīgais darījums varētu būt pakalpojuma sniegšana, kas ir nemateriāla īpašuma nodošana minētās direktīvas 25. panta izpratnē. Turklāt arī šajā gadījumā nav apstrīdams, ka aplūkotā nodošana tika veikta par atlīdzību saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jo tā tika veikta par samaksu ( 30 ).

38.

Tādējādi es uzskatu, ka, ja vien es neesmu pieļāvis kļūdu faktisko apstākļu vērtējumā, pieņemot to kā premisu – kas ir jāizvērtē valsts tiesām –, tāds darījums kā pamatlietā aplūkotais būtu jākvalificē kā preces piegāde par atlīdzību Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un katrā ziņā tas būtu uzskatāms par tādu, kas eventuāli ir apliekams ar PVN saskaņā ar minēto 2. pantu.

39.

PNC būtībā turklāt apgalvo, ka pamatlietas apstākļos nevar uzskatīt, ka tiesības nododošā persona ir rīkojusies, īstenojot savu “saimniecisko darbību” Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē. Tā apgalvo, ka tās iesaistīšanās attiecīgajā cedēšanas darījumā notika tikai vienu reizi, zinot, ka tā pastāvīgi nodarbojas nevis ar kredītu darījumiem, bet gan ar nekustamā īpašuma starpniecības pakalpojumu sniegšanu. Gan Portugāles valdība, gan Komisija noraida šo argumentāciju. Arī es piekrītu šim pēdējam minētajam viedoklim.

40.

Šajā ziņā es uzskatu, ka neatkarīgi no strīdīgajam darījumam sniegtās kvalifikācijas PNC bija “PVN maksātāja”, kas rīkojās “kā tāda”, kā tas ir noteikts Direktīvā 2006/112 ( 31 ), jo attiecīgā persona veica šo darījumu savas ar nodokli apliekamās darbības ietvaros ( 32 ).

41.

Kā tiesas sēdē norādīja Komisija, no Tiesas judikatūras izriet, ka persona, kas jau ir PVN maksātāja saistībā ar savu parasto darbību, ir jāuzskata par nodokļu maksātāju attiecībā uz jebkādu citu neregulāri veiktu saimniecisku darbību, ar nosacījumu, ka šī darbība ir darbība Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē ( 33 ). Tādējādi, manuprāt, nav nozīmes tam, ka PNC bija veikusi strīdīgo darījumu tikai izņēmuma kārtā, jo šis darījums ir cieši saistīts ar šī nodokļu maksātāja galveno saimniecisko darbību.

42.

Taču es tāpat kā Portugāles valdība un Komisija uzskatu, ka pamatlietā aplūkotā cedēšana faktiski ir tieši saistīta ar PNC darbību, kas ir nekustamā īpašuma darījumu starpniecības pakalpojumu sniegšana, jo šīs cedēšanas mērķis ir aizstāt procesuālo stāvokli tāda parāda piedziņas procedūrā, kas radies saistībā ar līgumu, kurš noslēgts saistībā ar tās saimniecisko darbību, kas apliekama ar nodokli ( 34 ). Tādējādi attiecīgais darījums, manuprāt, ietilpst PVN piemērošanas jomā ( 35 ).

43.

Šo attiecīgo Savienības tiesību normu interpretācijas elementu gaismā un ar nosacījumu, ka tiks veikta konkrētu pamatlietas elementu pārbaude, kas ir iesniedzējtiesas kompetencē, šai tiesai ir jākvalificē attiecīgais darījums, lai apstiprinātu, ka, iespējams, tas ir apliekams ar PVN, lai pēc tam noteiktu iespējamo šim darījumam piemērojamo atbrīvojuma režīmu.

44.

Ņemot vērā kvalifikāciju, kuru iesniedzējtiesa, manuprāt, visatbilstošāk var piemērot attiecīgajam darījumam, proti, nekustamā īpašuma piegāde, man šķiet, ir maz ticams, ka Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā paredzētie atbrīvojumi no nodokļa būs piemērojami šajā lietā. Tomēr pilnības labad es sniegšu apsvērumus šajā ziņā, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu un aptvertu gadījumu, ja šeit piedāvātā kvalifikācija tiktu noraidīta par labu kvalifikācijai “pakalpojuma sniegšana”, kas, manuprāt, ir iesniedzējtiesas premisa, formulējot savu prejudiciālo jautājumu.

45.

Pirms tiks sniegta Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkta un d) apakšpunkta (attiecīgi 3. apakšiedaļa un 4. apakšiedaļa) interpretācija, es vispirms norādīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka ir jāaplūko šīs divas tiesību normas (1. apakšiedaļa), pēc tam es atgādināšu galvenās atziņas, kas šajā ziņā jau ir sniegtas Tiesas judikatūrā (2. apakšiedaļa).

46.

Var konstatēt, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums no formālā skatpunkta attiecas tikai uz atbrīvojumu no PVN, kas ir paredzēts Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kurā ir noteikts, ka no PVN ir atbrīvoti “kredītu piešķiršanas”, “kredītu starpniecības” vai “kredītu pārvaldes” darījumi. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šī jautājuma formulējums tikai atspoguļo juridisko pamatu, ko savā kasācijas sūdzībā ir minējusi PNC ( 36 ). Tomēr šie apstākļi izskatāmajā lietā neliedz interpretēt citas minētās direktīvas tiesību normas.

47.

Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai, Tiesa var ņemt vērā Savienības tiesību normas, uz kurām šī tiesa nav atsaukusies sava jautājuma formulējumā. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, it īpaši no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma, ir jāizdala tie Savienības tiesību elementi, kuru interpretācija ir nepieciešama, ņemot vērā strīda priekšmetu ( 37 ).

48.

Šajā gadījumā, tā kā strīds pamatlietā ir radies saistībā ar prasību par parāda piespiedu piedziņu, es tāpat kā Komisija ( 38 ) uzskatu, ka Tiesai ir jāinterpretē ne tikai Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kas ir minēts prejudiciālajā jautājumā, bet arī šī paša 1. punkta d) apakšpunkts, atgādinot, ka šajā pēdējā minētajā punktā ir paredzēts atbrīvojums no PVN ar “parādiem” saistītiem darījumiem.

49.

Šajā nozīmē Komisija, manuprāt, pamatoti norāda, ka iesniedzējtiesas viedoklis, saskaņā ar kuru izskatāmajā lietā piemērojamā tiesību norma, iespējams, ir šī 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts, var būt izskaidrojama ar minētā 1. punkta formulējumu portugāļu valodas redakcijā ( 39 ). Proti, lai gan vairākumā citu valodu redakciju ir skaidri nošķirti “kredīti”, kas minēti šī punkta b) apakšpunktā, un “parādi”, kas minēti tā d) apakšpunktā, portugāļu valodas redakcijā vārds “créditos” ir lietots gan minētajā b) apakšpunktā, gan minētajā d) apakšpunktā, kas var izraisīt zināmas neskaidrības attiecībā uz juridisko pamatu, kuram var būt nozīme pamatlietā ( 40 ).

50.

Tādējādi, lai arī iesniedzējtiesa savu prejudiciālo jautājumu ir uzdevusi tikai par Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, manuprāt, ir lietderīgi interpretēt arī šī 1. punkta d) apakšpunktu, lai noskaidrotu, vai tādam darījumam kā pamatlietā aplūkotais var piemērot vienu no šīm divām tiesību normām, ņemot vērā atziņas, kas šajā ziņā ir sniegtas pastāvošajā Tiesas judikatūrā.

51.

Norādu, ka gadījumā, ja attiecīgais darījums tiktu kvalificēts kā nekustamā īpašuma piegāde, kā es to ierosinu, būtu iespējams uzdot jautājumu, vai izskatāmajā lietā var piemērot minētā 135. panta 1. punkta j) un k) apakšpunktu, kas attiecīgi attiecas uz “ēku un zem tām esošās zemes” un “neapbūvētas zemes” piegādi ( 41 ), tādējādi šis darījums tiktu atbrīvots no PVN, kā tas parasti ir šajā jomā ( 42 ). Turklāt PNC minēja šīs tiesību normas gan iesniedzējtiesā iesniegtajā kasācijas sūdzībā, gan savos apsvērumos Tiesā. Tomēr, ņemot vērā iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma būtību un nepilnīgās norādes, kas ir sniegtas tās nolēmumā saistībā ar attiecīgā nekustamā īpašuma veidu, uz kuru attiecas strīdīgā cedēšana, es nesniegšu šī j) un k) apakšpunkta interpretāciju ( 43 ).

52.

No Tiesas judikatūras šajā jomā izriet, ka, interpretējot šīs tiesību normas, ir jāņem vērā virkne kopējo noteikumu, kas paredzēti Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā ( 44 ).

53.

Pirmkārt, nav strīda, ka visi šīs direktīvas 135. panta 1. punktā paredzētie atbrīvojumi ir Savienības tiesību autonomi jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN piemērošanā dažādās dalībvalstīs un kuri ir jāinterpretē vienveidīgi, ņemot vērā PVN kopējās sistēmas mērķus un vispārīgo kontekstu ( 45 ). No tā izriet, ka darījumam var tikt piemēroti minētie atbrīvojumi neatkarīgi no šī darījuma kvalifikācijas dalībvalsts tiesībās un no tā, kā puses ir nosaukušas šo darījumu.

54.

Otrkārt, Tiesa ir atkārtoti atgādinājusi, ka jēdzieni, kas izmantoti, lai apzīmētu šī 135. panta 1. punktā minētos atbrīvojumus, ir interpretējami šauri, ņemot vērā, ka tās ir atkāpes no vispārējā principa, saskaņā ar kuru PVN tiek iekasēts par katru preču piegādi un katru pakalpojumu, ko par atlīdzību sniedzis nodokļu maksātājs. Tomēr tos nevar interpretēt tik šauri, ka attiecīgie atbrīvojumu faktori zaudētu lietderīgo iedarbību ( 46 ).

55.

Treškārt, runājot it īpaši par darījumiem, kas ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b)–g) apakšpunktu, Tiesa ir nospriedusi, ka tie ir definēti, nevis ņemot vērā pakalpojuma sniedzēju vai tā saņēmēju, bet gan sniegto pakalpojumu būtību. Citiem vārdiem sakot, atbrīvojums ir pakļauts nevis nosacījumam, ka attiecīgo darījumu veic zināma veida iestāde vai juridiska persona, bet nosacījumam, ka šis darījums būtībā ir finanšu darījums ( 47 ). Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka minētajā b)–g) apakšpunktā minēto darījumu atbrīvojuma no nodokļa mērķis it īpaši ir novērst grūtības, kas saistītas ar nodokļa bāzes un atskaitāmā PVN summas noteikšanu ( 48 ).

56.

Pēc šo galveno interpretācijas noteikumu, kuriem, manuprāt, ir nozīme izskatāmajā lietā, atgādinājuma tie tagad ir jāpiemēro, lai noskaidrotu, vai attiecīgajam pamatlietā aplūkotajam cedēšanas darījumam var piemērot 135. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai d) apakšpunktu.

57.

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai uz tādu darījumu kā pamatlietā aplūkotais ir attiecināmi jēdzieni “kredītu piešķiršana”, “kredītu starpniecība” vai “kredītu pārvalde” Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

58.

Sākumā precizēju, ka, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, saskaņā ar kuru minētajiem jēdzieniem un atbrīvojumiem no nodokļa, kas no tiem izriet, ir jābūt autonomiem jēdzieniem ( 49 ), PNC argumentiem, kas ir balstīti uz Portugāles civiltiesību tvērumu un pušu izvēli kvalificēt strīdīgo darījumu kā “cessão de crédito” ( 50 ), manuprāt, nav nozīmes.

59.

Turklāt es uzsveru, ka iesniedzējtiesa pati norāda, ka no Tiesas judikatūras ( 51 ) skaidri izriet, ka minētā 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no PVN ir piemērojams “neatkarīgi no pakalpojuma sniedzēja vai saņēmēja būtības, jo [minētais] atbrīvojums ir definēts, ņemot attiecīgo darījumu, nevis tajā iesaistīto pušu būtību” ( 52 ). Tādējādi tā pamatoti secina, ka attiecīgo atbrīvojumu no nodokļa var piemērot šajā tiesību normā minētajiem darījumiem, pat ja šos darījumus veic subjekti, kas nav finanšu iestādes ( 53 ).

60.

Savukārt šī tiesa pauž šaubas par minētā b) apakšpunkta piemērojamību izskatāmajā lietā, ņemot vērā strīdīgā darījuma specifiskumu. Tā norāda, ka runa ir par “procesuālā statusa cesiju pret atlīdzību saistībā ar prasību par parāda, kas ir atzīts ar tiesas spriedumu, [..] piedziņu” ( 54 ). Taču, pēc tās domām, Tiesa līdz šim ir lēmusi tikai par situācijām, kas “ir saistītas ar kredīta piešķiršanu/finansēšanu/aizdevumiem tradicionālajā izpratnē (t. i., saistītas ar procentiem, aizdevumu vai finansējumu)”.

61.

Proti, lai arī Tiesa vēl nav aplūkojusi tādu gadījumu kā pamatlietā aplūkotais, tā tomēr vairākkārt ir pieņēmusi nolēmumus par Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu “kredīta piešķiršanas” darījumiem šī jēdziena klasiskajā nozīmē, proti, kas ir naudas summas nodrošināšana aizdevuma veidā, kura ir atmaksājama noteiktā datumā un, iespējams, kopā ar procentiem ( 55 ). Turklāt Tiesa šajā jēdzienā jau ir iekļāvusi netipiskāku konfigurāciju, pieļaujot, ka piegādātāja piešķirtais aktīvu pirkuma cenas atliktais maksājums, samaksājot attiecīgās procentu summas, var tikt uzskatīts par kredīta piešķiršanu, ar nosacījumu, ka procentu maksājums ir nevis daļa no atlīdzības, kas saņemta par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, bet gan atlīdzība par šo kredītu ( 56 ). Šajā gadījumā es tāpat kā Portugāles valdība un Komisija uzskatu, ka cedēšanas, ko ir veicis attiecīgais nodokļu maksātājs, proti, PNC, priekšmets acīmredzami nav ne kredīta piešķiršana tradicionālajā šī jēdziena nozīmē, ne aktīvu pirkuma cenas atliktais maksājums.

62.

Runājot par jēdzienu kredīta “starpniecība” Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, Tiesa ir nospriedusi, ka tas attiecas uz darbību, ko veic starpnieks, kurš par atlīdzību sniedz starpniecības pakalpojumu, ar kuru tiek nodrošināts viss nepieciešamais, lai abas puses noslēgtu līgumu par finanšu produktu, bet pats starpnieks nav līguma slēdzēja puse un pats nav ieinteresēts līguma saturā ( 57 ). Es piekrītu Portugāles valdības viedoklim, saskaņā ar kuru pamatlietā aplūkotajam darījumam, kas ir saistīts ar cesiju, ko attiecīgais nodokļu maksātājs ir tieši veicis par labu otrai līgumslēdzējai pusei, nekādā ziņā nevar piemērot šo jēdzienu.

63.

Visbeidzot, runājot par jēdzienu kredīta“pārvalde” minētā b) apakšpunkta izpratnē, jānorāda, ka tajā ir skaidri noteikts, ka šāda darbība tiek atbrīvota no nodokļa tikai tad, ja to veic persona, kas ir piešķīrusi kredītu. Portugāles valdība, manuprāt, pamatoti apgalvo, ka šis jēdziens attiecas uz darbību, kas ietver tādu uzdevumu veikšanu kā šī nodokļu maksātāja klienta kredīta analīze, uzraudzība vai rentabilitātes nodrošināšana ( 58 ), kas nekādā gadījumā nav izskatāmajā lietā aplūkotā darbība.

64.

Tādējādi es uzskatu, ka tāds darījums kā pamatlietā aplūkotais acīmredzami nav viens no Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem no PVN atbrīvotajiem finanšu darījumiem saistībā ar “kredītiem”.

65.

Ņemot vērā pamatlietas priekšmetu, ir jāpārbauda, vai tajā aplūkotajam darījumam var piemērot Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētos atbrīvojumus no PVN, jo tas esot darījums, kas skar “parādus” šīs tiesību normas izpratnē, bet tomēr nav “parādu piedziņa”, kurai saskaņā ar minētā d) apakšpunkta beigu daļu atbrīvojums nepārprotami nav piemērojams.

66.

Šajā ziņā es norādu, ka, ņemot vērā iepriekš minētos interpretācijas noteikumus ( 59 ), Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka, lai noskaidrotu, vai darījumu var atbrīvot no PVN saskaņā ar 135. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ir jāņem nevis attiecīgās personas, bet gan īpašie apstākļi, kādos darījums ir ticis veikts, kā arī ir jāizvērtē, vai tas pilda kādu no šī punkta d) apakšpunktā paredzēto finanšu pakalpojumu sniegšanai raksturīgajām un būtiskajām funkcijām ( 60 ). Savukārt Tiesa, cik man zināms, nav sniegusi precīzu jēdziena “parādi” definīciju šīs tiesību normas izpratnē.

67.

Es uzsveru, ka, lai arī tiesību aktā, ar ko Portugāles tiesībās ir transponēts minētā 1. punkta d) apakšpunkts, nav lietots termins, kas pilnībā ir līdzvērtīgs jēdzienam “parādi” ( 61 ), kurš šajā Savienības tiesību normā ir lietots pēc vārda “pārskaitījumi”, tas pats par sevi neliedz piemērot šo d) apakšpunktu tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, jo tajā iekļautie jēdzieni ir autonomi ( 62 ) un attiecīgais valsts tiesību akts ir jāinterpretē saskaņā ar Savienības tiesībām ( 63 ).

68.

Tomēr arī tad, ja pretēji manam ierosinājumam pamatlietā aplūkoto darījumu aplikšanas ar PNV nolūkā definētu kā pakalpojuma sniegšanu, kas saistīts ar nemateriālu tiesību nodošanu, šis pakalpojums attiektos nevis uz prasījuma tiesībām ( 64 ), bet gan tiesībām uz nekustamu īpašumu ( 65 ). Citiem vārdiem sakot, manuprāt, nevar uzskatīt, ka attiecīgais darījums pilda funkcijas, kuras ir raksturīgas un būtiskas “darījum[iem] [..], kas skar [..] parādus” minētā d) apakšpunkta izpratnē.

69.

Pakārtoti, runājot par Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta d) apakšpunkta beigu daļā paredzēto izņēmumu, kas saistīts ar “parādu piedziņu”, no Tiesas judikatūras izriet, ka šis jēdziens, kas ir izņēmums no noteikuma, ar kuru ir paredzēta atkāpe no PNV vispārējas piemērošanas, ir jāinterpretē plaši. Tādējādi, ja nodokļu maksātājs par atlīdzību sniedz pakalpojumu, lai panāktu klientam pienākošos parādu atmaksu, atbrīvojot viņu no uzdevumiem un riskiem, kas saistīti ar to, ka parādnieks neveic maksājumus, šis nodokļu maksātājs nevar izmantot šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa ( 66 ).

70.

Izskatāmajā lietā, pat pieņemot, ka strīdīgo darījumu var kvalificēt kā pakalpojuma sniegšanu, cesiju, ko veica attiecīgais nodokļu maksātājs, proti, PNC, nekādā ziņā nevar vērtēt kā pakalpojumu par atlīdzību, lai piedzītu parādu, kas ir jāsamaksā otrai līgumslēdzējai pusei, Starplant ( 67 ), tādējādi, ka uz šo cesiju būtu attiecināms šī d) apakšpunkta beigu daļā minētais izņēmums.

71.

Tādējādi es uzskatu, ka Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) un d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka neviens no minētajiem apakšpunktiem nav piemērojams tādam darījumam kā pamatlietā aplūkotais darījums.

72.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta b) un d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā b) un d) apakšpunktā paredzētie atbrīvojumi no pievienotās vērtības nodokļa, kas attiecīgi ir piemērojami kredīta piešķiršanas un kredīta starpniecības vai kredīta pārvaldes darījumiem, kā arī parādiem, nav piemērojami tādam darījumam kā pamatlietā aplūkotais, kas ietver to, ka nodokļu maksātājs trešajai personai par atlīdzību, ko maksā šī trešā persona, nodod savu procesuālo stāvokli piespiedu piedziņas procedūrā, kuras mērķis ir panākt tāda parāda piedziņu, kurš ir ticis atzīts ar tiesas nolēmumu un kura samaksa ir garantēta, piešķirot tam tiesības uz apķīlāto nekustamo īpašumu.