21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/7

i.

Vai valsts tiesiskās iekārtas kontekstā tiesības uz Direktīvas 2011/92/ES (1) 11. panta 4. punktā paredzēto “ne pārmērīgi dārgo” procedūru ir piemērojamas procesam valsts tiesā, kurā tiek izskatīts jautājums par to, vai konkrētā prasība ir celta pareizajā procesa posmā, ja likumdevējs nav tieši un galīgi noteicis, kurā procesa posmā lēmums būtu jāapstrīd, kā arī ja šis jautājums ir jāizlemj, risinot strīdu tiesā, ņemot vērā katru konkrēto prasības pieteikumu katrā atsevišķā gadījumā saskaņā ar common law noteikumiem;

ii.

vai nosacījums par to, ka, ievērojot Direktīvas 2011/92/ES 11. panta 4. punktu, procedūrai ir jābūt “ne pārmērīgi dārgai”, ir piemērojams tādas tiesvedības visiem elementiem, kurā tiek apstrīdēta tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības likumība (valsts vai Savienības tiesību kontekstā), uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību, vai arī tas ir piemērojams tikai Savienības tiesību elementiem šādas prasības par apstrīdēšanu gadījumā (vai, jo īpaši tikai tiem tās elementiem, kas attiecas uz šīs direktīvas noteikumiem par sabiedrības līdzdalību);

iii.

vai Direktīvas 2011/92/ES 11. panta 1. punktā minētā frāze “lēmumu, darbību vai bezdarbības” ietver administratīvus lēmumus, kuri ir pieņemti, izskatot attīstības piekrišanas pieprasījumu, neatkarīgi no tā, vai ar šādiem administratīvajiem lēmumiem neatgriezeniski un galīgi tiek noteiktas pušu juridiskās tiesības;

iv.

vai, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības vides jomā, valsts tiesai ir jāinterpretē valsts tiesības tā, lai tās, cik vien tas iespējams, atbilstu Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā, 9. panta 3. punkta mērķiem, a) procedūrā, kurā tiek apstrīdēta tāda attīstības piekrišanas procesa likumība, kas ietver kopīgu interešu projektu, kāds ir paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulā Nr. 347/2013 (2) ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, un/vai b) procedūrā, kurā tiek apstrīdēta attīstības piekrišanas procesa likumība, ja attīstības projekts skar Eiropas teritoriju saskaņā ar Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību;

v.

vai, gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējā jautājuma a) un/vai b) punktu ir apstiprinoša, nosacījums par to, ka prasītājiem ir “jāatbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu”, liedz uzskatīt, ka Konvencijai būtu tiešā iedarbība, apstākļos, kad prasītāji ir izpildījuši valsts tiesību aktos paredzētos kritērijus attiecībā uz pieteikuma iesniegšanu, un/vai viņiem acīmredzami ir tiesības iesniegt pieteikumu a) procedūrā, kurā tiek apstrīdēta tāda attīstības piekrišanas procesa likumība, kas ietver kopīgu interešu projektu, kāds ir paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulā Nr. 347/2013 ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, un/vai b) procedūrā, kurā tiek apstrīdēta attīstības piekrišanas procesa likumība, ja attīstības projekts skar Eiropas teritoriju saskaņā ar Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību;

vi.

vai dalībvalsts var paredzēt tiesiskajā regulējumā izņēmumus noteikumam, ka tiesvedībām vides jomā nav jābūt pārmērīgi dārgām, ja šāds izņēmums nav paredzēts Direktīvā 2011/92/ES vai Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā; kā arī

vii.

vai, jo īpaši valsts tiesību aktos paredzētā prasība par cēloņsakarību starp apgalvoto prettiesisko darbību vai lēmumu un videi nodarīto kaitējumu kā nosacījumu valsts tiesiskā regulējuma piemērojamībai, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā, 9. panta 4. punktu, šādi nodrošinot, ka tiesvedības vides jomā nav pārmērīgi dārgas, ir saderīga ar Konvenciju.