1.

“Tiesības beidzas tur, kur sākas to ļaunprātīga izmantošana.” Šis Francijas tiesību profesora Marcel Ferdinand Planiol ( 2 ) lietotais formulējums labi atspoguļo problemātiku, ar kādu izskatāmajā lietā ir saskārusies Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa, Beļģija), kas ir viena no lietām virknē lietu, kurās kopš kāda laika ir tapusi plaša judikatūra par apliecības E 101, kas apliecina darba ņēmēja, kurš pārvietojas Eiropas Savienības iekšienē, dalību tās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, kurā atrodas šīs apliecības izdevēja iestāde, saistošo raksturu ( 3 ).

2.

Proti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kamēr vien apliecība E 101, ko saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 574/72 ( 4 ), ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 ( 5 ), 11. panta 1. punktu izdevusi kādas dalībvalsts kompetentā iestāde, netiek atsaukta vai atzīta par spēkā neesošu, tā ir jāatzīst dalībvalsts, kurā darbinieks ierodas, lai veiktu darbu, tiesību sistēmā un līdz ar to tā ir saistoša šīs pēdējās dalībvalsts iestādēm. No tā izriet, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesa nav tiesīga pārbaudīt apliecības E 101 spēkā esamību no tās izsniegšanas pamatā esošo apstākļu viedokļa ( 6 ).

3.

Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai šī judikatūra ir piemērojama gadījumā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi, ka apliecība E 101 ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski ( 7 ).

4.

Šajos secinājumos es izskaidrošu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka gadījumā, kad dalībvalsts tiesa konstatē, ka apliecība E 101 ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski, šī apliecība tai nav saistoša un ka tādā gadījumā apliecību E 101 minētā tiesa ir tiesīga nepiemērot ( 8 ).

5.

Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” ievietotā 13. panta “Vispārīgi noteikumi” 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Minētos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

6.

Šīs pašas Regulas Nr. 1408/71 14. panta “Īpaši noteikumi, ko piemēro personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus,” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ievērojot šādus izņēmumus vai apstākļus:

7.

Regula Nr. 1408/71 ir atcelta un no 2010. gada 1. maija aizstāta ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 ( 9 ).

8.

Regulas Nr. 574/72 III sadaļas “To regulas noteikumu izpilde, kas nosaka piemērojamos tiesību aktus” 11. panta “Formalitātes darbinieka komandējuma gadījumā saskaņā ar regulas 14. panta 1. punktu un 14.b panta 1. punktu un tādu nolīgumu gadījumā, kas noslēgti saskaņā ar regulas 17. pantu” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Tās dalībvalsts kompetentās iestādes izraudzītā institūcija, kuras tiesību aktus turpina piemērot, izdod apliecību, ar ko apliecina, ka darbinieks līdz noteiktam datumam paliek tās tiesību subjekts:

9.

Regula Nr. 574/72 ir atcelta un no 2010. gada 1. maija aizstāta ar Regulu (EK) Nr. 987/2009 ( 10 ).

10.

Sociale Inspectie (Sociālās uzraudzības inspekcija, Beļģija) veica Absa NV, Beļģijā reģistrēta būvniecības jomā strādājoša uzņēmuma, personāla nodarbinātības pārbaudi. Šajā pārbaudē tika secināts, ka no 2008. gada Absa tikpat kā nav bijis neviena darbinieka un visi roku darbi ar apakšuzņēmēju līgumiem tikuši uzticēti Bulgārijas uzņēmumiem. Šie Bulgārijas uzņēmumi tikpat kā neveica nekādu saimniecisko darbību Bulgārijā, bet nosūtīja darbiniekus veikt darbu Beļģijā, pamatojoties uz apakšuzņēmēju līgumiem ar Absa, daļēji iesaistoties un sadarbojoties citām Beļģijas sabiedrībām. Par konkrēto darbinieku nodarbinātību nebija paziņots par sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu atbildīgajai Beļģijas iestādei, jo viņiem bija Bulgārijas kompetentās iestādes izsniegtas apliecības E 101, kas apliecināja viņu dalību Bulgārijas sociālā nodrošinājuma sistēmā.

11.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Beļģijas iestādes ir iesniegušas kompetentajai Bulgārijas iestādei motivētu lūgumu atsaukt minētās apliecības E 101, bet šī pēdējā nav lēmusi par šo lūgumu. Šajā ziņā Beļģijas valdība ir precizējusi, ka lūgums atsaukt apliecības E 101 Bulgārijas kompetentajai iestādei tika nosūtīts 2012. gada 12. novembrī un ka 2013. gada 9. aprīlī šī iestāde ir sniegusi atbildi, kurā ir ietverts “vienkārši izsniegto apliecību E 101 kopsavilkums, to derīguma termiņš un norāde, ka dažādo Bulgārijas uzņēmumu lūguma izsniegt konkrētās apliecības E 101 iesniegšanas brīdī nosūtīšanas nosacījumi administratīvi bija izpildīti, ne izvērtējot, ne ņemot vērā Beļģijā konstatētos un pierādītos faktus”.

12.

Beļģijas iestādes uzsāka kriminālprocesus pret prasītājiem pamatlietā Ömer Altun, Abubekir Altun, Sedrettin Maksutogullari, Yunus Altun, Absa, M. Sedat BVBA un Alnur BVBA (turpmāk tekstā kopā – “Altun u.c.”) kā darba devējiem, amatpersonām vai pilnvarniekiem, pirmkārt, par tādu ārvalstnieku nodarbināšanu vai nodarbināšanas pieļaušanu, kuriem nav atļauts dzīvot Beļģijā ilgāk par trīs mēnešiem vai tur uzturēties, iepriekš nesaņemot darba atļauju šajā nolūkā, otrkārt, par to, ka, darbiniekiem uzsākot darbu, tie nebija vērsušies par sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu atbildīgajā iestādē ar likumā noteikto paziņojumu un, treškārt, par darbinieku nereģistrēšanu Valsts sociālā nodrošinājuma iestādē Beļģijā [Office national de la sécurité sociale] (Beļģija).

13.

Ar 2014. gada 27. jūnija spriedumu Correctionele rechtbank Limburg, afdeling Hasselt [Limburgas krimināltiesas Haseltas nodaļa] (Beļģija) attaisnoja Altun u.c. No Beļģijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka ieinteresēto personu attaisnošana ir tikusi balstīta uz konstatējumu, ka “Bulgārijas darbinieku nodarbināšanu pilnībā aptvēra veidlapas E 101/A1, kuras šobrīd ir izsniegtas pareizi un likumīgi”. Par šo nolēmumu prokuratūra iesniedza apelācijas sūdzību.

14.

Ar 2015. gada 10. septembra spriedumu Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes Apelācijas tiesa, Beļģija) notiesāja ieinteresētās personas. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka apelācijas instances tiesa ir konstatējusi, ka “apliecības E 101 tika iegūtas krāpnieciskā ceļā, lai izvairītos no nosacījumiem, kādi Savienības tiesiskajā regulējumā ir izvirzīti darba ņēmēju nosūtīšanai, norādot faktus, kas neatbilda īstenībai, un tādējādi iegūt priekšrocības, kādas nevarētu tikt panāktas bez šīs krāpnieciskās shēmas”.

15.

Par šo spriedumu prasītāji iesniedza kasācijas sūdzība Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa), kura ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai apliecību E 101, kura izsniegta saskaņā ar Regulas [Nr. 574/72] 11. panta 1. punktu redakcijā, kas bija spēkā līdz tās atcelšanai ar Regulas [Nr. 987/2009] 96. panta 1. punktu, var atcelt vai neņemt vērā cita tiesa, nevis nosūtītājas dalībvalsts tiesa, ja lietas apstākļi, par kuriem tai jālemj, pamato secinājumu, ka apliecība iegūta vai izmantota krāpnieciskā veidā?”

16.

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši Altun u.c., Beļģijas, Īrijas, Francijas, Ungārijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas norisinājās 2017. gada 20. jūnijā, šie paši lietas dalībnieki un ieinteresētās personas sniedza mutvārdu apsvērumus.

17.

Vispirms jākonstatē, ka prejudiciālais jautājums attiecas uz Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta interpretāciju tā “redakcijā, kas bija spēkā līdz tās atcelšanai ar Regulas [Nr. 987/2009] 96. panta 1. punktu [..]”.

18.

Tomēr Beļģijas valdība uzsver, ka prejudiciālais jautājums ir jāattiecina arī uz Regulas Nr. 987/2009 5. panta 1. punkta un 19. panta 2. punkta interpretāciju. Proti, šīs tiesību normas ratione temporis esot piemērojamas arī pamatlietā, jo fakti, par kuriem pret prasītājiem pamatlietā ir uzsākts kriminālprocess, daļēji esot norisinājušies pēc 2010. gada 1. maija, proti, datuma, kad ar minēto regulu tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 574/72 ( 11 ).

19.

Taču jākonstatē, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa nav norādījusi precīzu laikposmu, uz kuru attiecas pamatlietas fakti. Šajos apstākļos es uzskatu, ka Tiesas rīcībā nav pietiekamu faktu, lai paplašinātu savu atbildi arī uz vēl citām tiesību normām, nekā tikai prejudiciālajā jautājumā norādītās ( 12 ). Tātad šajos secinājumos es interpretēšu tikai Regulas Nr. 1408/71 un Regulas Nr. 574/72 normas.

20.

Tomēr vērsīšu uzmanību, ka, manuprāt, atbilde, kuru es ierosinu sniegt attiecībā uz Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta interpretāciju, ir pilnībā pārnesama uz Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktu un Regulas Nr. 987/2009 5. panta 1. punktu un 19. panta 2. punktu. Šajā ziņā jākonstatē, ka, pirmkārt, atbilstoši jaunajām regulām Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtībā ir aizstāts ar Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktu, kamēr Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkts būtībā ir aizstāts ar Regulas Nr. 987/2009 19. panta 2. punktu ( 13 ). Otrkārt, kā to norādījusi Tiesa, ar pašreiz spēkā esošo Regulu Nr. 987/2009 ir kodificēta Tiesas judikatūra, tostarp nostiprinot apliecības E 101 saistošo raksturu un izdevējas iestādes ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz minētās apliecības spēkā esamības izvērtēšanu ( 14 ). Proti, Regulas Nr. 987/2009 5. panta “Citas dalībvalsts izsniegtu dokumentu un apstiprinošu pierādījumu juridiskais spēks” 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts iestādes izsniegtie dokumenti, ar ko apliecina personas stāvokli Regulas Nr. 883/2004 un Regulas Nr. 987/2009 piemērošanas vajadzībām, kā arī ar tiem saistītie apstiprinošie pierādījumi, uz kuru pamata dokumenti ir izsniegti, citu dalībvalstu iestādēm ir saistoši, kamēr vien tie nav atsaukti vai atzīti par spēkā neesošiem dalībvalstī, kurā tie ir izdoti.

21.

Turklāt es uzskatu par noderīgu pievērst Tiesas uzmanību pašlaik noritošajai likumdošanas procedūrai, kurā ir paredzēts grozīt Regulas Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009, pamatojoties uz Komisijas 2016. gada 13. decembrī iesniegto priekšlikumu ( 15 ). Komisijas ierosināto grozījumu skaitā tostarp figurē jēdziena “krāpšana” definīcijas iekļaušana Regulas Nr. 987/2009 1. pantā ( 16 ), kā arī konkrētu termiņu paredzēšana minētās regulas 5. panta 1. un 2. punktā, kādos izdevēja iestāde pārskata apliecības E 101 izsniegšanas pamatotību un attiecīgā gadījumā atceļ vai labo minēto apliecību pēc citas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma ( 17 ). Kaut gan šīs likumdošanas iniciatīvas tieši neietekmē veicamo analīzi izskatāmajā lietā, kas attiecas vienīgi uz jau atcelto Regulu Nr. 1408/71 un Nr. 574/72 normu interpretāciju, manā ieskatā, tās iekļaujas izskatāmās lietas juridiskajā kontekstā.

22.

Visbeidzot es uzskatu par noderīgu izteikt dažas piezīmes par “alternatīvā risinājuma” priekšlikumu, kuru Komisija izteica tiesas sēdē, kas skar šīs lietas aktualizēto problemātiku. Proti, tā uzskata, ka iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums nav visnozīmīgākais un ka esot ieteicams, lai Tiesa noskaidro, vai konkrētās lietas apstākļi liecina par “patiesu nosūtīšanu” Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un līdz ar to, vai kompetentā Bulgārijas iestāde ir pareizi izsniegusi konkrētās apliecības E 101 ( 18 ). Šajā kontekstā Komisija uzskata, ka gadījumā, ja uz šiem jautājumiem Tiesa atbildētu noliedzoši, Beļģijas kompetentās iestādes, pamatojoties uz Tiesas spriedumu, varētu prasīt Bulgārijas kompetentajai iestādei atcelt apliecības E 101 vai atzīt tās par spēkā neesošām un ka attiecīgā gadījumā minētajai iestādei būtu pienākums rīkoties. Savukārt, ja Tiesa apstiprinātu minēto apliecību likumīgumu, tiesvedība pamatlietā beigtos.

23.

Tālāk norādīto iemeslu dēļ Komisijas piedāvātais risinājums mani nepārliecina.

24.

Pirmkārt, es uzskatu, ka šis risinājums neatbilst LESD 267. pantam. Atgādinājumam – saskaņā ar LESD 267. pantu, kura pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, šī pēdējā ir pilnvarota vienīgi lemt par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, ņemot vērā faktus, kurus tai ir norādījusi valsts tiesa, un savukārt valsts tiesai ir jāpiemēro Savienības tiesību normas katrā konkrētā gadījumā. Līdz ar to Tiesa nav kompetenta izvērtēt apstākļus pamatlietā vai piemērot tās interpretētas Savienības tiesību normas valsts pasākumiem vai situācijām, jo šie jautājumi ir valsts tiesas ekskluzīvā kompetencē ( 19 ). Taču Komisijas rosinātā pieeja, manuprāt, paredz to, ka Tiesa veic konkrētā gadījuma faktisko apstākļu juridisko kvalifikāciju, kas neietilpst tās kompetencē ( 20 ).

25.

Otrkārt, es uzskatu, ka realitātē Komisijas piedāvātais risinājums izraisa izskatāmās lietas priekšmeta un rakstura grozīšanu. Proti, kaut gan iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir par to, kāda kompetence ir uzņēmējas dalībvalsts tiesai, lai nepiemērotu apliecību E 101 krāpšanas gadījumā, Komisija mudina Tiesu atbildēt uz pavisam atšķirīgu jautājumu, proti, par konkrēto apliecību E 101 izsniegšanas likumīgumu. Taču šis jautājums drīzāk būtu jārisina procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros, kas uzsākta saskaņā ar LESD 258. vai 259. pantu.

26.

Treškārt, pat pieņemot, ka Tiesa konstatētu, ka konkrētajā gadījumā nav izpildījušies Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie nosūtīšanas nosacījumi, iesniedzējtiesai tik un tā, kā to, starp citu, atzīst Komisija, saglabātos pienākums ņemt vērā apliecības E 101 tik ilgi, kamēr vien Bulgārijas kompetentā iestāde tās neanulētu vai neatsauktu. Tātad Komisijas piedāvātais risinājums nav tāds, kas varētu atrisināt situāciju, ar kādu ir saskārusies iesniedzējtiesa.

27.

Tādējādi es uzskatu, ka pārformulēt prejudiciālo jautājumu nav pamata.

28.

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai uzņēmējas dalībvalsts tiesa var atcelt vai neņemt vērā apliecību E 101, kas izsniegta saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punktu, ja tās izvērtējumam nodotie fakti ļauj secināt, ka minētā apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski. Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt, vai saistošais raksturs, kāds Tiesas judikatūrā parastā gadījumā tiek piedēvēts apliecībai E 101, ir jāņem vērā uzņēmējas dalībvalsts tiesai gadījumā, kad šī tiesa ir konstatējusi krāpšanu ( 21 ).

29.

Beļģijas un Francijas valdības šajā ziņā uzskata, ka ir jāatzīst uzņēmējas dalībvalsts tiesas iespēja nepiemērot apliecību E 101 krāpšanas gadījumā. Savukārt Altun u.c., Īrijas, Ungārijas un Polijas valdības, kā arī Komisija būtībā uzsver, ka citas dalībvalsts kompetentās iestādes izsniegta apliecība E 101 ir saistoša uzņēmējas dalībvalsts tiesai pat arī tajā gadījumā, ja šī pēdējā konstatē, ka minētā apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski.

30.

Pirms uzsākt iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma izvērtējumu, es uzskatu par lietderīgu īsi atgādināt Tiesas judikatūru par apliecības E 101 saistošo raksturu, kā arī šīs judikatūras pamatā esošos principus (1. daļa).

31.

Tālāk es izvērtēšu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. Pirmkārt, es izskaidrošu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka judikatūra par apliecības E 101 saistošo raksturu nav piemērojama gadījumā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi, ka apliecība E 101 ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski un ka tādā gadījumā minēto apliecību šī tiesa ir tiesīga nepiemērot (2. daļa). Otrkārt, es norādīšu dažus apsvērumus attiecībā uz to, kā uzņēmējas dalībvalsts tiesa konstatē krāpšanu (3. daļa). Visbeidzot, es pievērsīšos tiem argumentiem, kas izskatāmajā lietā ir norādīti pret to risinājumu, kādu es ierosinu izvēlēties Tiesai (4. daļa).

32.

Apliecības E 101 saistošais raksturs izriet no plašas Tiesas judikatūras. Tiesa tostarp ir secinājusi, ka tikmēr, kamēr apliecība E 101 nav atsaukta vai atzīta par spēkā neesošu, tā ir saistoša tās dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā, kurā attiecīgais darbinieks ierodas, lai veiktu darbu, un tādējādi arī šīs dalībvalsts iestādēm ( 22 ). No minētā izriet, pirmkārt, ka tās dalībvalsts, kurā darba ņēmējs veic darbu, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā fakts, ka šis pēdējais jau ir pakļauts tās dalībvalsts, kurā ir reģistrēts viņu nodarbinošais uzņēmums, sociālā nodrošinājuma tiesiskajam regulējumam, un līdz ar to šī iestāde nedrīkst pakļaut konkrēto darbinieku savam sociālā nodrošinājuma regulējumam. Otrkārt, uzņēmējas dalībvalsts tiesa nav tiesīga pārbaudīt apliecības E 101 spēkā esamību attiecībā uz tiem faktiem, uz kuru pamata šī apliecība ir izsniegta ( 23 ).

33.

Tiesa ir secinājusi, ka LESD 4. panta 3. punktā noteiktais lojālas sadarbības princips uzliek apliecības E 101 izdevējai iestādei pienākumu pareizi izvērtēt tos faktus, kas ir nozīmīgi piemērojamo sociālā nodrošinājuma tiesību aktu noteikšanu regulējošo normu piemērošanai, un tādējādi nodrošināt apliecībā E 101 norādītās informācijas pareizību. Šajā kontekstā minētajai iestādei ir pienākums pārskatīt apliecības E 101 izsniegšanas pamatotību un vajadzības gadījumā šo apliecību atsaukt, ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pauž šaubas par apliecības pamatā esošo faktu un tādējādi arī par tajā ietvertās informācijas pareizību, tostarp tādēļ, ka tā neatbilst tādā Regulas Nr. 1408/71 normā paredzētajām prasībām, saskaņā ar kuru minētā apliecība ir tikusi izsniegta ( 24 ).

34.

Gadījumā, ja konkrēto dalībvalstu kompetentās iestādes nespēj vienoties par konkrētā gadījumā piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, tām ir atļauts par to vērsties Administratīvajā komisijā. Ja šai komisijai neizdodas saskaņot konkrēto iestāžu viedokļus, vēl paliek iespēja – neskarot izdevējiestādes dalībvalstī pieejamās iespējas vērsties tiesā – uzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi saskaņā ar LESD 259. pantu ( 25 ).

35.

Kā esmu norādījis secinājumos lietā A‑Rosa Flussschiff, apliecības E 101 mērķis ir nodrošināt Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punktā nostiprinātā principa, ka ir piemērojams tikai viens tiesiskais regulējums, ievērošanu, lai konkrētos gadījumos novērstu kompetenču kolīzijas, kas rodas no sociālā nodrošinājuma jomā piemērojamo tiesību aktu atšķirīga vērtējuma ( 26 ). Šajā ziņā ar apliecību E 101 tiek stimulēta tiesiskās noteiktības nodrošināšana darba ņēmējiem, kas pārvietojas Savienībā, un tādējādi tiek vienkāršota darba ņēmēju brīva pārvietošanās un pakalpojumu sniegšanas brīvība Savienībā, kas ir Regulā Nr. 1408/71 izvirzītais mērķis.

36.

Manuprāt, no Tiesas judikatūras par apliecības E 101 saistošo raksturu izriet, ka ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas normām par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu ne vien ir izveidota tiesību normu kolīziju sistēma, bet arī ir ieviesta kompetenču sadalījuma sistēma starp dalībvalstīm tajā ziņā, ka iestāde, kas izdevusi apliecību E 101, ir vienīgā, kuras kompetencē ir novērtēt tās spēkā esamību un vai nu pēc savas ierosmes, vai atbildot uz citas dalībvalsts kompetentās iestādes iesniegtu lūgumu, noskaidrot, vai, ņemot vērā ievākto informāciju par konkrēto darba ņēmēju, minētā apliecība ir jāatsauc vai jāatceļ, kas nozīmētu, ka šī apliecība vairs nebūtu saistoša citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm un tiesām ( 27 ). Pretējs risinājums nozīmētu risku saskarties ar pretējiem lēmumiem attiecībā uz konkrētajā gadījumā piemērojamiem tiesību aktiem un tādējādi – divkāršas sociālā nodrošinājuma segšanas risku ar visām no tā izrietošajām sekām, tostarp dubultas iemaksas uzlikšanu darba ņēmējam ( 28 ).

37.

Apliecības E 101 saistošais raksturs turklāt ir balstīts uz LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu. Proti, Tiesa ir secinājusi, ka no minētās tiesību normas izrietošie sadarbības pienākumi nebūtu izpildīti gadījumā, ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde uzskatītu, ka tai nav saistošas apliecībā E 101 ietvertās norādes, ( 29 ).

38.

Lietā, kurā tika taisīts spriedums A‑Rosa Flussschiff ( 30 ), Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) būtībā vaicāja Tiesai par tās judikatūras par apliecības E 101 saistošo raksturu piemērojamību situācijās, kad ir ticis konstatēts, ka konkrētā darba ņēmēja nodarbinātības nosacījumi acīmredzami neietilpst tās tiesību normas, saskaņā ar kuru apliecība E 101 ir tikusi izsniegta, materiālajā piemērošanas jomā. Uz šo jautājumu Tiesa atbildēja apstiprinoši. Šajā ziņā tā nosprieda, ka tas, ka attiecīgie darba ņēmēji acīmredzami neietilpa Regulas Nr. 1408/71 14. panta piemērošanas jomā, nekādi negroza tās judikatūras par apliecības E 101 saistošo raksturu pamatā esošos apsvērumus ( 31 ).

39.

Tomēr jānorāda, ka atšķirībā no izskatāmās lietas lietā A‑Rosa Flussschiff ( 32 ) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Cour de cassation nebija sniegusi nekādas norādes par to, ka tajā izskatāmie fakti liecinātu par krāpšanas esamību. Tas bija noteicošs faktors manā lietas analīzē. Tādējādi es ievēroju premisu, saskaņā ar kuru minētās iesniedzējtiesas uzdotais jautājums nebija mērķēts uz precizējumu saņemšanu par Tiesas judikatūras par apliecības E 101 saistošo raksturu piemērojamību krāpšanas gadījumā ( 33 ). Tāpat vēlāk šajā lietā pieņemtajā spriedumā Tiesa šim jautājumam nav pievērsusies, bet ir tikai spriedusi par situāciju, kurā konkrētā darba ņēmēja nodarbinātības nosacījumi acīmredzami neietilpst tās Regulas Nr. 1408/71 tiesību normas, saskaņā ar kuru apliecība E 101 ir tikusi izsniegta, materiālajā piemērošanas jomā.

40.

Tātad iesniedzējtiesas uzdotais jautājums izskatāmajā lietā ir jauns. Šajā ziņā Tiesa tiek aicināta izlemt, vai tās judikatūras par apliecības E 101 saistošo raksturu pamatā esošie apsvērumi ir attiecināmi arī uz gadījumu, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa konstatē krāpšanu.

41.

Norādīšu, ka vismaz šobrīd uz šo jautājumu, manuprāt, jāatbild noraidoši. Proti, tālāk norādīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka pastāvošo Tiesas judikatūru par apliecības E 101 saistošo raksturu nedrīkstētu paplašināt tiktāl, ka tā aptvertu tādu situāciju kā pamatlietā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi, ka minētā apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski, un ka šai tiesai ir jāatzīst iespēja tādā situācijā nepiemērot apliecību E 101.

42.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka indivīdi nevar ļaunprātīgi vai krāpnieciski atsaukties uz Savienības tiesību normām un ka valstu tiesas katrā atsevišķā gadījumā, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, var ņemt vērā attiecīgo personu ļaunprātīgo vai krāpniecisko rīcību, lai liegtu tām izmantot minēto tiesību normās paredzēto, bet ņemot vērā arī attiecīgo Savienības tiesību normu mērķi ( 34 ). Manuprāt, šis ir vispārējs Savienības tiesību princips ( 35 ), kas ir jāievēro neatkarīgi no tā, vai tas ir īstenots ar kādiem Eiropas vai valsts tiesību aktiem ( 36 ). Manuprāt, no šā principa izriet, ka valsts tiesai, kura ir saskārusies ar Savienības tiesību normu izmantošanu krāpnieciskos nolūkos, ir ne vien tiesības, bet – kā Savienības tiesai – arī pienākums cīnīties pret krāpšanu, atsakot ieinteresētajām personām minētajās tiesību normās paredzēto ( 37 ).

43.

Manuprāt, no minētā izriet, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi, ka apliecība E 101 ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski, šai tiesai ir jāatsaka ieinteresētajām personām no minētās apliecības un līdz ar to no Savienības tiesību normas, saskaņā ar kuru minētā apliecība ir tikusi izsniegta, proti, konkrētajā gadījumā no Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta, izrietošās priekšrocības. Tas nozīmē, ka tādā situācijā ieinteresētās personas nevar atsaukties uz minētajā tiesību normā paredzēto izņēmumu un ka ir jāpiemēro minētās regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā nostiprinātais vispārējais noteikums, saskaņā ar kuru darba ņēmējs ir pakļauts tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā viņš veic savu algoto darbu (lex loci laboris) ( 38 ).

44.

Pretējs risinājums, manuprāt, izraisītu nepieņemamu rezultātu. Proti, apliecības E 101 saistošā rakstura saglabāšana gadījumā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi krāpšanu, nozīmētu, pirmkārt, ka par krāpšanu atbildīgie varētu gūt labumu no savas krāpnieciskās rīcības un, otrkārt, ka tādai tiesai atsevišķos gadījumos būtu jāpieņem vai pat jāatbalsta krāpšana.

45.

Šajā kontekstā atgādināšu, ka lietā FTS ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs] ir norādījis, ka, tā kā uzņēmēja dalībvalsts “var pierādīt, ka apliecība ir tikusi iegūta krāpnieciskā ceļā, izdevējai iestādei nevajadzētu būt problēmām atsaukt savu apliecību” ( 39 ). Šajā ziņā jākonstatē, ka, ja vien izdevēja iestāde neatceļ vai neatsauc apliecību E 101, uzticoties uzņēmējas dalībvalsts iestāžu iesniegtajām ziņām, kas liecina par krāpšanas esamību, vērsties šīs dalībvalsts tiesā faktiski ir lieki. Tā, kā to parāda izskatāmā lieta, var rasties situācijas, kurās apliecības E 101 izdevēja iestāde kaut kādu iemeslu dēļ atturas atcelt vai atsaukt minēto apliecību, lai gan uzņēmējas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma iestādes tai ir iesniegušas ziņas, kas liecina par krāpšanas esamību ( 40 ). Tādos apstākļos likt uzņēmējas dalībvalsts tiesai ņemt vērā apliecību E 101 par spīti tam, ka ir konstatēts, ka apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski, būtu tas pats, kas likt minētajai tiesai pievērt acis attiecībā uz krāpšanu. Katrā ziņā es uzskatu, ka iespējamā iespēja, ka izdevēja iestāde varētu anulēt vai atsaukt E 101 apliecību, nedrīkst ietekmēt uzņēmējas dalībvalsts tiesas kompetenci nepiemērot apliecību E 101, ja tās rīcībā ir pietiekami pierādījumi, lai secinātu, ka minētā apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski ( 41 ).

46.

Turklāt arī sociālekonomiska rakstura apsvērumi tādā situācijā liek piešķirt prioritāti cīņai pret krāpšanu. Proti, ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas normām izveidotās tiesību normu kolīziju sistēmas kontekstā ar apliecību E 101 izsniegšanu saistīta krāpšana apdraud dalībvalstu sociālā nodrošinājuma regulējumu saskaņotību ( 42 ). Šajā ziņā es uzskatu, ka dalībvalstīm ir leģitīma interese veikt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu to finanšu intereses un nodrošinātu to sociālā nodrošinājuma sistēmu finanšu līdzsvaru ( 43 ). Turklāt krāpnieciski iegūtu vai izmantotu apliecību E 101 lietošana, manuprāt, ir nelojālas konkurences paveids un ar to tiek apšaubīta nodarbinātības nosacījumu vienlīdzība valstu darba tirgos.

47.

Tomēr svarīgi uzsvērt, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesa var atteikties piešķirt no apliecības E 101 un tādējādi no normas, saskaņā ar kuru minētā apliecība ir tikusi izsniegta, izrietošās priekšrocības, tikai pienācīgi pierādītas krāpšanas gadījumā. Proti, ir obligāti jāizvairās no tā, lai nebūtu novirzes no manis piedāvātā risinājuma, kas var apdraudēt Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas normās paredzēto tiesību normu kolīziju sistēmu. Citiem vārdiem, es uzskatu, ka ar apsvērumiem par cīņu pret krāpšanu var apšaubīt citas dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punktu izsniegtas apliecības E 101 saistošo raksturu tikai ļoti specifiskos, iepriekš aprakstītajos apstākļos.

48.

Jākonstatē, ka Regulā Nr. 1408/71 un Regulā Nr. 574/72 nav ietverta “krāpšanas” definīcija minēto regulu piemērošanas nolūkos ( 44 ). Iztrūkstot tādai definīcijai, Tiesai ir jānorobežo tie krāpšanas gadījumi, kuros uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir tiesīga nepiemērot citas dalībvalsts kompetentās iestādes izsniegtu apliecību E 101.

49.

Manuprāt, lai konstatētu krāpšanu, ir nepieciešams, lai izpildītos viens objektīvs un viens subjektīvs elements. Objektīvo elementu veido fakts, ka prasītie nosacījumi iecerētās priekšrocības gūšanai, proti, konkrētajā kontekstā – Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normā, saskaņā ar kuru apliecība E 101 ir tikusi izsniegta, īstenībā netiek izpildīti ( 45 ).

50.

Tomēr ar šo konstatējumu nav pietiekami, lai secinātu tādas krāpšanas esamību, kas uzņēmējas dalībvalsts tiesai dod tiesības nepiemērot apliecību E 101. Proti, atcerēsimies, ka spriedumā A‑Rosa Flussschiff Tiesa ir secinājusi, ka apliecība E 101 ir saistoša uzņēmējas dalībvalsts iestādēm un tiesām pat tad, ja ir ticis konstatēts, ka konkrētā darba ņēmēja nodarbinātības nosacījumi acīmredzami neietilpst tās Regulas Nr. 1408/71 tiesību normas, saskaņā ar kuru apliecība E 101 ir tikusi izsniegta, materiālajā piemērošanas jomā ( 46 ). Proti, tāda situācija var rasties (vienkāršas) faktu vai juridiskas kļūdas rezultātā apliecības E 101 izsniegšanas laikā vai konkrētā darba ņēmēja situācijas izmaiņu dēļ ( 47 ).

51.

Lai secinātu, ka pastāv krāpšana, manā ieskatā, arī ir nepieciešams, lai tiktu pierādīts, ka ieinteresētajām personām, lai iegūtu no apliecības E 101 izrietošās priekšrocības, ir bijis nodoms slēpt to, ka minētās apliecības izsniegšanas nosacījumi patiesībā nav bijuši izpildīti ( 48 ). Manuprāt, šis krāpnieciskais nodoms veido subjektīvo elementu, kas ļauj nošķirt krāpšanu no vienkāršas konstatācijas, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normā, saskaņā ar kuru apliecība E 101 ir tikusi izsniegta, paredzētie nosacījumi nav izpildīti. Par tāda krāpnieciska nodoma pierādījumu var būt darbība ar iepriekšēju nodomu, it īpaši nosūtītā darbinieka vai minēto darbinieku nosūtošā darba devēja patiesās situācijas kļūdaina atspoguļošana, vai bezdarbība ar iepriekšēju nodomu, kā, piemēram, būtiskas informācijas nesniegšana.

52.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka konkrētajā gadījumā Beļģijas sociālā inspekcija ir noskaidrojusi, ka konkrētie darbiniekus uz Beļģiju nosūtījušie Bulgārijas uzņēmumi Bulgārijā tikpat kā nav veikuši nekādu saimniecisko darbību ( 49 ). Tā saskaņā ar Tiesas judikatūru tikai tāds uzņēmums, kas parasti veic vērā ņemamu saimniecisko darbību reģistrācijas dalībvalsts teritorijā, ir tiesīgs baudīt priekšrocības, kādas ir piedāvātas ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto izņēmumu ( 50 ). Tātad šķiet – kas gan ir jāpārbauda valsts tiesai –, ka viens no Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, saskaņā ar kuru konkrētās apliecības E 101 ir tikušas izsniegtas, paredzētajiem nosacījumiem nav bijis izpildīts ( 51 ).

53.

Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka apelācijas instances tiesa ir secinājusi, ka “apliecības E 101 tika iegūtas krāpnieciskā ceļā, norādot faktus, kas neatbilda īstenībai, lai izvairītos no nosacījumiem, kādi Savienības tiesiskajā regulējumā ir izvirzīti darba ņēmēju nosūtīšanai, un tādējādi iegūtu priekšrocības, kādas nevarētu tikt panāktas bez šīs krāpnieciskās shēmas” ( 52 ). Šajā ziņā tiesas sēdē Beļģijas valdība precizēja, ka konkrētajā gadījumā krāpšana ir izpaudusies kā “pastkastīšu” uzņēmumu izveidošana Bulgārijā bez jebkādas vai ar ļoti nelielu saimniecisko darbību, lai varētu vispirms lūgt saņemt apliecības E 101 un pēc tam nosūtīt darbiniekus uz Beļģiju, sociālās iemaksas turpinot maksāt Bulgārijā.

54.

Tas, vai konkrētajā gadījumā ir izpildīti objektīvais un subjektīvais elements, lai konstatētu krāpšanas esamību, ir jāpārbauda valsts tiesai. Šajā ziņā tai ir jāņem vērā visi lietas apstākļi, tostarp apliecības E 101 izdevējas iestādes iespējami sniegtā informācija ( 53 ).

55.

Precizēšu, ka krāpšana ir jāpierāda sacīkstes procesā, kurā ieinteresētajām personām tiek nodrošinātas tiesiskās garantijas, ievērojot viņu pamattiesības, it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Šajā kontekstā kompetentajām iestādēm ir jāsniedz pierādījumi krāpšanas esamībai, proti, no juridiskā viedokļa pietiekami jāpierāda, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normā, saskaņā ar kuru apliecība E 101 ir tikusi izsniegta, paredzētie nosacījumi konkrētajā gadījumā nav izpildīti (objektīvais elements) un, otrkārt, ka ieinteresētās personas ar nodomu ir slēpušas to, ka šie nosacījumi nav bijuši izpildīti (subjektīvais elements). Vienīgi šajos specifiskajos apstākļos uzņēmējas dalībvalsts tiesa var secināt, ka pastāv krāpšana, kas ļauj šai tiesai nepiemērot apliecību E 101.

56.

Vēl precizēšu tiesiskās sekas, kādas rodas, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa konstatē krāpšanu. Pirmkārt, ņemot vērā, ka apliecība E 101 ir dokuments, ko izdevusi citas dalībvalsts iestāde, es uzskatu, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesa pat krāpšanas gadījumā nedrīkst sev atzīt kompetenci anulēt šo apliecību vai atzīt to par spēkā neesošu. Tās kompetencē ir tikai nolemt par minētās apliecības nepiemērošanu. Otrkārt, man šķiet acīmredzami, ka tas, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesa konstatē krāpšanu, var radīt sekas tikai attiecībā uz šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

57.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi, ka apliecība E 101, kas ir tikusi izsniegta saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 11. panta 1. punktu, ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski, šī tiesa ir tiesīga minēto apliecību nepiemērot. Lai secinātu, ka pastāv krāpšana, kas attaisno apliecības E 101 nepiemērošanu, ir jāpierāda, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normā, saskaņā ar kuru apliecība E 101 ir tikusi izsniegta, paredzētie nosacījumi konkrētajā gadījumā nav izpildīti (objektīvais elements) un, otrkārt, ka ieinteresētās personas ar nodomu ir slēpušas to, ka šie nosacījumi nav izpildīti (subjektīvais elements).

58.

Manuprāt, šo secinājumu nevar ietekmēt lietas dalībnieku un Tiesā apsvērumus iesniegušo ieinteresēto personu pret to norādītie argumenti. Šiem argumentiem pievērsīšos tālāk.

59.

Izskatāmajā lietā pret risinājumu, kuru es piedāvāju īstenot Tiesai, ir norādīts zināms skaits pretargumentu.

60.

Pirmkārt, Īrijas, Ungārijas un Polijas valdības ir atsaukušās uz Tiesas judikatūras par apliecības E 101 saistošo raksturu kodifikāciju Regulas Nr. 987/2009 5. pantā ( 54 ), būtībā uzsverot, ka šis apstāklis nepieļauj Tiesai veikt izmaiņas minētajā judikatūrā.

61.

Šim argumentam nevar piekrist.

62.

Vispirms jākonstatē, ka Regulas Nr. 987/2009 pieņemšanas laikā jautājumam par krāpšanu Savienības likumdevējs nepievērsa uzmanību un vēl jo mazāk to risināja ( 55 ). Iztrūkstot jebkādai norādei par pretējo regulas tekstā, manuprāt, ir jāpieņem, ka Savienības likumdevējs vienkārši vēlējās kodificēt pastāvošo Tiesas judikatūru par apliecības E 101 saistošo raksturu ( 56 ). Kā es jau norādīju iepriekš, Tiesai vēl nav bijusi iespēja izteikties par apliecības E 101 saistošo raksturu tādā situācijā kā pamatlietā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi, ka minētā apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski ( 57 ). Tātad manis atbalstītais risinājums neietver nekādas izmaiņas agrākajā Tiesas judikatūrā, kas kodificēta ar Regulu Nr. 987/2009, bet tikai aprobežojas ar šīs judikatūras piemērošanas apjoma, it īpaši ar tās piemērojamības jaunā konfigurācijā, proti, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa konstatējusi krāpšanu, precizēšanu. No minētā izriet, ka Tiesas judikatūras par apliecības E 101 saistošo raksturu kodifikācija Regulā Nr. 987/2009 nav šķērslis tam, lai Tiesa varētu atzīt uzņēmējas dalībvalsts tiesas iespēju nepiemērot apliecību E 101, kad šī tiesa ir konstatējusi, ka minētā apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski.

63.

Otrkārt, Īrijas, Ungārijas un Polijas valdības, kā arī Komisija atsaucas uz Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punktā nostiprināto principu, ka ir piemērojama tikai viena sociālā nodrošinājuma sistēma, un šajā kontekstā – uz tiesiskās noteiktības principu ( 58 ).

64.

Pirmkārt, kas attiecas uz Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punktā nostiprināto principu, ka ir piemērojama tikai viena sociālā nodrošinājuma sistēma, ir jāatzīst, ka manis ieteiktais risinājums būtībā paredz iespēju – vismaz īslaicīgi – vienlaikus piemērot vairāku valstu tiesību aktus. Proti, gadījumā, kad atbilstoši šo secinājumu 48.–56. punktā aprakstītajiem principiem uzņēmējas dalībvalsts tiesa secina, ka pastāv krāpšana, un nepiemēro apliecību E 101, ja vien izdevēja iestāde paralēli neanulē vai neatsauc minēto apliecību, konkrētais darba ņēmējs un viņa darba devējs riskē nonākt dubulta sociālā nodrošinājuma regulējuma situācijā ( 59 ). Tomēr es uzskatu, ka šāds risks ir raksturīgs gadījumā, kad ir konstatēta krāpšana. Citiem vārdiem, es uzskatu, ka tādā gadījumā nepieciešamībai nodrošināt, lai ieinteresētās personas negūst nekādu labumu no krāpnieciskās rīcības, ir nepieciešami jāprevalē pār principu, ka ir piemērojama tikai viena sociālā nodrošinājuma sistēma ( 60 ).

65.

Šajā kontekstā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru apliecības E 101 izdevējai iestādei atbilstoši LESD 4. panta 3. punktā nostiprinātajam lojālas sadarbības principam ir pienākums pārskatīt minētās apliecības izsniegšanas pamatotību un vajadzības gadījumā šo apliecību atsaukt, ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pauž šaubas par apliecības pamatā esošo faktu un tādējādi arī par tajā ietvertās informācijas pareizību, tostarp tādēļ, ka tā neatbilst tādā Regulas Nr. 1408/71 normā paredzētajām prasībām, saskaņā ar kuru minētā apliecība ir tikusi izsniegta ( 61 ). Es uzskatu, ka tas tā vēl jo vairāk ir gadījumā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi, ka apliecība E 101 ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski ( 62 ). Taču tad, ja apliecības E 101 izdevēja iestāde anulēs vai atcels minēto apliecību, tiks (atkal) nodrošināta tikai vienas sociālā nodrošinājuma sistēmas piemērošana.

66.

Otrkārt, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības principu, es uzskatu, ka gadījumā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi, ka apliecība E 101 ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski, krāpnieki un/vai labuma guvēji nevar atsaukties uz tiesiskās noteiktības principu, lai iebilstu pret atteikumu piešķirt minētajā apliecībā un Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto ( 63 ). Šajā kontekstā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tāds atteikums nenozīmē, ka attiecīgajam indivīdam tiek noteikts pienākums ex nihilo, bet tās ir tikai sekas konstatējumam, ka objektīvie nosacījumi, kas ir izvirzīti, lai iegūtu vēlamo priekšrocību, patiesībā nav izpildīti ( 64 ).

67.

Visbeidzot, treškārt, Altun u.c., Īrijas, Ungārijas un Polijas valdības, kā arī Komisija atsaucas uz LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu un to, ka pastāv īpaša procedūra strīdu atrisināšanai par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas normām konkrētā gadījumā ( 65 ), būtībā uzsverot, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesas iespēja krāpšanas gadījumā nepiemērot apliecību E 101 esot nesavienojama ar minētā principa un minētās procedūras ievērošanu.

68.

Šis arguments mani nepārliecina.

69.

Kā es to jau norādīju, es uzskatu, ka gadījumā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi krāpšanu, šai tiesai kā Savienības tiesai ir jāatsaka no apliecības E 101 izrietošās priekšrocības ( 66 ). Šajā ziņā tās spēja izpildīt šo pienākumu nedrīkst būt atkarīga ne no izdevējas iestādes vēlmes anulēt vai atsaukt minēto apliecību, ne no sevišķas procedūras norisināšanās, kura turklāt, manā ieskatā, ir paredzēta visai atšķirīgu situāciju risināšanai ( 67 ). Proti, tas izraisītu nepieņemamus rezultātus ( 68 ).

70.

Šajā kontekstā atgādināšu, ka Tiesai vēl nav bijusi iespēja izteikties par tās judikatūras par apliecības E 101 saistošo raksturu piemērojamību vai par ievērojamo procedūru, lai izšķirtu strīdus saistībā ar piemērojamo tiesību aktu noteikšanu atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normām gadījumā, kad uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir konstatējusi krāpšanu ( 69 ). Manuprāt, šajā ziņā ir jāuzskata, ka lojālas sadarbības principam nav absolūta rakstura un ka ārkārtas apstākļos, tostarp konstatējot krāpšanu, minēto principu ir iespējams ierobežot ( 70 ). Proti, ir noteikti jānovērš tas, ka lojālas sadarbības princips starp dalībvalstīm pārvēršas aklā uzticībā, kas atvieglo krāpniecisku rīcību.

71.

Tomēr es uzskatu, ka gadījumos, kad uzņēmējas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma iestāžu rīcībā ir ziņas, kas liecina par krāpšanas esamību, LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips tām uzliek pienākumu vispirms vērsties pie apliecības E 101 izdevējas iestādes, kas šai iestādei ļaus pārskatīt šīs apliecības izsniegšanas pamatotību un izlemt, vai, ņemot vērā šīs ziņas, ir pamats atsaukt vai anulēt apliecību E 101. Tāda konsultēšanās praksē ļautu kliedēt iespējamās domstarpības par konkrētā gadījuma faktiskajiem apstākļiem ( 71 ). Turklāt, ja pēc šādas konsultēšanās izdevēja iestāde atceļ vai atsauc apliecību E 101, vēršanās uzņēmējas dalībvalsts tiesās faktiski ir lieka ( 72 ). Šajā ziņā konsultēšanās ar izdevēju iestādi varētu nodrošināt procesuālo ekonomiju. Tomēr uzsvēršu, ka šī konsultēšanās nedrīkst ietekmēt uzņēmējas dalībvalsts kompetenci nepiemērot apliecību E 101, ja tās rīcībā ir pietiekami pierādījumi, lai secinātu, ka minētā apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski ( 73 ).

72.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa, Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:

Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, un kura grozīta ar Padomes 1981. gada 8. decembra Regulu (EEK) Nr. 3795/81, 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesa ir tiesīga nepiemērot dalībvalsts kompetentās institūcijas nozīmētās kompetentās iestādes Regulas Nr. 1408/71, kas grozīta ar Padomes 1981. gada 12. maija Regulu (EEK) Nr. 1390/81, 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē izsniegtu apliecību E 101, ja šī tiesa ir konstatējusi, ka minētā apliecība ir tikusi iegūta vai izmantota krāpnieciski.