1.

Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem ( 2 ) 1. panta 2. punkta interpretāciju.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp asociāciju, kura aizstāv savu locekļu komerciālās intereses, un sabiedrību, kura pārdod uztura bagātinātāju, saistībā ar apgalvojumiem, kas iekļauti reklāmas vēstulē, kuru pēdējā minētā ir nosūtījusi vienīgi ārstiem. Tiesa tiek aicināta izteikties vēl nebijušā jautājumā, vai minētās regulas prasības ir piemērojamas, ja uzturvērtības un veselīguma norādes par pārtikas produktiem, kuri kā tādi ir paredzēti piegādei patērētājiem, ir norādītas komerciālos paziņojumos, kuri nav adresēti tieši patērētājiem, bet gan vienīgi speciālistiem.

3.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 1., 4., 9., 16., 23. un 29. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4.

Saskaņā ar minētās regulas 1. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Šī regula saskaņo dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētos noteikumus, kas attiecas uz pārtikas produktu uzturvērtības un veselīguma norādēm, lai nodrošinātu efektīvu iekšējā tirgus darbību, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

2.   Šo regulu piemēro pārtikas produktu uzturvērtības un veselīguma norādēm, kas sniegtas tirdzniecības informācijā marķējuma, noformējuma vai reklāmas veidā attiecībā uz pārtikas produktiem, ko piegādā galapatērētājam. [..]”

5.

Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā šīs regulas piemērošanas nolūkos ir atsauce uz jēdzieniem “pārtika” un “galapatērētājs”, kas minēti Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantā un 3. panta 18. punktā ( 3 ). Šā paša panta 2. punkta 1), 4) un 5) apakšpunktā ir definēts, kā ir saprotami jēdzieni “norāde”, “uzturvērtības norāde” un “veselīguma norāde” Regulas Nr. 1924/2006 izpratnē.

6.

Regulas Nr. 1924/2006 II nodaļas 3.–7. pantā ir noteikti uzturvērtības un veselīguma norāžu izmantošanas vispārējie principi.

7.

Regulas 3. pantā “Visu norāžu vispārēji principi” ir noteikts, ka “uzturvērtības un veselīguma norādes Kopienas tirgū laisto pārtikas produktu marķēšanai, noformēšanai un reklāmai var izmantot tikai tad, ja tās atbilst šīs regulas noteikumiem”. Tajā ir piebilsts, ka, “neskarot Direktīvas 2000/13/EK [ ( 4 )] un 84/450/EEK [ ( 5 )], uzturvērtības un veselīguma norāžu lietošana nedrīkst [it īpaši] būt kļūdaina, neskaidra vai maldinoša”.

8.

Regulas 5. panta “Vispārēji nosacījumi” 1. un 2. punktā ir precizēts, ka uzturvērtības un veselīguma norādes ir atļauts lietot tikai tad, ja ir izpildīti šajā pantā uzskaitītie nosacījumi un “ja vidusmēra patērētājs var saprast norādē aprakstīto labvēlīgo ietekmi”.

9.

Regulas Nr. 1924/2006 III nodaļā, kurā iekļauts 8. un 9. pants, ir paredzēti uzturvērtības norāžu lietošanas nosacījumi.

10.

Šīs pašas regulas IV nodaļā, kur iekļauts 10.–19. pants, ir paredzēti īpaši noteikumi, kas piemērojami veselīguma norādēm.

11.

Saskaņā ar 10. panta “Īpaši nosacījumi” 1. un 2. punktu:

“1.   Veselīguma norādes aizliedz, ja tās neatbilst II nodaļas vispārējām prasībām un šīs nodaļas īpašajām prasībām un ja par tām nav izsniegtas atļaujas saskaņā ar šo regulu, un tās nav iekļautas 13. un 14. pantā paredzētajā sarakstā ar norādēm, par kurām izsniedz atļaujas.

2.   Veselīguma norādes atļauj tikai tādā gadījumā, ja marķējumā vai [..] noformējumā un reklāmā iekļauj [pantā minēto] informāciju.”

12.

Regulas 13. pantā ir atļauts tajā minētās veselīguma norādes izmantot “bez 15. līdz 19. pantā paredzētās [atļaujas] procedūras”, ar noteikumu, ka tās ir iekļautas šā panta 3. punktā noteiktajā sarakstā, ka tās ir “pamatotas ar vispārpieņemtām zinātniskām atziņām” un ka tās ir “viegli saprotamas vidusmēra patērētājam”.

13.

Regulas 14. pantā ir atļauts “norādes par samazinātu slimības risku” un “norādes, kas attiecas uz bērnu attīstību un veselību”, izmantot, ja “tās ir atļautas saskaņā ar šīs regulas 15., 16., 17. un 19. pantā minēto procedūru”.

14.

Verband Sozialer Wettbewerb eV (turpmāk tekstā – “Verband Sozialer Wettbewerb”) ir Vācijas asociācija, kuras statūtos noteiktajos uzdevumos ietilpst tās biedru komercinterešu aizsardzība, it īpaši pievēršot uzmanību tam, kā tiek ievēroti godīgas konkurences noteikumi.

15.

Innova Vital GmbH (turpmāk tekstā – “Innova Vital”) ir Vācijas sabiedrība, kuras vadītājs ir ārsts un kas tirgo vitamīnu D3 saturošu emulsiju, kas lietojama pilienu formā, ar nosaukumu “Innova Mulsin® Vitamin D3”.

16.

2013. gada novembrī Innova Vital vadītājs vienīgi konkrēti norādītiem ārstiem nosūtīja vēstuli ar informāciju, ka šis uztura bagātinātājs palīdzot novērst slimības, kuras izraisa nepietiekams D vitamīna līmenis, kas bija formulēta šādi:

“Jūs zināt, kāda ir situācija – 87 % bērnu Vācijā D vitamīna saturs asinīs ir zemāks par 30 ng/ml. Saskaņā ar Vācijas uztura sabiedrības [Deutsche Gesellschaft für Ernährung, DGE] norādēm šai vērtībai vajadzētu būt no 50 līdz 75 ng/ml.

Kā norādīts jau daudzos pētījumos, D vitamīns ir svarīgs vairāku slimību, piemēram, atopiskā dermatīta, osteoporozes, cukura diabēta un MS [multiplās sklerozes] profilaksē. Saskaņā ar šiem pētījumiem pārāk zems D vitamīna līmenis jau bērnībā ir priekšnoteikums vēlākai saslimšanai ar minētajām slimībām.

[..]

Es kā ārsts, kurš specializējas imunoloģijā, esmu domājis par šo jautājumu un izstrādājis vitamīna D3 (Innova Mulsin® D3) emulsiju, kas ir lietojama pilienu formā.

[..]

Emulsiju Mulsin® priekšrocības:

[..]

[..]

Tiešo pasūtījumu nosacījumus, kā arī bezmaksas informatīvos materiālus savam kabinetam jūs saņemsiet, zvanot pa tālruni [..].” ( 6 )

17.

Šajā vēstulē bija iekļauti arī attiecīgā izstrādājuma attēli, informācija par sastāvu, tā pārdošanas cenu, kā arī lietošanas ikdienas izmaksas, lietojot ieteikto devu – vienu pilienu dienā vai saskaņā ar ārsta norādījumiem. Tajā ir precizēts – “tā kā pārdošanas cena ir EUR 26,75, lai nodrošinātu vitamīna D3 līdzsvarotu uzņemšanu, jūsu pacienti ieguldīs EUR 0,11 dienā”.

18.

Verband Sozialer Wettbewerb pret Innova Vital iesniedzējtiesā ir cēlusi prasību izbeigt darbību, piemērojot Vācijas Likumu par negodīgas konkurences novēršanu (Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb) ( 7 ). Tā šo prasību pamatoja ar Regulas Nr. 1924/2006 pārkāpumu saistībā it īpaši ar divām no iepriekš minētajām norādēm ( 8 ).

19.

Pamatojot savu prasību, Verband Sozialer Wettbewerb apgalvo, ka Regulas Nr. 1924/2006 noteikumi ir piemērojami reklāmai, kas paredzēta gan speciālistiem, gan nespeciālistiem. Galvenokārt tā norāda, ka saskaņā ar šīs regulas 10. panta 1. punktu veselīguma norādes ir aizliegtas, izņemot gadījumus, kas neattiecas uz šajā lietā aplūkotajiem apgalvojumiem, kad šādas norādes ir atļautas saskaņā ar šo regulu un ir iekļautas atļauto norāžu sarakstā, kas minēts tās 13. pantā. Tā piebilst, ka attiecīgais uztura bagātinātājs, ņemot vērā tā sastāvu un efektivitāti, neatbilstot vispārējiem nosacījumiem, kādi ir minēti šīs regulas 5. panta 1. punktā. Pakārtoti tā norāda, ka ir pārkāpts tās pašas regulas 10. panta 2. punkts, jo strīdīgajā reklāmā neesot iekļautas obligātās norādes, kas paredzētas šajā noteikumā.

20.

Savukārt Innova Vital apgalvo, ka Regulas Nr. 1924/2006 5. un 10. pants neesot piemērojami norādēm, kas iekļautas attiecīgajā vēstulē, jo tā ir adresēta vienīgi ārstiem, un ka šī regula nevar būt piemērojama reklāmai, kas paredzēta speciālistiem.

21.

Šādā kontekstā ar 2014. gada 16. decembra lēmumu, kurš Tiesā iesniegts 2015. gada 19. janvārī, Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 1924/2006 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs regulas normas attiecas arī uz tādām uzturvērtības un veselīguma norādēm, kas komerciālajos paziņojumos reklāmas veidā tiek izdarītas attiecībā uz pārtikas produktiem, kuri kā tādi jāpiegādā galapatērētājam, ja komerciālais paziņojums vai reklāma ir adresēta vienīgi speciālistiem?”

22.

Innova Vital, Grieķijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai nav notikusi.

23.

Ņemot vērā Tiesai iesniegtos rakstveida apsvērumus, šķiet, ka, lai varētu atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, vispirms ir jāizvērtē virkne jautājumu, kas saistīti ar Regulas Nr. 1924/2006 materiālās piemērošanas jomu.

24.

Vispirms es uzsveru, kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, ka ir skaidrs, ka atbilstoši piemērošanas nosacījumiem, kas iekļauti šīs regulas 1. panta 2. punktā, pirmkārt, izstrādājums, kas minēts pamatlietā aplūkotajā vēstulē, ir pārtikas produkts, kas paredzēts piegādāšanai galapatērētājam, un, otrkārt, Innova Vital īstenotā kampaņa ir bijusi paredzēta, lai to reklamētu.

25.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītāja pamatlietā ir apgalvojusi, ka vēstulē, kuras dēļ tā ir uzsākusi tiesvedību, ir bijušas iekļautas saskaņā ar Regulu Nr. 1924/2006 aizliegtas “veselīguma norādes”. Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa) neapstrīd šo kvalifikāciju, tomēr norādot, ka tās prejudiciālais jautājums vienlīdz attiecas gan uz šajā regulā paredzētajām “uzturvērtības” norādēm, gan “veselīguma” norādēm.

26.

Francijas valdība apšauba šī pieņēmuma pamatotību. Tā uzskata, ka strīdīgās norādes neesot ne uzturvērtības norādes, ne veselīguma norādes, kādas tās ir definētas Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punktā, un tādēļ uz tām neattiecas šīs regulas piemērošanas joma. Šīs norādes drīzāk esot ietvertas tādas informācijas par pārtikas produktiem kategorijā, kas liecina, ka šiem produktiem piemīt īpašības, kas novērš vai ārstē cilvēku slimības, vai veicina atveseļošanos, un šādas informācijas lietošana principā ir aizliegta saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011/ES ( 9 ) 7. pantu. Tomēr tā uzskata, ka Tiesai ir jāatbild uz uzdoto jautājumu ( 10 ), jo Regulas Nr. 1924/2006 nepiemērojamība šajā lietā neesot acīmredzama tādēļ, ka tā esot atkarīga no apstrīdēto norāžu juridiskās kvalifikācijas.

27.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi valsts tiesai ir jāvērtē un jākvalificē pamatlietas fakti, kā arī jāpiemēro atbilstīgās Savienības tiesību aktu normas atbilstoši Tiesas sniegtajai interpretācijai ( 11 ). Šo noteikumu Tiesa jau ir īstenojusi it īpaši attiecībā uz Regulas Nr. 1924/2006 noteikumiem ( 12 ). Tomēr es precizēšu, ka tāpat kā Komisija es uzskatu, ka, ņemot vērā iepriekš minētās ziņas par tiesvedību, šis prejudiciālais jautājums nav hipotētisks, jo es uzskatu, ka uz strīdīgajām norādēm patiešām ir attiecināms “veselīguma norāžu” jēdziens šīs regulas izpratnē, kā tas ir interpretēts Tiesas spriedumos par šo jēdzienu ( 13 ).

28.

Komisija uzskata, ka ir pamatoti uzdot jautājumu, vai situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, strīdīgo norāžu lietošana jau nav aizliegta saskaņā ar Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopā ar tā 3. punktu, kurā noteikts vispārējs princips, saskaņā ar kuru informācija, kas it īpaši reklāmā ir norādīta par pārtikas produktu, nedrīkst būt tāda, kas liecinātu, ka produktam piemīt īpašības, kas novērš cilvēku slimības ( 14 ).

29.

Būtībā to pašu norāda arī Francijas valdība, jo tā apgalvo, ka uz šāda veida norādēm varētu attiekties iepriekš minētajiem Direktīvas 2000/13 nosacījumiem līdzvērtīgi nosacījumi, kas ietverti Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 3. un 4. punktā. Tā kā saskaņā ar šo regulu, sākot no 2014. gada 13. decembra ( 15 ), proti, pēc tam, kad bija risinājušies pamatlietā minētie fakti ( 16 ), Direktīva 2000/13 tika atcelta, šī regula tomēr nav šajā lietā piemērojama ratione temporis.

30.

Te ir jāatgādina, ka Direktīva 2000/13, kas attiecas it īpaši uz pārtikas produktu reklāmu, tomēr ir piemērojama paralēli Regulai Nr. 1924/2006, nevis pretēji tai. Faktiski saskaņā ar šīs regulas preambulas 3. apsvērumu tajā ir papildināti Direktīvā 2000/13 minētie vispārējie principi ( 17 ) un paredzēti īpaši noteikumi, kā lietojamas uzturvērtības un veselīguma norādes uz pārtikas produktiem, kuri kā tādi ir paredzēti piegādei patērētājam. Regulas Nr. 1924/2006 3. panta otrajā daļā ir paredzēts vispārīgi piemērot Direktīvu 2000/13, ar izņēmumiem, kas noteikti šajā regulā. It īpaši pēdējās minētās 14. panta 1. punktā skaidri ir atļauts atkāpties no šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta saistībā ar divu konkrētu veselīguma norāžu veidu izmantošanu, proti, tādu, kas attiecas uz slimības risku samazināšanu, un tādu, kas attiecas uz bērnu attīstību un veselību, ar noteikumu, ka šādas norādes ir atļautas saskaņā ar stingrajiem noteikumiem, kas paredzēti minētajā regulā.

31.

Kā ir norādījusi pati Komisija, apstāklis, ka uz pamatlietā aplūkoto strīdu, iespējams, varētu attiekties Direktīva 2000/13, nekādi nav nesaderīgs ar šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vērtējumu, jo Regula Nr. 1924/2006 ir piemērojama papildus minētajai direktīvai, nevis tās vietā. Turklāt minētās regulas noteikumu piemērošanu pamatlietā skaidri ir paredzējusi iesniedzējtiesa, kura vienīgā var novērtēt jautājuma, kuru tā uzdod, lai risinātu kādu tajā izskatāmu strīdu, būtiskumu un lietderību ( 18 ).

32.

Jautājums, kas iesniegts šajā lietā, attiecas vienīgi uz iespējamu Regulas Nr. 1924/2006 piemērošanu gadījumā, kad komerciālos paziņojumos par pārtikas produktiem, kuri paredzēti galapatērētājiem, ir iekļautas uzturvērtības vai veselīguma norādes, ja šie paziņojumi nav adresēti galapatērētājiem, bet gan vienīgi speciālistiem, kas šajā gadījumā ir veselības aprūpes speciālisti ( 19 ). Tiesai vēl nekad nav bijis iesniegts lūgums veikt šāda veida interpretāciju, kam tomēr ir ievērojama praktiskā ietekme ( 20 ).

33.

Pamatlietas puses aizstāv pretējas nostājas saistībā ar šīs regulas piemērošanu šādos apstākļos. Iesniedzējtiesa norāda, ka uzdotais jautājums atšķirīgi tiek risināts arī juridiskajā doktrīnā vācu valodā, sīki izklāstot šo doktrīnā esošo diskusiju.

34.

Ņemot vērā Tiesā iesniegtos apsvērumus, tikai Innova Vital ir apgalvojusi, ka uz komerciālajiem paziņojumiem, kas nosūtīti vienīgi speciālistiem, neattiecoties Regulas Nr. 1924/2006 noteikumi. Savukārt Grieķijas un Francijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka šīs regulas piemērošanas joma ietver arī šādu gadījumu. Arī es atbalstu pēdējo minēto nostāju.

35.

Dažādie apsvērumi saistībā ne tikai ar gramatisko, bet arī teleoloģisko un kontekstuālo interpretāciju liek atbalstīt apstiprinošu atbildi, kādu es ieteiktu sniegt uz šo jautājumu.

36.

Innova Vital atsaucas uz Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 1., 8.–10., 15. un 28. apsvērumu un 5. panta 2. punktu, apgalvojot, ka šis tiesību akts neesot piemērojams reklāmai, kas paredzēta speciālistiem, tādēļ ka šajos noteikumos uzsvars ir likts uz patērētājiem un tajos nemaz nav minēti speciālisti.

37.

Patiešām, šajā regulā ir vairākas atsauces uz patērētājiem, it īpaši norādot, ka tajā vairākkārt kā orientieris ir minēta uzturvērtības un veselīguma norāžu uztvere, kāda varētu būt “vidusmēra patērētājam” ( 21 ).

38.

Taču, ņemot vērā Regulas Nr. 1924/2006 1. panta 2. punkta un visu pārējo noteikumu formulējumu, manuprāt, nekādi netiek izslēgta iespēja, ka tā attiecas gan uz komerciāliem paziņojumiem, kas tieši adresēti patērētājiem, gan tādiem, kas adresēti vienīgi speciālistiem, tomēr tie faktiski netieši nonāk arī līdz patērētājiem, kuri varētu iegādāties attiecīgo pārtikas produktu.

39.

Faktiski likumdevējs nav paredzējis nekādu atšķirību atkarībā no tā, kas ir paziņojuma, kurā ir ietvertas šajā regulā noteiktās uzturvērtības un veselīguma norādes, saņēmējs. Vienīgās prasības, kas ir iekļautas minētajā regulā, attiecas uz šo paziņojumu mērķi un būtību. Tiem, pirmkārt, ir jāattiecas uz pārtikas produktiem, kurus ir paredzēts piegādāt galapatērētājam ( 22 ), un, otrkārt, tiem ir jābūt “komerciāliem” un jābūt veiktiem vai nu šādu produktu marķēšanas vai prezentēšanas formā, vai arī – kā tas ir pamatlietā – reklāmas, kas uz tiem attiecas, formā ( 23 ). Proti, patērētājiem ir jābūt paredzētam tieši pašam izstrādājumam, nevis paziņojumam par to ( 24 ).

40.

Komerciāla rakstura kritērijs, pēc manām, kā arī Grieķijas valdības un Komisijas domām, ir ļoti būtisks elements, lai atbildētu uz šajā lietā uzdoto jautājumu ( 25 ). Šajā ziņā minētās regulas preambulas 4. apsvērumā skaidri ir nošķirti komerciāli paziņojumi, kuriem šis tiesību akts ir piemērojams, un nekomerciāli paziņojumi, uz kuriem tas neattiecas, norādot, ka pirmie minētie ir paredzēti “reklāmas” vai “veicināšanas” nolūkos ( 26 ).

41.

Lai gan Regulā Nr. 1924/2006 nav skaidras šī kritērija definīcijas, no citiem Savienības tiesību aktiem izriet, ka komerciāls raksturs ir attiecināms galvenokārt uz paziņojumu, kura mērķis ir “tieši” ( 27 ) vai pat “netieši” ( 28 ) nodrošināt izstrādājumu vai pakalpojumu ekonomisku veicināšanu un tādējādi ietekmēt potenciālo pircēju lēmumus. Es uzsveru, ka līdzīga pieeja starptautiskā līmenī ir izmantota Codex Alimentarius pieņemtajos “norādījumos par uzturvērtības un veselīguma norāžu izmantošanu” ( 29 ), uz kuriem šīs regulas preambulas 7. apsvērumā ir skaidra atsauce ( 30 ).

42.

Regulas Nr. 1924/2006 formulējums neierobežo tās piemērošanas jomu tikai attiecībā uz paziņojumiem, kuru tiešie adresāti ir galapatērētāji, jo to komerciālais raksturs nav atkarīgs no šāda uzstādījuma. Faktiski situācijā, kādu ir aplūkojusi iesniedzējtiesa, lai gan patērētāji paši nesaņem paziņojumu, kas ietver šajā regulā paredzētās norādes, viņi patiesībā ir personas, uz kurām netieši attiecas šī komercprakse, jo pārtikas produktu, ar kuru tā ir saistīta, hipotētiski ir paredzēts pārdot šīm personām, nevis speciālistiem, kuri ir saņēmuši reklāmas sūtījumu ( 31 ). Tādā gadījumā šie speciālisti ir tikai starpnieki, ar kuriem sazinās pārtikas nozares uzņēmums tieši tādēļ, ka, iespējams, viņi varētu atvieglot uzņēmuma pārdotā produkta veicināšanu, nodrošinot komerciālās informācijas, kas attiecas uz produktu, nodošanu potenciālajiem pircējiem un pat iesakot viņiem to iegādāties.

43.

Speciālisti parasti var būtiski ietekmēt patērētājus, kuri pie viņiem vēršas, un it īpaši tas attiecas uz veselības aprūpes speciālistiem, kuriem pacienti īpaši uzticas un kuru viedoklim ir augsta ticamības pakāpe. Pats reklāmas vēstules, kāda tiek aplūkota pamatlietā, mērķis ir bijis, lai ārsti, kas to saņēma, ieteiktu saviem pacientiem lietot attiecīgo produktu. Taču netiek garantēts, ka pirms pamudinājuma izteikšanas visiem aicinātajiem speciālistiem būs iespēja pārbaudīt komerciālajā paziņojumā iekļautās norādes un, ja nepieciešams, tās apstiprināt ( 32 ).

44.

Es uzskatu, ka, lai Regula Nr. 1924/2006 būtu piemērojama, nav nozīmes tam, vai speciālisti patērētājiem nodod saņemto dokumentu kā tādu vai tikai tā būtību, jo galvenais, manuprāt, ir tas, ka šajā dokumentā iekļautās uzturvērtības un veselīguma norādes, uz kurām attiecas minētā regula, ir paredzētas, lai tās, kaut netieši, saņemtu galapatērētāji, kā tas ir šajā gadījumā ( 33 ).

45.

Interpretācija, kādu es ierosinu Tiesai pieņemt saistībā ar Regulas Nr. 1924/2006 attiecīgo noteikumu formulējumu, atbilst tās mērķiem.

46.

Ir skaidrs, ka šīs regulas mērķis ir “nodrošināt efektīvu iekšējā tirgus darbību”, tādēļ ir “jārada vienādi konkurences apstākļi” saistībā ar produktu novērtēšanu, kā arī jānodrošina “augsts patērētāju aizsardzības līmenis” ( 34 ), galvenokārt ļaujot tiem skaidri izvēlēties pārtikas produktus, izmantojot objektīvu informāciju, kas balstās uz pierādījumiem ( 35 ).

47.

Šim nolūkam tajā ir atļauts komerciālos paziņojumos izmantot uzturvērtības un veselīguma norādes, jo šāda informācija patērētājiem var būt noderīga, ar noteikumu, ka tā ir skaidra un patiesa ( 36 ), taču šī lietošana ir stingri regulēta. It īpaši uz veselīguma norāžu lietošanu attiecas sevišķi ierobežojumi, un saskaņā ar minēto regulu tās var tikt izmantotas vienīgi tad, kad ir veikta neatkarīga un tajā pašā laikā saskaņota zinātniska vērtēšana, kuru veic Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (turpmāk tekstā – “EFSA”), un pēc Komisijas izsniegtas Kopienas atļaujas saņemšanas ( 37 ).

48.

Šādi mērķi un principi liecina par pietiekami plašu Regulas Nr. 1924/2006 piemērošanas jomas ieceri, lai nodrošinātu, ka tās īstenošana un ievērošana netiek apdraudēta atbilstoši pieejai, kādu līdz šim Tiesa ir ievērojusi, saskaroties ar pārtikas nozares uzņēmēju centieniem ierobežot šīs regulas materiālās piemērošanas jomu ( 38 ). Šajā gadījumā, tā kā nav skaidras norādes uz to, ka patērētāji ir vienīgie potenciālie saņēmēji, manuprāt, ir jāuzskata, ka minētā regula ir piemērojama arī komerciālam paziņojumam, kāds tiek aplūkots pamatlietā, kas adresēts vienīgi speciālistiem un kurš atbilst arī citiem minētajā tiesību aktā paredzētajiem nosacījumiem.

49.

Protams, speciālisti principā ( 39 ) ir zinošāki un informētāki par vidusmēra patērētāju. Taču praktiski gan datu apstrāde, ko tie varētu veikt, gan aizsardzība, ko tie varētu radīt patērētājam, ir ierobežota, jo nevar tikt izslēgts, ka viņi paši tiek maldināti, saņemot neprecīzas vai kļūdainas, vai pat nepatiesas norādes. Faktiski, kā ir norādījusi Grieķijas valdība, fiziski nav iespējams, ka speciālistu rīcībā vienmēr ir jaunākās speciālās zināšanas, kas nepieciešamas, lai izvērtētu katru pārtikas produktu un ikvienu ar to saistīto norādi.

50.

Tāpat kā Francijas valdība es uzskatu, ka, ja tiktu pieļauts, ka uz uzturvērtības un veselīguma norādēm, ja tās ir iekļautas speciālistiem adresētos komerciālos paziņojumos, nav attiecināmi Regulas Nr. 1924/2006 noteikumi, konkrētās sekas patērētājam paradoksāli varētu būt vēl smagākas un kaitējošākas nekā tad, ja reklāma būtu adresēta tieši patērētājam. Faktiski patērētājs uzticētos speciālista viedoklim, kurš viņam labticīgi ieteiktu attiecīgo produktu, un viņš rīkotos, īpaši nedomājot un nešauboties, salīdzinot ar situāciju, kad viņam pašam būtu jāizvērtē apstākļi un jāizdara savs, kaut nespeciālista vērtējums. Gadījumā, kāds ir minēts prejudiciālajā jautājumā, patērētāju aizsardzība saistībā ar neprecīzām norādēm ir tikpat un pat vairāk nepieciešama nekā gadījumos, kad viņi paši ir reklāmas saņēmēji un paši izvēlas savus pārtikas produktus.

51.

Turklāt, ja šī paziņojumu kategorija tiktu izslēgta no minētās regulas piemērošanas jomas, tā daļēji zaudētu savu lietderīgo iedarbību, it īpaši, ciktāl, tā kā iepriekš netiktu veikts EFSA vērtējums, būtu iespējams izmantot veselīguma norādes, kurām nav zinātniska pamatojuma. Praktiski pārtikas nozares uzņēmumiem iespēja izplatīt savas norādes patērētājiem ar speciālistu starpniecību būtu vienkāršs veids, kā apiet Regulas Nr. 1924/2006 stingrās prasības. Katrā ziņā šādas interpretācijas dēļ varētu tikt apdraudēta iekšējā tirgus pienācīga darbība un samazināts patērētāju, uz kuriem attiecas šī regula, aizsardzības līmenis.

52.

Teleoloģiskā interpretācija, kuru es aizstāvu, manuprāt, nav juridiski korekti apšaubāma ar argumentiem, kurus pret to ir izvirzījusi Innova Vital, kas saskaņā ar norādījumiem tās apsvērumos, kā arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu balstās uz tēzēm, kuras ir atbalstītas daļā Vācijas doktrīnas.

53.

Pirmkārt, Innova Vital norāda uz neatbilstību starp ierobežojumu sistēmu, kas paredzēta Regulā Nr. 1924/2006, un zināšanām, kādas ir ekspertiem, kuri ir speciālisti. Būtībā tā apgalvo, ka, ja komerciālie paziņojumi, kas adresēti speciālistiem, tiktu iekļauti minētās regulas piemērošanas jomā, saskaņā ar tās 5. panta 2. punktu ( 40 ) būtu aizliegta tehniskas vai zinātniskas terminoloģijas izmantošana uzturvērtības un veselīguma norādēs, jo šādus terminus varētu nesaprast “vidusmēra patērētājs”, lai gan speciālistiem, kuriem šī reklāma būtu paredzēta, šie termini būtu zināmi.

54.

Taču šis arguments, manuprāt, nav noderīgs apstākļos, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, jo reklāmas vēstule nav paredzēta, lai tā tiktu kā tāda nodota patērētājiem, bet gan tiek sūtīta speciālistiem, kuri netieši tiek aicināti patērētājam skaidrot, kādā aspektā attiecīgais produkts varētu viņu interesēt ( 41 ). Komerciālā paziņojumā iekļautu norāžu laba izpratne, kāda tiek prasīta saskaņā ar minētās regulas 5. panta 2. punktu, šajā gadījumā notiek ar speciālistu starpniecību, kuriem ir uzdevums nodot šo informāciju nespeciālistiem, vajadzības gadījumā to pārformulējot.

55.

Otrkārt, Innova Vital norāda uz Regulā Nr. 1924/2006 paredzētā režīma kaitējošo ietekmi uz speciālistu saziņu ar citiem speciālistiem, lai gan patērētāji to sagaida, it īpaši saistībā ar objektīvu informāciju par jaunām zinātniskām izstrādnēm ( 42 ).

56.

Patiešām, ja Tiesa atzītu, ka Regulas Nr. 1924/2006 noteikumi ir piemērojami kontekstā, kāds tiek aplūkots pamatlietā, saziņa starp speciālistiem varētu tikt skarta vai pat ierobežota. Taču, lai šajā regulā paredzētā sistēma, kas ierobežo uzturvērtības un veselīguma norādes, būtu piemērojama, attiecīgajiem paziņojumiem principā ir jābūt paredzētiem, nevis lai sniegtu tīri tehnisku informāciju, bet lai izplatītu “komerciālas” norādes saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punkta pirmo daļu. Es atgādinu, ka ar minētās regulas preambulas 4. apsvērumu no tās piemērošanas jomas skaidri ir izslēgta “nekomerciāl[a] informācij[a] [..] zinātniskajās publikācijās”. Tiešās tirgvedības kontekstā, ievācot informāciju, kas nav neitrāla, man šķiet normāli, ka leģitīmais mērķis aizsargāt patērētājus pret neprecīzām norādēm atsver vēlmi nodrošināt informācijas apmaiņu starp speciālistiem.

57.

Tādēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 1924/2006 1. panta 2. punkts šajā ziņā ir jāinterpretē tā, ka šī regula ir piemērojama, ja komerciālā paziņojumā ir iekļautas uzturvērtības vai veselīguma norādes, kas noteikti ir adresētas vienīgi speciālistiem, taču kuras praktiski ir paredzētas, lai netieši sasniegtu galapatērētājus, kuriem hipotētiski ir paredzēts kā tādus piegādāt pārtikas produktus, uz kuriem attiecas šīs norādes.

58.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem 1. panta 2. punkts šajā ziņā ir jāinterpretē tā, ka šīs regulas noteikumi ir piemērojami uzturvērtības un veselīguma norādēm, kas attiecas uz pārtikas produktiem, kurus kā tādus ir paredzēts piegādāt galapatērētājam, arī tad, ja šīs norādes ir noformulētas komerciālos paziņojumos, kas adresēti vienīgi speciālistiem, taču to mērķis ir ar šo speciālistu starpniecību netieši sasniegt patērētājus.