—

Österreichischer Gewerkschaftsbund vārdā – R. Gerlach, Rechtsanwalt,

—

Wirtschaftskammer Österreich ‑ Fachverband Autobus‑, Luftfahrt‑ und Schifffahrtsunternehmungen vārdā – K. Körber‑Risak, Rechtsanwältin,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – E.‑M. Mamouna un M. Tassopoulou, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Enegren un F. Schatz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.) 3. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Österreichischer Gewerkschaftsbund (Austrijas arodbiedrību apvienība, turpmāk tekstā – “Gewerkschaftsbund”) un Wirtschaftskammer Österreich ‑ Fachverband Autobus‑, Luftfahrt‑ und Schifffahrtsunternehmungen (Austrijas Tirdzniecības kameras profesionālā apvienība autobusu uzņēmumiem, aviosabiedrībām un kuģniecības uzņēmumiem, turpmāk tekstā – “Wirtschaftskammer”) par izbeigta koplīguma tiesisko seku saglabāšanu uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas gadījumā.

3

Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Pēc īpašumtiesību pārejas to saņēmējs turpina ievērot tos pašus koplīguma noteikumus un nosacījumus, kas saskaņā ar līgumu attiecās uz personu, kas nodod īpašumtiesības, līdz koplīguma izbeigšanai vai termiņa beigām, vai līdz brīdim, kad stājas spēkā cits koplīgums.

Dalībvalstis drīkst ierobežot šādu noteikumu un nosacījumu ievērošanas termiņu ar nosacījumu, ka tas nav mazāks par vienu gadu.”

4

Saskaņā ar Likuma par darba tiesiskajām attiecībām un sociālo organizāciju uzņēmumos (Arbeitsverfassungsgesetz, BGBl. 22/1974) 8. pantu redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas apstākļiem (turpmāk tekstā – “ArbVG”):

“Koplīguma ģeogrāfiskajā, materiālajā un ratione personae piemērošanas jomā, ciktāl nav noteikts citādi, puses ir:

[..].”

5

ArbVG 13. pantā ir noteikts:

“Pēc koplīguma izbeigšanās tā tiesiskās sekas attiecībā uz darba tiesiskajām attiecībām, uz kurām tas attiecās tieši pirms tā izbeigšanās, ir spēkā līdz brīdim, kad attiecībā uz šīm darba tiesiskajām attiecībām stājas spēkā jauns darba koplīgums vai ar attiecīgo darba ņēmēju tiek noslēgts jauns individuāls līgums.”

6

Likuma par darba līgumu regulējošo tiesību aktu pielāgošanu (Arbeitsvertragsrechtsanpassungsgesetz, BGBl. 459/1993) 4. panta redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas apstākļiem, 1. punktā ir paredzēts:

“Pēc īpašumtiesību pārejas to saņēmējs turpina ievērot tos pašus koplīguma noteikumus un nosacījumus, kas saskaņā ar līgumu attiecās uz uzņēmumu, kas nodod īpašumtiesības, līdz koplīguma izbeigšanai vai termiņa beigām, vai līdz brīdim, kad stājas spēkā cits koplīgums. Gadā pēc īpašumtiesību pārejas darba noteikumus un nosacījumus ar atsevišķu darba līgumu nevar ne atcelt, ne ierobežot, kaitējot darba ņēmējam.”

7

Iesniedzējtiesa precizē, ka Austrijas tiesībās koplīgums principā nekļūst par darba līguma sastāvdaļu, taču tam uz šo darba līgumu ir likuma iedarbība.

8

Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, Wirtschaftskammer koplīgumu parakstīšanas mērķiem ir pilnvarota pārstāvēt uzņēmumus, kas ir tās biedri. Šādā kontekstā Gewerkschaftsbund un Wirtschaftskammer aviācijas nozares uzņēmumu grupai piederoša uzņēmuma (turpmāk tekstā – “mātesuzņēmums”) interesēs noslēdza koplīgumu, kas ir piemērojams visām šīs grupas aviosabiedrībām ar nosacījumu, ka tās nedarbojas tikai reģionālo pārvadājumu jomā (turpmāk tekstā – “mātesuzņēmuma koplīgums”).

9

Gewerkschaftsbund un Wirtschaftskammer noslēdza arī īpašu koplīgumu minētās grupas meitasuzņēmuma interesēs (turpmāk tekstā – “meitasuzņēmuma koplīgums”).

10

2012. gada 30. aprīlī, lai segtu ekspluatācijas zaudējumus, mātesuzņēmums nolēma sākot no 2012. gada 1. jūlija, veicot uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreju, savu ar aviāciju saistīto darbību nodot minētajam meitasuzņēmumam, lai ar šo darbību saistītajiem darba ņēmējiem tiktu piemēroti meitasuzņēmuma koplīgumā paredzētie nosacījumi, kas ir mazāk labvēlīgi nekā mātesuzņēmuma koplīgumā paredzētie nosacījumi. Šādā kontekstā Wirtschaftskammer izbeidza šo minēto koplīgumu 2012. gada 30. jūnijā, un Gewerkschaftsbund vēlāk šajā pašā datumā izbeidza meitasuzņēmuma koplīgumu. Pēc izbeigšanas darba ņēmēju, kurus skāra uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja, jaunais darba devējs, proti, meitasuzņēmums, piemēroja vienpusēji pieņemtos iekšējos noteikumus, kas esot radījis būtisku darba apstākļu pasliktināšanos un būtisku darba ņēmēju, kurus skāra uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja, atlīdzības samazināšanu.

11

Gewerkschaftsbund iesniedzējtiesā norādīja, ka, tā kā šajā meitasuzņēmumā vairs nav piemērojams neviens spēkā esošs koplīgums, visiem pārgājušajiem darba ņēmējiem ir jāturpina piemērot izbeigto mātesuzņēmuma koplīgumu, piemērojot ArbVG 13. pantā paredzēto seku saglabāšanas noteikumu.

12

Turpretī Wirtschaftskammer uzskata, ka koplīgums, kurš uzņēmuma pārejas brīdī jau ir izbeigts vai kura termiņš ir beidzies, īpašumtiesību saņēmējam neesot obligāti jāievēro. Faktiski, nododot uzņēmuma īpašumtiesības īpašumtiesību saņēmējam, varot turpināt piemērot tikai pašu koplīgumu.

13

Iesniedzējtiesa norāda, ka tajā iesniegtā strīda risinājums ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai ArbVG 13. pantā paredzētais noteikums par koplīgumu tiesisko seku saglabāšanu to izbeigšanas gadījumā, kura mērķis ir novērst koplīguma neesamību un novērst ieinteresētību panākt koplīguma neesamības stāvokli, ir uzskatāms par koplīgumu Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkta izpratnē. Tā piebilst, ka Gewerkschaftsbund norādītā mātesuzņēmuma ļaunprātīgā rīcība var tikt izvērtēta tikai tad, ja vispirms ir precizētas uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas vai koplīgumu izbeigšanas tiesiskās sekas.

14

Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Wirtschaftskammer atsaucas uz prejudiciālo jautājumu nepieņemamību. Pirmkārt, šajos jautājumos nekādi netiekot skarta Savienības tiesību interpretācija vai spēkā esamība, bet tie attiecoties tikai uz valsts tiesību juridiskajiem jautājumiem vai jautājumiem par Savienības tiesību piemērojamību.

16

Otrkārt, prejudiciālie jautājumi neesot nozīmīgi lietas atrisināšanai, jo situācija esot hipotētiska, tādēļ, ka sākotnējais jautājums par to, vai pastāv vai nepastāv uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja, joprojām nav noskaidrots, un sacīkstes procesā, kurā iesniedzējtiesa uzklausīja Wirtschaftskammer, netika iesniegti pierādījumi iespējamajiem atlīdzības zaudējumiem, kas esot radušies attiecīgajiem darba ņēmējiem uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas dēļ.

17

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu var atzīt par nepieņemamu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (tostarp skat. spriedumu Belvedere Costruzioni, C‑500/10, EU:C:2012:186, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

Attiecībā uz pirmo Wirtschaftskammer norādīto argumentu pietiek konstatēt, kā tas izriet no paša to formulējuma, ka prejudiciālie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, konkrētāk, par Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkta interpretāciju.

19

Attiecībā uz Wirtschaftskammer pausto otro argumentu ir jākonstatē, ka apstāklis, ka faktiskie jautājumi līdz šim brīdim nav izskatīti administratīvā sacīkstes pierādīšanas procesā, ir tiesvedības iesniedzējtiesā īpatnība. Tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs īpatnības pašas par sevi nevar izraisīt šīs tiesvedības ietvaros uzdota prejudiciāla jautājuma nepieņemamību (šajā ziņā skat. spriedumu Österreichischer Gewerkschaftsbund, C‑195/98, EU:C:2000:655, 29. punkts).

20

Tādējādi prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

21

Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas izpratnē par “koplīguma noteikumiem un nosacījumiem” ir jāuzskata ar koplīgumu noteikti noteikumi un nosacījumi, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, neraugoties uz minētā koplīguma izbeigšanu, joprojām ir piemērojami darba apstākļiem, kuriem pirms koplīguma izbeigšanas tie bija tieši piemērojami, līdz brīdim, kad minētajiem darba apstākļiem tiek piemērots jauns koplīgums vai ar attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek noslēgts jauns individuāls nolīgums.

22

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīva 2001/23 paredz tikai daļēju saskaņošanu attiecīgajā jautājumā, būtībā attiecinot dažādu dalībvalstu tiesībās autonomi noteikto darba ņēmēju aizsardzību arī uz uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumiem. Ar to nemēģina noteikt vienotu aizsardzību visā Savienībā atkarībā no kopīgiem kritērijiem (tostarp skat. spriedumus Collino un Chiappero, C‑343/98, EU:C:2000:441, 37. punkts, kā arī Juuri, C‑396/07, EU:C:2008:656, 23. punkts).

23

Turklāt Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkta priekšmets ir saglabāt nevis paša koplīguma piemērošanu, bet gan “noteikumus un nosacījumus”, kas tika noteikti šādā koplīgumā.

24

Tādējādi, kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 41. punktā, minētās direktīvas 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka ir jāsaglabā koplīgumā noteiktie noteikumi un nosacījumi un to piemērošanas precīza izcelsme nav izšķiroša.

25

No tā izriet, ka koplīgumā noteiktajiem noteikumiem un nosacījumiem principā ir piemērojams Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkts neatkarīgi no tā, kāda tehnika ir izmantota, lai šie noteikumi un nosacījumi būtu piemērojami attiecīgajām personām. Šajā saistībā pietiek, ja šādi noteikumi un nosacījumi ir noteikti koplīgumā un tie faktiski saista īpašumtiesību pārņēmēju un pārgājušos darba ņēmējus.

26

Tādējādi nevar uzskatīt, ka ar koplīgumu noteikti noteikumi un nosacījumi ir izslēgti no šīs tiesību normas piemērošanas jomas tikai tādēļ, ka tie attiecīgajām personām tiek piemēroti saskaņā ar tādu noteikumu par koplīguma tiesisko seku saglabāšanu, kāds aplūkots pamatlietā.

27

Pamatlietas apstākļos šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2001/23 mērķis nepieļaut, ka darba ņēmēji, uz kuriem attiecas īpašumtiesību pāreja, tikai šīs īpašumtiesību pārejas dēļ nonāk nelabvēlīgākā situācijā (šajā ziņā skat. spriedumu Scattolon, C‑108/10, EU:C:2011:542, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 53. punktā, pamatlietā aplūkotā noteikuma par koplīguma tiesisko seku saglabāšanu mērķis ir novērst koplīgumā, kas regulē darba tiesiskās attiecības, paredzētā tiesiskā regulējuma pārtraukumu darba ņēmēju interesēs. Tomēr, ja noteikumi un nosacījumi, uz kuriem attiecas šis noteikums, tiktu izslēgti no Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkta piemērošanas jomas, īpašumtiesību pāreja pati par sevi radītu sekas, kuras minētais noteikums cenšas novērst.

29

Turklāt šī interpretācija atbilst Direktīvas 2001/23 mērķim nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp darba ņēmēju interesēm, no vienas puses, un īpašumtiesību saņēmēja interesēm, no otras puses, un no tā tostarp izriet, ka īpašumtiesību saņēmējam ir jābūt iespējai veikt pielāgojumus, kas ir nepieciešami tā darbības turpināšanai (šajā ziņā skat. spriedumu Alemo‑Herron u.c., C‑426/11, EU:C:2013:521, 25. punkts).

30

Pamatlietā aplūkotajam noteikumam par koplīguma tiesisko seku saglabāšanu ir ierobežojoša ietekme, jo tiek saglabātas tikai tāda koplīguma par darba tiesiskajām attiecībām tiesiskās sekas, kas šīm attiecībām bija tieši piemērojamas pirms koplīguma izbeigšanas, ciktāl minētajām darba tiesiskajām attiecīgām nav piemērojams jauns koplīgums vai ar attiecīgajiem darba ņēmējiem nav noslēgts jauns individuāls nolīgums. Šādos apstākļos nešķiet, ka šis noteikums liktu šķēršļus īpašumtiesību saņēmēja iespējai veikt pielāgojumus, kas ir nepieciešami tā darbības turpināšanai.

31

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas izpratnē par “koplīguma noteikumiem un nosacījumiem” ir jāuzskata ar koplīgumu noteikti noteikumi un nosacījumi, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, neraugoties uz minētā koplīguma izbeigšanu, joprojām ir piemērojami darba attiecībām, kurām pirms koplīguma izbeigšanas tie bija tieši piemērojami, līdz brīdim, kad minētajām darba attiecībām tiek piemērots jauns koplīgums vai ar attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek noslēgts jauns individuāls nolīgums.

32

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka īpašumtiesību saņēmēja koplīgumam, kas ir ticis izbeigts un kura tiesiskās sekas tiek saglabātas atbilstoši pamatlietā aplūkotajam noteikumam par tiesisko seku saglabāšanu, var piemērot nosacījumu “tiek piemērots cits koplīgums” šīs tiesību normas izpratnē.

33

Tomēr attiecībā uz iesniedzējtiesas otrajā jautājumā norādītajiem īpašumtiesību saņēmēja koplīgumā noteiktajiem noteikumiem un nosacījumiem no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka šie noteikumi un nosacījumi var tikt piemēroti darba ņēmējiem, kuri ir pārgājuši saskaņā ar noteikumu par šī koplīguma tiesisko seku saglabāšanu.

34

Līdz ar to nav nepieciešams atbildēt uz otro jautājumu.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas izpratnē par “koplīguma noteikumiem un nosacījumiem” ir jāuzskata ar koplīgumu noteikti noteikumi un nosacījumi, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, neraugoties uz minētā koplīguma izbeigšanu, joprojām ir piemērojami darba apstākļiem, kuriem pirms koplīguma izbeigšanas tie bija tieši piemērojami, līdz brīdim, kad minētajiem darba apstākļiem tiek piemērots jauns koplīgums vai ar attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek noslēgts jauns individuāls nolīgums.