—

Universitat Pompeu Fabra vārdā – E. Arranz Serrano, abogado,

—

Spānijas valdības vārdā – J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Lozano Palacios un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ir ietverts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) pielikumā, 3. un 5. klauzulu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp A. Márquez Samohano un viņa darba devēju Universitat Pompeu Fabra (turpmāk tekstā – “UPF”) par darba līgumu, kas noslēgti starp tiem, kvalifikāciju.

3

No Direktīvas 1999/70, kas ir pamatota ar EK līguma 139. panta 2. punktu, preambulas 14. apsvēruma izriet, ka pamatnolīguma parakstītājas puses, noslēdzot šādu nolīgumu, ir vēlējušās uzlabot noteikta laika nodarbinātības kvalitāti, nodrošinot, ka tiek ievērots nediskriminācijas princips, un iedibināt kārtību, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba attiecību vai darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu.

4

Saskaņā ar Direktīvas 1999/70 1. pantu tās mērķis ir “ieviest pielikumā pievienoto pamatnolīgumu [..], ko [..] savā starpā noslēdza vispārējās starpprofesionālās organizācijas (UNICE, CEEP un EAK)”.

5

Pamatnolīguma preambulas otrā un trešā daļa ir formulētas šādi:

“Šā nolīguma puses atzīst, ka uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir un joprojām būs vispārpieņemta darba attiecību forma starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Tās arī atzīst, ka uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi attiecīgos apstākļos atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām.

Šis nolīgums nosaka vispārīgos principus un obligātās prasības darbam uz noteiktu laiku, atzīstot, ka pilnīgai to piemērošanai ir jāņem vērā īpaši nacionāli, sektoru un sezonas apstākļi. Tas ataino darba devēju un darba ņēmēju vēlmi radīt vispārēju kārtību, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi noteikta laika darba ņēmējiem, aizsargājot viņus pret diskrimināciju, un to, ka darba līgumus, kas slēgti uz noteiktu laiku, izmanto, pamatojoties uz noteikumiem, kas būtu pieņemami darba devējiem un darba ņēmējiem.”

6

Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 8. un 10. punkts ir formulēti šādi:

[..]

7

Atbilstoši pamatnolīguma 1. klauzulai “Mērķis” tā mērķis ir, pirmkārt, uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu, un, otrkārt, radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības.

8

Pamatnolīguma 2. klauzulas “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts, ka to piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar spēkā esošiem tiesību aktiem, koplīgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.

9

Pamatnolīguma 3. klauzulā “Definīcijas” ir paredzēts:

10

Pamatnolīguma 4. klauzulas “Diskriminācijas aizlieguma princips” 1. punktā ir noteikts:

“Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.”

11

Pamatnolīguma 5. klauzulā “Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” ir paredzēts:

12

2001. gada 21. decembra Konstitutīvā likuma Nr. 6/2001 par universitātēm (Ley Orgánica 6/2001 de Universidades; 2001. gada 24. decembraBOE Nr. 307, 49400. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2007. gada 12. aprīļa Konstitutīvo likumu Nr. 7/2007 (2007. gada 13. aprīļaBOE Nr. 89, turpmāk tekstā – “Likums 6/2001”), 48. pantā ir paredzēts:

“1.   Universitātes var pieņemt darbā uz līguma pamata akadēmisko un pētniecības personālu, izmantojot īpašu universitātēm paredzēto darbā pieņemšanas uz līguma pamata kārtību, kas noteikta šajā likumā, vai arī izmantojot darbā pieņemšanas kārtību, kas paredzēta Darba likumā [(Estatuto de los Trabajadores)] attiecībā uz to darba ņēmēju aizstāšanu, kuriem ir tiesības saglabāt savu amata vietu. Tās var pieņemt darbā arī pētniecības, tehnisko un citu personālu, noslēdzot darba līgumu par konkrēta darba izpildi vai pakalpojuma sniegšanu, zinātniskās pētniecības vai tehnisku projektu īstenošanas mērķiem.

Universitātes turklāt var piešķirt emeritētā profesora nosaukumu saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem nosacījumiem.

2.   Īpašā universitātēm paredzētā darbā pieņemšanas uz līguma pamata kārtība attiecas uz šādām amata vietām: asistents, docents ar līgumu uz noteiktu laiku, docents ar līgumu uz nenoteiktu laiku, asociētais pasniedzējs un vieslektors.

Iepriekš minēto darbā pieņemšanas uz līguma pamata kārtība ir noteikta šajā likumā un tās īstenošanas noteikumos; papildus ir jāpiemēro Darba likuma [Ley del Estatuto de los Trabajadores] pārstrādātais teksts, kas apstiprināts ar Karaļa 1995. gada 24. marta Leģislatīvo dekrētu Nr. 1/1995 [(1995. gada 29. martaBOE Nr. 75, 9654. lpp.)], un tā īstenošanas noteikumi.

[..]”

13

Likuma 6/2001 53. pantā “Asociētie pasniedzēji” ir paredzēts:

“Asociētos pasniedzējus pieņem darbā saskaņā ar šādām normām:

14

1985. gada 30. aprīļa Karaļa dekrēta 898/1985 par regulējumu attiecībā uz universitāšu pasniedzējiem (Real Decreto 898/1985 sobre el régimen del profesorado universitario; 1985. gada 19. jūnijaBOE Nr. 146, 18927. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas apstākļiem, 20. pantā ir noteikts:

“20. pants. Asociētie pasniedzēji

1.   Universitātes var pieņemt darbā uz noteiktu laiku – uz pilnu vai nepilnu darba laiku –, saskaņā ar to statūtos paredzētajiem nosacījumiem un ņemot vērā budžeta tāmi, asociētos pasniedzējus no tādu speciālistu vidus, kam ir atzīta kompetence un kas parasti savu profesionālo darbību veic ārpus universitātes.

2.   Iepriekšējā punkta mērķiem ar parastu profesionālās darbības veikšanu saprot jebkuras profesionālās darbības par atlīdzību veikšanu ārpus universitātes, kuru ļauj veikt diploms, kas bija attiecīgajai personai vismaz trīs gadus no piecu gadu laikposma pirms viņa pieņemšanas darbā universitātē par asociēto pasniedzēju.

Neraugoties uz iepriekšējā punkta normām un atbilstoši nosacījumiem, kas attiecīgā gadījumā paredzēti statūtos, universitātes var pieņemt darbā personas, kurām ir atzīta kompetence.

[..]

9.   Universitāšu statūtos ir noteikts maksimālais šo līgumu ilgums, to atjaunojamais vai neatjaunojamais raksturs, apstākļi, kādos attiecīgā gadījumā var tikt veikti secīgi atjaunojumi, un maksimālais atjaunojumu skaits.

[..]

10.   Līdz ar līgumā paredzētā termiņa beigām automātiski tiek izbeigts pats līgums, neesot vajadzībai pēc iepriekšēja uzteikuma, ja vien līgumslēdzējas puses iepriekš nav vienojušās par līguma atjaunošanu uz statūtos atļauto vai uz īsāku laikposmu.

11.   Asociēto pasniedzēju līgumu izbeigšanās saistībā ar pielīgtā termiņa beigām nerada tiesības uz atlīdzību, ja vien statūtos nav noteikts citādi.

[..]

15.   Asociēto pasniedzēju līgumi izbeidzas ne vien šī panta 10. punktā paredzētajos apstākļos, bet arī tad, kad darbā pieņemtais pasniedzējs sasniedz pensijas vecumu, kā arī jebkura cita statūtos paredzētā iemesla dēļ, kas nav uzskatāms par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.”

15

2003. gada 19. februāra Likumā 1/2003 par Katalonijas universitātēm (Ley 1/2003 de Universidades de Cataluña; 2003. gada 11. martaBOE Nr. 60, 9404. lpp.) ir paredzēts:

“43. pants. Sastāvs

1.   Universitātes akadēmisko personālu veido universitātes pasniedzēji un darbinieki, kas pieņemti darbā pastāvīgi vai uz noteiktu laiku, atbilstoši šajā likumā paredzētajām kategorijām.

2.   Universitātēm savu uzdevumu izpildē ir jānodrošina vienādas tiesības darbiniekiem, kas pieņemti darbā pastāvīgi, un universitātes pasniedzējiem, nepārkāpjot valsts pamata tiesību aktu normas.

44. pants. Pasniedzēji, kas pieņemti darbā uz līguma pamata

1.   Pasniedzēji, kas pieņemti darbā pastāvīgi, ir profesori, asociētie profesori un pastāvīgie docenti‑asistenti.

2.   Pasniedzēju, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku, kategorijā ietilpst docenti, docenti‑asistenti, asociētie pasniedzēji, vieslektori un emeritētie profesori.

[..]

50. pants. Asociētie pasniedzēji

Asociētos pasniedzējus pieņem darbā uz nepilnu laiku, uz noteiktu laiku un uz līguma pamata no speciālistu ar atzītu kompetenci vidus, kas apliecina, ka viņi veic profesionālo darbību ārpus universitātes, lai varētu veikt pasniedzēja pienākumus universitātē. Viņiem ir pilnīga akadēmiskā kapacitāte atbilstoši viņu kompetencei.”

16

Universitat Pompeu Fabra statūtos, kuri ir apstiprināti ar 2003. gada 9. septembra Dekrētu 209/2003 (2003. gada 6. novembraBOE Nr. 266, 39397. lpp.) un kuros grozījumi izdarīti ar 2010. gada 9. novembra vienošanos GOV/203/2010, ir noteikts:

“6. sadaļa. Akadēmiskais personāls

[..]

2. nodaļa. Pasniedzēji

93. pants. Tiesiskais režīms

93.1.   Uz [UPF] pasniedzēju sastāvu attiecas Likums [6/2001] un tā īstenošanas noteikumi, Generalitat de Catalogne [Katalonijas valdības] tiesību normas, vispārējie civildienesta noteikumi, šie statūti vai to īstenošanas noteikumi.

93.2.   Attiecībā uz pasniedzējiem, kas pieņemti darbā uz līguma pamata, piemēro Likuma [6/2001], [2003. gada 19. februāra] Likuma [1/2003] par Katalonijas universitātēm normas un to īstenošanas noteikumus; papildus piemēro Darba likumu un tā īstenošanas noteikumus, šos statūtus un piemērojamo darba koplīgumu.

[..]

1. iedaļa. Darbā pieņemtie pasniedzēji

101. pants. Līgumu veidi un ilgums

[..]

101.3.   Asociētie pasniedzēji tiek pieņemti darbā uz nepilnu laiku un uz noteiktu laiku no speciālistu ar atzītu kompetenci vidus, kuri apliecina, ka viņi veic savu profesionālo darbību ārpus universitātes, lai varētu izpildīt specifiskus ar izglītošanu saistītus uzdevumus. Līgumi tiek noslēgti uz Likumā [6/2001] paredzētu laikposmu, un tos var atjaunot uz tādiem pašiem laikposmiem, ja vien joprojām ir izpildīti nosacījumi saistībā ar profesionālās darbības veikšanu.”

17

Darba koplīguma, kas piemērojams attiecībā uz Katalonijas valsts universitāšu pasniedzējiem un pētniekiem attiecībā uz laikposmu no 2006. gada 10. oktobra līdz 2009. gada 31. decembrim, 16. panta 3. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz nosacījumu saistībā ar profesionālās darbības veikšanu, lai varētu piedalīties konkursā uz asociētu pasniedzēju amatu vietu, šis nosacījums tiek uzskatīts par izpildītu, ja kandidāti apliecina, ka veikuši profesionālo darbību vismaz divus gadus pēdējo četru gadu laikā uz kāda cita vai uz sava rēķina, vai saskaņā ar jebkādu citu alternatīvu kārtību, par kuru konkrētā universitāte var vienoties ar attiecīgā uzņēmuma padomi.”

18

Karaļa leģislatīvā dekrēta 1/1995, ar kuru apstiprina Darba likuma pārstrādāto tekstu, redakcijā, kas izriet no Karaļa 2010. gada 16. jūnija dekrētlikuma 10/2010, ar ko noteikti steidzami pasākumi darba tirgus reformai (Real Decreto‑ley 10/2010, de medidas urgentes para la reforma del mercado de trabajo; 2010. gada 17. jūnijaBOE Nr. 147, 51699. lpp.; turpmāk tekstā – “Darba likums”), kurš ir spēkā kopš 2010. gada 18. jūnija, 15. panta 3. un 5. punktā ir noteikts:

“3.   Pretlikumīgi uz noteiktu laiku noslēgtus līgumus uzskata par noslēgtiem uz nenoteiktu laiku.

[..]

5.   Neskarot šī panta 1. punkta a) apakšpunkta, 2. un 3. punkta normas, darba ņēmēji, kuri ir pieņemti darbā – ar pārtraukumu vai bez pārtraukuma – uz laikposmu, kas ir ilgāks par [24] mēnešiem [30] mēnešu periodā, vienā un tajā pašā vai atšķirīgā amata vietā vienā un tajā pašā uzņēmumā vai uzņēmumu grupā, noslēdzot vismaz divus līgumus uz noteiktu laiku vai nu tieši, vai arī saistībā ar personāla nodrošināšanas pakalpojumiem, ko sniedz pagaidu darba aģentūras, saskaņā ar vienādiem vai atšķirīgiem līguma uz noteiktu laiku noteikumiem, iegūst pastāvīgo darbinieku statusu.

[..]”

19

Darba likuma 15. papildnoteikums ar nosaukumu “Līguma termiņu ierobežojumu piemērošana noteiktam uzdevumam vai pakalpojumam un secīgiem līgumiem valsts administrācijā”, kurā grozījumi izdarīti ar 2010. gada 17. septembra Likuma 35/2010, ar kuru noteikti steidzami pasākumi darba tirgus reformai (2010. gada 18. septembraBOE Nr. 227, 79326. lpp.), kas stājies spēkā 2010. gada 19. septembrī, 1. panta 6. punktu, ir formulēts šādi:

“1.   Šī likuma 15. panta 1. punkta a) apakšpunkta norma attiecībā uz maksimālo līguma ilgumu attiecībā uz noteiktu uzdevumu vai pakalpojumu un 15. panta 5. punkta norma attiecībā uz secīgiem līgumiem piemērojamiem ierobežojumiem rada sekas attiecībā uz valsts pārvaldes iestādēm un valsts struktūrām, ar kurām tās ir saistītas vai kuras ir no tām atkarīgas, neskarot konstitucionālo vienlīdzības, nopelnu un spēju principu piemērošanu attiecībā uz piekļuvi darbam valsts iestādē, tādējādi, ka tas nav šķērslis pienākumam aizpildīt konkrētās amata vietas ar parasto procedūru palīdzību atbilstoši piemērojamos tiesību aktos paredzētajām normām.

Šajā ziņā darba ņēmējs saglabā amata vietu, kurā viņš strādā, līdz brīdim, kurā šī amata vieta tiek aizpildīta saskaņā ar minētajām procedūrām un kurā arī tiek izbeigtas darba attiecības, ja vien minētais darba ņēmējs nekļūst par ierēdni, veiksmīgi nokārtojot attiecīgo atlases procedūru.

[..]

3.   15. panta 5. punktā paredzēto secīgiem līgumiem noteikto termiņu ierobežojumu piemērošanas mērķiem ņem vērā vienīgi katrā valsts pārvaldes iestādē noslēgtos līgumus, izņemot valsts struktūras, aģentūras un citus publisko tiesību subjektus, kam ir juridiskas personas statuss un kas ir saistīti ar šīm iestādēm vai ir šo iestāžu padotībā. Katrā ziņā minētā 15. panta 5. punkta normas nav piemērojamas attiecībā uz specifiskiem Likumā [6/2001] paredzētā darba līguma noteikumiem vai jebkuru citu tiesību normu ar likuma rangu.”

20

Saskaņā ar 2012. gada 10. februāra Karaļa dekrētlikumu 3/2012, ar kuru noteikti steidzami pasākumi darba tirgus reformai (Real Decreto‑Ley 1/2012 de medidas urgentes para la reforma del mercado laboral), Darba likuma 15. panta 5. punkta piemērošana tika apturēta līdz 2012. gada 31. decembrim.

21

A. Márquez Samohano parakstīja darba līgumu ar UPF, lai pildītu asociētā pasniedzēja pienākumus uz nepilnu laiku laikposmā no 2008. gada 30. septembra līdz 2009. gada 29. septembrim. Šis līgums tika atjaunots trīs reizes, sākotnēji līdz 2010. gada 21. septembrim, vēlāk līdz 2011. gada 21. septembrim un visbeidzot līdz 2012. gada 28. jūlijam. Pamatlietā aplūkoto darba attiecību laikā attiecīgās personas darba laiks stundās tika mainīts, līdz pēdējā darba līgumā tas sasniedza sešas stundas nedēļā.

22

2012. gadā 29. jūnijā UPF paziņoja prasītājam pamatlietā, ka viņa amata pilnvaru laiks beidzas 2012. gada 28. jūlijā.

23

Šajā pēdējā datumā minētais prasītājs iesniedza lūgumu atjaunot viņa darba līgumu.

24

2012. gada 29. jūlijāUPF rektors informēja A. Márquez Samohano, ka darba attiecības ar viņu beidzas 2012. gada 29. jūlijā, jo viņa darba līguma uz noteiktu laiku termiņš ir beidzies atbilstoši Likuma 6/2001 53. pantam, kā arī Karaļa dekrēta 898/1985 20. pantam un ka līdz ar to ne saistībā ar šīs personas pieņemšanu darbā, ne šī darba līguma izbeigšanu nav pieļauti pārkāpumi.

25

Iesniedzējtiesa precizē, ka, noslēdzot savu pirmo darba līgumu, prasītājs parakstīja apliecinājumu par to, ka viņš plāno savienot asociētā pasniedzēja darbību ar profesionālo darbību privātajā sektorā. A. Márquez Samohano vēlāk neesot parakstījis nevienu citu apliecinājumu, un viņam arī šajā ziņā nav tikuši uzdoti jautājumi. Viņš arī esot informējis savu vadību, ka darbs šajā universitātē ir viņa pamatnodarbošanās.

26

2012. gada 13. septembrī prasītājs pamatlietā Juzgado de lo Social n 3 de Barcelona cēla prasību pret UPF, ar kuru viņš lūdza atcelt lēmumu par viņa atlaišanu no darba vai pakārtoti atzīt to par nepamatotu. Galvenokārt prasītājs norāda, ka viņa darba līgums un tā vēlākie atjaunojumi ir nelikumīgi un tikuši noslēgti, pārkāpjot likumu, jo, pirmkārt, netika izpildīti juridiskie kritēriji, kas ļāva viņu pieņemt darbā kā asociēto pasniedzēju, un, otrkārt, nebija iestājušies valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi darba līguma uz noteiktu laiku noslēgšanai.

27

Lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Juzgado de lo Social n 3 de Barcelona konstatēja, ka – atšķirībā no vispārējā darba līgumiem uz noteiktu laiku piemērojamā tiesiskā regulējuma – universitātēm piemērojamajā tiesiskajā regulējumā, it īpaši Likuma 6/2011 53. pantā, saistībā uz asociēto pasniedzēju pieņemšanu darbā nav ietverts neviens līdzvērtīgs tiesisks pasākums, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Šajā tiesiskajā regulējumā neesot arī paredzēti objektīvi iemesli, kas attaisnotu šādu līgumu atjaunošanu, un tajos nav paredzēts ne minēto līgumu kopējais maksimālais ilgums, ne atjaunojumu skaits. It īpaši Darba likuma 15. panta 5. punkts, saskaņā ar kuru darba ņēmējiem, kuri nodarbināti uz laiku, kas pārsniedz 24 mēnešus 30 mēnešu laikposmā, noteiktos apstākļos var būt tiesības noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, šajā lietā nav piemērojams. Universitātēm piemērojamais valsts tiesiskais regulējums tādējādi šķietot nesaderīgs ar pamatnolīguma 5. klauzulu.

28

Turklāt iesniedzējtiesa uzsver, ka, ja privātsektorā darba līgums uz noteiktu laiku ir prettiesisks – secīgu darba līgumu ļaunprātīgas izmantošanas vai tiesību pārkāpuma dēļ –, kas saskaņā ar Darba likuma 15. panta 3. un 5. punktu nozīmē, ka šis līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku, darba devējs darba attiecības [vienpusēji] var izbeigt vienīgi, atlaižot no darba un izmaksājot tiesību aktos noteikto atlīdzību. Savukārt valsts sektorā līdzīgā situācijā, ievērojot vienlīdzības, nopelnu un spēju konstitucionālos principus, kuri attiecas uz piekļuvi darbam valsts sektorā, šādi nodibinātās darba attiecības uz nenoteiktu laiku saskaņā ar Darba likuma 15. papildnoteikuma 1. punkta otro daļu var tikt izbeigtas, neizmaksājot atlīdzību, pamatojoties uz to, ka attiecīgā darba ņēmēja amata vieta tiek aizpildīta vai likvidēta. Tādējādi valsts sektora darba ņēmēji “uz nenoteiktu laiku” (“por tiempo indefinido”) neesot pielīdzināti šī sektora “pastāvīgajiem” (“fijos”) darba ņēmējiem, kuri kā darba ņēmēji, kas pieņemti darbā bez jebkāda ierobežojuma laikā, gūst labumu no tām pašām tiesībām attiecībā uz šo darba līgumu izbeigšanu, kādas ir privātā sektora pastāvīgajiem darba ņēmējiem. Pirmie no šiem darba ņēmējiem, kuri kvalificēti kā “nepastāvīgie darbinieki uz nenoteiktu laiku”, tātad faktiski tiekot pielīdzināti darba ņēmējiem uz noteiktu laiku.

29

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis “nepastāvīga darba ņēmēja uz nenoteiktu laiku” jēdziens neatbilst pamatnolīguma 3. klauzulā paredzētajam “pastāvīgā darba ņēmēja” jēdzienam, jo šāda darba ņēmēja darba attiecības izbeidzas, iestājoties noteiktam notikumam. Līdz ar to jautājums rodoties par to, vai darba ņēmējs, uz kuru attiecas minētais jēdziens, attiecībā uz tiesībām saņemt atlīdzību darba devēja vienpusējas darba attiecību izbeigšanas gadījumā ir jāpielīdzina valsts sektora pastāvīgajam darbiniekam vai privātā sektora pastāvīgajam darba ņēmējam.

30

Šādos apstākļos Juzgado de lo Social no3 de Barcelona nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatnolīguma 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, ar kuru universitātēm atļauts atjaunot secīgus darba līgumus, kuri uz noteiktu laiku noslēgti ar asociētajiem pasniedzējiem, bez jebkāda ierobežojuma attiecībā uz šo līgumu maksimālo ilgumu un atjaunojumu skaitu.

32

Spānijas valdība norāda, ka šis jautājums ir nepieņemams divu iemeslu dēļ.

33

Pirmkārt, šim jautājumam neesot nekādas saiknes ar pamatlietas priekšmetu. Proti, iesniedzējtiesā celtajā prasībā prasītājs pamatlietā vienīgi esot apgalvojis, ka viņa darba līgumi uz noteiktu laiku Darba likuma 15. panta 3. punkta izpratnē tikuši noslēgti prettiesiski, jo tiesiskie nosacījumi, kas ļautu viņu pieņemt darbā kā asociētu pasniedzēju, un likumā paredzētie nosacījumi, lai varētu noslēgt līgumu uz noteiktu laiku, netika izpildīti. Likumpārkāpums tomēr neietilpstot pamatnolīguma priekšmetā.

34

Otrkārt, pamatnolīgums neesot piemērojams attiecībā uz darba līgumiem uz noteiktu laiku, kas noslēgti ar asociētajiem pasniedzējiem. Proti, šajā gadījumā nepastāvot nekāds salīdzināms pastāvīgais darba ņēmējs minētā pamatnolīguma 4. klauzulas izpratnē. Turklāt darba līgums uz noteiktu laiku, kas noslēgts ar asociētu pasniedzēju, tā rakstura dēļ nevarot tikt izmantots ļaunprātīgi pamatnolīguma 5. klauzulas izpratnē. Proti, tā kā šādai pasniedzēja darbībai ir papildinošs raksturs attiecībā uz speciālista, kuram ir atzīta kompetence, ārējo darbību, secīgu līgumu uz noteiktu laiku izmantošana nekādi nevarot attiecīgās personas situāciju padarīt par nestabilu.

35

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. tostarp 2010. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-188/10 un C-189/10 Melki un Abdeli, Krājums, I-5667. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2013. gada 11. aprīļa spriedumu lietā C‑290/12 Della Rocca, 29. punkts).

36

Šajā lietā pietiek konstatēt, ka, pirmkārt, lai kāds arī nebūtu prasītāja pamatlietā iesniedzējtiesā celtās prasības formulējums, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas skaidri izriet, ka prasītājs ir noslēdzis vairākus secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kurus tieši reglamentē pamatnolīguma 5. klauzula. Šīs klauzulas interpretācija tātad acīmredzami var būt lietderīga strīda pamatlietā atrisināšanai. Otrkārt, apgalvojums, saskaņā ar kuru tāds asociētais pasniedzējs kā minētais prasītājs neietilpstot pamatnolīguma piemērošanas jomā, attiecas uz atbildi uz uzdoto jautājumu pēc būtības, nevis uz tā pieņemamību.

37

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka pirmais jautājums ir pieņemams.

38

Attiecībā uz lietas būtību vispirms ir jāatgādina, ka no pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta formulējuma izriet, ka tā piemērošanas joma ir uztverama plašā nozīmē, jo tas vispārīgā veidā attiecas uz “noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar spēkā esošiem likumiem [tiesību aktiem], kolektīvajiem līgumiem [koplīgumiem] vai praksi katrā dalībvalstī”. Turklāt pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punktā sniegtā jēdziena “noteikta laika darba ņēmējs” definīcija pamatnolīguma izpratnē aptver visus darbiniekus, nenošķirot viņus atkarībā no tā, vai viņu darba devējs ir publisko vai privāto tiesību subjekts (2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C-212/04 Adeneler u.c., Krājums, I-6057. lpp., 56. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Della Rocca, 34. punkts).

39

No minētā izriet, ka tāds darba ņēmējs kā universitātes asociētais pasniedzējs, kura darba līgumam saskaņā ar valsts tiesību normām noteikti jābūt noslēgtam uz noteiktu laiku, ietilpst pamatnolīguma piemērošanas jomā.

40

Šajā ziņā pretēji tam, ko apgalvo Spānijas valdība, nav nozīmes tam, ka šāds darba ņēmējs nav salīdzināmais pastāvīgais darba ņēmējs vai ka ar šo darba ņēmēju nevar noslēgt secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kas tiktu ļaunprātīgi izmantoti. Proti, šādiem apsvērumiem vienīgi ir nozīme, lai identificētu iespējamu pamatnolīguma 4. un 5. klauzulas pārkāpumu, kuras attiecas attiecīgi uz nediskriminācijas principa ievērošanu starp darba ņēmējiem uz noteiktu laiku un pastāvīgiem darba ņēmējiem, kā arī uz pasākumiem, kuru mērķis ir novērst secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu. Šiem apsvērumiem savukārt nav nozīmes, lai noteiktu pamatnolīguma piemērošanas jomu, kura ir definēta 2. klauzulas 1. punktā, lasot to kopsakarā ar šī pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punktu.

41

Ir jāatgādina, ka pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta uzdevums ir īstenot vienu no šī pamatnolīguma mērķiem, proti, ierobežot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošanu, kas ir uzskatāma par iespējamu ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli par ļaunu darba ņēmējiem, paredzot noteiktu skaitu minimālo aizsardzības noteikumu, lai novērstu, ka darbinieku situācija tiek padarīta nedroša (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 63. punkts; 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C-378/07 līdz C-380/07 Angelidaki u.c., Krājums, I-3071. lpp., 73. punkts, kā arī 2012. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑586/10 Kücük, 25. punkts).

42

Tādējādi šajā pamatnolīguma noteikumā ar mērķi novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstīm ir paredzēts pienākums faktiski un saistoši noteikt vismaz vienu no tajā uzskaitītajiem pasākumiem, ja šo valstu tiesībās nav paredzēti līdzvērtīgi tiesiski pasākumi. Tādējādi minētās klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā uzskaitītie pasākumi, kas pēc skaita ir trīs, skar attiecīgi objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu darba līgumu vai attiecību atjaunošanu, šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību maksimālo ilgumu un to atjaunojumu skaitu (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 74. punkts, kā arī lietā Kücük, 26. punkts).

43

Aplūkojamajā lietā netiek apstrīdēts, ka tiesiskajā regulējumā, kas ir piemērojams attiecībā uz prasītāju pamatlietā, it īpaši UPF statūtos, pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē nav ietverts neviens līdzvērtīgs tiesisks pasākums un nav noteikts neviens ierobežojums attiecībā uz darba līgumu, ko universitātes uz noteiktu laiku noslēgušas ar asociētajiem pasniedzējiem, kopējo maksimālo ilgumu vai atjaunojumu skaitu atbilstoši minētās 5. klauzulas 1. punkta b) un c) apakšpunktam.

44

Šajos apstākļos ir jāpārbauda, cik lielā mērā šādu darba līgumu atjaunošanu var attaisnot kāds objektīvs iemesls pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

45

Saskaņā ar judikatūru jēdziens “objektīvi iemesli” ir jāsaprot kā tāds, kas ir saistīts ar precīziem un konkrētiem apstākļiem, kas raksturo noteiktu darbību un kas līdz ar to konkrētajā kontekstā var attaisnot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šos apstākļus it īpaši var izraisīt uzdevumu, kuru izpildei šādi līgumi ir noslēgti, īpašais raksturs un to raksturīgās pazīmes vai attiecīgos gadījumos dalībvalsts sociālās politikas jomā sasniedzamais leģitīmais mērķis (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 96. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Kücük, 27. punkts).

46

Savukārt valsts tiesību noteikumi, kuros ar likuma vai reglamentējošu tiesību normu vispārēji un abstrakti vienīgi būtu atļauta secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana, neatbilstu šī sprieduma iepriekšējā punktā precizētajām prasībām (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 97. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Kücük, 28. punkts).

47

Proti, šāda tīri formāla rakstura norma neļauj atvasināt objektīvus un pārskatāmus kritērijus, lai pārbaudītu, vai tiešām šādu līgumu atjaunošana atbilst patiesai vajadzībai un ir piemērota un vajadzīga attiecīgā mērķa sasniegšanai. Šī tiesību norma tātad ietver reālu risku izraisīt šāda veida līgumu ļaunprātīgu izmantošanu un tādējādi nav saderīga ar pamatnolīguma mērķi un lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 98. un 100. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un lietā Kücük, 29. punkts).

48

Tomēr no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma, kāds tas izklāstīts iesniedzējtiesas nolēmumā, izriet, ka to, ka universitātes noslēdz un atjauno noteikta laika darba līgumus ar tādiem asociētajiem pasniedzējiem kā prasītājs pamatlietā, attaisno nepieciešamība uzticēt “speciālistiem ar atzītu kompetenci”, kuri veic profesionālo darbību ārpus universitātes, veikt specifiskus ar pasniegšanu saistītus pienākumus uz nepilnu laiku, lai sniegtu savas zināšanas un profesionālo pieredzi universitātei, tādējādi izveidojot sadarbību starp universitāšu izglītības vidi un profesionālo vidi. Saskaņā ar šo tiesisko regulējumu šādam asociētajam pasniedzējam ir jāveic atalgota profesionāla darbība atbilstoši diplomam, ko viņš saņēmis pēc studijām vairāku gadu garumā noteiktā laikposmā, pirms universitāte viņu pieņem darbā. Konkrētie darba līgumi tostarp tiek noslēgti un atjaunoti, ja vien joprojām tiek izpildīti nosacījumi saistībā ar profesionālo darbību, un tiem jāizbeidzas, ja attiecīgais asociētais pasniedzējs sasniedz pensijas vecumu.

49

Tādējādi, ja vien pārbaudē, kas jāveic iesniedzējtiesai, jo vienīgi tās kompetencē ir valsts tiesību interpretācija, netiks konstatēts citādi, šķiet, ka šajā tiesiskajā regulējumā ir noteikti precīzi un konkrēti apstākļi, kādos var tikt noslēgti un atjaunoti noteikta laika darba līgumi, lai nodarbinātu asociētus pasniedzējus, un ka tas atbilst patiesai vajadzībai.

50

It īpaši šādi uz laiku noslēgti līgumi šķiet piemēroti attiecīgā mērķa sasniegšanai, kas ir bagātināt universitāšu sniegto izglītību specifiskās jomās, piesaistot atzītus speciālistus, jo šie līgumi ļauj ņemt vērā gan ieinteresēto personu kompetences attīstību attiecīgajās jomās, gan universitāšu vajadzības.

51

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan uz nenoteiktu laiku slēgtie darba līgumi ir darba attiecību vispārējā forma, tomēr pašā pamatnolīgumā, kā izriet no tā preambulas otrās un trešās daļas, kā arī tā vispārīgo apsvērumu 8. un 10. punkta, atzīts, ka darba līgumi uz noteiktu laiku ir raksturīgi nodarbinātībai noteiktos sektoros vai attiecībā uz noteiktām specialitātēm un darbības sfērām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 61. punkts; 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-268/06 Impact, Krājums, I-2483. lpp., 86. punkts, un 2012. gada 15. marta spriedumu lietā C‑157/11 Sibilio, 38. punkts).

52

Turklāt, ņemot vērā, ka, lai ieinteresētā persona varētu tikt pieņemta darbā par asociētu pasniedzēju, viņai noteikti ir jāveic profesionālā darbība ārpus universitātes un ka viņa var veikt savus ar izglītošanu saistītos pienākumus vienīgi uz nepilnu laiku, nešķiet arī, ka šāds darba līgums uz noteiktu laiku varētu pats par sevi kaitēt pamatnolīguma mērķim, kas ir aizsargāt darba ņēmējus no nestabilitātes nodarbinātības jomā.

53

Tādējādi ir jākonstatē, kā to norāda visi ieinteresētie lietas dalībnieki, kuri iesnieguši rakstveida apsvērumus Tiesā, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, kurš ļauj universitātēm atjaunot secīgus darba līgumus, kas uz noteiktu laiku noslēgti ar asociētajiem pasniedzējiem, ja vien iesniedzējtiesas veicamajās pārbaudēs netiks konstatēts citādi, šķietami ir saderīgs ar pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu.

54

Tomēr ir jāuzsver, ka, lai gan valsts tiesiskajā regulējumā, kāds ir pamatlietā aplūkotais, paredzētais objektīvais iemesls principā var tikt uzskatīts par pieņemamu, kompetentajām iestādēm ir jārūpējas par to, lai šī tiesiskā regulējuma konkrētā piemērošana, ņemot vērā attiecīgās darbības īpatnības un tās veikšanas apstākļus, atbilstu pamatnolīguma prasībām. Piemērojot attiecīgo valsts tiesību normu, šīm iestādēm tātad ir jāspēj atvasināt objektīvus un pārskatāmus kritērijus, lai pārbaudītu, vai tiešām šādu līgumu atjaunošana atbilst patiesai vajadzībai un ir piemērota un vajadzīga attiecīgā mērķa sasniegšanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kücük, 34. punkts).

55

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību atjaunošana, lai apmierinātu vajadzības, kurām faktiski ir nevis pagaidu, bet – tieši pretēji – pastāvīgs un ilgstošs raksturs, pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē nav attaisnojama (skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Kücük, 36. punkts).

56

Proti, šāda uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošana būtu tiešā pretrunā premisai, ar kuru ir pamatots pamatnolīgums, proti, ka uz nenoteiktu laiku noslēgtie darba līgumi ir darba attiecību vispārēja forma, pat ja uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi ir raksturīgi nodarbinātībai noteiktos sektoros vai attiecībā uz noteiktām specialitātēm un darbības sfērām (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Adeneler u.c., 61. punkts, un lietā Kücük, 37. punkts).

57

Tie apstākļi vien, ka darba līgumi, kas uz noteiktu laiku noslēgti ar asociētajiem pasniedzējiem, tiek atjaunoti, lai apmierinātu pagaidu vai pastāvīgas universitāšu vajadzības konkrētajā jomā, un ka šādas vajadzības var tikt apmierinātas ar līgumu uz nenoteiktu laiku, tomēr neizslēdz objektīva iemesla esamību pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē, ja konkrētās izglītības darbības raksturs un šai darbībai piemītošās raksturīpašības konkrētajā kontekstā var attaisnot darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošanu. Ja darba līgumi, kas uz noteiktu laiku noslēgti ar asociētajiem profesoriem, apmierina universitāšu pastāvīgās vajadzības, ciktāl asociētais pasniedzējs saskaņā ar šādu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu pilda precīzi definētus uzdevumus, kuri ir universitāšu parastās darbības daļa, tomēr vajadzībai asociēto pasniedzēju darbā pieņemšanas jomā ir pagaidu raksturs, jo tiek uzskatīts, ka pēc līguma termiņa beigām šis pasniedzējs atsāks savu profesionālo darbību uz pilnu laiku (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kücük, 38. un 50. punkts).

58

Savukārt uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi, kādi tie ir pamatlietā, nevar tikt atjaunoti, lai pastāvīgi un ilgstoši – kaut arī uz nepilnu laiku – pildītu ar izglītošanu saistītus pienākumus, kuri parasti ietilpst parastu pasniedzēju darbības jomā.

59

Tādējādi visām attiecīgajām dalībvalsts iestādēm, tostarp tiesu iestādēm, atbilstoši to kompetencei ir jānodrošina pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta ievērošana, konkrēti pārbaudot, vai secīgu uz noteiktu laiku ar asociētajiem pasniedzējiem noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību atjaunošana tiek veikta, lai apmierinātu pagaidu vajadzības apmierināšanu, un vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums netiek izmantots, lai faktiski apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas universitāšu vajadzības saistībā ar pasniedzēju pieņemšanu darbā (skat. pēc analoģijas iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 106. punkts, un lietā Kücük, 39. punkts).

60

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka pamatnolīguma 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru universitātēm atļauts atjaunot secīgus darba līgumus, kas uz noteiktu laiku noslēgti ar asociētajiem pasniedzējiem, neparedzot nekādus ierobežojumus attiecībā uz šo līgumu maksimālo ilgumu un atjaunojumu skaitu, ja šādus līgumus attaisno objektīvs iemesls šīs klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Tomēr iesniedzējtiesai ir arī konkrēti jāpārbauda, vai pamatlietā konkrēto secīgo uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu atjaunošana faktiski tika veikta, lai apmierinātu pagaidu vajadzības, un vai tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā aplūkotais, nav ticis izmantots, lai faktiski apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar pasniedzēju pieņemšanu darbā.

61

Ar savu otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatnolīguma 3. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds paredzēts Darba likuma 15. papildnoteikuma 1. punkta otrajā daļā, saskaņā ar kuru valsts sektora darba ņēmēji, kuri tikuši nodarbināti atbilstoši uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem, ar kuriem pārsniegts maksimālais šī likuma 15. panta 5. punktā paredzētais termiņš, ir pakļauti specifiskam “nepastāvīgu” darba ņēmēju “uz nenoteiktu laiku” režīmam, saskaņā ar kuru, ja darba devējs aizpilda viņu amata vietas konkursa procedūras rezultātā, viņu darba attiecības izbeidzas automātiski bez tiesībām uz atlīdzību, kaut arī gan privātā sektora pastāvīgiem darbiniekiem, gan valsts sektora pastāvīgiem darbiniekiem līdzīgā gadījumā būtu tiesības uz atlaišanas pabalstu.

62

Ir jākonstatē, kā to apgalvoja visi ieinteresētie lietas dalībnieki, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus Tiesā, ka šiem jautājumiem nav nozīmes saistībā ar strīda risinājumu pamatlietā, jo tiem ir hipotētisks raksturs.

63

Proti, pat pieļaujot, ka pamatlietā varētu konstatēt secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, iesniedzējtiesa pati savā nolēmumā, kā izriet no šī sprieduma 27. un 43. punkta un kā norādīts pirmā jautājuma formulējumā, norādīja, ka šo līgumu pārveide par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kāds tas ir paredzēts Darba likuma 15. panta 5. punktā, nav piemērojama attiecībā uz asociētu pasniedzēju, kāds ir prasītājs pamatlietā.

64

No minētā izriet, ka atbilstoši šī sprieduma 35. punktā atgādinātajai judikatūrai otrais un trešais jautājums ir nepieņemami.

65

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru universitātēm atļauts atjaunot secīgus darba līgumus, kas uz noteiktu laiku noslēgti ar asociētajiem pasniedzējiem, neparedzot nekādus ierobežojumus attiecībā uz šo līgumu maksimālo ilgumu un atjaunojumu skaitu, ja šādus līgumus attaisno objektīvs iemesls šīs klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Tomēr iesniedzējtiesai ir arī konkrēti jāpārbauda, vai pamatlietā konkrēto secīgo uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu atjaunošana faktiski tika veikta, lai apmierinātu pagaidu vajadzības, un vai tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā aplūkotais, nav ticis izmantots, lai faktiski apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar pasniedzēju pieņemšanu darbā.