1

Ar savām attiecīgajām apelācijas sūdzībām Société nationale maritime Corse-Méditerranée (SNCM) SA (turpmāk tekstā – “SNCM”) un Francijas Republika lūdz atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā Corsica Ferries France/Komisija (T‑565/08, EU:T:2012:415; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ciktāl ar to ir atcelta Komisijas 2008. gada 8. jūlija Lēmuma 2009/611/EK par pasākumiem C 58/02 (ex N 118/02), ko Francija veikusi par labu Société nationale maritime Corse-Méditerranée (SNCM) (OV L 225, 180. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), 1. panta otrā un trešā daļa.

2

Vispārējā tiesa ir konstatējusi:

“Konkrētās kuģniecības sabiedrības

Administratīvā procedūra

[..]

Konkrētie pasākumi

Apstrīdētais lēmums

3

Ar 2008. gada 17. decembrī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu Corsica Ferries lūdza Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu. Tā būtībā izvirzīja sešus pamatus savas prasības pamatojumam.

4

Pirmais pamats bija saistīts ar, kā apgalvots, pārāk plašu EKL 287. panta interpretāciju, kas izpaužoties kā apstrīdētā lēmuma pamatojuma nesniegšana, kā arī tiesību uz aizstāvību un tiesību efektīvi vērsties tiesā aizskārums. Otrais līdz sestais pamats bija saistīti ar EKL 87. un 88. panta un pamatnostādņu pārkāpumu. Šie pamati attiecās secīgi uz kapitālieguldījumu EUR 53,48 miljonu apmērā kā kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, SNCM cesiju par negatīvu pārdošanas cenu EUR 158 miljonu apmērā, CGMF kapitālieguldījumu EUR 8,75 miljonu apmērā, atbalsta pasākumiem indivīdiem EUR 38,5 miljonu apmērā un atlikumu EUR 22,52 miljonu apmērā, kas paziņots kā pārstrukturēšanas atbalsts.

5

Vispārējā tiesa apmierināja Corsica Ferries savas prasības par lēmuma atcelšanu pamatojumam izvirzīto trešo līdz sesto pamatu un atcēla apstrīdētā lēmuma 1. panta otro un trešo daļu.

6

Ar savu apelācijas sūdzību SNCM lūdz Tiesu:

7

Corsica Ferries lūdz Tiesu:

8

Francijas Republika lūdz Tiesu:

9

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 24. maija lēmumu lietas C‑533/12 P un C‑536/12 P rakstveida un mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

10

Gan SNCM lietā C‑533/12 P, gan Francijas Republika lietā C‑536/12 P pret pārsūdzēto lēmumu izvirza četrus pamatus, kuri lielā mērā pārklājas. Līdz ar to tie ir jāizskata kopā.

11

Ar savu pirmo pamatu saistībā ar SNCM cesiju par negatīvu pārdošanas cenu EUR 158 miljonu apmērā SNCM norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neievērojot Komisijas novērtējuma brīvību, un savā privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija interpretācijā, kas ir pretrunā LESD 345. pantam, ir sagrozījusi apstrīdēto lēmumu un nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

12

SNCM ieskatā Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Komisijas novērtējuma brīvību attiecībā uz privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija piemērošanu. Proti, lai konstatētu atbalsta neesamību pārdošanā par negatīvo cenu, Komisija apstrīdētajā lēmumā salīdzināja cesijas negatīvo cenu un papildu atlaišanas pabalstus, kurus valsts būtu izmaksājusi SNCM likvidācijas gadījumā. Šie aprēķini ir balstīti uz lietas dalībnieču un neatkarīga eksperta iesniegtajiem datiem. Apšaubot Komisijas secinājumus, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Komisijas novērtējuma brīvību sarežģītu ekonomisku jautājumu izvērtēšanā un esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

13

Corsica Ferries norāda, ka saistībā ar valsts atbalsta kvalificēšanu un LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomu Savienības tiesai principā ir jāveic pilna pārbaude par šo jautājumu.

14

Attiecībā uz Komisijas novērtējuma brīvību un pārbaudi tiesā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā ir atgādinājusi pastāvīgo judikatūru saistībā ar “valsts atbalsta” jēdziena pārbaudes apjomu un tās raksturu.

15

Saskaņā ar šo judikatūru “valsts atbalsta” jēdzienam, kāds tas ir definēts Līgumā, ir juridisks raksturs un tas ir interpretējams saskaņā ar objektīviem elementiem. Šī iemesla dēļ Savienības tiesai principā ir pienākums, ņemot vērā gan konkrētos tajā izskatāmās lietas apstākļus, gan Komisijas veiktā novērtējuma tehnisko vai komplekso raksturu, veikt pilnīgu pārbaudi, lai noskaidrotu, vai pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Savienības tiesai ir jāpārbauda tostarp ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskaņotība, bet arī tas, vai šie pierādījumi veido atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (spriedumi Francija/Ladbroke Racing un Komisija, C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 25. punkts; Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 64. un 65. punkts; kā arī BNP Paribas un BNL/Komisija, C‑452/10 P, EU:C:2012:366, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

16

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 90.–108. punktā likumīgi ir veikusi to objektīvo elementu pārbaudi, kurus Komisija ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā, lai nodrošinātu pareizu LESD 107. panta piemērošanu, un darījusi to atbilstoši iepriekšējā punktā minētajai judikatūrai.

17

Turklāt, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 39. punktā, ir jākonstatē, ka pretēji SNCM apgalvojumiem Vispārējā tiesa nekādi nav apšaubījusi neatkarīgā eksperta darbus, kas ir ļāvuši pamatot apstrīdēto lēmumu.

18

Pēc šī lēmuma pārbaudes Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savu argumentāciju un ka tā ir balstījusies uz neobjektīviem un nepārbaudāmiem elementiem. Tādējādi ir jānoraida SNCM arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Komisijas novērtējuma brīvību vai esot aizstājusi Komisijas iecelta eksperta argumentāciju ar savu argumentāciju.

19

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pareizi veikusi pilnīgu pārbaudi, kas tai bija jāveic saskaņā ar šī sprieduma 15. punktā minēto judikatūru.

20

Attiecībā uz privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija interpretāciju SNCM pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir noteikusi, ka Komisijai ir jādefinē attiecīgās dalībvalsts saimnieciskās darbības, “it īpaši ģeogrāfiskā un sektoru līmenī”, lai konstatētu, ka šīs valsts rīcība atbilst privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā pieņemtajai rīcībai. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzņēmums norāda, ka judikatūrā nostiprinātais atbilstošais kritērijs šīs pārbaudes veikšanai ir ieguldītāja lielums, nevis nozares, kurā ieguldītājs darbojas, lielums. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 345. pantā noteikto un privātā ieguldītāja kritērija pārbaudes pamatā esošo pamatprincipu par diskriminācijas aizliegumu atkarībā no īpašumtiesību sistēmas.

21

Corsica Ferries norāda, ka Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā ir pieprasījusi konkrēto saimniecisko darbību definīciju sektoru un ģeogrāfiskā līmenī, lai varētu pārbaudīt, vai Komisija patiešām savu vērtējumu par konkrētajiem pasākumiem ir balstījusi uz “atbilstošo datu kopumu”.

22

Francijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisija saistībā ar privātā ieguldītāja kritērija pārbaudi principā nevarēja ņemt vērā kaitējuma risku valsts kā globālas ekonomikas dalībnieces privātsektorā tēlam. Tā turklāt uzskata, ka, atzīstot par obligātu pietiekami nostiprinājušās vai pat pastāvīgas prakses esamību starp konkrētā sektora ieguldītājiem, pamatojoties uz objektīviem un pārbaudāmiem elementiem, Vispārējā tiesa ir noteikusi prasību, kas pārsniedz to, kas ir nepieciešams pareizai privātā ieguldītāja kritērija pārbaudes, kāda tā noteikta judikatūrā, piemērošanai.

23

Līdzīgi Francijas Republikai SNCM uzskata, ka, pārsūdzētā sprieduma 86., 87., 95. un 96. punktā izklāstot pilnībā judikatūrā formulētus kritērijus, tādus kā, piemēram, sektoru un ģeogrāfiskas analīzes ieviešana, pietiekami nostiprinājušās prakses parādīšana un pārāk augsta pierādīšanas standarta, lai pierādītu netieša materiāla labuma gūšanas iespējamību, noteikšana, Vispārējā tiesa, interpretējot privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

24

SNCM turklāt norāda, ka, pārsūdzētā sprieduma 101.–108. punktā konstatējot, ka Komisija nav pierādījusi, ka Francijas valsts rīcību pamatoja saprātīga iespējamība gūt netiešu materiālu labumu, pat ilgtermiņā, Vispārējā tiesa esot noteikusi pārāk augstu pierādīšanas standartu. Lai noteiktu, vai valsts uzņēmuma privatizācija par negatīvu pārdošanas cenu ietver valsts atbalsta elementus, esot jāizvērtē, vai līdzīgos apstākļos privātais ieguldītājs, kurš lieluma ziņā var tikt pielīdzināts organizācijām, kuras darbojas valsts sektorā, varētu būt spiests izdarīt tāda paša apmēra kapitālieguldījumus vai arī būtu izvēlējies veikt tā likvidāciju.

25

SNCM ieskatā netiešais labums, ko Francijas valsts var gūt no konkrētā pasākuma, ir jāuzskata par pierādītu ar iespējamo likvidācijas izmaksu salīdzinājumu ar cesijas negatīvo cenu.

26

Turklāt SNCM skatījumā Vispārējā tiesa ir pieprasījusi pierādīšanas standartu, kas praktiski neesot sasniedzams. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka izrādītos neiespējami precīzi kvantitatīvi noteikt nodarīto kaitējumu attiecīgās dalībvalsts tēla graušanas gadījumā. Šādai kvantitatīvai noteikšanai būtu jābalstās uz iepriekš grūti paredzamiem elementiem, tostarp tādēļ, ka tai būtu jābalstās ne tikai uz citu ekonomisko dalībnieku, piemēram, klientu, lietotāju, piegādātāju vai arī SNCM darbinieku, bet arī citu valsts uzņēmumu reakciju.

27

Corsica Ferries uzskata, ka Vispārējā tiesa ir nodrošinājusi visu tā lietderīgo iedarbību informēta privātā ieguldītāja kritērijam, kas nozīmē, ka ir jāpierāda, ka dalībvalsts savā rīcībā ievēro ienesīguma perspektīvas ilgākā laikposmā, proti, jāpierāda konkrētās valsts rīcības ilgtermiņa ekonomiskā racionalitāte. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot noteikusi sankciju Komisijai, jo tā apstrīdētajā lēmumā nav juridiski pietiekami pierādījusi saprātīgu iespējamību Francijas valstij no konkrētās darbības gūt netiešu materiālu labumu, pat ilgtermiņā.

28

Attiecībā uz Francijas valsts saimniecisko darbību definīciju SNCM arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lēmumu, ciktāl tā ir konstatējusi, ka Komisija nav juridiski pietiekami definējusi valsts saimnieciskās darbības, saistībā ar kurām bija jāizvērtē konkrēto pasākumu ekonomiskā racionalitāte. Attiecībā uz jēdzieniem “pietiekami nostiprinājusies prakse” un “pastāvīga prakse”SNCM ieskatā pārsūdzēto spriedumu raksturo pamatojuma neesamība, jo Vispārējā tiesa nav definējusi šos jēdzienus.

29

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts iestāžu iesaistīšanās uzņēmuma kapitālā, lai arī kādā veidā tā notiktu, var tikt uzskatīta par valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē, ja ir izpildīti šajā pantā minētie nosacījumi (spriedumi Spānija/Komisija, no C‑278/92 līdz C‑280/92, EU:C:1994:325, 20. punkts, kā arī Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, C‑328/99 un C‑399/00, EU:C:2003:252, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Tomēr arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privātiem uzņēmumiem principa izriet, ka kapitāls, ko valsts tieši vai netieši nodevusi uzņēmuma rīcībā tādos apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, nav atzīstams par valsts atbalstu (spriedums Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, EU:C:2003:252, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi nosacījumi, kuriem ir jāatbilst pasākumam, lai to varētu kvalificēt par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē, nav izpildīti, ja saņēmējs valsts uzņēmums tādu pašu labumu kā to, ko tas guvis līdz ar valsts līdzekļu nodošanu tā rīcībā, būtu varējis gūt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, un šis novērtējums valsts uzņēmumu gadījumā principā tiek veikts, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju (skat. spriedumu Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jānošķir dalībvalsts kā uzņēmuma akcionāres loma, no vienas puses, no valsts lomas, tai rīkojoties kā valsts varas nesējai, no otras puses. Privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība galu galā ir atkarīga no tā, ka attiecīgā dalībvalsts piešķir ekonomiskas priekšrocības uzņēmumam akcionāres statusā, nevis valsts varas nesējas statusā (skat. spriedumus Spānija/Komisija, EU:C:1994:325, 22. punkts, kā arī Komisija/EDF, EU:C:2012:318, 80. un 81. punkts).

32

Tādējādi ir jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos privāts ieguldītājs, kura lielums ir salīdzināms ar organizāciju, kas pārvalda publisko sektoru, lielumu, varētu būt spiests veikt tāda paša apmēra kapitālieguldījumus (spriedums Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, EU:C:2003:252, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Saistībā ar šo analīzi ir jānovērtē, vai šādu pasākumu parastos tirgus apstākļos būtu veicis privāts ieguldītājs, kas ir situācijā, kura būtu vistuvākā attiecīgās dalībvalsts situācijai, un ir jāņem vērā vienīgi priekšrocības un pienākumi, kas ir saistīti ar valsts kā akcionāres statusu, izslēdzot tos, kas ir saistīti ar tās kā valsts varas nesējas statusu (spriedums Komisija/EDF, EU:C:2012:318, 79. punkts).

34

Turklāt, ja nav iespējams salīdzināt valsts uzņēmuma situāciju ar situāciju, kādā ir privāts uzņēmums, “parastie tirgus apstākļi” ir jānovērtē, pamatojoties uz pieejamajiem objektīviem un pārbaudāmiem elementiem (spriedumi Chronopost u.c./Ufex u.c., C‑83/01 P, C‑93/01 P un C‑94/01 P, EU:C:2003:388, 38. punkts, un Komisija/EDF, EU:C:2012:318, 101. un 102. punkts).

35

Attiecībā uz privātā ieguldītāja kritērija pārbaudes novērtēšanu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā uzskatīja, ka Komisijai ir jādefinē attiecīgās dalībvalsts saimnieciskās darbības, it īpaši ģeogrāfiskā un sektoru līmenī, attiecībā uz kurām ir jāizvērtē šīs valsts rīcības ilgtermiņa ekonomiskā racionalitāte. Turklāt minētā sprieduma 95.–100. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka vienīgi privāto uzņēmumu “pietiekami nostiprinājusies prakse” vai “pastāvīgā prakse” var tikt izmantota, lai veiktu šo kritērija pārbaudi.

36

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šādām prasībām nav absolūtas nozīmes, bet tās attiecīgā gadījumā var vienīgi ļaut identificēt privāto ieguldītāju, kurš ir salīdzināms ar valsts uzņēmumu, kura labā piemērots privātā ieguldītāja kritērijs.

37

Ar šādu formulējumu Vispārējā tiesa nav noteikusi specifiskas prasības attiecībā uz to pierādījumu raksturu, ar kuriem var tikt konstatēts, ka racionāls privātais ieguldītājs, kura situācija ir vislīdzīgākā valsts uzņēmuma situācijai, būtu veicis konkrēto kapitālieguldījumu, bet pārsūdzētā sprieduma 93. un 94. punktā secinājusi, ka Komisija nav juridiski pietiekami definējusi Francijas valsts saimnieciskās darbības, attiecībā uz kurām konkrētajā gadījumā bija jānovērtē konkrēto pasākumu ekonomiskā racionalitāte, un ka Vispārējai tiesai nav iespējams pārbaudīt šajā lietā aplūkotās negatīvās cesijas cenas ilgtermiņa ekonomisko racionalitāti.

38

Vispārējā tiesa pareizi ir identificējusi dalībvalsts lēmuma piešķirt ekonomisku priekšrocību uzņēmumam ilgtermiņa ekonomiskās racionalitātes kritēriju, kuram katrā ziņā ir jābūt izpildītam, lai varētu tikt uzskatīts, ka privātā ieguldītāja kritērijs ir ievērots. To darot, tā nav pārkāpusi LESD 345. pantu.

39

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja valsts ieguldītāja kapitāls tiek ieguldīts pilnīgi neatkarīgi no jebkādām ienesīguma perspektīvām, pat ilgtermiņā, šāds ieguldījums ir jāuzskata par atbalstu LESD 107. panta izpratnē un tā saderība ar kopējo tirgu ir jānovērtē vienīgi atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajiem kritērijiem (šajā ziņā skat. spriedumu Itālija/Komisija, C‑303/88, EU:C:1991:136, 22. punkts).

40

Pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. punktā principā nav izslēgusi, ka dalībvalsts kā globālā ieguldītāja tirgus ekonomikā tēla aizsardzību īpašos apstākļos un ar īpaši pārliecinošu argumentāciju var uzskatīt par [pietiekamu] pamatojumu, lai pierādītu tādu papildu izmaksu kā papildu atlaišanas pabalsti uzņemšanās ekonomisko racionalitāti ilgtermiņā.

41

Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka atsauces kopsavilkuma veidā uz dalībvalsts kā globālā tirgus dalībnieka tēlu nav pietiekamas, lai pamatotu secinājumu par valsts atbalsta neesamību Savienības tiesību izpratnē.

42

SNCM pirmais pamats arī nevar tikt atbalstīts, ciktāl ar to Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā pārsūdzētā sprieduma 101.–108. punktā Komisijai ir noteikusi pārmērīgu pierādījumu standartu, lai pierādītu, ka Francijas valsts rīcību pamatoja saprātīga iespējamība gūt materiālu labumu, pat ilgtermiņā. Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Komisija ir vienīgi apgalvojusi, ka Francijas valsts tēls tiktu grauts sociālo nemieru dēļ. Ņemot vērā īpaši šī sprieduma 41. punktā konstatēto, šāda argumentācija nevar tikt atbalstīta.

43

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. punktā likumīgi varēja konstatēt, ka Francijas valsts rīcības ilgtermiņa ekonomiskā racionalitāte nav pietiekami juridiski pierādīta.

44

Attiecībā uz SNCM apgalvojumu par Komisijas lēmuma sagrozīšanu, SNCM nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi šo lēmumu, proti, ka tā būtu veikusi acīmredzami kļūdainu tā interpretāciju.

45

Attiecībā uz SNCM kritiku, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā nav definējusi jēdzienus “pietiekami nostiprinājusies prakse” un “pastāvīgā prakse”, ir jākonstatē, kā to darījis arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 62. punktā, ka šie izteicieni ir skaidri un norāda uz faktu vērtējumu un ka, bez šaubām, viens vai vairāki piemēri nevar tikt uzskatīti par “pietiekami nostiprinājušos praksi” vai “pastāvīgu praksi”.

46

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.

47

SNCM norāda, ka, savā vienlaicīgo kapitālieguldījumu veikšanas apstākļu salīdzināmības vērtējumā neņemot vērā visus attiecīgos elementus, it īpaši jautājumu par fiksēto ienesīgumu un laušanas klauzulas ietekmi, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi apstrīdēto lēmumu.

48

SNCM ieskatā jautājumu par fiksēto ienesīgumu Komisija ir labi analizējusi apstrīdētā lēmuma 361.–363. punktā. Tātad Komisija esot konstatējusi, ka Francijas valsts kapitālieguldījuma SNCM fiksētais ienesīgums 10 % apmērā ir uzskatāms par atbilstošu privātā ieguldītāja kapitālieguldījuma ilgtermiņa rentabilitāti.

49

Turklāt SNCM ieskatā Komisija ir atbilstoši precizējusi iemeslu, kura dēļ tā uzskatīja, ka laušanas klauzula nevar likt apšaubīt vienlīdzīgu attieksmi starp vienlaicīgiem ieguldītājiem. Proti, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 127. punktā, Komisija taču esot norādījusi, ka šī klauzula attiecas nevis uz privāto uzņēmēju un valsts vienlaicīgiem ieguldījumiem privatizētajā SNCM, bet gan uz pilnīgu SNCM cesiju privātajiem pārņēmējiem. Laušanas klauzula tādējādi esot piesaistīta SNCM cesijai un būtu jāanalizē tās kontekstā, un šajos apstākļos tā nevarot tikt ņemta vērā saistībā ar valsts un privāto pārņēmēju vienlaicīga ieguldījuma, kas izdarīts pēc šīs cesijas, analīzi.

50

SNCM uzskata, ka laušanas klauzulas vērtība SNCM cesijas brīdī ir tikusi iekļauta negatīvajā [pārdošanas] cenā EUR 158 miljonu apmērā. Tā kā SNCM cesija ir notikusi par tirgus cenu, šī laušanas klauzulas vērtība tika iekļauta šajā cesijas cenā un nevarēja tikt uzskatīta par tādu, kas ieguvējiem piešķir priekšrocības. Tādējādi tā vairs nav jāņem vērā brīdī, kad tiek izvērtēts, vai Francijas valsts vienlaicīgais ieguldījums atbilst vienlīdzīgas attieksmes pret ieguldītājiem principam, jo tad minētās klauzulas vērtība tiktu ņemta vērā divas reizes.

51

Attiecībā uz uzņēmuma privatizācijas konteksta ņemšanu vērā, kurā iekļaujas kapitālieguldījums EUR 8,75 miljonu apmērā SNCM kapitālā, tā uzskata, ka saistības, kas norāda uz Francijas valsts veiktajiem pasākumiem saistībā ar SNCM privatizāciju, proti, negatīvo cenu EUR 158 miljonu apmērā un norēķinu konta avansu EUR 38,5 miljonu apmērā, nevar tikt no jauna ņemtas vērā minētā kapitālieguldījuma izvērtēšanā. Atkārtota negatīvās cenas un kapitālieguldījuma ņemšana vērā, lai izvērtētu avansu norēķinu kontā, nozīmē, ka šī cena un šis ieguldījums tiks ņemti vērā divas reizes.

52

Francijas Republika norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu, uzskatot, ka Komisija neesot ņēmusi vērā visus atbilstošos elementus saistībā ar vērtējumu par SNCM valsts akcionāra CGMF kapitālieguldījuma EUR 8,75 miljonu apmērā salīdzināmību ar privāto pārņēmēju kapitālieguldījumu EUR 26,25 miljonu apmērā un ka Komisijai esot bijusi jāņem vērā cesijas laušanas klauzula, par kuru privātie pārņēmēji bija vienojušies saistībā ar SNCM privatizāciju.

53

Corsica Ferries norāda, ka laušanas klauzulas vērtības noteikšanai cesijas par negatīvu cenu EUR 158 miljonu apmērā brīdī nav ietekmes uz Vispārējās tiesas argumentāciju un uz to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atturējusies veikt padziļinātu minētās klauzulas ekonomisko seku analīzi tādējādi, ka, ja tās vērtība būtu iekļauta iepriekš minētajā negatīvajā pārdošanas cenā – lai gan tas tā nav –, Komisijai tā būtu bijusi jāpaskaidro skaidri un pārskatāmi.

54

Ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka tas vien, ka kapitālieguldījums ir ticis veikts kopā un vienlaicīgi ar privātajiem ieguldītājiem, automātiski neizslēdz kvalifikāciju par valsts atbalstu. Citi elementi, it īpaši valsts un privāto akcionāru vienlīdzība, arī ir jāņem vērā.

55

Pārsūdzētā sprieduma 130. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka cesijas laušanas klauzula vismaz var novērst kaitējuma risku privātajiem pārņēmējiem gadījumā, ja iestājas kāds no šiem klauzulas piemērošanas nosacījumiem, un ka minētajai klauzulai līdz ar to ir reāla finansiāla vērtība. Vispārējās tiesas ieskatā šī klauzula tātad var mainīt privāto pārņēmēju un CGMF kapitālieguldījumu riska profilus un tādējādi likt apšaubīt ieguldīšanas apstākļu salīdzināmību.

56

Ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas nav pierādījušas Vispārējās tiesas šajā ziņā pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā esamību.

57

Arguments, saskaņā ar kuru laušanas klauzulas vērtība ir iekļauta SNCM cesijas cenā un ka šī klauzula nevarēja vairs tikt ņemta vērā, lai izvērtētu valsts un privāto akcionāru kapitālieguldījumu salīdzināmību, ir jānoraida.

58

Proti, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 111. punktā, attiecīgā kopīgā un vienlaicīgā parakstīšanās [uz jaunām akcijām] bija noteikta jau vienošanās protokolā attiecībā uz konkrēto cesiju. Līdz ar to ir skaidrs, ka konkrētais kapitālieguldījums bija paredzēts saistībā ar daļēju SNCM privatizāciju.

59

Kā to atzīst Francijas Republika, laušanas klauzulas piemērošanas gadījumā sākotnējam akcionāram, kas ir cedējis savas kapitāldaļas pārņēmējam, šim pārņēmējam ir jāatlīdzina tā kapitālieguldījums un tādējādi, pretstatā sākotnējam akcionāram, pārņēmējam ir iespēja atgūt savu kapitālieguldījumu laušanas klauzulas piemērošanas gadījumā un atbrīvoties no atbildības konkrētajā valsts uzņēmumā.

60

Šajos apstākļos ir skaidrs, ka laušanas klauzula var radīt sekas attiecībā uz šīs rekapitalizācijas nosacījumiem un ietekmēt salīdzināmības nosacījumus.

61

Ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa ir izvirzījusi šīs ietekmes elementus, tā varēja pamatoti secināt, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nedrīkstēja neveikt padziļinātu cesijas laušanas klauzulas ekonomisko seku analīzi. Kā ģenerāladvokāts uzsvēris savu secinājumu 115. punktā, Vispārējā tiesa pamatoti ir konstatējusi, ka Komisija nav argumentējusi vai nav pietiekami argumentējusi savu lēmumu par vienlīdzīgu attieksmi pret valsts un privātajiem ieguldījumiem SNCM.

62

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida, nepārbaudot jautājumu par CGMF kapitālieguldījuma ienesīguma vērtējumu.

63

SNCM ieskatā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi apstrīdēto lēmumu, konstatējot, ka Komisija esot apgalvojusi, ka tas, ka konkrētais pasākums neizriet no stingriem likumiskiem pienākumiem, tā rakstura dēļ varēja izslēgt tā kvalificēšanu par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

64

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārkāpjot Komisijas novērtējuma brīvību sarežģītu ekonomisko situāciju vērtējumā. Pārsūdzētā sprieduma 144. punktā secinot, ka “darījumu konta esamība iedrošina SNCM darbiniekus pamest uzņēmumu vai vismaz to pamest, nerisinot sarunas par viņu aiziešanu, it īpaši attiecībā uz papildu atlaišanas pabalsta iespējamo piešķiršanu [..], un viss tas rada netiešu ekonomisku priekšrocību SNCM”, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaudes, kas tiek prasīta, pārbaudot sarežģītas ekonomiskas situācijas, robežas.

65

Vispārējā tiesa neesot juridiski pietiekami pamatojusi savu lēmumu attiecībā uz priekšrocībām, kuras esot saņēmusi SNCM. Proti, tās vērtējums attiecībā uz darījumu kontu pārsūdzētā sprieduma 144. punktā neļauj saprast iemeslus, kādēļ Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atbalsta pasākumus indivīdiem nekvalificējot par “valsts atbalstu”.

66

Turklāt SNCM un Francijas Republika uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums. Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru “pat tad, ja summu EUR 38,5 miljonu apmērā pieskaitītu valsts veiktajam kapitālieguldījumam EUR 142,5 miljonu apmērā, koriģētā negatīvā pārdošanas cena, proti, EUR 196 miljoni, joprojām būtu ievērojami zemāka par izmaksām, SNCM likvidējot ar tiesas lēmumu”. Tātad Komisija ir secinājusi, ka likvidācijas izmaksas Francijas valstij būtu daudz augstākas nekā negatīvā cena, pat tai pieskaitot atbalsta indivīdiem summu.

67

Šajā ziņā atbalsta pasākumus indivīdiem EUR 38,5 miljonu apmērā kvalificējot par “valsts atbalstu” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un papildus nepārbaudot, vai šie pasākumi atbilst informēta privātā ieguldītāja kritērijam, Vispārējā tiesa neesot juridiski pietiekami pamatojusi savu lēmumu.

68

Corsica Ferries norāda, ka tieši tādēļ, ka Komisija nevarēja konstatēt papildu sociālo pabalstu sistēmas normālu piemērošanu darba līgumu laušanas dēļ saistībā ar darījumu konta mehānismu, tā saņēma Vispārējās tiesas kritiku.

69

Pamatojoties uz šī sprieduma 14.–16. punktā minētajiem apsvērumiem, Tiesa konstatē, ka Vispārējās tiesas veiktā pārbaude pārsūdzētā sprieduma 144. punktā atbilst pārbaudes pakāpei, kāda tai ir jāveic.

70

Attiecībā uz SNCM un Francijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai papildus bija jāpārbauda, vai summu EUR 38,5 miljonu apmērā pamatoja privātā ieguldītāja kritērijs, ir jāatgādina, ka Tiesa nav atbalstījusi pirmo pamatu saistībā ar papildu atlaišanas pabalstu EUR 158 miljonu apmērā kvalifikāciju.

71

Kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 132. punktā, summa EUR 38,5 miljonu apmērā darījumu kontā arī bija paredzēta, lai attiecīgā gadījumā tiktu izmaksāta papildu atlaišanas pabalstu veidā.

72

Apelācijas sūdzību iesniedzējas neizvirza nevienu argumentu, kas pierādītu, ka šīs summas EUR 38,5 miljonu apmērā raksturs būtu bijis citāds nekā summai EUR 158 miljonu apmērā, kas izvērtēta saistībā ar pirmā pamata pārbaudi attiecībā uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu.

73

Ģenerāladvokāta secinājumu 122.–137. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Tiesa uzskata, ka Vispārējā tiesa savā ar šo pamatu saistīto konstatējumu un argumentu pārbaudē nav sagrozījusi apstrīdēto lēmumu un ir juridiski pietiekami pamatojusi pārsūdzēto spriedumu.

74

Tādēļ trešais [apelācijas sūdzību] pamats ir jānoraida.

75

SNCM un Francijas Republika uzskata, ka Vispārējās tiesas argumentācija attiecībā uz pārstrukturēšanas atlikumu EUR 15,81 miljona apmērā ir kļūdaina.

76

Apelācijas sūdzību iesniedzējas norāda, ka Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 148.–153. punktā ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru Komisija uzskatīja, ka 2006. gada plāns neietver valsts atbalsta elementus. Tādējādi ar savām apelācijas sūdzībām apelācijas sūdzību iesniedzējas tiecas pierādīt, ka Vispārējā tiesa savā 2006. gada plāna pasākumu analīzē ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

77

No apelācijas sūdzību iesniedzēju iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem izriet, ka šis ceturtais pamats ir atkarīgs no Tiesas lēmuma apmierināt iepriekšējos minēto apelācijas sūdzību atbalstam izvirzītos pamatus.

78

Šī sprieduma 39., 55. un 66. punktā Tiesa ir noraidījusi pirmos trīs pamatus un pārsūdzēto spriedumu atstājusi negrozītu.

79

Šajos apstākļos, neesot nepieciešamībai izvērtēt apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzītos argumentus, ceturtais pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs.

80

Tā kā neviens no apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem nav atzīts par pamatotu, apelācijas sūdzības lietās C‑533/12 P un C‑536/12 P ir jānoraida.

81

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

82

Tā kā Corsica Ferries ir lūgusi piespriest SNCM un Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums nav labvēlīgs, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: