—

Essent Belgium NV vārdā – D. Haverbeke un W. Vandorpe, advocaten,

—

Vlaamse Reguleringsinstantie voor de Elektriciteits- en Gasmarkt, Vlaams Gewest un Vlaamse Gemeenschap vārdā – S. Vernaillen un B. Goosens, advocaten,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman, M. Bulterman un C. Wissels, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – O. Beynet un K. Herrmann, kā arī E. Manhaeve, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus ir par LESD 18., 34. un 36. panta, 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 4., 11. un 13. panta, Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvas 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus (OV L 283, 33. lpp.), 5. panta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV L 176, 37. lpp.) 3. panta interpretāciju.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar lietām starp Essent Belgium NV (turpmāk tekstā – “Essent”), no vienas puses, un Vlaamse Reguleringsinstantie voor de Elektriciteits- en Gasmarkt (Gāzes un elektrības tirgus regulatīvā iestāde, turpmāk tekstā – “VREG”), Vlaams Gewest (Flandrijas reģions) un Vlaamse Gemeenschap (Flāmu kopiena), no otras puses, par administratīvajiem naudas sodiem, ko VREG ir uzlicis Essent par to, ka tas nav iesniedzis sertifikātus, kas apliecinātu, ka tajos minētais elektroenerģijas daudzums ir ticis saražots no atjaunojamiem enerģijas avotiem (turpmāk tekstā – “zaļie sertifikāti”).

3

Direktīva 2001/77 no 2012. gada 1. janvāra ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 16. lpp.) ir atcelta. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu norises datumu, ir jāpiemēro Direktīvas 2001/77 normas.

4

Direktīvas 2001/77 preambulas 1.–3., 10., 11., 14. un 15. apsvērums bija formulēti šādi:

[..]

[..]

5

Direktīvas 2001/77 1. pantā bija noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir veicināt elektrības ražošanā izmantojamo neizsīkstošo [atjaunojamo] enerģijas avotu nozīmes palielināšanos iekšējā elektrības tirgū un radīt pamatu vēlākai Kopienas sistēmai šajā jomā.”

6

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” bija noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]”

7

Minētās direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai iedrošinātu lielāku tās elektrības patēriņu, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus, saskaņā ar valsts orientējošajiem mērķiem, kas minēti 2. punktā. Šiem pasākumiem jābūt proporcionāliem sasniedzamajam mērķim.

2 .   Ne vēlāk kā 2002. gada 27. oktobrī un pēc tam ik pēc pieciem gadiem dalībvalstis pieņem un publicē ziņojumu, kurā nosaka valsts orientējošos mērķus attiecībā uz tādas elektrības patēriņu nākotnē, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus, šo mērķi izsakot kā procentuālu daļu no elektrības patēriņa nākamajos 10 gados. [..] Lai noteiktu šos mērķus līdz 2010. gadam, dalībvalstis:

8

Šīs pašas direktīvas 4. pants “Atbalsta shēmas” bija izteikts šādi:

“1.   Neierobežojot [EK līguma] 87. un 88. pantu, Komisija izvērtē dalībvalstīs piemērotos mehānismus, saskaņā ar kuriem elektrības ražotājs, pamatojoties uz valsts iestāžu pieņemtiem noteikumiem, saņem tiešu vai netiešu atbalstu, un kuri varētu izpausties kā tirdzniecības ierobežošana, vērtējumā noskaidrojot, vai minētie mehānismi palīdz sasniegt mērķus, kas norādīti [EK līguma] 6. un 174. pantā.

2   Komisija līdz 2005. gada 27. oktobrim sagatavo sīki izstrādātu ziņojumu par pieredzi, kas gūta, atsevišķi un vienlaikus piemērojot dažādos mehānismus, kas minēti 1. punktā. Ziņojumā izvērtē 1. punktā minēto atbalsta sistēmu efektivitāti, to skaitā izmaksu efektivitāti, tādas elektrības patēriņa veicināšanā, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus, atbilstīgi valsts orientējošajiem mērķiem, kas minēti 3. panta 2. punktā. Šim ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumu Kopienas sistēmas izveidei attiecībā uz atbalsta shēmām saistībā ar elektrību, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus.

[..]”

9

Direktīvas 2001/77 5. pantā “Izcelsmes apliecinājums elektrībai, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus” bija noteikts:

“1.   Dalībvalstis līdz 2003. gada 27. oktobrim nodrošina, ka ir iespējams apliecināt elektrības, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus, izcelsmi kā tādu šīs direktīvas nozīmē saskaņā ar objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko noteikusi katra dalībvalsts. Tās nodrošina, ka pēc pieprasījuma šādā nolūkā izsniedz izcelsmes apliecinājumu.

[..]

3.   Izcelsmes apliecinājumi:

4.   Šādus izcelsmes apliecinājumus, kas izsniegti saskaņā ar 2. punktu, dalībvalstīm savstarpēji jāatzīst, taču vienīgi kā 3. punktā minēto elementu pierādījumu. Atteikumu atzīt izcelsmes apliecinājumu par šādu pierādījumu, jo īpaši ar krāpšanas novēršanu saistītu iemeslu dēļ, jāpamato ar izvērtējumu pēc objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem. Izcelsmes apliecinājuma atzīšanas atteikuma gadījumā Komisija var piespiest atteikuma paudēju atzīt izcelsmes apliecinājumu, jo īpaši attiecībā uz objektīviem, atklātiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ar kuriem pamatota šāda atzīšana.

[..]”

10

Kā tas izriet no Direktīvas 2001/77 pielikuma pirmās daļas, šajā pielikumā ir noteiktas atsauces vērtības individuālu dalībvalstu orientējošajiem mērķiem attiecībā uz elektrību, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, kas ir norādīti šīs direktīvas 3. panta 2. punktā. No šajā pielikumā ietvertās tabulas un no tās attiecīgajiem paskaidrojumiem izriet, ka minētās atsauces vērtības katrai dalībvalstij tiek balstītas, pirmkārt, uz no atjaunojamiem enerģijas avotiem ražotās elektroenerģijas “iekšējo ražošanu” 1997. gadā un, otrkārt, par attiecīgi 1997. un 2010. gadu – uz procentuālo daļu no elektroenerģijas patēriņa, šo daļu “aprēķinot, pamatojoties uz [no atjaunojamiem enerģijas avotiem ražotās elektroenerģijas] iekšējo ražošanu, kas ir sadalīta atbilstoši elektrības bruto iekšējam patēriņam”.

11

Direktīva 2001/77 ar EEZ Apvienotās komitejas 2005. gada 8. jūlija Lēmumu Nr. 102/2005, ar ko groza EEZ līguma IV pielikumu (Enerģija) (OV L 306, 34. lpp.), ir iekļauta EEZ līgumā. Minētais lēmums stājās spēkā 2006. gada 1. septembrī.

12

Direktīva 2003/54 ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV L 211, 55. lpp.) no 2011. gada 3. marta ir atcelta. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu norises datumu, ir jāievēro Direktīvas 2003/54 normas.

13

Direktīvas 2003/54 3. panta 1. punktā bija noteikts:

“Pamatojoties uz [to] institucionālo organizāciju un ievērojot subsidiaritātes principu, dalībvalstis nodrošina to, ka, neskarot 2. punktu, elektroenerģijas uzņēmumi strādā saskaņā ar šīs direktīvas principiem, lai izveidotu konkurētspējīgu, drošu un vides kontekstā ilgtspējīgu elektroenerģijas tirgu, un nepieļauj diskrimināciju starp minētajiem uzņēmumiem attiecībā uz tiesībām vai pienākumiem.”

14

Direktīva 2003/54 ar EEZ Apvienotās komitejas 2005. gada 2. decembra Lēmumu Nr. 146/2005, ar ko groza EEZ līguma IV pielikumu (Enerģija) (OV 2006, L 53, 43. lpp.) ir iekļauta EEZ līgumā. Minētais lēmums ir stājies spēkā 2007. gada 1. jūnijā.

15

Flandrijas 2000. gada 17. jūlija dekrēts par elektroenerģijas tirgus organizāciju (Vlaams decreet houdende de organisatie van de elektriciteitmarkt) (Belgisch Staatsblad, 2000. gada 22. septembris, 32166. lpp.; turpmāk tekstā – “dekrēts par elektroenerģiju”) ir vērsts it īpaši uz to, lai nodrošinātu Direktīvas 2001/77 un Direktīvas 2003/54 īstenošanu. Ar minēto dekrētu ir izveidota elektroenerģijas, kas tiek ražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem (turpmāk tekstā – “zaļā elektrība”), atbalsta shēma. Šis dekrēts ir atcelts ar 2009. gada 8. maija dekrētu.

16

Dekrēta par elektroenerģiju 2. panta 17. punktā zaļais sertifikāts bija definēts kā “nododams nemateriāls labums, kas apliecina, ka ražotājs noteikta gada laikā ir saražojis noteiktu zaļās elektroenerģijas daudzumu, kas ir izteikts kWh”.

17

Šī dekrēta 22. pantā bija paredzēts, ka, “ja ražotājs pierāda, ka zaļā elektroenerģija ir ražota Flandrijā [..], regulatīvā iestāde pēc ražotāja pieprasījuma izsniedz zaļo sertifikātu par katriem 1000 kWh”.

18

Minētā dekrēta 23. panta 1. punktā bija noteikts, ka “katram piegādātājam, kurš piegādā elektroenerģiju sadales vai pārvades sistēmai pieslēgtam gala patērētājam, ir pienākums līdz katra gada 31. martam iesniegt regulatīvajai iestādei noteiktu [zaļo] sertifikātu skaitu, ko nosaka, piemērojot 2. punktu”.

19

No šī paša dekrēta 23. panta 2. punkta izrietēja, ka tādējādi iesniedzamo zaļo sertifikātu skaits tika noteikts, būtībā sareizinot attiecīgā piegādātāja iepriekšējā gadā piegādātās elektroenerģijas kopējo daudzumu ar fiksētu koeficientu par 2005.–2009. gadu, attiecīgi – ar 0,020, ar 0,025, ar 0,030, ar 0,0375 un ar 0,0450.

20

Atbilstoši Dekrēta par elektroenerģiju 24. pantam “Vlaamse regering [(Flandrijas valdība)] pieņem noteikumus un procedūras zaļo sertifikātu piešķiršanas jomā un nosaka, kādi sertifikāti atbilst 23. pantā norādītajam pienākumam”.

21

Šī dekrēta 25. pantā bija paredzēts, ka, “neskarot [23]. pantu, Vlaamse regering, uzklausot regulatīvās iestādes nostāju un ņemot vērā identiskus vai līdzvērtīgus apliecinājumus par šāda veida sertifikātu izsniegšanu, ir tiesīga atzīt tādus elektroenerģijas zaļos sertifikātus, kas nav izsniegti Flandrijas reģionā”.

22

Minētā dekrēta 37. panta 2. punktā bija noteikts, ka kopš 2005. gada 31. marta administratīvais naudas sods par šī dekrēta 23. panta 1. punkta pārkāpumu ir noteikts EUR 125 par trūkstošu sertifikātu.

23

Dekrēta par elektroenerģiju 24. panta īstenošana tika nodrošināta ar Vlaamse regering2004. gada 5. marta rīkojumu, ar kuru tiek veicināta elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem enerģijas avotiem (Besluit van de vlaamse regering inzake de bevordering van elektriciteitsopwekking uit hernieuwbare energiebronnen; Belgisch Staatsblad, 2004. gada 23. marts, 16296. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada 5. marta rīkojums”).

24

Redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Vlaamse regering2005. gada 25. februāra rīkojumu (Belgisch Staatsblad, 2005. gada 8. marts, 9490. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada 25. februāra rīkojums”), kas ir piemērojama lietā C‑204/12, 2004. gada 5. marta rīkojums it īpaši ietver 15. panta 1. punktu, kurā ir uzskaitīti elektroenerģijas avoti, no kuriem saražotajai elektroenerģijai, piekrītot VREG, var tikt izsniegts zaļais sertifikāts.

25

2004. gada 5. marta rīkojums redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Vlaamse regering2005. gada 8. jūlija rīkojumu (Belgisch Staatsblad, 2006. gada 17. februāris, 8515. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada 8. jūlija rīkojums”), kas piemērojama lietās no C‑205/12 līdz C‑208/12, ietver turklāt šādas tiesību normas.

26

Šajā rīkojumā “izcelsmes apliecinājums” bija definēts kā “apliecinošs dokuments, lai pierādītu, ka galapatērētājiem piegādātās elektroenerģijas daudzums ir saražots, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus”.

27

Minētā rīkojuma 13. pantā bija paredzēts:

“1.   VREG reģistrē datus par piešķirtajiem zaļajiem sertifikātiem centralizētā datu bāzē. [..]

2.   Attiecībā uz zaļo sertifikātu tiek reģistrēti vismaz šādi dati:

[..]

[..]

3.   2. punkta 6) apakšpunktā minētā norāde:

[..]”

28

Šī paša dekrēta 15. panta 3. punktā bija noteikts:

“Zaļie sertifikāti, kas tikuši izmantoti kā izcelsmes apliecinājums saskaņā ar III apakšnodaļas noteikumiem, vēl var arī tikt izmantoti saistībā ar pienākumu [saņemt] sertifikātu, ar nosacījumu, ka ir “atzīstama” 13. panta 2. punkta 6) apakšpunktā norādītā norāde [..]”.

29

Minētā rīkojuma III nodaļā “Zaļo sertifikātu izmantošana par izcelsmes apliecinājumu” bija iekļauti 15.a un 15.c pants. Šajos pantos bija paredzēts:

“15.a pants.   1. Zaļie sertifikāti tiek izmantoti kā izcelsmes apliecinājums, ja tie tiek iesniegti saistībā ar elektroenerģijas kā [zaļās] elektroenerģijas pārdošanu gala klientiem.

[..]

15.c pants.   1. Citā reģionā vai valstī izsniegtu izcelsmes apliecinājumu var ievest Flandrijas reģionā, lai tajā to izmantotu kā izcelsmes apliecinājumu [..].

[..]

2.   Ja izcelsmes apliecinājums ir ievests no cita reģiona vai citas valsts, dati tiek reģistrēti centrālajā datu bankā kā zaļais sertifikāts ar šādām norādēm:

[..]

Zaļie sertifikāti, kas nāk no cita reģiona vai valsts, var tikt reģistrēti ar norādi “atzīstams”, ja, piemērojot [Dekrēta par elektroenerģiju] 25. pantu, Flandrijas valdība nolemj attiecīgos sertifikātus atzīt.

Šī reģistrācija notiek pēc datu, kas vajadzīgi, lai VREG apliecinātu izcelsmi, nodošanas kompetentajai cita reģiona vai valsts iestādei un pēc tam, kad izcelsmes apliecinājums ir kļuvis neizmantojams citā valstī vai reģionā.

[..]”

30

Kā elektroenerģijas piegādātājam Essent no 2003. gada līdz 2009. gadam bija jāpilda Dekrēta par elektroenerģiju 23. panta 1. punktā noteiktais pienākums katru gadu iesniegt VREG noteiktu skaitu zaļo sertifikātu (turpmāk tekstā – “kvotu saistības”).

31

Lai izpildītu savas kvotu saistības, kas bija jāizpilda līdz 2005. gada 31. martam, Essent iesniedza VREG izcelsmes apliecinājumus, kas apliecina zaļās elektroenerģijas ražošanu attiecīgi Nīderlandē un Norvēģijā.

32

Uzskatot, ka, tā kā Vlaamse regering nebija veikusi Dekrēta par elektroenerģiju 25. panta īstenošanas pasākumus, tikai atbilstoši šim dekrētam Flandrijas reģionā izdotos zaļos sertifikātus var atzīt par atbilstošiem minētajai kvotu prasībai, VREG ar 2005. gada 24. maija lēmumu, pamatojoties uz minētā dekrēta 37. panta 2. punktu, nolēma uzlikt Essent administratīvo naudas sodu EUR 125 par katru trūkstošo zaļo sertifikātu, t.i., kopā – EUR 542 125.

33

2005. gada 30. septembrīEssent cēla prasību Rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Briseles pirmās instances tiesa, Beļģija), prasot atzīt, ka šis lēmums ir nelikumīgs un ka līdz ar to attiecīgais naudas sods nevar tikt piedzīts. Essent prasa, lai pieņemamais nolēmums tiktu atzīts par kopīgu Vlaams Gewest un Vlaamse Gemeenschap (lieta C‑204/12).

34

Nākamajos gados VREG līdzīgu iemeslu dēļ uzlika Essent naudas sodus – attiecīgi EUR 234 750 – ar 2006. gada 13. jūlija lēmumu, EUR 166 125 – ar 2007. gada 4. jūlija lēmumu, kā arī EUR 281 250 un EUR 302 375 ar diviem attiecīgiem 2009. gada 18. maija lēmumiem, pirmo attiecībā uz 2008. gadu un otro attiecībā uz 2009. gadu.

35

2006. gada 13. jūlija un 2007. gada 4. jūlija lēmumi ir pieņemti pēc VREG atteikumiem ņemt vērā izcelsmes apliecinājumus, kas apliecina zaļās elektroenerģijas ražošanu attiecīgi Dānijā (un/vai Zviedrijā), kā arī Norvēģijā, bet 2009. gada 18. maija lēmums pēc atteikuma ņemt vērā izcelsmes apliecinājumus, kas apliecina zaļās elektroenerģijas ražošanu Norvēģijā.

36

2010. gada 16. jūlijāEssent cēla Rechtbank van eerste aanleg te Brussel prasības par šiem četriem lēmumiem (lietas no C‑205/12 līdz C‑208/12).

37

Pamatojot katru no minētajām piecām prasībām, Essent izvirza pirmo pamatu par LESD 34. panta un EEZ līguma 11. panta pārkāpumu.

38

Šajā ziņā Rechtbank van eerste aanleg te Brussel sliecas uzskatīt, ka, tā kā elektroenerģijas piegādātājiem ir jāiegādājas VREG izdoti zaļie sertifikāti, tiem ir liegta iespēja segt daļu vajadzīgo sertifikātu, vēršoties pie komersantiem ārvalstīs, tādējādi šķiet, ka tas sākotnēji ir vērtējams kā pasākums ar kvantitatīvam importa ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību LESD 34. panta un EEZ līguma 11. panta izpratnē.

39

Minētā tiesa turklāt norāda, ka VREG savai aizstāvībai apgalvo, ka lietās, ko tā izskata, aplūkotie izcelsmes apliecinājumi nav zaļie sertifikāti un ka no Direktīvas 2001/77 5. panta, aplūkota tās preambulas 10. apsvēruma gaismā, izriet, ka šādi apliecinājumi it īpaši nesniedz nekādas tiesības izmantot valsts zaļās elektroenerģijas atbalsta shēmas.

40

Essent savas prasības pamatojumam izvirzītais otrais pamats attiecas uz nediskriminācijas principa, kas noteikts LESD 18. pantā, EEZ līguma 4. pantā, Direktīvas 2001/77 5. pantā un Direktīvas 2003/54 3. pantā, pārkāpumu. Attiecībā uz Direktīvas 2003/54 3. pantu iesniedzējtiesa precizē, ka savā prasībā Essent paļaujas uz to, ka no minētās tiesību normas 1. punkta izriet, ka dalībvalstīm ir jāatturas no diskriminācijas elektroenerģijas tirgus institucionālā organizācijā.

41

Essent uzskata, ka tādējādi netiek ievērotas dažādas norādītās Savienības tiesību normas, jo attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā tiekot aizsargāti vietējie elektroenerģijas ražotāji un tādējādi tiekot kavēta iekšējā tirgus izveide, un ka, noraidot citās valstīs izdotus izcelsmes apliecinājumus, VREG attieksme esot atšķirīga identiskās situācijās.

42

Šādos apstākļos Rechtbank van eerste aanleg te Brussel nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas būtībā ir vienādi formulēti visās piecās lietās, ko tā izskata:

43

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 20. jūnija rīkojumu [rīkojums Essent Belgium (no C‑204/12 līdz C‑208/12, EU:C:2012:363)] lietas no C‑204/12 līdz C‑208/12 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

44

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas VREG, Vlaams gewest un Vlaamse Gemeenschap (turpmāk tekstā kopā – “VREG u.c.”) ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 30. maijā, lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu, būtībā apgalvojot, ka ir jānoskaidro dažādi fakti, lai Tiesa varētu precīzi atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem. VREG u.c. turklāt attiecībā uz vajadzību, kas būtu gadījumā, ja Tiesa nolemtu, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, vēlas ierobežot taisāmā sprieduma sekas laikā.

45

Pēc vēstules no Tiesas kancelejas saņemšanas 2014. gada 16. jūlijā, kurā tika paziņots, ka šajās lietās taisāmais spriedums tiks pasludināts 2014. gada 11. septembrī, arī Essent ar dokumentu, kas minētajā kancelejā tika iesniegts 2014. gada 28. jūlijā, lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu.

46

Šajā pieteikumā Essent būtībā apgalvo, ka lietas dalībniekiem ir jāatļauj apspriest noteiktus 2014. gada 1. jūlijā pasludinātajā spriedumā Ålands Vindkraft (C‑573/12, EU:C:2014:2037) ietvertus apsvērumus. Essent šajā ziņā uzsver, ka gan faktiskā situācija, gan tiesību normas, kas raksturo lietu, kurā ir taisīts minētais spriedums, atšķiras no šo lietu apstākļiem.

47

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apsprieduši.

48

Šajā gadījumā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visi vajadzīgie elementi, lai lemtu. Turklāt tā it īpaši uzskata, ka pieteikumos atkārtoti sākt mutvārdu procesu nav norādīts neviens jauns fakts, kas varētu ietekmēt pieņemamo nolēmumu. Turklāt tā norāda, ka šīs lietas netiek izlemtas, pamatojoties uz argumentiem, ko lietas dalībnieki nebūtu apsprieduši.

49

Šādos apstākļos mutvārdu process atkārtoti nav jāsāk.

50

VREG u.c. uzskata, ka prejudiciālie jautājumi nav pieņemami divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Tiesai neesot kompetences lemt par dalībvalsts tiesību saderību ar Savienības tiesībām. Otrkārt, šie jautājumi zaudējot nozīmi pamatlietas izskatīšanai, jo tie esot balstīti uz iekšējo tiesību kļūdainu interpretāciju. Iesniedzējtiesa nepareizi esot uzskatījusi, ka Dekrēta par elektroenerģiju 25. pantā un 2004. gada 5. marta rīkojuma 15.c panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts ņemt vērā, iespējams, ne tikai no citām valstīm nākošus zaļos sertifikātus, bet arī izcelsmes apliecinājumus, kam ir šāda izcelsme.

51

Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, pirmkārt, ka, lai gan prejudiciālās tiesvedības ietvaros Tiesas kompetencē nav lemt par valsts pasākuma saderību ar Savienības tiesībām, tās kompetencē tomēr ir valsts tiesai sniegt visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļautu novērtēt šo saderību, lai izspriestu izskatāmo lietu (skat. it īpaši spriedumu Azienda Agro-Zootecnica Franchini un Eolica di Altamura, C‑2/10, EU:C:2011:502, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Otrkārt, Tiesas kompetencē nav interpretēt valsts tiesību normas, jo šāda interpretācija ir tikai valsts tiesu kompetencē. Tāpat gadījumā, kad valsts tiesa ir vērsusies Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, Tiesai ir jāievēro minētās tiesas sniegtā valsts tiesību interpretācija (skat. it īpaši spriedumu ČEZ, C‑115/08, EU:C:2009:660, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotās procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kas izskata strīdu un uzņemas atbildību par tālāko tiesas nolēmumu, izvērtējot katras konkrētās lietas apstākļus, var noteikt gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību sprieduma pieņemšanas vajadzībām, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmību. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši spriedumu Carmen Media Group, C‑46/08, EU:C:2010:505, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs, vai arī tad, ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kuri būtu jāzina, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumu Carmen Media Group, EU:C:2010:505, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Šajā ziņā jākonstatē, ka Savienības tiesību normu interpretācija, ko vēlas saņemt iesniedzējtiesa, acīmredzami ir saistīta ar pamatlietu priekšmetu, jo tās būtībā vēlas uzzināt, vai minētās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās liedz piemērot šajā gadījumā izdarīto pamatlietā aplūkoto iekšējo tiesību normu interpretāciju attiecībā uz Essent un ka šāda interpretācija tādējādi var ietekmēt minētās lietas.

56

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka VREG u.c. izteiktie iebildumi ir jānoraida un ka lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus ir pieņemami.

57

Ar otro jautājumu, kas ir jāpārbauda pirmais, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/77 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts atbalsta shēma, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka kompetentā reģionālā regulatīvā iestāde piešķir tirgojamus sertifikātus, ņemot vērā reģiona teritorijā saražoto zaļo elektroenerģiju, un uzliek elektroenerģijas piegādātājiem pienākumu ik gadu iesniegt minētajai iestādei noteiktu daudzumu šādu sertifikātu, kas kopumā atbilst to elektroenerģijas piegāžu šajā reģionā kvotas daļai, pretējā gadījumā piemērojot administratīvu naudas sodu, un šiem piegādātājiem nav atļauts izpildīt minētās saistības, izmantojot izcelsmes apliecinājumus no citām Savienības dalībvalstīm vai trešajām valstīm, kas ir EEZ dalībnieces.

58

Vispirms un attiecībā uz iesniedzējtiesas jautājumu īpašajos lietu C‑207/12 un C‑208/12 apstākļos par to, kādā mērā piemērojams Direktīvas 2001/77 5. pants, ciktāl tas attiecas uz Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ), šī sprieduma 11. punktā tika norādīts, ka Lēmums Nr. 102/2005, ar kuru minētā direktīva ir iekļauta EEZ līgumā, ir stājies spēkā 2006. gada 1. septembrī. Šādos apstākļos un ņemot vērā apstākli, ka šīs divas lietas attiecas uz VREG2009. gada 18. maija lēmumiem un uz naudas sodiem, kas uzlikti par 2008. un 2009. gadu, ir jākonstatē, ka minētais 5. pants ratione temporis ir piemērojams šajās lietās.

59

Attiecībā uz tā paša 5. panta materiālo piemērošanas jomu ir jāatgādina, ka minētās tiesību normas priekšmets būtībā, kā tas izriet no tā nosaukuma un tā 1. punkta, ir nodrošināt, lai elektroenerģijas izcelsme varētu tikt apliecināta ar izcelsmes apliecinājumu.

60

Savukārt valsts atbalsta shēmas, ar kuru starpniecību zaļās elektroenerģijas ražotāji saņem tiešu vai netiešu atbalstu un kas, kā tas izriet no Direktīvas 2001/77 preambulas 14. apsvēruma, kā tas ir atbalsta shēmas pamatlietā gadījumā, var izmantot zaļo sertifikātu mehānismu, ir atsevišķas minētās direktīvas tiesību normas, proti, tās 4. panta, priekšmets.

61

Minēto Direktīvas 2001/77 4. un 5. panta tekstā vai apsvērumos nekas neliecina par to, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies nodibināt saikni starp izcelsmes apliecinājumiem un zaļās elektroenerģijas ražošanas valsts atbalsta shēmām.

62

Šajā ziņā vispirms ir jāņem vērā, ka tās mērķis, kā tas izriet no Direktīvas 2001/77 preambulas 14. un 15. apsvēruma, kā arī 4. panta, nav noteikt Kopienu regulējumu attiecībā uz valstu atbalsta shēmām, bet drīzāk ir vērsts uz to, lai tiktu nodrošināta laba pastāvošo shēmu funkcionēšana, tādējādi saglabājot investoru uzticību, tik ilgi, kamēr šāds Kopienu regulējums vajadzības gadījumā tiktu ieviests.

63

Visbeidzot, Direktīvas 2001/77 preambulas 10. apsvērumā ir precizēts, ka izcelsmes apliecinājuma shēmas pašas par sevi nenozīmē tiesības gūt labumu no dažādās dalībvalstīs izveidotām valsts līmeņa atbalsta shēmām. Šajā ziņā, runājot konkrētāk par atbalsta shēmām, izmantojot tirgojamos zaļos sertifikātus, minētās direktīvas preambulas 11. apsvērumā ir uzsvērts, ka ir svarīgi nošķirt minēto sertifikātu izcelsmes apliecinājumus.

64

Attiecībā uz izcelsmes apliecinājumu mērķi Direktīvas 2001/77 preambulas 10. apsvērumā ir norādīts, ka tie tiek prasīti, lai sekmētu tirdzniecību ar elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, un lai palielinātu atklātību par labu patērētāja izvēlei starp šādu elektrību un elektrību, kas ražota, izmantojot neatjaunojamus enerģijas avotus. Minētās direktīvas 5. panta 3. punkta otrajā ievilkumā savukārt ir precizēts, ka šādu izcelsmes apliecinājumu mērķis ir ļaut elektroenerģijas ražotājiem pierādīt, ka elektrība, ko tie pārdod, ir ražota, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus.

65

Turklāt atbilstoši minētā 5. panta 4. punktam dalībvalstīm ir savstarpēji jāatzīst izcelsmes apliecinājumi tikai kā šī paša panta 3. punktā minēto elementu pierādījumi.

66

Šī sprieduma 63.–65. punktā norādītie precizējumi savukārt apstiprina, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies dalībvalstīm, kuras izvēlējušās tādu atbalsta shēmu, kurā tiek izmantoti zaļie sertifikāti, uzlikt pienākumu attiecināt to arī uz citas dalībvalsts teritorijā saražoto zaļo elektroenerģiju (pēc analoģijas skat. spriedumu Ålands Vindkraft, C‑573/12, EU:C:2014:2037, 53. un 54. punkts).

67

Visbeidzot, šajā ziņā ir jāņem vērā arī, ka dalībvalstīm, kā tas izriet no Direktīvas 2001/77 3. panta 1. un 2. punkta, skatītiem kopā ar tās pielikumu, ir it īpaši jānosaka orientējošie valsts zaļās elektroenerģijas patēriņa nākotnē mērķi, ņemot vērā, pirmkārt, zaļās elektroenerģijas “iekšējo ražošanu” 1997. gadā un, otrkārt, zaļās elektroenerģijas bruto patēriņa procentuālo daļu par 1997. un 2010. gadu, šo daļu aprēķinot, pamatojoties uz zaļās elektroenerģijas “iekšējo ražošanu”, kas sadalīta atkarībā no elektroenerģijas iekšējā bruto patēriņa.

68

No minētā izriet, ka Direktīvas 2001/77 4. pantā norādītās elektroenerģijas ražotāju valsts atbalsta shēmām, kas it īpaši ir jāveicina, lai dalībvalstis īstenotu savus valsts orientējošos mērķus, būtībā ir jānoved pie zaļās elektroenerģijas iekšējās ražošanas pastiprināšanas. Šajā ziņā šīs direktīvas preambulas 10. apsvērumā ir uzsvērts, ka dalībvalstīm nav jāatzīst, ka izcelsmes apliecinājuma iegāde no citām dalībvalstīm vai tai atbilstīga elektrības iepirkšana ir ieguldījums valsts kvotas saistību izpildē.

69

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/77 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda valsts atbalsta shēma, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka kompetentā reģionālā regulatīvā iestāde piešķir tirgojamus sertifikātus, ņemot vērā reģiona teritorijā saražoto zaļo elektroenerģiju, un uzliek elektroenerģijas piegādātājiem pienākumu ik gadu iesniegt minētajai iestādei noteiktu daudzumu šādu sertifikātu, kas kopumā atbilst to elektroenerģijas piegāžu šajā reģionā kvotas daļai, pretējā gadījumā piemērojot administratīvu naudas sodu, un šiem piegādātājiem nav atļauts izpildīt minētās saistības, izmantojot izcelsmes apliecinājumus no citām Savienības dalībvalstīm vai trešajām valstīm, kas ir EEZ dalībnieces.

70

Vispirms ir jāatgādina, ka pamatlietas ir saistītas ar VREG lēmumiem, ar kuriem no 2005. gada 15. aprīļa līdz 2009. gada 28. maijamEssent tika uzlikti administratīvi naudas sodi, jo tas nebija izpildījis savu pienākumu ik gadu iesniegt zaļos sertifikātus. Šādos apstākļos un ievērojot faktu, ka Lisabonas līgums stājās spēkā tikai 2009. gada 1. decembrī, lai atrisinātu problēmu, kas tiek izvirzīta ar pirmo prejudiciālo jautājumu, drīzāk ir jāņem vērā EKL 28. un 30. pants, nevis LESD 34. un 36. pants, uz kuriem formāli atsaucas iesniedzējtiesa.

71

Tādējādi ir jāuzskata, ka ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 28. un 30. pants, kā arī EEZ līguma 11. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts atbalsta shēma, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka kompetentā reģionālā regulatīvā iestāde piešķir tirgojamus sertifikātus, ņemot vērā attiecīgajā reģionā saražoto zaļo elektroenerģiju, un nosaka elektroenerģijas piegādātājiem pienākumu ik gadu iesniegt minētajai iestādei sertifikātus, kas atbilst to elektroenerģijas piegāžu šajā reģionā kvotas daļai, šiem piegādātājiem neatļaujot izpildīt minēto pienākumu, izmantojot izcelsmes apliecinājumus no citām Savienības dalībvalstīm vai trešajām valstīm, kas ir EEZ dalībnieces.

72

Turklāt ir jāatgādina, ka EEZ līguma 11. un 13. pants ir izteikti gandrīz identiski EKL 28. un 30. pantam, tādējādi, kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, šie noteikumi ir jāinterpretē vienoti (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus Bellio F.lli, C‑286/02, EU:C:2004:212, 34. un 35. punkts, un Komisija/Portugāle, C‑265/06, EU:C:2008:210, 30. punkts). Apsvērumi, kas ir veltīti EKL 28. un 30. pantam, tādējādi ir jāsaprot kā tādi, kas mutatis mutandis ir piemērojami arī EEZ līguma 11. un 13. pantam.

73

Pirmkārt, VREG u.c. un Komisija apgalvo, ka izcelsmes apliecinājumi nav preces EKL 28. un 30. panta izpratnē. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka minētajiem apliecinājumiem ir tikai viens uzdevums – apliecināt elektroenerģijas “zaļo” raksturu, uz kuru tie attiecas, un tie ir tikai tās papildinājums, nevis atsevišķa prece.

74

Pēc VREG u.c. uzskata, apstāklis, ka praksē šādi apliecinājumi dažkārt ir tirdzniecības darījumu objekts, kas ir atsevišķi un autonomi no darījumiem ar elektroenerģiju, nerada šaubas par to papildinošo raksturu. Pat šādā gadījumā šo apliecinājumu vienīgais uzdevums būtu ļaut pārdot noteiktu elektroenerģijas daudzumu klientam kā zaļo elektroenerģiju. Turklāt izcelsmes apliecinājumu nemateriālais raksturs liedzot arī tos kvalificēt par “precēm” EKL 28. panta izpratnē.

75

Savukārt Essent uzskata, ka tiktāl, ciktāl izcelsmes apliecinājumi praksē tātad tiek nodoti par atlīdzību, tie esot jāuzskata par precēm.

76

Otrkārt, Essent un Komisija apgalvo, ka neatkarīgi no tā, vai izcelsmes apliecinājumi ir vai nav jāklasificē kā preces EKL 28. panta izpratnē, pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums katrā ziņā esot pasākums ar elektroenerģijas importa ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību.

77

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai attiecībā uz EKL 28. pantu, tas, aizliedzot pasākumus ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, attiecas uz ikvienu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību (skat. it īpaši spriedumus Dassonville, 8/74, EU:C:1974:82, 5. punkts, un PreussenElektra, C‑379/98, EU:C:2001:160, 69. punkts).

78

Pirmkārt, attiecībā uz jautājumiem, vai tādi izcelsmes apliecinājumi, kādi ir pamatlietā, var tikt kvalificēti par “precēm” EKL 23. un 28. panta izpratnē un vai to brīva aprite šajā gadījumā ir ierobežota ar atbalsta shēmu, kāda ir pamatlietā, kopumā ir jāuzsver, ka šādi apliecinājumi ir instrumenti, kuru eksistence pati par sevi, saturs, piemērojamība un uzdevumi izriet no Direktīvas 2001/77.

79

Šajā ziņā no šī sprieduma 63.–65. punkta izriet, ka atbilstoši šai direktīvai šo instrumentu mērķis ir ļaut elektroenerģijas ražotājiem pierādīt, ka elektrība, ko tie pārdod, ir ražota, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, atvieglot tirdzniecību ar elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, un palielināt atklātību par labu patērētāja izvēlei starp šādu elektrību un elektrību, kas ražota, izmantojot neatjaunojamus enerģijas avotus. Tomēr tie principā nerada tiesības izmantot valsts atbalsta shēmas, kas ir izveidotas dažādās dalībvalstīs, jo šie izcelsmes apliecinājumi šajā ziņā ir jānošķir no tirgojamiem zaļajiem sertifikātiem, kas tiek izmantoti šādās shēmās.

80

Tādējādi šķiet, ka, pirmkārt, izcelsmes apliecinājumi ir paredzēti kā papildinājums vispirms zaļajai elektroenerģijai, ko ražo ražotājs, un pēc tam elektroenerģijai, ko piegādātājs pārdod patērētājiem. Otrkārt, šādu instrumentu brīva aprite starp dalībvalstīm – vismaz tiktāl, ciktāl tie pēc būtības ir vienādi atbilstoši Direktīvai 2001/77 –, šķiet, nevar tikt ierobežota tādēļ, ka valsts zaļās elektroenerģijas atbalsta shēmā, izmantojot zaļos sertifikātus, nav paredzēta šo instrumentu ņemšana vērā.

81

Lai atbildētu uz šo prejudiciālo jautājumu, tomēr nav galīgi jānošķir šī sprieduma 78. punktā norādītie jautājumi. Faktiski ir jākonstatē – pat pieņemot, ka ir jāuzskata, ka izcelsmes apliecinājumi, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, ir “preces” EKL 23. un 28. panta izpratnē un ka atbalsta shēma ir to brīvas aprites ierobežojums otrās no šīm normām izpratnē –, ka tomēr katrā ziņā minētais šķērslis tātad ir attaisnots, ievērojot šī sprieduma 89.–103. punktā norādītos apsvērumus.

82

Otrkārt, attiecībā uz iespējamo elektroenerģijas importa ierobežojumu pastāvēšanu, jānorāda, ka, lai arī iesniedzējtiesas lēmumā nav ietvertas norādes par to, vai Essent izcelsmes apliecinājumus pamatlietās ir ieguvis saistībā ar faktisku elektroenerģijas iegādi un importu, ir jāpieņem, ka tas tā bija.

83

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, var vismaz netieši un potenciāli dažādos veidos likt šķēršļus elektroenerģijas, it īpaši zaļās elektroenerģijas, importam no citām dalībvalstīm (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 67.–75. punkts).

84

Pirmkārt, no šī tiesiskā regulējuma izriet, ka tādiem piegādātājiem kā Essent katra gada attiecīgajā datumā ir pienākums nodrošināties ar noteiktu daudzumu elektroenerģijas sertifikātu, lai nodrošinātu tiem noteikto kvotas saistību izpildi, šīs kvotas lielumam esot atkarīgam no kopējā to piegādātās vai patērētās elektroenerģijas daudzuma.

85

Vienīgi atbilstoši minētajam tiesiskajam regulējumam piešķirtie zaļie sertifikāti var tikt izmantoti šo saistību izpildei. Tādējādi minētajiem piegādātājiem vispārīgi ir pienākums to importētās elektroenerģijas dēļ iegādāties šādus sertifikātus, un pretējā gadījumā tiem ir jāmaksā administratīvs naudas sods. Šāds tiesiskais regulējums tādējādi var likt šķēršļus elektroenerģijas importam no citām dalībvalstīm (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 69. un 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Otrkārt, iespējas zaļās elektroenerģijas ražotājiem pārdot savus zaļos sertifikātus kopā ar to saražoto elektroenerģiju praksē var sekmēt iespējamu sarunu uzsākšanu un līgumisku attiecību konkretizāciju, attiecīgā gadījumā – ilgtermiņā, par šādu ražotāju veiktu iekšzemes elektroenerģijas piegādi elektroenerģijas piegādātājiem un patērētājiem, šiem pēdējiem šādi vienlaicīgi iegūstot gan elektroenerģiju, gan zaļos sertifikātus, kas tiem nepieciešami viņiem noteikto kvotu saistību izpildei.

87

No tā vienlīdz izriet, ka sekas atbalsta shēmai pamatlietā, vismaz potenciāli, ir elektroenerģijas no citām dalībvalstīm importa bremzēšana (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 72. un 73. punkts un tajos minētā judikatūra).

88

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāatzīst, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā var būt šķērslis elektroenerģijas, it īpaši zaļās elektroenerģijas, importam no citām dalībvalstīm un tādējādi tas ir pasākums ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas principā nav saderīgs ar Savienības tiesībās noteiktajiem pienākumiem, kuri izriet no EKL 28. panta, izņemot gadījumu, ja šis tiesiskais regulējums var tikt objektīvi pamatots (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, valsts tiesiskais regulējums vai prakse, kas ir pasākumi ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, var tikt attaisnoti, pamatojot tos ar kādu no LESD 30. pantā uzskaitītajiem vispārējo interešu apsvērumiem vai ar obligātām prasībām. Kā vienā, tā otrā gadījumā valsts pasākumam atbilstoši samērīguma principam ir jāspēj nodrošināt mērķa sasniegšanu un nav jāpārsniedz tas, kas nepieciešams, lai to sasniegtu (skat. it īpaši spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pasākumi, kas var radīt šķērsli tirdzniecībai Kopienā, var tikt pamatoti tostarp ar obligātām prasībām, kas saistītas ar vides aizsardzību (skat. it īpaši spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Šai ziņā ir jāatgādina, ka atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana elektroenerģijas ražošanai, kuru sekmē tāds regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ir lietderīga vides aizsardzībai tiktāl, ciktāl tā veicina gāzes izplūžu ar siltumnīcas efektu samazināšanos, kas ir viens no galvenajiem klimata izmaiņu cēloņiem, ko Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis ir apņēmušās apkarot (skat. it īpaši spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Līdz ar to, kā it īpaši ir paskaidrots Direktīvas 2001/77 preambulas 1.–3. apsvērumā, šīs izmantošanas palielinājums, kas ir viena no Savienības prioritātēm, ieņem būtisku vietu to pasākumu kopumā, kuri jāveic, lai ievērotu Kioto protokolu un paātrinātu tā mērķu sasniegšanu (skat. šajā ziņā it īpaši spriedumu IBV & Cie, C‑195/12, EU:C:2013:598, 56. punkts).

93

Kā Tiesa jau ir norādījusi, šāds palielinājums ir vērsts arī uz cilvēku un dzīvnieku veselības un dzīvības aizsardzību, kā arī uz augu aizsardzību, kas ir EKL 30. pantā uzskaitītie vispārējo interešu iemesli (skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Kā it īpaši ir uzsvērts Direktīvas 2001/77 4. panta 1. punktā, zaļās elektroenerģijas ražošanas valsts atbalsta shēmas tādējādi var veicināt EKL 6. pantā un 174. panta 1. punktā noteikto mērķu sasniegšanu (skat. šajā ziņā spriedumu IBV & Cie, C‑195/12, EU:C:2013:598, 59. punkts).

95

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāatzīst, ka mērķis sekmēt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai, kāds ir tiesiskajam regulējumam pamatlietā, principā var pamatot iespējamos preču brīvas aprites šķēršļus.

96

Kā ir atgādināts šī sprieduma 89. punktā, lai varētu tikt attaisnots valsts tiesiskais regulējums, tam tomēr ir jāatbilst samērīguma principam, t.i., tam ir jāspēj nodrošināt tā likumīgā mērķa sasniegšana un nav jāpārsniedz tas, kas nepieciešams, lai to sasniegtu.

97

Šajā ziņā, pirmām kārtām, attiecībā uz apstākli, ka tikai zaļie sertifikāti, kas atbilstoši minētajam tiesiskajam regulējumam piešķirti tādēļ, ka zaļā elektroenerģija ir saražota attiecīgā reģiona teritorijā, nevis izcelsmes apliecinājumi, kas piešķirti zaļajai elektroenerģijai, kas ražota citās dalībvalstīs, var tikt izmantoti, lai izpildītu kvotu saistības, jāpiekrīt, ka tādējādi, tā kā Savienības tiesībās nav veikta zaļās elektroenerģijas valsts atbalsta shēmu saskaņošana, šāda izslēgšana pati par sevi var tikt uzskatīta par nepieciešamu, lai sasniegtu šajā gadījumā noteikto likumīgo mērķi sekmēt atjaunojamās elektroenerģijas patēriņa pieaugumu (skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 92.–94. punkts).

98

Pirmkārt, apstāklis, ka valsts atbalsta shēma ir izveidota tā, lai tieši atbalstītu zaļās elektroenerģijas ražošanu, nevis vienīgi tās patēriņu, var tikt tostarp izskaidrots ar to, ka elektroenerģijas zaļais raksturs ir saistīts vienīgi ar tās ražošanas veidu un ka tādējādi ar gāzes emisiju samazināšanu saistītie vides mērķi var tikt efektīvi īstenoti galvenokārt ražošanas stadijā (skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 95. punkts).

99

Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka pretēji tam, ko apgalvo Essent un kā tas ir norādīts šī sprieduma 67. un 68. punktā, šajā ziņā no Direktīvas 2001/77 3. panta 1. un 2. punkta, skatītiem kopā ar tās pielikumu, izriet, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka dažādas dalībvalstis nosaka orientējošos valsts mērķus atkarībā no zaļās elektroenerģijas iekšējās ražošanas.

100

Otrkārt, attiecībā uz to, ka atbalsta shēma pamatlietā ir izveidota tā, lai no tās labumu gūtu vienīgi valsts teritorijā notiekošā zaļās elektroenerģijas ražošana, it īpaši ņemot vērā izcelsmes apliecinājumus, kas saistīti ar šo elektroenerģiju, ir jānorāda, ka dalībvalstu sākotnējie apstākļi, atjaunojamo energoresursu potenciāls un enerģijas bilance ir atšķirīgi (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 98. punkts).

101

Turklāt un kā Savienības likumdevējs ir norādījis Direktīvas 2001/77 preambulas 14. apsvērumā, atjaunojamo enerģijas avotu atbalsta valsts līmenī shēmu labas darbības nodrošināšana ir svarīgs līdzeklis, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus (skat. šajā ziņā spriedumu IBV & Cie, EU:C:2013:598, 57. punkts).

102

Šajā nolūkā ir būtiski, lai dalībvalstis varētu kontrolēt savu valsts atbalsta shēmu ietekmi un izmaksas atbilstīgi savam atšķirīgajam potenciālam, tai pat laikā saglabājot investoru uzticību (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 99. punkts).

103

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nešķiet, ka tāpēc vien, ka ir ierobežota tādas atbalsta shēmas kā pamatlietā, kurā tiek izmantoti zaļie sertifikāti, izmantošana vienīgi attiecībā uz valsts teritorijā saražoto elektroenerģiju un ir atteikts ņemt vērā ar citās dalībvalstīs saražotu elektroenerģiju saistītus izcelsmes apliecinājumus, lai izpildītu kvotu saistības, varētu būt pārkāpts samērīguma princips (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 104. punkts).

104

Tomēr ir svarīgi pārbaudīt, otrām kārtām, vai citas pamatlietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma pazīmes, tās aplūkojot kopā ar tikko aplūkoto ierobežojumu, ļauj iesniedzējtiesai secināt, ka kopumā šis tiesiskais regulējums atbilst samērīguma principa prasībām.

105

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šo tiesisko regulējumu it īpaši raksturo pienākums, kas ik gadu ir jāpilda piegādātājiem, iegūt un iesniegt kompetentajai regulatīvajai iestādei noteiktu skaitu zaļo sertifikātu, kas atbilst to piegāžu kvotas daļai, pretējā gadījumā no tiem tiek piedzīts administratīvs naudas sods.

106

Tādējādi no minētā tiesiskā regulējuma izriet, ka zaļās elektroenerģijas importa no citām dalībvalstīm gadījumā šīs elektroenerģijas tirdzniecībai vai patēriņam vispārīgi ir vajadzīgs, lai attiecīgie piegādātāji iegādātos zaļos sertifikātus tādējādi importētās elektroenerģijas daudzumā.

107

Attiecībā uz šiem dažādajiem aspektiem jānorāda, pirmkārt, ka valsts atbalsta shēma, kurā tāpat kā pamatlietā tiek izmantoti zaļie sertifikāti, ir domāta tostarp, lai nodrošinātu, ka ar zaļās elektroenerģijas ražošanu saistītas papildu izmaksas segtu tieši tirgus, proti, elektroenerģijas piegādātāji un lietotāji, kam noteiktas kvotu saistības, un galu galā – patērētāji.

108

Izdarīdama šādu izvēli, dalībvalsts nepārsniedz savas novērtējuma brīvības robežas, kas tai saglabājas attiecībā uz izvirzītā likumīgā mērķa – palielināt zaļās elektroenerģijas ražošanu – sasniegšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 109. un 110. punkts).

109

Otrkārt, jānorāda, ka atšķirībā, piemēram, no atbalsta ieguldījumiem šāda veida shēma ir domāta, lai atbalstītu zaļās elektroenerģijas ražošanas iekārtu izmantošanu pēc tam, kad tās ir sākušas darboties. Šajā ziņā kvotu saistības ir domātas tostarp tāpēc, lai nodrošinātu zaļās elektroenerģijas ražotājiem pieprasījumu pēc tiem piešķirtajiem sertifikātiem un tā sekmētu to ražotās zaļās enerģijas, kuru tie saražo par cenu, kas ir augstāka par klasiskās enerģijas tirgus cenu, noietu.

110

Šādas shēmas stimulējošā ietekme uz elektroenerģijas ražotājiem kopumā, tostarp it īpaši tiem, kuri ir ražotāji, no vienas puses, un patērētāji, no otras puses, lai tiem liktu palielināt zaļās elektroenerģijas ražošanu, tādējādi nešķiet apšaubāma, un tādējādi apšaubāma nav arī tās piemērotība šajā gadījumā izvirzītā likumīga mērķa sasniegšanai (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 111. un 112. punkts).

111

Tomēr jānorāda, treškārt, ka šādas shēmas pienācīga darbība būtībā prasa, lai pastāvētu tādi tirgus mehānismi, kuri saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem ir uzlikts kvotas izpildes pienākums un kuriem vēl nav šī pienākuma izpildei prasīto sertifikātu, ļautu šādus sertifikātus iegādāties efektīvi un ar taisnīgiem nosacījumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 113. punkts).

112

Tādējādi ir svarīgi, lai tiktu paredzēti mehānismi, kuri nodrošinātu, ka tiek izveidots īstens sertifikātu tirgus, kurā sertifikātu piedāvājums atbilstu pieprasījumam un tiektos uz līdzsvaru, un tādējādi ieinteresētie piegādātāji patiešām varētu šos sertifikātus iegādāties ar taisnīgiem nosacījumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 114. punkts).

113

Attiecībā uz apstākli, ka piegādātājiem, kas neievēro tiem uzlikto kvotas izpildes pienākumu, tāpat kā Essent pamatlietās, ir jāmaksā administratīvs naudas sods, ir jānorāda sekojošais.

114

Lai gan šādas nodevas noteikšana, protams, var tikt uzskatīta par nepieciešamu, lai stimulētu, pirmkārt, ražotājus palielināt zaļās elektroenerģijas ražošanu un, otrkārt, saimnieciskās darbības veicējus, kuriem uzlikts kvotas izpildes pienākums, faktiski iegādāties prasītos sertifikātus, tomēr nepieciešams arī, lai šīs nodevas noteikšanas kārtība un apmērs nepārsniegtu šādiem stimulēšanas mērķiem nepieciešamo, it īpaši izvairoties no attiecīgo saimnieciskās darbības veicēju sodīšanas veidā, kas būtu pārmērīgs (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 116. punkts). Iesniedzējtiesai vajadzības gadījumā ir jāpārbauda, vai tas tā nav attiecībā uz pamatlietās aplūkojamajiem administratīvajiem naudas sodiem.

115

Visbeidzot, jānorāda, ceturtkārt, ka tiktāl, ciktāl pastāv šī sprieduma 111. un 112. punktā minētajām prasībām atbilstošs zaļo sertifikātu tirgus, kurā piegādātāji, kas importē elektroenerģiju no citām dalībvalstīm, var efektīvi un ar taisnīgiem nosacījumiem iegādāties sertifikātus, tas, ka valsts tiesiskais regulējums pamatlietā citādi neaizliedz zaļās elektroenerģijas ražotājiem pārdot kvotu saistībām pakļautajiem piegādātājiem vienlaicīgi gan elektroenerģiju, gan sertifikātus, nenozīmē, ka šis tiesiskais regulējums pārsniedz mērķa palielināt zaļās elektroenerģijas ražošanu sasniegšanai nepieciešamo. Šķiet, ka tas, ka šāda iespēja pastāv, var būt papildu stimuls ražotājiem palielināt to zaļās elektroenerģijas ražošanu (šajā ziņā skat. spriedumu Ålands Vindkraft, EU:C:2014:2037, 118. punkts).

116

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 28. un 30. pants, kā arī EEZ līguma 11. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāda valsts atbalsta shēma, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka kompetentā reģionālā regulatīvā iestāde piešķir tirgojamus sertifikātus, ņemot vērā attiecīgajā reģionā saražoto zaļo elektroenerģiju, un nosaka elektroenerģijas piegādātājiem pienākumu ik gadu iesniegt minētajai iestādei sertifikātus, kas atbilst to elektroenerģijas piegāžu šajā reģionā kvotas daļai, šiem piegādātājiem neatļaujot izpildīt minēto pienākumu, izmantojot izcelsmes apliecinājumus no citām Savienības dalībvalstīm vai trešajām valstīm, kas ir EEZ dalībnieces, tiktāl, ciktāl:

117

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai nediskriminācijas noteikumi, kas ir ietverti attiecīgi LESD 18. pantā, EEZ līguma 4. pantā un Direktīvas 2003/54 3. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts atbalsta shēma, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka kompetentā reģionālā regulatīvā iestāde piešķir tirgojamus sertifikātus, ņemot vērā reģiona teritorijā saražoto zaļo elektroenerģiju, un uzliek elektroenerģijas piegādātājiem pienākumu ik gadu iesniegt minētajai iestādei noteiktu daudzumu šādu sertifikātu, kas kopumā atbilst to elektroenerģijas piegāžu šajā reģionā kvotas daļai, pretējā gadījumā piemērojot administratīvu naudas sodu, un šiem piegādātājiem nav atļauts izpildīt minētās saistības, izmantojot izcelsmes apliecinājumus no citām Savienības dalībvalstīm vai trešajām valstīm, kas ir EEZ dalībnieces.

118

Runājot, pirmkārt, par LESD 18. pantu, tajā ir noteikts, ka, piemērojot līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

119

Jānorāda, ka savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa nepaskaidro, kādēļ šāda shēma, kāda ir aplūkota pamatlietā, var radīt atšķirīgu attieksmi, kas veido diskrimināciju pilsonības dēļ, ne arī, kā šāda atšķirīga attieksme vajadzības gadījumā būtu jānošķir no attieksmes pret izcelsmes apliecinājumiem un elektroenerģiju no citām dalībvalstīm, kas jau ir pirmā prejudiciālā jautājuma priekšmets.

120

Attiecībā uz pamatlietām jāatgādina turklāt, ka Essent apstrīd, ka tas nevar kā elektroenerģijas piegādātājs izmantot izcelsmes apliecinājumus no citām Eiropas Savienības un EEZ dalībvalstīm, lai izpildītu kvotu saistības, kas tam ir atbilstoši pamatlietā aplūkotajam valsts tiesiskajam regulējumam.

121

Šajā ziņā jākonstatē, ka kvotu saistības ir piemērojamas visiem elektroenerģijas piegādātājiem, kas darbojas Flandrijas reģionā, neatkarīgi no to pilsonības. Turklāt apstāklis, ka minētie piegādātāji nevar izmantot izcelsmes apliecinājumus zaļo sertifikātu vietā, attiecas uz tiem visiem neatkarīgi no to pilsonības.

122

Attiecībā uz elektroenerģijas ražotājiem, papildus tam, ka tie nav kvotu saistību adresāti, ir jāatgādina, ka apstāklis, ka citās dalībvalstīs esošu ražotāju saražota elektroenerģija eventuāli var būt atšķirīgas attieksmes objekts un tikt traucēta, ja tā tiek importēta Flandrijas reģionā, ietilpst LESD 34. panta piemērošanas jomā, un tādēļ tas ir pilnībā iekļauts pirmā jautājuma pārbaudē minētās tiesību normas aspektā.

123

Turpinājumā un attiecībā uz EEZ līguma 4. pantu, kas ir izteikts gandrīz identiski LESD 18. pantam, no šī sprieduma 72. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka priekšroka ir dodama identiskai analīzei tai, kas tikko ir izdarīta attiecībā uz šo 18. pantu, jo turklāt nav skaidrs, kā minētais 4. pants varētu tikt piemērots tādās situācijās, kādas ir pamatlietā.

124

Visbeidzot, attiecībā uz Direktīvas 2003/54 3. pantu un galvenokārt uz lietās C‑207/12 un C‑208/12 uzdoto trešo jautājumu attiecībā uz to, ciktāl minētā tiesību normas attiecas uz EEZ, ir jāatgādina, kā tas ir norādīts šī sprieduma 14. punktā, ka Lēmums Nr. 146/2005, ar kuru minētā direktīva ir iekļauta EEZ līgumā, ir stājies spēkā 2007. gada 1. jūnijā. Šādos apstākļos un ņemot vērā apstākli, ka šīs divas lietas attiecas uz VREG2009. gada 18. maija lēmumiem un naudas sodiem, kas uzlikti par 2008. un 2009. gadu, ir jākonstatē, ka minētais 5. pants ratione temporis ir piemērojams šajās lietās.

125

Otrkārt, jānorāda, ka, lai arī iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz Direktīvas 2003/54 3. pantu, no precizējuma izriet, ka iesniedzējtiesas lēmums, kas ir citēts šī sprieduma 40. punkta otrajā teikumā, ietver to, ka šis jautājums ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz minētās tiesību normas 1. punktu.

126

Treškārt, jāatgādina, ka Direktīvas 2003/54 3. panta 1. punktā it īpaši bija noteikts, ka dalībvalstis nepieļauj nekādu diskrimināciju elektroenerģijas uzņēmumu tiesību un pienākumu ziņā.

127

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa tomēr nesniedz nekādus paskaidrojumus par to, kas, pēc tās domām, varēja šajās lietās izrādīties par diskrimināciju veidojošu pazīmi šīs tiesību normas izpratnē.

128

Tomēr šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai iesniedzējtiesām ir svarīgi norādīt precīzus iemeslus, kas tām likuši jautāt par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju un apgalvot, ka ir jāuzdod prejudiciāls jautājums Tiesai (it īpaši skat. rīkojumu BVBA De Backer, C‑234/05, EU:C:2005:662, 9. punkts un tajā minētā judikatūra).

129

Šādos apstākļos Tiesa nevar sniegt iesniedzējtiesai norādes, kas pārsniegtu to, kas jau izriet no šī sprieduma 120. un 121. punkta, t.i., ka nav skaidrs, kādā veidā Essent pamatlietā būtu bijis diskriminācijas objekts attiecībā uz tā pienākumiem kā piegādātājam elektroenerģijas tirgū.

130

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka nediskriminācijas noteikumi, kas ietverti attiecīgi LESD 18. pantā, EEZ līguma 4. pantā un Direktīvas 2003/54 3. panta 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāda valsts atbalsta shēma, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka kompetentā reģionālā regulatīvā iestāde piešķir tirgojamus sertifikātus, ņemot vērā attiecīgajā reģionā saražoto zaļo elektroenerģiju, un nosaka elektroenerģijas piegādātājiem pienākumu ik gadu iesniegt minētajai iestādei sertifikātus, kas atbilst to elektroenerģijas piegāžu šajā reģionā kvotas daļai, pretējā gadījumā piemērojot administratīvu naudas sodu, un šiem piegādātājiem nav atļauts izpildīt minēto pienākumu, izmantojot izcelsmes apliecinājumus no citām Savienības dalībvalstīm vai trešajām valstīm, kas ir EEZ dalībnieces.

131

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: