1. 

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Berufsgericht für Heilberufe bei dem Verwaltungsgericht Gießen (turpmāk tekstā – “Berufsgericht”, Vācija) jautā, vai Savienības tiesībām atbilst disciplinārie noteikumi, kas jāievēro medicīnas darbiniekiem Hesenē (Vācija). Konkrētāk, šīs tiesvedības priekšmets ir valsts disciplinārie noteikumi, kas balstīti uz Ārstu biedrības apstiprinātām profesionālās ētikas normām un tiek piemēroti attiecībā uz Grieķijā reģistrētu medicīnas darbinieku, kurš īslaicīgi sniedz pakalpojumus Vācijā.

2. 

Pirmkārt, Tiesai ir jāizvērtē, vai uz šo gadījumu attiecas Direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu ( 2 ). Otrkārt, šī lieta ļaus precīzāk definēt noteikumu attiecībā uz tarifiem un reklāmu un ar tiem saistītajiem sodiem atbilstību pārrobežu medicīnas pakalpojumu sniegšanas gadījumā.

3.

Direktīvas 2005/36 5. pantā ir noteikts:

“Brīvas pakalpojumu sniegšanas princips

1.   Neskarot īpašus Kopienas tiesību aktu noteikumus, kā arī šīs direktīvas 6. un 7. pantu, dalībvalstis jebkāda iemesla dēļ attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju neierobežo pakalpojumu brīvu sniegšanu citā dalībvalstī:

2.   Šīs sadaļas noteikumus piemēro vienīgi tajos gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, lai veiktu īslaicīgu vai gadījuma rakstura darbību šā panta 1. punktā minētajā profesijā.

Pakalpojumu sniegšanas īslaicīgo vai gadījuma raksturu novērtē katrā gadījumā atsevišķi, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas ilgumu, biežumu, regularitāti un nepārtrauktību.

3.   Ja pakalpojumu sniedzējs pārceļas, uz viņu attiecas profesionāli, ar likumu noteikti vai administratīvi profesionālie noteikumi, kuriem ir tieša saistība ar profesionālo kvalifikāciju, piemēram, noteikumi par profesijas definīciju, par profesionālā nosaukuma lietošanu un par nopietniem profesionāliem pārkāpumiem, kas tieši un specifiski saistīti ar patērētāju aizsardzību un drošību, kā arī disciplinārie noteikumi, kuri uzņēmējā dalībvalstī attiecas uz profesionāļiem, kas šajā dalībvalstī veic darbību tajā pašā profesijā.”

4.

Hesenes ārstu profesionālās ētikas noteikumu, ko apstiprinājusi šīs zemes Ārstu biedrība, 12. pantā ir noteikts:

“Honorāriem ir jābūt samērīgiem. Neskarot citus tiesību aktu noteikumus, honorārus aprēķina saskaņā ar medicīnisko pakalpojumu klasifikatoru. Ārsts nepamatoti nepiemēro zemāku cenu, nekā tas noteikts minētajā medicīnisko pakalpojumu klasifikatorā. Slēdzot vienošanos par honorāru, ārsts ņem vērā pakalpojuma saņēmēja finansiālo situāciju.”

5.

Noteikumu 27. pantā ar nosaukumu “Atļauta informācija un profesionālās ētikas noteikumiem neatbilstoša reklāma” ir noteikts šādi:

“1.   Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt pacientu aizsardzību, sniedzot [tiem] pietiekamu un atbilstošu informāciju, kā arī novērst jebkādu ārsta profesijas komercializāciju, kas ir pretrunā ārsta prestižam sabiedrībā.

2.   Pamatojoties uz šo kritēriju, ārsts var sniegt ar profesiju saistītu objektīvu informāciju.

3.   Ārstiem ir aizliegts izplatīt jebkāda veida reklāmu, kas ir pretrunā profesionālajai ētikai. Reklāma katrā ziņā ir pretrunā profesionālajai ētikai, ja tās saturs vai forma ir slavinoša, maldinoša vai salīdzinoša rakstura. Ārsts nedrīkst mudināt citas personas izplatīt šāda veida reklāmu un nedrīkst pieļaut, ka citas personas šādi rīkojas. Šis noteikums neskar citos tiesību aktos paredzētos reklāmas aizliegumus.

[..]”

6.

Atbildētājs pamatlietā K. Konstantinides ir ārsts, Grieķijas pilsonis, kuram ir ārsta prakse Grieķijā, kur ir viņa galvenā uzņēmējdarbības vieta. Tā kā ārsta diplomu viņš ir ieguvis Grieķijā, viņš ir šīs valsts Ārstu biedrības biedrs.

7.

Kopš 2006. gada ārsts K. Konstantinides uz vienu vai divām dienām mēnesī dodas uz Vāciju, konkrētāk – uz Heseni, kur veic ķirurģiskas operācijas Darmštates Elizabethenstift medicīnas centrā. Ārsta K. Konstantinides darbība ietver vienīgi ļoti šauras specializācijas operāciju veikšanu, bet pārējie ar operāciju saistītie pakalpojumi, kā, piemēram, konsultāciju organizēšana un pēcoperācijas aprūpe, ir minētā medicīnas centra ārstu ziņā.

8.

Viens no ārsta K. Konstantinides pacientiem, kuram Vācijā tika veikta operācija, iesniedza sūdzību Hesenes Ārstu biedrībā, apstrīdot ārsta izrakstītā rēķina summu. Pamatojoties uz šo sūdzību, Ārstu biedrība uzsāka izmeklēšanu, kuras rezultātā Berufsgericht tika uzsākta disciplinārā procedūra.

9.

Savos argumentos iesniedzējtiesai Ārstu biedrība lūdz piespriest [ārstam] sodu, pamatojoties uz izdarītajiem pārkāpumiem. Pirmais pārkāpums ir saistīts ar tarifu likmēm, jo Ārstu biedrība uzskata, ka K. Konstantinides esot pieprasījis pārāk augstu samaksu, kas neatbilst biedrības noteikumiem šajā jomā. Otrais pārkāpums attiecas uz ārsta K. Konstantinides īstenoto reklāmu. Ārstu biedrība norāda, ka K. Konstantinides, lai aptvertu savu profesionālo darbību, reklāmu Vācijas interneta vietnēs ir ievietojis, izmantojot tādus apzīmējumus kā “Vācijas institūts” vai “Eiropas institūts”. Ārstu biedrība uzskata, ka šāda rīcība pakalpojuma saņēmējiem rada maldīgu priekšstatu, liekot viņiem domāt, ka runa ir par pakalpojumu institucionālas, pastāvīgas un ar zinātnisko pētniecību saistītas infrastruktūras ietvaros.

10.

Pamatojoties uz Hesenes Ārstu biedrības lūgumu, Berufsgericht uzsāka disciplināro procedūru pret ārstu K. Konstantinides. Īstenojot minēto procedūru, Berufsgericht konstatēja, ka ir pietiekams pamats šaubām, lai vērstos Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

11.

2011. gada 19. septembrī Tiesā tika reģistrēts Berufsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā ir formulēti šādi jautājumi:

Vai Direktīvas 2005/36 transponēšanas dēļ pieņemtos grozījumus Hessisches Gesetz über die Berufsvertretungen, die Berufsausübung, die Weiterbildung und die Berufsgerichtsbarkeit der Ärzte, Zahnärzte, Tierärzte, Apotheker, psychologischen Psychotherapeuten und Kinder- und Jugendlichenpsychotherapeuten (Heilberufsgesetz) (Hesenes likums par ārstu, zobārstu, veterinārārstu, aptiekāru, psihologu psihoterapeitu un bērnu un pusaudžu psihoterapeita profesiju pārstāvības organizācijām, profesionālās darbības veikšanu, kvalifikācijas paaugstināšanu un arodtiesas kompetenci (Mediķu profesiju likums)) 2003. gada 7. februāra paziņojuma redakcijā (GVBl. I, (66. un 242. lpp.)), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2010. gada 24. marta likumu (GVBl. I, 123. lpp.) un ar 2006. gada 16. oktobraDrittes Gesetz zur Änderung des Heilberufsgesetzes (Trešais likums par Heilberufsgesetz grozījumiem) (GVBl. I, 519. lpp.), 3. panta 1. un 3. punktā var uzskatīt par atbilstošu Direktīvā 2005/36 paredzēto noteikumu transponēšanu, ja gan attiecīgie profesionālās ētikas noteikumi, gan arodtiesas jurisdikcijas noteikumi Heilberufsgesetz 6. nodaļā pilnā apjomā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros atbilstoši LESD 57. pantam (bijušais EKL 50. pants) tiek atzīti par piemērojamiem uzņemošajā valstī īslaicīgu darbību veicošiem pakalpojuma sniedzējiem (šajā gadījumā – ārstiem)?”

12.

Rakstveida apsvērumus iesniedza atbildētājs pamatlietā K. Konstantinides, Hesenes Ārstu biedrība, Francijas Republikas, Grieķijas Republikas, Nīderlandes Karalistes, Čehijas Republikas, Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas valdības, kā arī Komisija.

13.

2012. gada 19. septembra tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza K. Konstantinides, Hesenes Ārstu biedrības, kā arī Francijas Republikas, Portugāles Republikas un Komisijas pārstāvji.

14.

Lai gan ne lietas dalībnieki pamatlietā, ne dalībvalstis šajā tiesvedībā nav apšaubījuši prejudiciālā nolēmuma lūguma pieņemamību, Komisija ir paudusi šaubas par to, vai Berufsgericht atbilst noteiktajai prasībai un ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē.

15.

Ņemot vērā, ka Tiesa var pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir izpildītas Līgumos noteiktās prasības, kas ļauj izteikt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, es aprobežošos ar to, ka, izmantojot Komisijas formulējumu, apstiprināšu, ka iesniedzējtiesa ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē ( 3 ). Kā norāda Komisija, runa šajā gadījumā ir par iestādi, kas ir izveidota ar likumu un ir pastāvīga, [iestādi,] kuras pieņemtie nolēmumi ir saistoši un kurā tiesvedība notiek atbilstoši sacīkstes principam. Tā arī ir iestāde, kas piemēro tiesību normas un ir neatkarīga. Visus šos faktorus Komisija detalizēti ir izklāstījusi savos rakstveida apsvērumos ( 4 ), un tos nav apstrīdējuši ne lietas dalībnieki, ne valstis, kas iestājušās lietā.

16.

Tāpēc es uzskatu, ka Tiesas kompetencē ir pieņemt lēmumu attiecībā uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

17.

Atšķirīgu problēmu rada divu no četriem iesniedzējtiesas formulētajiem jautājumiem pieņemamība.

18.

Berufsgericht formulētais A daļas otrais jautājums attiecas uz tāda profesionālās darbības regulējuma atbilstību Savienības tiesībām, kurā nav paredzēta tarifa likme attiecībā uz apstrīdētā pakalpojuma sniegšanu. Kā to ir bijusi izdevība uzsvērt iesniedzējtiesai un arī lietas dalībniekiem pamatlietā, šis jautājums ir saistīts ar Hesenes ārstu profesionālās ētikas noteikumu īpašo raksturu, kas, pēc dažu lietā iestājušos dalībnieku domām, var raisīt šaubas par Vācijas tiesību normu atbilstību Konstitūcijai.

19.

Tomēr minētās neskaidrības nevar ietekmēt atbildi, kas ir rodama Savienības tiesību kontekstā. Ir skaidrs, ka noteiktas likumdošanas tehnikas izraisītās šaubas par valsts tiesību normu likumību un atbilstību Konstitūcijai nevar tikt izvērtētas Savienības tiesību kontekstā, ja vien šīs šaubas netraucē efektīvi īstenot ar Savienības tiesību aktiem piešķirtās tiesības. Kā vēlāk paskaidrošu, Hesenes Ārstu biedrības pieņemtie regulējošie noteikumi var ietekmēt Līguma interpretāciju konkrētajā ārsta K. Konstantinides gadījumā, bet tas notiks, izvērtējot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu pamatotību, nevis aplūkojot to kā atsevišķu jautājumu, kuram nepieciešama neatkarīga analīze.

20.

Tādējādi, pamatojoties uz Tiesas judikatūru ( 5 ) un ņemot vērā, ka otrajam jautājumam nav tiešas saistības ar pārējiem jautājumiem un tas nav lietderīgs, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem par neskaidrībām attiecībā uz Savienības tiesībām, es uzskatu, ka otrais jautājums ir atzīstams par nepieņemamu.

21.

Arī B daļā formulētais jautājums attiecas uz Heilberufsgesetz 3. panta 3. punkta atbilstību Direktīvas 2005/36 6. pantam. Konkrētāk, iesniedzējtiesa apšauba tāda valsts tiesiskā regulējuma tiesiskumu, saskaņā ar kuru pārrobežu pakalpojumu sniedzēji saistībā ar to “tiesībām un pienākumiem” tiek pielīdzināti uzņēmējā valstī reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem. Šīs šaubas it īpaši attiecas uz gadījumu, kad pārrobežu pakalpojumu sniedzējam saskaņā ar Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas a) punktu ir noteikta pro forma dalība [profesionālā organizācijā].

22.

Tomēr iesniedzējtiesai nav izdevies paskaidrot, ciktāl šīm šaubām ir nozīme konkrētajā ārsta K. Konstantinides situācijā. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nav skaidrs, vai šī prasība par pro forma dalību [profesionālā organizācijā] ir noteikta Vācijas tiesiskajā regulējumā vai [tikai] Hesenes federālajā zemē, vai to ir noteikusi minētās zemes Ārstu biedrība un vai tā attiecas uz ārsta K. Konstantinides gadījumu. Ievērojot, ka jautājums, kopumā ņemot, ir saistīts ar Vācijas tiesību normu iespējamo neatbilstību Direktīvai 2005/36, es uzskatu, ka iesniedzējtiesai nav izdevies paskaidrot, kā šis jautājums varētu palīdzēt atrisināt ārsta K. Konstantinides tiesisko situāciju pamatlietā. Šis, manuprāt, ir hipotētisks jautājums, uz kuru Tiesai šajā tiesvedībā atbilde nav jāsniedz.

23.

Pirms pievēršanās atlikušajiem diviem Berufsgericht uzdotajiem jautājumiem vispirms ir nepieciešams paskaidrojums.

24.

Iesniedzējtiesas jautājumi attiecas uz Berufsordnung für die Ärztinnen und Ärzte in Hessen 12. panta 1. punkta un 27. panta 1.–3. punkta atbilstību Direktīvai 2005/36. Tomēr, kā izriet no šajā tiesvedībā iesniegtajiem apsvērumiem, nav pilnīgi skaidrs, vai minētā direktīva ir piemērojama attiecībā uz šo lietu. Tādēļ ir jānosaka, kuras Savienības tiesību normas attiecas uz šo lietu; tas ir jautājums, par kuru atšķirīgu viedokli ir pauduši lietas dalībnieki, lietā iestājušās dalībvalstis un Komisija.

25.

Ārsts K. Konstantinides uzskata, ka minētais noteikums attiecas tikai uz pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir uzņēmējas dalībvalsts profesionālās organizācijas biedri, un saskaņā ar šādu interpretāciju Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkts uz viņu neattiecas. Savukārt Ārstu biedrība pauž nostāju, ka, pamatojoties uz minēto noteikumu, Vācijas tiesiskais regulējums ir piemērojams pilnībā, ja runa ir par šīs valsts teritorijā sniegtu medicīnas pakalpojumu.

26.

Dalībvalstis un Komisija pauž līdzīgu nostāju, taču pamato to dažādi. Nīderlande, Čehijas Republika, Portugāles Republika un Komisija uzskata, ka Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkts attiecas tikai uz tām valsts normām, kas saistītas ar piekļuvi citā dalībvalstī reglamentētai darbībai. Tas neattiecas uz profesionālās ētikas normām, kas tiek piemērotas attiecībā uz minēto darbību, kā tas ir šajā gadījumā, kur strīda priekšmets ir darbības cena un reklāma, nevis piekļuve šai darbībai. Tādējādi attiecībā uz šo lietu piemērojamā Savienības tiesību norma būtu LESD 56. pants, nevis Direktīva 2005/36. Šādu interpretāciju neatbalsta Francijas Republika, kura uzskata, ka minētā direktīva ir pilnībā piemērojama šai lietai, jo atsauce uz “disciplinār[ajiem] noteikumi[em], kuri uzņēmējā dalībvalstī attiecas uz profesionāļiem” ir pamats reglamentētu profesiju disciplinārajam regulējumam, lai kāds būtu tā mērķis. Tomēr visas dalībvalstis ir vienisprātis, ka Vācijas tiesiskais regulējums, tostarp profesionālās ētikas normas, atbilst Savienības tiesībām.

27.

Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkts pirmajā mirklī rada zināmas neskaidrības. Pirmajā acumirklī šķiet, ka tā ir norma, kas sastāv no divām daļām – vienas, kura attiecas uz profesionālās ētikas normām saistībā ar profesionālo kvalifikāciju, un otras, kurā ir runa par disciplinārajiem noteikumiem, kas piemērojami minētajiem profesionāļiem. Tomēr šis dalījums ir tikai šķietams, jo minētā norma attiecas uz vienu tiesisko regulējumu, kurā ir ietvertas gan materiālās tiesību normas, gan disciplinārie noteikumi. To apstiprina direktīvas preambulas astotais apsvērums, kurā ir noteikts, ka “[u]z pakalpojumu sniedzēju vajadzētu attiekties uzņēmējas dalībvalsts disciplinārajiem noteikumiem, kam ir tieša un specifiska saistība ar profesionālo kvalifikāciju” ( 6 ).

28.

Nākamās neskaidrības ir saistītas ar minētā punkta fragmentu, saskaņā ar kuru uz ikvienu profesionāli attiecas noteikumi “par nopietniem profesionāliem pārkāpumiem, kas tieši un specifiski saistīti ar patērētāju aizsardzību un drošību”. Šis noteikums ir mulsinošs, jo Direktīvas 2005/36 materiālās darbības joma ir strikti ierobežota un attiecas uz nosacījumu saskaņošanu saistībā ar piekļuvi citā dalībvalstī reglamentētai profesijai, nevis uz nosacījumiem saistībā ar šīs darbības īstenošanu. Tas ir noteikts direktīvas 1. pantā, kurā ir uzsvērts, ka tās mērķis ir paredzēt “noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts [..] darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas [..]”. Profesionālās darbības saskaņošana ir viens no Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū ( 7 ) mērķiem, bet, kā to precīzi ir norādījusi Komisija, tā neattiecas uz medicīnas pakalpojumiem ( 8 ).

29.

Tādējādi es uzskatu, ka Direktīva 2005/36, konkrēti, tās 5. panta 3. punkts, ir interpretējama vienoti un tādējādi, ka tajā ir ietverta vienīgi prasība dalībvalstīm, saskaņā ar kuru tās var izvirzīt pakalpojumu sniedzējam visus noteikumus (profesionālās ētikas un disciplināros), kam ir cieša saistība ar profesionālo kvalifikāciju. Runājot par nozīmi, kāda tiek piešķirta izteikumam, uz kura pamatojas noteikumi “par nopietniem profesionāliem pārkāpumiem”, es uzskatu, ka tā ir norāde uz situācijām, kurās attiecībā uz noteiktu profesionāla rakstura rīcību piemērojamais disciplinārais regulējums ir saistīts ar disciplinārsodiem, kuri attiecas uz [ārsta] sertifikātu vai tā izmantošanu. Tā, piemēram, ja, īstenojot ar medicīnu saistītas darbības, tiek izdarīts nopietns profesionāls pārkāpums, kā rezultātā tiek anulēts vai uz laiku apturēts [ārsta] sertifikāts, tad runa šajā gadījumā ir par disciplināru pasākumu, kas attiecas gan uz piekļuvi profesijai, gan darbības īstenošanu. Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkts aizsargā dalībvalstis, kuru tiesiskajā regulējumā ir paredzēti šāda veida pasākumi, bet, ņemot vērā to īstenošanas lielās izmaksas, to piemērošana tiek ierobežota un attiecināta tikai uz “nopietniem” gadījumiem.

30.

Ņemot vērā manis piedāvāto Direktīvas 2005/36 5. panta 3. punkta interpretāciju, es uzskatu, ka minētās normas materiālās darbības jomā neietilpst disciplinārie noteikumi attiecībā uz reglamentētas profesionālas darbības, kāda ir arī medicīnas pakalpojumu sniegšana, tarifu sistēmu un reklāmu. Ārstam K. Konstantinides pārmestā rīcība ir saistīta ar komercstratēģiju, kas tiek izmantota, lai piesaistītu klientus un saņemtu maksu par saviem pakalpojumiem. Šīs darbības nav saistītas ar disciplināru pasākumu, kas attiecas uz profesionālo grādu vai nopietniem profesionāliem pārkāpumiem, kuru sekas var būt ar minēto grādu saistīts disciplinārsods. Tādējādi, ņemot vērā, ka uz ārsta K. Konstantinides gadījumu neattiecas Direktīva 2005/36, šajā lietā piemērojamā Savienības tiesību norma ir LESD 56. pants, kas garantē pakalpojumu sniegšanas brīvību kopējā tirgū.

31.

Tā kā ir noskaidrotas šajā lietā piemērojamās tiesību normas, ir jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu A daļā ietverto pirmo un trešo jautājumu.

32.

Saistībā ar A daļas pirmo jautājumu Berufsgericht būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesībām, konkrētāk, LESD 56. pantam, atbilst tāds profesionālās ētikas noteikums kā Berufsordnung für die Ärztinnen und Ärzte in Hessen, tā 2008. gadā grozītajā redakcijā, 12. panta 1. punktā noteiktā prasība, saskaņā ar kuru ārsta honorāram ir jābūt samērīgam un tās neievērošanas gadījumā ir paredzēts disciplinārsods.

33.

Iesākumā un nolūkā sniegt noderīgu atbildi iesniedzējtiesai, pirmkārt, ir jānorāda Berufsordnung für die Ärztinnen und Ärzte in Hessen 12. pantā ietvertās tarifu sistēmas pamatiezīmes.

34.

Kā norāda iesniedzējtiesa, minētajā 12. pantā ir ietverta prasība Hesenes Ārstu biedrības biedriem aprēķināt savu honorāru saskaņā ar “medicīnisko pakalpojumu klasifikatoru”, kuru ir apstiprinājusi Ārstu biedrība. Ja pakalpojums nav iekļauts minētajā klasifikatorā, saskaņā ar 12. pantu ir jāslēdz “vienošanās par honorāru” vai jānosaka “samērīgs” honorārs, ņemot vērā pakalpojuma saņēmēja finansiālo situāciju.

35.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka ārsta K. Konstantinides sniegtais pakalpojums nav ietverts “medicīnisko pakalpojumu klasifikatorā”. Tieši rīcības brīvība cenas noteikšanā bija iemesls, kāpēc viens no ārsta K. Konstantinides pacientiem to apstrīdēja. Ārstu biedrība piekrīt pacientam un arī uzskata, ka ārsta K. Konstantinides noteiktā samaksa bija pārāk augsta un bija pamats disciplinārsoda piemērošanai. Tomēr, kā norāda ārsts K. Konstantinides un atzīst arī Ārstu biedrība, nosakot cenu, viņš ir ņēmis vērā līdzīgu medicīnas pakalpojumu tarifu likmes.

36.

Ņemot vērā šīs tiesību normas un lietas faktiskos apstākļus, turpinājumā ir jāizvērtē, vai Ārstu biedrības piedāvātā valsts tiesību normu piemērošana izraisa LESD 56. pantā noteiktās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu un vai šis ierobežojums ir pamatots.

37.

Pirmkārt, ir jāuzsver, ka tas, ka valsts tiesiskais regulējums pamatojas uz profesionāļu biedrību apstiprinātu korporatīvo pašregulāciju, nekādi neliedz piemērot Līguma normas attiecībā uz pamatbrīvībām. Kā Tiesa to ir atkārtoti uzsvērusi, pārvietošanās brīvība attiecas arī uz “noteikumiem, kam nav publiska rakstura, bet kuru mērķis ir kolektīvi regulēt pašnodarbinātās personas un pakalpojumu sniegšanu” ( 9 ). Pretējā gadījumā dalībvalstu starpā pastāvošo šķēršļu [..] pakalpojumu sniegšanas brīvībai likvidēšana būtu apdraudēta, ja valstiskas izcelsmes šķēršļu atcelšana tiktu kompensēta ar šķēršļiem, ko radītu apvienību vai organizāciju, kas nav publisko tiesību subjekti, darbība, īstenojot to juridisko autonomiju ( 10 ).

38.

Tāpat arī un tieši saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka attiecībā uz šādu pakalpojumu sniedzējiem, it īpaši, ja runa ir par reglamentētām profesionālām darbībām, var tikt piemērotas uzņēmējas dalībvalsts tiesību normas, ja to pamato vispārējo interešu apsvērumi. Jau 1974. gadā spriedumā lietā van Binsbergen ( 11 ) Tiesa apstiprināja “īpašu pakalpojumu sniedzējam noteiktu prasību [tiesiskumu], kuras ir saistītas ar tādu profesionālās darbības noteikumu piemērošanu, kuru pamatā ir vispārējas sabiedrības intereses – it īpaši, noteikumi attiecībā uz [profesionālās darbības] organizēšanu, profesionālo kvalifikāciju, profesionālo ētiku, uzraudzību un atbilstību – un kuri tiek piemēroti attiecībā uz visām personām, kas ir reģistrētas pakalpojuma sniegšanas valstī” ( 12 ). Attiecībā uz pārrobežu un vienreizējiem pakalpojumiem spriedumā lietā van Binsbergen ir piebilsts, ka LESD 56. pants nevar tikt izmantots, “lai izvairītos no profesionālās darbības noteikumu pildīšanas, kas tiktu piemēroti attiecībā uz [pakalpojumu sniedzēju], ja viņš būtu reģistrēts minētajā valstī” ( 13 ). Šāda pamatnostāja ir pausta atkārtoti un ir spēkā arī šobrīd ( 14 ).

39.

Tomēr, kā tikko izklāstīts, tas ir tikai izejas punkts LESD 56. panta analīzē, jo, kā tas atzīts minētajā spriedumā lietā van Binsbergen un arī vēlākajā judikatūrā, profesionālās darbības noteikumu piemērošana atbilst Līgumam vienīgi tad, ja tā nav ierobežojoša un, ja tas tā ir, tad tiktāl, ciktāl tā ir attaisnota ( 15 ). Tas nozīmē, ka minētie profesionālās darbības noteikumi var kļūt par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, bet tam var būt attaisnojums, pamatojoties uz kādu no Līgumā vai Tiesas judikatūrā noteiktajiem izņēmumiem.

40.

Saistībā ar profesionāļu biedrību noteiktām tarifu likmēm Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Cipolla u.c. ( 16 ) apstiprināja šāda veida pasākumu potenciāli ierobežojošo raksturu LESD 56. panta izpratnē. Attiecībā uz Itālijā noteiktu aizliegumu advokātiem, noslēdzot vienošanos, atkāpties no valsts tiesību aktos noteiktajiem minimālajiem honorāriem, Tiesa norādīja, ka šis pasākums “padara sarežģītāku tādu advokātu pieeju šīs dalībvalsts juridisko pakalpojumu tirgum, kuri ir reģistrēti citā dalībvalstī, un tādējādi tas ierobežo viņu pakalpojumu sniegšanas darbību īstenošanu šajā dalībvalstī” ( 17 ). Atsaucoties uz spriedumu lietā Caixabank France (un tādējādi piemērojot tajā izklāstītos ar uzņēmējdarbības jomu saistītos argumentus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu) ( 18 ), Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Cipolla u.c. uzsvēra, ka minētais aizliegums liedz citu dalībvalstu advokātiem iespēju “efektīvāk konkurēt” un līdz ar to ir uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu ( 19 ).

41.

Ārsta K. Konstantinides gadījumā Hesenes Ārstu biedrība pārmet viņam pārāk augstas cenas noteikšanu par pakalpojumu, kā rezultātā lūdz viņam piemērot disciplinārsodu. Ir skaidrs, ka [Tiesai] netiek lūgts izvērtēt Hesenes ārstu tarifu regulējumu, bet gan tā konkrēto piemērošanu ārsta K. Konstantinides gadījumā.

42.

Šajā konkrētajā kontekstā ir jāuzsver, ka ārsta K. Konstantinides sniegtais pakalpojums nav iekļauts tā sauktajā “medicīnisko pakalpojumu klasifikatorā”. Tāpēc saskaņā ar profesionālās ētikas noteikumiem viņam ir pienākums noteikt samērīgu cenu, ņemot vērā pakalpojuma saņēmēja finansiālo situāciju. Kā norāda iesniedzējtiesa, ārsts K. Konstantinides attiecībā uz operāciju ir piemērojis veiktajai operācijai visciešāk pietuvināto tarifu likmi, kas iesniedzējtiesas ieskatā principā ir pieļaujami.

43.

Tas, ka neatkarīgam profesionālim var tikt piemērots disciplinārsods par to, ka, nosakot cenu, viņš izmanto rīcības brīvību, ko pieļauj profesionālās darbības noteikumi, nenoliedzami rada šim profesionālim tiesiskās nenoteiktības situāciju, kas var ierobežot vai padarīt viņa darbību mazāk pievilcīgu. Raugoties no citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja perspektīvas, nopietna disciplinārsoda draudi, kas var sasniegt līdz pat EUR 50 000 lielu summu vai pat profesionālās darbības aizliegumu tāpēc vien, ka ir tikusi noteikta cena, kas pielīdzināma “medicīnisko pakalpojumu klasifikatorā” ietverta pakalpojuma cenai, neapšaubāmi veido pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

44.

Līdz ar to tādi apstākļi kā izskatāmajā lietā, kad citā dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, kurš saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts profesionālās ētikas noteikumiem var noteikt pakalpojuma cenu, tiek vainots disciplinārpārkāpuma izdarīšanā, jo ir noteicis šķietami pārmērīgu samaksu, kas tomēr ir balstīta uz līdzīgu pakalpojumu tarifa likmi, veido pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

45.

Lai attaisnotu ar lietas apstākļiem saistīto pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, Komisija pieļauj iespēju, ka tā mērķis varētu būt patērētāju tiesību un [sabiedrības] veselības aizsardzība.

46.

Tomēr, kā norāda Komisija, saistībā ar šo punktu nav daudz faktu, lai veiktu analīzi. Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa un lietas dalībnieki pamatlietā ir balstījuši savus argumentus uz iespējamo Direktīvas 2005/36 pārkāpumu, ir maz norāžu par Hesenes ārstu profesionālās ētikas un disciplināro noteikumu mērķiem. Tāpēc iesniedzējtiesai lietas dalībnieku izvirzīto argumentu kontekstā ir jāizvērtē, vai ārsta K. Konstantinides situācijā [ierobežojumu] var attaisnot ar patērētāju tiesību un [sabiedrības] veselības aizsardzību.

47.

Lai veiktu šo izvērtējumu, iesniedzējtiesai, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai runa ir par leģitīmu un vispārējās interesēs balstītu mērķi, kāds neapšaubāmi būtu [sabiedrības] veselības un patērētāju tiesību aizsardzība ( 20 ). Ja tiesvedībā tiek konstatēti mērķi, kas atšķiras no iepriekš minētā, tiem jebkurā gadījumā ir jāatbilst prasībai par vispārējo sabiedrības interešu aizsardzību.

48.

Pēc tam iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai attiecībā uz ārstu K. Konstantinides piemērotais pasākums ir piemērots noteiktā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs tā sasniegšanai ( 21 ). [Pasākuma] piemērotības pārbaude nozīmē izvērtēt, vai pastāv loģiska konsekvence starp pasākumu un mērķi, bet, pārbaudot pasākuma nepieciešamību, jāņem vērā tā bardzība ( 22 ). Saistībā ar šo pēdējo aspektu ir svarīgi, lai iesniedzējtiesa izvērtētu pasākuma nepieciešamību no pārrobežu pakalpojuma sniedzēja, nevis uzņēmējā valstī reģistrēta pakalpojuma sniedzēja perspektīvas. Ja pastāv zināma rīcības brīvība, nosakot pakalpojuma cenu, un ja runa ir par ļoti šauras specializācijas pakalpojumu, ko sniedz citā dalībvalstī reģistrēts profesionālis, ir jānodrošina, lai šie profesionāļi ar profesionālās darbības noteikumiem piešķirtās rīcības brīvības ietvaros netiktu pakļauti dārgiem un viņu tiesības ierobežojošiem pasākumiem, kuru rezultātā viņu pārcelšanās uz uzņēmēju valsti kļūst neizdevīga.

49.

Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš izklāstītos kritērijus, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai noteikumu, kurus paredzēts piemērot attiecībā uz ārstu K. Konstantinides, mērķi patiešām ir balstīti uz vispārējām interesēm un vai attiecīgie pasākumi ir piemēroti šo mērķu sasniegšanai un nepārsniedz to sasniegšanai vajadzīgo.

50.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai nospriest, ka tādi apstākļi kā izskatāmajā lietā, kad citā dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, kurš saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts profesionālās ētikas noteikumiem var noteikt pakalpojuma cenu, tiek vainots disciplinārpārkāpuma izdarīšanā, jo ir noteicis šķietami pārmērīgu samaksu, kas tomēr ir balstīta uz līdzīgu pakalpojumu tarifa likmi, veido pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

51.

Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai noteikumu, kurus paredzēts piemērot attiecībā uz ārstu K. Konstantinides, mērķi patiešām ir balstīti uz vispārējām interesēm un vai attiecīgie pasākumi ir piemēroti šo mērķu sasniegšanai un nepārsniedz to sasniegšanai vajadzīgo.

52.

Saistībā ar savu trešo jautājumu Berufsgericht vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības, šajā gadījumā LESD 56. pants, nepieļauj profesionālos disciplināros noteikumus, saskaņā ar kuriem ir aizliegta un tiek sodīta profesijas tēlam un profesionālajai ētikai neatbilstoša reklāma Berufsordnung für die Ärztinnen und Ärzte in Hessen 27. panta 1.–3. punkta izpratnē.

53.

Kaut arī iesniedzējtiesa savas šaubas formulē vispārīgi un atsaucas uz spēkā esošajiem profesionālās darbības noteikumiem, ir skaidrs, ka jautājums it īpaši attiecas uz sodu, ko Ārstu biedrība lūdz uzlikt ārstam K. Konstantinides saistībā ar reklāmu, ko viņš bija izplatījis internetā. Iesniedzējtiesa norāda, ka ārsta K. Konstantinides mājas lapā viņa sniegtie pakalpojumi tika reklamēti, izmantojot apzīmējumu “Eiropas institūts” un “Vācijas institūts”, radot pakalpojuma saņēmējam priekšstatu, ka pakalpojums tiek sniegts pastāvīgas, ar zinātnisko pētniecību saistītas infrastruktūras ietvaros, bet tas, kā izriet no lietas materiāliem, neatbilst ārsta K. Konstantinides īstenotajai darbībai, vismaz ne Vācijā.

54.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vēlreiz ir jāpievēršas Tiesas judikatūrai attiecībā uz īpašajām pakalpojuma sniedzējam noteiktajām prasībām saistībā ar tādu profesionālās darbības noteikumu piemērošanu uzņēmējā valstī, kuru pamatā ir vispārējas intereses. Šādā nozīmē un ja vien uz pakalpojumu neattiecas saskaņoti Savienības tiesību akti, valsts tiesību normas par reglamentētas darbības reklāmu, kā, piemēram, ārstiem piemērojamie profesionālās ētikas noteikumi attiecībā uz reklāmu, kuri pamatojas uz pakalpojuma saņēmēju likumīgo interešu aizsardzību, ir “profesionālās darbības noteikumi, kuru pamatā ir vispārējas sabiedrības intereses” sprieduma lietā van Binsbergen izpratnē ( 23 ).

55.

Kā to jau ir izskaidrojis ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] savos secinājumos, kas sniegti lietā Corporación Dermoestética ( 24 ) , reklāmai ir “noteicoša loma, lai sabiedrībai būtu iespēja nodibināties jaunā dalībvalstī un tajā attīstīt savu darbību”, jo tā “ļauj patērētājiem atteikties no saviem ieradumiem un tādējādi veicina konkurenci” ( 25 ). Šis aspekts kļūst vēl nozīmīgāks attiecībā uz brīvajām profesijām, kas ir pakļautas dažādiem profesionālās darbības noteikumiem, tādējādi vēl jo vairāk apgrūtinot šo [profesionāļu] iekļūšanu citas dalībvalsts tirgū. Līdz ar to ir skaidrs, kāpēc Tiesa pievērš īpašu uzmanību šāda veida ierobežojošu pasākumu analīzei.

56.

1995. gada spriedumā lietā Alpine Investments Tiesa atzina, ka aizliegums, kas “liedz attiecīgajiem uzņēmējiem ātru un tiešu reklāmas metodi un vēršanos pie potenciālajiem klientiem citās dalībvalstīs [..], var būt pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums” ( 26 ). Šis apgalvojums sasaucās ar līdz tam iedibināto judikatūru pārrobežu televīzijas reklāmas jomā ( 27 ), tomēr šajā gadījumā galvenā uzmanība tika koncentrēta uz LESD 56. panta piemērošanas pārbaudi saistībā ar šķietami iekšēju pakalpojumu, jo lietā Alpine Investments apstrīdētais valsts pasākums attiecās tikai uz Nīderlandē reģistrētiem uzņēmumiem.

57.

Pēc dažiem gadiem Tiesai bija izdevība konkrēti lemt lietā saistībā ar medicīniskām darbībām. Spriedumā lietā Gräbner ( 28 ) Tiesa apstiprināja medicīnas apmācības pakalpojumu reklāmas aizlieguma ierobežojošo raksturu. Vēl vairāk tas bija uzsvērts iepriekš minētajā spriedumā lietā Corporación Dermoestética ( 29 ), kurā tika apšaubīta tādu valsts tiesību aktu atbilstība LESD 56. pantam, saskaņā ar kuriem bija aizliegta reklāma par medicīniskām un ķirurģiskām procedūrām estētiskās ārstniecības jomā. Spriedumā šajā lietā Tiesa apstiprināja, ka apstrīdētais pasākums “tirgus dalībniekiem var apgrūtināt pieeju [..] tirgum” ( 30 ), tādējādi radot ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

58.

Spriedumā lietā Corporación Dermoestética Tiesa, pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru, norādīja, ka ierobežojoši pasākumi, kas aizliedz noteikta veida reklāmu, var tikt attaisnoti, ja tie atbilst četriem nosacījumiem: tie ir piemērojami nediskriminējoši, atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ir piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo ( 31 ).

59.

Pamatojoties uz šo judikatūras kritēriju un atgriežoties pie ārsta K. Konstantinides gadījuma, jāuzsver, ka runa šajā gadījumā, kā norādījusi Komisija, ir par reklāmas darbību, uz kuru neattiecas Savienības līmenī saskaņots tiesiskais regulējums. Kā ir norādīts iepriekš, Direktīva 2006/123 neattiecas uz medicīnas pakalpojumiem un šai lietai nav piemērojama arī Direktīva 2000/31/EK par informācijas sabiedrības pakalpojumiem ( 32 ), jo, ņemot vērā, ka, sniedzot ķirurģiskus pakalpojumus, ir obligāti nepieciešama pakalpojumu sniedzēja un pakalpojumu saņēmēja fiziskā klātbūtne, tie nav uzskatāmi par “informācijas sabiedrības pakalpojumiem” minētās direktīvas 2. panta a) punkta nozīmē. Tādējādi runa ir par valsts pasākumiem, kas var tikt izvērtēti tikai un vienīgi saskaņā ar LESD 56. pantu.

60.

Turpinot, pirms tiek izvērtēts, vai attiecīgais pasākums ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, vispirms ir jānorāda uz dažām šīs lietas īpatnībām. Pirmkārt, apstrīdētais pasākums neattiecas uz pilnīgu reklāmas aizliegumu vai īpaša reklāmas veida aizliegumu, bet gan uz pasākumu, kas aizliedz ārstiem veikt reklāmas darbības, kas neatbilst profesionālajai ētikai vai profesijas tēlam sabiedrībā. Tādējādi runa ir par satura prasību, kas tiek piemērota attiecībā uz reglamentētas profesionālas darbības reklāmas veidiem. Otrkārt, jāuzsver arī, ka aizliegums neattiecas uz profesionālās darbības noteikumu, bet šī noteikuma piemērošanu tādā gadījumā kā šajā lietā, kad ārsts, kurš Vācijā sniedz pārrobežu medicīnas pakalpojumus, ir pakļauts iespējai saņemt disciplinārsodu par to, ka reklamējis savus pakalpojumus internetā ar nosaukumu “Eiropas institūts” un “Vācijas institūts”.

61.

Šādos apstākļos, lai gan pasākums, kas nosaka prasību ievērot profesionālās ētikas standartus, pats par sevi neierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, šis secinājums radikāli mainās, ja minētie standarti ir formulēti neskaidri un divdomīgi, turklāt tos papildina stingri disciplinārie noteikumi. Šo divu aspektu, proti, neskaidrības un soda, apvienojums ir iemesls, kas acīmredzami attur citu dalībvalstu ārstus veikt reklāmas darbības, kurām var būt noteicoša loma, nodrošinot to iekļūšanu citas valsts profesionālajā tirgū. Līdz ar to es uzskatu, ka valsts noteikumu piemērošana attiecībā uz ārstu K. Konstantinides tā, kā to piedāvā [Vācijas] Ārstu biedrība, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

62.

Ja runa ir par Līgumā noteiktās pārvietošanās brīvības ierobežojumu, dalībvalstis var attaisnot ierobežojošā pasākuma piemērotību, ja ir izpildīti šo secinājumu 58. punktā minētie nosacījumi.

63.

Apstrīdētie reklāmas noteikumi tiek piemēroti neatkarīgi no dalībvalsts, kurā ir reģistrēti profesionāļi, uz kuriem attiecas minētie noteikumi, tādējādi runa šajā gadījumā ir par vispārēji piemērojamu pasākumu. Tāpat arī, kā tas izriet no Ārstu biedrības sniegtajiem apsvērumiem, šāda pasākuma mērķis ir patērētāju tiesību aizsardzības un medicīnas pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana, kas ir būtisks faktors sabiedrības veselības aizsardzībā. Līdz ar to reklāmas noteikumi attiecībā uz ārstu profesionālo darbību var tikt attaisnoti, pamatojoties uz patērētāju tiesību un sabiedrības veselības aizsardzību ( 33 ).

64.

Turpinājumā ir jāizvērtē, vai valsts pasākums ir piemērots izvirzītā mērķa, proti, sabiedrības veselības aizsardzības, sasniegšanai. Saistībā ar šo aspektu, lai arī ļoti vispārīgi, ir jāuzsver, ka vairāku specifisku prasību noteikšana attiecībā uz reklāmas saturu apvienojumā ar disciplināriem pasākumiem pati par sevi nav pretrunā mērķim nodrošināt patērētāju tiesību un sabiedrības veselības aizsardzību.

65.

Tomēr, veicot pasākuma nepieciešamības vai piemērotības izvērtējumu, ir jāuzsver dažas nianses.

66.

Vispārīgi un neskaidri formulēti noteikumi, kuros paredzēts, ka reklāmas darbībām, ko veic profesionāļi, ir jāatbilst ētikas standartiem, ir uzskatāmi par piemērotiem tikai tad, ja [šo noteikumu] pārkāpums ir skaidri definēts tiesību aktos vai, pat nebūdams precīzi definēts, attiecas vienīgi uz rīcību, kuras neatbilstība profesionālajai ētikai neraisa nekādas šaubas.

67.

Šajā lietā ārstam K. Konstantinides pārmestā rīcība ietilpst otrajā kategorijā, jo runa ir par pārkāpumu, kas nav pietiekami skaidri precizēts, lai no tā varētu izsecināt konkrētu prettiesisku rīcību. Iesniedzējtiesa un Ārstu biedrība apgalvo, un ārsts K. Konstantinides to nav apstrīdējis, ka internetā izplatītā reklāma par medicīnas pakalpojumiem ar tā saukto nosaukumu “Eiropas institūts” vai “Vācijas institūts” neatbilda infrastruktūrai, kāda Vācijā bija ārsta K. Konstantinides rīcībā. Gluži pretēji – ārsta K. Konstantinides pakalpojumi tika sniegti privātklīnikā sadarbībā ar citiem Hesenes federālajā zemē reģistrētiem ārstiem, bet tajā netika īstenotas nekādas pētnieciskas vai institucionāla rakstura darbības, kas atbilstu informācijai, kura bija ievietota atbildētāja pamatlietā mājas lapā. Ja apstiprinātos šis apgalvojums, runa būtu par darbību, kas maldina ārsta K. Konstantinides potenciālos pacientus, jo viņi varētu domāt, ka saņem pakalpojumu apstākļos, kuri, kā vēlāk izrādītos, neatbilst patiesajai situācijai ( 34 ). Ņemot vērā medicīnisko darbību tiešo saikni ar sabiedrības veselības aizsardzību, kas [savukārt] ir cieši saistīta ar patērētāju – medicīnas pakalpojumu saņēmēju – tiesību aizsardzību, tāda rīcība, kādu īstenojis ārsts K. Konstantinides, nevarētu tikt uzskatīta par atbilstošu ārstu profesionālajā darbībā paredzētajiem ētikas standartiem saistībā ar reklāmu.

68.

Tāpēc ir attaisnojams tāds pasākums kā šajā lietā, saskaņā ar kuru attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu ārstu tiek piemēroti nediskriminējoša rakstura reklāmas noteikumi, kas balstās uz patērētāju tiesību un sabiedrības veselības aizsardzību, ja vien pastāv samērīgums starp apstrīdēto rīcību un iespējamo disciplinārsodu. Šis pēdējais aspekts ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus un valsts tiesiskajā regulējumā noteiktos disciplinārsodus.

69.

Līdz ar to es uzskatu, ka LESD 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka valsts pasākums, saskaņā ar kuru ārstiem, kuri veic reklāmas darbības, ir jāievēro pārāk neskaidri profesionālās ētikas noteikumi, kurus papildina stingri noteikumi par sodiem, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

70.

Tomēr ir attaisnojams tāds pasākums kā šajā lietā apstrīdētais, saskaņā ar kuru attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu ārstu tiek piemēroti nediskriminējoša rakstura reklāmas noteikumi, kas balstās uz patērētāju tiesību un sabiedrības veselības aizsardzību, ja vien pastāv samērīgums starp apstrīdēto rīcību un iespējamo disciplinārsodu. Šis pēdējais aspekts ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, izlemjot lietu pēc būtības.

71.

Ņemot vērā izklāstītos argumentus, es ierosinu Tiesai uz Berufsgericht für Heilberufe bei dem Verwaltungsgericht Giessen uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: