4.12.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 328/17

1)

atcelt Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 14. jūlija rīkojumu lietā T-570/08;

2)

noraidīt iebildumu par nepieņemamību, kuru Komisija izvirzīja tiesvedībā Vispārējā tiesā;

3)

atcelt Eiropas Komisijas 2008. gada 30. oktobra lēmumu par “rīkojumu sniegt informāciju” saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 10. panta 3. punktu procedūrā “Valsts atbalsts C 36/2007 — Vācija; Valsts atbalsts Deutsche Post AG”;

4)

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

Vispārējā tiesa apstrīdētajā rīkojumā neesot ņēmusi vērā, ka rīkojums sniegt informāciju kā saistošs Eiropas Savienības tiesību akts ir pakļauts pārbaudei Eiropas Savienības tiesās. Dalībvalstij saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 10. panta 3. punktu, lasot to kopā ar LESD 288. panta 4. punktu, pamatojoties uz LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu esot saistošs pienākums sniegt informāciju. Tā kā rīkojums dalībvalstij esot obligāti izpildāms, pienākums sniegt informāciju automātiski tiek pārcelts uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, jo (vienīgi) tā var sniegt pieprasītās ziņas.

2)

Vispārējā tiesa neesot arī ņēmusi vērā, ka ar Savienības tiesībās paredzēto tiesību aizsardzību būtu pretrunā, ja dalībvalstij un tieši skartajam uzņēmumam būtu jāsniedz jebkura informācija, ko Komisija ir pieprasījusi saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 10. panta 3. punktu, neraugoties uz to, vai ir ievēroti 10. panta 3. punkta procesuālie nosacījumi un vai pieprasītā informācija jebkādā veidā ir saistīta ar atbalsta pārbaudes procedūras mērķi.

3)

Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 659/1999 10. panta 3. punktu un 13. panta 1. punkta trešo teikumu, jo tā neesot ņēmusi vērā, ka rīkojumam sniegt informāciju ir tiešas juridiskas sekas uz dalībvalsts un attiecīgā uzņēmuma tiesisko situāciju, jo atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešajam teikumam Komisija gadījumā, ja rīkojums sniegt informāciju netiek izpildīts, lēmumu par iespējamo valsts atbalstu drīkst pieņemt pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju. No tā izrietošais Komisijas pierādīšanas pienākuma samazinājums rada attiecīgā uzņēmuma procesuālā stāvokļa pasliktinājumu, kurš rezultātā savu tiesību īstenošanas dēļ faktiski ir spiests pieprasīto informāciju sniegt.

4)

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi arī kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā esot noliegusi rīkojuma sniegt informāciju tiesisko seku esamību, pamatojot, ka tas ir vienīgi starpposma pasākums galīgā lēmuma sagatavošanas mērķiem. Vispārējā tiesa neesot ievērojusi, ka apstrīdamība nav izslēdzama gadījumā, kad apgalvotais starpposma pasākums — kā lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 10. panta 3. punktu — rada pats savas nelabvēlīgas tiesiskās sekas.

5)

Visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka Komisijas pieļautos tiesību pārkāpumus, pieņemot rīkojumu sniegt informāciju, nav iespējams izvirzīt pietiekamā apmērā, ceļot prasību pret procedūras noslēgumā pieņemto lēmumu; it īpaši tādēļ, ka šādā gadījumā tiek liegts atsaukties uz faktiskā pamata nepilnīgumu. Turklāt, ja attiecīgais uzņēmums — kā tas ir šajā gadījumā — prettiesisko rīkojumu tomēr izpildītu, tas radītu būtisku apgrūtinājumu kā laika, tā arī finansiālā izteiksmē.