1.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/30

1)

Vai Likuma Nr. 136/1995 (1) 40.a pants un Comisia de Supraveghere a Asigurărilor (Apdrošināšanas uzraudzības komisija) Dekrēta Nr. 3111/2004 (2) 1.-6. pants un it īpaši 3. un 6. pants, skatot tos kopā ar Likuma Nr. 136/1995 10. panta 3. punktu, ir pretrunā LESD 169. panta noteikumiem (bijušais EKL 153. pants)?

2)

vai — gadījumā, ja dalībvalsts tiesībās ir paredzēts, ka cietušajai personai nav tiesību uz atlīdzību saskaņā ar transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu, ja: ceļu satiksmes negadījums ir izraisīts ar nodomu (tīši), ceļu satiksmes negadījums ir noticis vienlaicīgi ar citu kriminālsodāmu pārkāpumu izdarīšanu, par kuriem sods paredzēts ceļu satiksmes noteikumos, ceļu satiksmes negadījums ir noticis laikā, kad persona, kas ar nodomu (tīši) izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, ir mēģinājusi bēgt no tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, un ja par zaudējumu nodarīšanu atbildīgā persona ir vadījusi transportlīdzekli bez apdrošinātās personas piekrišanas, — šīs tiesību normas nav pārāk ierobežojošas attiecībā pret sasniedzamo mērķi, kas ir sociālā aizsardzība, proti, vēlme nodrošināt, ka cietusī persona var saņemt atlīdzību tās īpašuma iznīcināšanas gadījumā, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai?

3)

gadījumā, ja uz otro jautājumu tiek atbildēts noliedzoši: vai ar šo iepriekš minēto ierobežojumu cietusī persona netiek diskriminēta salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, attiecībā uz kuriem atlīdzības izmaksa ir izslēgta tikai Direktīvas 84/5/EEK (3) 2. panta 1. punkta pirmajā, otrajā un trešajā ievilkumā paredzētajos gadījumos?

4)

vai šādos gadījumos valsts tiesību aktos paredzētie izņēmumi no apdrošinātā riska ierobežo LESD 49. pantā (bijušais EKL 43. pants) un LESD 56. pantā (bijušais EKL 49. pantā) paredzēto brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, skatot tās kopā ar Direktīvu 92/49/EEK (4)?

5)

gadījumā, ja dalībvalsts tiesībās ir paredzēts, ka satiksmes negadījumā cietusī persona var lūgt par šī negadījuma izraisīšanu atbildīgajai personai atlīdzināt transportlīdzekļa remonta izdevumus vai, attiecīgā gadījumā, veikt transportlīdzekļa aizstāšanu, kā arī atlīdzināt visus citus izdevumus, vai tas fakts, ka ir izslēgts apdrošinātāja pienākums nekavējoties (neilgi pēc attiecīgā ceļu satiksmes negadījuma) atlīdzināt šajā negadījumā cietušajai personai radīto kaitējumu, un apdrošinātājam, atkarībā no strīda atrisināšanas un it īpaši par zaudējumu izraisīšanu atbildīgās personas noteikšanas procedūras, vēlāk ir tiesības celt prasību regresa kārtībā, lai veicinātu ātru un efektīvu atlīdzības prasību nokārtošanu un lai pēc iespējas izvairītos no dārgiem tiesas procesiem, kā rezultātā pusēm var tikt liegta iespēja izmantot savas tiesības, pat tad, ja tiek piemērota Direktīva 2003/8/EK (5) un Rekomendācijas R (81) 7 un R (93) 1, var tikt atzīts par ļaunprātīgu un visu direktīvu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu preambulu apsvērumiem pretrunā esošu?

6)

vai gadījumā, ja uz piekto jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, tādējādi tiek pārkāpts Direktīvas 2005/14/EK (6) preambulas divdesmit pirmais apsvērums?

7)

vai šajā lietā prasītājas tiesību saņemt atlīdzību saskaņā ar līgumu par transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu izslēgšana diskriminē prasītāju attiecībā pret citām personām, kas saņemtu šādu atlīdzību pat tad, ja par zaudējumu nodarīšanu atbildīgā persona netiktu noskaidrota vai nebūtu apdrošināta, ņemot vērā, ka prasītājai ir gan transportlīdzekļa īpašnieka obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polise, gan arī brīvprātīgās transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polise, par abām no kurām ir samaksāta nebūt ne niecīga summa, bet tās īpašums tomēr nav nekādā veidā aizsargāts?

8)

vai valsts tiesai vienīgajai ir kompetence noteikt, vai tāda iestāde kā apdrošināšanas sabiedrība pamata lietā atbilst nosacījumiem, kas ļauj attiecībā pret to izvirzīt direktīvas noteikumus, kuriem ir tieša iedarbība? Apstiprinošas atbildes gadījumā — kādi kritēriji ir jāpiemēro?

9)

vai tas, ka Direktīva 2005/14/EK un it īpaši tās preambulas divdesmitais, divdesmit pirmais un divdesmit otrais apsvērums nav transponēti dalībvalsts tiesību sistēmā (lai arī šīs direktīvas transponēšanai paredzētais termiņš beidzās jau 2007. gada 11. jūnijā), var radīt kaitējumu prasītājai tās pamattiesību uz īpašumu pārkāpuma dēļ, kaut arī ar Direktīvu 2009/103/EK (7) Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 90/232/EEK, 2000/26/EK un 2005/14/EK šobrīd ir atceltas un tiesību normas, uz kurām ir atsauce šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, pilnībā ir ietvertas jaunajā direktīvā, kurā ir paredzēta daudz plašāka ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas tiesību aizsardzība nekā šajos atceltajos tiesību aktos?

10)

vai valsts tiesa var pati pēc savas ierosmes norādīt uz Kopienu tiesību normas pārkāpumu un atzīt par spēkā neesošu klauzulu par izņēmumu no apdrošinātā riska gadījumā, ja cietusī persona (patērētājs) nav tikusi informēta par šo izslēgšanu (t.i. par situācijām, kurās apdrošināšana pretēji Direktīvas 2005/14/EK noteikumiem nedarbojas), kā arī gadījumā, ja apdrošināšanas sabiedrība ir noteikusi arī citus izņēmumus papildus tiem, kas paredzēti Pamatlikumā Nr. 136/2005 par apdrošināšanu, neraugoties uz to, ka attiecīgā persona tiesas procesa ietvaros nav norādījusi uz šo spēkā neesamību, lai gan Direktīvas 93/13/EK (8) noteikumi valsts tiesībās ir transponēti ar Likumu Nr. 193/2000 (9) — [2000. gada 10. novembra] Rumānijas Oficiālais Vēstnesis, I daļa, Nr. [560] (integrēts Likumā Nr. 363/2007 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos — 2007. gada 28. decembraOficiālais Vēstnesis Nr. 899)?