1. 

Noteikuma par dalībvalstu procesuālo autonomiju, lai nodrošinātu Kopienu tiesībās piešķirto tiesību aizsardzību, iedarbība tiek tradicionāli reducēta ar pienākumu valsts tiesībās ievērot Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principus. Efektivitātes princips paredz, ka valsts procesuālie noteikumi nodrošina efektīvu Kopienu tiesībās piešķirto tiesību aizsardzību. Savukārt līdzvērtības princips prasa, lai jebkurai ar Kopienu tiesībām pamatotai prasībai valsts tiesībās tiktu piemēroti vismaz tikpat labvēlīgi procesuāli noteikumi, kādi tiek piemēroti līdzīgai ar valsts tiesībām pamatotai prasībai. Lai konstatētu vienlīdzīgu procesuālu noteikumu piemērošanas pienākumu, jānosaka, vai abas prasības ir salīdzināmas. Šajā lietā ilustrētas šāda vērtējuma iespējamās problēmas.

2.

Prejudiciālais jautājums būtībā ir par to, vai prasības sakarā ar valsts atbildību pakļaušana atšķirīgiem procesuālajiem noteikumiem atkarībā no tā, vai šī prasība celta pret tiesību aktu, ar ko pārkāpta konstitucionāla tiesību norma, vai tādu tiesību aktu, ar ko pārkāpta Kopienu tiesību norma, atbilst Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principiem.

3.

To uzdevusi Tribunal Supremo [Augstākās tiesas] Administratīvo lietu palāta (Spānija) saistībā ar tiesvedību sabiedrība Transportes Urbanos y Servicios Generales SAL pret Administración del Estado [Spānijas valdību], kura noraidījusi pret Spānijas valsti celto prasību sakarā ar valsts atbildību, jo ar apstrīdēto tiesību aktu pārkāptas Kopienu tiesības.

4.

Prāvas pamatā ir Spānijas 1992. gada 28. decembra likums, kurš grozīts ar likumu un kurā ierobežotas nodokļu maksātāja tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā — “PVN”), kas saistīts ar tādu preču vai pakalpojumu iepirkumu, kuri finansēti ar subsīdiju palīdzību, un noteikts tā pienākums periodiski iesniegt deklarācijas, kurās tam jāaprēķina PVN priekšnodokļa un maksājamā nodokļa summas, samaksājot (paša aprēķinātu) atlikumu. Tomēr jāprecizē, ka nodokļu maksātājam saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem ( 2 ) ir tiesības prasīt tā paša aprēķināto summu koriģēšanu un, ja nepieciešams, četru gadu laikā pieprasīt atmaksāt nepamatoti samaksātās summas.

5.

Tā kā 1992. gada 28. decembra likumā paredzētais PVN atskaitīšanas tiesību ierobežojums atzīts par nesaderīgu ar Sestās direktīvas 77/388/EEK ( 3 ) 17. panta 2. punktu un 19. pantu, prasītāja pamata prāvā, kura pati veica summu aprēķinu 1999. un 2000. finanšu gadam un kuras tiesībām prasīt koriģēšanu un nepamatoti samaksāto summu atmaksu bija iestājies noilgums, kad tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija, iesniedza lūgumu atlīdzināt nodarītos zaudējumus, kuri novērtēti EUR 1228366,39 apmērā, kas atbilst PVN maksājumiem, ko nepamatoti iekasējusi Spānijas valsts, kā arī atmaksājamām summām, ko tā par šiem finanšu gadiem būtu varējusi pieprasīt.

6.

2007. gada 12. janvārī Ministru padome šo lūgumu noraidīja, uzskatot, ka ar to, ka prasītāja noteiktajā četru gadu termiņā nav apstrīdējusi pašas aprēķinātās summas, ir tikusi pārrauta tiešā cēloņsakarība starp pārmesto Kopienu tiesību pārkāpumu un apgalvotajiem zaudējumiem. Citiem vārdiem sakot, tieši šī neapstrīdēšana ir vienīgais šo zaudējumu cēlonis. Sava lēmuma pamatojumā Ministru padome atsaukusies uz diviem Tribunal Supremo spriedumiem, kuri pasludināti un un no kuriem izriet, ka prasības sakarā ar valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu ir pakārtotas noteikumam, ka pret nelabvēlīgu administratīvu aktu, kas pieņemts saskaņā ar Kopienu tiesībām it kā pretrunā esošu valsts likumu, iepriekš ir jābūt izmantotiem visiem administratīviem un tiesas ceļā īstenojamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

7.

2007. gada 6. jūnijā prasītāja par Ministru padomes lēmumu noraidīt tās lūgumu atlīdzināt zaudējumus cēla prasību Tribunal Supremo. Rīkojumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa šaubās, vai prasībai sakarā ar valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu piemērotais nosacījums par visu tiesību aizsardzības līdzekļu iepriekšēju izmantošanu atbilst Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principiem. Tā norāda, ka savukārt prasība sakarā ar valsts atbildību par likuma neatbilstību konstitūcijai nav pakārtota nosacījumam, ka cietušajai personai iepriekš jāapstrīd ar šo likumu pamatots nelabvēlīgs akts.

8.

Līdz ar to iesniedzējtiesa Tiesai ir uzdevusi šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, savos 2004. gada 29. janvāra un spriedumos piemērojot atšķirīgus risinājumus prasībām par likumdevējas valsts mantisko atbildību, kas pamatotas ar administratīviem aktiem, kuri izdoti saskaņā ar likumu, kas atzīts par neatbilstošu konstitūcijai, un tādām pašām prasībām, kas pamatotas ar aktiem, kuri izdoti saskaņā ar tiesību normu, kas atzīta par nesaderīgu ar Kopienu [Savienības] tiesībām, Tribunal Supremo neievēro līdzvērtības un efektivitātes principus?”

9.

Pirms sniegt iesniedzējtiesai atbildi, lai tā varētu izvērtēt attiecīgās Tribunal Supremo judikatūras atbilstību Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principiem, jāatbild uz Spānijas valdības iebildumiem par šī prejudiciālā jautājuma pieņemamību.

10.

Pēc Spānijas valdības domām, iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums nav pieņemams tādēļ, ka Tiesa ir tiesīga, izskatot prejudiciālu jautājumu, sniegt viedokli tikai par valsts administratīvu un normatīvu aktu — un nevis par tādas augstākās tiesas kā Tribunal Supremo judikatūras — atbilstību Kopienu tiesībām, jo šī tiesa pati varētu grozīt savu judikatūru, lai to saskaņotu ar Kopienu tiesībās paredzētajām prasībām, un līdz ar to tādēļ, ka šis prejudiciālais jautājums nav nepieciešams, lai atrisinātu strīdu pamata lietā, bet gan vairāk līdzinās juridiskai konsultācijai.

11.

Spānijas valdības argumenti par prejudiciālā jautājuma nepieņemamību ir acīmredzami nepamatoti.

12.

Pirmkārt, vispirms jāatgādina, ka, lai arī Tiesa, izskatot prejudiciālu jautājumu, nav kompetenta izvērtēt valsts tiesību normu atbilstību Kopienu tiesībām, tai pēc vajadzīgās prejudiciālā jautājuma pārformulēšanas jāsniedz iesniedzējtiesai visi nepieciešamie Kopienu tiesību interpretācijas elementi, kas tai var noderēt, izvērtējot Kopienu tiesību normu iedarbību ( 4 ). Šajā lietā ar Tribunal Supremo jautājumu Tiesa ir aicināta interpretēt Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principus, lai ļautu iesniedzējtiesai izvērtēt, kā tās judikatūrā ir ievērotas Kopienu tiesības.

13.

Otrkārt, acīmredzami nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz to valsts tiesību normu raksturu, kuras var tikt netieši apstrīdētas, kad tiek uzdots prejudiciāls jautājums par Kopienu tiesību interpretāciju. Atšķirībā no Spānijas valdības apgalvojumiem tās tikpat labi var būt arī precedentu tiesības. Turklāt Tiesa jau ir tikusi aicināta, atbildot uz prejudiciālu jautājumu, netieši lemt par valstu judikatūras atbilstību Kopienu tiesībām ( 5 ). Visbeidzot, jāpiebilst, ka katrā ziņā jautājums, kas attiecas uz judikatūru, var vienmēr tikt pārformulēts kā jautājums, kas attiecas uz valsts tiesību normām, pamatojoties uz kurām valsts tiesa ir formulējusi savu judikatūru. Citiem vārdiem sakot, prejudiciālais jautājums šajā lietā var tikt saprasts kā jautājums, vai Tribunal Supremo sniegtā valsts atbildību konstatējošās prasības regulējošo valsts tiesību normu interpretācija atbilst Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principiem.

14.

Visbeidzot, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas lēmumu, principā var izvērtēt, ievērojot lietas īpatnības, gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību, lai varētu taisīt savu spriedumu, gan Tiesai uzdodamo jautājumu relevanci, un, ja jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai par tiem ir jāpieņem lēmums ( 6 ). Tikai izņēmuma kārtā Tiesa var atteikties pieņemt lēmumu un atzīt prejudiciālo jautājumu par nepieņemamu, it īpaši ja ir acīmredzami skaidrs, ka šis jautājums nav objektīvi nepieciešams pamata lietas strīda izšķiršanai ( 7 ). Uz šo gadījumu tas nav attiecināms. Lai arī Tribunal Supremo, protams, pati var brīvi grozīt savu judikatūru, lai, ja nepieciešams, to saskaņotu ar Kopienu tiesību prasībām, tā uzskatīja par nepieciešamu uzdot Tiesai jautājumu par līdzvērtības un efektivitātes principu interpretāciju, lai tā varētu izvērtēt pati savu judikatūru. Šis gadījums nav acīmredzami attiecināms uz situāciju, kuras dēļ Tiesa var apstrīdēt “relevances prezumpciju”, ko bauda valsts tiesu uzdotie jautājumi par Kopienu tiesību interpretāciju ( 8 ).

15.

Tātad šis prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

16.

Prasības konstatēt valsts atbildību par likumā pieļautu Kopienu tiesību pārkāpumu pakļaušana nosacījumam par iepriekšēju administratīvu un tiesu līdzekļu izmantošanu pret kaitējumu izraisošu administratīvu aktu, kas pieņemts, pamatojoties uz Kopienu tiesībām neatbilstošu likumu, per se nešķiet esam pretrunā tiesību aizsardzības tiesā efektivitātes principam.

17.

Protams, saskaņā ar iedibinātu judikatūru tādu tiesību uz atlīdzību rašanās, kas izriet no principa, ka valsts ir atbildīga par kaitējumu, kas indivīdiem nodarīts sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumiem, kuros šī valsts vainojama, ir pakārtota vienīgi šādu trīs nosacījumu izpildei: pārkāptā tiesību norma piešķir indivīdiem tiesības, tās pārkāpums ir pietiekami būtisks un starp šo pārkāpumu un cietušajai personai nodarīto kaitējumu pastāv tieša cēloņsakarība ( 9 ). Un šie nosacījumi ir “nepieciešami un pietiekami”, lai indivīdiem radītu tiesības saņemt atlīdzību ( 10 ). Tātad var a priori secināt, ka tiesības saņemt atlīdzību dalībvalsts nevar pakārtot nosacījumam, ka attiecīgajai personai pirms tam ir jāapstrīd atlīdzināt prasīto kaitējumu izraisījušā akta tiesiskums, nepārkāpjot tiesību aizsardzības tiesā efektivitātes principu, kas ir dalībvalstu atbildības par Kopienu tiesību pārkāpumu principa pamatā ( 11 ).

18.

Tomēr attiecīgā Tribunal Supremo judikatūra ir balstīta uz to, ka cietusī persona būtu varējusi panākt visu apgalvoto zaudējumu atlīdzināšanu, ja būtu laikus apstrīdējusi kaitējumu izraisošā akta spēkā esamību.

19.

No dalībvalstu tiesību sistēmās kopīga vispārējā principa ( 12 ) izriet, ka atlīdzināmā kaitējuma noteikšana valsts tiesā var notikt, ņemot vērā to, vai cietusī persona ir izrādījusi saprātīgu rūpību, lai ierobežotu kaitējuma apmēru, proti, vai tā ir laikus izmantojusi visus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas bija tās rīcībā, lai izvairītos no kaitējuma vai ierobežotu tā apmēru ( 13 ).

20.

Turklāt Tiesa ir atzinusi, pirmkārt, ka prasības sakarā ar Kopienas ārpuslīgumisko atbildību pieņemamība var tikt pakārtota nosacījumam par visu tādu iekšējo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu, kas ir pieejami, lai panāktu kaitējumu izraisoša valsts pasākuma atcelšanu, ja šie valstī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi palīdz panākt apgalvotā kaitējuma atlīdzināšanu ( 14 ), un, otrkārt, ka pret Kopienu celta prasība atlīdzināt kaitējumu nav pieņemama, ja tā attiecas uz to pašu prettiesiskumu un celta tiem pašiem finansiālajiem mērķiem, kas paredzēti cietušās personas savlaicīgi neiesniegtajā prasībā atcelt kaitējumu izraisījušo iestādes aktu ( 15 ). Šie abi gadījumi ir piemērojami, ja prasītā zaudējumu atlīdzības summa atbilst summai, ko pretrunā Kopienu tiesībām saņēmušas valsts vai Kopienu iestādes. Līdz ar to Tiesa zināmā mērā izvirza pret prasību atlīdzināt zaudējumus iebildumu par paralēlām prasībām, ja prasība atlīdzināt nepamatoti samaksātās summas — proti, pēc izvēles, prasība atcelt valsts vai Kopienu nodokļu pasākumu, — valsts vai Kopienu iestādē ļautu pienācīgi atlīdzināt zaudējumus ( 16 ) un prasība atlīdzināt zaudējumus patiesībā slēpj prasību atlīdzināt nepamatoti samaksātās summas.

21.

Tiesa ir arī atzinusi, ka “valsts atbildības par indivīdiem sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu nodarīto kaitējumu iestāšanās nosacījumiem, ja vien tam nav īpaša pamatojuma, nav jāatšķiras no nosacījumiem, kas regulē Kopienas atbildību līdzīgos apstākļos. Indivīdiem Kopienu tiesībās piešķirto tiesību aizsardzība nevar variēt atkarībā no tā, vai kaitējumu ir nodarījusi valsts vai Kopienu iestāde”  ( 17 ).

22.

Atgriežoties pie pamata lietas, jāteic, ka atlīdzināt prasītais kaitējums nav nekas cits kā PVN summa plus likumiskie procenti, kas prasītājai pamata lietā bija jāmaksā, pārkāpjot Kopienu tiesības. Tādā gadījumā prasītājai, lai dzēstu nodarīto kaitējumu, pietika celt prasību atlīdzināt nepamatoti samaksātās nodokļa summas, pamatojoties uz pārkāpto Sestās PVN direktīvas tiesību normu tiešo iedarbību ( 18 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības saņemt to nodokļu atmaksu, ko dalībvalsts iekasējusi, pārkāpjot Kopienu tiesības, ir to tiesību sekas un papildinājums, kuras indivīdiem piešķirtas pārkāptajā tiešas iedarbības tiesību normā ( 19 ). Tātad prasītāja pamata lietā būtu varējusi — un šī iespēja tai dota Spānijas tiesību aktos — noteiktajā četru gadu termiņā prasīt koriģēt tās pašas aprēķinātās summas 1999. un 2000. finanšu gadam un atmaksāt nepamatoti par šiem gadiem samaksātās PVN summas; taču tā šo iespēju nav izmantojusi. Šādos apstākļos, pakārtojot prasības sakarā ar likumdevējas valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu pieņemamību nosacījumam par iepriekšēju tāda administratīvā akta apstrīdēšanu, ar kuru nodarīts kaitējums un kurš pieņemts, pamatojoties uz Kopienu tiesībām neatbilstošu likumu, Tribunal Supremo prasību sakarā ar atbildību vienīgi pakārtoja prasītājai pamata lietā pieejamās prasības celšanai par nepamatoti samaksāto summu atmaksu.

23.

Līdz ar to prasības sakarā ar valsts atbildību par likumā pieļauto Kopienu tiesību pārkāpumu pieņemamības pakārtošana nosacījumam, ka cietušajai personai iepriekš ir jāapstrīd ar šo likumu pamatots administratīvais akts, principā nav pretrunā efektivitātes principam, ja, laikus apstrīdot kaitējumu izraisošā akta spēkā esamību, cietusī persona būtu varējusi saņemt visu apgalvoto zaudējumu atlīdzību.

24.

Tomēr, lai efektivitātes princips tiktu ievērots, prasību sakarā ar valsts ārpuslīgumisko atbildību par likumā pieļautu Kopienu tiesību pārkāpumu valsts tiesību aktos nedrīkst pakļaut procesuālajiem noteikumiem, ar kuriem atlīdzības panākšana tiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi sarežģīta. Tāpat prasību atlīdzināt nepamatoti samaksātās summas, kuras iepriekšējas celšanas fakts ir prasības sakarā ar atbildību pieņemamības priekšnosacījums, valsts tiesību aktos nedrīkst pakļaut procesuālajiem noteikumiem, ar kuriem šīs prasības celšana tiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi sarežģīta ( 20 ).

25.

Tātad runa ir par jautājumu, vai četru gadu termiņš no nodokļa maksātāja paša veikto aprēķinu iesniegšanas dienas, kurā izmantojamas Spānijas tiesību aktos paredzētās tiesības pieprasīt to koriģēšanu, padara iespēju celt prasību atlīdzināt nodokļa summas, kas samaksātas, neievērojot Kopienu tiesības, praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu.

26.

Šai sakarā Kopienu tiesībās tiesiskās drošības interesēs, aizsargājot gan nodokļu maksātājus, gan attiecīgo administrāciju ( 21 ), ļauts noteikt saprātīgus noilguma termiņus prasības atlīdzināt nepamatoti samaksātās summas celšanai. Šādi saprātīgi termiņi nevar tikt uzskatīti par efektivitātes principam neatbilstošiem, pat ja pēc definīcijas šo termiņu beigšanās izraisa celtās prasības noraidīšanu ( 22 ). Tādējādi nepamatoti samaksātu summu atlīdzināšanas jomā par saprātīgu atzīts valsts tiesībās noteikts trīs gadu noilguma termiņš, kas tiek skaitīts no attiecīgā nodokļu maksājuma dienas ( 23 ).

27.

A fortiori tāds četru gadu termiņš, kāds paredzēts Spānijas tiesību aktos, tātad atbilst efektivitātes principam, pat ja tas jau ir beidzies un vairs nav tiesību pieprasīt veikt paša veikto aprēķinu par 1999. un 2000. finanšu gadu koriģēšanu brīdī, kad Tiesa savā spriedumā ir atzinusi, ka Spānijas likums neatbilst Sestās PVN direktīvas tiesību normām. Prasība atlīdzināt nepamatoti samaksātās summas nav atkarīga no tā, vai Tiesa ir iepriekš konstatējusi, ka nodokļa maksājums ir pretrunā Kopienu tiesībām, jo pārākuma princips liek administrācijai un valsts tiesām pēc savas ierosmes un negaidot šādu konstatējumu no Tiesas nepiemērot nodokļu likumu, ko tās uzskata par Kopienu tiesībām neatbilstošu tiesību aktu ( 24 ).

28.

Tagad jānosaka, vai atšķirīgie procesuālie noteikumi, kuriem Spānijas tiesību aktos pakļauta prasība sakarā ar likumdevējas valsts atbildību, atkarībā no tā, vai šī prasība ir pamatota ar Kopienu tiesību pārkāpumu vai konstitūcijas neievērošanu, nav pretrunā līdzvērtības principam. Nosacījums par visu tiesību aizsardzības līdzekļu iepriekšēju izmantošanu pret nelabvēlīgu saskaņā ar likumu pieņemtu administratīvu aktu tiek piemērots tikai prasībām sakarā ar valsts atbildību par likumā pieļautu Kopienu tiesību pārkāpumu, bet ne prasībām, kas pamatotas ar likumā pieļautu konstitūcijas pārkāpumu. Tādējādi pirmo minēto prasību procesuālie noteikumi ir a priori stingrāki par pēdējām minētajām prasībām piemēroto procesuālo kārtību.

29.

Līdzvērtības principa ievērošana prasa, lai valsts tiesībās paredzētie nosacījumi zaudējumu atlīdzināšanas jomā nebūtu mazāk labvēlīgi, ja prasība sakarā ar atbildību ir pamatota ar Kopienu tiesībām, nekā tad, ja šī prasība ir pamatota ar valsts tiesībām ( 25 ), vai lai attiecīgā procesuālā kārtība attiektos vienādi gan uz prasībām, kas pamatotas ar Kopienu tiesību pārkāpumu, gan uz prasībām, kas pamatotas ar valsts tiesību neievērošanu, tomēr paredzot, ka dalībvalstij nav pienākuma savus vislabvēlīgākos atbildības noteikumus attiecināt uz visām prasībām atlīdzināt zaudējumus, kas pamatotas ar Kopienu tiesību pārkāpumu ( 26 ).

30.

Tomēr, lai līdzvērtības princips varētu tikt piemērots, abām prasībām jābūt līdzīgām ( 27 ). Lai to konstatētu, tās jāsalīdzina, ņemot vērā to priekšmetu, pamatu un galvenos elementus ( 28 ). Tā kā tām ir acīmredzami identisks priekšmets (kaitējuma atlīdzināšana) un pamats (kaitējumu izraisošās rīcības prettiesiskums), jānosaka, vai prasība sakarā ar valsts atbildību, kas pamatota ar likumā pieļautu Kopienu tiesību pārkāpumu, ievērojot tās galvenos elementus ( 29 ), atšķiras no prasības sakarā ar valsts atbildību, kas pamatota ar likuma neatbilstību konstitūcijai, tiktāl, lai tām Spānijas tiesībās piemērotā atšķirīgā procesuālā kārtība būtu uzskatāma par pamatotu.

31.

Lai pamatotu atšķirīgo abām prasībām sakarā ar atbildību piemēroto procesuālo kārtību, iesniedzējtiesa min dažādus apsvērumus, kas būtībā ir apgalvojumi, ka saskaņā ar konstitūcijai neatbilstošu likumu pieņemta nelabvēlīga administratīvā akta iepriekšēja apstrīdēšana ir praktiski neiespējama vai pārmērīgi sarežģīta salīdzinājumā ar situāciju, kurā šis akts pieņemts, pamatojoties uz Kopienu tiesībām neatbilstošu likumu, kā rezultātā šāda priekšnosacījuma piemērošana prasībai sakarā ar likumdevējas valsts atbildību par konstitūcijas pārkāpumu padarītu šo prasību par neefektīvu. Tādējādi attiecīgajai personai ir sarežģītāk apstrīdēt likuma atbilstību konstitūcijai nekā tā saderību ar Kopienu tiesībām.

32.

Tā tas esot tāpēc, ka Tribunal Constitucional [Konstitucionālās tiesas] spriedumu, kuros atzīta Spānijas likuma neatbilstība konstitūcijai, un Tiesas prejudiciālo nolēmumu, no kuriem izriet valsts likuma neatbilstība Kopienu tiesībām, sekas ir atšķirīgas. Likuma atzīšana par nekonstitucionālu izraisa šī likuma atzīšanu par spēkā neesošu, t.i., tā pazušanu ex tunc, bet savukārt Tiesas spriedums, no kura izriet valsts likuma neatbilstība Kopienu tiesībām, per se neizraisa šī likuma atzīšanu par spēkā neesošu. Tā nu tas ir.

33.

Tomēr šis arguments par nekonstitucionāla likuma atzīšanas par spēkā neesošu atpakaļejošu spēku ir pretrunā to Tribunal Supremo argumentu loģikai, kurus tā izvirzījusi, lai pamatotu labvēlīgākus noteikumus prasībām sakarā ar atbildību par nekonstitucionāliem likumiem salīdzinājumā ar kārtību, kas tiek piemērota prasībām sakarā ar atbildību par Kopienu tiesībām neatbilstošiem likumiem. Tas drīzāk ir arguments par labu (lielākai) pret nelabvēlīgu saskaņā ar nekonstitucionālu likumu pieņemtu aktu vērsto tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitātei un tādēļ paredz, ievērojot līdzvērtības principu, piemērot visu tiesību aizsardzības līdzekļu iepriekšējas izmantošanas nosacījumu arī prasībām sakarā ar valsts atbildību par likumā pieļautu konstitūcijas pārkāpumu.

34.

Turklāt šim argumentam ir faktiski trūkumi. Saskaņā ar iedibinātu judikatūru ( 30 ) prejudiciāla nolēmuma par interpretāciju sekām principā arī ir atpakaļejošs spēks, ņemot vērā to deklaratīvo raksturu: Tiesas sniegta Kopienu tiesību normas interpretācija izskaidro un precizē šīs normas nozīmi un piemērojamību, kā tā būtu jāsaprot un jāpiemēro no tās stāšanās spēkā brīža, līdz ar to šai interpretācijai ir atpakaļejošs spēks līdz interpretētās tiesību normas spēkā stāšanās datumam un tādēļ interpretētā norma jāpiemēro pat tādām tiesiskajām attiecībām, kas radušās un izveidotas līdz Tiesas sprieduma pasludināšanai. Turklāt, kā norādījusi iesniedzējtiesa un Spānijas valdība precizējusi tiesas sēdē, nekonstitucionāla Spānijas likuma atzīšana par spēkā neesošu automātiski nenozīmē saskaņā ar šo likumu izdotu administratīvo aktu spēkā neesamību; tiesai, kura izskata attiecīgo lietu, jānosaka nekonstitucionāla likuma spēkā neesamības apmērs katrā atsevišķā gadījumā. No tā izriet, ka attiecīgajai personai, pamatojoties uz nekonstitucionāla likuma spēkā neesamības atzīšanas faktu, jāprasa atcelt saskaņā ar šo likumu pieņemtie administratīvie akti un ka, to nedarot noteiktajā termiņā, tā tiesiskās drošības apsvērumu dēļ var eventuāli saskarties ar res judicata. Citiem vārdiem sakot, tiklīdz noilguma termiņš ir beidzies, nodokļa maksātājs vairs nevar apstrīdēt nodokļa samaksas pieprasījumu, pat ne pamatojoties uz nodokļu likuma atzīšanu par nekonstitucionālu. Tāpat, ja pašās valsts tiesībās šī iespēja nav paredzēta, Kopienu tiesības nepieprasa administrācijai pārskatīt lēmumu, ja tas ir kļuvis galīgs, beidzoties saprātīgiem prasību celšanas termiņiem, lai garantētu pilnu Kopienu tiesību iedarbību interpretācijā, kas sniegta vēlākā prejudiciālā nolēmumā, neraugoties uz tā iedarbību ex tunc ( 31 ). Tātad nav būtiskas atšķirības starp Spānijas Tribunal Constitucional atzinuma par valsts likuma nekonstitucionalitāti sekām un Tiesas prejudiciālo nolēmumu par interpretāciju sekām.

35.

Otra Tribunal Supremo minētā atšķirība, saskaņā ar kuru iepriekšēja nelabvēlīgā akta apstrīdēšana esot vienkāršāka, ja tas ir bijis pieņemts saskaņā ar Kopienu tiesībām neatbilstošu likumu, nekā situācijā, ja šis akts ir pieņemts, pamatojoties uz nekonstitucionālu likumu, ir saistīta ar konstitucionalitātes prezumpciju, ko bauda Spānijas likumi. Tam ir divas sekas.

36.

Pirmās sekas: no vienas puses, attiecīgajai personai nav tiesību celt prasību atzīt likumu par nekonstitucionālu; tā var vienīgi lūgt, bet ne piespiest, lietu izskatošo tiesu uzdot šo jautājumu Tribunal Constitucional. Savukārt Tiesa ir atzinusi, ka pārākuma princips liek lietu izskatošajai valsts tiesai, pamatojoties uz pušu pieprasījumu, nepiemērot Kopienu tiesībām neatbilstošu likumu ( 32 ). Tomēr likuma atzīšana par neatbilstošu Kopienu tiesību normai visai bieži ir atkarīga no tās interpretācijas un prejudiciālā jautājuma uzdošana Tiesai, lai, ja nepieciešams, precizētu šo interpretāciju, tāpat nav atkarīga no pušu ierosmes, bet gan pilnībā pakārtota valsts tiesas veiktajam vērtējumam par šī prejudiciālā jautājuma relevanci un uzdošanas nepieciešamību ( 33 ). Protams, valsts tiesām, kuru lēmumi nav pārsūdzami, saskaņā ar EKL 234. pantu ir pienākums, ja rodas Kopienu tiesību interpretācijas jautājums, to nosūtīt izskatīšanai Tiesai. Taču “acte clair” [nepārprotamā akta] teorija ( 34 ) atsevišķos gadījumos vai zināmos apstākļos atbrīvo valsts augstāko tiesu no šī pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu. No otras puses, Spānijas tiesas tiesības nosūtīt izskatīšanai jautājumu par likuma konstitucionalitāti nav tik plašas. No Spānijas Konstitūcijas 163. panta un Pamatlikuma par Tribunal Constitucional 35. panta ( 35 ), kā tos ir interpretējusi pati Tribunal Constitucional ( 36 ), izriet, ka indivīdi var, apstrīdot likuma konstitucionalitāti lietu izskatošajā tiesā, likt šai tiesai veikt iepriekšēju pārbaudi un, ja tā pati to uzskata par nekonstitucionālu, nosūtīt šo likuma konstitucionalitātes jautājumu izskatīšanai Tribunal Constitucional. Iespējas apstrīdēt likuma konstitucionalitāti vai tā atbilstību Kopienu tiesībām lietu izskatošajā valsts tiesā tātad īpaši neatšķiras ( 37 ). Turklāt jāpiebilst: ja indivīds nepanāk, ka lietu izskatošā valsts tiesa vēršas Tribunal Constitucional ar jautājumu par likuma konstitucionalitāti, tam vēl ir iespēja ar šo jautājumu vērsties tieši Tribunal Constitucional, iesniedzot recurso de amparo [individuālu konstitucionālās aizsardzības apelāciju], taču tam acīmredzami nav šādu tiešas likuma apstrīdēšanas tiesību, ievērojot Kopienu tiesības, ne valsts tiesā, ne [Eiropas Kopienu] Tiesā.

37.

Otrās sekas, kas izriet no konstitucionalitātes prezumpcijas, ko bauda Spānijas likumi: administrācijai ir pienākums tos piemērot. No tā izriet prezumpcija, ka saskaņā ar šiem likumiem izdotie administratīvie akti ir likumīgi. Respektīvi, ikviens administratīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, lai apstrīdētu administratīvu aktu, pamatojoties uz likuma, ko tas ievieš, nekonstitucionalitāti, ir nolemts neveiksmei. Turpretī pārākuma princips ne tikai valsts tiesai, bet arī valsts administrācijai uzliek pienākumu nepiemērot Kopienu tiesībām neatbilstošu likumu ( 38 ) un tādēļ pieņemt administratīvā kārtā celtu prasību, kas vērsta pret administratīvu pasākumu, kurš veikts saskaņā ar šo likumu.

38.

Tomēr abas situācijas nav īsti salīdzināmas. Valsts likuma konstitucionalitātes prezumpcija izriet no tā, ka konstitūcijas interpretēšanā likumdevējam ir augstāka vara nekā valsts pārvaldei. Šo prezumpciju centralizētā konstitucionalitātes pārbaudes sistēmā var atspēkot tikai konstitucionālā tiesa. Tās ir šīs valsts iekšējā konstitucionālajā sistēmā veiktās varas dalīšanas sekas. Taču, ja administrācijai jāizšķir valsts tiesību un Kopienu tiesību normu kolīzija, tas vairs nav tikai iekšējās konstitucionālās kārtības jautājums. Gluži pretēji — tā saskaras ar pretēju divu likumdevēju gribu, kas izriet no divām atšķirīgām, lai arī integrētām, tiesību sistēmām, kurās atzītas atšķirīgas spēkā esamības prezumpcijas. Tieši tādēļ administrācijai iekšējā konstitucionālajā kārtībā noteiktā pietāte pret valsts likumu nevar tikt vienkārši pārnesta uz attiecībām starp šo tiesisko kārtību un Kopienu tiesisko kārtību. Valsts pārvaldes pienākums nepiemērot jebkuras Kopienu tiesībām neatbilstošas valsts tiesību normas per se neizriet no apgrieztas hipotētiskas prezumpcijas, ka valsts tiesību normas neatbilst Kopienu tiesībām. Gluži pretēji — tā kā Kopienu tiesību akti Kopienu tiesiskajā kārtībā bauda spēkā esamības prezumpciju, kas līdzvērtīga valsts likumiem piemērotajai prezumpcijai valsts tiesiskajā kārtībā, valsts pārvaldei, saskaroties ar Kopienu tiesību un valsts likuma kolīziju, jābūt noteiktam kritērijam, lai šo kolīziju atrisinātu. Un šo kritēriju tai sniedz pārākuma princips. Līdz ar to, ja administrācija nepiemēro Kopienu tiesībām neatbilstošu valsts likumu, tā ne atspēko valsts likumu spēkā esamības prezumpciju, ne arī apstrīd valsts konstitucionālo varas dalīšanas principu. Tā tikai saskaras ar Kopienu tiesību normu spēkā esamības prezumpciju, kas ir līdzvērtīga, un atrisina šo kolīziju, pamatojoties uz Kopienu tiesību pārākuma principu. Turklāt, pat ja pieņēmumi ir atšķirīgi un abas situācijas principu līmenī ir ar grūtībām salīdzināmas, no tā praktiski izriet, ka indivīdam valsts pārvaldē ir garantēta aizsardzība pret Kopienu tiesībām neatbilstošu likumu, kuras tam nav pret nekonstitucionālu likumu.

39.

Tomēr nav skaidrs, vai tas, ka indivīdu iespējas apstrīdēt likuma konstitucionalitāti tā konstitucionalitātes prezumpcijas dēļ ir ierobežotākas nekā iespējas apstrīdēt likuma atbilstību Kopienu tiesībām, var pamatot to, ka prasība sakarā ar likumdevējas valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu ir pakārtota visu administratīvo un tiesību aizsardzības tiesā līdzekļu iepriekšējai izmantošanai pret nelabvēlīgu administratīvu aktu, kas pieņemts saskaņā ar šo likumu, bet prasība sakarā ar likumdevējas valsts atbildību par konstitūcijas pārkāpumu šādam nosacījumam pakārtota netiek.

40.

Kā izriet no iepriekšējiem apsvērumiem, patiesībā tikai valsts pārvaldes iestādēs aizsardzība pret Kopienu tiesībām neatbilstošu likumu ir neapšaubāmi spēcīgāka nekā aizsardzība pret nekonstitucionālu likumu. Tomēr, ievērojot Kopienu tiesībās paredzēto līdzvērtības principu, šāda atšķirība nepamato to, ka prasība sakarā ar valsts atbildību par likumā pieļautu Kopienu tiesību pārkāpumu tiek pakārtota nosacījumam par visu tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu — ne tikai administratīvi, bet arī tiesas ceļā — pret administratīvu aktu, kas pieņemts saskaņā ar šo likumu, lai gan prasībām sakarā ar atbildību par likumā pieļautu konstitūcijas pārkāpumu šāds nosacījums netiek piemērots.

41.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, uz Tribunal Supremo uzdoto jautājumu sniedzama šāda atbilde: