Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta C‑158/06

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko College van Beroep voor het bedrijfsleven (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 16. martā un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 23. martā, tiesvedībā

Stichting ROM‑projecten

pret

Staatssecretaris van Economische Zaken .

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: R. Šintgens [ R . Schintgen ], piektās palātas priekšsēdētājs, kas pilda pirmās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši A. Ticano [ A . Tizzano ], E. Borgs Bartets [ A . Borg Barthet ], M. Ilešičs [ M . Ilešič ] (referents) un E. Levits,

ģenerāladvokāts J. Mazaks [ J . Mazák ],

sekretāre M. Ferreira [ M . Ferreira ], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2007. gada 1. februārī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Stichting ROM‑projecten vārdā – J. Rēlevelds [ J. Roeleveld ], advocaat ,

– Nīderlandes valdības vārdā – K. ten Dama [ C . ten Dam ], pārstāve,

– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – L. Flinns [ L . Flynn ] un A. Veimārs [ A . Weimar ], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2007. gada 29. martā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 6. pantu Komisijas 1995. gada 16. oktobra Lēmumā C(95) 1753 par finanšu palīdzības piešķiršanu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) darbības programmai Kopienas MVU [mazi un vidēji uzņēmumi] iniciatīvas ietvaros par labu atbilstošajiem reģioniem saskaņā ar pirmo un otro mērķi Nīderlandē (turpmāk tekstā – “Lēmums par piešķiršanu”) un EKL 249. pantu.

2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp fondu Stichting ROM‑projecten , kas dibināts saskaņā ar Nīderlandes tiesībām (turpmāk tekstā – ROM‑projecten ), un Staatssecretaris van Economische Zaken (valsts sekretārs ekonomikas jautājumos, turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par finanšu atbalsta, kas piešķirts Kopienas iniciatīvas mazo un vidējo uzņēmumu labā ietvaros, apturēšanu un prasību to atmaksāt.

Atbilstošās tiesību normas

3. 1994. gada 1. jūlijā Eiropas Kopienu Komisija publicēja paziņojumu dalībvalstīm, nosakot vadošos principus darbības programmām jeb finanšu palīdzībai, ko dalībvalstis lūdz piedāvāt Kopienas iniciatīvas par mazo un vidējo uzņēmumu pielāgošanu vienotajam tirgum ietvaros (OV C 180, 10. lpp.).

4. Lēmumā par piešķiršanu noteikts:

“ 1. pants

Ar šo Lēmumu tiek apstiprināta MVU darbības programma Nīderlandei, kas pieņemta attiecībā uz laika posmu no 1994. gada 30. novembra līdz 1999. gada 31. decembrim un izklāstīta šī Lēmuma pielikumos, kurā tiek paredzēts saskaņots ilggadēju pasākumu kopums Kopienas MVU iniciatīvas ietvaros par labu atbilstošajiem reģioniem saskaņā ar 1. un 2. mērķi Nīderlandē.

[..]

6. pants

Kopienas finanšu atbalsts attiecas uz izdevumiem par šīs programmas darbībām, kurām attiecīgajā dalībvalstī tiks piemērotas juridiskas saistības un attiecībā uz kurām ne vēlāk kā līdz 1999. gada 31. decembrim tiks īpaši ieguldīti nepieciešamie finanšu līdzekļi. Datums, līdz kuram var ņemt vērā izdevumus par šiem pasākumiem, ir 2001. gada 31. decembris.

[..]

9. pants

Šis lēmums ir pieņemts attiecībā uz Nīderlandes Karalisti.”

Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

5. ROM‑projecten ar 1999. gada 31. augusta vēstuli iesniedza pieteikumu par atbalsta piešķiršanu darbības programmai MVU iniciatīvas Nīderlandei ietvaros projektam ar nosaukumu “Kenniskaart Medische Technologie en Life Sciences” (medicīnas tehnoloģijas un bioloģijas zināšanu karte).

6. Valsts sekretārs ar 1999. gada 29. decembra lēmumu piešķīra ROM‑projecten minētās programmas ietvaros atbalstu, kura kopējais apjoms nepārsniedz NLG 200 000. Nosacījumos tostarp bija paredzēts, ka minētais projekts jāievieš līdz 2000. gada 31. decembrim un ka netiks segti izdevumi, kas radušies pirms 2000. gada 1. janvāra un pēc šī paša gada 31. decembra.

7. Valsts sekretārs pēc ROM‑projecten lūguma gan 2000., gan 2001. gadā pārskaitīja tam avansu NLG 80 000 apmērā.

8. Valsts sekretārs ar 2002. gada 11. jūlija lēmumu darīja zināmu ROM‑projecten , ka tas nav izpildījis Lēmuma par piešķiršanu 6. pantā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru atbalsta saņēmējam bija jāuzņemas saistības ne vēlāk kā 1999. gada 31. decembrī (turpmāk tekstā – “termiņa nosacījums”). Valsts sekretārs uzdeva Komisijai jautājumu, vai šī iemesla dēļ izmaksājamā subsīdija ir jānoteic nulles līmenī, uz ko Komisijas dienesti neoficiāli atbildēja noliedzoši. Pirms tika saņemts Komisijas nostājas oficiāls apstiprinājums, valsts sekretārs noteica izmaksājamo subsīdiju NLG 69 788 apmērā bez jebkādas garantijas. Sekretārs arī lūdza ROM‑projecten atmaksāt summu NLG 90 212 apmērā.

9. Valsts sekretārs ar 2003. gada 27. februāra lēmumu noteica subsīdiju nulles līmenī un lūdza ROM‑projecten atmaksāt arī summu NLG 69 788 apmērā, motivējot ar to, ka Komisija uzskata, ka atbalsta saņēmējam bija jāuzņemas saistības ne vēlāk 1999. gada 31. decembrī.

10. Valsts sekretārs ar 2003. gada 26. maija lēmumu noraidīja ROM‑projecten sūdzību, kas iesniegta par 2002. gada 11. jūlija un 2003. gada 27. februāra lēmumiem.

11. Rechtbank te Roermond [Rērmondas Apgabaltiesa] ar 2004. gada 23. janvāra spriedumu atcēla 2003. gada 26. maija lēmumu. Tā uzdeva valsts sekretāram pieņemt jaunu lēmumu par tam iesniegto sūdzību.

12. Valsts sekretārs ar 2004. gada 16. augusta lēmumu noteica subsīdijas apmēru nulles līmenī un pieprasīja atmaksāt EUR 72 604,84, pamatojot ar to, ka ROM‑projecten nebija izpildījis termiņa nosacījumu.

13. Izskatot prasību, ko ROM‑projecten iesniedza par šo lēmumu, College van Beroep voor het bedrijfsleven [Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos] vēlas zināt, vai valsts sekretārs varēja ROM‑projecten pārmest faktu, ka tas nebija izpildījis šo nosacījumu. Šajā sakarā tiesa norāda, ka atbilstoši Nīderlandes tiesībām atbalsta saņēmējam var pārmest par šo nosacījumu tikai tad, ja viņam tas bijis darīts zināms iepriekš. Šī norma izrietot gan no tiesiskās drošības principa, gan no Nīderlandes tiesību aktiem. Tā izskatāmajā lietā minētais nosacījums nav ietverts ne 1999. gada 29. decembra lēmumā, ko pieņēmis valsts sekretārs, ne šim lēmumam pievienotajos nosacījumos. Turklāt tas neesot ietverts ne atbalsta pieteikuma veidlapā, ne tai pievienotajās piezīmēs.

14. Iesniedzējtiesa no tā secina, ka, vērtējot vienīgi no Nīderlandes tiesību viedokļa, ROM‑projecten nevar pārmest termiņa nosacījumu. Tomēr tā vēlas zināt, vai ROM‑projecten var pārmest šo nosacījumu no Kopienu tiesību viedokļa.

15. Šādos apstākļos College van Berooep voor het bedrijfsleven nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai Lēmuma [par piešķiršanu] 6. pants ir beznosacījumu un pietiekami skaidrs un precīzs, lai tas būtu tieši piemērojams valsts tiesību sistēmā?

2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

vai EKL 249. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Lēmuma par piešķiršanu 6. pants tieši uzliek personai kā gala saņēmējam pienākumu ne vēlāk kā līdz 1999. gada 31. decembrim uzņemties obligātās juridiskās saistības un, konkrētāk, ieguldīt nepieciešamos finanšu līdzekļus?

3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša:

vai dalībvalstu pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu pārkāpuma dēļ zaudētos fondus, aplūkots kopsakarā ar Kopienu tiesību principiem, dod dalībvalstīm iespēju atteikties no subsīdijas atgūšanas sakarā ar noteikuma pārkāpumu, ja attiecīgais subsīdijas saņēmējs nezināja par šo noteikumu un tam nevar pārmest šī noteikuma nezināšanu?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Ievada apsvērumi

16. Valstu tiesu un Eiropas Kopienu Tiesas sadarbības procedūrā, kas ieviesta ar EKL 234. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai izspriest lietu, kura iesniegta izskatīšanai šajā tiesā. Šajā nolūkā Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (2006. gada 23. marta spriedums lietā C‑210/04 FCE Bank , Krājums, I‑2803. lpp., 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

17. Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa savu trešo jautājumu ir uzdevusi pakārtoti, proti, gadījumam, ja iepriekš tiktu izskatīts pirmais un otrais jautājums un uz tiem tiktu sniegta apstiprinoša atbilde.

18. Ir jākonstatē, ka arī trešo jautājumu var izskatīt kā patstāvīgu un ka apstiprinoša atbilde uz to padarītu pirmo un otro jautājumu bez nozīmes. Pieņemot, ka finanšu palīdzības piešķiršanas nosacījumi, tostarp termiņa nosacījums, ir uzskatāmi par tādiem, kurus jebkurā gadījumā nevar pārmest gala saņēmējam tādēļ, ka tie viņam nav tikuši darīti zināmi, nav pamata pārbaudīt, vai minētais termiņa nosacījums ir beznosacījuma, pietiekami skaidrs un precīzs, lai uzliktu minētajam saņēmējam pienākumus.

19. Tādēļ ir lietderīgi vispirms izskatīt trešo jautājumu un pārformulēt to šādi:

“Gadījumā, ja finanšu palīdzības, ko Kopiena piešķīrusi dalībvalstij, piešķiršanas nosacījumi ir izklāstīti lēmumā par piešķiršanu, bet nav tikuši ne publicēti, ne arī šī dalībvalsts tos darījusi zināmus finanšu palīdzības gala saņēmējam – vai Kopienu tiesības nepieļauj tiesiskās drošības principa piemērošanu, lai atteiktos no tā, ka minētais saņēmējs atmaksā nepamatoti izmaksātos līdzekļus?”

Par trešo jautājumu

Tiesai iesniegtie apsvērumi

20. ROM‑projecten norāda, ka tas nav zinājis par Lēmuma par piešķiršanu 6. pantu un ka tam šādu nezināšanu nevar pārmest. Līdz ar to tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un tiesiskās drošības princips radot šķērsli finanšu palīdzības, ko tas saņēmis, atmaksāšanai. Kopienu tiesības neiestājas pret minēto principu piemērošanu, lai izslēgtu šādu atmaksāšanu, ievērojot nosacījumu, ka tiek ņemtas vērā Kopienu intereses un ja ir konstatēta saņēmēja labticība.

21. Nīderlandes valdība uzsver, ka privātpersonām ir zināmas Kopienu tiesības un ka šīm personām ir jāparedz to piemērošana. Tādējādi tā secina, ka ROM‑projecten nevar pārmest termiņa nosacījumu, jo tas par to nav ticis informēts.

22. Arī Komisija uzskata, ka ROM‑projecten nevar pārmest termiņa nosacījuma neievērošanu. Tā kā iesniedzējtiesa konstatēja, ka ROM‑projecten šis nosacījums netika darīts zināms un ka tam nevar pārmest tā nezināšanu, tiesiskās drošības princips iestājas pret to, lai minēto nosacījumu vērstu pret ROM‑projecten .

Tiesas atbilde

23. No Tiesas judikatūras izriet, ka tiesvedībās saistībā ar nepamatoti izmaksātu līdzekļu atgūšanu saskaņā ar Kopienu tiesībām, nepastāvot Kopienu tiesību normai, valsts tiesām tās ir jāizskata atbilstoši savas valsts tiesībām, ievērojot Kopienu tiesību noteiktās robežas tādā izpratnē, ka valsts tiesībās paredzētie noteikumi nevar padarīt nepamatoti izmaksāto atbalstu atgūšanu faktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, un ka valsts tiesību akti ir jāpiemēro nediskriminējošā veidā salīdzinājumā ar procedūrām, kurās paredzēts tādā pašā veidā izlemt valsts tiesvedības (1983. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās no 205/82 līdz 215/82 Deutsche Milchkontor  u.c., Recueil , 2633. lpp., 19. punkts; 1998. gada 12. maija spriedums lietā C‑366/95 Steff‑Houlberg Export  u.c., Recueil , I‑2661. lpp., 15. punkts, un 2002. gada 19. septembra spriedums lietā C‑336/00 Huber , Recueil , I‑7699. lpp., 55. punkts).

24. Par pretēju Kopienu tiesībām nevar uzskatīt arī to, ka administratīvo aktu atcelšanas jomā un valsts iestāžu nepamatoti izmaksātās finanšu palīdzības jomā valsts tiesības ņem vērā vienlaikus gan tiesiskuma, gan tiesiskās drošības principu, ievērojot, ka pēdējais princips ir daļa no Kopienu tiesiskās kārtības (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Deutsche Milchkontor  u.c., 30. punkts; 2001. gada 9. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C‑80/99 līdz C‑82/99 Flemmer  u.c., Recueil , I‑7211. lpp., 60. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Huber , 56. punkts).

25. Šis tiesiskās drošības princips it īpaši prasa, lai Kopienas tiesiskais regulējums ļauj ieinteresētajām personām precīzi zināt saistību, ko tas tiem uzliek, apjomu (1998. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑209/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil , I‑5655. lpp., 35. punkts; 2003. gada 20. maija spriedums lietā C‑108/01 Consorzio del Prosciutto di Parma un Salumificio S . Rita , Recueil , I‑5121. lpp., 89. punkts, un 2006. gada 21. februāra spriedums lietā C‑255/02 Halifax  u.c., Krājums, I‑1609. lpp., 72. punkts). Indivīdiem nepārprotami jāzina savas tiesības un pienākumi un līdz ar to jāveic atbilstoši pasākumi (1996. gada 13. februāra spriedums lietā C‑143/93 Van Es Douane Agenten , Recueil , I‑431. lpp., 27. punkts, un 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑248/0 4 Koninklijke Coöperatie Cosun , Krājums, I‑10211. lpp., 79. punkts).

26. Šī tiesiskās drošības prasība ir īpaši stingri jāievēro tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kas var radīt finansiālas sekas (2006. gada 16. marta spriedums lietā C‑94/05 Emsland‑Stärke , Krājums, I‑2619. lpp., 43. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Koninklijke Coöperatie Cosun , 79. punkts).

27. Izskatāmajā lietā vispirms, kā tas arī izriet no Lēmuma par piešķiršanu 9. panta, Nīderlande ir vienīgais šī lēmuma adresāts. Neņemot vērā faktu, ka minētais lēmums netika publicēts un tātad bija zināms vienīgi Nīderlandei, šīs valsts iestādes nedarīja zināmus ROM‑projecten Lēmumā par piešķiršanu paredzētos nosacījumus.

28. Turklāt Lēmuma par piešķiršanu ietvaros, piešķirot ROM‑projecten subsīdijas 1999. gada 29. decembrī, proti, tikai divas dienas pirms šī lēmuma 6. pantā noteiktā termiņa beigām, lai gan ROM‑projecten par šo termiņu nebija informēts, valsts sekretārs radīja situāciju, kas gandrīz noteikti izraisa termiņa nosacījumu neievērošanu.

29. Ir jākonstatē, ka šādos apstākļos Kopienas finanšu palīdzības gala saņēmējs nevar nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un līdz ar to veikt atbilstošus pasākumus.

30. Tāpat kā ROM‑projecten , Nīderlandes valdība un Komisija ir norādījuši, ka šādā situācijā, kam raksturīgs tas, ka gala saņēmējs nezināja Lēmumā par piešķiršanu paredzētos nosacījumus, tiesiskās drošības princips iestājas pret to, ka šos nosacījumus vērš pret saņēmēju.

31. Tomēr tikai gadījumā, ja minētais saņēmējs bija labticīgs attiecībā uz finanšu palīdzības izmantošanas tiesiskumu, viņš var apstrīdēt apturēšanu un atmaksāšanu. Tas, vai šis nosacījums ir izpildīts, ir jāpārbauda valsts tiesai (šajā sakarā skat. 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑298/96 Oelmühle un Schmidt Söhne , Recueil , I‑4767. lpp., 29. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Hüber , 58. punkts).

32. Visbeidzot, ir jāatgādina, ka gadījumā, ja tiesiskās drošības princips nepieļauj, ka Kopienas finanšu palīdzības saņēmējam tā ir jāatmaksā, tomēr ir jāņem vērā Kopienas intereses šīs finanšu palīdzības atgūšanā (iepriekš minētais spriedums lietā Hüber , 57. punkts).

33. Tādā situācijā kā tā, kas ir aprakstīta pamata lietā, kurā saņēmējs neatmaksā finanšu palīdzību valsts iestāžu pieļautas neuzmanības dēļ, no EKL 10. pantā paredzētā sadarbības principa izriet, ka attiecīgā dalībvalsts var būt finansiāli atbildīga par neatgūtajām summām, lai īstenotu Kopienu tiesības saņemt finanšu palīdzības atmaksu.

34. Ievērojot visu iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka gadījumā, ja finanšu palīdzības, ko Kopiena piešķīrusi dalībvalstij, piešķiršanas nosacījumi ir izklāstīti lēmumā par piešķiršanu, bet nav tikuši ne publicēti, ne arī šī dalībvalsts tos darījusi zināmus finanšu palīdzības gala saņēmējam, Kopienu tiesības pieļauj tiesiskās drošības principa piemērošanu, lai atteiktos no tā, ka šis saņēmējs atmaksā nepamatoti izmaksātos līdzekļus, ar nosacījumu, ka ir konstatēta minētā saņēmēja labticība. Šādā gadījumā attiecīgā dalībvalsts var būt finansiāli atbildīga par neatgūtajām summām, lai īstenotu Kopienu tiesības saņemt finanšu palīdzības atmaksu.

Par pirmo un otro jautājumu

35. Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz trešo jautājumu, vairs nav jāatbild ne uz jautājumu par to, vai termiņa nosacījums ir beznosacījuma un pietiekami skaidrs un precīzs, lai to tieši piemērotu valsts tiesību sistēmā, ne arī uz jautājumu, vai minētais nosacījums var tieši uzlikt pienākumus finanšu palīdzības gala saņēmējam.

Par tiesāšanās izdevumiem

36. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

gadījumā, ja finanšu palīdzības, ko Kopiena piešķīrusi dalībvalstij, piešķiršanas nosacījumi ir izklāstīti lēmumā par piešķiršanu, bet nav tikuši ne publicēti, ne arī šī dalībvalsts tos darījusi zināmus finanšu palīdzības gala saņēmējam, Kopienu tiesības pieļauj tiesiskās drošības principa piemērošanu, lai atteiktos no tā, ka šis saņēmējs atmaksā nepamatoti izmaksātos līdzekļus, ar nosacījumu, ka ir konstatēta minētā saņēmēja labticība. Šādā gadījumā attiecīgā dalībvalsts var būt finansiāli atbildīga par neatgūtajām summām, lai īstenotu Kopienu tiesības saņemt finanšu palīdzības atmaksu.