ĢENERĀLADVOKĀTES Kristīnes Štiksas-Haklas

SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 30. martā. (1)

Lieta C‑168/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Spānijas Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 89/655/EEK – Drošība un veselība, lietojot darba aprīkojumu – Ekspluatācijā esošs darba aprīkojums

I –    Ievads

1.        Šī procedūra par valsts pienākumu neizpildi attiecas uz to, vai Spānijas Karaliste ir pārkāpusi Kopienas tiesības, jo, transponējot Padomes 1989. gada 30. novembra Direktīvu 89/655/EEK par drošības un veselības aizsardzības minimālajām prasībām, darba ņēmējiem lietojot darba aprīkojumu darbā (2) (turpmāk tekstā – "Direktīva"), redakcijā ar grozījumiem, kas veikti ar 1995. gada 5. decembra Padomes Direktīvu 95/63/EK (3) (turpmāk tekstā – "Direktīva ar grozījumiem"), tā ir noteikusi papildu pielāgošanas periodu darba aprīkojumam, kas bija ekspluatācijā jau pirms 1997. gada 27. augusta – Spānijas tiesību aktu spēkā stāšanās datuma.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

2.        Direktīvas 4. panta 1. punkts nosaka:

"Noteikumi, kas attiecas uz darba aprīkojumu

1. Neskarot 3. pantu, darba devējam jāiegādājas un/vai jālieto:

a) darba aprīkojums, kas gadījumā, ja tas pirmo reizi nonācis uzņēmuma un/vai iestādes darba ņēmēju rīcībā pēc 1992. gada 31. decembra, atbilst:

[..]

ii) I pielikumā noteiktajām minimālajām prasībām [..];

b) darba aprīkojums, kas gadījumā, ja tas atrodas uzņēmuma un/vai iestādes darba ņēmēju rīcībā līdz 1992. gada 31. decembrim, atbilst I pielikumā noteiktajām minimālajām prasībām ne vēlāk kā četrus gadus pēc minētā datuma."

3.        Direktīva ar grozījumiem papildināja Direktīvas I pielikuma 1. punktu ("Vispārīgā piezīme") ar šādu daļu:

"Šādas minimālās prasības, ja tās piemēro attiecībā uz ekspluatācijā esošu darba aprīkojumu, neprasa obligāti veikt tos pašus pasākumus, kā būtiskās prasības attiecībā uz jaunu darba aprīkojumu."

I pielikuma 2. un 3. punkts ietver vispārējās un speciālās darba aprīkojumam piemērojamās minimālās prasības."

B –    Valsts tiesības

4.        1997. gada 18. jūlija Karaliskā dekrēta Nr. 1215/1997 vienīgais pārejas noteikums, kas nosaka drošības un veselības aizsardzības minimālās prasības, darba ņēmējiem lietojot darba aprīkojumu (4) (turpmāk tekstā – "Karaliskais dekrēts"), paredz pārejas režīmu darba aprīkojumam, ko ekspluatācijā izmantoja jau pirms 1997. gada 27. augusta – Karaliskā dekrēta spēkā stāšanās dienas.

5.        1. punkta otrā, trešā un ceturtā daļa nosaka, ka Nodarbinātības dienests var apstiprināt plānu, paredzot darba aprīkojuma pielāgošanu Direktīvas I pielikuma prasībām (turpmāk tekstā – "pielāgošanas plāns"), tad, ja atsevišķās nozarēs, ņemot vērā specifiskus objektīvus apstākļus, Direktīvas noteikto darba aprīkojumu nevar pielāgot tās I pielikuma prasībām divpadsmit mēnešu laikā (5) pēc Karaliskā dekrēta spēka stāšanās dienas.

6.        Plāns tiek apstiprināts, pamatojoties uz argumentētu pieprasījumu no darba devēju visvairāk pārstāvētajām apvienībām šajā nozarē. Turklāt tas tiek veikts pēc konsultācijām ar darba ņēmēju pārstāvjiem, darba inspekciju un sociālo apdrošināšanu, kā arī Valsts darba drošības un higiēnas institūtu. Pielāgošanas plāna apstiprināšanas pieprasījumā ir jānorāda tehniski pielāgojamo problēmu nopietnība un apjoms, kā arī tas, vai pastāv alternatīvi preventīvi pasākumi, kuri garantē atbilstošu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību. Apstiprināšana var būt pilnīga vai daļēja. Pieprasījums ir jāiesniedz deviņu mēnešu termiņā, skaitot no Karaliskā dekrēta spēkā stāšanās datuma, un par to ir jāpieņem lēmums nākamo trīs mēnešu laikā. Pielāgošanas plāna ilgums nevar pārsniegt piecus gadus. Uzņēmumi, uz kuriem minētais plāns attiecas, pamatojoties uz minēto plānu, var pieprasīt tā piemērošanu; šo pieprasījumu no jauna izskata kompetentās iestādes, kuras ar jaunu administratīvu aktu to var pilnībā vai daļēji pieņemt vai noraidīt vai papildināt ar atsevišķiem nosacījumiem.

III – Priekšvēsture, pirmstiesas procedūra un prasība

7.        Ar 1996. gada 26. septembra spriedumu (6) Tiesa atzina, ka, nepieņemot pārejas noteikumus noteiktajā termiņā, Spānijas Karaliste ir pārkāpusi Direktīvu. Karaliskais dekrēts tika pieņemts 1997. gadā nolūkā transponēt Direktīvas noteikumus Spānijas tiesībās.

8.        Komisija, uzskatot, ka Karaliskajā dekrētā paredzētais pārejas režīms darba aprīkojumam, kas bija ekspluatācijā pirms dekrēta stāšanās spēkā, pārkāpj Direktīvu, 2000. gadā uzsāka jaunu procedūru pret Spānijas Karalisti par valsts pienākumu neizpildi. Pēc tam, kad Komisija bija brīdinājusi Spāniju un pieprasījusi iesniegt paskaidrojumus, 2002. gada 1. jūlijā Komisija izdeva argumentētu atzinumu, aicinot divu mēnešu laikā veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu Spānijas tiesību aktu atbilstību Direktīvai. Spānijas valdība atbildēja ar 2002. gada 31. jūlija vēstuli, apstrīdot valsts pienākumu neizpildi.

9.        Komisija 2003. gada 10. aprīlī cēla Tiesā prasību pret Spānijas Karalisti atbilstoši EKL 226. pantam, kas Tiesas kancelejā ir reģistrēta 2003. gada 11. aprīlī.

Komisija lūdz Tiesu:

1)      atzīt, ka, Karaliskā dekrēta vienīgā pārejas noteikuma 1. punktā paredzot papildu pielāgošanas periodu darba aprīkojumam, kas jau ir nodots uzņēmuma un/vai iestādes darba ņēmēja rīcībā pirms 1997. gada 27. augusta, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 10. un 249. pants un Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts Direktīvas ar grozījumiem redakcijā;

2)      piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Spānijas Karaliste lūdz Tiesu:

–        noraidīt prasību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV – Par valsts pienākumu neizpildi

A –    Lietas dalībnieku galvenie argumenti

10.      Komisija uzskata, ka Spānijas [tiesību] normas, ar ko atļauj pielāgošanas plānu, paredz ilgāku pielāgošanas periodu nekā Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts tādējādi, ka tās atļauj izmantot ekspluatācijā esošu, ar Direktīvu nesaskaņotu darba aprīkojumu pēc 1996. gada 31. decembra, vajadzības gadījumā līdz pat 2003. gada 27. augustam. Šāds režīms nav ietverts arī Direktīvas I pielikuma vispārīgajā piezīmē, kuru ievieš Direktīva ar grozījumiem; šī vispārīgā piezīme neatļauj pagarināt Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārejas termiņu.

11.      Spānijas valdība uzskata, ka Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts nav pretrunā Spānijas [tiesību] normām par pielāgošanas plāniem. Pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētajām valsts [tiesību] normām pēc 2003. gada 27. augusta vairs nav faktiskas ietekmes. Tomēr Spānijas valdība principiāli uzskata, ka pielāgošanas plānu režīms nepagarina Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta transponēšanas termiņu. Tieši pretēji – tas attiecas uz to, kā transponēt Direktīvas ar grozījumiem I pielikuma vispārīgajā piezīmē ietverto iespēju attiecināt uz jau ekspluatējamu darba aprīkojumu ne tik stingras prasības kā šī I pielikuma 2. un 3. punktā minētās.

B –    Vērtējums

12.      Kopienu pienākums transponēt direktīvas izriet, no vienas puses, tieši no pašas direktīvas un, no otras puses, no EKL 249. panta trešās daļas un EKL 10. panta. Šajā lietā runa ir par to, vai Spānijas pielāgošanas plānu [tiesību] normas pārkāpj Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

13.      Attiecībā uz Spānijas valdības argumentu par Karaliskā dekrēta vienīgā pārejas noteikuma iedarbības [termiņa] pagarināšanu līdz 2003. gada 27. augustam, uzreiz ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts pienākumu neizpilde ir jānovērtē, ņemot vērā stāvokli, kāds tas ir, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam (7). Šis termiņš beidzās 2002. gada 1. septembrī. Šajā datumā vēl varēja piemērot tos pielāgošanas plānus, kas principā bija apstiprināti līdz 2003. gada 27. augustam, tādējādi šajā datumā vēl pastāvēja valsts juridiskā situācija, kuru Komisija kritizē.

14.      Attiecībā uz lietas dalībnieku argumentiem par sakarību starp Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu un tās I pielikuma grozīto vispārīgo piebildi ir jānorāda:

15.      No Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka 1992. gada 31. decembrī dalībvalstīs ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu (turpmāk tekstā – "ekspluatācijā esošais darba aprīkojums") jebkurā gadījumā varētu lietot līdz 1996. gada 31. decembrim, proti, neatkarīgi no riska pakāpes, ko tas rada darba ņēmējiem. Savukārt saskaņā ar Direktīvas sākotnējo redakciju ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu pēc 1997. gada 1. janvāra var lietot tikai tad, ja tas atbilst Direktīvas I pielikuma 2. un 3. punkta prasībām.

16.      Tomēr Direktīva ar grozījumiem stājās spēkā agrāk, proti, 1996. gada 19. janvārī. (8) Ņemot vērā to, ka Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts tā grozītajā redakcijā norāda uz Direktīvas "I pielikumu", Spānijas Karalistei bija tiesības no šī brīža pieņemt valsts normas attiecībā uz ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu, ņemot vērā papildināto vispārīgo piezīmi Direktīvas ar grozījumiem redakcijā. Grozītā vispārīgā piebilde ļauj dalībvalstīm ekspluatācijā esošam darba aprīkojumam nepieprasīt "[obligāti veikt] tos pašus pasākumus kā būtiskās prasības attiecībā uz jaunu darba aprīkojumu".

17.      Ņemot vērā to, ka dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu tā sākotnējā redakcijā varēja atļaut [lietot] ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu uz noteiktu laiku pat tad, ja tas nemaz nebija saskaņots ar I pielikuma prasībām, tās, bez šaubām, piemērojot Direktīvas sākotnējo redakciju, varēja atļaut [lietot] arī ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu, kas bija tikai daļēji saskaņots ar jaunā aprīkojuma prasību līmeni, jo tāda rīcība arī netiktu saukta par "tiem pašiem pasākumiem".

18.      Tādējādi Direktīvas I pielikuma vispārīgo piebildi, ko papildina Grozītā direktīva, acīmredzot nevar saprast tādējādi, ka tā grozītu Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, turpmāk atļaujot dalībvalstīm pieņemt normas, saskaņā ar kurām ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu, kas pēc būtības "neatbilst tām pašām" prasībām, kurām atbilst jaunais aprīkojums, var lietot arī pēc 1996. gada 31. decembra, un principā to atļaut [lietot] neierobežotu laiku. Gluži otrādi, ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu, kas nemaz nav saskaņots ar Direktīvas I pielikuma prasībām, nevar lietot pēc 1997. gada 1. janvāra.

19.      Tomēr formulējums "ne tie paši" neļauj konstatēt norādes uz aizsardzības līmeni, ko piemēro ekspluatācijā esošajam darba aprīkojumam. No tā izriet vispārīgs princips, ka tas, vai šāds aprīkojums ir izmantojams, ir noteiktā mērā jānovērtē, ievērojot I pielikuma noteikumus. Tādējādi šķiet, ka valsts transponēšanas noteikumiem nevar piemērot pārāk augstas prasības.

20.      Izskatās, ka šajā ziņā pielāgošanas plānu sistēma no tās satura viedokļa atbilst Direktīvas I pielikuma grozītajai vispārīgajai piezīmei:

Apstiprinot pielāgošanas plānu, ir jāievēro, ka darba drošību un veselību garantē normas, kas attiecas uz ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu. Arī arodbiedrības un valsts iestādes iesaistās darba drošības un veselības nodrošināšanā nolūkā garantēt darba ņēmēju interešu aizsardzību. Runa nav par vispārēju atļauju; tieši pretēji, ekspluatācijā esošā darba aprīkojuma [turpmākas lietošanas] atļauja tiek īstenota divos posmos (pielāgošanas plāni un individuālās atļaujas, ko vajadzības gadījumā piešķir ar nosacījumiem), kuru laikā katru reizi tiek izvērtētas esošās intereses. Visbeidzot, ekspluatācijā esošā darba aprīkojuma pielāgošanas režīms ir ierobežots laikā.

21.      Tomēr uz pielāgošanas plāniem attiecināmo [tiesību] normu materiālās piemērošanas joma nav saderīga ar Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

22.      Faktiski ar Direktīvas I pielikumu papildinātā vispārīgā piezīme noteikti var grozīt to režīmu, saskaņā ar kuru ekspluatācijā esošo darba aprīkojumu var izmantot turpmāk, bet nevis to režīmu, kuru ievieš Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ar ko nosaka datumu, no kura atkāpi attiecina uz "ekspluatācijā esošo" darba aprīkojumu. Arī šeit runa ir tikai par to darba aprīkojumu, kas 1992. gada. 31. decembrī jau bija ekspluatācijā. (9)

23.      Taču Karaliskais dekrēts attiecas uz visu to darba aprīkojumu, kas bija ekspluatācijā pirms 1997. gada 27. augusta. Līdz ar to saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem principā pastāv iespēja, ka darba aprīkojuma, kas tika izmantots tikai pēc 1992. gada 31. decembra, turpmāka lietošana tiek atļauta, pamatojoties uz pielāgošanas plānu pat tad, ja tas nav saskaņots ar Direktīvas I pielikuma 2. un 3. punkta prasībām.

24.      Tādējādi Spānijas Karaliste nav izpildījusi Kopienas pienākumus, kas izriet no Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta un tās I pielikuma vispārīgās piezīmes Direktīvas ar grozījumiem redakcijā, jo Karaliskais dekrēts ļauj nesaskaņot darba aprīkojumu ar Direktīvas I pielikuma 2. un 3. punkta prasībām pat tad, ja tas ir nodots ekspluatācijā pēc 1992. gada 31. decembra.

V –    Secinājumi

25.      Tādējādi piedāvāju Tiesai lemt šādi:

1)      tā kā Spānijas Karaliste ar 1997. gada 18. jūlija Karaliskā dekrēta Nr. 1215/1997 vienīgā pārejas noteikuma 1. punktu, kas nosaka [darba] drošības un veselības aizsardzības minimālās prasības, darba ņēmējam lietojot darba aprīkojumu, sniedza papildu pielāgošanas perioda iespēju darba aprīkojumam, kas jau ir nodots uzņēmuma un/vai iestādes darba ņēmēja rīcībā pēc 1992. gada 31. decembra, Spānijas Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, ko tai uzliek EKL 10. un 249. pants un Padomes 1989. gada 30. novembra Direktīvas 89/655/EEK par drošības un veselības aizsardzības minimālajām prasībām, darba ņēmējiem lietojot darba aprīkojumu darbā, 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts, un Direktīvas I pielikuma vispārīgā piezīme ar grozījumiem, kas veikti ar 1995. gada 6. decembra Padomes Direktīvu 95/63/EK;

2)      Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2  – OV L 393, 13. lpp.

---

3  – OV L 335, 28. lpp.

---

4  – BOE Nr. 188, 07.08.1997., 24063. lpp.

---

5  – Šis pirmais divpadsmit mēnešu vispārējais pārejas termiņš (Karaliskā dekrēta 1. panta pirmā daļā) pats par sevi argumentētajā atzinumā tika izvirzīts kā atsevišķs pārkāpums; tomēr savā prasības pieteikumā Komisija skaidri ir apstrīdējusi tikai tos noteikumus, kuri attiecas uz pielāgošanas plāniem.

---

6  – Spriedums lietā C‑79/95 Komisija/Spānija, Recueil 1996, I‑4679. lpp.

---

7 – 2000. gada 30. novembra spriedums lietā C‑384/99 Komisija/Beļģija, Recueil 2000, I‑10633. lpp., 16. punkts.

---

8  – EK līguma 191. panta 2. punkts (jaunajā redakcijā – EK līguma 254. panta 2. punkts): divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī" (spāņu valodas versijā – 1995. gada 30. decembrī).

---

9  – Raugoties no praktiskā viedokļa, šai ekspluatācijā esošā darba aprīkojuma turpmākai izmantošanai pakāpeniski bija jāzaudē nozīme amortizācijas dēļ, parastas nolietošanās dēļ u. tml.