ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ–JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 9. septembrī (1)

Lieta C‑104/03

St. Paul Dairy Industries NV

pret

Unibel Exser BVBA

[Gerechtshof te Amsterdam (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Briseles konvencija – Tiesības pieņemt pagaidu vai drošības pasākumus

Ievads

Izskatāmā lieta attiecas uz jautājumu par to, vai Nīderlandes tiesībās paredzētā liecinieku pirmstiesas nopratināšanas kārtība ietilpst Briseles konvencijas (2) piemērošanas jomā. Konkrēti ir jānoskaidro, vai šāda veida pasākums būtu kvalificējams kā “pagaidu vai drošības pasākums” Konvencijas 24. panta izpratnē.

I –    Pamata prāva

1.     Būtiskie apstākļi tiesvedībā, kurā radies šis prejudiciālais jautājums, ir minēti rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu.

2.     Ar 2002. gada 23. aprīļa rīkojumu Rechtbank te Haarlem (Hārlemas Pirmās instances tiesa, Nīderlande) noteica Nīderlandē dzīvojoša liecinieka “pagaidu nopratināšanu” (voorlopig getuigenverhoor). Minētais pasākums tika noteikts pēc sabiedrības UnibelExser BVBA (turpmāk tekstā – “Unibel”) ar sēdekli Stekenē [Stekene] (Beļģija) iesniegtā pieteikuma prāvā pret uzņēmumu St. Paul Dairy Industries NV (turpmāk tekstā – “St. Paul”), kas reģistrēta Lokerenē [Lokeren] (Beļģija).

3.     Šo rīkojumu St. Paul apelācijas kārtībā pārsūdzēja Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas apgabala Apelāciju tiesa), lūdzot to atcelt tāpēc, ka tas neietilpstot Nīderlandes Pirmās instances tiesas jurisdikcijā, vai atzīt attiecīgo liecību par nepieņemamu. Savukārt Unibel lūdza Gerechtshof atzīt apelācijas sūdzību par nepieņemamu vai to noraidīt, nosakot, ka rīkojums ir izpildāms pagaidu kārtā.

4.     Taču rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu nav ne mazākās norādes uz tā pamatā esošās prāvas būtību. Tiesas sēdē St. Paul pārstāvis paskaidroja, ka strīds starp pusēm esot pastāvējis jautājumā par atlīdzības apjoma noteikšanu par kaitējumu un zaudējumiem, kas viņa pārstāvētajam uzņēmumam nodarīti iekārtas, ko St. Paul ražotnē uzstādījusi Unibel, nepareizas darbības rezultātā.

II – Prejudiciālie jautājumi

5.     Gerechtshof apturēja tiesvedību minētajā prāvā un atbilstoši 1971. gada 3. jūnija Protokolam par Tiesas sniegto Briseles konvencijas interpretāciju uzdeva Tiesai šādus divus prejudiciālos jautājumus:

1)         Vai Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering (Nīderlandes Civilprocesa Kodekss) 186. un turpmākie panti par “liecinieku nopratināšanu pirms prasības celšanas” ietilpst Briseles konvencijas piemērošanas sfērā, ievērojot arī faktu, kā paredzēts minētajos pantos, ka šīs procedūras mērķis ir nodrošināt iespēju ne vien iegūt liecības iespējami drīz pēc tam, kad notikuši strīda fakti, un nodrošināt, ka pierādījumi nepazūd, bet arī it īpaši dot iespēju personām, kuras varētu skart civillietu tiesā celta prasība – proti, personām, kuras apsver iespēju celt šādu prasību, tām, kuras sagaida, ka pret tām tiks celta šāda prasība, vai trešajām personām, kuras šāda prasība skar citādā veidā – iespēju iepriekš noskaidrot faktus (kurus tās, iespējams, pilnībā nepārzina), kā arī ļaut tām labāk novērtēt savu situāciju, it īpaši attiecībā uz tās puses identificēšanu, pret kuru ceļama prasība?

2)         Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šāda tiesību norma šajā gadījumā var būt pasākums Briseles konvencijas 24. panta izpratnē?

III – Iesniedzējtiesas sniegtie apsvērumi

6.     Rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu Gerechtshof ir minējusi vairākus apsvērumus:

Netiek apstrīdēts, ka prāvas puses ir reģistrētas Beļģijā, ka strīdā izskatāmās tiesiskās attiecības regulē Beļģijas tiesības, ka šī lieta ir piekritīga Dendermondes tiesas Sintniklāsas [St. Niklaas] nodaļai Beļģijā, ka par šo pašu priekšmetu nav iesniegtas prasības Nīderlandē (nedz arī Beļģijā, nedz kur citur) un ka Unibel norādītais liecinieks A. C. Šipers [A. C. Schipper] dzīvo Cāndamā [Zaandam], Nīderlandē.

2002. gada 1. martā spēkā stājušās Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (3) 66. panta 1. punktā noteikts, ka to piemēro vienīgi tiesvedībā, kas uzsākta pēc minētā datuma. Ievērojot, ka atbilstoši nolēmumā norādītajam Unibel sākotnējais pieteikums rechtbank kancelejā tika iesniegts 2002. gada 5. februārī, minētā regula šajā lietā nav piemērojama, ja uzskata, ka pieteikums veikt liecinieku nopratināšanu pirms pierādījumu iesniegšanas ir kvalificējams kā tiesvedība minētā panta izpratnē.

Pušu viedokļi atšķiras vairākos jautājumos: vai pieteikums veikt liecinieku nopratināšanu pirms pierādījumu sniegšanas gadījumā, kad prasība vēl nav celta, i) ietilpst Briseles konvencijas piemērošanas jomā, un apstiprinošas atbildes gadījumā ii) vai tas uzskatāms par pasākumu minētās Konvencijas 24. panta izpratnē. Unibel uz šiem jautājumiem atbild apstiprinoši, turpretī St. Paul – noliedzoši.

IV – Piemērojamās valsts tiesību normas

7.     Nīderlandes Civilprocesa kodeksa (Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering, turpmāk tekstā – “NCK”) 186. panta 1. punkts paredz, ka gadījumos, kad likums atļauj liecinieku liecības, tiesa pēc ieinteresētās personas pieteikuma var noteikt liecinieku pagaidu nopratināšanu, pirms uzsākta lietas izskatīšana pēc būtības.

8.     Saskaņā ar tā paša tiesību akta 187. pantu liecinieka pagaidu nopratināšanas noteikšana ir teritoriāli piekritīga Nīderlandes tiesai, kuras jurisdikcijā atrodas nopratināmās personas dzīvesvieta vai atrašanās vieta. Šajā nopratināšanā parasti tiek pieaicināta pretējā puse.

9.     Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) 1995. gada 24. marta rīkojumā (4) ir precizējusi šīs procesuālās darbības iespējamos mērķus: tās mērķis ir ne vien iegūt liecības iespējami drīzāk pēc strīda pamatā esošo faktu iestāšanās, šādi novēršot pierādījumu zudumu, bet arī un galvenokārt ļaut ikvienai personai, ko vēlāk tiesā celta prasība civillietā var skart kā iespējamo prasītāju vai atbildētāju, iepriekš noskaidrot faktus, kas ļautu tai labāk novērtēt savu procesuālo stāvokli, lai, piemēram, varētu identificēt to personu, pret kuru būtu ceļama prasība.

V –    Tiesvedība Tiesā

10.   Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2003. gada 6. martā. Savus rakstveida apsvērumus iesniedza gan Unibel, gan Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija.

11.   Lieta tika nodota izskatīšanai Tiesas pirmajai palātai.

2004. gada 14. jūlijā noturētajā atklātajā tiesas sēdē bija pārstāvēta St. Paul un Komisija.

VI – Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

12.   Unibel uzskata, ka NCK 186. pantā paredzētā liecinieku pagaidu nopratināšana ietilpst Konvencijas 24. panta piemērošanas jomā, jo tās uzdevums ir saglabāt faktisko vai juridisko situāciju. Tās pagaidu raksturs izriet no apstākļa, ka šādi iegūtas liecības nebūt obligāti nav galīgi pierādījumi, izskatot lietu pēc būtības. Turklāt NCK 186. pants ir vienīgais Beļģijas pavalstniekam pieejamais pamats, lai saņemtu liecinieka liecību Nīderlandē pirms prasības celšanas.

13.   Veikusi gramatisku un teleoloģisku interpretāciju, Vācijas valdība secina, ka Konvencija neaptver šādu pagaidu nopratināšanu, jo šīs procesuālās darbības iznākumā pieņemamais nolēmums nav atzīstams un izpildāms saskaņā ar Konvencijas 25. pantu. Strīdā aplūkotā procesuālā darbība esot paredzēta, nevis lai regulētu pušu tiesiskās attiecības, bet gan lai sniegtu organizatorisku atbalstu ar drošības pasākuma palīdzību.

14.   Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka Konvencijas 24. pants esot jāinterpretē tādējādi, ka tas neizslēdz pagaidu pasākumus, kas pieņemti pirms prasības celšanas. Otrajā jautājumā, kura pieņemamību tā apšauba, šī valdība uzskata, ka viena puse nevar izmantot 24. pantu, lai pret otru pusi vērstu pierādījumu sniegšanas pieteikumus, nenodrošinot pienācīgas procesuālas garantijas.

15.   Savukārt Komisija atgādina, ka 24. pants esot piemērojams vienīgi gadījumā, kad piemērojama pati Konvencija. Turklāt tā apgalvo, ka liecinieku pagaidu nopratināšanai nepiemītot atgriezeniskums, kas atbilstoši Tiesas judikatūrai raksturo 24. pantā paredzētos pagaidu pasākumus.

16.   Arī tiesas sēdē St. Paul neatzina, ka NCK 186. pantā paredzētā procesuālā darbība ietilpst Briseles konvencijas piemērošanas jomā.

VII – Prejudiciālo jautājumu analīze

17.   Pirmais prejudiciālais jautājums ir vērsts uz to, vai konkrētā Nīderlandes civilprocesuālajās tiesībās paredzētā liecinieku pagaidu nopratināšanas procedūra (5) ietilpst Briseles konvencijas jomā, savukārt ar otro tiek vaicāts, vai tā kvalificējama kā minētās Konvencijas 24. pantā paredzētais drošības pasākums.

18.   Tā kā šķiet maz ticams, ka šajā lietā aplūkojamajai procedūrai, kas nav paredzēta strīda izšķiršanai pēc būtības, būtu piemērojama kāda cita Konvencijas norma, izņemot tās 24. pantu, abi jautājumi būtu jāapvieno jautājumā par to, vai NCK 186. pantā paredzētā liecinieku pagaidu nopratināšana ir uzskatāma par kādu no minētajā 24. pantā paredzētajām darbībām. Cits risinājums, protams, būtu uzskatīt, ka ar pirmo jautājumu tiek mēģināts abstrakti noskaidrot, vai attiecībā uz liecinieku pagaidu nopratināšanu ir piemērojama Konvencija, savukārt ar otro noskaidrojot konkrēto normu, kas uz šo procedūru būtu attiecināma. Tomēr es uzskatu, ka šis pēdējais risinājums ir ne vien samākslots, bet arī nekā citādi lietderīgi nepapildina pirmo.

19.   Jebkurā gadījumā, lai skatītu jautājumu par Konvencijas piemērojamību, jābūt izpildītiem citiem nosacījumiem. Lai gan formāli tie skar pieņemamību, tie ir tik cieši saistīti ar izskatīšanu pēc būtības, ka tos analizēšu kopā.

Par pieņemamību un lietas būtību

20.   Lietā ir vairāki aspekti, kas skar tās pieņemamību. Pirmkārt, lai tiesvedība ietilptu Briseles konvencijas piemērošanas jomā, tai jāattiecas uz civiltiesisku vai komerctiesību jautājumu un jāskar strīds ar starptautisku elementu. Ņemot vērā, ka ar pagaidu vai drošības pasākumiem tiek nodrošinātas ļoti dažādas tiesības, tie Konvencijā tiek iekļauti nevis paši par sevi, bet gan atkarībā no tā, kādas tiesības ar tiem tiek nodrošinātas. Uz Konvenciju nevar atsaukties saistībā ar pagaidu vai drošības pasākumiem lietās, kuras tā neaptver (6).

21.   Turklāt, nepastāvot nekādiem citiem ierobežojumiem, strīda pamatā esošo liecinieku nopratināšanu varētu uzskatīt par “pagaidu vai drošības pasākumiem” Konvencijas 24. panta izpratnē.

22.   Saskaņā ar tās 1. pantu Konvenciju piemēro civilajās un komerclietās jebkurā tiesā, no tās piemērošanas jomas izslēdzot lietas par fizisku personu tiesībspēju un rīcībspēju, laulāto mantiskajām attiecībām, testamentiem, mantošanu, bankrotu, maksātnespējīgās personas vienošanos ar kreditoriem, kā arī citas tamlīdzīgas procedūras, sociālo apdrošināšanu un šķīrējtiesu darbību.

23.   Lai gan rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu nav norādes uz prāvas pamatā esošā strīda būtību, no St. Paul pārstāvja tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem un, iepazīstoties ar lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu pievienotajiem dokumentiem, var secināt, ka prāvas pamatā ir domstarpības jautājumā par atlīdzības apmēra aprēķinu par zaudējumiem, kas nodarīti tehniskas iekārtas nepareizas darbības rezultātā. Pamatprasījums šķiet pamatots ar divu uzņēmēju starpā noslēgtu vienošanos vai likumā noteiktu civiltiesisko atbildību (7). Tādēļ tas vai nu ir, vai varētu būt civiltiesiska vai komerciāla rakstura strīds. Jebkurā gadījumā tas ir jānoskaidro valsts tiesai.

24.   Lielāka nozīme ir iebildumam attiecībā uz to, vai prāvā ir starptautisks elements.

25.   Konvencijā šis jēdziens tieši definēts netiek. Taču preambulā tiek atzīts, ka ir svarīgi noteikt Līgumslēdzēju pušu tiesu “starptautisko jurisdikciju” (8). Turklāt, ņemot vērā normu, kas ir tās tiesiskais pamats, proti, agrākā EK Līguma 220. pantu (pašreiz, pēc grozījumiem – EKL 293. pants), no tiesību akta mērķa izriet, ka Konvencijas pamatā ir tie paši mērķi, kas Kopienai, kuras vajadzībām tā kalpo (9) un kuras likumdošanas darbs ir vērsts uz tiesiskajām attiecībām, kas var radīt šķēršļus pārrobežu tirdzniecībā. Citiem vārdiem sakot, Konvenciju nav paredzēts padarīt par vienīgo tiesību aktu, kas nosaka lietu piekritību situācijās, kas neskar iekšējā tirgus izveidi, proti, gadījumos, kad noteicošo elementu kopums atrodas kādas dalībvalsts robežās.

26.   Šajā lietā, kā izriet no rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, strīda puses ir Beļģijai piederīgas personas un to savstarpējās tiesiskās attiecības regulē Beļģijas tiesības. Savukārt procesuālā darbība, no kuras izriet šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiek veikta Nīderlandes tiesā Nīderlandē. Tādēļ saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli strīdam nenoliedzami ir pārrobežu elementi.

27.   Tas vien, ka tiesvedību Nīderlandes teritorijā uzsāk divi beļģu uzņēmumi, šo tiesvedību nepadara starptautisku, jo ir jābūt arī pietiekamai saiknei ar kādu starptautisku elementu. Tā tas noteikti būtu bijis gadījumā, ja Nīderlandē veiktās procedūras uzskatītu par procesuālu darbību, ko veic papildus citai, piemēram, Beļģijā uzsāktai pamata tiesvedībai. Šāds elements tomēr nepastāvētu, ja Nīderlandē notiekošo procesu uzskatītu par patstāvīgu un nesaistītu ar Beļģijā turpmāk iespējamo tiesvedību.

28.   Tiesas rīcībā nav informācijas, lai konstatētu pietiekamu saikni starp lūgto liecinieka pagaidu nopratināšanu un iespējamo tiesvedību citā dalībvalstī.

29.   Vairāki lietas dalībnieki ir norādījuši uz to, ka tā saucamajai liecinieku pagaidu nopratināšanai nebūt ne vienmēr piemīt šāda saikne. Bez šaubām, šādi iegūtām liecībām visbūtiskākā nozīme parasti ir citas tiesvedības ietvaros. Taču nedz to izpildi, nedz spēkā esamību likums nepakārto prasības celšanai noteiktā termiņā. Turklāt, pieņemot, ka atbilstoši Hoge Raad apgalvotajam tās uzdevums parasti ir kalpot par līdzekli noderīgas informācijas iegūšanai, lai novērtētu labvēlīga iznākuma izredzes nākotnē iespējamā tiesvedībā vai identificētu personu, pret kuru ceļama prasība, nekādi nav izslēdzams, ka to izmanto pirms citas tiesvedības.

30.   Ja šajā lietā lūgums veikt liecinieku pagaidu nopratināšanu kalpotu šādam mērķim, varētu izrādīties grūti konstatēt pietiekami nozīmīgu saikni starp šo pasākumu un sekojošu tiesvedību un tādējādi šajā gadījumā nebūtu starptautiska rakstura prāvas.

31.   Viss iepriekš izklāstītais liek domāt, ka liecinieku pagaidu nopratināšana Konvencijas izpratnē ir nevis drošības pasākums, bet gan drīzāk patstāvīga pierādījumu iegūšanas darbība. Pati par sevi tā nevar padarīt par starptautisku citu pamata tiesvedību, no kuras tā ir pietiekoši nošķirta.

32.   Salīdzinošajās Eiropas tiesībās arī ir paredzēti līdzekļi, kas ļauj iegūt pierādījumus pirms prasības celšanas tiesā. Parasti tie ir īpaši vērsti uz pierādījumu nodrošināšanu (10), lai lūgumu saņēmusī tiesa varētu pārbaudīt apgalvotā zuduma iespējas pamatotību (11), pierādāmo faktu attiecināmību uz prāvas izskatīšanu (12) vai ticamu pierādījumu pastāvēšanu, kas apstiprinātu tiesvedības nepieciešamību (13). Šādus pasākumus atļaut piekrīt tai tiesai, kas ir iepazinusies ar lietas būtību, un vienīgi izņēmuma gadījumos tiesai, kuras jurisdikcijā atrodas norādītais liecinieks (14).

33.   Dānijas un Spānijas tiesību sistēmās pierādījumu iepriekšēju iegūšanu turklāt ļauts izmantot, lai noskaidrotu strīda izspriešanai būtiskus faktus.

34.   Ņemot vērā, ka trūkst informācijas par strīdā aplūkotā lūguma veikt liecinieka nopratināšanu konkrēto nolūku, šajā gadījumā nav iespējams galīgi izlemt, vai strīdam ir starptautisks raksturs.

35.   Tādēļ šis jautājums ir jāizlemj valsts tiesai. Tiesas judikatūru par pārrobežu elementa nepieciešamību vispārināti attiecinot uz tiesu jurisdikciju noteikšanu Kopienā, var apstiprināt, ka Konvencijas noteikumus nepiemēro pasākumiem, kas īstenoti vienas dalībvalsts teritorijā, jautājumu par šāda apstākļa pastāvēšanu noskaidrojot atbilstoši faktiem, kuri jākonstatē valsts tiesai (15).

36.   Šis risinājums atbilst Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru apstākļi, kuri var pamatot lūgto pasākumu izpildi vai atteikumu tos izpildīt, ir jāizvērtē tiesai, kuras jurisdikcijā atrodas to priekšmets (16).

37.   Visbeidzot, ir jānoskaidro, vai, pat pieņemot, ka ir izpildīti iepriekš minētie nosacījumi, NCK 186. pantā paredzētā procedūra ietilpst kādā no abiem Konvencijā paredzētajiem gadījumiem. Tā kā tās izvirzītais mērķis nav strīda izspriešana pēc būtības, neviens cits noteikums, izņemot Konvencijas 24. pantu, to neaptver. Uz to norāda pašas Gerechtshof formulējums, uz šo normu atsaucoties savā otrajā prejudiciālajā jautājumā. Tas pats turklāt arī tieši vai netieši izriet no lietas dalībnieku sniegtajiem apsvērumiem.

38.   Tātad, lai noskaidrotu, vai liecinieku pagaidu nopratināšana ir pielīdzināma drošības pasākumam, vispirms jānoskaidro, kas saprotams ar šāda veida pasākumu.

39.   Saskaņā ar Konvencijas 24. pantu:

“Līgumslēdzējas valsts tiesā var iesniegt prasības pieteikumu par tādiem pagaidu pasākumiem, ietverot drošības pasākumus, kurus attiecīgajā valstī paredz tiesību akts, pat ja saskaņā ar šo Konvenciju lietas būtība ir citas Līgumslēdzējas valsts tiesu jurisdikcijā.”

40.   Šo jautājumu Tiesa ir vairākkārt izlēmusi, apstiprinot, ka šāda veida pasākums var tikt veikts pirms prasības celšanas pēc būtības (17).

41.   Jautājumā par šos pasākumus raksturojošajām iezīmēm tā ir atgādinājusi, ka tiem jābūt paredzētiem, lai saglabātu faktisko vai juridisko situāciju, lai nodrošinātu tiesības, kuru atzīšanu parasti lūdz (vai, kā izriet no iepriekš izklāstītā, varētu lūgt) tiesai, kas izskata lietu pēc būtības (18).

42.   Šā veida pasākumu atļaušanai ir nepieciešams, lai tiesa, kurai ir jurisdikcija, rīkotos ar īpašu uzmanību un labi pārzinātu faktiskos apstākļus, kādos iestāsies pasākuma sekas. Atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem un it īpaši komerciālajai praksei tai jābūt tiesīgai ierobežot savu atļauju laika ziņā vai attiecībā uz tās mantas vai preču veidu, pret ko vēršami pasākumi, kurus tiek lūgts veikt, pieprasīt banku galvojumus, iecelt administratoru un vispārīgi tā izpildi pakārtot visiem nosacījumiem, kas nodrošina lūgtā pasākuma pagaidu vai drošības pasākuma raksturu (19).

43.   No iepriekš izklāstītā izriet, ka nosacījums pagaidu vai drošības pasākumu atļaušanai saskaņā ar 24. pantu ir, cita starpā, faktiskas saiknes pastāvēšana starp lūgtajiem pasākumiem un Līgumslēdzējas valsts lietu izskatošās tiesas teritoriālo jurisdikciju.

44.   No iepriekš minētā var secināt arī, ka tiesai, kura nosaka pagaidu pasākumus, pamatodamās uz minēto 24. pantu, ir jāņem vērā nepieciešamība noteikt prasības ar mērķi nodrošināt pasākumu pagaidu raksturu.

45.   Kā norādījusi Hoge Raad (20), liecinieku pagaidu nopratināšanu pamato nepieciešamība iegūt liecības iespējami drīz pēc tam, kad iestājušies strīda pamatā esošie fakti, lai novērstu pierādījumu zudumu, un noskaidrot prasības celšanai būtiskās ziņas. Saistībā ar šo pēdējo tā atzīmē, ka ikvienai personai, ko vēlāk tiesā celta prasība civillietā var skart kā iespējamo prasītāju vai atbildētāju, ir jābūt iespējai iepriekš noskaidrot faktus, kas ļautu tām labāk novērtēt savu procesuālo stāvokli, piemēram, lai varētu identificēt to personu, pret kuru ceļama prasība.

46.   Iepriekš minētā Hoge Raad judikatūra liecina, ka apzīmējums “pagaidu nopratināšana” ir neprecīzs, jo nedz pierādījumu novērtējums, nedz iegūto ziņu būtiskums nav pakārtoti tiesvedības uzsākšanai vai noteikta termiņa beigām, neatkarīgi no kādas citas procesuālas darbības piešķirot tiem patstāvīgu vērtību.

47.   Taču iepriekš minētā Tiesas judikatūra ļauj apgalvot, ka gadījumā, ja kāda no NCK 186. pantā paredzētajām darbībām ir paredzēta, lai saglabātu pierādījumu, kuru vēlāk paredzēts izmantot lietas izskatīšanā pēc būtības, tā atbilst Konvencijas 24. pantā esošajam jēdzienam “pagaidu vai drošības pasākumi”. Tas nenotiek tādu līdzekļu gadījumā, kas paredzēti, lai noskaidrotu procesuāla rakstura jautājumus, kuru saistība ar iespējamo tiesvedību var izrādīties niecīga vai netieša.

48.   Šo secinājumu, gan saistībā ar spriedumu izpildi, apstiprina Šlosera [Schlosser] atzinums par Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kā arī Protokolam par Tiesas sniegto interpretāciju (21):

“Ja būtu bijusi vēlme līdz galīgā sprieduma pieņemšanai agrāk pieņemtus tiesu nolēmumus jautājumā par tiesvedības turpināšanu, jo īpaši pierādījumu iegūšanas jomā, pakārtot Konvencijas 25. pantam, jāsaprot, ka tas attiektos arī uz nolēmumiem, kuru izpildi puses nevarētu panākt bez tiesu līdzdalības un neskarot trešās personas, proti, lieciniekus. Tādējādi līdz galīgā sprieduma pieņemšanai agrāk pieņemti tiesu nolēmumi, kuru mērķis ir nevis regulēt tiesiskās attiecības starp pusēm, bet gan organizēt procesa virzību, netiek ietverti Konvencijas III sadaļas piemērošanas jomā.”

49.   Hoge Raad definīcija turklāt liecina par to, ka vairumā gadījumu, lai noteiktu pasākumu, pieteikumu saņēmušajai tiesai nav jāizvērtē pierādījuma pazušanas risks, jo patiesībā uzdevums ir iegūt ziņas, kas būtu noderīgas, nosakot stratēģiju jautājumā par prasības celšanas lietderīgumu.

50.   Šāda veida darbības Konvencija neaptver, jo tās nevar pielīdzināt 24. panta pagaidu un drošības pasākumiem, no kuriem tās atšķiras pēc savas būtības, jo tās ir izteikti autonomas un tām nav pagaidu rakstura.

51.   Tādēļ sniegt nepārprotamu atbildi iesniedzējtiesai, manuprāt, nav iespējams, jo tas, vai Konvencija ir piemērojama, ir atkarīgs no liecinieku pagaidu nopratināšanas faktiskā nolūka.

52.   Šajos apstākļos ir pamats uzdotos jautājumus atzīt par nepieņemamiem, jo atbilstoši pastāvīgajai [Tiesas] judikatūrai, lai sniegtu noderīgu Kopienas tiesību interpretāciju, valsts tiesai ir precīzi jānorāda uzdoto jautājumu faktiskie apstākļi un tiesiskais regulējums vai vismaz jānorāda faktu pieņēmumi, ar kuriem šādi jautājumi tiek pamatoti (22).

53.   Šajā sakarā jāņem vērā, ka rīkojumos par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ietvertajai informācijai un formulētajiem jautājumiem ir ne vien jāļauj Tiesai sniegt noderīgas atbildes, bet arī jānodrošina iespēja dalībvalstu valdībām un citiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem sniegt savus apsvērumus atbilstoši Tiesas (EK) Statūtu 20. pantam. Tiesai ir pienākums rūpēties, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka saskaņā ar minēto normu ieinteresētie lietas dalībnieki tiek iepazīstināti vienīgi ar rīkojumiem par prejudiciālo jautājumu uzdošanu (23).

54.   Tomēr, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos argumentus, labas tiesu prakses vajadzībām, šķiet, būtu vēlams iesniedzējtiesai norādīt dažus interpretācijas kritērijus, konkrētāk, kritērijus, kas izceļ trūkumus lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajā faktu izklāstā.

55.   Tādējādi es ierosinu uz Gerechtshof te Amsterdam uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, ka tāda norma kā NCK 186. pantā ietvertā norma ietilpst Briseles konvencijas piemērošanas jomā kā “pagaidu vai drošības pasākums” 24. panta izpratnē, ja vien tas ir pasākums, kas vērsts uz pierādījuma saglabāšanu, lai to izmantotu sekojošā tiesvedībā.

56.   Komisija pret šādu risinājumu iebilst, uzskatot, ka tas būtu pretrunā ar tiesisko drošību.

57.   Ir jāatzīst grūtības, kuras varētu rasties, katrā konkrētā gadījumā nosakot, vai pierādījumu saglabāšanas mērķis gūst pārsvaru pār nepieciešamību gūt skaidrību. Tomēr, manuprāt, tiesa ir tiesīga piemērot Konvencijas noteikumus ikvienā gadījumā, kad tiek parādīts, ka pastāv risks zaudēt pierādījumu.

58.   Savukārt, to izprotot citādi, netiktu ņemts vērā, ka Konvencijas 24. pantā minētajam jēdzienam “pagaidu vai drošības pasākumi” jābūt autonomam no valstu tiesību sistēmām.

59.   Jebkurā gadījumā, kā pareizi norāda Apvienotās Karalistes valdība, uzdotais jautājums ir interesants vienīgi no vēstures viedokļa, jo pa šo laiku – 2004. gada 1. janvārī – ir stājusies spēkā Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās (24), kas atvieglo šāda veida darbību veikšanu.

60.   Minētais tiesību akts ļauj dalībvalsts tiesai lūgt citas dalībvalsts tiesu iegūt pierādījumus vai pat iespēju šādus pierādījumus iegūt nepastarpināti, ar nosacījumu, ka tos paredzēts izmantot tiesvedībā, kas uzsākta vai paredzēta (25). Tiesa, kas saņem pieprasījumu, to izpilda saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, ja vien attiecīgā procedūra nav pretrunā ar tiesas, kas saņem pieprasījumu, dalībvalsts tiesību aktiem (26).

61.   Visā citā ziņā Regula Nr. 1206/2001 ir noteicošā attiecībā pret noteikumiem divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos vai vienošanās, ko dalībvalstis noslēdz tās regulētajos jautājumos (27). Attiecībā uz daļēju Regulas Nr. 44/2001 palikšanu spēkā jaunā tiesību akta pārākums pamatojas uz tiesību normu secīguma principu (lex posterior derogat priori).

VIII – Secinājumi

62.   Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es ierosinu Tiesai uz Gerechtshof te Amsterdam uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, ka tāda norma kā Nīderlandes Civilprocesa kodeksa (Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering) 186. pantā ietvertā norma ir uzskatāma par pasākumu 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 24. panta izpratnē, ja vien tas ir pasākums, kas vērsts uz pierādījuma saglabāšanu, lai to izmantotu sekojošā tiesvedībā.

---

1 – Oriģinālvaloda – spāņu.

---

2 –      1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp. un – redakcija ar grozījumiem – 77. lpp.), ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.), ar 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV 1989, L 285, 1. lpp.) un ar 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (OV 1997, C 15, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija” vai “Konvencija”). Konsolidētā redakcija publicēta OV 1998, C 27, 1. lpp.

---

3 –      OV 2001, L 12, 1. lpp.

---

4 – 1995. gada 24. marta rīkojums, NJ 1998, Nr. 414.

---

5 – Praktisku apsvērumu dēļ es izmantoju Nīderlandes likumdevēja lietotā termina burtisku tulkojumu.

---

6 – 1979. gada 27. marta spriedums lietā 143/78 De Cavel (Recueil, 1055. lpp., 8. punkts) un 1992. gada 26. marta spriedums lietā C‑261/90 Reichert un Kockler (Recueil, I‑2149. lpp., 32. punkts).

---

7 – 1988. gada 27. septembra spriedums lietā 189/87 Kalfelis (Recueil, 5565. lpp., 18. punkts).

---

8 – Vienīgais apsvērums.

---

9 – 1994. gada 10. februāra spriedums lietā C‑398/92 Mund un Fester (Recueil, I‑467. lpp., 11. un 12. punkts).

---

10 – Skat. Vācijas Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung; turpmāk tekstā – “ZPO”) 485. un turpmākos pantus, Austrijas Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung; turpmāk tekstā “ÖZPO”) 384. un turpmākos pantus, Beļģijas Civilprocesa kodeksa (Code judiciaire) 584. pantu, Dānijas Procesa kodeksa 343. pantu, Spānijas Civilprocesa likuma 256. un turpmākos pantus, Somijas procesa kodeksa 17. nodaļas 10. pantu, Francijas Jaunā Civilprocesa kodeksa 145. pantu, Itālijas Civilprocesa kodeksa (Codice di procedura civile; turpmāk tekstā “CPC”) 692. un turpmākos pantus, Luksemburgas Jaunā Civilprocesa kodeksa 350. pantu, Portugāles Civilprocesa kodeksa 520.–522.a pantu, Zviedrijas Procesa kodeksa 41. nodaļu.

---

11 – Skat. ZPO 485. panta 1. punktu.

---

12 – Skat. OberlandesgerichtHamm (Hammas Augstākā apgabaltiesa, Vācija) spriedumu NJW‑RR 1998, 933. lpp., kā arī ÖZPO 387. pantu.

---

13 – ZPO 487. pants.

---

14 – ZPO 486. panta 3. punkts, ÖZPO 343. panta 3. punkts un CPC 693. pants.

---

15  – No visiem viedokļiem skat. 1991. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑41/90 Hoefner un Elser (Recueil, I‑1979. lpp., 37. punkts).

---

16 – 1980. gada 21. maija spriedums lietā 125/79 Denilauler (Recueil, 1553. lpp., 16. punkts).

---

17 – 1998. gada 17. novembra spriedums lietā C‑391/95 Van Uden Maritime (Recueil, I‑7091. lpp., 29. punkts). Skat. arī Bischoff, J. M. un Huet, A. Chronique de jurisprudence de la Cour de Justice des Communautés européennes. No:Journal du droit international, 1982, Nr. 1, 942.–947. lpp., it īpaši 947. lpp.

---

18 – Spriedums iepriekš minētajā lietā Reichert un Kockler, 34. punkts.

---

19 – Spriedums iepriekš minētajā lietā Denilauler, 15. punkts.

---

20 – Skat. iepriekš, 9. punkts.

---

21 – OV 1979, C 59, 71. un turpmākās lpp., it īpaši 187. §, tulkojums spāņu valodā – OV 1990, C 189, 184. un turpmākās lpp., it īpaši 187. §, turpmāk tekstā – “Šlosera atzinums”.

---

22 – Skat., cita starpā, 1993. gada 26. janvāra spriedumu apvienotajās lietās no C‑320/90 līdz C‑322/90 Telemarsicabruzzo u.c. (Recueil, I‑393. lpp., 6. punkts) un 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑67/96 Albany (Recueil, I‑5751. lpp., 39. punkts).

---

23 – 1982. gada 1. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no 141/81 līdz 143/81 Holdijk u.c. (Recueil, 1299. lpp., 6. punkts), kā arī 1995. gada 23. marta rīkojums lietā C‑458/93 Saddik (Recueil, I‑511. lpp., 13. punkts) un 1995. gada 7. aprīļa rīkojums lietā C‑167/94 Grau Gomis u.c. (Recueil, I‑1023. lpp., 10. punkts).

---

24 – OV L 174, 1. lpp.

---

25 – 1. panta 1. un 2. punkts.

---

26 – 10. panta 2. un 3. punkts.

---

27 – 21. panta 1. punkts.