—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 6., 8. un 67. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (Cietušo tiesību direktīva) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21., 23., 24. un 47. pantu (“Harta”),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), kas stājās spēkā 2014. gada 1. augustā,

—

ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Bērna tiesību konvenciju,

—

ņemot vērā ANO Bērna tiesību komitejas 2011. gada 18. aprīļa vispārējo komentāru Nr. 13 par bērna tiesībām būt pasargātam no jebkāda veida vardarbības,

—

ņemot vērā 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem,

—

ņemot vērā 1993. gada 29. maija Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīvu (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā (2),

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Vispārējo ieteikumu Nr. 35 par dzimumbalstīto vardarbību pret sievietēm, ar kuru atjaunināts Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas Vispārējais ieteikums Nr. 19 par vardarbību pret sievietēm,

—

ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 2. principu,

—

ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kas stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī, un jo īpaši 5. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) dzimumu līdztiesības jomā, kā arī 16.2 IAM par jebkādas vardarbīgas izturēšanās pret bērnu, kā arī bērnu ekspluatācijas, nelikumīgas tirdzniecības un spīdzināšanas izbeigšanu,

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. marta priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016)0109),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 5. marta paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0152), jo īpaši tā pirmo mērķi — panākt sievietēm un meitenēm brīvību no vardarbības un stereotipiem,

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Līdztiesības savienība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. jūnija paziņojumu “ES stratēģija par cietušo tiesībām (2020.–2025. gads)” (COM(2020)0258),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2019. gada 6. marta darba dokumentu “2019. gada ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību ES” (SWD(2019)0101),

—

ņemot vērā 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (3),

—

ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (4),

—

ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rezolūciju par vajadzību pēc specializēta Padomes sastāva dzimumu līdztiesības jautājumā (5),

—

ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par dzimumperspektīvu Covid-19 krīzes laikā un pēc tās (6),

—

ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par ES dzimumu līdztiesības stratēģiju (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās (9),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (regula “Brisele IIa”) (10),

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) ziņojumu par 2020. gada dzimumu līdztiesības indeksu,

—

ņemot vērā EIGE2019. gada 12. jūnija pētījumu “Understanding intimate partner violence in the EU: the role of data” (“Izpratne par intīmā partnera vardarbību ES. Datu loma”),

—

ņemot vērā EIGE2019. gada 18. novembra pētījumu “A guide to risk assessment and risk management of intimate partner violence against women for police” (“Riska novērtēšanas un riska pārvaldības vadlīnijas policijai attiecībā uz intīmo partneru vardarbību pret sievietēm”),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2014. gada 3. marta ziņojumu “Violence against women: an EU-wide survey” (“Vardarbība pret sievietēm. ES mēroga apsekojums”),

—

ņemot vērā Pret sievietēm vērstas diskriminācijas un vardarbības novēršanas neatkarīgo ekspertu mehānismu platformu (EDVAW) un tās 2019. gada 31. maija paziņojumu “Intimate partner violence against women is an essential factor in the determination of child custody” (“Intīmā partnera vardarbība pret sievietēm ir būtisks faktors bērnu aizgādības noteikšanā”),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ekspertu grupas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai priekšsēdētājas Marceline Naudi2020. gada 24. marta paziņojumu “For many women and children, the home is not a safe place” (“Daudzām sievietēm un bērniem mājas nav droša vieta”) par nepieciešamību pandēmijas laikā ievērot Stambulas konvencijas standartus,

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 58. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A9-0254/2021),

A.

tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām un galvenajiem mērķiem un tai būtu jāatspoguļojas visās ES rīcībpolitikās; tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas Līgumos (11) un Hartā (12) un tās ir jāievēro vienmēr; tā kā dzimumbalstīta vardarbība visās tās formās ir ekstrēms sieviešu diskriminācijas veids un cilvēktiesību pārkāpums, kas sakņojas dzimumu nelīdztiesībā, kurai tā palīdz saglabāties un kuru tā nostiprina; tā kā šāda veida vardarbība izriet no dzimumu stereotipiem par sieviešu un vīriešu lomu un spējām, kā arī no nevienlīdzīgām varas attiecībām sabiedrībā; tā kā vardarbība joprojām ir plaši izplatīta un skar sievietes visos sabiedrības līmeņos neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem, sociālā stāvokļa vai izcelsmes vai dzīvesvietas valsts, un tā kā tā ir viens no nopietnākajiem šķēršļiem dzimumu līdztiesības panākšanai; tā kā dalībvalstu atšķirīgo rīcībpolitiku un tiesību aktu dēļ sievietes un bērni visā ES nav vienādā mērā aizsargāti pret dzimumbalstītu vardarbību;

B.

tā kā par spīti daudziem gadījumiem, kad līdztiesība ir formāli atzīta, un progresam dzimumu līdztiesības jomā sievietes joprojām saskaras ar diskrimināciju un atrodas nelabvēlīgākā situācijā un joprojām pastāv sociālā, ekonomiskā un kultūras nevienlīdzība; tā kā saskaņā ar EIGE 2020. gada dzimumu līdztiesības indeksu neviena ES valsts vēl nav spējusi nodrošināt pilnīgu līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem; tā kā ES progress dzimumu līdztiesības jomā joprojām ir lēns un indeksa rādītājs ik pēc diviem gadiem vidēji uzlabojas par vienu punktu; tā kā ar šādu attīstības gaitu ES būs vajadzīgi gandrīz 70 gadi, lai panāktu dzimumu līdztiesību; tā kā Parlaments jau ir aicinājis izveidot jaunu Padomes sastāvu, kas sastāvētu no ministriem un valsts sekretāriem, kuri būtu atbildīgi par dzimumu līdztiesību;

C.

tā kā dažādas apspiešanas formas nevis pastāv atsevišķi, bet gan pārklājas un ietekmē cilvēkus vienlaikus, izraisot intersekcionālu diskrimināciju; tā kā diskriminācija dzimuma dēļ bieži vien pārklājas ar diskrimināciju citu iemeslu dēļ, piemēram, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkādu citu uzskatu, piederības pie nacionālās minoritātes, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma un seksuālās orientācijas dēļ;

D.

tā kā šajā desmitgadē vērojama acīmredzama un organizēta globāla un ES mēroga ofensīva pret dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām, arī ES;

E.

tā kā dzimumu līdztiesība ir būtisks priekšnosacījums inovatīvai, konkurētspējīgai un plaukstošai ES ekonomikai, kas radītu jaunas darbvietas un palielinātu ražīgumu, sevišķi attiecībā uz digitalizāciju un pārkārtošanos uz zaļo ekonomiku;

F.

tā kā intīmā partnera vardarbība nozīmē jebkādu fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību, kas notiek starp bijušajiem vai pašreizējiem laulātajiem vai partneriem, neatkarīgi no tā, vai tās izdarītājs ir vai nav dzīvojis kopā ar cietušo; tā kā intīmā partnera vardarbība ir viens no izplatītākajiem dzimumbalstītās vardarbības veidiem — tiek lēsts, ka 22 % sieviešu ir piedzīvojušas fizisku un/vai seksuālu vardarbību un 43 % sieviešu ir piedzīvojušas psiholoģisku vardarbību no sava partnera puses (13); tā kā šāda vardarbība nesamērīgi skar sievietes un bērnus; ar terminu “vardarbība ģimenē” apzīmē “visus fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājās, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri” (14); tā kā vardarbība ģimenē ir nopietna un bieži vien ilgstoša un slēpta sociāla problēma, kas cietušajiem izraisa sistemātiskas fiziskas un/vai psiholoģiskas traumas ar smagām sekām un smagi ietekmē visas ģimenes emocionālo, ekonomisko un sociālo labklājību, jo vardarbību ir veikusi persona, kurai cietušajam vajadzētu spēt uzticēties; tā kā 70–85 % no bērniem, kas cietuši no vardarbības, pazīst savu pāridarītāju un lielākā daļa ir cietuši no tādu cilvēku nodarījuma, kam viņi uzticas (15); tā kā pāridarītājs bieži vien cietušo tur savā varā ar iebiedēšanu, kontroli, izolēšanu un vardarbību;

G.

tā kā intīmā partnera vardarbības līmenis lauku un attālās kopienās ir vēl augstāks nekā pilsētās; tā kā intīmā partnera vardarbība pret sievietēm laukos un attālos apvidos ir izplatītāka un sievietes tur piedzīvo biežāku un smagāku fizisku, psiholoģisku un ekonomisku sliktu izturēšanos, ko saasina tas, ka viņas dzīvo tālāk no pieejamiem resursiem un dienestiem, kur varētu vērsties pēc palīdzības; tā kā no intīmā partnera vardarbības cietušām personām būtiska problēma var būt veselības, sociālo un juridisko dienestu vājā izpratne par vardarbību ģimenē laukos un attālos apvidos;

H.

tā kā ES līmenī lielāko daļu viena vecāka mājsaimniecību vada vientuļās mātes, kuras ir īpaši neaizsargātas ekonomiski, jo īpaši tās, kas strādā zemu atalgotā darbā, un kuras, visticamāk, drīz pametīs darba tirgu, jo kļūs par māti, tādējādi nostādot sevi nelabvēlīgākā situācijā, kad mēģinās atgriezties darba tirgū; tā kā 2019. gadā ES 40,3 % no viena vecāka mājsaimniecībām bija pakļautas nabadzības vai sociālās atstumtības riskam (16);

I.

tā kā 30 % sieviešu, kas piedzīvojušas seksuālu viktimizāciju no bijušā vai pašreizējā partnera puses, arī bērnībā ir piedzīvojušas seksuālu vardarbību un tā kā 73 % māšu, kas cietušas no partnera fiziskas un/vai seksuālas vardarbības, ziņo, ka vismaz viens no viņu bērniem zina, ka šāda vardarbība ir notikusi (17);

J.

tā kā daudzās dalībvalstīs noslēdze un sociālās distancēšanās pasākumi Covid-19 pandēmijas laikā tiek saistīti ar intīmo partneru vardarbības, psiholoģiskās vardarbības, koercitīvas kontroles un kibervardarbības gadījumu skaita un intensitātes eksponenciālu pieaugumu un par 60 % ir pieaudzis ārkārtas izsaukumu skaits, kuros cietušie ziņojuši par vardarbības ģimenē (18); tā kā prasība palikt mājās un satraucošā “ēnu pandēmijas” palielināšanās ir apgrūtinājušas sieviešu un bērnu piekļuvi efektīvai aizsardzībai, atbalsta pakalpojumiem un tiesiskumam un atklājušas, ka atbalsta resursi un struktūras ir nepietiekami un ka cietušajiem ir ierobežota piekļuve atbalsta pakalpojumiem, neļaujot daudziem no viņiem saņemt pienācīgu un savlaicīgu aizsardzību; tā kā dalībvalstīm būtu jāapmainās ar paraugpraksi attiecībā uz īpašiem pasākumiem, lai sniegtu savlaicīgu un pieejamu palīdzību cietušajiem, tostarp izveidojot ārkārtas īsziņu sistēmas vai kontaktpunktus aptiekās un lielveikalos, kur vērsties pēc palīdzības; tā kā, neraugoties uz šīs parādības izplatību, ES cietušie, viņu ģimenes, draugi, paziņas un kaimiņi nepietiekami ziņo par vardarbību pret sievietēm dažādu iemeslu dēļ, jo īpaši Covid-19 pandēmijas laikā, un tā kā ļoti trūkst visaptverošu, salīdzināmu un pa dzimumiem sadalītu datu, ir grūti pilnībā novērtēt krīzes ietekmi; tā kā FRA aptauja par vardarbību pret sievietēm liecina, ka cietušās tikai 14 % gadījumos ziņo policijai par visnopietnākajiem partnervardarbības gadījumiem un ka divas trešdaļas cietušo sieviešu sistemātiski neziņo iestādēm gan baiļu, gan informācijas par cietušo tiesībām trūkuma dēļ, gan arī tādēļ, ka pastāv vispārējs uzskats, ka vardarbība ģimenē ir privāts jautājums, ko nevajadzētu publiskot (19);

K.

tā kā Covid-19 pandēmijas laikā pieņemto noslēdzes pasākumu dēļ ir palielinājusies vardarbība ģimenē un dzimumbalstīta vardarbība un saskaņā ar jaunāko Eiropola ziņojumu (20) online ES ir krasi palielinājusies seksuālā vardarbība pret bērnu;

L.

tā kā noslēdzes laikā ziņots, ka būtiski palielinājusies vardarbība ģimenē pret LGBTI+, sevišķi jauniešiem;

M.

tā kā ekonomiskā vardarbība pret sievietēm, kas izpaužas kā īpašuma bojāšana, piekļuves finanšu līdzekļiem, izglītībai vai darba tirgum ierobežošana un ekonomisko pienākumu nepildīšana, piemēram, uzturlīdzekļu nemaksāšana, ir pienācīgi jāņem vērā, jo finansiālās neatkarības un ģimenes labklājības ierobežošana iet roku rokā ar citu veidu vardarbību un kļūst par vēl vienu slazdu cietušajām personām; tā kā cietušās personas, kas nav finansiāli neatkarīgas, bieži vien ir spiestas palikt pie pāridarītāja tajā pašā dzīvesvietā, lai izvairītos no finansiālās nedrošības, bezpajumtniecības vai nabadzības, un pēdējā laikā Covid-19 pandēmijas apstākļos šī tendence ir pastiprinājusies; tā kā taisnīgs atalgojums un ekonomiskā neatkarība ir būtisks priekšnoteikums sieviešu spējai pamest vardarbīgas attiecības; tā kā dažās dalībvalstīs, lai panāktu to, ka pāridarītājs pilda ar tiesas lēmumu uzlikto pienākumu izmaksāt finansiālu kompensāciju, cietušajai personai var nākties uzturēt sakarus ar pāridarītāju, tādējādi pakļaujot sevi papildu fiziskai un emocionālai vardarbībai;

N.

tā kā bērni mājās un ģimenes vidē var ciest arī kā vardarbības liecinieki (21), pieredzēdami dažādu veidu sliktu izturēšanos, kas izpaužas kā fiziska, verbāla, psiholoģiska, seksuāla un ekonomiska vardarbība pret vienu no vecākiem vai citām emocionāli svarīgām personām; tā kā šāda vardarbība ļoti nopietni ietekmē bērna psiholoģisko un emocionālo attīstību un tā kā tādēļ ir izšķirīgi svarīgi šādai vardarbībai pievērst pienācīgu uzmanību laulāto atšķiršanas gadījumos un saistībā ar vecāku aizgādības kārtību, nodrošinot, ka primāri tiek ņemtas vērā bērna intereses, īpaši, lai noteiktu aizgādības un apmeklējuma tiesības atšķiršanas gadījumos; tā kā vardarbības liecinieki ne vienmēr ir viegli atpazīstami un tā kā sievietes, kas cietušas no vardarbības ģimenē, dzīvo spriedzes un smagu emocionālu pārdzīvojumu stāvoklī; tā kā lietās, kas saistītas ar vardarbību ģimenē un bērnu aizsardzības jautājumiem, tiesām būtu jāvēršas pie zinošiem ekspertiem un jāizmanto mehānismi, lai izvairītos no tādu lēmumu pieņemšanas pret māti, kuros nav pienācīgi ņemti vērā visi apstākļi;

O.

tā kā bērnu un jauniešu prasmes veidot veselīgas attiecības lielā mērā palīdz attīstīt izglītība, it sevišķi — mācot par dzimtes normām, dzimumu līdztiesību, varas dinamiku attiecībās, piekrišanu un robežu ievērošanu, un palīdz apkarot dzimumbalstītu vardarbību; tā kā UNESCO Starptautiskajās tehniskajās vadlīnijās par dzimumaudzināšanu ir teikts, ka vispusīgas dzimumaudzināšanas mācību programmas dod bērniem un jauniešiem iespēju pilnveidot zināšanas, veidot pozitīvu attieksmi un prasmes šajā jomā, tostarp cieņu pret cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesību, piekrišanu un dažādību, kā arī tā iespēcina bērnus un jauniešus;

P.

tā kā, lai risinātu dzimumbalstītas vardarbības izskaušanas jautājumu, ir jāizmanto konsekventi un salīdzināmi administratīvie dati, kuru pamatā ir stabila un koordinēta datu vākšanas sistēma; tā kā pašlaik pieejamie dati, ko savākušas dalībvalstu tiesībaizsardzības un tiesu iestādes, pilnībā neatspoguļo intīmā partnera vardarbību un tās ietekmi un ilgtermiņa sekas sievietēm un bērniem, jo daļa dalībvalstu nevāc pēc dzimuma dalītus salīdzināmus datus par vardarbību un neizšķir intīmo partneru vardarbību kā atsevišķu nodarījumu, tāpēc pelēkā zona, kam atbilst faktiskā intīmā partnera vardarbības izplatība un biežums, būtiskā mērā ir nekvantificēta un nekartēta; tā kā trūkst arī datu par paaugstināto vardarbības ģimenē un intīmā partnera vardarbības risku un izplatību konkrētās grupās, piemēram, attiecībā uz nelabvēlīgā situācijā esošām vai diskriminētām sieviešu grupām;

Q.

tā kā dažās dalībvalstīs intīmā partnera vardarbība pret sievietēm bieži vien tiek ignorēta un, šķiet, bērna aizgādības, saskarsmes, kontaktu un apmeklējumu kārtībās un lēmumos dominē standarta noteikums par kopīgu aizgādību vai aizgādības tiesībām; tā kā šādas vardarbības neņemšana vērā noved pie smagām sekām sievietēm un bērniem, tai pāraugot feminicīdā un/vai infanticīdā; tā kā no intīmā partnera vardarbības cietušajām personām ir vajadzīgi īpaši aizsardzības pasākumi; tā kā tad, ja cietušās personas ir ekonomiski vai sociāli atkarīgas no vardarbības izdarītāja, viņu situācija būtiski pasliktinās; tā kā tādēļ ir būtiski pilnībā ņemt vērā šāda veida vardarbību, lemjot par atšķiršanas un aizgādības pasākumiem, un izskatīt apgalvojumus par vardarbību, pirms pievērsties aizgādības un apmeklēšanas jautājumiem; tā kā dalībvalstu tiesām būtu jānodrošina, ka tiek veikts visaptverošs novērtējums saskaņā ar bērna interešu principu, lai noteiktu aizgādības un apmeklēšanas tiesības, un šajā novērtējumā jāietver bērna uzklausīšana, iesaistot visus attiecīgos dienestus, psiholoģiskā atbalsta sniegšana un jāņem vērā visu iesaistīto speciālistu zināšanas;

R.

tā kā lielākajā daļā dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu veiktie riska novērtējumi sistemātiski neiekļauj informāciju, ko bērni snieguši par intīmā partnera vardarbību, kurai viņi bijuši liecinieki;

S.

tā kā visos lēmumos, kas attiecas uz bērniem, tostarp ģimenes strīdos, vienmēr kā noteicošais faktors būtu jāņem vērā bērna intereses, un tā kā tādēļ Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā un ANO Konvencijas par bērna tiesībām 9. pantā paredzētās katra bērna tiesības uzturēt kontaktus ar abiem vecākiem būtu jāierobežo, ja tas nepieciešams bērna interesēs;

T.

tā kā saskaņā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 12. pantu un Direktīvas (ES) 2016/800 14. un 16. pantu bērniem ir tiesības paust savu viedokli visās viņus skarošās lietās, tostarp tiesu un administratīvās procedūrās, bērnam draudzīgā veidā un tā kā vienmēr ir jāņem vērā bērna viedoklis atbilstoši viņa vecumam un briedumam;

U.

tā kā divas no prestižākajām garīgās veselības iestādēm – Pasaules Veselības organizācija un Amerikas Psiholoģijas asociācija – noraida tā dēvētā vecāku atsvešināšanās sindroma un līdzīgu jēdzienu un terminu izmantošanu, jo tos var izmantot kā stratēģiju pret vardarbībā cietušajām personām, apšaubot viņu prasmes audzināt bērnu un neņemot vērā viņu sacīto, kā arī ignorējot vardarbību, kurai bērni ir pakļauti; tā kā saskaņā ar EDVAW platformas ieteikumu valsts aģentūrām un aktoriem, arī tiem, kas lemj par bērna aizgādību, apsūdzības vecāka atsvešināšanā, ko vardarbīgi tēvi izvirza pret mātēm, ir jāuzskata par varas un kontroles turpināšanu (22);

V.

tā kā anonīmas sūdzības un sūdzības, ko cietusī persona vēlāk atsauc, var apgrūtināt iestāžu veikto izmeklēšanu un ir šķērslis turpmākas vardarbības novēršanai;

W.

tā kā kriminālprocesi, kas izriet no sūdzības par vardarbību ģimenē, bieži tiek risināti pilnīgi atsevišķi no atšķiršanas un aizgādības procesa; tā kā tas var nozīmēt, ka tiek noteikta kopīga aizgādība pār bērniem un/vai noteiktas apmeklējuma tiesības, kas apdraud cietušās personas un bērnu tiesības un drošību; tā kā tas var neatgriezeniski ietekmēt bērna garīgo un emocionālo attīstību, faktiski skarot viņa intereses; tā kā tādēļ dalībvalstīm ir jānodrošina, lai cietušajām personām saskaņā ar viņu vajadzībām būtu pieejami konfidenciāli bezmaksas cietušo atbalsta pakalpojumi, rīkojoties cietušo personu interesēs pirms kriminālprocesa, tā laikā un pēc tā, tostarp izmantojot psihosociālā atbalsta sistēmu — jo īpaši nopratināšanas procedūru laikā un pēc tām —, kurā ņemta vērā ar apstākļiem saistītā emocionālā spriedze;

X.

tā kā saskaņā ar LESD 67. pantu “Savienība veido brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ievērojot pamattiesības,” un šai ziņā liela nozīme ir tiesu iestāžu nevienu personu nediskriminējošai pieejamībai;

Y.

tā kā ir jānodrošina, ka ģimenes tiesību lietās primāri tiek ņemta vērā cietušo drošība un aizsardzība, un tā kā gadījumos, kad notikusi vardarbība pret sievietēm un bērniem, pirms tiesas procesa un tā laikā nevajadzētu izmantot alternatīvus strīdu izšķiršanas mehānismus, piemēram, starpniecību, lai cietušajiem nekaitētu vēl vairāk;

Z.

tā kā Stambulas konvencijā prasīts, lai puses pieņem tiesību aktus vai citus nepieciešamos pasākumus, kas nodrošinātu, ka, nosakot aizgādības un apmeklējuma tiesības attiecībā uz bērniem, tiek ņemti vērā vardarbības ģimenē gadījumi un ka jebkādu apmeklējuma vai aizgādības tiesību īstenošana neapdraud cietušās personas vai tās bērnu tiesības un drošību (23); tā kā, lai gan kopš Stambulas konvencijas apstiprināšanas ir pagājuši astoņi gadi, to joprojām nav ratificējušas sešas dalībvalstis un pati ES; tā kā Stambulas konvencija ir vissvarīgākais pastāvošais starptautiskais regulējums dzimumbalstītas vardarbības novēršanai un apkarošanai;

AA.

tā kā intīmā partnera vardarbības situācijās kopīga aizgādība sievietēm nozīmē dažādu veidu novēršamas vardarbības risku, piespiežot viņas uzturēties ģeogrāfiski tuvu vardarbības izdarītājiem un pakļaujot viņas turpmākas fiziskās, psiholoģiskās un emocionālās vardarbības riskam, kas var tieši vai netieši ietekmēt bērnu; tā kā intīmo partneru vardarbības gadījumos priekšroka būtu jādod nevis kopīgai aizgādībai, bet gan sieviešu un bērnu tiesībām uz aizsardzību un dzīvi bez fiziskas un psiholoģiskas vardarbības; pret intīmo partneri vardarbīga persona var izmantot sliktu izturēšanos pret bērniem, lai turētu varā māti un darītu viņai pāri, un tā ir netieša dzimumbalstīta vardarbība, kura dažās dalībvalstīs ir pazīstama kā pārnestā vardarbība;

AB.

tā kā palīdzības tālruņi ir izšķirīgi svarīgs atbalsta gūšanas kanāls, bet tā kā tikai 13 dalībvalstis ir ieviesušas ES palīdzības tālruņa numuru 116 006 visiem noziegumos cietušajiem un tikai dažās dalībvalstīs ir īpaši palīdzības tālruņi no intīmā partnera vardarbības cietušajiem;

AC.

tā kā intīmā partnera vardarbība ir cieši saistīta ar vardarbību un sliktu izturēšanos pret bērniem; tā kā likt bērnam būt vardarbības ģimenē lieciniekam jāuzskata par vardarbību pret bērnu; tā kā bērni, kas pieredzējuši vardarbību ģimenē, cieš no negatīvām sekām garīgās un/vai fiziskās veselības ziņā, kas pēc rakstura var būt akūtas un hroniskas; tā kā situācijās, kad notiek vardarbība pret sievietēm, bērnu viktimizācija var turpināties un saasināties sakarā ar vecāku strīdiem par aizgādību un aprūpi; tā kā Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumu dēļ bērnu garīgā veselība un labbūtība ir pasliktinājusies; tā kā bērnu garīgās veselības pakalpojumu skaits dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras un daudzās nav pietiekams;

AD.

tā kā augšana vardarbīgā mājas vidē ļoti negatīvi ietekmē bērna psihisko, emocionālo un sociālo attīstību un viņa uzvedību jau kā pieaugušam cilvēkam; tā kā saskare ar vardarbību bērnībā, kas notiek, pieredzot sliktu izturēšanos un/vai redzot partnera vardarbību, ir riska faktors, kura dēļ cilvēks pieaugušā vecumā var kļūt neaizsargāts pret viktimizāciju vai pats kļūt vardarbīgs, vai arī ciest no uzvedības, un psihiskās vai garīgās veselības problēmām;

AE.

tā kā par spīti progresam neseni ziņojumi rāda, ka ES noziegumā cietušās personas joprojām nevar pilnībā izmantot savas tiesības; tā kā sievietēm, kas pakļautas intīmā partnera vardarbībai, izšķirīgi svarīga ir piekļuve atbalsta dienestiem; tā kā joprojām nepietiek specializētu un vispārēju atbalsta dienestu, kas palīdz no intīmā partnera vardarbības cietušajām personām, un tā kā šīs personas informācijas trūkuma un atbalsta un aizsardzības nepietiekamības dēļ bieži vien saskaras ar grūtībām panākt taisnīgumu; tā kā cietušās personas bieži tiek pakļautas sekundārai viktimizācijai kriminālprocesā vai pieprasot kompensāciju; tā kā ir vairāki gadījumi, kad tiesībaizsardzības amatpersonas un tiesu sistēmas nespēj sniegt pietiekamu atbalstu sievietēm un bērniem, kas cietuši no vardarbības ģimenē, un tā kā personas, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, pat ir cietušas no nevērīgas izturēšanās vai nepiemērotiem komentāriem, kad tās ziņoja par vardarbību; tā kā pilsoniskās sabiedrības un nevalstiskajām organizācijām, īpaši tām, kas palīdz bērniem un no vardarbības ģimenē un dzimumbalstītas vardarbības cietušām personām un darbojas viņu labā, ir svarīga loma vardarbības ģimenē un intīmā partnera vardarbības novēršanā un risināšanā; tā kā šīs organizācijas, kas guvušas vietēja līmeņa pieredzi, var dot vērtīgu ieguldījumu rīcībpolitikās un likumdošanā; tā kā darbībām, kuru mērķis ir aizsargāt un atbalstīt personas, kas cietušas no vardarbības ģimenē vai intīmā partnera vardarbības, tostarp nodrošināt piekļuvi taisnīgumam un finansēt organizācijas, kuras palīdz cietušajām personām, var izmantot ES finansēšanas programmas, piemēram, programmu “Tiesiskums” un programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”;

AF.

tā kā pārrobežu laulāto atšķiršanas, šķiršanas un aizgādības procedūras pēc būtības ir sarežģītākas un parasti arī ilgākas; tā kā lielāka mobilitāte ES ir izraisījusi arvien lielāku skaitu pārrobežu strīdu par vecāku atbildību un aizgādību pār bērnu; tā kā automātiska tādas tiesvedības lēmumu atzīšana, kas saistīta ar aizgādības tiesībām gadījumos, kad notikusi dzimumbalstīta vardarbība, ir problemātiska, jo dalībvalstu tiesību akti par dzimumbalstītu vardarbību ir atšķirīgi un ne visas dalībvalstis intīmā partnera vardarbību atzīst par noziedzīgu nodarījumu un dzimumbalstītas vardarbības veidu; tā kā Komisijai ir jāpastiprina centieni visās dalībvalstīs veicināt to principu un mērķu konsekventu un konkrētu īstenošanu, kas noteikti ANO Konvencijā par bērna tiesībām, kuru ratificējušas visas ES dalībvalstis; tā kā dalībvalstīm kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām pusēm bērna intereses ir jāuzskata par prioritārām visās publiskajās darbībās, arī tad, kad runa par pārrobežu ģimeņu strīdiem; tā kā LESD 83. panta 1. punktā ir iekļauta iespēja paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi; tā kā LESD 83. panta 2. punkts paredz iespēju paredzēt noteikumu minimumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu, lai nodrošinātu Savienības politikas efektīvu īstenošanu jomā, kurai tikuši piemēroti saskaņošanas pasākumi;

AG.

tā kā LESD 82. panta 2. punktā ir paredzēta iespēja pieņemt minimālos noteikumus, kas piemērojami dalībvalstīs, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu un policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kurām ir pārrobežu aspekts, jo īpaši attiecībā uz noziegumos cietušo tiesībām,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.