21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/22

1.

šajā pašiniciatīvas atzinumā atsaucas uz šādām Komisijas iniciatīvām: 1) Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu (1); 2) konsultāciju procedūru par Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas paplašināšanas projektu (2), saskaņā ar kuru iepriekšējās valsts atbalsta pārbaudes procedūru Komisija nepiemēro noteiktam ieguldījumu atbalstam, kas tiek sniegts ostām un lidostām; 3) Eiropas Komisijas paredzēto Almunia tiesību aktu kopuma pārskatīšanu, kā arī regulas, kura attiecas uz de minimis atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un kuras termiņš beidzas, pārskatīšanu;

2.

norāda, ka Eiropas Savienības noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem nedrīkst aprobežoties tikai ar konkurences principiem, bet minētajos noteikumos vajadzētu pilnībā ņemt vērā saskaņā ar Līgumiem dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību noteikt, kas ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums, un principus, kuri saistīti ar vietējo un reģionālo pašpārvaldi, ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī neitralitāti pret īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs (LES 3. pants, LESD 14., 106. un 345. pants un 26. protokols). Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem ir jāatspoguļo vajadzību, lietotāju vēlmju un publiskā iepirkuma sistēmu atšķirības, kas var rasties, jo dalībvalstu ģeogrāfiskais stāvoklis, sociālie vai ar kultūru saistītie apstākļi un demokrātijas procesi ir atšķirīgi. RK atgādina, ka valsts atbalsta pārbaudes drīkst veikt tikai tad, ja valsts, reģionālajam vai vietējam vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu regulējumam vai finansējumam ir pārrobežu ietekme vai ietekme uz iekšējo tirgu;

3.

uzsver vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu nozīmi izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā, kā arī to, ka šie pakalpojumi bieži vien ir priekšnoteikums turpmākiem publiskiem un privātiem ieguldījumiem. Tāpēc šie pakalpojumi būtu jāaplūko arī no ES investīciju plāna skatpunkta. Šajā saistībā jāmin Eiropas Komisijas izaugsmes pētījums par 2016. gadu, jo tajā norādīts, ka “ir būtiski, lai dalībvalstis plašāk veicinātu sociālos ieguldījumus, arī tādās jomās kā veselības aizsardzība, bērnu aprūpe, atbalsts mājokļiem un rehabilitācijas pakalpojumi, lai stiprinātu cilvēku pašreizējās un nākotnes spējas iesaistīties darba tirgū un tam pielāgoties. (..) Sociālie ieguldījumi ar laiku nodrošina ekonomisku un sociālu atdevi, īpaši nodarbinātības izredžu, darba ienākumu un ražīguma, nabadzības novēršanas un sociālās kohēzijas stiprināšanas ziņā.”;

4.

tādēļ rosina turpināt pārdomas par to, kā Eiropas Savienība saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem varētu sniegt atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, piemēram, jāapsver, vai nebūtu jāturpina vienkāršot valsts atbalsta noteikumu piemērošanu, proti, varētu ieviest – ar tādu vienkāršu kritēriju kā atbilstība apstiprinātajām darbības programmām – prezumpciju, ka finansējums, kas piešķirts no ESI fondiem, atbilst valsts atbalsta noteikumiem. Tas būtu jādara, jo valsts atbalsta jomā nevienlīdzīga attieksme pret ES tieši pārvaldītajiem fondiem, kā ESIF un “Apvārsnis 2020”, un ESI fondiem nav pamatota, palielina administratīvo slogu un mazina fondu sinerģiju, kuru cenšas nodrošināt arī pati Eiropas Komisija;

5.

pauž nožēlu par to, ka Komisija joprojām atsakās piemērot LESD 14. pantu kā juridisko pamatu valsts atbalsta noteikumiem, kas attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Šā panta piemērošana nodrošinātu parasto likumdošanas procedūru un tādā veidā arī lielāku juridisko noteiktību un demokrātisko leģitimitāti;

6.

norāda, ka Eiropas Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem šā jautājuma sarežģītības, konkurējošās jēdzienu interpretācijas un gadiem ilgi veikto pielāgojumu dēļ ir kļuvis pārāk apjomīgs, pārāk detalizēts un nepārredzams. Jāturpina mazināt publisko iestāžu, kas piešķir atbalstu, un uzņēmumu administratīvo slogu, un Komisijas resursi būtu jākoncentrē uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu tajos gadījumos, kad ietekme uz iekšējo tirgu ir vislielākā. Komiteja turklāt uzsver, ka sarežģītā regulējuma dēļ informētība par noteikumiem, iespējams, ir nepietiekama un tādēļ ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistītās atvieglojumu iespējas netiek izmantotas. Tāpēc komiteja rosina Eiropas Komisiju pilnveidot un, ja iespējams, apvienot daudzos sekundāro tiesību aktus un ieteikuma tiesību instrumentus (regulas, paziņojumus, pamatnostādnes utt.), kas attiecas uz valsts atbalstu;

7.

atkārtoti uzsver, ka tā principā iebilst pret citu Eiropas Komisijas ierosinātu kvalitātes un efektivitātes apsvērumu izmantošanu pārbaudēs, kuru mērķis ir novērtēt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu finansējuma atbilstību. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību sadaļu, kas attiecas uz konkurenci, Komisija principā nav pilnvarota noteikt kvalitātes un efektivitātes kritērijus, kuri vēl vairāk ierobežo vietējo un reģionālo atbalsta sniedzēju rīcības brīvību. Vietējā un reģionālā līmeņa iestādēm arī turpmāk jābūt tiesīgām pieņemt lēmumus par kvalitāti un efektivitāti (3);

8.

uzsver, ka ES tirdzniecības nolīgumi neskar ES, tās dalībvalstu un to pašvaldību tiesības pašām regulēt, nodrošināt vai atbalstīt pakalpojumus. Komiteja pauž cerību, ka Eiropas Komisijas sniegtās garantijas saistībā ar sarunām par TTIP būs spēkā arī visās citās sarunās par tirdzniecības nolīgumiem un ka netiks ierobežotas valdību iespējas pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas nodrošina augstas kvalitātes pakalpojumus un aizsargā tādus svarīgus visai sabiedrībai nozīmīgus mērķus kā veselības aizsardzība, sabiedriskā drošība vai vides aizsardzība, ka netiks pieprasīta pakalpojumu privatizācija, ka publiskais sektors varēs paplašināt savu sniegto sabiedrisko pakalpojumu piedāvājumu un ka varēs tikt piedāvāti sabiedriskie pakalpojumi, kurus agrāk snieguši privātie pakalpojumu sniedzēji (4);

9.

norāda, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi ir saistīti ar publiskā sektora ieguldījumiem, un tādēļ atkārtoti pauž bažas par to, ka Eiropas Savienības jaunās Eurostat nacionālo un reģionālo kontu sistēmas (EKS 2010) grāmatvedības standartos, kas ir spēkā kopš 2014. gada septembra, nav paredzēta diferenciācija starp publiskajiem izdevumiem un publiskajiem ieguldījumiem. Turklāt dažās dalībvalstīs, minētos standartus transponējot valsts tiesību aktos, noteikts, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāievēro publisko ieguldījumu maksimālās robežvērtības gadā un uz vienu iedzīvotāju. Šīs maksimālās robežvērtības arī ir šķērslis tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kam ir finanšu līdzekļu uzkrājumi, kurus tās varētu izlietot, lai uzsāktu apjomīgus ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistītus ieguldījumu projektus. Tāpēc komiteja uzsver, ka Eiropas Komisijai būtu jāsniedz ziņojums par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmas (EKS 2010) ieviešanu (5);

10.

norāda, ka lēmumu par to, kāda darbība uzskatāma par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, pieņem dalībvalstis, balstoties uz izveidoto kultūras sistēmu un politisko sistēmu un ņemot vērā nepieciešamību nemitīgi attīstīt šādas darbības, un ka vietējās un reģionālās pašvaldības var pilnīgi patstāvīgi izlemt, kurus pakalpojumus tās uzskata par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

11.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2016. gada 19. maijā, t. i., divus gadus pēc 2014. gada pirmajā pusgadā notikušajām konsultācijām par valsts atbalsta jēdzienu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, ir publicējusi paziņojumu, kurā ir skaidrota ES valsts atbalsta noteikumu piemērošanas joma. Eiropas Reģionu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu savus resursus koncentrēt uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu darbībām, kurām ir vislielākā ietekme uz iekšējo tirgu, tomēr vienlaikus norāda, ka paziņojumā valsts atbalsta jēdziens ir interpretēts tikai tajās jomās, kurās jau pastāv Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Tādēļ komiteja rosina apsvērt, vai šāda pieeja nav pārāk ierobežojoša un nav pretrunā dažādām attīstības tendencēm publisko ieguldījumu jomā, piemēram, saistībā ar nodokļiem un jaunu sociālo pakalpojumu attīstību;

12.

pauž gandarījumu par paziņojumā iekļauto apstiprinājumu, ka jēdziens “ietekme uz tirdzniecību Eiropas Savienībā” ir ierobežots. Balstoties uz 2015. gada 29. aprīļa lēmumiem (7) par septiņiem konkrētiem gadījumiem un atbilstoši sākotnējā RK atzinuma projektā izteiktajam aicinājumam, atbalsts vietējai infrastruktūrai vai vietēja mēroga pakalpojumiem, kas neietekmē citas dalībvalstis vai kas būtiski neietekmē pārrobežu ieguldījumus, vairs nav uzskatāms par valsts atbalstu ES noteikumu izpratnē (8);

13.

atzīmē Komisijas viedokli, ka publiskie ieguldījumi infrastruktūras būvniecībā vai modernizācijā nav uzskatāmi par valsts atbalstu, ja attiecīgā infrastruktūra tieši nekonkurē ar citu tāda paša veida infrastruktūru. Komiteja tomēr nepiekrīt Komisijas vispārīgajam viedoklim, ka tas parasti attiecas uz autoceļiem un dzelzceļa infrastruktūru, iekšzemes ūdensceļiem, kā arī ūdens piegādes un kanalizācijas tīkliem, bet ne uz tādām jomām kā enerģētika, platjoslas sakari, lidostas vai ostas;

14.

atzinīgi vērtē precizējumu, ka noteikumi par valsts atbalstu neattiecas uz publiskajiem līdzekļiem, kas piešķirti noteiktām kultūras darbībām, kurām nav komerciāla rakstura, bet kuras sabiedrībai ir pieejamas bez maksas vai par samaksu, kas sedz līdz 50 % no izmaksām; tas ievērojami samazinās lielo ar pārbaudēm saistīto slogu vietējām un reģionālajām iestādēm (tomēr atsevišķos gadījumos pārbaudes būs nepieciešamas arī turpmāk) un veicinās juridisko noteiktību tādā jomā kā publiskais atbalsts kultūrai;

15.

tādēļ pauž cerību, ka Eiropas Komisija skaidri norādīs, ka vietējie pakalpojumi neietekmē tirdzniecību un ka sūdzības iesniedzējs un/vai Eiropas Komisija būs tie, kuriem būs jāpierāda, ka tiek vai var tikt apdraudēta Kopienas iekšējā tirdzniecība;

16.

pauž cerību, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām nākotnē tiks nodrošināta juridiskā noteiktība, lai tās var lemt, kam tās, nepārkāpjot valsts atbalsta noteikumus, var sniegt atbalstu;

17.

saistībā ar 2016. gada aprīlī iesniegto “Rīcības plānu PVN jomā – Ceļā uz vienotu PVN zonu”, kam RK veltīs atsevišķu atzinumu, iebilst pret ieceri ierobežot ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistīto darbību atbrīvošanu no pievienotās vērtības nodokļa;

18.

uzsver, cik noderīga ir pašlaik spēkā esošās Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas praktiskā rokasgrāmata (9), kurā apkopoti valstu iestāžu jautājumi un Eiropas Komisijas atbildes, tomēr norāda, ka šīs atbildes ne vienmēr kliedē visas dalībvalstu šaubas par interpretāciju;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu līdz 2016. gada 30. maijam turpināt iepriekšēju apspriešanos par nākamo Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas (VGAR) (10) pārskatīšanu ar mērķi atcelt paziņošanas prasības attiecībā uz atbalstu ostu un lidostu infrastruktūrai, jo līdz ar VGAR piemērošanas jomas paplašināšanu samazināsies administratīvais slogs publiskajām iestādēm un galīgajiem saņēmējiem;

20.

tomēr norāda, ka ostu gadījumā trūkst jelkāda iepriekšēja juridiska pamata, kas ļautu noteikt ieguldījumu atbalsta saderības kritērijus un kas pavērtu Komisijai iespēju izveidot konkrētu gadījumu sarakstu, balstoties uz lielāku juridisko noteiktību; tādēļ rosina Komisiju precīzāk atbildēt uz jautājumu par valsts atbalsta esamību vai neesamību saistībā ar dažādiem ieguldījumu veidiem un ostu lielumu, kā arī ņemt vērā ostu organizācijas īpatnības dažādās dalībvalstīs, tostarp arī ostu uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus;

21.

norāda, ka vairāki pasākumi, ko dalībvalstis īstenojušas saistībā ar iekšzemes ostām, varētu nebūt atzīstami par valsts atbalstu, jo atbalsta saņēmējs neveic saimniecisko darbību vai tāpēc, ka šiem pasākumiem nav nekādas ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tas noteiktos apstākļos varētu attiekties uz atbalstu iekšzemes ostu infrastruktūrai, kam ir tikai vietēja nozīme, vai uz atbalstu infrastruktūrai iekšzemes ostās, kurām nav tiešas izejas uz jūru un kuras nekropļo konkurenci, jo tās nenodrošina tirdzniecību vai savienojumus ar citām dalībvalstīm pa ūdensceļiem;

22.

līdztekus ierosmei, kas saistīta ar noteiktām lidostām (sk. šā dokumenta 28. punktu), rosina Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā iekļaut arī atbrīvojumu attiecībā uz valsts atbalstu ostām vai vismaz noteiktiem ostu veidiem;

23.

pauž bažas par faktu, ka, tiklīdz ostu infrastruktūra tiks iekļauta VGAR, visi valstu atbalsta pasākumi, kas atbilst valsts atbalsta definīcijai un uz ko nevar attiecināt atbrīvojumus, būs pakļauti ļoti sarežģītam novērtējumam, kura iznākumu nav iespējams iepriekš paredzēt, ņemot vērā iespējamo tiešo apstiprināšanu saskaņā ar Līgumu; tādēļ mudina Komisiju ierosināt īpašas pamatnostādnes attiecībā uz šādu atbalstu, ja tas ir virs izņēmuma līmeņa;

24.

saistībā ar ieguldījumu atbalstu reģionālajām lidostām visnotaļ atbalsta Eiropas Komisijas pieeju, proti, atziņu ka “ziņošanas robežvērtības noteikšana attiecībā uz atbalsta apmēru nav lietderīga, jo atbalsta ietekme uz konkurenci pirmām kārtām ir atkarīga no lidostas lieluma, nevis no ieguldījumu apjoma”;

25.

pauž cerību, ka Komisija sadaļā “Definīcijas attiecībā uz atbalstu reģionālajām lidostām” nodrošinās atbilstību jau spēkā esošajiem ES tiesību aktiem;

26.

jau paudusi viedokli, ka Komisijai uzmanība jāpievērš galvenokārt lielajām lidostām un ka valsts atbalsta pasākumi mazām lidostām, kas gadā vidēji apkalpo mazāk nekā 300 000 pasažieru, nav iekļaujami valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomā, jo šīs lidostas nevar ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, šādas lidostas strukturālu iemeslu dēļ nav spējīgas segt kapitāla un darbības izmaksas (11) un publiskā atbalsta mērķis ir drošas un saimnieciski dzīvotspējīgas gaisa transporta infrastruktūras izveide reģionos, kuru transporta savienojumi ar citiem reģioniem ir vāji attīstīti (12); protams, šāda rīcība ir jāpapildina ar izņēmuma līmeņa ievērojamu paaugstināšanu atbalstam lidostām, kuras sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus (pašlaik noteikti 200 000 pasažieru gadā), un tādā veidā jāpanāk, ka šis līmenis atbilst tam (proti, 1 miljons pasažieru gadā), kas bija spēkā, pirms tika pieņemts t. s. Almunia tiesību aktu kopums attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Tomēr šādas rīcības priekšnosacījumam jābūt atziņai, ka pienācīgu savienojumu nevar nodrošināt nekādā citā veidā;

27.

pauž šaubas par to, ka mazās lidostas spēj ar pašu līdzekļiem segt vismaz 25 % no ieguldījumu atbalsta. Tādēļ komiteja lūdz Komisiju ņemt vērā, ka šis atbalsts parasti nav vērsts uz jaudas palielināšanu, bet tas galvenokārt saistīts ar infrastruktūras vajadzībām;

28.

rosina Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā paredzēt atbrīvojumu attiecībā uz atbalstu lidostu saimnieciskajai darbībai, jo Eiropas Komisijas Aviācijas pamatnostādnēs (2014. gada pamatnostādņu 112. un nākamie punkti) ir sniegtas skaidras norādes (piemēram, attiecībā uz sākotnējā finansējuma deficīta aprēķināšanu), ko var izpildīt arī tad, ja ir paredzēts atbrīvojums;

29.

uzskata, ka pašlaik spēkā esošie noteikumi, kas attiecas uz ostām un lidostām, proti, tie, kas regulē gan ieguldījumu atbalstu, gan darbības atbalstu, ir jāpielāgo stāvoklim tālākajos reģionos, ņemot vērā šo reģionu nepietiekamo pieejamību un šo reģionu pilnīgo atkarību no jūrniecības nozares un aviācijas nozares, kuras vienīgās nodrošina šo izolēto teritoriju izdzīvošanai piemērotu transportu;

30.

uzskata, ka paziņošanas robežvērtības, kas attiecas uz ieguldījumu atbalstu un darbības atbalstu kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, būtu jāpalielina par 100 %, nevis par 50 %, kā tas ierosināts pārskatītajā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā (Komisijas ierosinājums: palielināt šīs robežvērtības no 100 līdz 150 miljoniem euro vienam projektam un no 50 līdz 75 miljoniem euro gadā vienam uzņēmumam); rosina VGAR vairāk saskaņot ar paziņojumu par atbalsta jēdzienu, jo minētajā paziņojumā ir ieviesti daži būtiski precizējumi, kurus dalībvalstis atzinīgi novērtēja, taču šiem precizējumiem nav tāds pats saistošais spēks kā tieši piemērojamai regulai, piemēram, VGAR;

31.

saistībā ar iepriekšējā punktā minēto prasību palielināt robežvērtības, kas attiecas uz ieguldījumu atbalstu un valsts atbalstu kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, rosina no 1 līdz 2 miljoniem euro paaugstināt robežvērtību, līdz kurai var piemērot atbalsta aprēķināšanas metodi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 651/2014 53. panta 8. punktu, proti, noteikt maksimālo atbalsta apjomu 80 % apmērā no projekta attiecināmajām izmaksām (kā alternatīva metodei, kas minēta Regulas (ES) Nr. 651/2014 53. panta 6. un 7. punktā);

32.

rosina Komisiju pārskatītajā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā precizēt valsts ieguldījumu atbalsta infrastruktūras pasākumiem statusu. Pamatojoties uz 2014. gada 1. oktobra lēmumu lietā Propapier/Eisenhüttenstadt  (13), saistībā ar vispārējiem infrastruktūras pasākumiem vienmēr būtu jāapsver, vai atbalsta pozitīvā ietekme uz reģionālo attīstību nav nozīmīgāka nekā negatīvā ietekme uz konkurenci;

33.

pauž cerību, ka pārskatītajā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā tiks nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret sporta infrastruktūru un daudzfunkcionālu atpūtas infrastruktūru, atļaujot piemērot darbības atbalstu arī daudzfunkcionālai atpūtas infrastruktūrai līdz 2 miljoniem euro vienam infrastruktūras objektam gadā;

34.

iestājas par jēdziena “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums” dinamisku paplašināšanu: tā kā jānodrošina visaptveroša pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem, jauni sociālie pakalpojumi, piemēram, sociālie pakalpojumi, kas saistīti ar bēgļu un migrantu sākotnējo uzņemšanu un integrāciju, vai digitālā infrastruktūra reģionos, kuros pastāv tirgus nepilnības, piemēram, reģionos, kuri saskaras ar demogrāfisko pārmaiņu radītajām problēmām, varētu tikt uzskatīti par vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Arī turpmāk jaunas attīstības tendences būtu regulāri un atbilstoši jāizvērtē, un būtu jānodrošina, ka vajadzības gadījumā dalībvalstu līmenī tās arī var traktēt kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus;

35.

kritiski vērtē to, ka Komisija paziņojumā par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem cenšas paplašināt savu rīcības brīvību saistībā ar jautājumu, ko “normālos tirgus apstākļos” var uzskatīt par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (14). Šāda rīcība ir pretrunā vietējās un reģionālās pašpārvaldes principiem, un tas ir arī nosacījums, kura izpildes pierādīšana publiskajām iestādēm praktiski ir gandrīz neiespējama;

36.

norāda, ka ar ceturto kritēriju, kas noteikts spriedumā Altmark lietā, dalībvalstis tiek stimulētas piemērot noteikumus, lai rīkotu pakalpojumu publisko iepirkumu, un tās netiek rosinātas izmantot uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem balstītu pieeju. Faktiski vietējās un reģionālās pašvaldības saskaras ar grūtībām, jo, piemērojot Altmark lietas ceturtā kritērija otro alternatīvu, proti, cenšoties noteikt, kas ir tipisks, labi vadīts un ar nepieciešamajiem līdzekļiem atbilstoši nodrošināts uzņēmums, nav kritērija gadījumos, kad attiecīgajā nozarē nedarbojas privāti uzņēmumi. Tādēļ, lai publiskajām iestādēm atvieglotu ceturtā Altmark kritērija piemērošanu un tādā veidā noteiktas ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistītas darbības atbrīvotu no valsts atbalsta kontroles procedūrām, komiteja rosina Komisiju, arī veicot tirgus pētījumus, kas ļauj noteikt noteiktas standarta izmaksas, izstrādāt detalizētas pamatnostādnes attiecībā uz to, ko nozīmē tipisks, labi vadīts un ar nepieciešamajiem līdzekļiem atbilstoši nodrošināts uzņēmums;

37.

uzskata, ka noteikti ir jāpārskata jēdziena “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma sniegšanā gūta samērīga peļņa” definīcija, it īpaši, ņemot vērā, ka, arī izmantojot stimulus vai palielinot gūtas samērīgas peļņas procentuālo daļu, šī peļņa bieži tiek atkal ieguldīta šo pakalpojumu sniegšanā;

38.

atkārtoti rosina paaugstināt robežvērtības de minimis noteikumos, kas attiecas uz atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Būtu jānosaka, ka robežvērtība, ko izmanto, lai pārbaudītu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem sniegtā atbalsta pieļaujamību, katrā konkrētajā gadījumā ir viens miljons euro trīs finanšu gados. Ja šī robežvērtība netiek pārsniegta, sniegto atbalstu neuzskatītu par valsts atbalsta saņemšanas kritērijiem atbilstošu, jo vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem bieži raksturīgā vietējā mēroga dēļ nav vērojams, ka tie ietekmē tirdzniecību vai rada konkurences izkropļojumus, kas apdraud iekšējo tirgu;

39.

uzskata, ka kompensāciju robežvērtība, kas uzņēmumus, kuriem uzticēta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšana, atbrīvo no LESD 108. panta 3. punktā noteiktajām ziņošanas prasībām, būtu jāpalielina no ne vairāk kā 15 miljoniem euro gadā līdz sākotnēji un vēl pirms 2011. gada spēkā esošajai robežvērtībai, proti, 30 miljoniem euro;

40.

rosina noteikt pilnvarojuma aktu termiņu, kas parasti būtu garāks nekā desmit gadi, un tādā veidā vairāk ņemt vērā pilnvarojuma radītās izmaksas un to ieguldījumu amortizāciju, kurus veic dalībnieki, kas sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus;

41.

rosina arī paplašināt Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumā noteikto jēdziena “sociālie mājokļi” definīciju. Lai sniegtu dalībvalstīm plašu rīcības brīvību sociālo mājokļu celtniecības plānošanā, nodrošināšanā, finansēšanā un organizēšanā un garantētu demokrātiskās iespējas brīvi pieņemt lēmumus, būtu jāatceļ ierobežojums, kas nosaka, ka sociālie mājokļi paredzēti tikai “nelabvēlīgā situācijā esošām personām vai sociāli mazāk labvēlīgām grupām”. Būtu jāvelta vairāk pūļu, lai garantētu tiesības uz pienācīgas kvalitātes mājokli par pieņemamu cenu, jo tirgus nespēja nodrošināt visām vajadzībām atbilstošus mājokļus skar ne tikai personas, kurām nav pilnīgi nekādu iespēju iegūt mājokli, bet arī personas, kuru mājoklis ir sliktā stāvoklī, nepiemērots vai pārapdzīvots, kā arī personas, kurām lielāko daļu ienākumu nākas samaksāt par īri vai mēneša kredītmaksājumiem;

42.

rosina veidot Eiropas Komisijas un dalībvalstu spējas, lai uzlabotu izpratni par valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Eiropas Komisijai ir jāveido arī tiešs dialogs ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un būtu jāsniedz atbalsts;

43.

mudina dalībvalstis kopīgi ar Eiropas Komisiju izstrādāt atbilstīgus komunikācijas un koordinācijas mehānismus un pamatnostādnes pašvaldībām, lai atvieglotu sarežģītās vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem sniegtā valsts atbalsta pārbaudes. Komiteja arī pauž cerību, ka dalībvalstis, izstrādājot valstu ziņojumus par Almunia tiesību aktu kopuma īstenošanu, iesaistīs vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības, lai nodrošinātu reālu stāvokļa novērtējumu par konkrētajām grūtībām un problēmām saistībā ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

44.

uzsver: lai nodrošinātu juridisko noteiktību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jānosaka, ka noilguma termiņš sūdzības iesniedzējiem ir pieci gadi no kompensācijas vai ieguldījuma uzsākšanas. Pašreizējais termiņš, kurā Komisija var sākt procedūru, kas beidzas ar pieņemtu lēmumu par maksājumu atgūšanu, (desmit gadi no dienas, kad prettiesiskais atbalsts sniegts saņēmējam) un kurš faktiski darbojas arī kā ar valsts atbalstu saistītu sūdzību noilguma termiņš, ir pārāk garš. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī uzņēmumiem, kuri saņem valsts atbalstu, ir vajadzīga lielāka juridiskā noteiktība. Likumā paredzētais desmit gadu termiņš, kuram jāpieskaita laiks, kas nepieciešams tiesvedībai, un tāpēc var nozīmēt to, ka būs jāatmaksā atbalsts, kas piešķirts pirms 20 vai 25 gadiem, ir nesamērīgs un būtiski ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības un uzņēmumus, kas bieži vien nevar atļauties juridiskās konsultācijas. Turklāt šis termiņš grauj vienu no valsts atbalsta atgūšanas mērķiem, proti, ex ante stāvokļa atjaunošanu konkurences jomā;

45.

uzskata: būtu jānosaka, ka sūdzību var iesniegt tikai persona, kura arī tieši var izjust finansiālu ietekmi. To personu loks, t. i., “visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”, kam saskaņā ar Valsts atbalsta procedūras regulas 20. pantu kopsakarībā ar 1. panta h) punktu ir tiesības iesniegt sūdzību, joprojām ir pārāk plašs.