EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 18.11.2015

COM(2015) 574 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Novērtējums par dalībvalstīs sasniegto virzībā uz 2020. gadam noteikto nacionālo energoefektivitātes mērķrādītāju izpildi un saistībā ar Energoefektivitātes direktīvas (Direktīva 2012/27/ES) īstenošanu, kā noteikts Direktīvas 2012/27/ES 24. panta 3. punktā

{SWD(2015) 245 final}

Saturs

1.    Ievads    

2.    Virzība uz ES 2020. gadam noteiktā energoefektivitātes mērķrādītāja sasniegšanu    

3.    Valstu mērķi    

4.    Enerģijas patēriņa tendences un valsts pasākumu novērtējums pa nozarēm    

4.1.    Rūpniecība    

4.2.    Dzīvojamo ēku sektors    

4.3.    Pakalpojumu nozare    

4.4.    Publiskais sektors    

4.5.    Transporta nozare    

4.6.    Enerģijas ražošanas nozare    

4.7.    Situācija saistībā ar EED transponēšanu    

4.8.    Finansēšana    

4.9.    Energoefektivitātes pakalpojumu direktīvā 2006/32/EK prasītais enerģijas galaietaupījums 2016. gadā    

5.    NOBEIGUMS    

I pielikums    

II pielikums    

1.Ievads

Enerģētikas savienības stratēģijā 1 aicināts būtiski pārskatīt attieksmi pret energoefektivitāti un attiekties pret to kā pilnvērtīgu energoresursu, kas atbilst ietaupītās enerģijas vērtībai. Attiecoties pret energoefektivitāti kā līdzekli enerģijas pieprasījuma ierobežošanai, tiek veicināta piegādes drošības, konkurētspējas un ilgtspējas mērķu sasniegšana, tādējādi radot izmaksu ietaupījumu patērētājiem un rūpniecībai.

Enerģētikas savienības stratēģijā tika apstiprināts energoefektivitātes mērķrādītājs — līdz 2020. gadam uzlabot energoefektivitāti par 20 %, kas nozīmē, ka enerģijas galapatēriņš ir mazāks par 1086 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe) jeb primārās enerģijas patēriņš ir mazāks par 1483 Mtoe. Pamatojoties uz šo rādītāju, ir noteikts mērķrādītājs līdz 2030. gadam energoefektivitāti uzlabot vismaz par 27 %, bet šis mērķrādītājs līdz 2020. gadam tiks pārskatīts, tiecoties sasniegt 30 % ietaupījumu.

Komisija 2014. gadā savā paziņojumā par energoefektivitāti (COM(2014) 520 final) secināja, ka ES 2020. gadā varētu ietaupīt apmēram 18–19 % enerģijas. Tā kā dalībvalstis ir centušās labāk īstenot ES tiesību aktus energoefektivitātes jomā un ir noteikušas vērienīgākus energoefektivitātes mērķus (tagad primārās enerģijas ietaupījumu palielinot līdz pat 17,6 % 2020. gadā; iepriekšējā gada mērķi šo ietaupījumu palielināja tikai līdz 16,4 %). Ņemot vērā minēto, Komisija nezaudē optimismu, ka 20 % mērķrādītājs tiks sasniegts, ja spēkā esošie ES tiesību akti tiks īstenoti pilnībā, dalībvalstis izvirzīs augstākus mērķus un apstākļi ieguldījumiem energoefektivitātes jomā Eiropā turpinās uzlaboties.

Šajā ziņojumā ir novērtēti panākumi ceļā uz šā mērķa sasniegšanu, kā arī tas, kā tiek īstenota Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti. Ziņojumā ir sniegti daži ieteikumi dalībvalstīm 2 , un tas ir izstrādāts, pamatojoties uz dalībvalstu gada ziņojumiem un valstu energoefektivitātes rīcības plāniem. Šo ziņojumu papildina Komisijas dienestu darba dokuments 3 , kurā sīki aprakstīti izmantotie darbības rādītāji.

2.Virzība uz ES 2020. gadam noteiktā energoefektivitātes mērķrādītāja sasniegšanu

ES līmenī ir panākts ievērojams enerģijas patēriņa samazinājums. Kopumā no 2005. līdz 2013. gadam enerģijas galapatēriņš ir samazinājies par 7 %. Tajā pašā laikposmā primārās enerģijas patēriņš samazinājās par 8 %, un sākotnējās aplēses liecina, ka šī samazināšanās tendence ir sasniegusi 1516 Mtoe 2014. gadā 4 .

Enerģijas galapatēriņš 5 ES-28 dalībvalstīs samazinājās no 1186 Mtoe 2005. gadā līdz 1102 Mtoe 2012. gadā, taču 2013. gadā palielinājās līdz 1105 Mtoe. Palielinājumu 2013. gadā galvenokārt izraisīja galapatēriņa pieaugums Beļģijā, Čehijas Republikā, Vācijā, Īrijā, Francijā, Ungārijā, Nīderlandē, Austrijā, Slovākijā un Apvienotajā Karalistē 6 .

Enerģijas patēriņš rūpniecībā absolūtā izteiksmē samazinājās no 327 Mtoe 2005. gadā līdz 275 Mtoe 2012. gadā (16 %). Kopumā šo samazināšanās tendenci ievērojami veicināja ekonomikas krīze, Eiropas ekonomiku pārstrukturēšana un energoefektivitātes pasākumi. Tomēr 2013. gadā enerģijas patēriņš rūpniecībā palielinājās līdz 277 Mtoe. To izraisīja patēriņa pieaugums vairākās rūpniecības apakšnozarēs, un lielākais palielinājums (6 %) bija vērojams ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē.

Dzīvojamo ēku sektorā enerģijas galapatēriņš 2013. gadā samazinājās par 3 %, salīdzinot ar 2005. gada līmeni.

Pakalpojumu nozarē enerģijas galapatēriņš no 2005. līdz 2013. gadam palielinājās par 6 %, bet šajā nozarē radītā pievienotā vērtība tajā pašā laikposmā palielinājās par 11 %, tātad uzlabojās energointensitātes rādītāji.

Transporta nozarē enerģijas galapatēriņš šajā laikposmā samazinājās par 6 %. Transporta nozare 2013. gadā bija lielākais enerģijas galapatērētājs (32 %). Tai sekoja dzīvojamo ēku sektors ar 27 %, rūpniecība ar 25 % un pakalpojumu nozare ar 14 % no enerģijas galapatēriņa. Atlikušie 2 % no enerģijas galapatēriņa ir attiecināmi uz pārējām nozarēm.

Primārās enerģijas patēriņš 7 ES-28 dalībvalstīs samazinājās no 1709 Mtoe 2005. gadā līdz 1567 Mtoe 2013. gadā. Sākotnējās aplēses rāda, ka 2014. gadā primārās enerģijas patēriņš ir turpinājis samazināties un varētu būt 1516 Mtoe 8 . Tomēr Beļģijā, Dānijā, Vācijā, Igaunijā, Francijā, Polijā, Portugālē un Slovākijā 2013. gadā, salīdzinot ar 2012. gadu, primārās enerģijas patēriņš ir palielinājies.

Kopumā primārās enerģijas patēriņš ES-28 dalībvalstīs no 2005. līdz 2013. gadam samazinājās galvenokārt tāpēc, ka samazinājās enerģijas galapatēriņš un notika strukturālas pārmaiņas elektroenerģijas ražošanas nozarē, vairāk izmantojot atjaunojamos energoresursus. Šajā laikposmā enerģijas patēriņš enerģētikas nozarē samazinājās par 13 % un ar sadali saistītie zudumi samazinājās par 8 %.

Koģenerācijas stacijās saražotās siltumenerģijas daudzums ES-28 dalībvalstīs samazinājās par 9 % no 46 Mtoe 2005. gadā līdz 42 Mtoe 2013. gadā.

3.Valstu mērķi

Dalībvalstis 2013. gadā noteica savus valsts indikatīvos mērķus energoefektivitātes jomā 9 . Pēc tam Austrija, Bulgārija, Grieķija, Horvātija, Itālija, Kipra, Slovākija, Spānija un Ungārija savos 2014. gada valsts energoefektivitātes rīcības plānos noteica vērienīgākus mērķus attiecībā uz enerģijas galapatēriņu, galveno uzmanību pievēršot tam, lai vairāk tiktu samazināts pieprasījums dzīvojamo ēku sektorā, pakalpojumu nozarē, rūpniecībā un transporta nozarē. Tikai Malta un Polija Komisijai paziņoja mazāk vērienīgus mērķus attiecībā uz enerģijas galapatēriņu. Energoefektivitātes uzdevums ir nošķirt enerģijas izmantošanu no ekonomiskās izaugsmes, ko rada efektivitātes uzlabošanās. Šajā ziņā Grieķijas, Horvātijas, Itālijas, Kipras, Portugāles, Rumānijas un Somijas indikatīvie mērķi nav pietiekami vērienīgi, jo enerģijas galapatēriņš ir plānots lielāks nekā 2014.–2020. gadā prognozētais IKP pieaugums 10 .

Attiecībā uz primārās enerģijas patēriņu Francija, Grieķija, Īrija, Kipra, Malta, Spānija, Ungārija un Zviedrija savos 2014. gada valsts energoefektivitātes rīcības plānos noteica vērienīgākus indikatīvos mērķus, salīdzinot ar sākotnējiem mērķiem. Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Francija, Malta, Nīderlande, Vācija un Zviedrija ir noteikušas vērienīgus mērķus, ņemot vērā gaidāmo IKP pieaugumu 2014.–2020. gadā. Bulgārija, Horvātija un Slovākija savu mērķu vērienīgumu samazināja. Grieķijas, Horvātijas, Rumānijas un Somijas noteiktie indikatīvie primārās enerģijas patēriņa mērķi 2020. gadam ļaus proporcionāli vairāk palielināt primārās enerģijas patēriņu, salīdzinot ar šajās valstīs gaidāmo vidējo IKP pieaugumu 2014.–2020. gadā. 11

Kopumā dalībvalstis nav izvirzījušas pietiekami vērienīgus valsts energoefektivitātes mērķus, lai palīdzētu sasniegt ES līmenī noteikto 20 % mērķi. Valstu indikatīvo mērķrādītāju summa atbilst primārās enerģijas ietaupījumam 17,6 % apmērā, salīdzinot ar 2020. gadam plānoto mērķrādītāju. Lai gan tas ir apsveicams uzlabojums, salīdzinot ar to mērķu kopumu, kas tika paziņoti iepriekš, tas joprojām nav pietiekami, lai varētu sasniegt ES mērķi ietaupīt 20 % no primārās enerģijas, salīdzinot ar plānotajiem rādītājiem 2020. gadam. Tomēr dati par nesenajiem sasniegumiem liecina, ka var izdarīt optimistiskākus secinājumus.

4.Enerģijas patēriņa tendences un valsts pasākumu novērtējums pa nozarēm

Lai novērtētu, kā dalībvalstīm izdodas sasniegt izvirzītos indikatīvos energoefektivitātes mērķus, Komisija analizēja valsts energoefektivitātes rīcības plānus (NEEAP), gada ziņojumus un tādu rādītāju kopumu, kas sīkāk aprakstīti pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā 12 . Analīze liecina, ka vairums dalībvalstu laikposmā no 2005. līdz 2013. gadam savu primārās enerģijas patēriņu un enerģijas galapatēriņu ir samazinājušas straujāk nekā procentuāli tām tas katru gadu būtu jādara laikposmā no 2005. līdz 2020. gadam, lai līdz 2020. gadam sasniegtu izvirzītos primārās enerģijas patēriņa un enerģijas galapatēriņa mērķus. Izņēmums ir šādas valstis: Beļģija, Francija, Igaunija, Nīderlande, Polija, Vācija un Zviedrija (attiecībā uz primārās enerģijas patēriņu) un Austrija, Beļģija, Francija, Igaunija, Lietuva, Malta, Vācija un Slovākija (attiecībā uz enerģijas galapatēriņu) 13 .

No 2005. līdz 2013. gadam visas ekonomikas primārās enerģijas intensitāte 14 vidēji ir samazinājusies visās dalībvalstīs, izņemot Igauniju.

4.1.Rūpniecība

Enerģijas galapatēriņš rūpniecībā absolūtā izteiksmē ir samazinājies no 327 Mtoe 2005. gadā līdz 277 Mtoe 2013. gadā (-15 %). Samazinājumu no 2008. līdz 2012. gadam var izskaidrot ar rūpnieciskās darbības apmēra samazināšanos un rūpniecības struktūras pārmaiņām. Tomēr šo pozitīvo tendenci lielā mērā ir veicinājuši energoefektivitātes uzlabojumi, kuru ietekme ir gandrīz trīskāršojusies 15 .

Tā kā nākamajos gados vairumā dalībvalstu ir sagaidāma ekonomikas izaugsme, būs jāpieliek lielākas pūles, lai nodalītu enerģijas patēriņu no ekonomikas izaugsmes. Turklāt zemāku naftas un gāzes cenu dēļ varētu samazināties stimuls veikt ieguldījumus energoefektivitātē šajā nozarē, jo atmaksāšanās periods būs ilgāks.

Dalībvalstīs energointensitāte šajā nozarē ievērojami atšķiras: dalībvalstī ar visaugstāko energointensitāti — Bulgārijā — energointensitāte ir septiņreiz augstāka nekā dalībvalstīs ar viszemāko energointensitāti — Dānijā un Īrijā. Vairums dalībvalstu, izņemot Grieķiju, Īriju, Latviju un Ungāriju, no 2005. līdz 2013. gadam samazināja energointensitāti rūpniecībā un būvniecībā.

Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma bija svarīgs faktors, kas mudināja energointensīvās rūpniecības nozarēs veikt ieguldījumus energoefektivitātē. Turklāt vairums dalībvalstu energoefektivitāti rūpniecībā atbalsta ar finanšu stimuliem un fiskāliem pasākumiem. Vēl viens kopējs politikas instruments rūpniecības nozarē ir brīvprātīgas vienošanās. Šādas vienošanās ar rūpniecības nozares dalībniekiem ir noslēgušas deviņas dalībvalstis: Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija un Zviedrija. Enerģijas ietaupījums rūpniecībā ir panākts, izmantojot arī tirgus instrumentus, piemēram, Itālijā — ar “baltās apliecības” shēmu un Dānijā — ar enerģijas taupīšanas pienākuma shēmu.

Īstenojot EED 8. panta 4. punktu, kur noteikts, ka lielajos uzņēmumos no 2015. gada ir jāveic energoauditi, rūpniecības nozare varētu vieglāk identificēt rentablus energoefektivitātes pasākumus. Taču aptuveni puse dalībvalstu vēl nav paziņojušas Komisijai savus tiesību aktus, ar kuriem tiek transponēta šī EED prasība; tādēļ Komisija pret šīm valstīm ir sākusi pārkāpuma procedūras.

Dalībvalstīm būtu arī jāattīsta sava politika attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai likvidētu tirgus šķēršļus un nodrošinātu tiem iespēju izmantot visu atlikušo energoefektivitātes potenciālu.

4.2.Dzīvojamo ēku sektors

Enerģijas galapatēriņš dzīvojamo ēku sektorā absolūtā izteiksmē ir samazinājies no 306 Mtoe 2005. gadā līdz 296 Mtoe 2013. gadā (-3 %), lai gan laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam tas mazliet palielinājās. Kopējais samazinājums galvenokārt tika panākts, pateicoties energoefektivitātes pasākumu īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz enerģijas patēriņu telpu apsildei 16 .

Laikposmā no 2005. līdz 2013. gadam enerģijas patēriņš uz kvadrātmetru samazinājās visās dalībvalstīs, izņemot Itāliju, kur tas palielinājās par 10 %, un Igauniju, kur tas saglabājās nemainīgs 17 . Zemāku enerģijas patēriņu uz kvadrātmetru varētu izskaidrot ar stingrākām energoefektivitātes prasībām attiecībā uz ēkām, ierīcēm un apsildes tehnoloģijām, daļēji tāpēc, ka pakāpeniski tika īstenota Direktīva par ēku energoefektivitāti.

Dalībvalstis nesen sagatavoja pirmo ilgtermiņa stratēģiju attiecībā uz visu ēku fonda renovāciju valstī, kā prasīts EED 4. pantā 18 . Lai gan dažās stratēģijās nebija sniegta konkrēta informācija, piemēram, par nedzīvojamām ēkām, ieguldījumu izmaksām un finansējuma avotiem, sagaidāms, ka ilgtermiņa renovācijas stratēģiju kvalitāte tiks uzlabota to nākamās atjaunināšanas gaitā, ko paredzēts veikt 2017. gadā.

Lai uzlabotu renovācijas kvalitāti, ir jāapmāca montieri un celtnieki un jāuzlabo viņu prasmes darbā ar jaunām un efektīvākām tehnoloģijām, ar kurām varētu aizstāt iekārtas un procesus, kas pašreiz tiek izmantoti būvniecības un renovācijas darbu veikšanai. ES projekta “BUILD UP Skills” ietvaros izstrādāto valstu kvalifikācijas un apmācības ceļvežu ieviešana 21 dalībvalstī tika sākta jau 2013. un 2014. gadā 19 . Turklāt NEEAP ir aprakstīti vēl citi valstu apmācības pasākumi, bet turpmāk šajā jomā būtu jārīkojas mērķtiecīgāk.

Energoefektivitātes uzlabošanai dzīvojamo ēku sektorā ir paredzēts plašs politikas pasākumu klāsts, piemēram, regulatīvi un finansiāli/fiskāli pasākumi, kā arī informācijas un izpratnes veidošanas pasākumi, brīvprātīgas vienošanās, ieguldījumi infrastruktūrā (viedskaitītāju ieviešana), tirgus instrumenti un citi pasākumi. Regulatīvie pasākumi galvenokārt ir saistīti ar Direktīvas par ēku energoefektivitāti īstenošanu, cita starpā paredzot minimālās energoefektivitātes prasību piemērošanu un sertifikātu piešķiršanu jaunām un esošām ēkām, kā arī ūdens sildīšanas katlu un gaisa kondicionēšanas sistēmu pārbaudes, un ar Ekodizaina direktīvas īstenošanu, cita starpā paredzot energoefektivitātes standartu piemērošanu ierīcēm un iekārtām.

Finanšu un fiskālie pasākumi, ar kuriem atbalsta energoefektivitātes uzlabošanu, ietver dotācijas un subsīdijas. Dažas dalībvalstis (Francija, Grieķija, Nīderlande, Portugāle un Vācija) piedāvā aizdevumu programmas. Par nodokļu atvieglojumiem mājsaimniecībām, kas paaugstina energoefektivitāti, ziņoja Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Nīderlande, Portugāle, Somija un Vācija. Sešas dalībvalstis (Austrija, Dānija, Igaunija, Nīderlande, Vācija un Zviedrija) ir ieviesušas enerģijas nodokļus, kuru mērķis ir likt mainīt paradumus un veicināt ieguldījumus energoefektivitātē. Viedskaitītāji tiek ieviesti klientiem dzīvojamajās ēkās Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā, Īrijā, Kiprā, Latvijā, Maltā un Somijā.

Energoefektivitātes pienākuma shēmās galvenā uzmanība ir vērsta uz dzīvojamo ēku sektoru, lai par 1,5 % samazinātu gada enerģijas galapatēriņu saskaņā ar EED 7. pantu. Kopumā 16 valstis ir pieņēmušas vai plāno pieņemt kādu energoefektivitātes pienākuma shēmu. Vairums dalībvalstu ir izvēlējušās piemērot atļautos atbrīvojumus, lai sasniegtu maksimālo atļauto samazinājumu — 25 % (izņemot Dāniju, Portugāli un Zviedriju) 20 . Tas samazina ietaupītās enerģijas apjomu, kas tiks sasniegts līdz 2020. gadam. Komisija ir arī konstatējusi, ka dažās dalībvalstīs šis pants tiek īstenots vāji, jo daudzas dalībvalstis izmanto novecojušus pasākumus, paziņoto pasākumu īstenošana kavējas, gaidāmie ietaupījumi ir pārvērtēti vai pienācīgi netiek ņemta vērā ietekme, ko rada dažādu politiku dublēšanās. Tādēļ Komisija rūpīgi uzraudzīs, kā turpmāk notiek šā panta īstenošana.

Dalībvalstīm ir labāk jāinformē patērētāji par energoefektivitātes iespējām un jāturpina uzlabot apstākļi privāto patērētāju ieguldījumiem, lai ātrāk uzlabotu patlaban ļoti zemos Eiropas esošā ēku fonda renovācijas rādītājus. Šajā nozarē ir vajadzīgi mērķtiecīgi pasākumi, jo mājsaimniecības sliktāk reaģē uz pieaugošajām enerģijas cenām, nekā to dara, piemēram, energointensīvā rūpniecība. Turklāt ir vajadzīgi konkrētāki pasākumi attiecībā uz neaizsargātiem patērētājiem, lai efektīvi likvidētu enerģētisko nabadzību un uzlabotu dzīves līmeni, piemēram, lietderīgi būtu tādi pasākumi kā bezprocentu aizdevumi un īrnieku un izīrētāju dilemmas risinājumi.

4.3.Pakalpojumu nozare

Enerģijas galapatēriņš pakalpojumu nozarē absolūtā izteiksmē ir palielinājies no 144 Mtoe 2005. gadā līdz 153 Mtoe 2013. gadā (6 %). Tomēr enerģijas patēriņš palielinājās daudz lēnāk nekā pievienotā vērtība tajā pašā laikposmā (11 %). Kopumā no 2005. līdz 2013. gadam ES pakalpojumu nozares energointensitāte (ko normalizē ar apkures grādu dienām) samazinājās par 4 %, galvenokārt Austrijā (20 %), Īrijā (37 %), Portugālē (21 %) un Ungārijā (26 %), kas ir ļoti pozitīva tendence. Taču Bulgārijā, Grieķijā, Horvātijā, Itālijā, Luksemburgā, Somijā un Spānijā 2013. gadā energointensitāte palielinājās, salīdzinot ar 2005. gada līmeni.

Vairumu regulatīvo pasākumu, ko piemēro dzīvojamo ēku sektoram, piemēro arī pakalpojumu nozarei.

Tā kā ir sagaidāma pakalpojumu nozares izaugsme, dalībvalstīm ar atbilstīgiem pasākumiem arī turpmāk būs jārisina ar šo nozari saistītās problēmas, lai turpinātos pozitīvā tendence, ka energointensitāte nozarē samazinās visā ES.

4.4.Publiskais sektors

EED 5. panta 1. punktā ir noteikta prasība, ka dalībvalstīm ir jārenovē 3 % kopējās platības centrālās valdības īpašumā esošajās un izmantotajās ēkās, kuras apsilda un dzesē, vai gadā ir jāpanāk līdzīgi ietaupījumi. Minētās 5. panta prasības var īstenot dažādi — 18 dalībvalstis tās īstenos ar alternatīviem pasākumiem (piem., ar pasākumiem, kas stimulē iemītniekus mainīt paradumus); citas dalībvalstis ir izvēlējušās noteikto pieeju un renovēs 3 % no kopējās platības. Dalībvalstīm savos gada ziņojumos ir jāziņo par ēku kopējo platību, kas neatbilst EED 5. panta 1. punkta prasībām, un par renovēto kopējo platību vai enerģijas ietaupījumu, kas iepriekšējā gadā panākts saskaņā ar EED 5. panta 1. un 6. punktu. Vairums dalībvalstu šajā ziņā sniedza informāciju savos 2015. gada ziņojumos; Francija, Grieķija, Nīderlande, Slovēnija un Ungārija šādu informāciju nesniedza 21 . Gandrīz vienmēr tika sniegti dati par ēku kopējo platību ēkās, kas neatbilst 5. pantā minētajām energoefektivitātes prasībām, taču vairumā gada ziņojumu nebija datu vai bija sniegti neskaidri dati par centrālās valdības īpašumā esošo ēku renovācijas (vai alternatīvu pasākumu īstenošanas) rezultātā radīto ietaupījumu, lai gan šo datu sniegšana no 2014. gada 1. janvāra bija obligāts dalībvalstu pienākums. Tāpēc pagaidām nav iespējams novērtēt, vai 2014. gadā dalībvalstis ir izpildījušas savus pienākumus atbilstīgi EED 5. pantam, taču Komisija rūpīgi raudzīsies, lai šie pienākumi tiktu pienācīgi īstenoti.

EED 6. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai centrālās valdības iegādātos tikai tādus ražojumus, pakalpojumus un ēkas, kuriem ir augsts energoefektivitātes līmenis. Visas dalībvalstis informēja par izstrādātajiem pasākumiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šīs prasības ievērošanu, taču Beļģijas, Itālijas un Spānijas NEEAP nav paredzēti pasākumi, kas mudinātu citas publiskās struktūras rīkoties līdzīgi. Komisija ir sākusi pētījumu, lai novērtētu šā noteikuma efektivitāti. Pagaidu rezultāti rāda, ka ne visi iepirkuma aģenti pilnībā izprot energoefektivitātes prasības publiskajā iepirkumā un ka dažās valstīs EED 6. panta prasību transponēšana vēl nav pabeigta. Dalībvalstis ziņo arī par citiem šķēršļiem, tostarp par to, ka iestādēm trūkst prasmju un praktiskās zinātības par energoefektivitāti publiskā iepirkuma kontekstā, nav precīzu norādījumu un praktisku rīku, kā arī publiskā iepirkuma novērtējuma kritēriji ir formulēti neskaidri. Tādēļ Komisija centīsies atrast paņēmienus, kā labāk palīdzēt dalībvalstīm īstenot šo noteikumu.

4.5.Transporta nozare

Enerģijas galapatēriņš ES-28 dalībvalstīs transporta nozarē 22 absolūtā izteiksmē samazinājās no 370 Mtoe 2005. gadā līdz 349 Mtoe 2013. gadā (-6 %). Tas ietver 4 % palielinājumu 2005.–2007. gadā, bet pēc tam strauju samazinājumu (-9 % 2007.–2013. gadā).

Aprēķināts, ka 40 % no samazinājuma 2007.–2013. gadā radās ekonomikas krīzes dēļ, stabilizējoties pasažieru pārvadājumiem, bet krasi samazinoties kravu pārvadājumiem. Pārējos 60 % galvenokārt radīja vieglo automobiļu uzlabotā energoefektivitāte, ko veicina stingrie CO2 emisiju standarti un mērķtiecīga transporta politika dalībvalstīs (par kuru dažos gadījumos tika arī ziņots kā par pasākumiem transporta nozarē saskaņā ar EED 7. pantu, kas paredzēti, lai samazinātu enerģijas galapatēriņu) 23 .

Lielākais enerģijas galapatēriņa samazinājums transporta nozarē 2005.–2013. gadā reģistrēts Grieķijā, Īrijā un Spānijā. Patēriņš nedaudz palielinājās Horvātijā, Somijā un Vācijā, bet ievērojams palielinājums tika reģistrēts Lietuvā, Maltā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā un Slovēnijā 24 .

Pasažieru kolektīvo pārvadājumu īpatsvars 2013. gadā palielinājās pusē dalībvalstu: Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Beļģijā, Čehijas Republikā, Grieķijā, Horvātijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Portugālē, Slovēnijā, Somijā, Spānijā, Ungārijā un Zviedrijā. Pārējās dalībvalstīs palielinājās vieglo automobiļu izmantošanas īpatsvars 25 . Kravu pārvadājumu jomā Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Dānija, Itālija, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Somija, Vācija un Zviedrija 2013. gadā palielināja dzelzceļa kravu pārvadājumu un iekšējo ūdensceļu kravu pārvadājumu īpatsvaru, salīdzinot ar 2005. gada līmeni.

Dalībvalstis atbalsta gan privātā, gan publiskā transporta efektivitāti, veicinot transportlīdzekļu efektivitātes uzlabošanu un CO2 emisiju samazināšanu atbilstīgi ES CO2 standartiem, pāreju uz videi nekaitīgākiem transporta veidiem (piem., dzelzceļa transportu vai citiem sabiedriskā transporta līdzekļiem), patērētāju informēšanu un paradumu maiņu.

Attiecībā uz sabiedrisko transportu Apvienotā Karaliste, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Francija, Itālija, Latvija, Portugāle un Zviedrija savos NEEAP ziņoja par mērķtiecīgiem pasākumiem dzelzceļa pārvadājumu jomā. Dānijā ir noteiktas energoefektivitātes prasības taksometriem. Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Grieķija un Itālija ziņoja par metro pārvadājumu paplašināšanu. Beļģija, Īrija un Portugāle minēja, ka veicina kravu pārvirzīšanu un mudina izmantot sabiedrisko transportu vai braukt ar velosipēdu un iet kājām. Pasākumi attiecībā uz privāto transportu ietver autoparka efektivitātes uzlabošanu, atbalsta pasākumus elektrisko, ūdeņraža vai degvielas ziņā ekonomiskāku automobiļu izmantošanai, veloceliņu izveidei utt. Finansiālus stimulus energoefektīvu transportlīdzekļu iegādei nodrošina Horvātija, Luksemburga, Spānija (attiecībā uz elektromobiļiem) un Nīderlande, bet Dānija piedāvā nodokļu stimulus elektromobiļu un ūdeņraža automobiļu īpašniekiem, kā arī īpašniekiem, kuri maina savu transportlīdzekli pret transportlīdzekli ar mazāku degvielas patēriņu. Paradumu maiņas pasākumus minēja arī Apvienotā Karaliste, Nīderlande (saistībā ar autovadītāju apmācību) un Somija. Kravas pārvadājumu pārvirzīšanu uz videi nekaitīgākiem transporta veidiem, piemēram, dzelzceļu, jūras transportu un iekšējo ūdensceļu transportu, plāno veikt arī Francija.

4.6.Enerģijas ražošanas nozare

Primārās enerģijas patēriņa samazināšanos iepriekšējos gados izraisīja enerģijas galapatēriņa samazināšanās, Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas ieviešana un strukturālas pārmaiņas enerģijas ražošanas nozarē. Proti, pēdējos gados notika strukturālas pārmaiņas, aizstājot enerģijas ražošanu termoelektrostacijās ar tādu enerģijas ieguvi, kurā vairāk tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi.

Enerģijas ražošanas nozares efektivitāte ir galvenais faktors, kas nodrošinās 2020. gada energoefektivitātes mērķu sasniegšanu. Enerģijas ražošanas nozares efektivitāte ļoti lielā mērā veicina piegādes drošību un dekarbonizāciju. Līdztekus Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai mērķtiecīga politika energoefektivitātes jomā var uzlabot šīs nozares energoefektivitāti, piemēram, palielinot augstas efektivitātes koģenerācijas stacijās (CHP) saražotās siltumenerģijas un elektroenerģijas daļu, veicinot centralizēto siltumapgādi un dzesēšanu, kā arī izmantojot atjaunojamos energoresursus.

Dalībvalstis pēdējos gados ir aktīvāk centušās izmantot atjaunojamos energoresursus. ES kopējā atjaunojamās enerģijas daļa 2013. gadā sasniedza 15 %, un aplēses par 2014. gadu uzrāda 15,3 %, kas ir veicinājis primārās enerģijas patēriņa samazināšanos, jo vairumam atjaunojamo energoresursu pārveidošanas efektivitāte ir 100 % 26 .

EED 24. panta 6. punktā noteikts, ka dalībvalstīm jāsniedz informācija par siltuma un elektroenerģijas ražošanu termoelektrostacijās un jo īpaši koģenerācijas stacijās. ES-28 dalībvalstīs koģenerācijas stacijās saražotais siltuma daudzums samazinājās no 46 Mtoe 2005. gadā līdz 42 Mtoe 2013. gadā, t. i., par 9 %. Ņemot vērā efektivitātes ieguvumus un ieguldījumu rūpniecības produktivitātē, dalībvalstīm vairāk jācenšas palielināt jo īpaši augstas efektivitātes koģenerācijas staciju īpatsvaru.

EED 14. pantā ir noteikta sistēma, kas paredzēta, lai veicinātu ieguldījumus efektīvas centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas izveidošanā. Pozitīvu attīstības tendenci var novērot deviņās dalībvalstīs, kur centralizētās siltumapgādes iekārtu pārveidošanas nodotā jauda 2005.–2013. gadā vidēji palielinājās. Tomēr pārējās 12 dalībvalstīs, kurās ir centralizētā siltumapgāde, var novērot samazināšanās tendenci 27 . Tādēļ, lai pilnībā izmantotu enerģijas ražošanas nozares energoefektivitātes potenciālu, vissvarīgākais uzdevums ir pilnīgi īstenot 14. pantu un dalībvalstīm veikt visaptverošus novērtējumus līdz 2015. gada beigām (analizējot valsts iespējas īstenot augsti efektīvu koģenerāciju un efektīvu centralizēto siltumapgādi un dzesēšanu).

1. izcēlums. Veiksmīgi piemēri dalībvalstīs