23.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 434/87

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un citus svarīgākos starptautiskos līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,

—

ņemot vērā ES 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, kā arī tās ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā (1),

—

ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (11855/2012), ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 25. jūlija Lēmumu 2012/440/KĀDP, ar ko ieceļ amatā Eiropas Savienības īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos,

—

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Cilvēktiesības un demokrātija – ES ārējās darbības svarīgākais elements.” (COM(2011)0886),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes cilvēktiesību jomā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 8. jūlija nostāju par Eiropas Ārējās darbības dienestu (2),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 3. maija rezolūciju 65/276 par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra“Tūkstošgades deklarāciju” (A/RES/55/2) un ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās rezolūcijas,

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai – problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana (3) un 2010. gada 19. maija rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pirmo pārskatīšanas konferenci, kas notika 2011. gadā no 31. maija līdz 11. jūnijam Kampalā, Ugandā (4), kā arī šajā konferencē ES pausto apņēmību (5),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta Lēmumu 2011/168/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu (6) un pārskatīto 2011. gada 12. jūlija rīcības plānu, kurā minēti pēc Padomes lēmuma par Starptautisko Krimināltiesu veicamie pasākumi,

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (7),

—

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

—

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303),

—

ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku, kurus pieņēma 3101. sanāksmē 2011. gada 20. jūnijā,

—

ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas Demokrātijas fondu, kas pieņemti 3130. sanāksmē 2011. gada 1. decembrī, un Deklarāciju par Eiropas Demokrātijas fonda izveidi, par kuru Coreper vienojās 2011. gada 15. decembrī,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 29. marta ieteikumu Padomei par Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) iespējamo izveides kārtību (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 2. februāra ieteikumu Padomei par konsekventu politiku attiecībā uz režīmiem, pret kuriem ES piemēro ierobežojošus pasākumus, kad to vadītāji īsteno personīgās un komerciālās intereses ES teritorijā (10),

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta 2011. gada 16. maija ziņojumu (A/HRC/17/27) par uzskatu un vārda brīvības veicināšanu un aizsardzību, kurā uzsvērta starptautisko cilvēktiesību normu un standartu piemērojamība attiecībā uz uzskatu un vārda brīvību internetā, kas ir bieži izmantots saziņas līdzeklis,

—

ņemot vērā digitālās programmas komisāres 2011. gada 12. decembra paziņojumu “Pret sakaru pārtraukšanu vērsta stratēģija”,

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta 2011. gada 28. jūlija ziņojumu (A/66/203) par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 21. decembra rezolūciju (A/RES/65/206) par moratoriju nāvessoda izmantošanai,

—

ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. septembra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs (11),

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta 2011. gada 5. augusta starpposma ziņojumu par spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu un cilvēka cieņu pazemojošu rīcību vai sodīšanu, ieslodzījumu vieninieku kamerā, kā arī psihiatriskajās klīnikās (A/66/268),

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas 1325, 1820, 1888, 1889 un 1960 par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā ziņojumu par rādītājiem attiecībā uz ES vispusīgo pieeju ANO Drošības padomes 2011. gada 13. maijā pieņemto rezolūciju 1325 un 1820 par sievietēm, mieru un drošību īstenošanai,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 1. decembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

—

ņemot vērā Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu,

—

ņemot vērā to, ka 2011. gada 7. aprīlī Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijas par bērna tiesībām un tās neseno 2012. gada 4. aprīļa rezolūciju,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 17. jūnija rezolūciju par cilvēktiesībām, dzimumorientāciju un dzimumidentitāti,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības pievienošanos 2011. gada 22. janvārī ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), kas ir pirmā ANO cilvēktiesību konvencija, ko ratificējusi Eiropas Savienība kā “reģionālās integrācijas organizācija”,

—

ņemot vērā ANO principu un pamatnostādņu projektu, lai izskaustu diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ, ko publicējusi Cilvēktiesību padome (A/HRC/11/CRP.3),

—

ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos un ANO līguma struktūru novērojumus un ieteikumus par kastu diskrimināciju un īpašās procedūras un jo īpaši ņemot vērā īpašā referenta rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un ar to saistītās neiecietības mūsdienu veidu apkarošanas jautājumos 2011. gada 24. maija ziņojumu (A/HRC/17/40),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. februāra secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ, kā arī ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 66/167 par vēršanos pret neiecietību, negatīviem stereotipiem un personu stigmatizāciju, kā arī diskrimināciju un kūdīšanu uz vardarbību un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu;

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7–0377/2012),

A.

tā kā dibināšanas līgumos ir noteikts, ka Eiropas Savienībai jānodrošina, lai tās ārējās darbības virzītājspēks ir šādi principi: demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana;

B.

tā kā taisnīgums, tiesiskums, atbildība par visiem noziegumiem, tostarp par vissmagākajiem noziegumiem, kas skar starptautisko sabiedrību kopumā, taisnīgas tiesas prāvas un neatkarīgas tiesu iestādes ir obligāti cilvēktiesību aizsardzības un ilgtspējīga miera pīlāru elementi;

C.

tā kā demokrātija un tiesiskums vislabāk nodrošina cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, jebkādas diskriminācijas aizliegumu, iecietību pret privātpersonām un sabiedrības grupām un vispārēju vienlīdzību;

D.

tā kā mācībai, kas gūta no “arābu pavasara” notikumiem, arī turpmāk jāmudina ES pārskatīt, uzlabot un saskaņot savu politiku, cita starpā attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem, starptautiskajām humanitārajām tiesībām, dialogu par cilvēktiesībām ar trešām valstīm un pilsonisko sabiedrību, kā arī NVO, vietējām kustībām un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem;

E.

tā kā ES ir jāpalīdz valstīm, ar kurām tā ir noslēgusi starptautiskos nolīgumus, tostarp tirdzniecības nolīgumus, īstenot visus minētos pamatprincipus, jo īpaši uzraugot, lai tiktu stingri ievērotas minētajos nolīgumos paredzētās demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas;

F.

tā kā interneta pieejamība ir būtisks faktors, kas veicina piekļuvi informācijai, vārda brīvību, preses brīvību, pulcēšanās brīvību, kā arī ekonomisko, sociālo, politisko un kultūras attīstību; tā kā ES cilvēktiesības ir jāaizsargā un jāatbalsta gan bezsaistē, gan tiešsaistē;

G.

tā kā domu, pārliecības, reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumus gan no valsts, gan nevalstisku organizāciju puses nākas aizvien biežāk konstatēt daudzās pasaules valstīs un tie izpaužas kā diskriminācija un neiecietība gan pret atsevišķām personām, gan reliģiskām kopienām, tostarp pret reliģiskām minoritātēm un neticīgajiem;

H.

tā kā sieviešu loma un viņu pilntiesīga līdzdalība politikas, ekonomikas un sociālajā jomā ir ļoti būtiska, jo īpaši pēckara miera veidošanas procesos, sarunās par pāreju uz demokrātiju un konfliktu risināšanas, samierināšanas un stabilizācijas procesos,

I.

tā kā gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un ES politiku šajā jomā ir jāatspoguļo un jāaplūko ne tikai pagātnes sasniegumi un trūkumi, bet tam jābūt dokumentam, kas mudina izstrādāt ES stratēģiju un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā; tā kā ikvienam kārtējam gada ziņojumam ideālā gadījumā vajadzētu reāli un sistemātiski uzlabot ES cilvēktiesību politiku pasaulē,

1.

atzinīgi vērtē ES 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšsēdētāja vietniece/augstā pārstāve paguva iesniegt gada ziņojumu Parlamenta jūnija plenārsēdē, tādējādi atgriežoties pie ierastās prakses;

2.

norāda uz pozitīvajām izmaiņām, kas veiktas pēdējos gados, gatavojot gada ziņojumus, bet uzsver, ka ir iespējams to vēl uzlabot;

3.

uzskata, ka gada ziņojumam par cilvēktiesībām un demokrātiju ir svarīga loma, lai informētu par darbu, ko ES veic šajā jomā, un tam jāveicina ES rīcības pamanāmība; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi, gatavojot turpmākos gada ziņojumus, aktīvi un sistemātiski apspriesties ar Parlamentu, kā arī ziņot par to, kā ir ņemtas vērā Parlamenta rezolūcijas;

4.

atzinīgi vērtē ES cilvēktiesību stratēģiskā satvara pieņemšanu 2012. gada 25. jūnijā; mudina ES iestādes sadarboties, lai laikus nodrošinātu tā pienācīgu īstenošanu un pārliecinoši pildītu ES līgumos ietvertās saistības principiāli un apņēmīgi realizēt tādu ārpolitiku, kuras pamatā ir cilvēktiesības, demokrātijas vērtības un tiesiskums, izvairoties no dubultstandartu piemērošanas;

5.

mudina Padomi, Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Parlamentu arī turpmāk nodrošināt un augstu vērtēt ES vadošo lomu pasaulē cilvēktiesību aizsardzības jomā, cieši sadarboties saskaņotas, vērienīgas un efektīvas ES cilvēktiesību politikas īstenošanā pasaulē, pamatojoties uz šo stratēģisko satvaru, izmantot savu palīdzību attīstības jomā un Eiropas Demokrātijas fonda sniegtās iespējas;

6.

iesaka Padomei un EĀDD veikt jaunā cilvēktiesību tiesību aktu kopuma, jo īpaši tā rīcības plāna, vidusposma novērtējumu; pieprasa rīkot plašas apspriedes ar Parlamentu un regulāri to informēt, kā arī iesaistīt pilsonisko sabiedrību šajā procesā;

7.

atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja (ESĪP) cilvēktiesību jautājumos pilnvaras un plānoto Padomes Darba grupas cilvēktiesību jautājumos (COHOM) izveidi Briselē; ar nepacietību gaida to ciešu sadarbību ar Parlamentu, pirmām kārtām saskaņā ar LES 36. panta noteikumiem;

8.

gaida, ka COHOM ciešāk sadarbosies ar Padomes Pamattiesību darba grupu (FREMP), lai risinātu jautājumu par ES ārējās un iekšējās cilvēktiesību politikas saskaņošanu; uzsver, ka ir svarīgi panākt, lai visā Eiropas Savienībā būtu saskaņotas, konsekventas un priekšzīmīgas politikas nostādnes, kas ir saskaņā ar pamatvērtībām un pamatprincipiem, lai, cik vien iespējams, sekmētu Eiropas Savienības uzticamību pasaulē un ES cilvēktiesību politikas efektivitāti, kā arī apliecinātu cilvēktiesību universāluma patieso vērtību;

9.

atzinīgi vērtē to, ka ES ir izmantojusi savu Lisabonas līgumā noteikto juridiskās personas statusu, lai 2010. gada decembrī ratificētu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), kas pozitīvi ietekmē ES iekšpolitikas un ārpolitikas saskanību; aicina izmantot līdzīgu pieeju attiecībā uz citiem starptautiskajiem līgumiem un konvencijām cilvēktiesību jomā; aicina Padomi un Komisiju izmantot proaktīvu pieeju šajā jomā, lai mazinātu negatīvo ietekmi, ko rada citu svarīgu ārējo līgumu un konvenciju vienpusēja parakstīšana un ratificēšana ES dalībvalstīs;

10.

mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi, EĀDD, Padomi un Komisiju efektivitātes labad nodrošināt saskanību un konsekvenci starp dažādiem ārējiem finanšu instrumentiem un pašreizējiem vai plānotiem salīdzinošu kritēriju piemērošanas, uzraudzības un novērtēšanas pasākumiem un metodēm attiecībā uz cilvēktiesību un demokrātijas stāvokli trešās valstīs, tostarp uz cilvēktiesību un demokrātijas sadaļām paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas progresa ziņojumos; uz principa “lielāks atbalsts plašākām cilvēktiesībām un lielākai demokrātijai” novērtējumu, kas noteikts Eiropas kaimiņattiecību politikas jomā; uz plānoto cilvēktiesību sadaļas iekļaušanu leģislatīvu un neleģislatīvu priekšlikumu, kā arī reģionālu vai divpusēju tirdzniecības, partnerības un asociācijas vai sadarbības nolīgumu ietekmes novērtējumos; uz Komisijas plānu ieviest cilvēktiesību novērtējumu, sniedzot dažāda veida ES palīdzību (jo īpaši attiecībā uz budžeta atbalstu); uz pastiprinātu uzraudzības mehānisma īstenošanu, lai pārbaudītu cilvēktiesību konvenciju ievērošanu valstīs, kurās ir ieviesta vispārējo preferenču sistēma; uz mērķi sistematizēt ES vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumu turpmāko izmantošanu un uz ES Padomes nodomu plašāk izmantot salīdzinošo novērtēšanu un sistemātisku to aspektu apsvēršanu, kas saistīti ar cilvēktiesībām, dzimumu un bērniem, kurus ietekmē bruņoti konflikti, un kas izklāstīti KDAP misiju dokumentos par tajās gūto mācību;

11.

atzinīgi vērtē cilvēktiesību stratēģijas pieņemšanu atsevišķās valstīs, lai īstenotu politiku vispiemērotākajā un efektīvākajā veidā; atzīst vietējo ES delegāciju lielo nozīmi stratēģijas izstrādē un īstenošanā valstīs, kura pielāgota konkrētiem apstākļiem, bet uzsver EĀDD atbildību tās koordinēšanā, lai nodrošinātu ES cilvēktiesību politikas prioritāšu saskanīgu piemērošanu, kuras izklāstītas cilvēktiesību stratēģiskajā satvarā un ES pamatnostādnēs; uzsver cilvēktiesību un demokrātijas kontaktpunktu tīkla pabeigšanas lielo nozīmi ES delegāciju un KDAP misiju darbā un operācijās; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi, EĀDD un dalībvalstis pieņemt kā labāko praksi cilvēktiesību jautājumos tādu metodi, kuru piemērojot, darbu veic vietējā līmenī, iesaistot cilvēktiesību darba grupas, kas veidotas no ES delegāciju locekļiem un ES dalībvalstu vēstniecību darbiniekiem; mudina arī regulāri sazināties ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un dalībvalstu parlamentu deputātiem; atbalsta EĀDD mērķi apmācīt cilvēktiesību jautājumos visus EĀDD, Komisijas, ES delegāciju, KDAP misiju un to Eiropas Savienības aģentūru darbiniekus, kurām ir attiecības ar trešām valstīm, jo īpaši FRONTEX darbiniekus; pieprasa īpaši rūpīgu uzmanību pievērst nepieciešamībai aizsargāt cilvēktiesību aizstāvjus; uzskata, ka, lai nodrošinātu lielāku efektivitāti, lietderību un saskanību, valstu cilvēktiesību stratēģijas būtu jāņem vērā Eiropas Savienības politikas, KĀDP, KDAP un tirdzniecības un attīstības politikas, kā arī ģeogrāfisko un tematisko programmu izstrādē;

12.

atzinīgi vērtē ES centienus atbalstīt un aktivizēt cilvēktiesību aizsardzības darbu ANO sistēmā, kā arī pabeigt 2011. gadā sākto ANO Cilvēktiesību padomes darba izvērtēšanu; uzsver, ka arī turpmāk ir svarīgi atbalstīt Augstā cilvēktiesību komisāra biroja neatkarību un ANO īpašos referentus par tematiskajiem un katrai valstij raksturīgajiem cilvēktiesību jautājumiem, un sagaida, ka referenti cieši sadarbosies ar jauniecelto ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos; uzsver Eiropas Savienības pievienošanās 2011. gada 22. janvārī ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) lielo nozīmi, jo tā ir pirmā ANO cilvēktiesību konvencija, ko ratificējusi Eiropas Savienība kā tiesību subjekts;

13.

uzsver, ka ir svarīgi paust stingru atbalstu ES aktīvai līdzdalībai ANO Cilvēktiesību padomes darbā, atbalstot kopīgas rezolūcijas, sniedzot paziņojumus un iesaistoties interaktīvā dialogā un debatēs;

14.

atzinīgi vērtē ES dalībvalstu vadošo lomu, sniedzot atbalstu ANO cilvēktiesību sistēmai un vairojot uzticību tai, kopīgi panākot pastāvīgu uzaicinājumu uz visām ANO īpašajām procedūrām cilvēktiesību jautājumā, ierosinot ANO Cilvēktiesību padomes (HRC) īpašo sesiju par Lībiju, kurā tika pieņemti vēsturiskie ieteikumi par Lībijas izslēgšanu no HRC, kā arī uzņemoties vadību pasākumos, kas noveda pie neatkarīgas izmeklēšanas komisijas izveides cilvēktiesību situācijas novērtēšanai Sīrijā;

15.

atzīst ES propagandēšanas un radošu koalīciju veidošanas spējas, par ko liecina ES rīcība, pieņemot vēsturisku HRC rezolūciju par cilvēktiesībām, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti, kuru atbalstīja visu reģionu valstis, kā arī panākot vienprātību Ženēvā un Ņujorkā par vajadzību apkarot reliģisko neiecietību un aizsargāt reliģijas un ticības brīvību, vienlaikus izvairoties no iespējamām neveiksmēm citos svarīgos cilvēktiesību jautājumos, piemēram, attiecībā uz vārda brīvību;

16.

atkārtoti pauž savu negatīvo nostāju pret reģionālu grupējumu praksi rīkot vēlēšanas Cilvēktiesību padomē, kurās ir tikai viens kandidāts;

17.

iesaka uzraudzīt vispārējā periodiskajā pārskatā (UPR) iekļauto ieteikumu izpildi, tos sistemātiski ietverot valstīs izstrādātajā ES cilvēktiesību stratēģijā, kā arī cilvēktiesību dialogā un apspriedēs;

18.

atgādina, ka ir vajadzīgs pietiekams finansējums, lai nodrošinātu Augstā cilvēktiesību komisāra biroju (OHCHR) darbu reģionos;

19.

atgādina ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemto Rezolūciju Nr. 65/276 par ES piedalīšanos ANO darbā, atzīstot, ka tas ir tikai pieticīgs sākums virzībā uz lielākiem centieniem paaugstināt Savienības nozīmi šīs organizācijas darbā cilvēktiesību jomā;

20.

pauž nožēlu, ka pret atsevišķiem cilvēkiem vērsta tiesvedība ir bieža parādība jaunās un pārejas laika demokrātiskās valstīs un tā noris tiesiskuma un korupcijas apkarošanas aizsegā; pauž nožēlu par to, ka šāda tiesvedība ir kļuvusi par politiskas atriebības līdzekli vai to izmanto, lai izrēķinātos ar politiskajiem pretiniekiem, iebiedējot un ierobežojot opozīciju, plašsaziņas līdzekļu darbiniekus un cilvēktiesību aizstāvjus, jo īpaši pirmsvēlēšanu laikā; joprojām ir nobažījies par piedēvētajiem noziegumiem un politiski motivētajām apsūdzībām, kas vērstas pret opozīcijas pārstāvjiem Ukrainā, un aicina Ukrainas varas iestādes izbeigt opozīcijas pārstāvju vajāšanu, kas ir būtisks šķērslis valsts centieniem nodrošināt tiesiskumu un demokrātiskas vērtības;

21.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz vairākkārtējiem starptautisko organizāciju aicinājumiem Krievijas varas iestādēm, nav panākts progress Sergeja Magņitska nāves apstākļu izmeklēšanā; tādēļ aicina Padomi visā ES teritorijā noteikt un īstenot aizliegumu izsniegt vīzas amatpersonām, kuras ir atbildīgas par Sergeja Magņitska nāvi, un iesaldēt visus finanšu līdzekļus, kas Eiropas Savienībā var piederēt šīm amatpersonām vai viņu tuvākajiem ģimenes locekļiem;

22.

joprojām pauž neapmierinātību par tiesvedību pret Mihailu Hodorkovski un Platonu Ļebedevu, ko starptautiskā līmenī uztver kā politisku tiesas prāvu;

23.

norāda, ka tiek svinēta desmitā gadadiena, kopš spēkā stājušies Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūti; atzinīgi vērtē, ka tos ratificējušas tādas valstis kā Kaboverde un Vanuatu; atzīst Starptautisko Krimināltiesu kā “pēdējās instances” mehānismu, kuras kompetencē ir nodrošināt taisnīgumu noziegumos pret cilvēci, genocīdā un kara noziegumos cietušajiem upuriem, kā to nosaka Romas statūtos minētais papildināmības princips;

24.

atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai cīņā pret nesodāmību starptautiski atzītu smagu noziegumu gadījumā; aicina ES un dalībvalstis arī turpmāk politiskā, diplomātiskā, apgādes un finansiālā ziņā atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu un citus starptautiskos krimināltribunālus, tostarp starptautiskos ad hoc tribunālus bijušajai Dienvidslāvijai un Ruandai, Sjerraleones Īpašo tiesu, Kambodžas tiesas iestāžu ārkārtas palātas un Īpašo tribunālu Libānai;

25.

atzinīgi vērtē to, ka ES stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā ir iekļauta atsauce uz nepieciešamību aktīvi cīnīties pret nesodāmību smagu noziegumu gadījumā, cita starpā atbalstot Starptautisko Krimināltiesu, un atzinīgi vērtē izpratni par to, ka valstu primārais pienākums ir izmeklēt smagus starptautiskus noziegumus, veicināt un sekmēt valstu tiesu sistēmu spēju izmeklēt šādus noziegumus un saukt pie atbildības vainīgos;

26.

atzinīgi vērtē saistības, kuras noteiktas 2011. gada 21. martā pieņemtajā Padomes Lēmumā 2011/168/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu, un vēlāk, 2011. gada 12. jūlijā, pieņemto rīcības plānu un iesaka ES un tās dalībvalstīm nodrošināt minētā lēmuma un rīcības plāna īstenošanu, veicot efektīvus un konkrētus pasākumus, lai sekmētu Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu universālumu un integritāti, atbalstītu Tiesas neatkarību un tās efektīvu un produktīvu darbību, kā arī atbalstītu papildināmības principu; aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos īstenot attiecīgos pasākumus saistībā ar Starptautisko Krimināltiesu, kas ietverti ES stratēģiskajā satvarā cilvēktiesību un demokrātijas jomā;

27.

atzīst Komisijas centienus izveidot “ES papildināmības instrumentu kopumu”, lai atbalstītu valstu spēju attīstību un rosinātu politisko gribu izmeklēt iespējamos starptautiskos noziegumus un saukt pie atbildības vainīgos, un uzsver, ka, lai pabeigtu šā instrumentu kopuma izveidi, liela nozīme ir rūpīgām apspriedēm ar dalībvalstīm, Parlamentu un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

28.

atkārtoti iesaka Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus pievienot dokumentu kopumam, kas satur starptautiskos nolīgumus par labu pārvaldību un tiesiskumu, kuri jāratificē trešām valstīm, ko uzņem Vispārējā preferenču sistēmā (GSP+); iesaka ES nolīgumos ar trešām valstīm konsekventi iekļaut Starptautiskās Krimināltiesas klauzulu; aicina Starptautisko Krimināltiesu iesaistīties visās ES ārpolitikas prioritātēs, jo īpaši sistemātiski vēršoties pret nesodāmību un piemērojot papildināmības principu;

29.

uzsver, cik svarīga ir iedarbīga ES rīcība, lai paredzētu un tādējādi novērstu vai nosodītu nesadarbošanos, piemēram, ja personām, uz kurām attiecas Starptautiskās Krimināltiesas lēmumi par apcietināšanu, izsniedz uzaicinājumu un ja šādas personas netiek aizturētas vai nodotas tiesai; atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis laikus izpildīt visus Tiesas lūgumus sniegt palīdzību un sadarboties un cita starpā nodrošināt izdoto apcietināšanas lēmumu izpildi; atkārtoti apstiprina nepieciešamību Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ar EĀDD palīdzību izstrādāt iekšējās pamatnostādnes, nosakot rīcības kodeksu ES/dalībvalstu amatpersonu saziņai ar Starptautiskās Krimināltiesas meklētajām personām;

30.

pauž nopietnas bažas par budžeta apspriežu rezultātiem Statūtu dalībvalstu asamblejas 2011. gada 12.–21. decembrī rīkotajā 10. sesijā, kuru dēļ Tiesa varētu saņemt nepietiekamu finansējumu; pauž dziļu nožēlu par to, ka dažas Eiropas valstis, kas ir Romas statūtu dalībvalstis, atbalsta nemainīga budžeta/samazināta budžeta pieņemšanu, un par to, ka Asambleja nav piekritusi nodrošināt Tiesai pietiekamu finansējumu, lai tā efektīvi īstenotu savas pilnvaras tiesvedības jomā un stingri, godprātīgi, efektīvi un pamatoti nodrošinātu taisnīgumu; aicina ES dalībvalstis paust stingru atbalstu Tiesas darbībai Statūtu dalībvalstu asamblejas sanāksmē un noraidīt priekšlikumu atstāt nemainīgu Tiesas budžetu, kas apdraudētu tās spēju nodrošināt taisnīgumu un reaģēt uz jauniem apstākļiem;

31.

uzsver, ka ES atbalstu cīņai pret nesodāmību vajadzētu attiecināt uz vairākām iniciatīvām, kas cita starpā ietver šādus pasākumus: pielikt pūles, lai nodrošinātu Romas statūtu un Nolīguma par Starptautiskās Krimināltiesas privilēģijām un neaizskaramību (APIC) plašāku ratifikāciju un īstenošanu nolūkā panākt, lai Tiesa kļūtu par patiesi vispārēju un universālu tiesas iestādi; pielikt pūles, lai nodrošinātu pilnvērtīgu sadarbību ar Tiesu, cita starpā piemērojot attiecīgos dalībvalstu tiesību aktus par sadarbību un noslēdzot pamatnolīgumus ar Starptautisko Krimināltiesu par Tiesas spriedumu izpildi, kā arī lai nodrošinātu cietušo personu un liecinieku aizsardzību un pārvietošanu nolūkā atvieglot pienācīgu un savlaicīgu sadarbību ar Tiesu, un sniegt stingru politisko un diplomātisko atbalstu, jo īpaši attiecībā uz izdoto apcietināšanas lēmumu izpildi;

32.

uzsver, ka pēc “arābu pavasara” notikumiem papildus tiesu iestāžu neatkarības stiprināšanai ir svarīgi īstenot saskaņotu un sīki izstrādātu ES politiku attiecībā uz pārejas posma tiesiskumu, iesaistot arī Starptautisko Krimināltiesu kā pēdējās instances tiesu, lai palīdzētu valstīm pārejas posmā risināt jautājumus saistībā ar jau agrāk notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un cīnīties pret nesodāmību, kā arī lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumu atkārtošanos;

33.

uzsver, ka digitālo pierādījumu iegūšana un ar cilvēktiesību pārkāpumiem saistīto attēlu izplatīšana var veicināt vispārējo cīņu pret nesodāmību; uzskata, ka ir vajadzīga palīdzība, lai nodrošinātu materiālu pieņemamību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām (krimināltiesībām) un to kā pierādījumu izmantošanu tiesvedībā;

34.

atzinīgi vērtē to, ka 2011. gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pirmo reizi iekļauta sadaļa, kas veltīta starptautiskajām humanitārajām tiesībām, kā arī ES centienus nodrošināt pārskatatbildību, dokumentējot jebkurus šo tiesību pārkāpumus un atbalstot pārskatatbildību veicinošus mehānismus, kā arī tās apņēmību apkarot piespiedu pazušanu, turpināt atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu, arī turpmāk izmantot galvenos starptautisko humanitāro tiesību instrumentus, piespiest ievērot procesuālās pamatgarantijas attiecībā uz visām personām, kas aizturētas bruņotu konfliktu laikā, un atbalstīt starptautiskos instrumentus, kas paredzēti, lai novērstu briesmas, ko rada karadarbības sprādzienbīstamas paliekas, kasešu munīcija, pašdarināti spridzekļi un kājnieku mīnas;

35.

tomēr pauž nožēlu par to, ka vispārējā izpratne par ES pamatnostādnēm un to īstenošanu, lai panāktu atbilstību starptautiskajām humanitārajām tiesībām, ir ievērojami zemāka nekā citu pamatnostādņu gadījumā; aicina ES piešķirt lielāku politisku nozīmi un veltīt vairāk resursu šo pamatnostādņu īstenošanai, jo īpaši nodrošinot starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu krīzes novēršanas operācijās, kā arī aktīvi apkarojot nesodāmību un panākot, ka cilvēki atbild par savu rīcību;

36.

atgādina – lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumus, starptautisko tiesību ievērošanai jābūt visu ES stratēģiju cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai pasaulē pamatā, jo īpaši ES attiecībās ar partneriem, kas ir iesaistīti bruņotos vai iesaldētos konfliktos; atgādina, ka saskaņā ar ES kopējo nostāju jautājumā par ieroču eksportu ES ir jāpārtrauc jebkāda atbalsta, proti, finansiālā, loģistikas vai taktiskā atbalsta, sniegšana konfliktos iesaistītajām pusēm, attiecinot to arī uz ieroču, munīcijas un cita militārā aprīkojuma piegādi;

37.

turklāt uzsver vajadzību panākt, ka jautājums par cīņu pret nesodāmību saistībā ar noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu tiek sistemātiski risināts ES divpusējās attiecībās ar konkrētām valstīm, cita starpā iekļaujot to publiskos paziņojumos, un ka ES konsekventāk risina nesodāmības jautājumu daudzpusējā līmenī, piemēram, ANO Ģenerālajā asamblejā un Cilvēktiesību padomē

38.

atkārtoti apliecina savu apņēmību ievērot principu “Pienākums aizsargāt” (R2P), uzsverot, ka ir svarīgi panākt, lai starptautiskā sabiedrība, cita starpā ES, uzņemtos atbildību, vēršoties pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, ja šo valstu valdības nespēj vai nevēlas aizsargāt savus pilsoņus; uzsver, ka šāda starptautiskās sabiedrības rīcība nozīmē humanitāru iejaukšanos un atbilstīgu diplomātisko spiedienu un ka kolektīva spēka lietošana ANO aizgādībā vai saskaņā ar ANO pilnvarojumu ir galējs līdzeklis; mudina ES aktīvi iesaistīties un atbalstīt steidzamas reformas īstenošanu ANO Drošības padomē, lai novērstu šķēršļus R2P principa piemērošanai;

39.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas Savienības un dažu ES dalībvalstu rīcību, kas 2011. gadā uzņēmās vadību, novēršot vardarbību pret civiliedzīvotājiem Lībijā, bet pauž nožēlu par saskaņotas reaģēšanas trūkumu ES līmenī;

40.

pauž nopietnas bažas par cilvēktiesību stāvokli Lībijā, proti, attiecībā uz apcietinājuma apstākļiem un to, kā pret apcietinātajiem izturas dažādi militārie spēki, pār kuriem pagaidu valdībai nav efektīvas un nopietnas kontroles, un aicina starptautisko sabiedrību nezaudēt modrību un sniegt palīdzību, kā to 2012. gada 25. janvārī ANO Drošības padomē aicināja augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos;

41.

norāda uz Eiropas Savienības un starptautiskās sabiedrības veiktajiem centieniem Sīrijā, bet pauž nožēlu, ka šie centieni nav vainagojušies ar situācijas uzlabošanos šajā valstī; atkārtoti pauž nopietnas bažas par stāvokli Sīrijā un jo īpaši par ieilgušo ārkārtas situāciju cilvēktiesību un humanitārajā jomā; stingri nosoda plaši izplatītās varmācīgās represijas un sistemātiskos cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumus, ko Sīrijas režīms vērš pret valsts iedzīvotājiem, tostarp bērniem un sievietēm; aicina Sīrijas varas iestādes nekavējoties izbeigt cilvēktiesību pārkāpumus un pildīt savas saistības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām cilvēktiesību jomā, lai nodrošinātu miermīlīgu pāreju uz demokrātiju; atkārtoti pauž stingru atbalstu ANO un Arābu valstu līgas īpašajam sūtnim un mudina ANO Drošības padomi veikt vajadzīgos pasākumus, lai izbeigtu civiliedzīvotāju slepkavošanu, kā arī saukt pie atbildības Starptautiskajā Krimināltiesā personas, kuras vainīgas smagos kara noziegumos un cilvēktiesību pārkāpumos Sīrijā;

42.

atzinīgi vērtē jauno ES Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa iniciatīvu, kas sākotnējā programmas īstenošanas laikā no 2014. līdz 2020. gadam nodrošinās iespēju aptuveni 10  000 eiropiešu piedalīties humānās palīdzības operācijās tādās vietās, kurās palīdzība visvairāk nepieciešama, un paust Eiropas solidaritāti, praktiski palīdzot kopienām, kas cietušas dabas vai cilvēka izraisītās katastrofās;

43.

uzskata, ka no privātajiem militārajiem un drošības uzņēmumiem (PMDU) jāprasa atbildība par cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, ko izdarījuši to darbinieki; ņemot vērā PMDU plašo izmantošanu, aicina ES un dalībvalstis aktīvāk meklēt pārliecinošu regulējumu, lai novērstu juridiskās nepilnības atbildības jautājumā;

44.

uzsver arābu pasaulē 2011. gadā notikušo nemieru lielo nozīmi gan kā brīvības, taisnīguma un cilvēka cieņas alku izpausmi, gan kā lielu izaicinājumu ES politikai šajā reģionā un citur pasaulē; atzīst, ka ES ir palielinājusi savu politisko iesaistīšanos gan austrumu, gan dienvidu kaimiņattiecībās, bet uzsver vajadzību mācīties no pagātnes politiskajām kļūdām un izstrādāt jaunu politiku, kas būtu saistīta ar cilvēktiesību ievērošanu un atbalstu demokrātiskām vērtībām;

45.

atzinīgi vērtē to, ka ES dienvidu kaimiņattiecību politikā tiek uzsvērta savstarpēja atbildība un kopīgas saistības attiecībā uz tādām universālām vērtībām kā cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums; aicina ES ievērot konsekventu pieeju cilvēktiesībām gan dienvidos, gan austrumos; uzsver vajadzību austrumos izvairīties no tādām pašām politiskām kļūdām, kādas tika pieļautas dienvidos pirms 2011. gada “arābu pavasara”;

46.

atgādina Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli Rietumsahārā (12) un 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā (13); pauž bažas par stāvokļa pasliktināšanos cilvēktiesību jomā Rietumsahārā; pieprasa ievērot Rietumsahāras iedzīvotāju pamattiesības, tostarp biedrošanās brīvību, vārda brīvību un tiesības uz demonstrācijām; prasa atbrīvot visus Rietumsahāras politieslodzītos; prasa ielaist šajā teritorijā neatkarīgus novērotājus, NVO un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus; atkārtoti pauž atbalstu tam, lai izveidotu starptautisku mehānismu cilvēktiesību ievērošanas uzraudzībai Rietumsahārā; atbalsta taisnīgu un stabilu konflikta noregulējumu, pamatojoties uz Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām saskaņā ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijām;

47.

uzsver, ka sieviešu lomai un viņu pilntiesīgai līdzdalībai politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanā ir būtiska nozīme, jo īpaši pēckara miera veidošanas procesos, sarunās par pāreju uz demokrātiju un konfliktu risināšanas, samierināšanas un stabilizācijas procesos, lai veicinātu izpratni un pievērstu uzmanību šim jautājumam ar mērķi novērst sieviešu diskrimināciju daudzās trešās valstīs, kurās notiek pāreja uz demokrātiju;

48.

atkārtoti pauž viedokli, ka pieejai “lielāks atbalsts lielākām reformām” ir jābalstās uz skaidri formulētiem kritērijiem, kuriem var piemērot konkrētus, izmērāmus, sasniedzamus, pārredzamus un noteiktā termiņā īstenojamus standartus; aicina EĀDD un Komisiju sistemātiski izmantot šo pieeju kaimiņattiecību politikas progresa ziņojumos;

49.

atzinīgi vērtē to, ka ES aizvien biežāk uzrunā pilsonisko sabiedrību, un uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai sistemātiskāk un regulārāk jāpiedalās valstu cilvēktiesību stratēģijas izstrādē un novērtēšanā, lai ES politikā pienācīgi īstenotu pieeju “lielāks atbalsts lielākām reformām”;

50.

atzinīgi vērtē arī pasākumus, kas veikti saskaņā ar austrumu partnerattiecību iniciatīvu cilvēktiesību, demokrātijas, pamatbrīvību un tiesiskuma veicināšanai partnervalstīs; aicina Eiropas Savienību izmantot tās dalībvalstu pārejas posma pieredzi ceļā no autoritāra uz demokrātisku režīmu un iemiesot gūto pieredzi konkrētās, uz rezultātiem orientētās programmās Savienības austrumu partnervalstīs; mudina ES ieņemt aktīvāku un saskanīgāku nostāju attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanu partnervalstīs;

51.

tomēr pauž nožēlu par to, ka austrumu partnerattiecību politika reizēm tiek nepareizi izprasta, pārvēršoties par visatļautības, piedošanas un dubultstandartu politiku, ko bieži īsteno attiecībās ar austrumu partnervalstīm;

52.

joprojām ir ārkārtīgi nobažījies par demokrātijas, tiesiskuma un pamatbrīvību trūkumu un cilvēktiesību neievērošanu Baltkrievijā, vienīgajā Eiropas kaimiņvalstī, kas pilnā mērā nepiedalās austrumu kaimiņattiecībās un Euronest parlamentārās asamblejas darbā, jo īpaši pēc 2010. gada prezidenta vēlēšanām un tām sekojošajās protestētāju un politiskās opozīcijas vardarbīgas apspiešanas, kā arī aktīvistu tiesas procesiem 2011. gadā, kas neatbilda starptautiskajām normām, jo viņiem tika piespriests nesamērīgi bargs sods; atzinīgi vērtē ES vienotību, reaģējot uz ES diplomātu izraidīšanu no Baltkrievijas 2012. gada februārī; mudina Savienību un visas tās dalībvalstis arī turpmāk īstenot saskanīgu un konsekventu politiku pret Baltkrieviju un izdarīt spiedienu uz tās politisko režīmu, cita starpā nosakot sankcijas attiecīgajām amatpersonām, vienlaikus atbalstot pilsonisko sabiedrību ar tādu pasākumu palīdzību kā lielāki vīzu izsniegšanas atvieglojumi, plašākas apmācības un citas apmaiņas iespējas; pauž nopietnas bažas par Ales Bialiatski, kas atrodas apcietinājumā kopš 2011. gada 4. augusta; pauž nožēlu par Polijas un Lietuvas amatpersonu rīcību, kuras, nododot bankas informāciju, veicināja Ales Bialiatski apcietināšanu un pieprasa darīt visu iespējamo no ES puses, lai šādas kļūdas turpmāk vairs nepieļautu;

53.

mudina ES izmantot vienlīdz konsekventu pieeju cilvēktiesību pārkāpumiem visās trešās valstīs, gan partnervalstīs, gan valstīs, ar kurām ES ir mazāk attīstītas attiecības; pieprasa ES nepārprotami norādīt uz cilvēktiesību pārkāpumiem un nosodīt tos vienmēr un visur, kur tie notiek, neatkarīgi no tā, cik stratēģiski nozīmīgas ir partnerattiecības ar attiecīgo valsti; uzsver, ka ES vajadzētu izmantot finansiālu atbalsts un ekonomiskās attiecības kā sviras mehānismu, lai nodrošinātu, ka visi tās partneri ievēro cilvēktiesību vispārējās vērtības;

54.

uzsver cilvēktiesību un demokrātijas savstarpēji pastiprinošo ietekmi, jo, tikai ievērojot cilvēktiesības, sabiedrība var veidot brīvu politisko telpu, kas vajadzīga mierīgai un demokrātiskai līdzāspastāvēšanai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka ES pievērš lielāku uzmanību demokrātijas atbalstam, par ko liecina Eiropas Demokrātijas fonda nesenā izveide;

55.

uzsver, ka ir vajadzīga ilgtermiņa pieeja visam vēlēšanu ciklam, lai īstenotu turpmākos pasākumus pēc ES vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem un ieteikumiem; uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt reālistiskus un īstenojamus ieteikumus un nodrošināt, lai šos ieteikumus uzrauga un lai tie kļūst par daļu no ES delegāciju politiskā dialoga un sniegtās palīdzības; uzskata, ka Parlamenta pastāvīgajām delegācijām un apvienotajām parlamentārajām asamblejām būtu jāuzņemas lielāka atbildība šo ieteikumu turpmākajā uzraudzībā un cilvēktiesību un demokrātijas jomā panāktā progresa analīzē; mudina ES vēlēšanu novērošanas misijas uzlabot koordināciju ar citām starptautiskajām vēlēšanu novērošanas misijām, lai sekmētu ES rīcības saskaņotību šajā jomā; uzsver, ka ES ir jāveic ieguldījumi vietējo novērotāju izglītošanā, lai izveidotu ilgtspējīgus un autonomus vēlēšanu procesus trešās valstīs; uzsver – lai nodrošinātu pāreju uz demokrātiju un panāktu progresu cilvēktiesību veicināšanā, ir vajadzīga ilgtermiņa stratēģija, kas var arī nesniegt redzamus rezultātus īstermiņā; tādēļ mudina Komisiju un EĀDD rūpīgi uzraudzīt vairāk nekā vienu vēlēšanu ciklu, izmantojot ES vēlēšanu novērošanas misijas valstīs, kurās notiek pāreja no autoritāra režīma uz demokrātiju, vai valstīs, kurās demokratizācijas gaitā ir konstatēti nopietni pārkāpumi;

56.

atkārtoti aicina Padomi un Komisiju izstrādāt saskaņotu ilgtermiņa stratēģiju katrai ES vēlēšanu novērošanas misijai, pēc tam divus gadus pēc misijas novērtēt demokratizācijas gaitā panākto progresu, šajā procesā pienācīgi iesaistot attiecīgās vēlēšanu novērošanas misijas vadītāju, un šo novērtējumu iesniegt Parlamenta ikgadējo cilvēktiesību debašu laikā ar Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi; atgādina par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/augstās pārstāves apņēmību vēlēšanu novērošanas misijās pievērst uzmanību sieviešu un mazākumtautību pārstāvju, kā arī invalīdu līdzdalībai gan kā kandidātiem, gan arī vēlētājiem;

57.

uzsver, ka ES jāsadarbojas ar politiskajām partijām, lai dalībniekiem būtu iespēja apmainītos ar līdzekļiem un metodēm, ko var izmantot, veidojot ciešāku saikni ar sabiedrību, rīkojot konkurētspējīgas priekšvēlēšanu kampaņas un nodrošinot efektīvāku darbu parlamentā; uzsver, ka demokratizācija ir process, kurā arī jāiesaista pilsoņi, vietējās kustības un pilsoniskā sabiedrība; tādēļ uzskata, ka ES vajadzētu finansēt programmas, kas veicina sabiedrības līdzdalību, vēlētāju izglītošanu, propagandas pasākumu rīkošanu un atbalsta preses un vārda brīvību, kā arī kopumā palīdz pilsoņiem nodrošināt politisko uzraudzību un izmantot savas tiesības;

58.

uzskata, ka atbilstīgai sieviešu līdzdalībai politikā un valdībā ir ļoti liela nozīme, lai veidotu un saglabātu demokrātiju; tādēļ uzsver, ka ES programmās cilvēktiesību un demokratizācijas jomā priekšroka jādod sieviešu spēju veidošanai un attīstīšanai likumdevējās iestādēs, politiskajās partijās un pilsoniskajā sabiedrībā, lai sievietes kļūtu par vadītājām un aktīvām un informētām pilsonēm; uzskata, ka ES jāturpina atbalstīt un iedrošināt sievietes kandidēt uz politiskiem amatiem un aktīvi piedalīties visās sabiedriskās un politiskās dzīves jomās; norāda, ka sieviešu pilntiesīga dalība politikā neaprobežojas ar statistikas mērķu sasniegšanu attiecībā uz kandidātu un ievēlēto amatpersonu skaitu un ka dzimumu līdztiesības nodrošināšana nozīmē sieviešu tiesību ievērošanu politikas veidošanas laikā un sieviešu brīvu un efektīvu dalību visos sabiedriskās, politiskās un ekonomiskās dzīves aspektos;

59.

atgādina, ka leģitīmu demokrātijas pamatu un pareizi funkcionējošas pilsoniskās sabiedrības veidošana, kā arī demokrātiskas, uz tiesiskumu balstītas kopienas radīšana ir ilgtermiņa process, kurš jāsāk attīstīt no apakšas un kuram ir vajadzīgs valsts, reģionālais, vietējais un starptautiskais atbalsts;

60.

atzinīgi vērtē Demokrātijas atbalsta direktorāta izveidi Eiropas Parlamentā un tā Vēlēšanu koordinācijas grupas (ECG), ko pārveidoja par Demokrātijas atbalsta un vēlēšanu koordinācijas grupu (DSECG), pilnvaru paplašināšanu; gaida, ka Parlamenta demokrātijas atbalsta pasākumi, tajos iesaistot politiskās grupas, saņems vēl lielāku palīdzību, jo īpaši no Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroja un tā Vēlēšanu novērošanas nodaļas;

61.

atzīst, ka cilvēktiesību dialogam ar trešām valstīm ir lielas iespējas, jo īpaši, ja to prasmīgi savieno ar valstu cilvēktiesību stratēģijas īstenošanu; uzsver, ka šo dialogu tomēr nevajadzētu izmantot, lai citā, augstākā politiskā dialoga līmenī, piemēram, augstākā līmeņa sanāksmēs, cilvēktiesībām veltītu mazāk uzmanības; turklāt mudina cilvēktiesību apsvērumiem piešķirt izšķirošo nozīmi mūsu attiecībās ar trešām valstīm;

62.

ierosina nodrošināt valstu cilvēktiesību stratēģiju publisku pieejamību; uzsver, ka publiski pieejamas stratēģijas skaidri apliecinātu ES apņemšanos panākt cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs un sniegt atbalstu tiem, kas cenšas īstenot un aizsargāt cilvēktiesības;

63.

uzsver, ka ES ir svarīgi izmantot šo dialogu, lai runātu par konkrētiem gadījumiem, kas raisa bažas, jo īpaši saistībā ar cilvēkiem, kas ieslodzīti savas pārliecības dēļ un tiek turēti ieslodzījumā par to, ka izmantojuši miermīlīgas tiesības uz runas, pulcēšanās un reliģijas vai ticības brīvību, un aicina ES rūpīgi sekot līdzi minētiem gadījumiem attiecīgajās valstīs;

64.

tomēr atkārtoti pauž bažas par progresa trūkumu vairākos cilvēktiesību dialoga gadījumos, kas pastāvīgi izraisa vilšanos, kā arī par pārredzamu kritēriju trūkumu, lai reāli novērtētu cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanos vai pasliktināšanos; konstatē, ka ES ir pastāvīgas grūtības sarunās par cilvēktiesību dialoga veida uzlabošanu, jo īpaši ar Ķīnu un Krieviju; aicina jauniecelto ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos uzņemties vadību šajos un citos cilvēktiesību dialoga gadījumos un šajā sakarā izmantot jaunu, uz rezultātiem vērstu pieeju, pastāvīgi sadarbojoties ar Parlamentu;

65.

uzsver, ka, neraugoties uz dažiem Ķīnas varas iestāžu soļiem pareizajā virzienā, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā turpina pasliktināties un to iezīmē aizvien plašāki sabiedrības nemieri, stingrāka cilvēktiesību aizstāvju, juristu, emuārrakstītāju un sabiedrisko aktīvistu kontrole un apspiešana, kā arī mērķtiecīga politika, kas vērsta uz tibetiešu sociālo atstumšanu un to kultūras identitātes noliegšanu; mudina Ķīnas varas iestādes nopietni sadarboties ar Tibetas iedzīvotājiem, lai atklātu Tibetas mūku un mūķeņu pašsadedzināšanās iemeslus, pārtrauktu to tibetiešu vajāšanu un iebiedēšanu, kuri izmanto savas tiesības uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, izbeigtu jebkādu nevajadzīga un pārmērīga spēka lietošanu pret protestētājiem, izmeklētu visus cilvēktiesību pārkāpumus un nodrošinātu neatkarīgu novērotāju piekļuvi protesta vietām;

66.

atkārtoti aicina iecelt ES īpašo pārstāvi Tibetas jautājumos, kas būtu atbildīgs par cilvēktiesību aizsardzību un, ņemot vērā citus svarīgus jautājumus, par tiesībām uz reliģijas un kultūras brīvību Ķīnā;

67.

joprojām ir vīlies par to, ka Parlaments nav sistemātiski iesaistījies cilvēktiesību dialoga, arī dialoga ar Krieviju un Ķīnu, novērtēšanā; aicina oficiāli noteikt, ka šiem novērtējumiem jābūt pieejamiem Parlamentam, un atgādina, ka ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību dialogu ir norādīts, ka “pilsonisko sabiedrību iesaistīs šajā novērtēšanā”;

68.

atgādina, ka cilvēktiesību dialogā, ko ES īsteno ar trešām valstīm, ar kurām ir parakstīts sadarbības vai asociācijas nolīgums, vienmēr un sistemātiski jāņem vērā stāvoklis sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā un centieni apkarot pret sievietēm vērsto vardarbību;

69.

atzinīgi vērtē ES Cilvēktiesību rīcības plānā iekļautās saistības izstrādāt metodiku, kas ļautu uzlabot cilvēktiesību stāvokļa analīzi trešās valstīs saistībā ar tirdzniecības un/vai ieguldījumu nolīgumu īstenošanas sākšanu vai beigšanu; aicina ES nodrošināt, lai GSP+ statusa piešķiršana būtu cieši saistīta ar to, vai valsts ir ratificējusi un ieviesusi galvenos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, ļaujot šīs saistības regulāri novērtēt un īpašu uzmanību pievēršot vārda, pulcēšanās, biedrošanās un reliģijas vai ticības brīvības, kā arī minoritāšu, sieviešu un bērnu tiesību ievērošanai; jo īpaši uzver, ka ir jānodrošina pārredzamība imigrantu cilvēktiesību aizsardzības jomā;

70.

atzinīgi vērtē ES centienus ietvert cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu visos ES politiskajos pamatnolīgumos, bet atkārtoti aicina visās līgumattiecībās ar trešām valstīm – gan rūpnieciski attīstītajām, gan jaunattīstības valstīm, attiecībā uz nozaru nolīgumiem, tirdzniecības, tehniskajiem vai finansiālas palīdzības nolīgumiem – bez izņēmuma iekļaut skaidri formulētas klauzulas par cilvēktiesībām un demokrātiju; uzskata, ka pašreizējais slieksnis vispārējās preferenču sistēmas (GSP) shēmās, virs kura varētu piemērot cilvēktiesību klauzulu, ir augsts, bet tas būtu jāpielāgo katrai attiecīgajai valstij; norāda, ka 2011. gada priekšlikumā par jauno GSP reformu ir ierosināts paplašināt konsultāciju procedūru, tajā iekļaujot nosacījumus atvieglot cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanu GSP komitejā; šajā saistībā izsaka nopietnas bažas par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Kambodžā, kur zemes sagrābšanas dēļ pieaug nabadzība un tiek pārkāptas ES un Kambodžas spēkā esošajos nolīgumos ietvertās cilvēktiesību klauzulas; brīdina, ka nekonsekventa cilvēktiesību klauzulas īstenošana var mazināt ES nosacījumu politikas ticamību un efektivitāti;

71.

atzinīgi vērtē ES iestāžu un dalībvalstu 2011. gadā īstenotos pasākumus un izstrādātos plānus, lai ieviestu saskaņotāku un koordinētāku korporatīvās sociālās atbildības atbalsta politiku, cita starpā atbalstot cilvēktiesību ievērošanu pasaulē un ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu no 2011. gada;

72.

uzsver, cik svarīgi ir nostiprināt korporatīvo sociālo atbildību brīvās tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm vai jaunattīstības valstīm, lai veicinātu cilvēktiesību, sociālo un vides standartu ievērošanu; ierosina turpmāk visos brīvās tirdzniecības nolīgumos papildus sociālajai un vides sadaļai ietvert arī visaptverošu cilvēktiesību sadaļu; aicina arī Komisiju izmantot brīvās tirdzniecības nolīgumus, lai veicinātu četru darba pamatstandartu ievērošanu, proti, biedrošanās brīvību un tiesības uz koplīguma slēgšanu, jebkāda piespiedu darba izskaušanu, bērnu darba aizliegšanu un diskriminācijas novēršanu nodarbinātības jomā; uzsver, ka ir jāturpina GSP+ shēmas uzraudzības un īstenošanas mehānismu uzlabošana;

73.

atkārto, ka cilvēktiesību klauzulas konsekventa iekļaušana nolīgumos ir attiecību pamatprincips starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, kā arī trešām valstīm; uzsver, ka ir svarīgi izsvērt, kā dalībvalstis ir sadarbojušās ar represīvo sistēmu terorisma apkarošanas vārdā; šajā sakarībā uzsver, ka nesen pārskatītajai Eiropas kaimiņattiecību politikai ir jāsniedz atbalsts drošības nozares reformai, kurai it īpaši jānodrošina izlūkošanas un tiesībaizsardzības funkciju skaidra nodalīšana; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi, ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, EĀDD, Padomi un Komisiju ciešāk sadarboties ar Spīdzināšanas novēršanas komiteju un citiem attiecīgiem Eiropas Padomes mehānismiem, plānojot un īstenojot pretterorisma palīdzības projektus ar trešām valstīm un piedaloties ikvienā pretterorisma dialogā ar šīm valstīm;

74.

uzsver, ka ir svarīgi arī turpmāk pievērst uzmanību pasaulē izplatītai praksei, kas saistīta ar cilvēku slepenu aizturēšanu terorisma apkarošanas nolūkā; uzsver, ka terorisma apkarošana nekādā gadījumā neattaisno cilvēktiesību pārkāpumus nedz trešās valstīs, nedz ES teritorijā; šajā saistībā pievērš uzmanību Parlamenta 2012. gada 11. septembra rezolūcijai par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs – saistībā ar EP TDIP komitejas ziņojumu veiktie pasākumi un pieprasa dalībvalstīm īstenot šos ieteikumus;

75.

uzstāj, ka ES ir svarīgi pilnā mērā ievērot un īstenot savus starptautiskos pienākumus un politiku un izmantot ārpolitikas instrumentus, piemēram, pamatnostādnes attiecībā uz spīdzināšanu un cilvēktiesību dialogu, lai tai būtu lielāka uzticība, kad tā aicina nelokāmi īstenot asociācijas nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas, kā arī mudināt savus galvenos sabiedrotos ievērot valsts un starptautiskos tiesību aktus;

76.

iesaka cilvēktiesību klauzulas ticamības un ES rīcības paredzamības palielināšanai turpmāk šajā klauzulā iekļaut politiskus un juridiskus procesuālus mehānismus, kurus varētu izmantot pēc pieprasījuma divpusējas sadarbības pārtraukšanai atkārtotu un/vai sistemātisku cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos, kad netiek ievēroti starptautiskie tiesību akti;

77.

aicina Eiropas Savienību panākt, lai tirdzniecības nolīgumos, ko tā slēdz ar trešām valstīm, būtu iekļautas klauzulas, kas veicina sociālo kohēziju un nodrošina sociālo, vides un darba standartu ievērošanu, kā arī dabas resursu, jo īpaši zemes un ūdens, saprātīgu pārvaldību; norāda, ka ES izstrādā cilvēktiesību uzraudzības mehānismu, ko iekļaus jaunajos partnerības un sadarbības nolīgumos, kā arī citos tirdzniecības nolīgumos ar vairākām valstīm; uzsver, ka minētie uzraudzības mehānismi nav pietiekami vērienīgi un pietiekami skaidri formulēti, tādējādi neņemot vērā ES līgumos iekļautās saistības atbalstīt cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju pasaulē; šajā saistībā pauž īpašas bažas sakarā ar partnerības un sadarbības nolīgumu ar Uzbekistānu un vēl nenoslēgto partnerības un sadarbības nolīgumu ar Turkmenistānu;

78.

atkārtoti iesaka ES pieņemt konsekventāku un efektīvāku ES sankciju un ierobežojošo pasākumu politiku, nosakot skaidrus kritērijus attiecībā uz to, kad un kādas sankcijas ir jāpiemēro, pievienojot pārredzamus to atcelšanas kritērijus; aicina Padomi panākt, lai, pieņemot lēmumus par ierobežojošiem pasākumiem vai sankcijām, netiktu izmantoti dubultstandarti un sankcijas tiktu piemērotas neatkarīgi no politiskajām, ekonomiskajām un drošības interesēm;

79.

aicina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši saistībā ar divpusējiem asociācijas un starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem – gan spēkā esošajiem, gan tādiem, par kuriem notiek sarunas —, starptautiskā līmenī risināt jautājumus, kas saistīti ar vardarbību pret sievietēm un cilvēktiesību pārkāpumiem dzimuma dēļ;

80.

norāda, ka “arābu pavasara” notikumi uzskatāmi parādīja, ka jaunā globālā informācijas un komunikācijas struktūra ne tikai rada jaunus vārda brīvības kanālus, bet arī nodrošina jaunus politiskās mobilizēšanas veidus, kas pārspēj tradicionālās metodes; šajā kontekstā uzsver, ka mūsdienu komunikācijas tehnoloģiju pieejamība lauku apvidos bieži vien nav pietiekama; aicina ES iestādes un dalībvalstis izmantot jauno tehnoloģiju lielās iespējas ES ārpolitikā, vienlaikus uzsverot, ka finansiāla palīdzība tiek piešķirta tikai organizētām grupām, kas rīkojas saskaņā ar skaidru un saskaņotu politisko darba kārtību; aicina ES iestādes un dalībvalstis novērst interneta cenzūras un ierobežošanas draudus; atzinīgi vērtē 2011. gada decembrī pieņemto stratēģiju, kas vērsta pret sakaru pārtraukšanu, lai izstrādātu rīkus, kas ļautu ES vajadzības gadījumā palīdzēt pilsoniskās sabiedrības organizācijām vai atsevišķām personām “apiet” patvaļīgus pārtraukumus piekļuvē elektroniskajām komunikācijas tehnoloģijām, tostarp internetam;

81.

atzīst, ka aizvien lielāka atkarība no informācijas un komunikācijas tehnoloģiju infrastruktūras, iespējams, radīs jaunus neaizsargātības un drošības draudus starptautiskā mērogā; tomēr atgādina, ka interneta decentralizācija, kas bieži vien liek bažīties par tā kiberdrošību, savukārt ir galvenais izskaidrojums tam, ka tas ir spēcīgs ierocis cilvēktiesību aizstāvju rokās, kuri dzīvo represīva režīma apstākļos; tāpēc uzsver, cik liela nozīme ir visaptverošai digitālās brīvības stratēģijai ar skaidru cilvēktiesību dimensiju, kas ietver arī cilvēktiesību stāvokļa ietekmes novērtējumu, izstrādājot politiku un programmas saistībā ar kiberdrošību, kibernoziegumu apkarošanu un interneta pārvaldību, kā arī citiem ES politikas mērķiem šajā jomā; šajā saistībā aicina Komisiju un EĀDD izmantot proaktīvu pieeju un savā sadarbībā ar trešām valstīm integrēt kiberdrošības aspektu;

82.

uzsver, ka iedzīvotāju un uzņēmumu apspiešana un kontrole ietver aizvien pieaugošu tehnoloģisko komponentu, kas izpaužas kā satura bloķēšana un cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu, aktīvistu un disidentu uzraudzība un apzināšana, kā arī tiešsaistē likumīgi pausta viedokļa atzīšana par sodāmu rīcību un ierobežojošu tiesību aktu pieņemšana šādu pasākumu attaisnošanai; iesaka izstrādāt integrētu pieeju digitālo brīvību veicināšanai un aizsardzībai, to katru gadu pārskatot, lai nodrošinātu pārskatatbildību un nepārtrauktību visās ES ārējās darbībās, kā arī finansēšanas un atbalsta politikas jomās un instrumentos; aicina Komisiju un Padomi skaidri atzīt digitālo drošību par vienu no pamattiesībām, kas ir nepieciešamais priekšnosacījums tādu vispārēju cilvēktiesību izmantošanai kā vārda brīvība, pulcēšanās brīvība un informācijas pieejamība, kā arī pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšanai sabiedriskajā dzīvē;

83.

atzinīgi vērtē ES Cilvēktiesību rīcības plānā iekļautās saistības izstrādāt jaunas publiskas pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, kā arī par emuārrakstītāju, žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un opozīcijas partiju aizsardzību;

84.

uzsver to, cik svarīgi ir veicināt neatkarīgu un brīvu presi un plašsaziņas līdzekļus, kuriem ir izšķiroša nozīme tiesiskuma saglabāšanā un cīņā pret korupciju;

85.

ar bažām norāda uz visā pasaulē vērojamo satraucošo tendenci uzbrukt žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem un iebaidīt tos: aicina ES pielikt pūles, lai dialogā ar Savienības partneriem un citām valstīm veicinātu viņu drošību;

86.

pauž dziļas bažas par vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, tos pamatojot ar maldīgiem pieņēmumiem par homoseksualitāti un dzimuma maiņu; atgādina, ka šie tiesību akti un priekšlikumi ir pretrunā Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas ir vērsts pret tiesību aktiem un praksi, kuri pieļauj diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi un īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos sistemātiski atgādināt par šīm problēmām;

87.

pauž nožēlu par to, ka ES tehnoloģijas un pakalpojumi trešās valstīs tiek izmantoti, lai, pārkāpjot cilvēktiesības, īstenotu informācijas cenzūru, masveida novērošanu, uzraudzību un pilsoņu un viņu darbības izsekošanu (mobilo) tālruņu tīklos un internetā; pauž bažas par konkrētiem ES uzņēmumiem, kas sadarbojas ar autoritāriem režīmiem, sniedzot tiem neierobežotu pieeju saviem tīkliem un datubāzēm, aizbildinoties ar to, ka tie ievēro vietējos tiesību aktus, kā tas notika ar ES reģistrēto uzņēmumu TeliaSonera vairākās bijušās Padomju Savienības valstīs; pauž pārliecību, ka Eiropas uzņēmumiem, to filiālēm un apakšuzņēmumiem ir ļoti svarīga loma sociālo normu popularizēšanā un izplatīšanā pasaulē, tādēļ to darbībai jābūt saskaņā ar Eiropas vērtībām un, cenšoties paplašināt savus tirgus ārvalstīs, tie nedrīkst neņemt vērā cilvēktiesību apsvērumus;

88.

atzinīgi vērtē Padomes lēmumus aizliegt dažu informācijas tehnoloģiju un pakalpojumu eksportu uz Sīriju un Irānu un mudina ES uzskatīt šos gadījumus par precedentu turpmākiem ierobežojošiem pasākumiem pret citiem represīviem režīmiem; stingri atbalsta priekšlikumu cilvēktiesību pārkāpumus iekļaut ES divējāda lietojuma preču eksporta kontroles sistēmā, lai dalībvalstis varētu noteikt eksporta ierobežojumus sarakstā neiekļautām precēm; šajā sakarā pievērš uzmanību savam nodomam pieņemt regulu, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei;

89.

uzsver, ka spēcīgas un aktīvas pilsoniskās sabiedrības attīstība ir galvenais faktors, kas veicina demokrātijas progresu un uzlabo cilvēktiesību aizsardzību; uzsver, ka tieši pilsoniskās sabiedrības mobilizācija izraisīja “arābu pavasara” vēsturiskās pārmaiņas;

90.

atzinīgi vērtē ES centienus palielināt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām; jo īpaši augstu vērtē Eiropas Savienības spēju tieši iesaistīties pilsoniskās sabiedrības pasākumos, izmantojot Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, instrumentu pilsoniskajai sabiedrībai un Eiropas Demokrātijas fondu; tomēr pauž nožēlu par to, ka ES trūkst stingrākas sistemātiskas politikas, lai pārliecinātu partnervalstis atcelt nevajadzīgus juridiskos un administratīvos šķēršļus, kas ierobežo pulcēšanās un biedrošanās tiesības; aicina izstrādāt šādas politikas pamatnostādnes;

91.

atkārtoti pauž atbalstu demokrātiskās piederības koncepcijas īstenošanai ES attīstības sadarbībā un uzskata, ka pilsoniskajai sabiedrībai šajā ziņā ir būtiska nozīme; uzsver, ka visiem ES darbiniekiem cieši jāsadarbojas ar pilsonisko sabiedrību valstīs, kurās viņi strādā; rezumē, ka ciešāka sadarbība ar pilsonisko sabiedrību ievērojami veicinātu reāli īstenojamas un valsts prioritātēm pielāgotas cilvēktiesību stratēģijas izstrādi;

92.

pauž nožēlu, ka cilvēktiesību aizstāvju vajāšana un ierobežošana vēl aizvien ir plaši izplatīta parādība, jo īpaši Ķīnā un Krievijā, bet arī visās pārējās valstīs, kuras maldīgi uzskata, ka augstus cilvēktiesību standartus uzspiež ES, ANO un starptautiskās cilvēktiesību organizācijas; pauž nožēlu, ka amata tiesību atņemšana juristiem un žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu darbinieku vajāšana Ķīnā tiek uzskatīta par iekšēju lietu; norāda uz demokrātijas telpas ierobežojumiem;

93.

atzinīgi vērtē ES atbalstīto ANO Ģenerālās asamblejas Trešās komitejas 2011. gada novembra rezolūciju par cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī ES publisko atbalstu ANO īpašajam referentam par cilvēktiesību aizstāvjiem un attiecīgos reģionālos cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības mehānismus;

94.

atbalsta plānus īstenot brīvprātīgu Eiropas iniciatīvu saskaņā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu sniegt pagaidu patvērumu tiem cilvēktiesību aizstāvjiem, kam steidzami jāpamet sava izcelsmes valsts; uzsver, ka šai iniciatīvai jāpapildina citas pašreizējās patvēruma sniegšanas programmas;

95.

norāda, ka draudiem un briesmām visvairāk ir pakļauti tie cilvēktiesību aizstāvji, kuri strādā attālās teritorijās un konfliktu zonās un kuriem ir vismazāk iespēju sazināties ar ES darbiniekiem; mudina ES delegācijas izstrādāt vietējās cilvēktiesību stratēģijas, lai uz vietas uzturētu regulāru saskarsmi ar cilvēktiesību aizstāvjiem un sniegtu tiem vajadzīgo atbalstu un aizsardzību, kā tas paredzēts ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem;

96.

uzsver ES aktīvas iejaukšanās lielo nozīmi (reaģēšana un atbalsts apdraudētiem cilvēktiesību aizstāvjiem, novērotāju klātbūtne tiesas procesos pret cilvēktiesību aizstāvjiem, tūlītēja, skaļa un pamanāma reakcija uz vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem), kā arī to, cik svarīgi ir sniegt cilvēktiesību aizstāvjiem un/vai viņu ģimenēm informāciju par pasākumiem, kas veikti viņu labā, kā paredzēts ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem; šajā saistībā aicina pastiprināt EIDHR mehānismu, kura mērķis ir steidzamu aizsardzības pasākumu nodrošināšana draudu vai riska situācijā nokļuvušiem cilvēktiesību aizstāvjiem;

97.

pauž nožēlu, ka Parlamenta aicinājums palielināt ikgadējās Saharova balvas atpazīstamību nav ņemts vērā, jo Saharova balva ir tikai vispārīgā veidā pieminēta gada ziņojuma iedaļā par Eiropas Parlamentu; atkārtoti uzsver, ka EĀDD ir pienācīgi jāseko līdzi balvas kandidātu un laureātu labklājībai un stāvoklim attiecīgajās valstīs; atkārtoti aicina EĀDD un Komisiju uzturēt regulārus kontaktus ar Saharova balvas kandidātiem un laureātiem, lai nodrošinātu pastāvīgu dialogu un situācijas uzraudzību cilvēktiesību jomā attiecīgajās valstīs un nodrošinātu aizsardzību vajātām personām; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu gada ziņojumā par cilvēktiesībām iekļaut Saharova balvu sadaļā par cilvēktiesību aizstāvjiem;

98.

aicina Komisiju un Padomi atbalstīt, apmācīt cilvēktiesību aizstāvjus, pilsoniskās sabiedrības aktīvistus un neatkarīgos žurnālistus un viņiem sniegt vairāk iespēju, kā arī garantēt viņu drošību un brīvību tiešsaistē un aizstāvēt tādas pamattiesības kā tiesības uz vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un biedrošanās brīvību tiešsaistē;

99.

atkārtoti pauž savu nelokāmo nostāju pret nāvessodu visos gadījumos un apstākļos un stingri atbalsta ES centienus pieņemt stingri formulētu rezolūciju par nāvessoda moratoriju ANO Ģenerālās asamblejas 67. sesijā, lai cita starpā ietekmētu sabiedrisko domu, gatavojoties Pasaules Kongresam pret nāvessodu; uzsver to, ka ES ir uzņēmusies vadību un tā ir lielākā līdzekļu devēja cīņai pret nāvessodu;

100.

aicina dalībvalstis atturēties no tāda aprīkojuma tirdzniecības vai popularizēšanas, kas ir aizliegts ar 2005. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai; prasa regulāri kontrolēt un atjaunināt informāciju par to ES farmācijas uzņēmumos ražoto zāļu eksportu, kuras varētu izmantot nāves spriedumu izpildei trešās valstīs; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada lēmumu grozīt Regulu (EK) Nr. 1236/2005, lai pastiprinātu tādu zāļu eksporta kontroli, kuras var izmantot nāvessoda izpildei; atzinīgi vērtē dažu ES farmācijas uzņēmumu proaktīvo rīcību, tiem apturot eksportu uz trešām valstīm, kurās pastāv risks, ka šādas zāles izmanto nāvessoda izpildei; mudina arī citus ES farmācijas uzņēmumus rīkoties tāpat; aicina Komisiju Regulā (EK) Nr. 1236/2005 iekļaut visaptverošu klauzulu, kas cita starpā paredz iepriekšēju eksporta atļauju attiecībā uz tādām zālēm, kuras var izmantot spīdzināšanai vai nāvessoda izpildei;

101.

atzinīgi vērtē cilvēktiesību organizāciju secinājumu, ka nāvessoda piemērošana 2011. gadā liecina par vispārēju starptautisku tendenci to atcelt; atzinīgi vērtē nāvessoda atcelšanu Taizemē likumpārkāpējiem, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu; tomēr pauž nožēlu par to, ka ir ievērojami palielinājies nāvessoda gadījumu skaits Irānā, Irākā, Afganistānā un Saūda Arābijā; pauž nopietnu vilšanos par Ķīnas atteikšanos atklāt ticamu informāciju par nāvessoda gadījumiem, kas saskaņā ar Amnesty International datiem ir skaitāmi tūkstošos; atzinīgi vērtē nāvessoda atcelšanu ASV Ilinoisas štatā, bet pauž nožēlu par to, ka Amerikas Savienotajās Valstīs vēl aizvien tiek izpildīts nāvessods, lai gan tā ir vienīgā G8 valsts, kas to darīja 2011. gadā; ar bažām atgādina, ka Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā turpina izpildīt nāvessodu; mudina ES un dalībvalstis konsekventi un prioritārā kārtā risināt šo jautājumu dialogā ar šīm valstīm;

102.

norāda, ka ES, kas jau agrāk ir guvusi panākumus cīņā pret nāvessodu konkrētos gadījumos, ir jāpauž stingrāka nostāja un jāaicina iestādes un dalībvalstis saglabāt un pastiprināt savu apņēmību un politisko gribu šajā jomā ar mērķi panākt galīgu nāvessoda atcelšanu visā pasaulē;

103.

atzinīgi vērtē ES pieņemtās pilnveidotās pamatnostādnes par ES politiku attiecībā uz trešām valstīm saistībā ar spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un cilvēka cieņu pazemojošu rīcību un sodīšanu; tomēr atgādina, ka ir jāveicina izpratne par šiem jautājumiem un jāīsteno pamatnostādnes, lai panāktu patiesu progresu ES politikā;

104.

atzinīgi vērtē to, ka atjauninātās pamatnostādnes attiecībā uz grupām, kam vajadzīga īpaša aizsardzība, ir paplašinātas, tajās ietverot personas, kas saskaras ar diskrimināciju seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, kā arī apņemšanos mudināt trešās valstis nodrošināt iekšējo procedūru saistībā ar sūdzībām un ziņojumiem par dzimumu līdztiesības un bērna tiesību aizsardzības jautājumiem; pauž nožēlu, ka ES saskaņotie pasākumi, kas vērsti pret spīdzināšanu, plašāk nepievēršas dzimumu aspektam galvenokārt tādēļ, ka trūkst būtiskas informācijas par visiem spīdzināšanas un nežēlīgas izturēšanās veidiem;

105.

uzsver, ka ir svarīgi saistīt ES pamatnostādnes ar ANO Konvencijas pret spīdzināšanu Fakultatīvo papildprotokolu (OPCAT), veltot īpašu uzmanību valstu preventīvajiem mehānismiem;

106.

uzsver, ka saskaņā ar ANO noteikto verdzības definīciju tā ir tāds indivīda stāvoklis vai situācija, kurā uz viņu tiek attiecinātas īpašumtiesības vai atsevišķas to iezīmes; pauž nožēlu par to, ka joprojām ir saglabājušās mūsdienu verdzības izpausmes, tostarp ES; tāpēc pieprasa no Komisijas daudz stingrāku politiku šajā jautājumā, jo īpaši attiecībā uz mājsaimniecībā nodarbinātām personām, kas ir tā sociālprofesionālā grupa, kuru šīs verdzības izpausmes skar visvairāk;

107.

pauž nožēlu par to, ka psihiatrijas ļaunprātīga izmantošana vēl aizvien ir sāpīga problēma vairākās valstīs, kurās tiek izmantotas vardarbīgas psihiatrijas metodes, lai atbalstītu nedemokrātisku režīmu, kas cenšas iebiedēt un apturēt sabiedrības opozicionāru grupu un personu darbību; ar bažām uzsver, ka šī tendence ir saistīta ar neskaidriem un grūti formulējamiem spīdzināšanas veidiem, tostarp ar psiholoģisku teroru un cilvēka cieņu pazemojošiem apstākļiem cietumos;

108.

vērš uzmanību uz ANO īpašā referenta 2011. gada 5. augusta svarīgo ziņojumu (A/66/268) par spīdzināšanu un cita veida nežēlīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu rīcību vai sodīšanu, kurā uzmanība galvenokārt pievērsta ieslodzījumam vieninieku kamerā, kā arī šīs metodes izmantošanai psihiatriskajās klīnikās; pauž nopietnas bažas par ziņām no dažādām valstīm, kas liecina par to, ka psihiatriskās slimnīcas faktiski tiek izmantotas kā aizturēšanas centri; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi, ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, EĀDD un Komisiju veltīt pienācīgu uzmanību šai problēmai;

109.

pauž bažas par spīdzināšanas upuru rehabilitācijas centru turpmāko darbību; aicina EĀDD un Komisijas dienestus izmantot gan ārpolitiku, gan iekšpolitiku, lai nepieļautu, ka administratīva nekompetence apdraud ES atbalstu rehabilitācijas centriem gan pašā Savienībā, gan ārpus tās;

110.

pauž nožēlu, ka cilvēktiesību pārkāpumi vēl aizvien ir sāpīga problēma Kipras okupētajās teritorijās; norāda, ka tūkstošiem bēgļu, kuri bija spiesti atstāt savas mājas un īpašumus, Turcijas militārie spēki joprojām liedz dzīvot savā dzimtenē; turklāt norāda, ka bezvēsts pazudušo personu ģimenēm un radiniekiem joprojām ir liegtas tiesības uzzināt par savu tuvinieku likteni, jo Turcija neatvieglo piekļuvi militārajām zonām un arhīviem, kuros glabājas Pazudušo personu komitejas Kiprā sagatavotie izmeklēšanas ziņojumi;

111.

uzstāj, ka ES un trešo valstu politiskajā dialogā par cilvēktiesībām ir jāizmanto integrētāka un plašāka definīcija par diskriminācijas novēršanu, cita starpā reliģijas vai pārliecības, dzimuma, rasu vai etniskās piederības, vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ;

112.

uzsver – lai nodrošinātu uzticamu un saskaņotu ES ārpolitiku pamattiesību, vienlīdzības un diskriminācijas apkarošanas jomā, Padomei būtu jāpieņem direktīva par vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no personas reliģijas vai ticības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas un jāpaplašina Pamatlēmuma par cīņu pret rasismu un ksenofobiju piemērošanas joma, tajā ietverot arī citas mērķgrupas, piemēram, LGBT personas;

113.

pieprasa, lai dalībvalstis apņēmīgi pretojas jebkuriem mēģinājumiem mazināt cilvēktiesību vispārīguma, nedalāmības un savstarpējās atkarības jēdziena nozīmi un aktīvi mudina UNHRC pievērst līdzvērtīgu uzmanību jebkādai diskriminācijai, tostarp dzimuma, dzimumidentitātes, rases, vecuma, seksuālās orientācijas un reliģijas vai ticības dēļ; pauž dziļu nožēlu par to, ka 78 valstīs par homoseksualitāti draud kriminālatbildība, turklāt piecās no tām par to piespriež nāvessodu; aicina šīs valstis nekavējoties dekriminalizēt homoseksualitāti un atbrīvot visus, kas ieslodzīti cietumā seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, un neizpildīt viņiem nāvessodu; aicina EĀDD pilnā mērā izmantot LGBT instrumentu kopumu, lai aizsargātu lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transseksuāļu un interseksuāļu tiesības; aicina Padomi izstrādāt saistošas pamatnostādnes šajā jomā; aicina EĀDD un dalībvalstis atbalstīt lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transseksuāļu un interseksuāļu tiesību aizstāvjus valstīs, kurās tās ir apdraudētas, un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos arī turpmāk skaidrot, ka Eiropas Savienība ir cieši apņēmusies aizsargāt personu līdztiesību un nediskrimināciju to seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes un dzimumizpausmju dēļ visā pasaulē, turklāt ierosinot un atbalstot iniciatīvas šajā jautājumā divpusējā, starptautiskā un ANO līmenī; atkārto aicinājumu Komisijai izdot ceļvedi par līdztiesību attiecībā uz seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti;

114.

aicina dalībvalstis piešķirt patvērumu personām, kas bēg no vajāšanas valstīs, kurās LGBTI personas tiek uzskatītas par noziedzniekiem, ņemot vērā pieteikumu iesniedzēju pamatotās bailes no vajāšanas un paļaujoties uz to, ka viņi paši sevi identificē kā lesbietes, gejus, biseksuāļus, transseksuāļus vai interseksuāļus;

115.

atkārtoti norāda, ka nediskriminēšanas princips, tostarp dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ, ir būtisks ĀKK un ES partnerattiecību elements;

116.

uzsver, ka ES ir pievienojusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un pieņēmusi Eiropas Stratēģiju invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam, jo īpaši 8. darbības jomu; nosoda visas diskriminācijas izpausmes invaliditātes dēļ un aicina visas valstis ratificēt un īstenot UNCRPD; norāda, ka arī ES ir jāuzrauga UNCRPD īstenošana tās teritorijā; aicina ES un tās dalībvalstis Eiropas Savienībā un ārpus tās atbalstīt 2006. gadā pieņemto starptautisko ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;

117.

nosoda nepārtrauktos cilvēktiesību pārkāpumus pret cilvēkiem, kas tiek diskriminēti, balstoties uz viņu piederību konkrētai kastai, nevienlīdzīgi izturoties pret viņiem un liedzot viņiem tiesības uz taisnīgu tiesu, turot viņus segregācijā un kastu radīto šķēršļu dēļ atņemot viņiem elementāras cilvēktiesības; aicina Padomi, EĀDD un Komisiju, kad vien iespējams, kopīgi vērsties pret diskrimināciju, kas balstīta uz piederību kastai, gan ES cilvēktiesību paziņojumos, gan pamatdokumentos, valstu stratēģijās un dialogos un veicināt ANO principu un pamatnostādņu projektu, lai izskaustu diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ, kā pamatu uz piederību kastai balstītas diskriminācijas izskaušanai, un strādāt pie tā, lai ANO Cilvēktiesību padome šo projektu apstiprina;

118.

pieprasa, lai Komisijas priekšsēdētāja vietniece/augstā pārstāve un īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos pilnībā atzīst, ka uz piederību kastai balstīta diskriminācija ir saistīta ar visiem cilvēktiesību un nabadzības aspektiem un vissmagāk skar sievietes;

119.

atzinīgi vērtē to, ka ANO Cilvēktiesību padomes vadošie principi galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos ir balstīti visu cilvēktiesību savstarpējā saistībā un nedalāmībā, kā arī principos par galējā nabadzībā dzīvojošo personu dalību un autonomizāciju; uzstāj uz galējas nabadzības un cilvēktiesību nenošķiršanu – no vienas puses, galējā nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem nereti tiek liegtas viņu pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās un sociālās cilvēktiesības, taču, no otras puses, uz cilvēktiesībām balstītai pieejai cīņā pret galēju nabadzību ir būtiska nozīme, lai izprastu šo situāciju un novērstu to; mudina Padomi atbalstīt šo pieeju ANO Ekonomikas un sociālo lietu komitejā;

120.

ar bažām konstatē, ka diskriminācija it sevišķi draud pirmiedzīvotājiem un ka viņi ir īpaši neaizsargāti pret politiskām, ekonomiskām, vides un ar darbu saistītām pārmaiņām un traucējumiem; norāda, ka vairākums no viņiem dzīvo zem nabadzības sliekšņa un ka viņiem ir liegtas pārstāvības un lēmumu pieņemšanas iespējas, kā arī piekļuve tiesu sistēmai; ir jo īpaši nobažījies par ziņojumiem par tādām plaši izplatītajām parādībām kā zemes sagrābšana, piespiedu pārvietošana un cilvēktiesību ļaunprātīgi pārkāpumi bruņotu konfliktu laikā;

121.

aicina Komisiju un Padomi panākt termina “klimata bēglis” oficiālu un juridisku atzīšanu (apzīmējot ar to cilvēkus, kuri klimata pārmaiņu dēļ ir spiesti pamest mājas un meklēt patvērumu ārvalstīs), kas līdz šim nav atzīts starptautiskajās tiesībās vai jebkādā citā juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

122.

uzsver, cik svarīgas ir tiesības uz pilsonību, kas ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, jo daudzās valstīs tikai pilntiesīgiem pilsoņiem ir nodrošināta iespēja pilnībā īstenot un izmantot galvenās cilvēktiesības, tostarp tiesības uz sabiedrības drošību, labklājību un izglītību;

123.

uzsver, ka tradicionālajām nacionālajām minoritātēm ir īpašas vajadzības, kas atšķiras no pārējo mazākumgrupu vajadzībām, un ka ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret šīm minoritātēm attiecībā uz izglītību, veselības aprūpi, sociālajiem pakalpojumiem un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, lai visās ekonomikas, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās veicinātu pilntiesīgu un efektīvu vienlīdzību starp personām, kuras pieder nacionālajai minoritātei, un tām, kas pārstāv sabiedrības vairākumu;

124.

augstu vērtē lielo uzmanību, kāda ES politikā tiek pievērsta rezolūciju par sievietēm, mieru un drošību īstenošanai, par ko liecina Ziņojums par ES rādītājiem attiecībā uz ES vispusīgo pieeju ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 īstenošanai, ko ES Padome pieņēma 2011. gada 13. maijā; atzinīgi vērtē ES politisko rīcību, lai nodrošinātu ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja jautājumā par bērnu stāvokli bruņotos konfliktos pilnvaru pagarināšanu ANO Ģenerālajā asamblejā; piekrīt viedoklim, ko Padome pauda 2011. gada 1. decembra secinājumos par kopējo drošības un aizsardzības politiku, ka nepārtrauktai un sistemātiskai uzmanībai pret aspektiem, kas attiecas uz cilvēktiesībām, dzimumu un bērniem, kurus ietekmē bruņoti konflikti, jābūt galvenajam apsvērumam visos KDAP misiju posmos;

125.

uzskata – lai nodrošinātu sieviešu efektīvu līdzdalību apstākļos, kuros viņu pārstāvība politiskajās vai pilsoniskās sabiedrības organizācijās patlaban ir nepietiekama, ir svarīgi nodrošināt apmācības un atbalsta moduļus gan Eiropas iestāžu darbiniekiem, kas strādā ar dzimumu jautājumiem, gan uz vietas esošajām sievietēm, lai viņas efektīvi līdzdarbotos šajos miera un konfliktu atrisināšanas procesos;

126.

atzīst, ka konkrēts progress to sieviešu un bērnu stāvokļa uzlabošanā, kas atrodas bruņotu konfliktu apstākļos, ir bieži atkarīgs no civilajai kontrolei pakļautu militāro un drošības dienestu skaidras un vienotas atbildības; tāpēc mudina attiecīgās ES iestādes meklēt un īstenot efektīvākas drošības nozares reformēšanas metodes valstīs, kurās notiek konflikti, un valstīs, kurās tie tikko beigušies, šajā kontekstā galveno uzmanību pievēršot sieviešu un bērnu tiesībām, sociālajai iekļaušanai un pilnvarošanai; aicina EĀDD un Komisiju ņemt to vērā, plānojot un īstenojot ārējās palīdzības instrumentus drošības nozares reformēšanai, uzsverot sieviešu iespēju uzlabošanas nozīmi konflikta radīto seku likvidēšanā;

127.

prasa veikt pasākumus bērnu kareivju atbruņošanai, rehabilitācijai un reintegrācijai, kas ir būtisks elements ES politikā, kuras mērķis ir veicināt cilvēktiesības, bērnu aizsardzību un vardarbības aizstāšanu ar politiskiem konfliktu risināšanas mehānismiem;

128.

pauž nopietnas bažas par Āfrikas Lielo ezeru reģionu, kur izvarošana ir kara ierocis iedzīvotāju masveida iznīcināšanai;

129.

mudina ES aktīvāk vērsties pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu (FGM), agrām un piespiedu laulībām, goda aizstāvēšanas dēļ izdarītām slepkavībām un piespiedu abortu veikšanu gaidāmā bērna dzimuma dēļ; pieprasa, lai šāda politika kļūtu par svarīgu aspektu ES pieejā attīstības sadarbībai; uzsver, cik svarīga sieviešu un meiteņu labklājībai visās valstīs ir pienācīga piekļuve veselības aprūpei, informācijai un izglītībai par seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām;

130.

norāda, ka pietiekama uzmanība joprojām netiek veltīta seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumiem, kas apdraud centienus pildīt 1994. gadā ANO Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) pieņemtajā Kairas rīcības programmā noteiktās saistības, un diskriminācijas, tostarp dzimumu diskriminācijas un nelīdztiesības, jautājumu apsvēršanai iedzīvotāju un attīstības stratēģijās; uzsver, ka panākumus reproduktīvās veselības jomā atsevišķos gadījumos ierobežo tādi pārkāpumi kā bērnu, agrās un piespiedu laulības, nespēja noteikt minimālo likumīgā laulībā stāšanās vecumu, tādi piespiedu līdzekļi kā sterilizācija vai FGM, kā arī tiesību liegšana sievietēm un meitenēm pašām lemt par savu seksuālo un reproduktīvo veselību bez diskriminācijas, piespiešanas un vardarbības; prasa ES cilvēktiesību un attīstības politikas aspektos iekļaut Kairas Rīcības programmu, lai veicinātu dzimumu līdztiesību un sieviešu un bērnu tiesības, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības;

131.

mudina ES un dalībvalstis nodrošināt, ka ICPD+20 darbības pārskatīšanas procesa dēļ tiek iegūts visaptverošs pārskats par visiem aspektiem, kas saistīti ar seksuālo un reproduktīvo tiesību izmantošanu pilnā apjomā, un vēlreiz apliecināt stingru un progresīvu pieeju seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām visiem cilvēkiem saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, palielinot valdību atbildību par noteikto mērķu sasniegšanu; jo īpaši aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, ka pārskatīšanas process notiek atbilstoši līdzdalības principam un dod iespēju tajā konstruktīvi piedalīties dažādām ieinteresētām personām, tostarp pilsoniskajai sabiedrībai, kā arī sievietēm, pusaudžiem un jauniešiem; atgādina, ka šīs pārskatīšanas pamatā ir jābūt cilvēktiesībām, īpašu uzmanību pievēršot seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām;

132.

atgādina ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūciju Nr. 11/8 par māšu novēršamo mirstību un saslimstību un cilvēktiesībām, kurā ir norādīts, ka māšu mirstības un saslimstības novēršana nav iedomājama bez sieviešu un meiteņu cilvēktiesību, jo īpaši viņu tiesību uz dzīvību, izglītību, informāciju un veselību, efektīvas sekmēšanas un aizsardzības; uzsver, ka tāpēc ES ir jāuzņemas svarīga loma, palīdzot mazināt novēršamas komplikācijas, kas rodas pirms un pēc grūtniecības un dzemdībām, kā arī to laikā;

133.

aicina ES cieši sadarboties ar ANO struktūrvienību dzimumu līdztiesības jautājumos (UN Women) un ar iestādēm divpusējā, starptautiskā, reģionālā un valsts līmenī, lai īstenotu sieviešu tiesības; īpaši uzsver, ka ne tikai jāveicina izglītība veselības jomā un jāatbalsta atbilstošās programmas par seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām, kas ir būtisks elements ES attīstības un cilvēktiesību politikā attiecībā uz trešām valstīm, bet arī jānodrošina sievietēm taisnīga piekļuve valsts veselības aprūpes sistēmai un pienācīgai ginekoloģiskajai un dzemdību aprūpei, ko paredz Pasaules Veselības organizācija;

134.

mudina Komisiju un EĀDD veltīt īpašu uzmanību sieviešu dzimumorgānu kropļošanai (FGM) kā daļai no vispārējās stratēģijas vardarbības pret sievietēm apkarošanai, cita starpā izstrādājot ES rīcības plānu attiecībā uz FGM saskaņā ar likumības pārbaužu principu; mudina EĀDD un dalībvalstis turpināt risināt FGM jautājumu savā politiskajā un politikas dialogā ar tām partnervalstīm, kurās šī prakse vēl tiek turpināta, un iesaistīt šajā dialogā cilvēktiesību aizstāvjus, kas jau strādā šajā jomā, lai šī prakse tiktu izbeigta, kopā ar meitenēm un sievietēm, kuras tieši skar šī prakse, kopienu vadītājiem, reliģiskajiem līderiem, skolotājiem, veselības aprūpes darbiniekiem un valdības ierēdņiem gan vietējā, gan valsts mērogā; uzsver vajadzību EĀDD izstrādāt īpašu instrumentu kopumu attiecībā uz FGM kā daļu no šā dienesta pasākumiem ES cilvēktiesību un demokrātijas stratēģijas īstenošanai;

135.

uzsver, ka panākumus reproduktīvās veselības jomā atsevišķos gadījumos ierobežo tādi pārkāpumi kā bērnu, agrās un piespiedu laulības, nespēja noteikt minimālo likumīgā laulībā stāšanās vecumu, tādi piespiedu līdzekļi kā sterilizācija vai FGM;

136.

atzinīgi vērtē vairāku ES dalībvalstu apņēmību apkarot vardarbību pret sievietēm, vardarbību ģimenē un FMG, bet jo īpaši tās pārrobežu aspektus; atkārto, ka ES iekšpolitikā un ārpolitikā ir nepieciešama saskaņotība šajos jautājumos, un mudina Komisiju par prioritāti noteikt vardarbības izbeigšanu pret sievietēm un meitenēm, kā arī feminicīdu un, piešķirot pienācīgus finanšu līdzekļus, atbalstīt mērķtiecīgas un novatoriskas programmas gan ES, gan trešās valstīs; mudina ES un dalībvalstis parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

137.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību (14), kā arī Komisijas jaunās stratēģijas ieviešanu “ES stratēģija 2012.–2016. gada posmam nolūkā apkarot cilvēku tirdzniecību”; atgādina, ka cilvēku tirdzniecība ir sarežģīta starptautiska parādība, kas sakņojas neaizsargātībā pret nabadzību, demokrātiskās kultūras trūkumā, dzimumu nevienlīdzībā un vardarbībā pret sievietēm; uzsver, ka ir nepieciešams vairāk pievērst uzmanību dzimumu aspektam dialogā ar trešām valstīm par šiem jautājumiem; visbeidzot, aicina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas ANO protokolu par cilvēku tirdzniecību jeb Palermo protokolu un Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, to izdarīt pēc iespējas drīz;

138.

uzver, ka sievietēm ir būtiski svarīga nozīme dienvidu kaimiņattiecību politiskajā dzīvē; atzinīgi vērtē vēlēšanu rezultātus, kas izraisīja būtisku sieviešu skaita pieaugumu politiskajās struktūrās;

139.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis īpaši veicināt to, lai Āfrikas Savienības dalībvalstis ratificētu un īstenotu Āfrikas Savienības Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā;

140.

atgādina īpašās saistības, kas paredzētas Lisabonas līgumā, ES ārpolitikā lielu uzmanību pievērst bērnu tiesībām; norāda, ka gandrīz vispārēja ANO Konvencijas par bērna tiesībām pieņemšana nodrošina īpaši stabilu starptautisko tiesisko pamatu progresīvas politikas īstenošanai šajā jomā; iesaka bērnu tiesības ņemt vērā visās ES politikas jomās un darbībās; tāpēc aicina valstis, kas to vēl nav izdarījušas, iespējami drīz ratificēt un īstenot šo konvenciju un tās fakultatīvos protokolus;

141.

vērš uzmanību uz nopietnu problēmu, kas pastāv vairākās Subsahāras Āfrikas valstīs, proti, bērnu vainošanu burvestībā, kam ir smagas sekas – sākot no sociālās atstumtības līdz bērnu noslepkavošanai un bērnu rituālajai upurēšanai; norāda, ka valsts ir atbildīga par bērnu aizsardzību no jebkādas vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, un tāpēc mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi, ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, Komisiju un EĀDD īpašu uzmanību pievērst bērnu aizsardzībai no jebkādas vardarbības un šo bērnu liktenim cilvēktiesību dialogā ar attiecīgo valstu valdībām un ārējo finanšu instrumentu plānošanā;

142.

aicina EĀDD un Komisiju, īstenojot Savienības ārpolitiku, veicināt bērnu tiesību aizsardzību kriminālprocesā, nosakot bērnu īpašās vajadzības pēc aizsardzības, jo viņi ir neaizsargāti no turpmākas un atkārtotas viktimizācijas, un galvenokārt ņemot vērā bērna intereses, kā tas paredzēts Direktīvā 2012/29/ES par cietušo tiesību minimuma standartiem;

143.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES plāns par bērnu tiesībām”, apvienojot vienā dokumentā gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas mērķus; atgādina par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/augstās pārstāves apņemšanos, kas pausta Komisijas paziņojumā “Cilvēktiesības un demokrātija – ES ārējās darbības svarīgākais elements”, pievērsties bērnu tiesībām kā vienai no trim kampaņas prioritātēm; tomēr uzsver, ka ir svarīgi šo apņēmību pārvērst budžetā paredzētā rīcībā un uzraudzīt, vai tās tiek efektīvi īstenotas;

144.

aicina ES bērna tiesības konsekventi iekļaut valsts cilvēktiesību stratēģijās saskaņā ar Lisabonas līgumā paredzētajām saistībām; atbalsta plānus panākt turpmāko progresu, izstrādājot uz tiesībām balstītu pieeju attīstības sadarbībai, kā teikts ES cilvēktiesību stratēģiskajā rīcības plānā; uzsver, ka tas jādara steidzami attiecībā uz bērna tiesībām, lai nodrošinātu ilgtspējīgu progresu; atgādina, ka dažās valstīs meitenes ir īpaši neaizsargātas;

145.

uzsver nepieciešamību apkarot jebkādu piespiedu bērnu darbu, bērnu ekspluatāciju un tirdzniecību ar bērniem; aicina uzlabot to spēkā esošo valsts un starptautisko noteikumu īstenošanu, kas veicina informētību par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu darba tirgū; uzsver, ka bērniem un pusaudžiem būtu jāiesaistās tikai tādā darbā, kas nekaitē viņu veselībai, nekaitē viņu personības izaugsmei vai netraucē mācības;

146.

uzsver, ka domu, pārliecības, reliģijas vai ticības brīvība ir viena no galvenajām cilvēktiesībām (15), kas ietver tiesības ticēt vai neticēt un šo ticību, neticību vai ateista pārliecību brīvi paust privāti vai publiski, vienatnē vai kopā ar citiem; uzsver, ka šo tiesību izmantošana ir pamatā plurālistiskas un demokrātiskas sabiedrības attīstībai; aicina ES sistemātiski aizsargāt tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību visiem cilvēkiem politiskajā dialogā ar trešām valstīm saskaņā ar ANO konvencijām cilvēktiesību jomā;

147.

nosoda jebkādu neiecietību, diskrimināciju vai vardarbību reliģijas vai ticības dēļ neatkarīgi no tā, kur un pret ko tā ir vērsta – pret ticīgajiem, tā dēvētajiem “atkritējiem” vai neticīgajiem; pauž dziļas bažas par to, ka dažādās valstīs arvien biežāk konstatē šādas darbības, kas vērstas pret reliģisko minoritāšu pārstāvjiem un tiem nedaudzajiem valdošo reliģisko tradīciju paudējiem, kas atbalsta plurālistiskas un daudzveidīgas sabiedrības veidošanos, kuras pamatā ir cilvēku savstarpējā cieņa; ir noraizējies par šādu pārkāpumu nesodīšanu, policijas un tiesu sistēmas neobjektivitāti, risinot šādus jautājumus, un par to, ka daudzās pasaules valstīs nav atbilstošu kompensācijas shēmu cietušajiem; norāda, ka “arābu pavasara” notikumi, kas, kā cerēts, bija vērsti uz prodemokrātisko pārveidi, vairākos gadījumos radīja reliģisko minoritāšu brīvību un tiesiskā stāvokļa pasliktināšanos, un tādēļ asi nosoda visus vardarbības aktus pret kristiešu, jūdaistu, musulmaņu un citām reliģiskām kopienām; atzīst pieaugošo vajadzību vairākās valstīs pēc konflikta pārveides un centieniem panākt mieru, tostarp dažādos līmeņos risinot starpreliģisko dialogu; mudina ES un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi, ES Īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, Komisiju un EĀDD dialogā ar trešām valstīm risināt jautājumus par diskriminējoša un uz naidu kurinoša satura izplatīšanu, piemēram, plašsaziņas līdzekļos, kā arī par šķēršļiem brīvai ticības praktizēšanai; uzskata, ka trešās valstīs, kurās tiek pārkāptas reliģisko minoritāšu tiesības, šādas problēmas nevar atrisināt, izolējot minoritātes no pārējās sabiedrības un tādējādi veidojot “paralēlās sabiedrības”, nolūkā tās aizsargāt;

148.

ir jo īpaši nobažījies par situāciju Ķīnā, kur personas, kas pieder pie konfesijām, kuras nav oficiāli atzītas, tostarp tās, kas pieder pie kristiešiem, musulmaņiem, budistiem un Falun Gong piekritējiem, tiek regulāri vajātas; aicina Ķīnas valdības izbeigt nepieļaujamo izturēšanos un iebiedēšanas kampaņas, kas vērstas pret Falun Gong piekritējiem, kuriem tiek piespriesti ilgi apcietinājuma termiņi un pāraudzināšana darba nometnēs par tiesību uz reliģijas vai ticības brīvību īstenošanu, lai viņus piespiestu atteikties no savas garīgās pārliecības, neraugoties uz to, ka Ķīna ir ratificējusi ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem; mudina Ķīnu ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kā tā ir solījusi; mudina Ķīnas varas iestādes apturēt un pēc tam, reāli apspriežoties ar tibetiešiem, mainīt politiku, kas ļoti negatīvi ietekmē Tibetas budisma reliģiju, kultūru un tradīcijas; pauž nopietnas bažas par stāvokli reliģijas brīvības jomā Kubā, jo īpaši par pieaugošo katoļu un protestantu baznīcu vadītāju un piekritēju vajāšanu;

149.

uzsver, ka starptautiskie cilvēktiesību akti atzīst domu, reliģijas, ticības brīvību un politisko pārliecību neatkarīgi no reģistrācijas statusa un ka līdz ar to reģistrācija nedrīkstētu būt obligāts priekšnoteikums kādas reliģijas praktizēšanai vai politiskās pārliecības paušanai; ar bažām norāda, ka Ķīnā pieprasa, lai visas personas, kuras vēlas praktizēt reliģiju, tostarp pie piecām oficiāli atzītajām reliģijām piederošās personas – budisti, daoisti, musulmaņi, Romas katoļi un protestanti, reģistrējas valsts iestādēs, un to darbību pārvalda valdības kontrolētas padomes, kas iejaucas šo grupu reliģiskās autonomijas īstenošanā un ierobežo to darbību; turklāt ar bažām norāda, ka nereģistrētas reliģiskās grupas, tostarp mājas baznīcas un Falun Gong piekritēji, sastopas ar dažādām nepieļaujamas izturēšanās izpausmēm – pasākumu un sapulču ierobežojumiem, arī īpašumu konfiskāciju un pat aizturēšanu un ieslodzīšanu;

150.

atzinīgi vērtē reliģijas vai ticības brīvības iekļaušanu ES personālam paredzētajā apmācībā; atkārtoti uzsver vajadzību pēc instrumentu kopuma, lai aizstāvētu tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību, īstenojot ES ārpolitiku; šajā sakarā atzinīgi vērtē ES apņemšanos izstrādāt pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvību saskaņā ar ES rīcības plāna par cilvēktiesībām un demokrātiju 23. punktu; norāda, ka šīm pamatnostādnēm jābūt saskaņotām ar ES dalībvalstu stratēģiju cilvēktiesību jomā un tajās jāiekļauj nepieciešamo brīvību saraksts, tostarp attiecībā uz tiesībām uz reliģijas vai ticības brīvību, lai novērtētu situāciju attiecīgā valstī, kā arī metodoloģija, lai palīdzētu noteikt, kad tiek pārkāpta reliģijas vai ticības brīvība; uzsver nepieciešamību iesaistīt Parlamentu un pilsoniskās sabiedrības organizācijas pamatnostādņu sagatavošanā; mudina ES nodrošināt jauno pamatnostādņu saskaņotību ar ES dalībvalstu stratēģiju cilvēktiesību jomā; uzsver, cik svarīgi ir iekļaut reliģijas vai ticības brīvību ES attīstības un ārējās politikas jomā;

151.

mudina ES proaktīvi reaģēt uz tiesību aktu par atteikšanos no reliģijas, par zaimošanu un reliģijas maiņu arvien lielāku izmantošanu un to lomu reliģiskās neiecietības un diskriminācijas vairošanā; uzsver, ka starptautiskās tiesības paredz tiesības piederēt pie noteiktas reliģijas vai ticības, to pieņemt un mainīt; aicina priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi un ES iestādes vērsties pret nepieņemamo praksi, izdarot spiedienu uz šādām trešām valstīm, īpašu uzmanību veltot ES partnervalstīm, kuras joprojām īsteno šādu praksi, lai panāktu tās izskaušanu; mudina ES vērsties pret šādu tiesību aktu izmantošanu valdībās un atbalstīt indivīdu tiesības mainīt reliģiju, jo īpaši valstīs, kurās par to ir paredzēts nāvessods;

152.

uzsver, cik svarīgi ir aizsargāt domu, pārliecības, reliģijas vai ticības brīvību, tostarp ateisma un citu neticības veidu brīvību, kas paredzēta saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām, un uzstāj, ka šādu brīvību nedrīkst apdraudēt, piemērojot tiesību aktus par zaimošanu, ko bieži izmanto, lai apspiestu un vajātu tos, kuriem ir atšķirīga reliģija vai ticība; uzsver – kaut arī tiesību akti par zaimošanu bieži tiek atbalstīti, aizbildinoties ar nepieciešamību mazināt sociālo spriedzi, patiesībā tie tikai veicina tās pieaugumu un neiecietību, kas jo īpaši ir vērsta pret reliģiskām minoritātēm; šajā saistībā atgādina, ka daudzās pasaules valstīs joprojām ir ļoti izplatīts paradums aizliegt, konfiscēt un iznīcināt gan lūgšanu vietas, gan reliģiskos izdevumus un aizliegt apmācīt garīdzniekus; mudina ES iestādes saziņā ar attiecīgo valstu valdībām nosodīt šādus pārkāpumus; aicina ievērot stingru nostāju pret tiesību aktu par zaimošanu izmantošanu kā instrumentu reliģisko minoritāšu pārstāvju vajāšanai;

153.

uzsver, cik svarīgi ir iekļaut reliģijas vai ticības brīvību ES attīstības, konfliktu novēršanas un pretterorisma politikā; atzinīgi vērtē centienus īstenot iekļaujošu starpkultūru un starpreliģisko dialogu un sadarbību vairākos līmeņos, iesaistot kopienu līderus, sievietes, jaunatni un mazākumtautību pārstāvjus sociālās kohēzijas un mierpilnas sabiedrības veidošanā; atzinīgi vērtē ES apņemšanos ierosināt un veicināt tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību starptautiskā un reģionālā līmenī, tostarp ANO, EDSO un Eiropas Padomes un citu reģionālo mehānismu ietvaros, un aicina risināt konstruktīvu dialogu ar Islāma konferences organizāciju (IKO) par tādas terminoloģijas izskaušanu, kas saistīta ar cīņu pret reliģiju apmelošanu; mudina ES turpināt iesniegt ANO Ģenerālajai asamblejai tās ikgadējo rezolūciju par reliģijas vai ticības brīvību;

154.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augstās pārstāves, IKO ģenerālsekretāra, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāra un Āfrikas Savienības komisāra miera un drošības jautājumos 2012. gada 20. septembra kopīgo paziņojumu, kurā tiek atkārtoti apliecināta cieņa pret visām reliģijām un reliģijas brīvības un reliģiskās iecietības būtiskā nozīme, vienlaikus pilnībā atzīstot vārda brīvības nozīmi; nosoda jebkādu reliģiskā naida un vardarbības atbalstīšanu un pauž dziļu nožēlu par zaudētajām cilvēku dzīvībām pēc nesenajiem uzbrukumiem diplomātiskajām misijām; izsaka dziļu līdzjūtību upuru ģimenēm;

155.

norāda, ka reliģijas vai ticības brīvība ir savstarpēji saistīta ar jautājumiem, kas skar tiesību atzīšanu, tiesības uz vienlīdzīgu pilsonību un vienlīdzīgu tiesību izmantošanu attiecīgā sabiedrībā. mudina ES pirmām kārtām strādāt, lai sabiedrībā panāktu līdztiesību un vienlīdzīgu pilsonību atstumtajām vai diskriminētajām grupām; turklāt uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt iniciatīvas un nodrošināt līdzekļus pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un cilvēktiesību aktīvistiem viņu centienos izskaust uz reliģiju vai pārliecību balstītu diskrimināciju, neiecietību un vardarbību;

156.

mudina izveidot EĀDD struktūrās pastāvīgu vienību, lai uzraudzītu un analizētu reliģijas vai ticības nozīmi mūsdienu sabiedrībās un starptautiskajās attiecībās un lai integrētu reliģijas vai ticības brīvības jautājumu visos ģeogrāfiski un tematiski organizētajos direktorātos un struktūrvienībās; mudina EĀDD reizi gadā ziņot Parlamentam par pasaulē sasniegto progresu reliģijas vai ticības brīvības jomā;

157.

uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt iniciatīvas un nodrošināt līdzekļus pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un cilvēktiesību aktīvistiem viņu centienos izskaust diskrimināciju, neiecietību un vardarbību reliģijas vai pārliecības dēļ; uzskata, ka valstīs esošajās EIDHR atbalsta shēmās kā prioritātes finansējuma saņemšanai jānosaka reliģijas vai ticības brīvības aizsardzība un veicināšana tajās valstīs, kurās ES valsts stratēģijā šīs tiesības ir noteiktas kā prioritāte;

158.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei ārlietās un drošības jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.