52010DC0677

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 17.11.2010

COM(2010) 677 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tamProjekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam

{SEC(2010) 1395 galīgā redakcija}{SEC(2010) 1396 galīgā redakcija}{SEC(2010) 1398 galīgā redakcija}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tamProjekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam

SATURS

1. Ievads 4

2. infrastruktūras proglēmas jārisina nekavējoties 6

2.1. Elektroenerģijas tīkli un tās uzkrāšana 6

2.2. Dabasgāzes tīkli un tās uzglabāšana 6

2.3 Centralizētas siltumapgādes un aukstumapgādes tīkli 6

2.4. CO2 uztveršanas, transportēšanas un uzglabāšanas iniciatīva ( CCS ) 6

2.5. Naftas un olefīna transportēšanas un pārstrādes infrastruktūra 6

2.6. Lielāko daļu investīciju nodrošinās tirgus, bet grūtības paliek 6

2.7. Nepieciešamās investīcijas un finanšu iztrūkums 6

3. Enerģētikas infrastruktūras plāns: jauna stratēģiskās plānošanas metode 6

4. Eiropas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam 6

4.1. Elektroenerģijas, gāzes un naftas prioritārie koridori 6

4.1.1. Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam 6

4.1.2. Diversificēta gāzapgāde pilnībā starpsavienotā un elastīgā ES gāzes tīklā 6

4.1.3. Naftapgādes drošība 6

4.1.4. Viedo tīklu tehnoloģiju ieviešana 6

4.2. Ilglaicīgu tīklu veidošana 6

4.2.1. Eiropas elektroenerģijas maģistrāles 6

4.2.2. Eiropas CO2 transportēšanas infrastruktūra 6

4.3. No prioritātēm uz projektiem 6

5. Pasākumi īstenošanas paātrināšanai 6

5.1. Reģionālie puduri 6

5.2. Ātrākas un pārredzamākas atļauju piešķiršanas procedūras 6

5.3. Labāki paņēmieni un informācija lēmumu pieņēmējiem un iedzīvotājiem 6

5.4. Radīt stabilu finansējuma sistēmu 6

5.4.1. Mobilizēt privāto investīciju avotus, izmantojot izmaksu sadali 6

5.4.2. Optimizēt publisko un privāto investīciju avotu izmantošanu, mazinot investoru riskus 6

6. Secinājumi un turpmākā rīcība 6

PIELIKUMS 6

1. Ievads 6

2. Enerģijas pieprasījuma un piedāvājuma dinamika 6

3. Elektroenerģijas, gāzes un naftas prioritārie koridori 6

3.1. Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam. 6

3.1.1. Jūras energotīkls ziemeļu jūrās 6

3.1.2. Starpsavienojumi Dienvidrietumeiropā 6

3.1.3. Savienojumi Centrālaustrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā 6

3.1.4. Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojumu plāna pabeigšana elektroenerģijas nozarē 6

3.2. Diversificēta gāzapgāde pilnībā starpsavienotā un elastīgā ES gāzes tīklā 6

3.2.1. Dienvidu koridors 6

3.2.2. Ziemeļu-dienvidu gāzes starpsavienojumi Austrumeiropā 6

3.2.3. Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojumu plāna pabeigšana gāzes nozarē 6

3.2.4. Ziemeļu-dienvidu koridors Rietumeiropā 6

3.3. Naftapgādes drošība 6

3.4. Viedo tīklu tehnoloģiju ieviešana 6

4. Ilglaicīgu tīklu veidošana 6

4.1. Eiropas elektroenerģijas maģistrāles 6

4.2. Eiropas CO2 transportēšanas infrastruktūra 6

1. Ievads

Eiropas enerģētikas infrastruktūra ir mūsu ekonomikas centrālā nervu sistēma. Bez krasām pārmaiņām Eiropas infrastruktūras attīstībā ES enerģētikas politikas mērķi, kā arī stratēģijas "Eiropa 2020" ekonomikas mērķi netiks sasniegti. Mūsu enerģētikas sistēmas pārveide par tādu, kas rada zemas oglekļa emisijas, nav tikai enerģētikas nozares uzdevums. Būs vajadzīgi tehnoloģiski uzlabojumi, lielāka efektivitāte, izturētspēja pret klimata pārmaiņām un jauns elastīgums. Tas nav uzdevums, kuru var īstenot viena dalībvalsts tikai saviem spēkiem. Būs vajadzīga Eiropas stratēģija un finansējums.

Eiropas enerģētikas politika, par ko vienojās Eiropadome 2007. gada martā[1], nosaka Savienības enerģētikas politikas pamatmērķus: konkurētspēja, ilgtspēja un apgādes drošība . Nākamajos gados ir jāpabeidz iekšējā enerģijas tirgus izveide un līdz 2020. gadam 20 % no enerģijas galapatēriņa ir jābūt no atjaunojamiem enerģijas avotiem, siltumnīcefekta gāzu emisijas jāsamazina par 20 %[2] un enerģijas patēriņš jāsamazina par 20 %, izmantojot energoefektivitātes pasākumus. ES ir jānodrošina apgādes drošība tās 500 000 iedzīvotājiem par konkurētspējīgām cenām, neraugoties uz pieaugošo starptautisko konkurenci par pasaules resursiem. Enerģijas avotu relatīvā nozīme mainīsies. Attiecībā uz fosilo kurināmo, proti, gāzi un naftu, ES būs aizvien vairāk atkarīga no tā importa. Attiecībā uz elektroenerģiju plānots, ka pieprasījums būtiski pieaugs.

Paziņojumā " Enerģija 2020 "[3], ko pieņēma 2010. gada 10. novembrī, aicināts krasi mainīt to, kā plānojam, būvējam un ekspluatējam enerģētikas infrastruktūru un tīklus. Enerģētikas infrastruktūra ir pamatiniciatīvas "Resursu ziņā efektīva Eiropa"[4] priekšplānā.

Adekvāti, integrēti un droši enerģētikas tīkli ir galvenais priekšnosacījums, lai ne tikai sasniegtu ES enerģētikas politikas mērķus, bet arī īstenotu ES ekonomikas stratēģiju. Attīstīta enerģētikas infrastruktūra palīdzēs ES ne tikai izveidot pareizi funkcionējošu iekšējo enerģijas tirgu, bet arī veicinās apgādes drošību, dos iespēju integrēt atjaunojamos enerģijas avotus, palielinās energoefektivitāti un ļaus patērētājiem gūt labumu no jaunām tehnoloģijām un saprātīga enerģijas izmantojuma.

ES dārgi maksā par novecojušu un savstarpēji teju izolētu enerģētikas infrastruktūru. 2009. gada janvārī risinājumus gāzes piegādes traucējumu novēršanai Austrumeiropā apgrūtināja tas, ka nav reversās plūsmas iespēju un ka starpsavienojumi un uzglabāšanas infrastruktūra ir neadekvāta. Jūras vēja elektroenerģijas ražošanas strauju izveidi Ziemeļjūras un Baltijas jūras reģionā kavē tas, ka ir nepietiekami tīkla pieslēgumi gan jūrā, gan uz sauszemes. Milzīgo atjaunojamās enerģijas avotu potenciālu Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā nevarēs izmantot, ja netiks izbūvēti papildu starpsavienojumi gan ES teritorijā, gan ar kaimiņvalstīm. Ja ES steidzamības kārtā neinvestēs viedos, efektīvos un konkurētspējīgos energotīklos un neizmantos savu energoefektivitātes paaugstināšanas potenciālu, risks un izmaksas, kas saistītas ar piegādes traucējumiem un nelietderīgu izmantošanu, būs vēl lielākas.

Ilgtermiņā šīs problēmas saasina ES dekarbonizācijas mērķis – līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80-95 % –, turklāt no tām izriet jaunas vajadzības, piemēram, infrastruktūra elektroenerģijas uzkrāšanai lielos apmēros, elektrotransportlīdzekļu uzlāde, CO2 un ūdeņraža transportēšana un uzglabāšana. Nākamajā desmitgadē uzbūvēto infrastruktūru lielākoties izmantos arī 2050. gadā. Tāpēc ir būtiski paturēt prātā ilgtermiņa mērķi. Komisija 2011. gadā plāno iesniegt visaptverošu ceļvedi periodam līdz 2050. gadam. Ceļvedī iekļaus energobilances scenārijus, aprakstot, kā sasniegt Eiropas ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķi un kā minētie scenāriji ietekmēs enerģētikas politikas lēmumus. Šajā paziņojumā minēta enerģētikas infrastruktūras karte, kas būs vajadzīga, lai līdz 2020. gadam sasniegtu izvirzītos enerģētikas mērķus. Ceļveži par zemu CO2 emisiju ekonomiku un enerģētiku līdz 2050. gadam sniegs sīkāku informāciju un norādes, kā īstenot ES enerģētikas infrastruktūru, jo tajos būs izklāstīts ilgtermiņa redzējums.

Šodien plānotajai enerģētikas infrastruktūrai ir jābūt saderīgai tiem politikas lēmumiem, ko pieņems ilgtermiņā.

Ir nepieciešama jauna ES enerģētikas infrastruktūras politika, lai koordinētu un optimizētu tīkla izveidi kontinenta mērogā. Tas ļaus ES izmantot visas priekšrocības, ko sniedz integrēts Eiropas tīkls, kuram kā veselumam ir daudz lielāka vērtība nekā atsevišķiem tā komponentiem. Eiropas stratēģija pilnībā integrētai enerģētikas infrastruktūrai, kuras pamatā ir viedās un zemas oglekļa emisijas tehnoloģijas, pateicoties apjomradītiem ietaupījumiem, samazinās atsevišķu dalībvalstu izmaksas, tām pārejot uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Pilnībā savstarpēji savienots Eiropas tirgus uzlabos arī apgādes drošību un palīdzēs stabilizēt patēriņa cenas, jo elektroenerģija un gāze tiks piegādāta tieši tur, kur tā ir vajadzīga. Eiropas tīkli, tostarp ar pieslēgumiem kaimiņvalstīs, sekmēs konkurenci ES vienotajā enerģijas tirgū un iedibinās solidaritāti dalībvalstu vidū. Pats galvenais, integrēta Eiropas infrastruktūra nodrošinās, ka Eiropas iedzīvotāji un uzņēmumi var piekļūt cenas ziņā pieejamiem enerģijas avotiem. Tas savukārt pozitīvi ietekmēs stratēģijas "Eiropa 2020" politikas mērķa sasniegšanu, proti, uzturēt spēcīgu, diversificētu un konkurētspējīgu rūpniecisko bāzi Eiropā.

Divi konkrēti jautājumi, kas jārisina, ir atļauju un finansējuma piešķiršana projektiem. Lai palielinātu sabiedrības atbalstu un paātrinātu projektu realizāciju, atļauju piešķiršanai un pārrobežu sadarbībai jābūt efektīvai un pārredzamai. Jārod finansiāli risinājumi, kas atbilstu investīciju vajadzībām, kuras nākamajā desmitgadē sasniegs aptuveni triljonu euro, un puse no šīs summas būs vajadzīga energotīkliem vien. Šo tīkla investīciju lielākā daļa tiks segta no regulētajiem tarifiem un pārslodzes maksājumiem. Tomēr, pastāvot pašreizējam regulējumam, visas vajadzīgās investīcijas neīstenosies vai arī īstenosies lēnāk, nekā tas būtu vajadzīgs , un galvenais iemesls ir tāds, ka ieguvums no dažiem projektiem pirmām kārtām ir nekomerciālas pozitīvas papildu sekas vai pievienotā vērtība no reģionālā vai Eiropas viedokļa, taču tiešie ieguvumi valsts vai vietējā līmenī nav lieli. Vēl viens faktors, kura dēļ mazinājušās investīcijas infrastruktūrā, ir recesija.

Eiropas valstu un valdību vadītāji pilnībā atbalsta jaunas ES enerģētikas stratēģijas izveidi. Eiropadome 2009. gada martā[5] aicināja rūpīgi pārskatīt Eiropas enerģētikas tīklu ( TEN-E ) politikas programmu[6], to pielāgojot gan iepriekšminētajām problēmām, gan jaunajiem Savienības uzdevumiem, kas paredzēti Lisabonas līguma 194. pantā.

Šajā paziņojumā ir izklāstīts plāns, kura mērķis ir piedāvāt Eiropas Savienībai redzējumu par to, kas vajadzīgs, lai enerģētikas tīkli būtu efektīvi. Tajā ierosināta jauna stratēģiskās plānošanas metode, lai izplānotu vajadzīgo infrastruktūru, noteiktu, kuri ir Eiropas nozīmes infrastruktūras objekti, pamatojoties uz skaidru un pārredzamu metodiku, un izklāstīts, ar kādiem instrumentiem var nodrošināt to savlaicīgu realizāciju, ieskaitot to, kā paātrināt atļauju piešķiršanu, uzlabot izmaksu sadali un novirzīt finansējumu, lai mobilizētu privātās investīcijas.

2. infrastruktūras proglēmas jārisina nekavējoties

Enerģētikas infrastruktūras savstarpēja savienošana un pielāgošana atbilstīgi jaunajām vajadzībām ir nozīmīga, steidzami risināma problēma, kas skar visas nozares[7].

2.1. Elektroenerģijas tīkli un tās uzkrāšana

Elektroenerģijas tīkli ir jāuzlabo un jāmodernizē, lai apmierinātu augošo pieprasījumu , kura iemesls ir būtiskas pārmaiņas enerģētikas vērtību ķēdē un energobilancē, kā arī tāpēc, ka aizvien pieaug to lietojumu un tehnoloģiju daudzums, kuras izmanto elektroenerģiju kā enerģijas avotu (siltumsūkņi, elektrotransportlīdzekļi, ūdeņraža un kurināmā elementi[8], informācijas un sakaru ierīces utt.). Tīkli ir steidzami jāpaplašina un jāuzlabo, lai veicinātu tirgus integrāciju un uzturētu esošo sistēmas drošības līmeni, bet jo īpaši, lai pārvadītu un sabalansētu no atjaunojamiem enerģijas avotiem saražotu elektroenerģiju , jo gaidāms, ka tās apjoms vairāk nekā divkāršosies laikposmā no 2007. līdz 2020. gadam[9]. Būtiskas ražošanas jaudas daļa koncentrēsies vietās, kas atrodas attālāk no lielākajiem patēriņa vai akumulācijas centriem. Plānots, ka 2020. gadā līdz 12 % atjaunojamās elektroenerģijas tiks saražots iekārtās atklātā jūrā, īpaši ziemeļu jūrās. Liela daļa elektroenerģijas tiks saražota arī sauszemes saules un vēja parkos Dienvideiropā vai biomasas iekārtās Centrāleiropā un Austrumeiropā, vienlaikus savu vietu kontinentā iekaros arī decentralizēta elektroenerģijas ražošana. Izmantojot labi savstarpēji savienotu un viedu tīklu, kurā paredzēta lielapjoma enerģijas uzkrāšana , izmaksas par atjaunojamās enerģijas izmantošanu var samazināt, jo Eiropas mērogā var panākt vislielāko efektivitāti. Līdztekus šīm īstermiņa vajadzībām būs fundamentāli jāpārveido elektroenerģijas tīkli, lai veicinātu pāreju uz dekarbonizētu elektroenerģijas sistēmu ap 2050. gadu, kuras pamatā ir maģistrālās augstsprieguma pārvades līnijas un jaunas elektroenerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas, lai pielāgotos tam, ka aizvien lielāks īpatsvars energobilancē ir atjaunojamai enerģijai, kas ražota gan ES, gan ārpus tās.

Vienlaikus tīkli jāpadara arī viedāki. ES "Stratēģijā 2020" minētos mērķus energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas jomā neizdosies sasniegt, ja neradīsim inovatīvākus un viedākus tīklus gan pārvades, gan sadales līmenī, izmantojot informācijas un sakaru tehnoloģijas. Tām ir svarīga nozīme pieprasījuma vadībā un citos ar viediem tīkliem saistītos pakalpojumos. Viedi elektroenerģijas tīkli veicinās pārredzamību un palīdzēs patērētājiem kontrolēt mājās esošās ierīces, lai taupītu elektroenerģiju, sekmēs vietēju elektroenerģijas ražošanu un samazinās izmaksas. Šādas tehnoloģijas palīdzēs arī paaugstināt konkurētspēju un nostiprinās ES rūpniecības, ieskaitot MVU, vadošās pozīcijas tehnoloģiju jomā pasaules mērogā.

2.2. Dabasgāzes tīkli un tās uzglabāšana

Ar nosacījumu, ka ir garantēta gāzapgādes drošība, nākamajās desmitgadēs dabasgāzei joprojām būs svarīga nozīme ES energobilancē un kā rezerves kurināmajam elektroenerģijas ražošanā no mainīgajiem energoresursiem. Ilgtermiņā netradicionālie un biogāzes resursi var palīdzēt samazināt ES atkarību no importa, bet vidējā termiņā vietējie tradicionālie dabasgāzes resursi izsīkst, tāpēc ir nepieciešams papildu diversificēts imports . Gāzes tīkli saskaras ar šādām problēmām: sistēmai ir jākļūst elastīgākai, ir vajadzīgi divvirzienu cauruļvadi, lielākas uzglabāšanas jaudas un elastīgas piegādes, ieskaitot sašķidrinātu un saspiestu dabasgāzi. Tajā pašā laikā tirgi vēl aizvien ir sadrumstaloti un tajos valda monopolstāvoklis, kas rada dažādus šķēršļus atvērtai un godīgai konkurencei. Austrumeiropā dominē atkarība no viena avota , ko pastiprina infrastruktūras trūkums. Jau līdz 2020. gadam ES ir vajadzīgs diversificēts gāzes fizisko avotu un piegādes maršrutu portfelis un pilnībā savstarpēji savienots un (vajadzības gadījumā) divvirzienu gāzes tīkls[10]. Šādai attīstībai jābūt cieši saistītai ar ES stratēģiju attiecībā uz trešām valstīm, jo īpaši tādos jautājumos kā piegādātāji un tranzītvalstis.

2.3 Centralizētas siltumapgādes un aukstumapgādes tīkli

Siltumenerģijas ražošana bieži vien izraisa enerģijas pārveidošanas zudumus, bet vienlaikus tuvumā tiek patērēti dabas resursi, lai ražotu siltumu vai aukstumu atsevišķās sistēmās. Tas ir neefektīvi un dārgi. Tāpat tādi dabas resursi kā jūras ūdens vai gruntsūdeņi tiek reti izmantoti dzesēšanas sistēmās, lai gan tas ļautu ievērojami ietaupīt izmaksas. Tāpēc kā prioritārs jautājums ir jāvirza centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tīklu attīstība un modernizācija visās lielākajās aglomerācijās, kur to ļauj vietējie vai reģionālie apstākļi, proti, apkures vai dzesēšanas vajadzības, esošie vai plānotie infrastruktūras objekti un enerģijas ražošanas struktūra utt. Tas tiks iztirzāts Energoefektivitātes plānā un "Progresīvo pilsētu" inovācijas partnerībā, ko uzsāks 2011. gada sākumā.

2.4. CO 2 uztveršanas, transportēšanas un uzglabāšanas iniciatīva ( CCS )

CCS tehnoloģijas lielā apjomā samazina CO2 emisijas, vienlaikus ļaujot izmantot fosilo kurināmo, kas nākamajās desmitgadēs joprojām būs svarīgs elektroenerģijas ražošanas resurss. Tehnoloģiju, ar to saistītos riskus un ieguvumus aizvien vēl testē eksperimentālās ražotnēs, kuras laidīs ekspluatācijā 2015. gadā. Plānots, ka komerciāliem nolūkiem CCS elektroenerģijas ražošanā un rūpnieciskās ražotnēs sāks izmantot pēc 2020. gada, bet aptuveni 2030. gadā sāksies vispārēja ieviešana. Ņemot vērā faktu, ka potenciālās CO2 uzglabāšanas vietas Eiropā ir nevienādi izvietotas un dažās dalībvalstīs CO2 emisiju līmenis ir tāds, ka to teritorijā ir tikai ierobežotas potenciālās uzglabāšanas iespējas, var nākties būvēt Eiropas pārrobežu un jūras cauruļvadu infrastruktūru.

2.5. Naftas un olefīna transportēšanas un pārstrādes infrastruktūra

Ja pašreizējā klimata, transporta un energoefektivitātes politika nemainīsies, gaidāms, ka vēl 2030. gadā nafta veidos 30 % no primārās enerģijas un ka arī transporta nozarē lielākā daļa degvielas būs uz naftas bāzes. Apgādes drošība ir atkarīga no visas piegādes ķēdes integritātes un elastīguma, sākot ar jēlnaftu, kas piegādāta pārstrādes rūpnīcām, un beidzot ar gala produktu, ko piedāvā patērētājiem. Vienlaikus jēlnaftas un naftas produktu transporta infrastruktūras nākotni noteiks arī norises Eiropas naftas pārstrādes nozarē, kas pašreiz piedzīvo vairākas grūtības, kā izklāstīts Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots šim paziņojumam.

2.6. Lielāko daļu investīciju nodrošinās tirgus, bet grūtības paliek

Politika un tiesību akti, ko ES ir pieņēmusi kopš 2009. gada, ir nodrošinājuši spēcīgu un stabilu pamatu Eiropas infrastruktūras plānošanai. Ar trešo iekšējā enerģijas tirgus regulējuma paketi [11] ir izveidots pamats Eiropas tīklu plānošanai un investīcijām, jo pārvades sistēmas operatoriem (PSO) ir noteikta prasība Eiropas PSO tīkla ( ENTSO ) ietvaros sadarboties un izstrādāt reģionālus un Eiropas mēroga tīklu attīstības desmitgades plānus elektroenerģijai un gāzei, un tajā ir paredzēti noteikumi par valstu regulatoru sadarbību attiecībā uz pārrobežu investīcijām Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ERSA) ietvaros.

Minētajā dokumentu paketē noteikts, ka regulatoriem jāņem vērā pieņemto lēmumu ietekme uz ES iekšējo tirgu kopumā. Tas nozīmē, ka regulatoriem ir investīcijas jāizvērtē, ņemot vērā ieguvumus ne tikai savā valstī, bet arī visas ES mērogā. Tomēr tarifu noteikšana un galveni lēmumi par infrastruktūras starpsavienojumu projektiem tiek pieņemti valstu līmenī. Ierasti valsts regulatoru mērķis ir bijis samazināt tarifus, un līdz ar to tie parasti neapstiprina vajadzīgo peļņas normu projektiem, no kuriem būtu lieli ieguvumi reģionālā līmenī, vai projektiem, kam ir sarežģīti sadalīt izmaksas pāri robežām, vai projektiem, kur izmanto inovatīvas tehnoloģijas, vai projektiem, kuru mērķis ir tikai apgādes drošība.

Līdz ar nostiprinātu un paplašinātu Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) tiks izveidots vienots Eiropas oglekļa emisiju kvotu tirgus. ETS oglekļa cenas jau tagad ietekmē (un nākotnē vēl vairāk ietekmēs) optimālo energobilanci par labu piegādes avotiem, kas rada zemas oglekļa dioksīda emisijas.

Regula par gāzes piegādes drošību [12] uzlabos ES spēju reaģēt krīzes situācijās, jo tiks pilnveidota tīkla noturība un noteikti vienoti standarti apgādes drošībai un papildu iekārtām. Regulā ir arī skaidri norādīti pienākumi saistībā ar investīcijām tīklos.

Kā vienu no šķēršļiem infrastruktūras projektu īstenošanā, īpaši elektroenerģijas jomā, nozares dalībnieki, PSO un regulatori minēja garās un neskaidrās atļauju izsniegšanas procedūras [13]. Bieži vien no elektrolīnijas sākotnējās plānošanas līdz tās galīgajai nodošanai ekspluatācijā paiet vairāk nekā 10 gadi[14]. Pārrobežu projekti nereti saskaras ar vēl lielāku pretestību, jo bieži tos uzskata tikai par "tranzīta līnijām", kas nesniedz ieguvumus vietējā līmenī. Tiek lēsts, ka elektroenerģijas jomā šādu kavēkļu dēļ aptuveni 50 % no ekonomiski rentabliem projektiem neizdosies realizēt līdz 2020. gadam[15]. Tas būtiski apgrūtinātu ES pāreju uz resursu ziņā efektīvu un zemu CO2 emisiju ekonomiku un apdraudētu tās konkurētspēju. Runājot par teritorijām jūrā, koordinācijas, stratēģiskās plānošanas un valstu regulējuma saskaņošanas trūkums bieži vien palēnina atļauju piešķiršanas procesu un vēlāk arī palielina konflikta iespējamību ar citiem jūras resursu lietotājiem.

2.7. Nepieciešamās investīcijas un finanšu iztrūkums

Lai sasniegtu enerģētikas un klimata politikas mērķus, laikposmā no šodienas un līdz 2020. gadam enerģētikas sistēmā jāinvestē aptuveni viens triljons euro [16]. Aptuveni puse no minētās summas ir vajadzīga tīkliem, ieskaitot elektroenerģijas un gāzes sadali un pārvadi, uzkrāšanu un uzglabāšanu un viedos tīklus.

No šīm investīcijām aptuveni 200 miljardi euro ir vajadzīgi enerģētikas pārvades tīkliem vien . Tomēr aptuveni tikai 50 % no vajadzīgajām investīcijām pārvades tīklos līdz 2020. gadam segs tirgus. Tas rada finanšu iztrūkumu aptuveni 100 miljardu euro apmērā. Daļēji šo finanšu iztrūkumu ir radījuši kavējumi saistībā ar vajadzīgo vides un būvniecības atļauju saņemšanu, kā arī apgrūtināta pieeja finansēm un atbilstošu riska mazināšanas instrumentu trūkums, jo īpaši projektiem, kam būtu pozitīvas papildu sekas un Eiropas līmeņa ieguvumi, bet nav pietiekama komerciāla pamatojuma[17]. Pūliņi ir jāvelta arī iekšējā enerģijas tirgus pilnveidošanai, kam ir svarīga nozīme, lai palielinātu privātā sektora investīcijas enerģētikas infrastruktūrā, kas savukārt palīdzēs mazināt finanšu trūkumu nākamajos gados.

Ja minētās investīcijas netiks īstenotas vai tiks veiktas bez ES mēroga koordinācijas, izmaksas būs milzīgas , kā to pierāda jūras vēja enerģijas projekti, kur valsts mēroga risinājumi varētu būt par 20 % dārgāki. Ja tiks veiktas vajadzīgās investīcijas pārvades infrastruktūrā, laikposmā no 2011. līdz 2020. gadam tiks radītas aptuveni 775 000 papildu darbavietas un līdz 2020. gadam[18] kopējā IKP tiks iegūti 19 miljardi euro, salīdzinot ar izaugsmi saskaņā ar ierastās darbības scenāriju. Turklāt šādas investīcijas palīdzēs sekmēt ES tehnoloģiju izplatīšanu. ES rūpniecība, ieskaitot MVU, ir galvenais enerģētikas infrastruktūras tehnoloģiju ražotājs. ES enerģētikas infrastruktūras uzlabošana pavērs izdevības paaugstināt ES konkurētspēju un nostiprināt vadošās pozīcijas tehnoloģiju jomā pasaules mērogā.

3. Enerģētikas infrastruktūras plāns: jauna stratēģiskās plānošanas metode

Lai nākamajās divās desmitgadēs Eiropas vajadzībām izveidotu atbilstošu enerģētikas infrastruktūru, ir vajadzīga pilnīgi jauna infrastruktūras politika, kuras pamatā ir Eiropas līmeņa redzējums. Tas arī nozīmē, ka jāmaina pašreizējā TEN-E prakse, kad tiek sagatavoti gari, iepriekšnoteikti un neelastīgi projektu saraksti. Komisija ierosina jaunu metodi, kur paredzēti šādi posmi.

- Sagatavot enerģētikas infrastruktūras karti, kas dos iespēju veidot Eiropas mēroga viedu supertīklu, kas savieno tīklus kontinentālā mērogā.

- Pievērsties nedaudzām Eiropas prioritātēm , kuras jāīsteno līdz 2020. gadam, lai sasniegtu ilgtermiņa mērķus, un tādos gadījumos, kad Eiropas mēroga rīcība ir visvairāk vajadzīga.

- Pamatojoties uz vienotu metodoloģiju, apzināt konkrētus projektus , kas vajadzīgi, lai minētās prioritātes (kuras definētas kā Eiropas nozīmes projekti) īstenotu elastīgi un balstoties uz reģionālo sadarbību, lai reaģētu uz mainīgajiem tirgus apstākļiem un tehnoloģiju attīstību.

- Atbalstīt Eiropas nozīmes projektu īstenošanu, izmantojot jaunus instrumentus , piemēram, uzlabotu reģionālo sadarbību, atļauju izsniegšanas procedūras, uzlabotus paņēmienus un informāciju lēmumu pieņēmējiem un iedzīvotājiem un inovatīvus finanšu instrumentus.

4. Eiropas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam

Komisija ierosina šādas īstermiņa un ilgtermiņa prioritātes, lai enerģētikas infrastruktūra atbilstu 21. gadsimta vajadzībām.

4.1. Elektroenerģijas, gāzes un naftas prioritārie koridori

4.1.1. Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam

Pirmais Tīklu attīstības desmitgades plāns[19] ir stabils pamats prioritāšu noteikšanai elektroenerģijas infrastruktūras nozarē. Tomēr plānā nav pilnībā ņemtas vērā investīcijas infrastruktūrā, kas būs nepieciešamas tālab, ka atklātā jūrā tiks uzstādītas jaunas lielas ražošanas jaudas (galvenokārt vēja spēkstacijas ziemeļu jūrās)[20], un tas negarantē laicīgu īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu starpsavienojumiem. Lai nodrošinātu Ziemeļjūrā un Dienvideiropā no atjaunojamiem enerģijas avotiem saražoto jaudu laicīgu integrāciju un pavirzītu uz priekšu tirgus integrāciju , Eiropas Komisija ierosina vērst uzmanību uz šādiem prioritārajiem koridoriem, kas padarīs Eiropas elektrotīklus atbilstošus 2020. gada vajadzībām.

1. Jūras energotīkls ziemeļu jūrās un tā savienojums ar Ziemeļeiropu un Centrāleiropu. Tie jāveido, lai elektrotīklā integrētu integrēt enerģijas ražošanas jaudas ziemeļu jūrās[21] un tās savienotu ar patēriņa centriem Ziemeļeiropā un Centrāleiropā un ar hidroakumulācijas iekārtām Alpu reģionā un Ziemeļvalstīs.

2. Starpsavienojumi Dienvidrietumeiropā. Tie jāveido, lai elektrotīklā integrētu vēja un saules enerģiju un hidroenerģiju, jo īpaši to pārvadītu starp Pireneju pussalu un Franciju, un nodrošinātu papildu savienojumus ar Centrāleiropu, lai vislabāk izmantotu Ziemeļāfrikas atjaunojamos enerģijas avotus un esošo infrastruktūru starp Ziemeļāfriku un Eiropu.

3. Savienojumi Centrālaustrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā . Uzdevums ir nostiprināt reģionālo tīklu, lai uzlabotu enerģijas plūsmas ziemeļu-dienvidu un austrumu-rietumu virzienā un tādējādi veicinātu tirgus un atjaunojamu enerģijas avotu integrāciju, ieskaitot pieslēgumus uzkrāšanas jaudām un no enerģētikas viedokļa izolētu teritoriju integrāciju.

4. BETSP pabeigšana (Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojuma plāns). Uzdevums ir integrēt Baltijas valstis Eiropas tirgū, uzlabojot to iekšējos tīklus un starpsavienojumus ar Somiju, Zviedriju un Poliju un nostiprinot Polijas iekšējos tīklus un starpsavienojumus austrumu un rietumu virzienā.

4.1.2. Diversificēta gāzapgāde pilnībā starpsavienotā un elastīgā ES gāzes tīklā

Šīs prioritātes mērķis ir izbūvēt vajadzīgo infrastruktūru, lai gāzi no jebkura avota varētu pirkt un pārdot jebkurā ES vietā neatkarīgi no valstu robežām. Tas arī nozīmē, ka būtu nodrošināts pieprasījums, jo gāzes ražotājiem būtu lielāka izvēle un lielāks tirgus, kur pārdot produktus. Vairāki pozitīvi piemēri dalībvalstīs liecina, ka diversifikācija ir risinājums, lai palielinātu konkurētspēju un veicinātu apgādes drošību . Lai gan ES līmenī piegādes tiek diversificētas trīs koridoros – Ziemeļu koridors no Norvēģijas, Austrumu koridors no Krievijas, Vidusjūras koridors no Āfrikas – un izmantojot sašķidrinātu dabasgāzi, tomēr dažos reģionos atkarība no viena avota aizvien dominē. Katrā Eiropas reģionā jāizveido infrastruktūra, kas dod iespēju fiziski piekļūt vismaz diviem dažādiem avotiem . Tajā pašā laikā gāzes kā rezerves kurināmā izmantošana elektroenerģijas ražošanā no mainīgajiem energoresursiem un piegādes drošības regulā paredzētie infrastruktūras standarti izvirza papildu prasības elastīgumam, palielina vajadzību pēc divvirzienu cauruļvadiem, lielākām uzglabāšanas jaudām un elastīgām piegādēm, ieskaitot sašķidrinātu/saspiestu dabasgāzi. Lai sasniegtu šos mērķus, ir noteikti šādi prioritārie koridori.

1. Dienvidu koridors , lai diversificētu avotus ES līmenī un piegādātu gāzi ES no Kaspijas jūras baseina, Vidusāzijas un Tuvajiem Austrumiem.

2. Savienojums starp Baltijas, Melno, Adrijas un Egejas jūru:

- īstenojot BETSP un

- Ziemeļu-dienvidu koridoru Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā.

3. Ziemeļu-dienvidu koridors Rietumeiropā, lai novērstu iekšējos gāzes piegādes traucējumus un palielinātu īstermiņa piegādājamību, tādējādi pilnībā izmantojot iespējamās alternatīvās ārējās piegādes, tostarp no Āfrikas, un optimizējot esošo infrastruktūru, jo īpaši esošās sašķidrinātas dabasgāzes rūpnīcas un uzglabāšanas iekārtas.

4.1.3. Naftapgādes drošība

Šīs prioritātes mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu jēlnaftas piegādi tām ES dalībvalstīm Centrāleiropā un Austrumeiropā, kurām nav pieejas jūrai un kuras pašreiz tradicionālo piegāžu maršrutu ilgstošu traucējumu gadījumā ir atkarīgas no ierobežota piegāžu maršruta skaita. Naftapgādes diversifikācija un savstarpēji savienoti cauruļvadu tīklu veicinātu arī to, ka nepalielinās naftas transportēšana ar kuģiem, tādējādi mazinot vides apdraudējumu risku, jo īpaši jutīgajā un noslogotajā Baltijas jūrā un Bosfora jūras šaurumā un Dardaneļu šaurumā. To var lielā mērā panākt, izmantojot jau esošo infrastruktūru, proti, var uzlabot Centrāleiropas un Austrumeiropas cauruļvadu tīkla sadarbspēju, savstarpēji savienojot dažādas sistēmas un novēršot jaudas nepietiekamību un/vai izmantojot reversās plūsmas.

4.1.4. Viedo tīklu tehnoloģiju ieviešana

Šīs prioritātes mērķis ir sniegt vajadzīgo regulējumu un sākotnējus stimulus straujām investīcijām jaunā "intelektiskā" tīkla infrastruktūrā, lai atbalstītu i) konkurētspējīgu mazumtirgu, ii) pareizu energopakalpojumu tirgus darbību, kas piedāvā reālas iespējas enerģijas taupīšanai un energoefektivitātei, un iii) enerģijas ražošanu no atjaunojamiem enerģijas avotiem un decentralizētu ražošanu, kā arī iv) lai pielāgotos jauniem pieprasījuma veidiem, piemēram saistībā ar elektrotransportlīdzekļiem.

Komisija izvērtēs arī vajadzību pēc jauniem tiesību aktiem , lai viedo tīklu ieviešana noritētu saskaņā ar grafiku. Konkrētāk, lai sekmētu investīcijas viedos tīkos un viedos skaitītājos, būs sīki jāanalizē, kuri viedo tīklu un skaitītāju aspekti ir jāreglamentē vai jāstandartizē un kuri atstājami tirgus ziņā. Komisija apsvērs arī turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu, ka viedie tīkli un skaitītāji sniedz gaidītos ieguvumus patērētājiem, ražotājiem, operatoriem un arī saistībā ar energoefektivitāti. Šā izvērtējuma rezultāti un iespējamie turpmākie pasākumi tiks publicēti 2011. gadā.

Turklāt Komisija izveidos viedu tīklu pārredzamības un informācijas platformu , lai palīdzētu izplatīt jaunāko pieredzi un paraugpraksi Eiropā, radīt sinerģijas starp dažādām pieejām un atvieglot atbilstoša regulējuma izstrādi. Svarīgs aspekts šajā procesā ir laikus noteikt tehniskos standartus un atbilstošu datu aizsardzību. Tāpēc ir jāpievērš pastiprināta uzmanība viedo tīklu tehnoloģijām saskaņā ar SET plānu.

4.2. Ilglaicīgu tīklu veidošana

Saistībā ar ilgtermiņa perspektīvu, ko izklāstīs 2050. gada ceļvedī, ES jau šodien ir jāsāk izstrādāt, plānot un būvēt enerģētikas tīklus nākotnei, kuri ir vajadzīgi, lai ES varētu turpināt samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Nedrīkst zaudēt laiku . Eiropas infrastruktūras optimizēšanu var panākt tikai ar saskaņotu pieeju, kas ilgtermiņā palīdzēs izvairīties no dārgiem paņēmieniem dalībvalstu vai atsevišķu projektu līmenī un neoptimāliem risinājumiem.

4.2.1. Eiropas elektroenerģijas maģistrāles

Nākotnes Elektroenerģijas maģistrālēm jāspēj: i) pielāgoties tam, ka aizvien pieaugs no vēja saražotās enerģijas pārpalikums ziemeļu jūrās, Baltijas jūrā un šo jūru apkaimē, kā arī palielināsies atjaunojamās enerģijas ražošana Austrumeiropā, Dienvideiropā un arī Ziemeļāfrikā, ii) savienot šos jaunos ražošanas centrus ar lielākajām uzkrāšanas iekārtām Ziemeļvalstīs un Alpu reģionā un lielākajiem patēriņa centriem Centrāleiropā, un iii) rast risinājumus saistībā ar pieaugošo elastīgo un decentralizēto elektroenerģijas pieprasījumu un piedāvājumu[22].

Tāpēc Eiropas Komisija ierosina nekavējoties sākt darbu pie modulāra attīstības plāna , lai pirmās maģistrāles varētu nodot ekspluatācijā līdz 2020. gadam. Plānā jāparedz arī paplašināšana, lai atvieglotu atjaunojamās elektroenerģijas lielražošanas uzsākšanu ārpus ES robežām un lai ņemtu vērā jauno energoražošanas tehnoloģiju turpmāko attīstību, piemēram, viļņu, vēja un plūdmaiņu enerģijas ražošanas tehnoloģijas. Šo darbu vislabāk veikt Florences foruma ietvaros, ko organizē Eiropas Komisija un ENTSO-E, un par darba pamatu izmantot SET plāna Eiropas elektrotīkla iniciatīvu (EEGI) un Eiropas rūpniecības iniciatīvu vēja enerģijas jomā.

4.2.2. Eiropas CO 2 transportēšanas infrastruktūra

Šī prioritāte paredz, ka jāizpēta un jāvienojas par nākotnes CO 2 transportēšanas tīkla tehniskajiem un praktiskajiem aspektiem. Jauni pētījumi, ko koordinē Eiropas rūpniecības iniciatīva oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai, kura uzsākta saskaņā ar SET plānu, ļaus laikus uzsākt infrastruktūras plānošanu un būvniecību Eiropas līmenī atbilstīgi plānotajai tehnoloģiju komerciālajai izlaidei pēc 2020. gada. Tiks atbalstīta arī reģionālā sadarbība, lai stimulētu Eiropas nākotnes infrastruktūras būtiskāko mezglu izveidi.

4.3. No prioritātēm uz projektiem

Iepriekšminētās prioritātes ir jāīsteno konkrētos projektos un tām jāveicina caurviju programmas izveide. Pirmie projektu saraksti jāsagatavo 2012. gadā, un pēc tam tie jāatjaunina ik pēc diviem gadiem, lai varētu regulāri atjaunināt tīklu attīstības desmitgades plānus.

Projektus atlasa un klasificē saskaņā ar saskaņotiem un pārskatāmiem kritērijiem , kā rezultātā tiek izraudzīti nedaudzi projekti. Komisija ierosina darbu balstīt uz šādiem kritērijiem, kuri precizējami un saskaņojami ar visiem interesentiem, jo īpaši ar Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ERSA).

- Elektroenerģija . Veicina elektroapgādes drošību; spēj savienot atjaunojamas elektroenerģijas ražošanas jaudas un šo enerģiju pārvadīt uz lielākajiem patēriņa/uzkrāšanas centriem; palielina tirgus integrāciju un konkurenci; veicina energoefektivitāti un saprātīgu elektroenerģijas izmantojumu.

- Gāze . Diversifikācija, priekšroka dodama avotu diversifikācijai, piegādātāju diversifikācijai un maršrutu diversifikācijai; palielinoties starpsavienojamības pakāpei, aug konkurence, palielinās tirgus integrācija un mazinās tirgus koncentrācija.

Izraudzītos projektus izvērtē ES līmenī, lai nodrošinātu konsekvenci ar visām prioritātēm un reģioniem un klasificētu tos pēc steidzamības pakāpes atkarībā no tā, cik liela ir to nozīme prioritāšu un līguma mērķu sasniegšanā. Projektiem, kuri atbilst kritērijiem, tiks piešķirta zīme " Eiropas nozīmes projekts ". Šī zīme ir pamats turpmākam novērtējumam[23] un izvērtējumam saskaņā ar tālākajās nodaļās aprakstītajiem pasākumiem. Tas arī nozīmē, ka šādi projekti ir politiska prioritāte.

5. Pasākumi īstenošanas paātrināšanai

5.1. Reģionālie puduri

Reģionālā sadarbība, kas iedibināta Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojuma plāna (BETSP) vai Ziemeļu jūru piekrastes valstu tīkla iniciatīvas (NSCOGI) vajadzībām, bija izšķirīga, lai panāktu vienošanos par reģionālajām prioritātēm un to īstenošanu. Obligātā reģionālā sadarbība, kas ieviesta iekšējā enerģijas tirgus ietvaros, palīdzēs paātrināt tirgus integrāciju, savukārt reģionālā pieeja ir attaisnojusies saistībā ar pirmo elektroenerģijas tīklu attīstības desmitgades plānu.

Komisija uzskata, ka šādas īpašas reģionālas platformas būtu noderīgas, plānojot, īstenojot un uzraugot noteiktās prioritātes un sastādot investīciju plānus un konkrētus projektus. Iekšējā enerģijas tirgus kontekstā jau ir izveidotas reģionālas iniciatīvas , un to loma ir jāstiprina, attiecības gadījumā tām uzticot uzdevumus, kas saistīti ar infrastruktūras plānošanu, tomēr vajadzības gadījumā var ierosināt izveidot ad hoc reģionālās struktūras. Šajā kontekstā ES stratēģijas, kas paredzētas tā dēvētajiem makroreģioniem (piemēram, Baltijas jūras reģions vai Donavas reģions), var izmantot kā sadarbības platformas, lai vienotos par starptautiskiem projektiem starpnozaru līmenī.

Tāpēc, lai bez liekas kavēšanās sāktu ieviest jaunu reģionālās plānošanas metodi, Komisija plāno izveidot Augsta līmeņa grupu , balstoties uz valstu sadarbību Centrālaustrumeiropā (piemēram, Višegradas grupa[24]), un šai Augsta līmeņa grupai būs uzticēts 2011. gadā izstrādāt plānu par ziemeļu-dienvidu un austrumu-rietumu savienojumiem gāzes, naftas un elektroenerģijas nozarē.

5.2. Ātrākas un pārredzamākas atļauju piešķiršanas procedūras

2007. gada martā Eiropadome aicināja Komisiju "iesniegt priekšlikumus, kuru mērķis ir racionalizēt apstiprināšanas procedūras", atbildot uz biežajiem nozares dalībnieku ierosinājumiem veikt ES līmeņa pasākumus, lai atvieglotu atļauju piešķiršanas procedūras.

Ņemot vērā šo vajadzību, Komisija saskaņā ar subsidiaritātes principu ierosinās ieviest Eiropas nozīmes projektiem piemērojamos pasākumus, lai racionalizētu, labāk saskaņotu un uzlabotu pašreizējo atļauju piešķiršanas procesu , vienlaikus nodrošinot drošības un drošuma standartu ievērošanu un pilnīgu atbilstību ES vides tiesību aktiem[25]. Racionalizētas un uzlabotas procedūras nodrošina laicīgu atlasīto Eiropas nozīmes infrastruktūras projektu īstenošanu, bez kuriem ES nevarēs sasniegt tās noteiktos mērķus enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā. Turklāt minētās procedūras garantē pārredzamību visām iesaistītajām ieinteresētajām personām un atvieglos sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanas procesā, nodrošinot atvērtas un pārredzamas debates vietējā, reģionālā un valsts līmenī, lai vairotu sabiedrības uzticību un labvēlīgu attieksmi pret energoobjektiem.

Lēmumu pieņemšanas process varētu būt šāds.

1. Kontaktiestādes ( vienas pieturas aģentūras ) izveide katram Eiropas nozīmes projektam, kura darbojas kā vienots kontaktpunkts starp projekta īstenotājiem un iesaistītajām kompetentajām iestādēm valsts, reģionālajā un/vai vietējā līmenī, neskarot to kompetenci šajā jomā. Šīs iestādes uzdevums būs koordinēt konkrētā projekta visu atļauju piešķiršanas procesu un ieinteresētajām personām paziņot vajadzīgo informāciju par administratīvajām procedūrām un lēmumu pieņemšanas procesu. Šādā sistēmā dalībvalstu ziņā ir piešķirt lēmuma pieņemšanas pilnvaras dažādos administrācijas un valdības līmeņos. Attiecībā uz pārrobežu projektiem jāizanalizē iespēja izmantot saskaņotas vai vienotas procedūras[26], lai uzlabotu projektu izstrādi un paātrinātu galīgo apstiprināšanu.

2. Tiks analizēta arī iespēja ieviest termiņu , kādā kompetentajai iestādei jāpieņem pozitīvs vai negatīvs galīgais lēmums. Ņemot vērā faktu, ka kavējumus bieži vien izraisa nekvalitatīva administratīvā prakse, jānodrošina, ka ikviens vajadzīgais procedūras posms tiek pabeigts noteiktā termiņā, vienlaikus pilnībā ievērojot dalībvalstīs piemērojamo tiesisko regulējumu. Ierosinātajā grafikā jāparedz savlaicīga un efektīva sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā, un ir skaidrāk jānosaka un jānostiprina iedzīvotāju tiesības apstrīdēt iestāžu lēmumus, tajā pašā laikā nepārkāpjot nosprausto kopējo grafiku. Sīkāk izvērtēs, vai, ja pēc noteiktā termiņa lēmums vēl nav pieņemts, attiecīgās dalībvalsts ieceltai iestādei var piešķirt īpašas pilnvaras pieņemt pozitīvu vai negatīvu galīgo lēmumu noteiktā termiņā.

3. Izstrādās vadlīnijas, kā procesu padarīt pārredzamāku un prognozējamāku visām iesaistītajām personām (ministrijas, vietējās un reģionālās iestādes, projektu īstenotāji un skartie iedzīvotāji). Vadlīniju mērķis ir uzlabot saziņu ar iedzīvotājiem, lai nodrošinātu, ka projekta vides aspekti, apgādes drošība, sociālās un ekonomiskās izmaksas un ieguvumi ir pareizi saprasti, un iesaistīt visas ieinteresētās puses pārredzamās un atvērtās debatēs procesa sākumposmā. Vadlīnijās var iekļaut obligātās prasības par kompensāciju projektu skartajiem iedzīvotājiem. Konkrētāk, attiecībā uz jūras pārrobežu energoiekārtām jāpiemēro jūras teritoriālā plānošana, lai nodrošinātu vienkāršu, saskaņotu, bet arī pārdomātu plānošanas procesu.

4. Lai sekmētu tādus apstākļus, ka vajadzīgie infrastruktūras objekti tiek uzbūvēti laikus, jāizanalizē iespēja par atlīdzībām un stimuliem, ieskaitot finansiāla rakstura pasākumus, reģioniem vai dalībvalstīm, kuras atvieglo atļauju savlaicīgu piešķiršanu Eiropas nozīmes projektiem. Var arī apsvērt citus mehānismus attiecībā uz ieguvumu sadali, mācoties no paraugprakses atjaunojamu energoresursu jomā[27].

5.3. Labāki paņēmieni un informācija lēmumu pieņēmējiem un iedzīvotājiem

Lai palīdzētu reģioniem un ieinteresētajām personām atlasīt un īstenot Eiropas nozīmes projektus, Komisija izstrādās īpašu politikas un projektu atbalsta instrumentu , ko var izmanot infrastruktūras plānošanā un projektu attīstīšanā ES un reģionālā līmenī. Šo instrumentu cita starpā varēs izmantot gan modelēšanai un prognozēšanai (attiecībā uz visu enerģētikas sistēmu vai tikai elektroenerģijas un gāzes nozari), gan izstrādājot tādu kopēju projektu novērtēšanas metodi[28], kas pienācīgi atspoguļo īstermiņa un ilgtermiņa problēmas (jo īpaši klimata pārmaiņu aspektus), lai atvieglotu projektu prioritāšu noteikšanu. Komisija aicinās dalībvalstis jau sākumposmā labāk saskaņot spēkā esošas ES vides ietekmējuma novērtējuma procedūras. Turklāt tiks izstrādāti instrumenti, lai labāk izskaidrotu konkrēta projekta ieguvumus plašākai sabiedrībai un iesaistīt iedzīvotājus procesā. Minētos instrumentus var papildināt ar paziņojumu par patērētāju un iedzīvotāju ieguvumiem no infrastruktūras un viedo tīklu izbūves, jo īpaši saistībā ar apgādes drošību, enerģētikas nozares dekarbonizāciju un energoefektivitāti.

5.4. Radīt stabilu finansējuma sistēmu

Pat ja visi ar piešķiršanas procedūru saistītie jautājumi tiktu atrisināti, visticamāk, līdz 2020. gadam saglabāsies investīciju iztrūkums, kas aplēsts aptuveni 60 miljardi euro apmērā , galvenokārt tāpēc, ka reģionālas vai Eiropas nozīmes projektiem ir nekomerciālas pozitīvas papildu sekas un ka ar jaunām tehnoloģijām ir saistīti riski. Piesaistīt vajadzīgās investīcijas ir grūts uzdevums, taču tas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai laikus uzbūvētu prioritāro infrastruktūru. Tāpēc, lai sekmētu infrastruktūras veidošanu, ir vajadzīga turpmāka enerģijas tirgus integrācija, un, lai mazinātu investīciju trūkumu un ar projektu saistītos riskus, ir nepieciešama koordinēta ES rīcība.

Komisija piedāvā strādāt divās sfērās: turpināt uzlabot izmaksu sadales noteikumus un optimizēt Eiropas Savienības publiskā un privātā finansējuma izmantošanu.

5.4.1. Mobilizēt privāto investīciju avotus, izmantojot izmaksu sadali

Elektroenerģijas un gāzes infrastruktūra Eiropā ir regulēta nozare, kur uzņēmējdarbības modeļa pamatā ir regulēti tarifi, ko iekasē no lietotājiem, tādējādi atgūstot investīcijas ( princips "lietotājs maksā "). Tam jāpaliek galvenajam principam arī nākotnē.

Trešajā dokumentu paketē noteikts, ka regulatoriem ir jādod atbilstoši ilgtermiņa un īstermiņa tarifu stimuli tīklu operatoriem palielināt efektivitāti, sekmēt tirgus integrāciju un apgādes drošību un atbalstīt attiecīgus pētniecības pasākumus[29]. Lai gan šis jaunais noteikums zināmā mērā aptver dažus jaunu infrastruktūras projektu inovatīvus aspektus, tas nav paredzēts, lai risinātu fundamentālas tehnoloģiskās pārmaiņas, jo īpaši elektroenerģijas nozarē attiecībā uz jūras energotīkliem vai viediem tīkliem.

Turklāt tarifu noteikšana paliek valsts līmenī, tāpēc ne vienmēr sekmē Eiropas mēroga prioritāšu īstenošanu. Regulējumā jāņem vērā tas, ka dažreiz efektīvākais veids, kā PSO risināt patērētāju vajadzības, ir investēt tīklos ārpus to teritorijas. Šādu pārrobežu izmaksu sadales principu izveide ir galvenais risinājums, kā sasniegt pilnībā integrētus Eiropas enerģētikas tīklus.

Ja Eiropas līmenī nav panākta vienošanās par principiem, to būs grūti izdarīt, īpaši tāpēc, ka vajadzīga konsekvence ilgtermiņā. Komisija 2011. gadā plāno ierosināt vadlīnijas vai priekšlikumu tiesību aktam par lielu, tehnoloģiski sarežģītu vai pārrobežu projektu izmaksu sadali , paredzot noteikumus par tarifiem un investīcijām.

Regulatoriem jāvienojas par vienotiem principiem attiecībā uz šādiem jautājumiem: to izmaksu sadale, ko rada investīcijas starpsavienojumos, un saistītie tarifi. Elektroenerģijas jomā jāizpēta, vai jāattīsta ilgtermiņa gaidāmie tirgi pārrobežu pārvades jaudai, bet gāzes nozarē investīciju izmaksas var sadalīt kaimiņvalstu PSO starpā gan saistībā ar parastajām investīcijām (pamatojoties uz tirgus pieprasījumu), gan tām, kuras veic apgādes drošības labad.

5.4.2. Optimizēt publisko un privāto investīciju avotu izmantošanu, mazinot investoru riskus

Budžeta pārskatīšanā Komisija uzsvēra, ka ir jāpalielina Eiropas finansiālās intervences ietekme, proti, tai jādarbojas kā katalizatoram, lai mobilizētu, sakopotu un izmantotu publiskos un privātos finanšu līdzekļus Eiropas nozīmes infrastruktūrai. Tas nozīmē, ka maksimāli jāpalielina ieguvumi sabiedrībai, ņemot vērā ierobežotos resursus, kā arī ir jāsamazina ierobežojumi, ar kuriem saskaras investori, jāmazina projektu un finansējuma izmaksas un jāpalielina kapitāla pieejamība. Tiek piedāvāta divvirzienu pieeja.

Pirmkārt, Komisija turpinās stiprināt ES partnerības ar starptautiskajām finanšu institūcijām (SFI) un izmantos esošās kopējās finanšu un tehniskās palīdzības iniciatīvas[30] . Komisija pievērsīs īpašu uzmanību tam, kā veidojas sinerģijas ar minētajiem instrumentiem, un saistībā ar dažiem instrumentiem analizēs iespēju pielāgot to koncepciju enerģētikas infrastruktūras nozarei.

Otrkārt, neskarot Komisijas priekšlikumu nākamajai daudzgadu finanšu shēmai pēc 2013. gada, ko paredzēts iesniegt 2011. gada jūnijā, un ņemot vērā budžeta pārskatīšanas rezultātus[31] attiecībā uz enerģētikas prioritāšu racionalizēšanu dažādās programmās, Komisija plāno ierosināt jaunu instrumentu kopumu. Minētie instrumenti apvienos esošos un inovatīvus finanšu mehānismus, kas ir dažādi, elastīgi un pielāgoti specifiskiem finanšu riskiem un projektu vajadzībām dažādos īstenošanas posmos . Bez tradicionāliem atbalsta veidiem (piešķīrumi, procentu likmju subsidēšana), var ierosināt inovatīvus, uz tirgu balstītus risinājumus, lai novērstu pašu kapitāla iztrūkumu un finansētu parādu. Ir jāapsver šādi risinājumi: pašu kapitāla līdzdalība un atbalsts infrastruktūras fondiem, obligāciju instrumenti, kas paredzēti projekta finansēšanai, izmēģinājuma versija moderniem tīkliem saistībā ar jaudu maksājumu mehānismu, riska dalīšanas mehānisms (proti, ar jaunām tehnoloģijām saistīts risks) un publisko/privāto partnerību aizdevuma garantijas. Īpaša uzmanība tiks pievērsta tam, lai veicinātu investīcijas tajos projektos, kuri sekmē "Stratēģijas 2020" mērķu sasniegšanu, pārrobežu projektos, projektos, kuri veicina tādu jaunu tehnoloģiju ieviešanu kā viedie tīkli, un citos projektos, kur ieguvumus ES mērogā tikai tirgus nevar panākt.

6. Secinājumi un turpmākā rīcība

Ierobežojumi publiskā un privātā finansējuma iespējām nākamajos gados nav attaisnojums, lai kavētu izvēlēto infrastruktūru izveidi un atbilstošas investīcijas. Patiesi, investīcijas šodien ir nepieciešams priekšnosacījums, lai ietaupītu nākotnē, tādējādi samazinot vispārējas izmaksas, lai sasniegtu politikas mērķus.

Pamatojoties uz iestāžu un ieinteresēto pušu izteiktajiem viedokļiem par šo projektu, Komisija plāno 2011.gadā sagatavot atbilstošas iniciatīvas kā daļu no tās priekšlikumiem nākamajai daudzgadu finanšu shēmai. Šajos priekšlikumos tiks iekļauti paziņojumā minētie regulatīvie un finanšu aspekti, proti, enerģētikas drošības un infrastruktūras instruments un enerģētikas prioritāšu racionalizēšana dažādās programmās.

PIELIKUMS

Ierosinātās enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam

1. Ievads

Šajā pielikumā sniegta tehniskā informācija par Eiropas infrastruktūras prioritātēm, kas izklāstītas paziņojuma 4. nodaļā, par to īstenošanas gaitu un par turpmāk veicamajiem pasākumiem. Izvēlētās prioritātes sakņojas būtiskajās pārmaiņās un uzdevumos, ar ko tuvākajās desmitgadēs sastapsies Eiropas enerģētikas nozare, neatkarīgi no neskaidrībām, kas saistās ar atsevišķu energoavotu piedāvājumu un pieprasījumu pēc tiem.

2. sadaļā ir izklāstītas prognozes par to, kā attīstīsies piedāvājums un pieprasījums katrā enerģētikas sektorā, kas apskatīts šajā paziņojumā. Scenāriju pamatā ir pētījums "Enerģētikas tendences 2030. gadam — 2009. gada redakcija"[32], kurā izmantota PRIMES modelēšanas sistēma, taču vērā ņemti arī scenāriji, ko sagatavojušas citas ieinteresētās personas. PRIMES atsauces scenārijs 2020. gadam ir balstīts uz virkni saskaņotu ES rīcībpolitiku, jo īpaši uz diviem tiesiski saistošajiem mērķiem (panākt, ka 2020. gadā 20 % no enerģijas galapatēriņa ražo no atjaunojamiem enerģijas avotiem un ka siltumnīcefekta gāzu emisijas ir samazinājušās par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gadu); savukārt PRIMES bāzes scenārijs balstīts tikai uz pieņēmumu, ka tiek turpināta tikai jau ieviestā politika, kas nozīmē, ka minētos mērķus nevarēs sasniegt. Attiecībā uz 2020.–2030. gada periodu PRIMES balstās uz pieņēmumu, ka netiek veikti nekādi jauni politikas pasākumi. Šīs prognozes par dinamiku dod iespēju apzināt būtiskākās tendences, kas virzīs infrastruktūras attīstību nākamajās desmitgadēs[33].

Paziņojumā apzinātās infrastruktūras prioritātes (1. karte) 3. un 4. sadaļā iztirzātas, apskatot stāvokli un problēmas katrā attiecīgajā gadījumā; nepieciešamības gadījumā sniegti tehniski skaidrojumi par paziņojumā uzskaitītajiem ieteikumiem. Pats par sevi saprotams, ka prioritāšu izklāstu nosaka:

- būtība un izstrādes stadija — atsevišķas prioritātes attiecas uz ļoti specifiskiem infrastruktūras projektiem, un dažu šādu projektu sagatavošanas darbi un izstrāde jau tālu pavirzījušies uz priekšu. Savukārt citas prioritātes aptver plašākas un bieži vien arī jaunākas koncepcijas, kas nozīmē, ka vēl jāiegulda lielas pūles, līdz varēsim runāt par konkrētiem projektiem;

- mērogs — vairums prioritāšu skar konkrētu ģeogrāfisko reģionu, taču gan elektroenerģijas maģistrāles, gan CO2 tīkli ar laiku aptvers vairumu vai pat visas ES dalībvalstis. Savukārt viedie tīkli ir ES mēroga tematiskā prioritāte;

- ieteikumā ierosinātā iesaistīšanās pakāpe — atkarībā no prioritāšu būtības un izstrādes stadijas, ieteikumi ir vērsti vai nu uz konkrētiem projektiem, vai uz plašāku jautājumu loku, tostarp tādiem aspektiem kā reģionālā sadarbība, plānošana un regulējums, standartizācija un tirgus koncepcija, pētniecība un izstrāde.

[pic]

1. karte. Elektroenerģijas, gāzes un naftas prioritārie koridori

2. ENERģIJAS PIEPRASīJUMA UN PIEDāVāJUMA DINAMIKA

Jaunākajā dokumenta "Enerģētikas tendences 2030. gadam — 2009. gada redakcija"[34] atjauninājumā, pamatojoties uz PRIMES modelēšanas sistēmu, prognozēts, ka saskaņā ar t.s. bāzes scenāriju primārās enerģijas patēriņš līdz 2030. gadam nedaudz pieaugs (1. att.), bet saskaņā ar atsauces scenāriju[35] pieaugums lielā mērā saglabāsies stabils (2. att.). Jāievēro, ka šajās prognozēs nav ņemti vērā energoefektivitātes pasākumi, kas īstenojami no 2010. gada, iespējamais emisiju samazināšanas mērķa palielinājums līdz -30 % līdz 2020. gadam[36] vai rīcībpolitikas transporta jomā papildus regulējumam, kas attiecas uz CO2 un automobiļu emisijām. Tāpēc šie rādītāji drīzāk uzskatāmi par prognozētā enerģijas pieprasījuma maksimālo līmeni.

[pic] | [pic] |

1. attēls. Primārās enerģijas patēriņš, iedalot pēc kurināmā (Mtoe), PRIMES bāzes scenārijs | 2. attēls. Primārās enerģijas patēriņš, iedalot pēc kurināmā (Mtoe), PRIMES atsauces scenārijs |

[pic]

3. attēls. Fosilā kurināmā patēriņš ES-27 valstīs, iedalot pēc izcelsmes, Mtoe (ieskaitot bunkura degvielu)

PRIMES atsauces scenārijs

Saskaņā ar šiem scenārijiem līdz 2030. gadam ogļu un naftas īpatsvars energobilancē samazināsies, taču pieprasījums pēc gāzes saglabāsies visumā stabils. Paredzams, ka būtiski palielināsies atjaunojamās enerģijas īpatsvars gan primārās enerģijas patēriņā, gan enerģijas galapatēriņā, savukārt kodolenerģijas izmantošana (pašlaik 14 % no primārās enerģijas patēriņa) saglabāsies stabila. Runājot par ES atkarību no fosilā kurināmā importa, atkarība no naftas un ogļu importa saglabāsies augstā līmenī, bet atkarība no gāzes importa palielināsies, kā redzams 3. att.

Runājot par gāzi , atkarība no importa jau tagad ir ļoti liela un turpinās pieaugt — līdz 2020. gadam aptuveni 73-79 % no patēriņa būs ievestā gāze, bet līdz 2030. gadam — 81-89 %[37], galvenokārt pašmāju resursu izsīkšanas dēļ. Pamatojoties uz dažādajiem scenārijiem, prognozē, ka būs nepieciešams gāzes papildu imports šādā apjomā: 44-148 Mtoe līdz 2020. gadam un 61-221 Mtoe līdz 2030. gadam (salīdzinot ar 2005. gadu).

Tā kā pieaugs gāzes kā galvenā rezerves kurināmā nozīme elektroenerģijas ražošanā no mainīgajiem energoresursiem, būs nepieciešama aizvien lielāka elastība. Tas nozīmē, ka elastīgāk jāizmanto cauruļvadu sistēmas, ka nepieciešamas papildu glabāšanas jaudas (gan darba tilpuma ziņā, gan izsūknēšanas un iesūknēšanas jaudas ziņā) un ka nepieciešams elastīgot apgādi (piemēram, sašķidrinātā un saspiestā dabasgāze).

Nesen pieņemtā regula par apgādes drošību paredz, ka ir jāinvestē infrastruktūrā, lai palielinātu gāzes sistēmas noturību un stabilitāti piegādes traucējumu gadījumā. Dalībvalstīm ir jāizpilda divi infrastruktūras standarti: N-1 un reversā plūsma. N-1 formula raksturo gāzes infrastruktūras tehnisko spēju apmierināt gāzes kopējo pieprasījumu, ja rodas traucējumi vienotajā lielākajā gāzes infrastruktūrā dienā, kad ir ārkārtīgi liels gāzes pieprasījums, kas statistiski iespējams reizi 20 gados. N-1 var izpildīt valsts vai reģionālā mērogā, un dalībvalsts var izmantot arī ražošanas un pieprasījuma regulēšanas pasākumus. Regula arī paredz, kas uz visiem pārrobežu savienojumiem starp dalībvalstīm pastāvīgi jābūt fiziskai divvirzienu plūsmas jaudai (izņemot savienojumus ar SDG, ražošanai vai sadalei).

Pašlaik piecas valstis nav izpildījušas N-1 kritēriju (Bulgārija, Slovēnija, Lietuva, Īrija un Somija), ja ņem vērā projektus, kas pašlaik tiek īstenoti saskaņā ar Eiropas enerģētikas programmu ekonomikas atveseļošanai, bet neņem vērā pieprasījuma regulēšanas pasākumus[38]. Runājot par ieguldījumiem reversās plūsmas sistēmās, Eiropas Gāzes pārvades asociācijas pētījumā par reverso plūsmu (2009. gada jūlijs) 45 Eiropas projekti atzīti par tādiem, kam ir izšķirīga nozīme, lai sekmētu reversās plūsmas gan dalībvalstīs, gan to starpā, un nodrošinātu lielāku elastību, lai gāzi varētu nogādāt tur, kur tā nepieciešama. Sarežģītākais uzdevums ir finansēt projektus, lai izpildītu saistības infrastruktūras jomā, jo īpaši tad, ja tirgus apstākļi nepaģēr šādas infrastruktūras izveidi.

Kas attiecas uz pieprasījumu pēc naftas , ir gaidāms, ka paralēli notiks divi procesi: pieprasījums samazināsies ES-15 valstīs, toties pastāvīgi pieaugs jaunajās dalībvalstīs — paredzams, ka no 2010. līdz 2020. gadam pieprasījums palielināsies par 7,8 %.

Galvenie sarežģījumi saistībā ar elektroenerģijas infrastruktūru ir tādi, ka palielinās pieprasījums un no atjaunojamiem avotiem ražotas enerģijas īpatsvars energobilancē, kā arī rodas papildu vajadzības pēc tirgus integrēšanas un apgādes drošības. Prognozē, ka ES-27 valstīs bruto elektroenerģijas ražošana palielināsies par vismaz 20 % no aptuveni 3362 TWh 2007. gadā līdz 4073 TWh 2030. gadā (saskaņā ar PRIMES atsauces scenāriju) vai 4192 TWh 2030. gadā (saskaņā ar PRIMES bāzes scenāriju), pat ja neņem vērā iespējamo ietekmi, kādu radīs strauja elektrotransporta attīstība. Paredzams, ka no atjaunojamiem enerģijas avotiem ražotas elektroenerģijas īpatsvars 2020. gadā sasniegs aptuveni 33 % (saskaņā ar atsauces scenāriju), no kuriem mainīgie avoti (vēja un saules enerģija) veidos aptuveni 16 %[39].

4. att. redzams, kā mainīsies saražotās elektroenerģijas bruto apjoms, iedalot pēc energoavotiem, saskaņā ar PRIMES atsauces scenāriju 2010.–2030. gadam.

[pic] | [pic] |

4. attēls. Bruto elektroenerģijas ražošana 2000.-2030. g., iedalot pēc avota, TWh (pa kreisi), un attiecīgais avotu īpatsvars (%), PRIMES atsauces scenārijs |

Sīkāku informāciju par periodu līdz 2020. gadam var atrast valstu rīcības plānos atjaunojamo energoresursu jomā, kuri dalībvalstīm ir jāiesniedz Komisijai saskaņā ar Direktīvas 2009/28/EK 4. pantu. Kā var secināt no pirmajiem iesniegtajiem valstu rīcības plāniem atjaunojamo energoresursu jomā (kopskaitā 23) un lielā mērā arī no PRIMES atsauces scenārija, šajās 23 dalībvalstīs[40] 2020. gadā uzstādītā jauda atjaunojamās elektroenerģijas ražošanai būs aptuveni 460 GW salīdzinājumā ar 244 GW pašlaik[41]. Aptuveni 63 % no šīs kopējās jaudas būs saistīta ar enerģiju, ko iegūst no mainīgiem avotiem, proti, vēja enerģiju (200 GW jeb 43 %) un saules enerģiju (90 GW jeb 20 %, no kā aptuveni 7 GW iegūti, koncentrējot saules enerģiju) (1. tab.).

AEA tips | Uzstādītā jauda, 2010. g. (GW) | Uzstādītā jauda, 2020. g. (GW) | Īpatsvars 2020. g. (%) | Izmaiņas 2010. – 2020. g. (%) |

Hidroenerģija | 116,9 | 134,2 | 29% | 15% |

Vēja enerģija | 82,6 | 201 | 43% | 143% |

Saules enerģija | 25,8 | 90 | 19% | 249% |

Biomasa | 21,2 | 37,7 | 8% | 78% |

Citi | 1 | 3,6 | 1% | 260% |

KOPĀ | 247,5 | 466,5 | 100% | 88% |

1. tabula – Prognozes par to, kā mainīsies uzstādītā jauda atjaunojamās enerģijas ražošanai, GW, 2010.-2020. g.

Paredzams, ka šajās 23 dalībvalstīs no atjaunojamiem enerģijas avotiem saražos vairāk nekā 1150 TWh elektroenerģijas, turklāt 50 % šī daudzuma — no mainīgiem enerģijas avotiem (2. tab.).

AEA tips | Saražotā elektroenerģija 2010. g. (TWh) | Saražotā elektroenerģija 2020. g. (TWh) | Īpatsvars 2020. g. (%) | Izmaiņas 2010. – 2020. g. (%) |

Hidroenerģija | 342,1 | 364,7 | 32% | 7% |

Vēja enerģija | 160,2 | 465,8 | 40% | 191% |

Biomasa | 103,1 | 203 | 18% | 97% |

Saules enerģija | 21 | 102 | 9% | 386% |

Citi | 6,5 | 16,4 | 1% | 152% |

KOPĀ | 632,9 | 1151,9 | 100% | 82% |

2. tabula – Prognozes par to, kā mainīsies elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem avotiem, GW, 2010.-2020. g.

Vēja enerģijas ražošanas jaudas un pašas ražošanas pieaugums koncentrēsies Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Francijā, Itālijā un Nīderlandē, savukārt saules enerģijas ražošanas jaudas un pašas ražošanas pieaugums koncentrēsies Vācijā un Spānijā, mazākā mērā — Itālijā un Francijā.

Līdztekus atjaunojamai enerģijai liela nozīme elektroenerģijas ražošanā joprojām būs fosilajam kurināmajam. Lai nodrošinātu, ka, izmantojot fosilo kurināmo elektroenerģijas ražošanā un rūpniecībā, tiek ievērotas prasības, kas saistītas ar klimata pārmaiņu mazināšanu, plaši un visā Eiropā būtu jāievieš CO 2 uztveršana un uzglabāšana (CCS). PRIMES scenāriji paredz, ka, pamatojoties uz pašreizējām rīcībpolitikām, līdz 2020. gadam tiks transportēts aptuveni 36 Mt (miljoni tonnu) CO2, bet līdz 2030. gadam — jau 50-272 Mt[42], jo plašāk tiks izmantota CCS.

Kā liecina analīze, ko veikusi KEMA un Londonas Impēriskā koledža, balstoties uz PRIMES atsauces scenāriju, elektroenerģijas ražošanas jaudas 2020. gadā varētu būt pietiekamas, lai apmierinātu maksimālo pieprasījumu praktiski visās dalībvalstīs, neraugoties uz to, ka plašāk tiks ražota atjaunojamā elektroenerģija no mainīgiem avotiem (2. karte un 3. karte[43]). Tomēr, lai gan šādā gadījumā dalībvalstīm nebūtu jāimportē elektroenerģija, lai garantētu apgādes drošību, 27 Eiropas valstu elektroenerģijas sistēmu ciešāka integrācija ļautu ievērojami samazināt cenas un palielināt kopējo efektivitāti, jo mazināsies izmaksas, lai sabalansētu piedāvājumu un pieprasījumu jebkurā brīdī.

[pic] 2. karte. Konstantās jaudas attiecība pret maksimālo pieprasījumu 2020. g., PRIMES atsauces scenārijs | [pic] 3. karte. Kopējās jaudas attiecība pret maksimālo pieprasījumu 2020. g., PRIMES atsauces scenārijs |

Tas, kā attīstīsies elektroenerģijas pārobežu tirdzniecība, redzams 4. un 5. kartē[44]. No PRIMES atsauces scenārija izriet, ka līdz 2020. gadam vairumā dalībvalstu pašreizējās elektroenerģijas importa un eksporta tendences nemainīsies.

[pic] 4. karte. Neto imports/eksports ziemā (no oktobra līdz martam) 2020. g., PRIMES atsauces scenārijs | [pic] 5. karte. Neto imports/eksports vasarā (no aprīļa līdz septembrim) 2020. g., PRIMES atsauces scenārijs |

Rezultātā varētu rasties kartē attēlotās vajadzības pēc starpsavienojumu jaudas starp dalībvalstīm, balstoties uz pašreizējā Eiropas elektrotīkla optimizāciju, kā aprakstīts ENTSO-E Tīklu attīstības desmitgades plānā [45] (6. karte). Tomēr jāievēro, ka šo vajadzību aprēķins ir balstīts uz vienkāršotiem pieņēmumiem, tāpēc uzskatāms vien par indikatīvu[46]. Rezultāti būtu krietni atšķirīgi, ja Eiropas enerģētikas sistēmas optimizācijas pamatā būtu no jauna projektēts, pilnībā integrēts Eiropas tīkls, nevis pašreizējie nacionālie elektroenerģijas tīkli.

[pic]

6. karte. Vajadzības pēc starpsavienojumu jaudas 2020. g., MW[47], PRIMES atsauces scenārijs

(avots: (KEMA un Londonas Impēriskā koledža)

3. ELEKTROENERģIJAS, GāZES UN NAFTAS PRIORITāRIE KORIDORI

3.1. Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam.

3.1.1. Jūras energotīkls ziemeļu jūrās

2008. gadā sagatavotajā Otrajā stratēģiskajā enerģētikas pārskatā minēts, ka ir nepieciešama koordinēta stratēģija attiecībā uz jūras energotīkla izveidi: „(..) Jāsagatavo Ziemeļjūras vēja enerģijas tīkla projekts, kas savstarpēji savienotu Eiropas ziemeļrietumu daļas nacionālos elektrotīklus un pievienotu tīklam vairākus plānotos jūras vēja parkus .”[48] 2009. gada decembrī deviņas ES dalībvalstis un Norvēģija[49] parakstīja politisku deklarāciju par ziemeļu jūru piekrastes tīkla iniciatīvu (NSCOGI) ar mērķi koordinēt jūras vēja enerģijas ražošanas un infrastruktūras attīstību ziemeļu jūrās. Šajās deviņās ES dalībvalstīs koncentrēsies aptuveni 90 % no visiem jūras vēja enerģijas projektiem ES. Kā liecina šo valstu rīcības plāni atjaunojamo energoresursu jomā, prognozē, ka 2020. gadā uzstādītā jauda sasniegs 38,2 GW (1,7 GW — citi atjaunojamās enerģijas veidi, ko iegūst jūrā), bet saražotais enerģijas daudzums — 132 TW[50]. Minētajās deviņās valstīs 18 % no atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas varētu veidot tieši jūras vēja enerģija.

Lietišķie pētījumi liecina, ka jūras energotīkla plānošanu un izbūvi ziemeļu jūrās var optimizēt tikai ar stingri reģionālu pieeju. Salīdzinājumā ar radiālajiem savienojumiem pievilcīgs risinājums gadījumos, kad attālums no krasta ir lielāks un iekārtas ir sakoncentrētas vienā zonā, varētu būt vēja parku sakopošana puduros[51]. Valstīs, kas atbilst šiem nosacījumiem (piemēram, Vācijā), jūras vēja parku pieslēguma izmaksas varētu samazināties pat par 30 %. Visā Ziemeļjūras reģionā kopumā izmaksu samazinājums līdz 2030. gadam varētu sasniegt teju 20 %[52]. Lai šādi izmaksu samazinājumi kļūtu par īstenību, katrā ziņā ir nepieciešams, lai jūras vēja enerģētikas projekti tiktu gan rūpīgāk plānoti un koordinēti, gan ģeogrāfiski ciešāk izvietoti, balstoties uz pārrobežu koordināciju. Tas dos iespēju izmantot priekšrocības, ko dod vēja parku savienošana un pārrobežu starpsavienojumi[53], ja pieslēguma jauda ir pienācīgi kalibrēta un tādējādi tīrā bilance ir pozitīva. Jūras vēja enerģētikas attīstība spēcīgi iespaidos nepieciešamību pēc sauszemes tīklu nostiprināšanas un paplašināšanas, jo īpaši Centrālaustrumeiropā (kā uzsvērts arī 3. prioritātē) 7. kartē redzama iespējamā jūras vēja energotīkla koncepcija, kas izstrādāta pētījuma "Offshore Grid" ietvaros[54].

[pic]

7. karte. Iespējamā koncepcija jūras energotīklam ziemeļu jūrās un Baltijas jūrā ("kombinētās pieejas scenārijs"; pārvades līnijas: esošās (sarkanas), plānotās (zaļas), pasūtītās (rozā) un saskaņā ar "OffshoreGrid" pētījumu nepieciešamās papildu līnijas (zilas)).

Pašreizējie jūras vēja enerģētikas plāni dažās dalībvalstīs liecina, ka būtiska attīstība ziemeļu jūrās norisināsies pie vairāku dalībvalstu teritoriālo ūdeņu robežām vai pāri tām, kas nozīmē, ka rodas Eiropas mērogā risināmi plānošanas un regulējuma jautājumi[55]. Jāuzlabo Eiropas sauszemes energotīkls, lai būtu iespējams elektroenerģiju pārvadīt uz lielākajiem patēriņa centriem iekšzemē. Tomēr ENTSO-E Tīklu attīstības desmitgades plānā nav iekļauts pienācīgs novērtējums par to, kāda infrastruktūra vajadzīga, lai pieslēgtu gaidāmās jaunās jūras vēja enerģijas ražošanas jaudas. ENTSO-E ir apņēmies plāna otrajā izdevumā (ko plānots publicēt 2012. gadā) šo steidzami risināmo jautājumu iztirzāt sīkāk.

Dalībvalstis izmanto vai plāno izmantot dažādas pieejas jūras vēja energotīkla attīstīšanai. Vairumā dalībvalstu (Vācijā, Dānijā, Francijā, Zviedrijā, Īrijā) uzdevums paplašināt sauszemes energotīklu jūrā ir uzticēts nacionālajiem PSO. Apvienotā Karaliste līdz šim ir izvēlējusies rīkot atsevišķu konkursu par katra jūras vēja parka pieslēgumu[56]. Beļģijā un Nīderlandē par energotīkla tīkla attīstību pašlaik atbild vēja parka veidotājs. Turklāt pašreizējais valstu regulējums veicina tikai divpunktu pieslēgumus, kas vēja parkus savieno ar pieslēguma punktu uz sauszemes, ar mērķi samazināt katra projekta pieslēguma izmaksas. Pašlaik valstu regulējums neaptver vēja parku puduru pieslēgumus caur centrālo platformu, ar to saistīto nepieciešamību nodrošināt lielākas jaudas un ar to saistītos tehnoloģiskos riskus. Visbeidzot, nenotiek pārrobežu optimizācija, lai atvieglotu elektroenerģijas tirdzniecību starp divām vai vairākām dalībvalstīm.

Rezultātā netiek izmantotas izdevības, ko paver reģionālā pieeja integrētai jūras un sauszemes infrastruktūras izbūvei un sinerģija ar starptautisko elektroenerģijas tirdzniecību. Ilgtermiņā tas var novest pie neoptimāliem un dārgākiem risinājumiem.

Citas problēmas, kas stājas ceļā jūras energotīklu izveidei, ir saistītas ar atļauju piešķiršanu un tirgus koncepciju. Tāpat kā citu infrastruktūras projektu gadījumā atļaujas piešķiršanas procedūras bieži vien ir nesaskaņotas pat vienā valstī. Ja projekts aptver vairāku dalībvalstu teritoriju, tas var ievērojami sarežģīt visu procesu un krietni paildzināt īstenošanu. Turklāt jūras enerģētikas projektu īstenošanu un patiesi vienota Eiropas jūras energotīkla izveidi var kavēt šādi faktori: elektroenerģijas tirgu nepietiekama integrācija, tas, ka pieslēguma režīmi un valsts atbalsta shēmas nav pienācīgi pielāgotas atjaunojamās enerģijas ražošanai jūrā, un tas, ka nav tirgus noteikumu, kas būtu pielāgoti tādām elektroenerģijas sistēmām, kuras balstītas uz mainīgākiem atjaunojamās enerģijas avotiem.

Plānojot turpmāko jūras vēja enerģētikas attīstību un nepieciešamo jūras un sauszemes energotīkla infrastruktūru, ir vajadzīga koordinācija starp dalībvalstīm, valstu regulatoriem, pārvades sistēmu operatoriem un Eiropas Komisiju. Jūras teritoriālā plānošana un jūras vēja un okeānu enerģijas attīstības zonu noteikšana var sekmēt attīstību un atvieglot lēmumu pieņemšanu šajā nozarē.

Ieteikumi

Dalībvalstis, izveidodamas NSCOGI, ir iedibinājušas strukturētu reģionālo sadarbību[57]. Lai gan ļoti svarīga ir dalībvalstu gatavība iesaistīties koordinētā energotīkla veidošanā, ar to nepietiek — ir pienācis laiks šo apņēmību pārvērst konkrētos darbos, lai tā kļūtu par galveno virzītājspēku, veidojot energotīklu ziemeļu jūrās. Ievērojot šajā paziņojumā izklāstīto stratēģiju, ar minēto iniciatīvu ir jāizveido funkcionējoša struktūra, kurā pienācīgi iesaistītas ieinteresētās personas, un jānosprauž darba plāns ar konkrētiem termiņiem un mērķiem saistībā ar energotīkla konfigurāciju un integrāciju, tirgus un regulatīviem jautājumiem un plānošanas un atļauju piešķiršanas procedūrām.

Pēc NSCOGI norādījumiem gan valstu PSO, gan ENTSO-E nākamajā Tīklu attīstības desmitgades plānā jāizstrādā dažādi energotīkla konfigurācijas varianti. Izstrādājot variantus, jāaplūko tādi aspekti kā plānošana, būvniecība un ekspluatācija, ar infrastruktūru saistītās izmaksas un dažādu variantu plusi un mīnusi. PSO jo īpaši jāizskata, kā norisinās plānotā vēja parku izveide, lai apzinātu iespējas izveidot centrālo platformu savienojumus un starpsavienojumus, kas nepieciešami elektroenerģijas tirdzniecībai; vērā jāņem arī iespējamā attīstība nākotnē. Regulatoriem, kad tie dod piekrišanu jaunu jūras pārvades līniju izbūvei, ir jāizvērtē vispārējās attīstības stratēģijas un reģionālie un ilgtermiņa ieguvumi. Jāizskata iespējas pārskatīt un salāgot regulējumu, tostarp aptverot tādus aspektus kā jūras pārvades aktīvu izmantošana, piekļuve pārvadei, maksas iekasēšana par pārvadi, balansēšanas noteikumi un palīgpakalpojumi.

3.1.2. Starpsavienojumi Dienvidrietumeiropā

Francijā, Itālijā, Portugālē un Spānijā nākamajā desmitgadē tiks uzstādītas ievērojamas jaudas elektroenerģijas ražošanai no mainīgiem atjaunojamiem energoavotiem. Tajā pašā laikā Pireneju pussalas elektrotīkli ir teju izolēti. Starpsavienojumi starp Franciju un Spāniju jau tagad cieš no nepietiekamas jaudas — starp abām valstīm ir tikai četras savienojuma līnijas (divas 220 kV līnijas un divas 400 kV līnijas), no kurām pēdējā izbūvēta 1982. gadā. Visās pastāvīgi novērojama pārslodze.[58] Plānots, ka jauna 400 kV līnija Austrumpirenejos būs gatava ekspluatācijai līdz 2014. gadam un palielinās starpsavienojumu jaudu no 1400 MW līdz 2800 MW, taču arī pēc tam pārslodze pilnībā neizzudīs[59].

Turklāt šīm valstīm ir izšķirīga loma, lai varētu izveidot savienojumus ar Ziemeļāfriku; šie savienojumi ar laiku varētu iegūt aizvien lielāku nozīmi, jo Ziemeļāfrikā ir milzīgs saules enerģijas potenciāls.

Līdz 2020. gadam rietumos un austrumos varētu uzstādīt aptuveni 10 GW atjaunojamās enerģijas ražošanas jaudas, no kuras gandrīz 60 % būtu saules enerģija, bet 40 % — vēja enerģija[60]. Tomēr pašlaik starp Āfriku un Eiropu ir tikai viens starpsavienojums (starp Maroku un Spāniju) ar 1400 MW jaudu, kuru nākamajos gados varētu palielināt līdz 2100 MW. Pašlaik tiek plānots 1000 MW līdzstrāvas zemūdens kabelis starp Tunisiju un Itāliju, kura ekspluatācija varētu sākties līdz 2017. gadam. Esošo un jauno starpsavienojumu izmantošana izvirzīs jaunas problēmas vidējā termiņā (pēc 2020. gada) — kā nodrošināt to saderību ar Eiropas un Ziemeļāfrikas tīklu attīstību gan no jaudas, gan regulējuma viedokļa. Jebkādi citi savienojumi realizējami tikai kombinācijā ar piesardzības pasākumiem, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzes risku, kura cēlonis ir elektroenerģijas importa pieaugums.

Ieteikumi

Lai nodrošinātu jauno jaudu (galvenokārt no atjaunojamiem energoresursiem) integrēšanu Dienvidrietumeiropā un saražotās elektroenerģijas pārvadi uz citām kontinenta daļām, līdz 2020. gadam ir jāveic šādi pasākumi:

- reģionā jāizveido pienācīgi starpsavienojumi un esošie nacionālie tīkli jāpielāgo šiem jaunajiem projektiem. Līdz 2020.gadam būs nepieciešama vismaz 4000 MW liela starpsavienojumu jauda starp Pireneju pussalu un Franciju. Attiecīgo projektu izbūvē vislielākā uzmanība pievēršama tam, kā tos pieņem sabiedrība un kāda ir ieinteresēto aprindu nostāja;

- attiecībā uz savienojumiem ar trešām valstīm ir jāizveido savienojumi starp Itāliju un Enerģētikas kopienas dalībvalstīm (jo īpaši ar Melnkalni, kā arī Albāniju un Horvātiju), ir jārealizē Tunisijas-Itālijas starpsavienojums, jāpaplašina Spānijas-Marokas starpsavienojums, vajadzības gadījumā jānostiprina dienvidu-dienvidu starpsavienojumi Ziemeļāfrikas kaimiņvalstīs (tostarp jāuzlabo šīs infrastruktūras pārvaldības efektivitāte) un jāizstrādā priekšpētījumi par papildu ziemeļu-dienvidu starpsavienojumiem pēc 2020. gada.

3.1.3. Savienojumi Centrālaustrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā

Jaunajām ražošanas jaudām domāti savienojumi ir sarežģīts uzdevums Centrāleiropā un Austrumeiropā. Piemēram, prognozē, ka tikai Polijā vien līdz 2015. gadam saražos 3,5 GW, bet līdz 2020. gadam — līdz 8 GW[61].

Tajā pašā laikā Vācijā pēdējā laikā ir būtiski mainījušās elektroenerģijas plūsmas. Sauszemes vēja enerģijas ražošanas jauda (2009. gada beigās — 25 GW) un jūras vēja spēkstacijas, kā arī jaunbūvētas konvencionālās spēkstacijas galvenokārt koncentrētas valsts ziemeļos un ziemeļaustrumos, turpretī lielākais pieprasījuma pieaugums vērojams valsts dienvidos; tas palielina attālumu starp elektroenerģijas ražošanas vietu un slodzes centriem vai balansēšanas iekārtām (piem., hidroakumulācijas elektrostacijām). Tāpēc ir nepieciešamas milzīgas jaudas elektroenerģijas pārvadei no ziemeļiem uz dienvidiem, pilnā mērā ņemot vērā energotīkla attīstību ziemeļu jūrās un to krastos, kā izklāstīts 3.1.1. prioritātē. Tā kā pašreizējā starpsavienojumu nepietiekamība iespaido kaimiņu energotīklus, īpaši Austrumeiropā, tas, vai izdosies atrisināt šo problēmu, ir atkarīgs no tā, vai tiks izmantota koordinēta reģionāla pieeja.

Dienvidaustrumeiropā pārvades tīkls, salīdzinot ar pārējo kontinentu, nav sevišķi blīvs. Tajā pašā laikā visam šim reģionam (ieskaitot Enerģētikas kopienas valstis) ir liels hidroenerģijas ražošanas potenciāls nākotnē. Ir jānodrošina savienojumu un starpsavienojumu jauda papildus saražotās elektroenerģijas pārvadei, lai palielinātu elektroenerģijas plūsmas gan Dienvidaustrumeiropas valstu starpā, gan starp tām un Centrāleiropu. Sinhronās zonas paplašināšana no Grieķijas (un vēlāk Bulgārijas) līdz Turcijai nozīmē, ka būs papildus jānostiprina energotīkli šajās valstīs. Ukraina un Moldova ir paudušas interesi pievienoties Eiropas kontinentālajiem, savstarpēji savienotajiem elektrotīkliem, tātad ilgākā termiņā būs jāizvērtē turpmākas paplašināšanas iespējas.

Ieteikumi

Lai nodrošinātu saražotās elektroenerģijas pienācīgu pārvadi un pieslēgumus, jo īpaši Ziemeļvācijā, un labāku Dienvidaustrumeiropas elektrotīklu integrāciju, līdz 2020. gadam ir jāveic tālāk minētie pasākumi, kuri jo sevišķi būtu jāatbalsta Centrālaustrumeiropas valstīm, tādējādi paplašinot sadarbību, kura jau ir iedibināta gāzes nozarē:

- jāizveido pienācīgi starpsavienojumi, jo īpaši Vācijā un Polijā, lai jaunās ražošanas jaudas (tostarp no atjaunojamiem energoresursiem) Ziemeļjūrā vai tās tuvumā savienotu ar pieprasījuma centriem Dienvidvācijā un hidroakumulācijas elektrostacijām, ko plānots būvēt Austrijā un Šveicē, tajā pašā laikā neatstājot novārtā jaunās ražošanas jaudas austrumu valstīs. Kad tiks izveidoti jauni starpsavienojumi Baltijas valstīs (jo īpaši Polijas-Lietuvas starpsavienojums, sk. turpmāk), nozīmīgas kļūs jaunas starpsavienojumu līnijas starp Vāciju un Poliju; tā kā palielināsies paralēlās plūsmas ziemeļu - dienvidu virzienā, vidējā termiņā (pēc 2020. gada) būs jāpalielina pārrobežu savienojumu jauda starp Slovākiju, Ungāriju un Austriju. Lai palielinātu pārrobežu savienojumu jaudu Centrāleiropā, ir jāinvestē iekšējo tīklu efektivizēšanā, lai samazinātu pārslodzes;

- ir jāpalielina pārvades jaudas starp Dienvidaustrumeiropas valstīm, tostarp valstīm, kas parakstījušas Enerģētikas kopienas līgumu, lai tās varētu ciešāk integrēt Centrāleiropas elektroenerģijas tirgos.

Sadarbība īstenojama, paplašinot kopīgo darbu, kas jau norit Centrālaustrumeiropā gāzes nozarē.

3.1.4. Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojumu plāna pabeigšana elektroenerģijas nozarē

Pēc tam, kad Baltijas jūras reģiona dalībvalstis noslēdza vienošanos, 2008. gada oktobrī tika izveidota Komisijas vadīta augsta līmeņa grupa (ALG) Baltijas starpsavienojumu lietās. Tajā darbojas Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Somija, Vācija un Zviedrija, kā arī Norvēģija novērotāja statusā. ALG 2009. gada jūnijā nāca klajā ar Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojuma plānu (BETSP) — tas ir visaptverošs rīcības plāns, kas veltīts enerģētikas starpsavienojumiem un tirgus uzlabojumiem Baltijas jūras reģionā (gan gāzes, gan elektroenerģijas nozarē). Galvenais mērķis ir pārvarēt Baltijas valstu relatīvo „enerģētisko izolētību" un tās integrēt plašākā ES enerģijas tirgū. BETSP ir lielisks piemērs sekmīgai reģionālajai sadarbībai. No šīs ierosmes īstenošanā gūtās pieredzes varēs mācīties citas reģionālās sadarbības struktūras.

Lai padarītu investīcijas pievilcīgas un iespējamas, bija jālikvidē iekšējā tirgus šķēršļi. Proti, bija jāsalāgo regulējums, lai liktu pamatus taisnīgam izmaksu un ieguvumu aprēķinam, tādējādi orientējoties uz principu „ieguvējs maksā”. Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai nepārprotami bija faktors, kas sekmēja infrastruktūras projektu laicīgu īstenošanu. Tas bija stimuls bez kavēšanās vienoties par vēl neatrisinātajiem jautājumiem. Satvaru energoinfrastruktūras politikai nodrošina arī ES stratēģija Baltijas jūras reģionam. Stratēģijā ierosināts pašlaik pieejamo finansējumu no struktūrfondiem un citiem fondiem novirzīt jomām, kas stratēģijā minētas kā prioritāras.

Baltijas jūras reģiona ieinteresētās aprindas uzskata, ka šī ierosme ir izrādījusies sekmīga, pateicoties vairākiem faktoriem: 1) politisks atbalsts ierosmei, tās projektiem un pasākumiem; 2) augsta līmeņa Komisijas iesaistīšanās kā organizatorei un pat virzošajam spēkam; 3) visu reģiona ieinteresēto personu (ministrijas, regulatori un PSO) iesaistīšanās darbā no sākuma līdz beigām, lai īstenotu nospraustās infrastruktūras prioritātes.

Neraugoties uz līdzšinējām sekmēm, joprojām ir jāvelta pūles, lai BETSP īstenotu pilnībā — Komisija un augsta līmeņa grupai pastāvīgi jāuzrauga, kā sokas ar plāna īstenošanu, lai laikā tiktu īstenoti norunātie pasākumi.

Jo īpaši atbalsts ir vajadzīgs nozīmīgākajiem un līdz ar to sarežģītākajiem pārrobežu projektiem, proti, „LitPolLink” (savienojums starp Poliju un Lietuvu), kam ir izšķirīga nozīme, lai Baltijas tirgu integrētu ES, un kam ir iecelts ES koordinators.

3.2. Diversificēta gāzapgāde pilnībā starpsavienotā un elastīgā ES gāzes tīklā

3.2.1. Dienvidu koridors

Augošā Eiropas atkarība no ievestā kurināmā sevišķi spilgti atklājas gāzes nozarē. Dienvidu koridors būs ceturtā lielā gāzapgādes diversifikācijas ass Eiropā — pēc tam, kad būs izbūvēts Ziemeļu koridors no Norvēģijas, Austrumu koridors no Krievijas, Vidusjūras koridors no Āfrikas, neskaitot apgādi ar sašķidrinātu dabasgāzi. Piegādes avotu diversifikācija parasti kāpina konkurenci un tādējādi sekmē tirgus attīstību. Tajā pašā laikā tā stiprina apgādes drošību: kā zināms, 2009. gada janvāra gāzes krīzē vissmagāk cieta tās valstis, kas paļāvās uz vienu vienīgu gāzes importa avotu. Tomēr bieži vien gāzes ražotāji un — monopoltirgos — vēsturiskie tirgus dalībnieki pretojas diversifikācijai. Lai izveidotu Dienvidu koridoru, ir vajadzīga cieša sadarbība gan starp vairākām dalībvalstīm, gan Eiropas līmenī, jo nevienai atsevišķai valstij nav nepieciešamības pakāpeniski palielināt gāzes piegādes tādā mērā, lai attaisnotos investīcijas cauruļvadu infrastruktūrā. Tāpēc Eiropas Savienībai ir jārīkojas, lai veicinātu diversifikāciju un nodrošinātu sabiedrisko labumu — apgādes drošību —, proti, tai jāsaved kopā dalībvalstis un uzņēmumi, lai sasniegtu kritisko masu. Tas ir ES Dienvidu gāzes koridora stratēģijas pamatprincips. Šī koridora nozīmība uzsvērta Komisijas 2008. gada novembrī sagatavotajā Otrajā stratēģiskajā enerģētikas pārskatā, kuru Eiropadome apstiprināja 2009. gada martā.

Dienvidu koridora mērķis ir nodrošināt tiešu savienojumu starp ES gāzes tirgu un pasaulē lielākajiem gāzes krājumiem (Kaspijas jūras/ Tuvo austrumu baseins), ko lēš aptuveni 90,6 triljonu m3 apmērā (salīdzinājumam — Krievijas pierādītās rezerves ir 44,2 triljoni m3)[62]. Turklāt ģeogrāfiski šīs gāzes atradnes atrodas pat tuvāk nekā nozīmīgākās Krievijas iegulas (8. karte).

Nozīmīgākās potenciālās piegādātājas ir Azerbaidžāna, Turkmenistāna un Irāka; taču, ja to ļaus politiskā situācija, piegādes no citām reģiona valstīm varētu būt vēl viens nozīmīgs apgādes avots Eiropas Savienībai. Nozīmīgākā tranzītvalsts ir Turcija; pārējie tranzīta ceļu ved caur Melno jūru un Vidusjūras austrumdaļu. Koridora stratēģiskais mērķis ir izveidot piegādes ceļu uz ES, kas līdz 2020. gadam varētu apmierināt aptuveni 10-20 % no pieprasījuma pēc gāzes Eiropas Savienībā — tas ir aptuveni 45-90 miljardi m3 gadā.

Izstrādājot Dienvidu koridora stratēģiju, tika izvirzīts šāds taktiskais mērķis: Komisijai un dalībvalstīm jāstrādā ar gāzes ražotājvalstīm un valstīm, kam ir stratēģiska nozīme ogļūdeņražu transportā uz ES, lai bez kavēšanās panāktu stingru visu pušu apņemšanos nodrošināt gāzes piegādes un izbūvēt gāzes transportēšanas infrastruktūru (cauruļvadi, sašķidrinātas un saspiestas dabasgāzes pārvadājumi), kas nepieciešama visās projekta stadijās.

[pic]

8. karte. Attālumu salīdzinājums starp galvenajiem ES gāzapgādes avotiem un patēriņa centriem

Lai Dienvidu koridora projektu izdotos realizēt, visgrūtākais uzdevums ir nodrošināt, ka visi koridora elementi (gāzes resursi, transporta infrastruktūra un attiecīgie nolīgumi) ir pieejami īstajā laikā, turklāt ir pietiekami vērienīgi. Līdzšinējā darbība šajā sfērā bijusi sekmīga. Pateicoties Komisijas finansiālajam atbalstam (EEPR un/vai TEN-E programmas) un lieliem cauruļvadu uzņēmumu pūliņiem, vairāki konkrēti transportēšanas projekti („Nabucco", “ITGI”, “TAP” un “White Stream”) jau ir izstrādes stadijā, un pašlaik tiek pētīti vairāki citi varianti. „Nabucco” līdzīgi kā projektam "Poseidon” (Itālijas un Grieķijas zemūdens starpsavienojums, kas ir daļa no „ITGI” projekta), ir piešķirts daļējs atbrīvojums no noteikuma par piekļuves nodrošināšanu trešām personām (t.s. „22. panta izņēmums”). Turklāt 2009. gada jūlijā tika parakstīts starpvaldību nolīgums par "Nabucco", ar ko iedibināta tiesiska noteiktība un noteikumi gāzes transportēšanai caur Turciju un radīts precedents transportēšanas režīmu tālākai paplašināšanai.

Galvenais nākotnes uzdevums ir nodrošināt, ka gāzes ražotājvalstis ir gatavas uzsākt tiešu gāzes eksportu uz Eiropu; dažkārt tas nozīmē, ka ģeopolitisko apstākļu dēļ tās uzņemas lielu politisku risku. Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm, kas iesaistītas Dienvidu koridora projektā, ir atkārtoti jāapliecina apņemšanās veidot ilgtermiņa attiecības ar gāzes ražotājvalstīm reģionā un palīdzēt tām iedibināt ciešākus sakarus ar ES.

Dienvidu gāzes koridora cauruļvada projektam par labu nāk arī tas, ka pašlaik tiek izskatīti varianti, kā uz Eiropu nogādāt lielus papildu daudzumus sašķidrinātās dabasgāzes (SDG), jo īpaši no Tuvajiem Austrumiem (Persijas līča un Ēģiptes). Šīs ieceres pirmais posms ir izbūvēt SDG pieņēmējpunktus Eiropā (un tos pievienot plašākam tīklam). Turklāt paredzams, ka pakāpeniski nostiprināsies sadarbība ar gāzes ražotājvalstīm tādās jomās kā enerģētikas politikas izstrāde un ilgtermiņa investīciju plāni, kam ir izšķirīga nozīme SDG nozarē.

3.2.2. Ziemeļu-dienvidu gāzes starpsavienojumi Austrumeiropā

Ziemeļu-dienvidu dabasgāzes starpsavienojumu stratēģiskā koncepcija ir savienot Baltijas jūras reģionu (ieskaitot Poliju) ar Adrijas un Egejas jūrām un pēc tam ar Melno jūru; savienojums aptvertu ES dalībvalstis Poliju, Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un, iespējams, Austriju, kā arī Horvātiju. Tas nodrošinātu elastību visam Centrālaustrumeiropas reģionam, lai varētu izveidot stabilu un nevainojami funkcionējošu iekšējo tirgu un veicināt konkurenci. Ilgtermiņā šajā integrācijas procesā nāksies iesaistīt trešās valstis, kas ir pievienojušās Enerģētikas kopienas līgumam. Integrēts tirgus nozīmē, ka būs nodrošināts pieprasījums[63] un varēs piesaistīt piegādātājus, lai vislietderīgāk izmantotu esošo un jauno importēšanas infrastruktūru, piemēram, jaunas SDG regazifikācijas rūpnīcas un Dienvidu koridora projektus. Tādējādi Centrālaustrumeiropas reģionu mazāk apdraudētu piegāžu pārtraukšana pa Krievijas–Ukrainas–Baltkrievijas cauruļvadu.

Centrālaustrumeiropas reģionam ir viens galvenais piegādātājs; pašreizējie lineārie (no austrumiem uz rietumiem) un izolētie tīkli ir pagātnes mantojums. Lai gan gāzes imports no Krievijas veido tikai 18 % no ES-15 valstu patēriņa, jaunajās dalībvalstīs šis rādītājs sasniedz 60 % (2008. gada dati). “Gazprom” nodrošina lauvas tiesu gāzes importa reģionā (Polija: 70 %, Slovākija: 100 %, Ungārija: 80 %, atsevišķas Rietumbalkānu valstis: 100 %).

Reģions nešķiet pievilcīgs investoriem vai ražotājiem, cita starpā tādu iemeslu dēļ kā izolēti un mazi tirgi, kuros valda monopols, ilgtermiņa piegāžu līgumi un kļūmīgs regulējums. Vienota regulējuma un saskaņotas pieejas trūkums attiecībā uz trūkstošajiem starpsavienojumiem apdraud jaunas investīcijas un kavē jaunu konkurentu ienākšanu tirgū. Turklāt bažas rada apgādes drošība, bez tam šajā reģionā ir koncentrējušās investīcijas, kas nepieciešamas, lai ievērotu infrastruktūras standartus, kurus nosaka Gāzes piegādes drošības regula. Visbeidzot, daudzi iedzīvotāji samērā lielu ienākumu daļu tērē par enerģiju, un tas ir cēlonis enerģētiskajai nabadzībai.

Paplašinātās Višegradas grupas deklarācijā[64] pausta nepārprotama reģiona valstu apņemšanās risināt šīs problēmas. Balstoties uz BETSP pieredzi un deklarācijas parakstītāju jau paveikto darbu, augsta līmeņa grupai (ALG), kuras izveide ierosināta paziņojumā, jāsagatavo visaptverošs rīcības plāns starpsavienojumu būvei un tirgus integrācijas pabeigšanai. ALG šajā darbā palīdzētu darba grupas, kas pievēršas konkrētiem projektiem, piekļuvei tirgum un tarifiem. Darbā jāņem vērā pieredze, kas gūta, īstenojot Jaunas Eiropas pārvades sistēmas (NETS) iniciatīvu[65].

3.2.3. Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojumu plāna pabeigšana gāzes nozarē

Lai gan ar elektroenerģiju saistīto projektu īstenošana BETSP ietvaros jau krietni pavirzījusies uz priekšu, gāzes nozarē nav daudz sasniegts kopš 2009. gada jūnija, kad rīcības plānu apstiprināja astoņu ES dalībvalstu vadītāji un Komisijas priekšsēdētājs Ž.M.Barrozu. Līdz šim ALG izdevies sagatavot tikai garu projektu sarakstu, kuriem nepieciešamās investīciju izmaksas ir nesamērīgi augstas, ja ņem vērā reģiona gāzes tirgus lielumu. Nav panākta vienošanās par pasākumiem iekšējā tirgū. Gāzes sektorā pašlaik atspoguļojas tas, ka BETSP ir orientēts divos virzienos: Austrumbaltijas un Rietumbaltijas reģionā.

Austrumbaltijas reģionā (Lietuva, Latvija, Igaunija un Somija) ir nekavējoties jārīkojas, lai garantētu apgādes drošību, izveidojot savienojumu ar pārējo ES teritoriju. Tajā pašā laikā Somijai, Igaunijai un Latvijai ir piešķirtas atkāpes attiecībā uz tirgus atvēršanu saskaņā ar iekšējā tirgus trešo tiesību aktu paketi, kamēr to tirgi ir izolēti. Šī atkāpe vairs nebūs spēkā, kad to infrastruktūra būs integrēta pārējā ES, piemēram, ar Lietuvas un Polijas gāzes starpsavienojumu. Lai gan gāzes patēriņš visās trijās Baltijas valstīs un Somijā kopā ir tikai aptuveni 10 miljardi m3 gadā, visa patērētā gāze tiek ievesta no Krievijas. No kopējās piegādātās primārās enerģijas Krievijas gāze sastāda 13 % Somijā, 15 % Igaunijā un aptuveni 30 % Latvijā un Lietuvā, lai gan ES vidējais rādītājs ir aptuveni 6,5 %. Galvenajam piegādātājam arīdzan pieder kontrolpaketes visu četru valstu PSO uzņēmumos. Bez tam arī Polijas atkarība no Krievijas gāzes ir ļoti liela. Tas nozīmē, ka tirgū ir maza interese par ieguldījumiem jaunā infrastruktūrā. Ir panākta vienošanās par nepieciešamās infrastruktūras minimumu, un ievērojams sasniegums šajā jomā ir pašlaik notiekošais dialogs (ko politiski atbalsta abas puses) starp uzņēmumiem, kas iesaistīti Polijas un Lietuvas gāzes savienojuma veidošanā. Ar SDG darba grupu notiek pārrunas par reģionālu SDG termināli.

Rietumbaltijā darba grupas uzdevums ir rast veidus, kā aizstāt piegādi no Dānijas gāzes atradnēm, kas no 2015. gada sāks izsīkt, un kā uzlabot apgādes drošību Dānijā, Zviedrijā un Polijā. Rīcības plānu sagatavos līdz 2010. gada beigām. Abas darba grupas pievēršas arī regulējuma radītiem šķēršļiem un tādu vienotu principu apzināšanai, kas pavērtu iespējas reģionālām investīcijām.

Reģionālā sadarbība ir ārkārtīgi nozīmīga, tāpēc tā nedrīkst pavājināties, lai varētu īstenot tādus projektus kā Polijas un Lietuvas starpsavienojums, reģionālais SDG terminālis un cauruļvads, kas savieno Norvēģiju un Dāniju un, iespējams, Zviedriju un Poliju. Izvirzītos mērķus — tirgus atvēršanu un labāku gāzapgādes drošību — ir iespējams sasniegt ar mazākiem tēriņiem, ja rīkojas reģionālā, nevis vienas valsts mērogā. Tāpat dalībvalstīm pastāvīgi ir nepieciešams Komisijas atbalsts, lai virzītu BETSP procesu. Visbeidzot, ir jārod risinājumi, lai pārrautu apburto loku, ko var raksturot ar vārdiem: "Ja nav tirgus, tad nav stimula investēt infrastruktūrā, bet bez infrastruktūras tirgus nevar izveidoties”.

3.2.4. Ziemeļu-dienvidu koridors Rietumeiropā

Ziemeļu-dienvidu dabasgāzes starpsavienojumu stratēģiskā koncepcija Rietumeiropā (t.i., no Pireneju pussalas un Itālijas uz Ziemeļrietumeiropu) ir uzlabot starpsavienojumus Vidusjūras reģionā un tādējādi arī piegādes no Āfrikas un starpsavienojumus ar ziemeļu piegādes koridoru, ko izmanto piegādēm no Norvēģijas un Krievijas. Iekšējā tirgū vēl aizvien pastāv infrastruktūras vājās vietas, kas kavē brīvu gāzes plūsmu reģionā, piemēram, ir maz starpsavienojumu ar Pireneju pussalu, kas liedz pilnībā izmantot labi attīstīto gāzes importa infrastruktūru Pireneju pussalā. Spānijas-Francijas ass ir prioritāte jau vairāk nekā 10 gadus, taču vēl aizvien nav pabeigta. Tiesa, pēdējos gados darbs noritējis sekmīgāk, jo ir labāk salāgots valstu regulējums (tas par prioritāti izvirzīts arī Dienvidu-rietumu reģionālajā gāzes iniciatīvā) un aktīvi iesaistījusies Eiropas Komisija. Par nepareizu tirgus darbību un starpsavienojumu trūkumu liecina arī tas, ka Itālijas vairumtirgū cenas pastāvīgi ir augstākas nekā kaimiņvalstu tirgos.

Tā kā šajā reģionā sevišķi lielu nozīmi iegūs elektroenerģijas ražošana no mainīgajiem avotiem, ir jāuzlabo gāzes sistēmas veiktspēja īstermiņā, lai varētu apmierināt vajadzības pēc papildu elastības, kas vajadzīga elektroapgādes sabalansēšanai.

Ir jāapzina, kādas šajā reģionā ir infrastruktūras vājākās vietas, kas traucē iekšējā tirgus pareizu darbību un konkurenci, un ieinteresētajām aprindām, dalībvalstīm, valstu regulatoriem un PSO ir kopīgi jāstrādā, lai sekmētu to novēršanu. Otrkārt, integrēta analīze, kas aptver gan elektroenerģijas, gan gāzes sistēmu un kurā ņemti vērā gan ražošanas, gan pārvades aspekti, ļautu izvērtēt nepieciešamību pēc elastības gāzes nozarē un apzināt projektus, kuru mērķis ir nodrošināt rezerves elektroenerģijas ražošanai no mainīgiem avotiem.

3.3. Naftapgādes drošība

Atšķirībā no gāzes un elektroenerģijas naftas transports netiek regulēts. Tas nozīmē, ka nav noteikumu, piemēram, par peļņas normu vai trešo pušu piekļuvi jauniem ieguldījumiem infrastruktūrā. Naftas uzņēmumu galvenais uzdevums ir nodrošināt nepārtrauktas piegādes. Tomēr ir vairāki aspekti, kurus nav iespējams atrisināt tikai ar komerciāliem nolīgumiem un kam jāpievērš uzmanība politiskā līmenī; šie jautājumi galvenokārt ir saistīti ar brīvu piekļuvi cauruļvadiem, pa kuriem naftu nogādā uz ES, bet kas atrodas trešās valstīs (jo īpaši Baltkrievijā, Horvātijā un Ukrainā).

Austrumeiropas jēlnaftas cauruļvadu tīkls (cauruļvada "Draudzība" paplašinājums) tika iecerēts un izbūvēts aukstā kara laikā, un tolaik tas nebija savienots ar rietumu tīklu. Tāpēc nepietiek savienojumu starp Rietumeiropas cauruļvadu tīklu un Austrumeiropas infrastruktūru. Tas nozīmē, ka iespējas izmantot citus cauruļvadus, lai no Rietumeiropas valstīm piegādātu jēlnaftas vai naftas produktus Centrālaustrumeiropai, ir ierobežotas. Gadījumā, ja ilgstoši aprautos piegādes pa cauruļvada „Draudzība” sistēmu (pašreizējā izmantotā jauda ir 64 miljoni t gadā), šo ierobežojumu dēļ ievērojami palielinātos tankkuģu satiksme ekoloģiski jutīgajā Baltijas jūrā[66], Melnajā jūrā un ļoti noslogotajā Bosfora šaurumā un Dardaneļu šaurumā[67], kas savukārt palielinātu avāriju un naftas izplūšanas risku. Kas attiecas uz Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu[68] Lietuvā, lai būtu iespējams nodrošināt alternatīvus piegādes ceļus, ik gadus pa Baltijas jūru uz Būtiņģes naftas termināli būtu jānogādā aptuveni 5,5 līdz 9,5 milj.t. naftas.

Nesen veikts pētījums[69] liecina, ka iespējamie pretpasākumi piegāžu traucējumiem ietver: 1) izbūvēt Švehatas- Bratislavas cauruļvadu starp Austriju un Slovākiju; 2) uzlabot „Adria” cauruļvadu, kas savieno Omišaljas naftas termināli Adrijas jūras krastā Horvātijā ar Ungāriju un Slovākiju; 3) uzlabot Odesas-Brodu cauruļvadu Ukrainā (savieno Melnās jūras naftas termināli ar "Draudzības" dienvidu atzaru pie Brodiem) un īstenot tā plānoto paplašināšanu uz Poliju (Brodi-Adamova). Šie projekti nodrošinātu alternatīvu piegādes jaudu attiecīgi vismaz 3,5, 13,5 un 33 milj. t. gadā. Stāvokli uzlabotu arī Eiropas naftas cauruļvada izveide, kas savienotu Melnās jūras gāzes krājumus ar Alpu cauruļvadu un kura paredzētā jauda būtu 1,2-1,8 milj. barelu dienā.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ prioritāte ir piesaistīt privātās investīcijas iespējamiem alternatīviem infrastruktūras objektiem, lai nodrošinātu naftapgādes drošību valstīs bez jūras robežas un samazinātu naftas pārvadājumus pa jūru, tādējādi samazinot arī apdraudējumu videi. Tas nebūt nenozīmē, ka katrā ziņā jāizbūvē jauna cauruļvadu infrastruktūra. Apgādes drošību sekmētu arī transportēšanas jaudas palielināšana vietās, kur tā ir nepietiekama, un/vai iespējas izmantot reversās plūsmas.

3.4. Viedo tīklu tehnoloģiju ieviešana

Viedie tīkli[70] ir energotīkli, kas spēj rentabli pielāgoties visu tiem pieslēgto lietotāju uzvedības un rīcības modeļiem. Šie tīkli maina elektrotīkla ekspluatācijas (pārvades un sadales) paradigmu un pašreizējos ražošanas un patēriņa modeļus. Pateicoties digitālo tehnoloģiju un divvirzienu saziņas sistēmas integrācijai, viedie tīkli izveido tiešu un mijiedarbīgu saikni starp patērētājiem, citiem tīkla lietotājiem un enerģijas piegādātājiem. Tie dod patērētājiem iespēju tieši kontrolēt un vadīt savu individuālo patēriņu, jo īpaši tad, ja tarifi ir diferencēti atkarībā no lietošanas laika, kas savukārt ir spēcīgs stimuls enerģijas efektīvai izmantošanai. Savukārt uzņēmumiem ir iespēja uzlabot un mērķtiecīgi virzīt tīklu pārvaldību, palielinot tīkla drošību un samazinot izmaksas. Viedo tīklu tehnoloģijas ir nepieciešamas, lai varētu rentabli pāriet uz tādu energosistēmu, kas rada minimālas CO2 emisijas, jo šīs tehnoloģijas dod iespēju pārvaldīt lielus apjomus atjaunojamās enerģijas, kas ražota gan jūrā, gan uz sauszemes, un vienlaikus garantēt sistēmas pieejamību konvencionālajai elektroenerģijas ražošanai un energosistēmas adekvātumu. Visbeidzot, viedo tīklu tehnoloģijas, tostarp viedo skaitītāju izmantošana, nostiprina mazumtirgu darbību, kas patērētājiem paver patiesas izvēles iespējas, jo gan energouzņēmumi, gan IST uzņēmumi var izstrādāt jaunus un inovatīvus energopakalpojumus.

Daudzās valstīs ir izstrādāti viedo energotīklu projekti (ieskaitot viedo skaitītāju uzstādīšanu): Austrijā, Beļģijā, Francijā, Dānijā, Vācijā, Somijā, Itālijā, Nīderlandē, Portugālē, Zviedrijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē[71]. Itālijā un Zviedrijā viedos skaitītājus jau izmanto visi patērētāji.

"Bio Intelligence" 2008. gada pētījumā[72] secināts, ka viedie tīkli ES enerģētikas nozares ikgadējo primārās enerģijas patēriņu līdz 2020. gadam varētu samazināt par teju 9 %, kas ļaus ietaupīt līdz 148 TWh elektroenerģijas jeb gandrīz 7,5 miljardus euro gadā (rēķinot pēc vidējām cenām 2010. gadā). Nozares aplēses par individuālo patēriņu liecina, ka vidējā mājsaimniecībā elektroenerģijas patēriņš varētu samazināties par 9 % elektroenerģijas, bet gāzes — par 14 % gāzes, kas ļautu ietaupīt aptuveni 200 euro gadā[73].

Komisija viedo tīklu izstrādi un izveidi veicina, sniegdama finansiālu atbalstu pētniecībai un izstrādei. SET plāna Eiropas energotīklu iniciatīvu (EEGI), kuras īstenošana uzsākta 2010. gada jūnijā, izstrādāja elektroenerģijas sadales un pārvades tīklu operatoru darba grupa ar Komisijas atbalstu; šīs iniciatīvas mērķis ir turpināt pilnveidot viedo tīklu tehniskos aspektus. Tā dos iespēju konsolidēt viedo tīklu izveidē gūto pieredzi, īstenojot lielmēroga demonstrējumus un veicinot pētniecību, izstrādi un inovācijas viedo tīklu tehnoloģiju sfērā. Tā arī rosinās plašāku viedo tīklu ieviešanu, jo iniciatīva izveidota, lai risinātu problēmas, kuras sagādā tehnoloģiju integrācija sistēmas līmenī, pievilcība lietotāju acīs, ekonomiski ierobežojumi un regulējums.

Līdztekus šim "tehnoloģiju grūdienam" ir vērojams arī tirgus pieprasījums pēc viedo tīklu ieviešanas visā Eiropā, pateicoties 2009. gadā pieņemtajam trešajam iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktu kopumam, kurā dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt viedo uzskaites sistēmu plašu ieviešanu līdz 2020. gadam[74]. Turklāt direktīvā par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem[75] viedie skaitītāji minēti kā viens no galvenajiem faktoriem energoefektivitātes uzlabošanai. Atjaunojamo energoresursu direktīvā[76] viedie tīkli apskatīti kā līdzeklis, lai panāktu, ka tīklā ieplūst aizvien vairāk atjaunojamās enerģijas, un noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums izbūvēt pārvades un tīklu infrastruktūru, lai sasniegtu šo mērķi. Šīs direktīvas ir galvenais politikas stūrakmens un tiesiskais regulējums, uz kura balstīsies turpmākie pasākumi, lai veicinātu viedo tīklu izstrādi un izbūvi.

Lai nodrošinātu, ka viedo tīklu un viedo skaitītāju ieviešana norit tā, ka tiek sekmēta patiesa konkurence mazumtirgū, integrēta enerģijas lielražošana no atjaunojamiem avotiem un uzlabota energoefektivitāte, izveidojot atvērtu energopakalpojumu tirgu, Komisija 2009. gada novembrī izveidoja viedo tīklu darba grupu, kurā darbojas aptuveni 25 Eiropas asociācijas, kas pārstāv visas ieinteresētās aprindas. Grupas uzdevums ir konsultēt Komisiju par ES līmeņa politiku un regulējumu un koordinēt pirmos soļus ceļā uz viedo tīklu ieviešanu saskaņā ar trešā tiesību aktu kopuma noteikumiem. Darba grupas sākotnējo darbu vada trīs ekspertu grupas[77], kas risina šādus jautājumus: 1) viedo tīklu un viedo skaitītāju funkcionālās iespējas; 2) regulatīvi ieteikumi par datu drošību, apstrādi un aizsardzību; 3) viedo tīklu ieviešanā iesaistīto dalībnieku uzdevumi un atbildība.

Neraugoties uz gaidāmajiem ieguvumiem no viedajiem tīkliem un minētajiem politikas pasākumiem, pāreja uz viedajiem tīkliem un skaitītājiem nenotiek tik ātri, cik vajadzētu, lai sasniegtu ES mērķus enerģētikas un klimata jomā.

Tas, cik sekmīgi izdosies ieviest viedos tīklus, būs atkarīgs ne tikai no jaunām tehnoloģijām un tīklu gatavības tās ieviest, bet arī no paraugpraksē balstīta regulējuma, kas atvieglos to ieviešanu, jo aptvers gan tirgus problēmas (tostarp iespaidu uz konkurenci), gan pārmaiņas nozarē (t.i., nozares kodeksus vai regulējumu) un to, kā patērētāji lieto enerģiju. Galvenais uzdevums ir izveidot piemērotāko regulējumu nevainojami funkcionējošam energopakalpojumu tirgum. Tālab ir nepieciešams iedibināt sadarbību starp visdažādākajiem tirgus dalībniekiem (ražotāji, tīklu operatori, enerģijas mazumtirgotāji, energopakalpojumu uzņēmumi, informācijas un sakaru tehnoloģiju uzņēmumi, patērētāji, ierīču ražotāji). Regulējumam arī jānodrošina, ka tirgus dalībnieki var brīvi piekļūt operatīvajai informācijai un apmainīties ar to, un, iespējams, jāpievēršas arī tarifu noteikšanas jautājumiem, lai dotu tīklu operatoriem pienācīgu stimulu investēt viedajās tehnoloģijās. Valstu regulatoriem ir ļoti nozīmīga loma, jo tie apstiprina tarifus, kas ir pamatā investīcijām viedajos tīklos un, iespējams, skaitītājos. Ja netiks izstrādāts taisnīgs izmaksu sadalījuma modelis un rasts pareizais līdzsvars starp īstermiņa ieguldījumu izmaksām un peļņu ilgtermiņā, tīkla operatoriem var būt maza vēlme uzņemties lielus nākotnes ieguldījumus.

Lai nodrošinātu sadarbspēju, ir vajadzīgi skaidri (atklāti) viedo tīklu un skaitītāju standarti, kuros iztirzāti galvenie tehnoloģiskie sarežģījumi un kas dod iespēju sekmīgai visu tīkla lietotāju integrācijai, tajā pašā laikā nodrošinot lielu sistēmas drošumu un elektroenerģijas apgādes kvalitāti. Tā kā pašlaik vērojami ļoti dažādi un savstarpēji pat pretrunīgi mēģinājumi izstrādāt pasaules standartus, ja tirgus dalībnieki balstītos tikai uz vienu konkrētu (Eiropas) tehnoloģisko risinājumu un tajā investētu, iznākumā var veidoties balasta izmaksas. Tāpēc Komisija 2009. gadā attiecīgās Eiropas standartizācijas iestādes pilnvaroja izstrādāt viedo skaitītāju standartus. 2011. gada sākumā Komisija šīm standartizācijas iestādēm uzticēs pārskatīt attiecīgos standartus un izstrādāt jaunus standartus viedajiem tīkliem. Lai nodrošinātu risinājumu saderību, ļoti svarīga ir starptautiska sadarbība.

Vēl viens sarežģīts uzdevums ir pārliecināt patērētājus par viedo tīklu priekšrocībām un iegūt patērētāju uzticību. Kamēr elektroenerģijas cenas nav elastīgas, nav verificēti vispārējie ieguvumi no viedajiem tīkliem un nav novērsts datu ļaunprātīgas izmantošanas risks[78], varētu būt grūti pārvarēt patērētāju atturību, ņemot vērā, ka, lai pilnībā izmantotu ieguvumus no viedajām tehnoloģijām, ir vajadzīgs gan laiks, gan ieradumu maiņa.

Nevar nepieminēt arī to, ka vēl viena samērā būtiska problēma tāda, ka, iespējams, trūkst prasmīgu darbinieku, kas varētu strādāt pie sarežģītas viedo tīklu sistēmas ekspluatācijas.

Pāreja uz viedajiem tīkliem ir komplekss jautājums, un nebūs reāli uzreiz pāriet no esošā tīkla uz viedajiem tīkliem. Sekmīga pāreja prasa precīzi izskaitļotu sadarbību starp visām ieinteresētajām pusēm, lai rastu pareizus un rentablus risinājumus, izvairītos no divkārša darba un izmantotu pastāvošās sinerģijas. Lai palielinātu sabiedrības izpratni un atsaucību un iemantotu patērētāju atbalstu, ir objektīvi jāapspriež un rūpīgi jāizskaidro viedo tīklu ieviešanas izmaksas un ieguvumi; tas panākams, aktīvi iesaistot patērētājus, mazos un vidējos uzņēmumus un publiskās iestādes.

Ieteikumi

Lai īstenotu šādu pieeju un atrisinātu apzinātās problēmas, ieteicami šādi galvenie pasākumi.

- Specifiski tiesību akti. Kā izklāstīts paziņojumā, Komisija izvērtēs, vai viedo tīklu ieviešanai ir nepieciešamas vēl citas likumdošanas iniciatīvas saskaņā ar iekšējā enerģijas tirgus trešā tiesību aktu kopuma noteikumiem. Novērtējumā tiks ņemti vērā šādi mērķi: i) nodrošināt pienācīgu brīvu piekļuvi operatīvajai informācijai un tās apmaiņai starp tirgus dalībniekiem un to fiziskajām saskarnēm; ii) izveidot labi funkcionējošu energopakalpojumu tirgu; un iii) dot pietiekamus stimulus tīklu operatoriem investēt viedajiem tīkliem paredzētajās viedajās tehnoloģijās. Pamatojoties uz šo analīzi, galīgo lēmumu par specifiskiem tiesību aktiem attiecībā uz viedajiem tīkliem pieņems 2011. gada pirmajā pusē.

- Standarti un savstarpējā izmantojamība. Darba grupa ir definējusi sešus pakalpojumus un aptuveni 30 funkcionālās iespējas attiecībā uz viedajiem tīkliem. Darba grupa un CEN/CENELEC/ETSI viedo tīklu standartu apvienotā darba grupa līdz 2010. gada beigām sagatavos kopīgu analīzi par to, kā noris Eiropas standartizācijas process attiecībā uz viedo tīklu tehnoloģijām, un nospraudīs virzienus turpmākam darbam šajā jomā. Līdz 2011. gada sākumam Komisija piešķirs standartu izstrādes pilnvaras attiecīgām Eiropas standartizācijas organizācijām, lai tās izstrādātu viedo tīklu standartus un nodrošinātu sadarbspēju un saderību ar standartiem, ko pašlaik izstrādā citviet pasaulē.

- Datu aizsardzība. Balstoties uz darba grupas paveikto, Komisija ciešā sadarbībā ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju izvērtēs, vai ir nepieciešami papildu datu aizsardzības pasākumi un kādi ir dažādu dalībnieku pienākumi un atbildība attiecībā uz piekļuvi datiem, īpašumtiesībām uz datiem un apstrādi (īpašumtiesības, iegūšana īpašumā un piekļuve, tiesības ar datiem iepazīties un tiesības tos mainīt u.tml.), un vajadzības gadījumā nāks klajā ar attiecīgiem regulējuma priekšlikumiem un/vai vadlīnijām.

- Ieguldījumi infrastruktūrā. Var gaidīt, ka lielu daļu investīciju, kas nepieciešamas viedo tīklu ieviešanai, sagādās tīklu operatori (īpaši sadales līmenī) un privāti uzņēmumi, ievērojot valsts regulatoru norādījumus. Ja līdzekļu nepietiek, risinājums varētu būt publiskā un privātā sektora partnerības. Ja peļņa no ieguldījumiem ir pārlieku maza, bet ir acīmredzami, ka projekts ir sabiedrības interesēs, jābūt iespējai izmantot publisko finansējumu. Komisija rosinās dalībvalstis izveidot fondus viedo tīklu ieviešanas atbalstam. Komisija arī izvērtēs iespēju piešķirt īpašu atbalstu viedajām tehnoloģijām saskaņā ar paziņojumā minēto politiku un projekta atbalsta programmu un izveidot inovatīvus finansēšanas instrumentus, kas orientēti un viedo tīklu tehnoloģiju strauju ieviešanu pārvades un sadales tīklos.

- Demonstrējumu, pētniecības un izstrādes un inovāciju projekti. Saskaņā ar iepriekš izklāstīto nostādni par investīcijām infrastruktūrā ir nepieciešama skaidra Eiropas pētniecības un izstrādes un demonstrējumu politika, lai kāpinātu investīcijas un paātrinātu pāreju uz viedajiem tīkliem, balstoties uz EEGI un viedajiem tīkliem veltītiem pasākumiem, ko īsteno Eiropas Enerģētikas pētniecības alianse, kura orientējas uz ilgtermiņa pētniecību. Īpaša uzmanība pievēršana inovācijām elektroenerģijas sistēmā kombinācijā ar pētniecību un izstrādi elektrotehnoloģiju jomā (kabeļi, transformatori u.c) un informācijas un sakaru tehnoloģiju jomā (vadības sistēmas, sakari u.c.). Ierosinātajiem pasākumiem jāaptver arī tādi aspekti kā patērētāju uzvedība, atsaucība un praktiski šķēršļi tehnoloģiju ieviešanai. Dalībvalstīm un Komisijai jāveicina pētniecības un izstrādes un demonstrējumu projekti; tas var izpausties, piemēram, kā publiskā sektora atbalsts kombinācijā ar regulējumā iestrādātiem stimuliem, lai EEGI varētu uzsākt iecerētos projektus, kā plānots, neraugoties uz pašreizējo smago finansiālo stāvokli ES. Šis darbs ir cieši koordinējams ar pasākumiem, kas paziņojumā ierosināti Eiropas elektroenerģijas maģistrāļu jomā.Lai nodrošinātu pašreizējo demonstrējumu/izmēģinājuma projektu un to rezultātu pilnīgu pārredzamību un arī nākotnes tiesiskā regulējuma izstrādes pārredzamību, Komisija varētu izveidot platformu, kas pavērtu iespējas izplatīt paraugpraksi un pieredzi saistībā ar viedo tīklu praktisku ieviešanu Eiropā un koordinēt dažādas pieejas, lai varētu veidoties sinerģijas. SET plāna informācijas sistēmā, ko pārvalda Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (JRC), ir ietverta monitoringa sistēma, ko varētu izmantot kā izejas punktu.

- Jaunu prasmju popularizēšana. Lai mazinātu plaisu starp mazkvalificētām un augstkvalificētām darbavietām, kuras iemesls ir prasības, ko izvirza viedā tīkla ieviešana, varētu izmantot pašlaik jau notiekošās iniciatīvas, piemēram, SET plāna mācību pasākumus, Eiropas Tehnoloģiju institūta izveidotās Zināšanu un inovācijas kopienas, Marijas Kirī vārdā nosauktos pasākumus[79], kā arī citus pasākumus, piemēram, iniciatīvu par jaunām iemaņām jaunām darbavietām. Tomēr dalībvalstīm būs jādomā, kā novērst iespējamas sevišķi negatīvas sociālas sekas un jāizveido programmas darbinieku pārapmācībai un jaunu prasmju apgūšanai.

4. Ilglaicīgu tīklu veidošana

4.1. Eiropas elektroenerģijas maģistrāles

Elektroenerģijas maģistrāle ir elektroenerģijas pārvades līnija, kurai ir daudz lielāka pārvades jauda nekā pašreizējiem augstsprieguma pārvades tīkliem — gan pēc pārvadītās elektroenerģijas apjoma, gan pēc attāluma, kurā elektroenerģiju var pārvadīt. Lai sasniegtu šādas lielas jaudas, būs jāizstrādā jaunas tehnoloģijas, jo īpaši tādas, lai būtu iespējama līdzstrāvas pārvade pie sprieguma, kas krietni pārsniedz 400 kV.

Laika posmā no 2020. līdz 2050. gadam būs jārod ilgtermiņa risinājums, lai atrisinātu galveno problēmu, ar ko sastapsies elektrotīkli: kā tikt galā ar pastāvīgi pieaugušo elektroenerģijas pārpalikumu, kas saražota no vēja ziemeļu jūrās un no atjaunojamiem avotiem Eiropas dienvidrietumos un dienvidaustrumos, kas nozīmē, ka jaunie elektroenerģijas ražošanas centri jāsavieno gan ar lielām uzkrāšanas iekārtām Ziemeļvalstīs un Alpos, gan ar pašreizējiem un nākotnes patēriņa centriem Centrāleiropā, gan ar pašreizējiem maiņstrāvas augstsprieguma tīkliem. Jauno maģistrāļu veidošanā jāņem vērā teritorijas, kurās jau pašlaik pastāv vai nākotnē var rasties pārpalikums (piemēram, Francija, Norvēģija vai Zviedrija), un tas, cik komplicēts ir pastāvošais Centrāleiropas ziemeļu-dienvidu pārvades koridors, pa kuru elektroenerģijas pārpalikumu no ziemeļiem cauri Dānijai un Vācijai nogādā uz Dienvidvāciju un Ziemeļitāliju, kur savukārt vērojams deficīts.

Lai gan nav īstas skaidrības par tehnoloģijām, nav šaubu, ka jelkāda iecerētā elektroenerģijas maģistrāļu sistēma būs jāveido pakāpeniski, nodrošinot maiņstrāvas/līdzstrāvas pieslēgumu savietojamību un to akceptēšanu uz vietas[80], pamatojoties uz citām prioritātēm, kas īstenojamas līdz 2020. gadam un aprakstītas 3.1. nodaļā, jo īpaši attiecībā uz jūras energotīkliem.

Šai maģistrāļu sistēmai tāpat jābūt sagatavotai iespējamiem pieslēgumiem austrumos un dienvidos aiz ES robežām, lai varētu pilnībā izmantot ievērojamo atjaunojamās enerģijas potenciālu šajos reģionos. Papildus jau esošajiem sinhronajiem savienojumiem ar Magrebu un Turciju ilgākā termiņā var būt nepieciešami savienojumi ar citām Vidusjūras reģiona un austrumu valstīm. Tāpēc varētu iecerēt dialogu ar Ziemeļāfrikas valstīm par tehniskajām un juridiskajām prasībām, lai izveidotu Vidusjūras elektroenerģijas infrastruktūru.

Lai gan aizvien skaidrāk apzināmies, ka nākotnē būs jāizveido Eiropas elektrotīkls, pagaidām nav skaidrs, kad tieši šāds tīkls kļūs nepieciešams un kas jādara, lai to izveidotu. Tāpēc katrā ziņā ir koordinēti jārīkojas ES līmenī, lai sāktu saskaņotu šī tīkla izveidi un mazinātu neskaidrības un riskus. Eiropas līmeņa koordinācija būs nepieciešama arī tālab, lai izstrādātu pienācīgu tiesisko, regulatīvo un organizatorisko satvaru šādās elektroenerģijas maģistrāļu sistēmas projektēšanai, plānošanai, būvniecībai un ekspluatācijai.

Šajā gadījumā jāņem vērā pašlaik notiekošais pētniecības un izstrādes darbs (īpaši saskaņā ar SET plāna Eiropas elektrotīkla iniciatīvu (EEGI) un Eiropas rūpniecības iniciatīvu vēja enerģijas jomā), lai pielāgotu esošās tehnoloģijas un izstrādātu jaunas tādās jomās kā pārvade, uzkrāšana un viedie tīkli. Šādā kontekstā būs nepieciešams integrēt iespējas ūdeņraža lielapjoma transportam un glabāšanai. Kombinācijā ar kurināmā elementiem, ūdeņradis ir sevišķi piemērots lietošanai transportā un decentralizētām iekārtām. Mājsaimniecībām paredzētu lietojumu komercializāciju var gaidīt pēc 2015. gada, bet ūdeņraža transportlīdzekļu komercializāciju — ap 2020. gadu[81].

Ieteikumi

Lai izveidotu ES elektroenerģijas maģistrāles, vispirms ir jāveic šādi svarīgi pasākumi.

- Saskaņā ar 2009. gada jūnijā notikušā Bukarestes foruma secinājumiem jau Florences forumā ir jāuzsāk mērķtiecīgs darbs pie elektroenerģijas maģistrālēm, lai strukturētu dažādu ieinteresēto pušu darbu pie elektroenerģijas maģistrāļu izveides. Darba organizācija būtu jāuzņemas Eiropas Komisijai un ENTSO-E, piesaistot visas ieinteresētās personas. Galvenā uzmanība jāpievērš vidēja termiņa un ilgtermiņa ražošanas attīstības scenārijiem, jāizvērtē Eiropas tīkla arhitektūras koncepcijas un projektēšanas varianti, jāanalizē ieviešanas sociālekonomiskās sekas un ietekme uz rūpniecības politiku un jāizstrādā piemērots juridiskais, regulatīvais un organizatoriskais satvars.

- Jākāpina pētniecības un izstrādes darbs, īpaši saskaņā ar SET plāna Eiropas elektrotīkla iniciatīvu (EEGI) un Eiropas rūpniecības iniciatīvu vēja enerģijas jomā, lai pielāgotu esošās tehnoloģijas un izstrādātu jaunas tādās jomās kā pārvade, uzkrāšana un viedie tīkli un veidotu nepieciešamos tīkla projektēšanas un plānošanas rīkus.

- ENTSO-E līdz 2013. gada vidum jāizstrādā modulārs attīstības plāns , lai pirmās elektroenerģijas maģistrāles varētu laist ekspluatācijā līdz 2020. gadam. Plānā jāparedz arī paplašināšana, lai atvieglotu atjaunojamās elektroenerģijas lielražošanas uzsākšanu ārpus ES robežām.

4.2. Eiropas CO 2 transportēšanas infrastruktūra

Iespējamās CO2 uzglabāšanas vietas Eiropā nav vienmērīgi izvietotas, tāpēc, lai panāktu ievērojamu Eiropas ekonomikas dekarbonizāciju pēc 2020. gada, būtu vajadzīgs Eiropā plaši izvērst oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu (CCS); savukārt tāpēc ir nepieciešams būvēt cauruļvadu infrastruktūru un attiecīgā gadījumā transportēšanas infrastruktūru, kas sniegtos pāri dalībvalstu robežām, ja valsts mērogā nav pietiekams CO2 uzglabāšanas potenciāls.

Atsevišķas CCS tehnoloģijas (uztveršana, transportēšana un glabāšana) ir jau apstiprinātas. Tomēr tās vēl nav integrētas un pārbaudītas rūpnieciskā mērogā, turklāt patlaban CCS nav komerciāli izdevīga. Līdz šim tehnoloģija ieviesta tikai nelielos objektos, kas bieži vien izveidoti vienas vai vairāku atsevišķu tehnoloģiju izolētai demonstrēšanai. Tajā pašā laikā valda vienprātība: lai šīm tehnoloģijām būtu patiešām liels iespaids uz emisiju samazināšanu un lai tās dotu iespēju īstenot klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus par „zemākām izmaksām", to dzīvotspēja plašā mērogā ir jāpierāda ap 2020. gadu.

Tālab 2007.gada pavasara Eiropadome nolēma atbalstīt ne vairāk kā 12 lielu CCS paraugražotņu izveidošanu Eiropā līdz 2015. gadam, lai palīdzētu tehnoloģijām kļūt komerciāli dzīvotspējīgām. Pašlaik tiek būvēti seši lieli CCS projekti, kuru mērķis ir demonstrēt tehnoloģijas izmantojamību elektroenerģijas ražošanā. To uzstādītā jauda būs vismaz 250 MW, un tie ietvers arī transportēšanas un uzglabāšanas elementus. Šos projektus līdzfinansē Komisija, kuras piešķirtie līdzekļi kopā sasniedz 1 miljardu euro. Vēl viens finansēšanas mehānisms ir iestrādāts emisiju tirdzniecības sistēmā un sāka darboties 2010. gada novembrī[82]. Turklāt Komisija atbalsta ar CCS saistītu pētniecību un izstrādi un ir izveidojusi zināšanu apmaiņas tīklu tiem, kas nodarbojas ar plaša mēroga CCS demonstrējumiem.

Kopīgais pētniecības centrs (JRC) 2010. gadā sagatavoja novērtējumu par nepieciešamajām investīcijām CO2 transportēšanas infrastruktūrā[83]. Balstoties uz PRIMES bāzes scenārija pieņēmumiem, pētījumā konstatēts, ka 2020. gadā 36 Mt CO2 tiks uztvertas un transportētas 6 ES dalībvalstīs. Attiecīgā CO2 transporta tīkla garums ir aptuveni 2000 km, un tajā jāiegulda 2,5 miljardi euro (9.karte). Gandrīz visi cauruļvadi plānoti tā, lai turpmākajos gados varētu transportēt lielākus CO2 daudzumus[84].

Pētījumā prognozē, ka 2030. gadā uztvertā CO2 daudzums būs pieaudzis līdz 272 Mt (10. karte). Daudzi agrāk uzbūvētie cauruļvadi jau darbojas ar pilnu noslodzi, un tiek būvēti jauni cauruļvadi, kurus pilnībā izmantos, jaudām pieaugot līdz 2050. gadam. CO2 transportēšanas tīkla garums nu jau sasniedz aptuveni 8800 km, un tam nepieciešamas kumulatīvas investīcijas 9,1 miljardu euro apmērā. Eiropā veidojas pirmie reģionālie tīkli ap pirmajiem demonstrējumu objektiem. JRC analīzē arī uzsvērts, cik noderīga būtu koordinācija Eiropas līmenī, ja Eiropa vēlas rast optimālu risinājumu CO2 transportēšanai, jo pētījuma rezultāti liecina, ka līdz 2030. gadam CO2 pārrobežu transportēšanā varētu iesaistīties pat 16 ES dalībvalstis.

[pic] | [pic] |

9. karte. CO2 tīkla infrastruktūra 2020. g., PRIMES bāzes scenārijs | 10. karte. CO2 tīkla infrastruktūra 2030. g., PRIMES bāzes scenārijs |

„Arup” 2010. gadā veica citu analīzi, galvenokārt pievēršoties tam, cik realizējama ir Eiropas mēroga CO2 infrastruktūra[85], ar mērķi, balstoties uz iepriekšnoteiktiem CO2 apjomiem, noteikt optimālo CO2 transportēšanas tīklu Eiropā un tā attīstību laika gaitā, apzināt piemērotas uzglabāšanas vietas un izstrādāt izmaksu samazināšanas pieeju. Pēc pašiem konservatīvākajiem aprēķiniem 2030. gadā 6900km garā tīklā tiks transportēti 50 Mt CO2. Pētījumā apgalvots: tā kā dažām valstīm nebūs uzglabāšanas jaudu, tikai pārrobežu tīkls ļaus plašāk ieviest CCS.

Šos secinājumus apstiprina ES pētījums „Geocapacity” (2009. g.) par CO2 ģeoloģiskās uzglabāšanas iespējām Eiropā[86]: nākotnes CO2 transportēšanas tīkls ir atkarīgs no tā, vai būs pieejamas glabātavas uz sauszemes un vai būs pieejamas un tiks radītas iespējas oglekļa dioksīdu uzglabāt jūrā — sāļūdeni saturošās ģeoloģiskās formācijās. Ņemot vērā sabiedrības informētības pakāpi par CO2 uzglabāšanu un CCS tehnoloģiju kā tādu, pētījumā ierosināts, ka priekšroka dodama uzglabāšanai sāļūdeni saturošās ģeoloģiskās formācijās jūrā. Pētījumā arī norādīts, ka pagaidām nav drošu ziņu par uzglabāšanas jaudu pieejamību, tāpēc vēl jāstrādā, lai pārliecinātos par patiesajām uzglabāšanas iespējām. Tomēr galvenais dzinējspēks CCS attīstībā tuvākajā nākotnē būs CO2 cena, kas ir ļoti nenoteikta un atkarīga no ETS attīstības. Tāpēc ikviena analīze, kurā ieskicēts iespējamais CO2 tīkls pēc 2020. gada, jāuzlūko ļoti piesardzīgi.

Visi pētījumi apliecina, ka CO2 tīkla attīstību Eiropā noteiks tas, vai ir pieejamas glabātavas, un tas, cik lielā mērā būs ieviesta CCS un cik koordinēti būs pasākumi tās attīstīšanai jau tagad. Veidojot integrētu cauruļvadu un pārvadājumu tīklu, kas sākotnēji plānots un uzbūvēts reģionālā vai valstu mērogā, turklāt ņemot vērā transportēšanas vajadzības no dažādiem CO2 avotiem, tiktu izmantoti apjomradītie ietaupījumi un būtu iespējams cauruļvada ekspluatācijas laikā vēl citus CO2 avotus pievienot piemērotām piesaistītājsistēmām[87]. Ilgākā perspektīvā šādus integrētus tīklus paplašinātu un savstarpēji savienotu, lai tie sasniegtu avotus un glabātavas visā Eiropā, līdzīgi, kā šodien notiek ar gāzes tīkliem.

Ieteikumi

Kad CCS kļūs komerciāli dzīvotspējīga, cauruļvadi un transportēšanas infrastruktūra, kas izbūvēta demonstrējumu projektu vajadzībām, kļūs par nākotnes ES tīkla svarīgākajiem punktiem. No svara ir šo sākotnēji sadrumstaloto infrastruktūru plānot tā, lai būtu iespējams nodrošināt savietojamību vēlāk. Jāņem vērā līdzšinējā pieredze sākotnēji sadrumstalotu tīklu integrācijā (piemēram, gāzes tīkli), lai izvairītos no tikpat darbietilpīga procesa, veidojot vienotos tirgus.

Jāturpina pētīt CO2 tīkla tehniskie un praktiskie aspekti un jārod vienots skatījums. Darba grupu ilgtspējīga fosilā kurināmā lietās, kas Berlīnes foruma ietvaros izveidota ieinteresēto personu dialogam, vajadzētu izmantot diskusijām par iespējamiem pasākumiem šajā jomā. Varētu izmantot CCS projektu tīklu, lai gūtu pieredzi no funkcionējošiem demonstrējumu projektiem. Tas savukārt ļaus izvērtēt, vai ir nepieciešama ES iesaistīšanās un kādā mērā.

Jāatbalsta arī reģionālā sadarbība, lai stimulētu puduru veidošanos, kas būtu nākotnes integrētā Eiropas tīkla pirmā fāze. Jau izveidotās atbalsta struktūras (tostarp CCS projektu tīkls un Informācijas apmaiņas grupa, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu) varētu pasteidzināt reģionālo puduru veidošanos. Cita starpā tas nozīmētu izveidot specializētas darba grupas un apmainīties ar informāciju par attiecīgo jautājumu CCS projektu tīkla ietvaros, iedibināt paraugprakses apmaiņu par atļauju piešķiršanu un pārrobežu sadarbību ar kompetentajām iestādēm Informācijas apmaiņas grupā. Komisija izmantos arī CCS jautājumiem veltītus starptautiskus forumus zināšanu apmaiņai par reģionāliem puduriem un centriem visā pasaulē.

Komisija turpinās darbu pie Eiropas CO2 infrastruktūras kartes, kas atvieglotu savlaicīgu infrastruktūras plānošanu, galvenokārt pievēršoties jautājumam par izmaksu lietderību. Svarīga šī uzdevuma daļa būs apzināt glabātavu atrašanās vietu, ietilpību un pieejamību, īpaši jūrā. Lai šādas kartēšanas rezultāti būtu salīdzināmi visā kontinentā un izmantojami optimāla tīkla projektēšanā, tiks strādāts pie vienotas glabātavas jaudas novērtēšanas metodikas. Lai nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz uzglabāšanu un CCS kā tādu, Komisija gatavojas publicēt Eiropas CO2 uzglabāšanas atlantu, lai vizuāli parādītu uzglabāšanas potenciālu.

[1] Prezidentvalsts secinājumi, Eiropadomes 2007. gada marta sanāksme.

[2] 30 %, ja ir atbilstoši apstākļi.

[3] COM(2010) 639.

[4] Stratēģija Eiropa 2020, COM(2010) 2020.

[5] Eiropadomes prezidentvalsts secinājumi, 2009. gada 19. un 20. marts, 7880/09.

[6] TEN-E pamatnostādnes un TEN finanšu regula. Skatīt TEN-E īstenošanas ziņojumu, 2007.-2009., COM(2010)203.

[7] Sīkāku informāciju skatīt pielikumā un ietekmes novērtējumā, kas pievienots šim paziņojumam.

[8] Lai to varētu plaši ieviest, ir jāizveido vērā ņemama ūdeņraža transportēšanas un uzglabāšanas infrastruktūra.

[9] Pamatojoties uz valstu rīcības plāniem atjaunojamo energoresursu jomā, ko Komisijai iesniedza 23 dalībvalstis.

[10] Skatīt regulu par gāzes piegādes drošību, (EK) Nr. 994/2010.

[11] Direktīva 2009/72/EK un 2009/73/EK, Regulas (EK) Nr. 713, (EK) Nr.714 un (EK) Nr. 715/2009.

[12] Regula (EK) Nr. 994/2010.

[13] Sabiedriska apspriešanās par Zaļo grāmatu "Ceļā uz drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu Eiropas enerģētikas tīklu", COM(2008)737.

[14] ENTSO-E Tīklu attīstības desmitgades plāns, 2010. gada jūnijs.

[15] Skatīt pievienoto ietekmes novērtējumu.

[16] PRIMES modeļa aprēķini.

[17] Skatīt pievienoto ietekmes novērtējumu.

[18] Skatīt pievienoto ietekmes novērtējumu.

[19] 500 projekti, ko minējuši valstu PSO, aptver visu ES, Norvēģiju, Šveici un Rietumbalkānus. Sarakstā nav iekļauti tie vietējie, reģionālie vai valsts līmeņa projekti, kurus neuzskata par būtiskiem Eiropas kontekstā.

[20] Paredzams, ka nākamajā Tīklu attīstības desmitgades plāna izdevumā, ko publicēs 2012. gadā, tiks izmantota lejupēja pieeja, pieņemot, ka tiks izpildītas 2020. gadam nospraustās juridiskās saistības par atjaunojamo enerģiju un emisiju samazinājumiem, lai varētu prognozēt norises pēc 2020. gada un novērst šos trūkumus.

[21] Tas nozīmē Ziemeļu jūru un ziemeļrietumu jūras.

[22] Lai gan ir ļoti ticami, ka šāds tīkls galu galā tiks izveidots, pamatojoties uz līdzstrāvas tehnoloģiju, tas jābūvē pakāpeniski, nodrošinot saderību ar pašreizējo maiņstrāvas tīklu.

[23] Projektu ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā ietekme tiks izvērtēta saskaņā ar vienoto metodi, kas minēta nākamajā nodaļā.

[24] Skatīt Budapeštas deklarāciju, V4+ Energoapgādes drošībai veltītā galotņu sanāksme 2010. gada 24. februārī.

[25] Skatīt pievienoto ietekmes novērtējumu.

[26] Jo īpaši saistībā ar attiecīgajiem ES vides tiesību aktiem.

[27] Skatīt piemērus www.reshare.nu.

[28] Sk., piemēram, "Guide to cost-benefit analysis of investment projects", 2008. gada jūlijs:

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/guides/cost/guide2008_en.pdf

[29] Skatīt Direktīvas 2009/72/EK 37. pantu un Direktīvas 2009/73/EK 41. pantu.

[30] Proti, Marguerite , aizdevuma garantijas instruments TEN-T plānam, riska dalīšanas finanšu mehānisms, Jessica , Jaspers .

[31] ES budžeta pārskats, ko pieņēma 2010. gada 19. oktobrī.

[32] http://ec.europa.eu/energy/observatory/trends_2030/doc/trends_to_2030_update_2009.pdf.

[33] Ja nav citu politikas pasākumu un saskaņā ar noteiktiem pieņēmumiem.

[34] http://ec.europa.eu/energy/observatory/trends_2030/doc/trends_to_2030_update_2009.pdf.

[35] Saskaņā ar šo scenāriju pieņem, ka divi saistošie mērķi (atjaunojamo energoresursu un emisiju samazināšanas jomā) ir sasniegti. Turpretī saskaņā ar PRIMES bāzes scenāriju pieņem, ka turpinās jau ieviestās rīcībpolitikas, bet šie mērķi nav sasniegti.

[36] Sīkāku analīzi par sekām sk. Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots Komisijas paziņojumam "Dažādu iespēju analīze, kā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par vairāk nekā 20 %, un oglekļa emisiju pārvirzes riska analīze", COM(2010) 265 galīgā redakcija. Papildinformācija un analīze, II daļa SEC(2010) 650.

[37] Zemākie rādītāji attiecas uz PRIMES atsauces scenāriju, bet augstākie izriet no „Eurogas” 2010. gada maijā publicētā Vides scenārija, kura pamatā ir „Eurogas” dalībnieku pēc lejupējiem principiem apkopotās aplēses.

[38] Ietekmes novērtējumu sk. http://ec.europa.eu/energy/security/gas/new_proposals_en.htm.

[39] Minētie rādītāji 2030. gadam ir attiecīgi 36% un 20%. Jāievēro, ka atsauces scenārijā nav ņemtas vērā iespējamās nākotnes rīcībpolitikas atjaunojamās enerģijas jomā, ko ES vai atsevišķās dalībvalstīs īstenos pēc 2020. gada.

[40] Austrija, Bulgārija, Čehija, Kipra, Vācija, Dānija, Grieķija, Spānija, Somija, Francija, Īrija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Zviedrija, Slovākija, Slovēnija un Apvienotā Karaliste.

[41] "Renewable Energy Projections as Published in the National Renewable Energy Action Plans of the European Member States", atjauninājums par 19 valstīm. L.W.M. Beurskens, M. Hekkenberg. Nīderlandes Energopētniecības centrs, Eiropas Vides aģentūra. 2010. gada 10. septembris. Ziņojums atrodams http://www.ecn.nl/docs/library/report/2010/e10069.pdf

[42] Saskaņā ar PRIMES atsauces scenāriju — 50 Mt, saskaņā ar PRIMES bāzes scenāriju — 272 Mt, ņemot vērā augstāku CO2 cenu.

[43] Kartēs redzamas jaudas rezerves, t.i., konstantās jaudas (atskaitot mainīgos atjaunojamos energoresursus) / visas jaudas (ieskaitot mainīgos atjaunojamos energoresursus) attiecība pret maksimālo elektroenerģijas pieprasījumu saskaņā ar KEMA un Londonas Impēriskās koledžas izstrādāto modeli, kurš aptver visas ES dalībvalstis, Norvēģiju un Šveici 2020. gadā, pamatojoties uz PRIMES atsauces scenāriju (avots: KEMA un Londonas Impēriskā koledža).

[44] Avots: KEMA un Londonas Impēriskā koledža.

[45] https://www.entsoe.eu/index.php?id=282.

[46] Londonas Impēriskās koledžas un KEMA tīklu modelī izmantota "smaguma centra" pieeja, proti, katras dalībvalsts elektrotīklu uzskata par vienu punktu, un tiek aprēķināta jauda pārvadei no šī punkta un uz to. Saistītajā investīciju modelī salīdzinātas izmaksas par tīklu paplašināšanu starp dalībvalstīm ar izmaksām, ko radīs investīcijas papildu ražošanas jaudā, balstoties uz pieņēmumiem par noteiktām ražošanas faktoru izmaksām, un uz šī pamata tiek izvērtēta izmaksu ziņā optimālā starpsavienojamības pakāpe starp dalībvalstīm.

[47] Skaidrības labad kartē nav norādītas šādas starpsavienojumu jaudas: Austrija-Šveice (470 MW); Beļģija-Luksemburga (1000 MW); Vācija-Luksemburga (980 MW); Norvēģija-Vācija(1400 MW); Šveice-Austrija (1200 MW).

[48] COM(2008) 781. Paziņojumā arīdzan uzsvērts, ka "[Ziemeļjūras vēja enerģijas tīklam] jākļūst par vienu no nākotnē paredzamā Eiropas mēroga tīkla elementiem. Plānā jānosaka piemērojamie pasākumi un laika grafiks, kā arī visas īpašās veicamās darbības. Tas jāizstrādā dalībvalstīm un iesaistītajiem reģionālajiem dalībniekiem, kā arī nepieciešamības gadījumā jāveicina ar rīcību Kopienas līmenī." Enerģētikas padomes 2009. gada 19. februāra secinājumos precizēts, ka plānam jāaptver Ziemeļjūra (ieskaitot Lamanša reģionu) un Īrijas jūra.

[49] NSCOGI piedalās Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Vācija, Francija, Dānija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Īrija un Norvēģija.

[50] Arī Īrija ir sagatavojusi gan bāzes scenāriju, gan vērienīgāku eksporta scenāriju. No eksporta scenārija izriet, ka šie skaitļi būtu šādi: uzstādītā jauda — vairāk nekā 40 GW jūras vēja enerģijai, 2,1 GW citiem atjaunojamiem enerģijas avotiem jūrā; saražotais enerģijas apjoms — 139 TWh 2020. gadā. Visā ES (ņemot vērā Īrijas bāzes scenāriju) uzstādītā jauda jūras vēja enerģijai 2020. gadā pārsniegtu 42 GW un ik gadus varētu saražot vairāk par 137 TWh elektroenerģijas.

[51] Pētījumā "Offshore grid", ko īstenoja "3E" ar partneriem un finansēja no programmas "Saprātīga enerģija Eiropai", pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi, secināts, ka radiāli tīkla savienojumi ir izdevīgi tad, ja attālums līdz pieslēgumpunktiem krastā nav lielāks par 50 km. Ja attālums no krasta pieslēgumpunkta ir lielāks (50–150 km), tas, kāda ir vēja parku koncentrācija zonā, ir noteicošais faktors, no kura atkarīgs, cik izdevīga ir sakopošana puduros. Ja uzstādītā jauda atrodas 20 km (atsevišķos gadījumos — 40 km) rādiusā no centrālās platformas un ja jauda nepārsniedz lielāko pieejamo augstsprieguma līdzstrāvas kabeļu jaudu, varētu būt izdevīgi veidot pudurus, izmantojot pieslēgumu centrālajai platformai. Ja attālums ir lielāks par 150 km, tipisks risinājums ir jūras energotīklu centrālās platformas. Sīkākas ziņas ir pieejamas www.offshoregrid.eu. Var uzskatīt, ka šie rezultāti ir apstiprinājušies arī dalībvalstu mērogā. Nīderlandē, apsverot jūras vēja enerģijas ražošanas ieviešanas otro posmu, izvēra, kādas priekšrocības būtu pudurošanai vai modulāram izvietojumam. Tā kā vēja parki ir nelieli un atrodas netālu no krasta, novērtējumā secināja, ka pašreizējā posmā pudurošana nav izmaksu ziņā lietderīgākā pieeja.

[52] Kā liecina "OffshoreGrid" pētījums, vērienīga jūras energotīklu infrastruktūras izbūve līdz 2020. gadam izmaksātu 32 miljardus euro, bet līdz 2030. gadam — 90 miljardus euro (ja būvē radiālos savienojumus). Ja izmanto pudurošanu, infrastruktūras izmaksas varētu samazināt līdz 75 miljardiem euro līdz 2030. gadam.

[53] Integrēta izbūve varētu virzīties divos virzienos. Ja vispirms izveido starpsavienojumu, tam vēlāk var pieslēgt vēja parkus. Ja vispirms izveido pieslēgumus vēja parkiem, tad vēlāk var izveidot starpsavienojumus starp centrālajām platformām, nevis būvēt jaunus starpsavienojumus no krasta uz krastu.

[54] Darba daļa D4.2 "Four Offshore Grid scenarios for the North and Baltic Sea" ("OffshoreGrid" pētījums, 2010. gada jūlijs). Vairāk informācijas sk. http://www.offshoregrid.eu/images/pdf/pr_pr100978_d4%202_20100728_final_secured.pdf.

[55] Jāizstrādā integrēti risinājumi: vai nu jākombinē jūras vēja spēkstaciju savienojumi ar tirdzniecības starpsavienojumiem ar citām valstīm, vai jāveido pārrobežu savienojumi, ja vēja spēkstacija atrodas vienas valsts teritoriālajos ūdeņos, bet pieslēgums tīklam ir citā valstī.

[56] Konkursos var piedalīties ikviens uzņēmums. Tādējādi jaunā tīkla izveide un ekspluatācija norisinās konkurences apstākļos.

[57] NSCOGI izmanto reģionālu pieeju, to virza iesaistītās dalībvalstis un tā balstās uz jau esošajiem darbiem un citām iniciatīvām. Tās dalībnieki ir nodomājuši vienoties par stratēģisku darba plānu, kas būs ietverts saprašanās memorandā, kuru plānots parakstīt līdz 2010. gada beigām.

[58] ENTSO-E Tīklu attīstības desmitgades plāns.

[59] Apvienošanās procesā, kura mērķis bija “Hidrocantábrico" iegāde 2002. gadā, “EDF-RTE” un “EDF” piedāvāja palielināt komerciālo starpsavienojumu jaudu (tolaik 1100 MW) par vismaz 2700 MW (Lieta Nr. COMP/M.2684 - EnBW / EDP / CAJASTUR / HIDROCANTÁBRICO – 2002. gada 19. marta lēmums).

[60] "Study on the Financing of Renewable Energy Investment in the Southern and Eastern Mediterranean Region", MWH galīgā ziņojuma projekts, 2010. gada augusts. Pētījumā apskatītas šādas valstis: Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Libāna, Maroka, Sīrija, Tunisija, Rietumkrasts/Gaza.

[61] ENTSO-E Tīklu attīstības desmitgades plāns.

[62] BP Statistical Review of World Energy, 2009. gada jūnijs.

[63] Tīrais pieprasījums pēc importa no astoņām valstīm lielākajā tirgū (Ungārijā) bija 8,56 Mtoe 2007. gadā (Eurostat), savukārt pieprasījums visos septiņos tirgos kopā bija 41 Mtoe, toties imports Vācijā bija aptuveni 62 Mtoe.

[64] Sk. deklarāciju, kas pieņemta Budapeštas V4+ Energoapgādes drošībai veltītajā galotņu sanāksmē, kura notika 2010. gada 24. februārī (http://www.visegradgroup.eu/). Deklarācijas nozīmē V4+ valstis ir Čehijas Republika, Ungārijas Republika, Slovākijas Republika un Polijas Republika (Višegradas grupas locekles), Austrijas Republika, Bosnija un Hercegovina, Bulgārijas Republika, Horvātijas Republika, Serbijas Republika, Slovēnijas Republika un Rumānija.

[65] Jaunas Eiropas pārvades sistēmas ( NETS ) mērķis ir sekmēt tāda efektīva un likvīda reģionālā gāzes tirgus veidošanos, kurā valda konkurence un kas palīdz nostiprināt apgādes drošību, izveidojot vienotu infrastruktūras platformu, lai izvērstu sadarbību/integrāciju reģionālo PSO vidū.

[66] Pasaules mērogā Baltijas jūra ir viena no jūrām ir visintensīvāko satiksmi — tajā notiek 15 % no visiem kravas pārvadājumiem pasaulē (3500-5000 kuģi mēnesī). Aptuveni 17-25 % šo kuģu ir tankkuģi, kas pārvadā aptuveni 170 milj.t. naftas gadā.

[67] Bosfora šaurums un Dardaneļu šaurums savieno Melno jūru ar Egejas jūru (caur Marmora jūru). Šaurākajā vietā platums ir mazāks par kilometru; līkumainības un intensīvās satiksmes dēļ (50 000 kuģu, t.sk. 5500 naftas tankkuģu gadā) tas ir viens no sarežģītākajiem un bīstamākajiem kuģojamiem ūdensceļiem pasaulē.

[68] 2006. gadā Krievijas cauruļvadu operators „Transņeft” konstatēja noplūdes no cauruļvada "Draudzība" un apturēja jēlnaftas piegādes uz Lietuvas Mažeiķu pārstrādes rūpnīcu, kas ir vienīgā šāda rūpnīca Baltijas valstīs. Kopš tā laika šis cauruļvada posms ir slēgts.

[69] "Technical Aspects of Variable Use of Oil Pipelines coming into the EU from Third Countries", ILF un Purvin & Gertz veikts pētījums pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma, 2010.

[70] ERGEG un Eiropas viedo tīklu darba grupa definē viedos tīklus kā elektrotīklus, kas spēj rentabli pielāgoties visu tiem pieslēgto lietotāju (ražotāji, patērētāji un tādi lietotāji, kas vienlaikus ir gan ražotāji, gan patērētāji) uzvedībai un rīcībai, lai nodrošinātu ekonomiski efektīvas, ilgtspējīgas elektrosistēmas, kurās ir mazi zudumi, bet kam piemīt augsta kvalitāte un raksturīga apgādes drošība un drošums. Vairāk informācijas sk. http://ec.europa.eu/energy/gas_electricity/smartgrids/taskforce_en.htm.

[71] Londonā 2009. gada septembrī notika ikgadējais Iedzīvotāju enerģētikas forums, kurā ERGEG nāca klajā ar ziņojumu; šajā ziņojumā var atrast jaunāko un pilnīgāko pārskatu par viedo skaitītāju ieviešanu Eiropā. Ziņojums atrodamshttp://ec.europa.eu/energy/gas_electricity/forum_citizen_energy_en.htm

[72] "Impacts of Information and Communication Technologies on Energy Efficiency", Bio Intelligence Service Final Report, 2008. gada septembris. Atbalsta Eiropas Komisijas ĢD INFSO.

[73] http://www.nuon.com/press/press-releases/20090713/index.jsp

[74] Direktīvas 2009/72/EK 1. pielikumā un Direktīvas 2009/73.EK 1. pielikumā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina viedo mēraparātu sistēmu ieviešana, kas palīdz sasniegt patērētāju aktīvu dalību piegādes tirgū. Dalībvalstis var šādu mēraparātu sistēmu ieviešanas ekonomisku izvērtējumu, kas jāsagatavo līdz 2012. gada 3. septembrim. Elektroenerģijas direktīva paredz — ja viedo skaitītāju izlaide tiek vērtēta pozitīvi, līdz 2020. gadam vismaz 80 % no patērētājiem jānodrošina ar viedo mēraparātu sistēmām.

[75] Direktīvas 2006/32/EK 3. pants.

[76] Direktīvas 2009/28/EK 16. pants.

[77] Viedo tīklu darba grupa — redzējums un darba programma:http://ec.europa.eu/energy/gas_electricity/smartgrids/doc/work_programme.pdf

[78] Nīderlandes parlamentā 2009. gadā noraidīja likumprojektu par viedo tīklu ieviešanu, jo bija bažas par datu aizsardzību.

[79] http://cordis.europa.eu/fp7/people/home_en.html

[80] Tas nozīmē, ka būs nepieciešamas daļēji pazemē izvietotas elektrolīnijas, bet ieguldījumu izmaksas pazemes kabeļiem ir vismaz 3-10 reizes augstākas nekā gaisa līnijām. Sk. "Feasibility and technical aspects of partial undergrounding of extra high voltage power transmission lines", ENTSO-E un Europacable kopīgi sagatavots dokuments, 2010. g. novembris.

[81] Tālab SET plāna ietvaros kopuzņēmums "Kurināmā elementi un ūdeņradis" līdz 2010. gada beigām uzsāks pirmo pētījumu par ES ūdeņraža infrastruktūras plānošanu, tādējādi sperot pirmos soļus komerciālai izmantošanai 2020. gada perspektīvā.

[82] http://ec.europa.eu/clima/funding/ner300/index_en.htm

[83] "The evolution of the extent and the investment requirements of a trans-European CO2 transport network", Eiropas Komisija, Kopīgais pētniecības centrs, EUR 24565 EN. 2010.

[84] Sarkanā krāsā parādīti lielizmēra cauruļvadi, bet zilā — tie, kas ir pilnībā noslogoti.

[85] "Feasibility of Europe-wide CO2 infrastructures", pētījumu sagatavojis uzņēmums “Ove Arup & Partners Ltd" pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma. 2010. gada septembris.

[86] "EU GeoCapacity - Assessing European Capacity for Geological Storage of Carbon Dioxide", projekta Nr. SES6-518318. Galīgais ziņojums pieejams vietnē http://www.geology.cz/geocapacity/publications

[87] Inženiertehniskā priekšpētījumā par CCS tīkla izveidi Jorkšīras un Hamberas apgabalā konstatēts, ka sākotnējās investīcijas cauruļvadu rezerves jaudā būtu rentablas pat tad, ja citus objektus tīklam pieslēgtu pēc 11 gadiem. Pētījums bija apstiprinājums arī citās nozarēs gūtajai pieredzei: investēšana integrētos tīklos stimulētu CCS tehnoloģiju plašu ieviešanu, jo tiktu konsolidētas atļauju piešķiršanas procedūras, tiktu samazinātas izmaksas par CO2 avotu savienošanu ar piesaistītājsistēmām un nodrošināts, ka uztverto CO2 var uzglabāt, tiklīdz sākas uztveršanas iekārtas ekspluatācija.