6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/7

A.

tā kā mērķim mazināt nabadzību ir joprojām jābūt kopīgās stratēģijas centrālajam tematam;

B.

tā kā puse Āfrikas iedzīvotāju joprojām dzīvo nabadzībā un tā kā Āfrika ir vienīgais kontinents, kas netuvinās Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM), īpaši attiecībā uz nabadzības mazināšanu, bērnu mirstību, mātes veselību un cīņu pret HIV/AIDS un malāriju;

C.

tā kā kopīgās stratēģijas mērķis ir “ne tikai attīstība”, “ne tikai Āfrika” un “ne tikai iestādes”, lai aptvertu plašāku Āfrikas un globālo problēmu klāstu nekā pagātnē, piemēram, enerģiju, klimata pārmaiņas un drošību, un iesaistītu plašāku ar iestādēm nesaistītu dalībnieku loku;

D.

tā kā pēdējā gada laikā ir izveidota lielākā daļa ar kopīgo stratēģiju saistīto iestāžu struktūru un inovatīvo darba metožu, bet reāli ir panākts tikai neliels progress;

E.

tā kā, neraugoties uz to, ka kopīgajā stratēģijā ir skaidri atzīta Panāfrikas parlamenta un Eiropas Parlamenta fundamentālā nozīme, “lai pārskatītu progresu un sniegtu politiskas norādes par partnerību”, tie tomēr strukturālā un nozīmīgā veidā jāietver kopīgās stratēģijas ieviešanā, piemērošanā un pārraudzībā;

F.

tā kā pilsoniskās sabiedrības un vietējo varas iestāžu iesaistīšanās kopīgās stratēģijas īstenošanā ir bijusi minimāla, jo īpaši no Āfrikas puses;

G.

tā kā kopīgās stratēģijas īstenošanai ir bijis pieejams ļoti maz jauna finansējuma un attiecīgie finansējuma avoti patiešām bija jau pilnībā saplānoti pirms kopīgās stratēģijas pieņemšanas;

H.

tā kā Eiropas Attīstības fonda (EAF) iekļaušana ES budžetā, ko atkārtoti ir pieprasījis Eiropas Parlaments, ļautu realizēt saskaņotāku politiku un Parlaments tādā gadījumā varētu labāk pārraudzīt attīstības izdevumus;

I.

tā kā Āfrikas dalība globālajā tirdzniecībā samazinās un Āfrika tiek izslēgta no globalizācijas piedāvātajām iespējām;

J.

tā kā jo īpaši nelikumīga kapitāla aizplūšana Āfrikas valstu ekonomikām katru gadu rada zaudējumus miljardiem eiro apmērā, savukārt intelektuālā darbaspēka emigrācija atņem kontinentam lielu daļu intelektuālās kapacitātes, kas ir būtiska tā turpmākajai attīstībai;

K.

tā kā pārtikas ražošana un nodrošinātība ar pārtiku Āfrikā kā politiskā prioritāte ir mazinājusies un pēdējās desmitgades laikā tam trūcis ieguldījumu, radot potenciāli nelabvēlīgas sekas, kā to apliecināja nesenā pārtikas cenu krīze;

L.

tā kā Āfrika ir nepietiekami pārstāvēta starptautiskajās organizācijās un daudzpusējos forumos, kuros lemj par daudziem jautājumiem, kas ietekmē kontinenta nākotni;

M.

tā kā ilgstošās ES un Āfrikas attiecības iegūst jaunu nozīmi, iesaistoties netradicionāliem donoriem, kuru darba kārtības un prioritātes rada Āfrikai jaunus riskus un izaicinājumus;

N.

tā kā ir būtiski rast sinerģiju un izvairīties no pārklāšanās starp kopīgās stratēģijas iestādēm un iestādēm, kuru darbības joma ir, piemēram, Kotonū nolīgums, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu stratēģija un ES un Dienvidāfrikas stratēģiskā partnerība;

O.

tā kā 2009. gada Kotonū nolīguma pārskatīšanas mērķis ir precizēt ĀKK un ĀS turpmākās attiecības;

P.

tā kā informētības līmenis attiecībā uz kopīgās stratēģijas mērķiem un darbībām ir satraucoši zems un tā kā sabiedrības informētība un uzticība, galvenokārt Āfrikā, Āfrikas un ES stratēģiskajai partnerībai ir tieši saistīta ar kopīgās stratēģijas spēju sniegt tūlītējus un jūtamus rezultātus, kas varētu uzlabot Āfrikas iedzīvotāju dzīves līmeni;

Q.

tā kā partnerībā jāņem vērā, ka, lai gan “līdzvērtīgo partnerība” nozīmē ES un ĀS kā partneru līdzvērtību attiecībā uz dalību debatēs un politikas noteikšanu, tajā jāpievērš uzmanība arī skaudrajai realitātei, ka abi kontinenti un to iestādes joprojām ne tuvu nav līdzvērtīgas institucionālās attīstības, lemtspējas un resursu ziņā,

1.

atzinīgi vērtē to, ka gadu pēc kopīgās stratēģijas pieņemšanas galvenie iestāžu struktūras elementi stratēģijas īstenošanai ir beidzot ieviesti un sākuši darboties, tos nostiprina rīcības plāns ar konkrētiem mērķiem un grafikiem un ir panākts zināms progress attiecībā uz kopīgās stratēģijas īstenošanu un tās tematiskajām partnerībām; tomēr pauž nožēlu, ka līdz pirmā īstenošanas gada beigām dažas partnerības joprojām ir darba metožu noteikšanas stadijā un tām nav apstiprināti konkrēti mērķi, grafiki un budžeta dotācijas;

2.

atzinīgi vērtē faktu, ka ES un ĀS nekad nav tikušās tik bieži kā pirmajā gadā pēc kopīgās stratēģijas parakstīšanas;

3.

aicina ES Komisiju un ĀS komisiju, kā arī ES un ĀS dalībvalstis uzskatīt par prioritāti šīs iestāžu struktūras pilnveidošanu, attīstot parlamentāros, pilsoniskās sabiedrības un vietējo varas iestāžu elementus, ar kuriem vajadzētu vadīt un uzturēt procesu, piešķirot tam pārredzamību, iespēju tajā piedalīties, kā arī demokrātisku leģitimitāti;

4.

atzinīgi vērtē ES īstenošanas komandu izveidi, kurās piedalās ieinteresētās dalībvalstis ne tikai tāpēc, ka kopīgās stratēģijas finansēšana lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu iemaksām, bet arī tādēļ, ka tieša dalībvalstu iesaistīšanās palielina informētību par rīcības plānā paredzētajiem pasākumiem, to kontinuitāti un ilgtspējību;

5.

mudina kopīgās stratēģijas iestādes pilnībā koncentrēties uz konkrētiem mērķiem, ņemot vērā, ka pirmais rīcības plāns darbojas tikai nepilnus nekā trīs gadus (no 2008. gada līdz 2010. gadam);

6.

atkārto savu lūgumu ES Komisijai un ĀS Komisijai veikt aktīvus pasākumus, lai iesaistītu Eiropas Parlamentu un Panāfrikas parlamentu īstenošanā, pārraudzībā un politisku norāžu sniegšanā kopīgajai stratēģijai atbilstoši to noteicošajam statusam iestāžu struktūrās;

7.

uzsver starpparlamentāro iestāžu, piemēram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas (APA) nozīmi miera un drošības, labas pārvaldības un demokrātijas veicināšanā, jo šīs iestādes ir arī efektīvas platformas sadarbībai un vispārēju jautājumu risināšanai;

8.

atzīmē, ka Vienpadsmitajā Āfrikas un ES ministru trijotnes sanāksmē tika apstiprināts pirmais ikgadējais progresa ziņojums par kopīgās stratēģijas īstenošanu un tās pirmais rīcības plāns, kurā ES devums ir iepriekš minētais Komisijas paziņojums;

9.

tomēr pauž nožēlu, ka ziņojums ir izstrādāts bez apspriešanās vai oficiāla ieguldījuma no Eiropas Parlamenta vai Panāfrikas parlamenta puses;

10.

ierosina Panāfrikas parlamenta un Eiropas Parlamenta priekšsēdētājiem sistemātiski apmeklēt ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmes un iepazīstināt tajās ar parlamentu secinājumiem par rīcības plāna īstenošanu un ierosinājumiem turpmākajiem kopīgās stratēģijas attīstības virzieniem;

11.

prasa, lai tieši pirms pavasara ministru trijotnes sanāksmes tās locekļi kopā ar kompetento iestāžu pārstāvjiem no Panāfrikas parlamenta un Eiropas Parlamenta sanāktu uz viedokļu apmaiņu, kuras laikā parlamenti var paust savus ierosinājumus un ieteikumus par pēdējo kopīgo ikgadējo progresa ziņojumu; ierosina iekļaut parlamentu ierosinājumu un ieteikumu apspriešanu ministru trijotnes sanāksmes darbakārtībā; pauž cerību, ka gaidāmajā kopīgajā ikgadējā ziņojumā, ko pieņems nākamajā ministru trijotnes rudens sanāksmē, būs redzams, kā šie ierosinājumi un ieteikumi ir tikuši ņemti vērā; prasa, lai parlamentu pārstāvji arī tiktos ar trijotnes ministriem rudens trijotnes sanāksmes laikā;

12.

uzskata, ka Panāfrikas parlamentam un Eiropas Parlamentam attiecīgajā līmenī jāpiedalās gan kopīgajās ekspertu grupās, gan ĀS un ES darba grupā;

13.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir izveidojusi Devītajā EAF atbalsta programmu EUR 55 miljonu apmērā ĀS iestāžu veiktspējas nostiprināšanai; vēlreiz uzstāj, ka daļai šā budžeta jābūt pieejamai Panāfrikas parlamenta un ĀS reģionu un dalībvalstu reģionālo un valsts tiesību aktu administratīvo un darbības spēju nostiprināšanai, un aicina Komisiju, konsultējoties ar Panāfrikas parlamentu un sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu, izstrādāt rīcības plānus šo budžetu izlietošanai;

14.

ierosina, ka Panāfrikas parlaments tieši pārvalda Panāfrikas parlamentam paredzēto budžeta daļu, jo šis parlaments ir uzkrājis vajadzīgo administratīvo veiktspēju un izpildījis prasības EK finanšu regulā (jo īpaši regulas 56. pantā) (6), lai ļautu Komisijai īstenot budžetu ar netiešām centralizētas vadības metodēm;

15.

aicina ES Komisiju un ĀS komisiju vienkāršot procedūras, lai nodrošinātu, ka dialogs ar parlamentiem ir tiešs un efektīvs un netiek traucēts neplānotu aizkavēšanos dēļ, pienācīgi rēķinoties ar to procedūru specifiku;

16.

atkārtoti prasa iekļaut budžetā EAF un vienlaikus lūdz Komisiju informēt Eiropas Parlamentu un Panāfrikas parlamentu par visiem budžeta procesa posmiem;

17.

ir pārliecināts, ka gadījumā, ja kopīgā stratēģija patiesi ir “plaša un tālejoša uz cilvēkiem orientēta partnerība”, tai efektīvi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un vietējās varas iestādes un jāveicina pilsoniskās sabiedrības efektīva dalība stratēģijas īstenošanas iestāžu darbā;

18.

pauž nožēlu, ka, lai arī rīcības plānā norādīts, ka visās Āfrikas un ES partnerībās ir iespējams veikt visdažādākos pasākumus, pārāk liels uzsvars tiek likts uz valsts pasākumiem; uzsver, ka parlamentu un nevalstisko dalībnieku, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, vietējo varas iestāžu un citu nevalstisko dalībnieku ieguldījums un iesaistīšanās procesā ir jāpadziļina un turpmāk jāprecizē;

19.

atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības Ekonomikas, sociālo un kultūras jautājumu padomi (ECOSOCC) kā līdzekli partnerības veidošanai starp Āfrikas valdībām un pilsonisko sabiedrību; tomēr pauž bažas par Āfrikas pilsoniskās sabiedrības zemo iesaistīšanās līmeni kopīgās stratēģijas īstenošanā un prasa nekavējoties, īpaši no Āfrikas puses, ciešā sadarbībā ar ieinteresētajām personām ieviest procedūras Āfriku pārstāvošo nevalstisko dalībnieku identificēšanai, kartēšanai un efektīvai iesaistīšanai;

20.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt atbilstošus instrumentus Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju veiktspējas palielināšanai, jo īpaši lai veicinātu šo organizāciju spēju iesaistīties Kopīgās stratēģijas īstenošanā;

21.

atzīmē, ka ar kopīgo stratēģiju vajadzētu risināt arī jautājumus, kuriem ir liela ietekme uz Āfrikas nākotni, lai arī formāli tie attiecas uz atšķirīgu iestāžu struktūru, un no kuriem atkarīgas attiecības starp abiem kontinentiem; te jāmin ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) un attiecības starp EPN reģionālajiem grupējumiem un citiem pastāvošajiem reģionālajiem grupējumiem Āfrikā (tostarp reģionālās ekonomiskās kopienas), Kotonū nolīguma otrā pārstrādāšana, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu stratēģija, ES un Dienvidāfrikas stratēģiskā partnerība, kā arī Āfrikas attiecības ar jaunajiem globālajiem dalībniekiem, piemēram, Ķīnu un Brazīliju;

22.

uzskata, ka ilgtspējīga ekonomikas, sociālā un vides attīstība var notikt tikai tajās valstīs, kas garantē mieru, demokrātiju un cilvēktiesības;

23.

aicina Eiropas Komisiju, Padomi un Āfrikas pusi nodrošināt saskaņotību starp šo stratēģiju un citām politikām, kurām var būt nelabvēlīga ietekme uz jaunas stratēģiskas partnerības veicināšanu starp ES un Āfriku, jo īpaši tirdzniecības, vides, migrācijas un lauksaimniecības politikas jomās; uzsver, ka šos jautājumus vajadzētu risināt politiskā dialogā starp ES un Āfriku;

24.

uzsver, ka kopīgās stratēģijas pamatā allaž jābūt cīņai pret nabadzību un Āfrikas un ES stratēģiskajai partnerībai jāpalīdz veicināt ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo izaugsmi, piesaistīt ārvalstu ieguldījumus, veicināt taisnīgu starptautisko tirdzniecību un radīt apstākļus, lai Āfrikas valstis var pakāpeniski ieņemt savu vietu pasaules ekonomikā;

25.

atzinīgi vērtē progresu partnerībā attiecībā uz mieru un drošību; atzīmē ĀS un ES politisko dialogu par krīzes situācijām Āfrikā un citur; uzsver, ka ar šo dialogu jārisina visas ar mieru un drošību saistītās problēmas, sākot ar konfliktu novēršanu un atrisināšanu līdz pēckonflikta situācijas stabilizācijai un miera veidošanai, ietverot visaptverošu dialogu par principa “pienākums aizsargāt” īstenošanu;

26.

prasa uzskatīt par prioritāti Āfrikas miera un drošības struktūras īstenošanu; atkārtoti uzsver, ka EAF nav atbilstošs turpmākas finansēšanas avots Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam; uzskata, ka EAF izlietojumu vajadzētu saskaņot ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) kritērijiem oficiālai palīdzībai attīstības jomā; atkārtoti aicina rast galīgo risinājumu Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda finansēšanai;

27.

atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-Moon 2008. gada septembrī izveidoto ĀS un ANO īpašo grupu, kurā darbojas ievērojamas personas, lai noskaidrotu veidus, kā starptautiskā sabiedrība var atbalstīt ĀS miera uzturēšanas operācijas, kas izveidotas saskaņā ar ĀS piešķirtajām pilnvarām;

28.

norāda, ka ar pārvaldības koncepciju vajadzētu saprast mērauklu, pēc kuras nosaka sabiedrības funkcionēšanu caur likumu un kārtību, cilvēktiesību ievērošanu un aktīvu veicināšanu, cīņu pret korupciju, labklājības radīšanu un pārredzamu un taisnīgu bagātību sadali, ka arī svarīgiem veselības un sociālajiem dienestiem; uzsver, ka ārējie dalībnieki nedrīkst vērtēt pārvaldību tikai pēc ārēji noteiktiem kritērijiem, bet gan pamatojoties uz savstarpēji saskaņotām un kopīgām vērtībām un standartiem;

29.

uzsver ilgtspējīgas demokrātijas, kā arī labas pārvaldības un demokrātisku vēlēšanu nozīmi, ietverot atbalstu parlamentārās veiktspējas palielināšanai un pilsoniskas sabiedrības un vietējo varas iestāžu iesaistīšanu politiskajā dialogā;

30.

uzsver, ka pārvaldība jāuzlabo abpusēji — tā nav prioritāte tikai Āfrikai, bet arī Eiropai, kurai jāuzlabo pārvaldība un pārskatatbildība attiecībā uz palīdzības saistībām, kā arī labāk jākoordinē devējas valstis, ņemot vairāk vērā valstis, kas atstātas novārtā; uzsver, ka šajā jomā liela nozīme ir valstu un kontinentu parlamentiem, nevalstiskajiem dalībniekiem un vietējām varas iestādēm;

31.

prasa palielināt atbalstu pašreizējām Āfrikas iniciatīvām, piemēram, Āfrikas salīdzinošās pārskatīšanas mehānismam (ASPM), kas ir līdz šim nozīmīgākais Āfrikas valstu mēģinājums uzlabot pārvaldību kontinentā, kā arī dažādiem instrumentiem, ko ieviesusi ĀS un ar kuriem tiks palielināta Āfrikas atbildība par šo procesu;

32.

pauž nopietnas bažas, ka “pārvaldības profili”, ko Komisija izstrādājusi katrai ĀKK valstij un ar kuriem nosaka attīstības palīdzības plānošanu saistībā ar EUR 2 700 miljoniem papildlīdzekļiem desmitā EAF ietvaros, ir tikuši sagatavoti bez jebkāda veida līdzdalības; atzīmē, ka saņēmēju valstu tiesības uz papildlīdzekļiem ir tikušas izvērtētas pēc kritērijiem, no kuriem tikai viens ir tieši saistīts ar TAM; pauž bažas, ka Eiropas Komisijas “profili” varētu izsmelt ASPM procesu; aicina Eiropas Komisiju konsultēties un informēt Eiropas Parlamentu un Padomi par šo līdzekļu turpmāku izlietojumu, lai nodrošinātu to piešķiršanu pārvaldības iniciatīvām ĀS pārvaldības darba kārtības un ASPM procesa atbalstam;

33.

prasa dialogā, kas notiek saistībā ar partnerības pārvaldību un cilvēktiesību jautājumiem, izskatīt jautājumus par cilvēktiesību pārkāpumu nesodāmību, meklējot labāko praksi atbilstoši valsts un starptautiskiem tiesību aktiem, ietverot Sjerraleonē un Ruandā izveidoto starptautisko krimināltiesu darbu;

34.

attiecībā uz partnerību tirdzniecības un reģionālās integrācijas jomā uzskata, ka pie pareiziem nosacījumiem pieaugoša tirdzniecība ir būtisks ekonomiskās izaugsmes virzītājs, ja tirdzniecības politika ir saskaņota ar attīstības mērķiem; tādēļ atzinīgi vērtē šīs partnerības mērķus atbalstīt Āfrikas reģionālo integrāciju un stiprināt kontinenta tirdzniecības jaudu;

35.

sagaida drīzu Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Dohas sarunu kārtas noslēgumu, bet pastāv uz to, ka tai jābūt galvenokārt “attīstības sarunu kārtai”, ar kuru tiek atbalstīta Āfrikas tautu integrācija globālajā ekonomikā, efektīvi samazinot tirdzniecību kropļojošās lauksaimniecības subsīdijas un atceļot lauksaimniecības produktu eksporta subsīdijas;

36.

uzskata, ka ES jāpalīdz Āfrikas valstīm nodrošināt lauksaimniecības pašpietiekamību, kā arī veicināt pamatpakalpojumus un apdraudētu vietējo nozaru attīstību;

37.

uzstāj, ka pēdējiem ar Āfrikas valstīm parakstītajiem EPN jābūt pirmajiem un galvenajiem attīstības instrumentiem, kuros ņemtas vērā saņēmējvalstu atšķirīgās iespējas un attīstības līmeņi;

38.

uzsver, ka ar EPN jāveicina, nevis jāmazina Āfrikas reģionālā integrācija; atbalsta ĀS centienus nostiprināt reģionālās ekonomiskās kopienas kā pamatu kontinenta reģionālajai integrācijai;

39.

uzstāj, lai Eiropas Komisija un dalībvalstis pilda savas saistības un līdz 2010. gadam paredz vismaz EUR 2 000 miljonus gadā reālam “atbalstam tirdzniecībai”, no kura lielākā daļa jāsaņem Āfrikai; prasa savlaicīgi noteikt un nodrošināt tirdzniecības atbalstam paredzēto resursu daļu; uzsver, ka šiem līdzekļiem jābūt kā papildu resursiem, nevis tikai pārdalītiem EAF līdzekļiem;

40.

aicina partnerību uzsākt plašāku tirdzniecības atbalsta darba kārtību, ietverot infrastruktūru attīstību, biznesa attīstības un labāka tiesību aktu izstrādes procesa, tostarp vienkāršāku un lietotājam draudzīgāku izcelsmes noteikumu, veicināšanu;

41.

aicina partnerību pievērsties arī ekonomikas aspektiem, kam, pat ja tie nav saistīti ar tirdzniecību, ir būtiskas sekas uz Āfrikas ekonomikām, piemēram, nepieciešamībai veikt darbības, lai pārtrauktu nelikumīgu kapitāla aizplūšanu un veicinātu starptautisku regulējumu attiecībā uz nodokļu oāzēm;

42.

aicina Kopīgajā stratēģijā atzīt un atbalstīt migrantu un diasporu nozīmi viņu izcelsmes valsts attīstībā, veicinot viņu ieguldījumus šajās valstīs un samazinot pārskaitījumu izmaksas;

43.

uzskata, ka saistībā ar partnerību attiecībā uz TAM pat ar apjomīgāku un labāku atbalstu būs grūti sasniegt šos mērķus, un tāpēc aicina ES dalībvalstis apstiprināt saistības, ko tās nesen atkārtoti atzina Dohas konferencē par attīstības finansēšanu, kā arī Akras Augsta līmeņa forumā par atbalsta efektivitāti, īpaši attiecībā uz atbalsta apjomu, politikas saskaņotību, īpašumtiesībām, pārredzamību un darba sadalījumu starp līdzekļu devējiem;

44.

atzīmē, ka veselība, kā arī pamatskolas un vidējā izglītība ir izšķiroši faktori, lai sasniegtu TAM; tāpēc mudina Āfrikas valstis izvirzīt šīs jomas par vienu no galvenajām nabadzības samazināšanas stratēģiju prioritātēm; aicina partnerību veicināt šādu attīstību, ņemot vērā Eiropas Komisijas saistības iztērēt vismaz 20 % Kopienas atbalsta budžeta šajās nozarēs; aicina Komisiju attiecināt šīs saistības arī uz EAF; atgādina, ka jebkuros centienos šajā sakarībā vajadzētu iekļaut personas ar invaliditāti; šajā kontekstā atzinīgi vērtē pirmās Apvienotās ekspertu grupas sanāksmes rezultātu un aicina iesaistītās ieinteresētās personas nodrošināt progresu nākamajā gadā;

45.

aicina Eiropas Komisiju nekavējoties rīkoties, lai izpildītu saistības veselības jomā attiecībā uz secinājumiem un ieteikumiem Eiropas Revīzijas palātas 2009. gada janvāra ziņojumā “Eiropas Kopienas sniegtais atbalsts veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai Subsahāras Āfrikā”; uzsver Eiropas Komisijas atbalsta palielināšanas nozīmi veselības aprūpes nozarei Subsahāras Āfrikā desmitā EAF vidusposma pārskata laikā, lai atbalstītu tās saistības attiecībā uz TAM veselības jomā;

46.

mudina ES un ĀS dalībvalstis piešķirt lielāku nozīmi Āfrikas nodrošinātībai ar pārtiku un pārtikas apgādes suverenitātei un atbalstīt pasākumus, lai palielinātu Āfrikas lauksaimniecības ražīgumu un konkurētspēju, īpaši pārtikas ražošanu vietējiem tirgiem, kā arī veicinātu “zaļo joslu” izveidi ap pilsētām;

47.

aicina dalībvalstis savās debatēs, neatkarīgi no tā, vai šīs debates ir vai nav par Kopīgo stratēģiju, iekļaut jautājumu par to ienākumu vienlīdzīgu sadali, kas iegūti no dabas resursu izmantošanas; uzskata, ka valsts ienākumi no dabas resursiem jāsadala taisnīgāk, lai apmierinātu iedzīvotāju pamatvajadzības, īpaši veselības, izglītības, kā arī dabas resursu un vides saglabāšanas jomās, tādējādi palīdzot sasniegt TAM;

48.

pauž bažas par to, ka nesenajam Āfrikas rekordlielās izaugsmes periodam sekos lejupslīde pasaules ekonomiskās krīzes dēļ, un uzsver, ka kontinents preču cenu samazināšanās, mazākas investīciju plūsmas, finansiālās nestabilitātes un saņemto līdzekļu samazinājuma dēļ var atgriezties tādā attīstības līmenī, kādā tas bija pirms desmitiem gadu;

49.

attiecībā uz klimata pārmaiņām atgādina, ka par tām ir atbildīgas galvenokārt attīstītās valstis, toties šo pārmaiņu negatīvā ietekme vairāk jūtama jaunattīstības valstīs; tāpēc uzstāj, ka nepieciešami jauni līdzekļi, lai izvairītos no situācijas, ka Āfrikas valstis spiestas maksāt nesamērīgu cenu par pielāgošanos klimata pārmaiņām un to seku mazināšanu; turklāt atbalsta kopīgo ES un Āfrikas deklarāciju par klimata pārmaiņām, ar kuru bija iespējams iepazīties ANO vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Poznaņas konferencē 2008. gada decembrī;

50.

attiecībā uz partnerību migrācijas un nodarbinātības jomā aicina rast taisnīgu un darboties spējīgu risinājumu intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmai, kā rezultātā daudzas Āfrikas tautas zaudē lielu skaitu kvalificētu darbinieku, īpaši veselības nozarē;

51.

prasa ieviest jauno ES “zilo karšu” shēmu, lai mazinātu augsti kvalificētā darbaspēka aizplūšanu no jaunattīstības valstīm nozarēs, kurās šajās valstis pastāv darbaspēka trūkums, īpaši veselības un izglītības jomās;

52.

aicina Eiropas Komisiju izmantot ES un Āfrikas partnerību, lai palīdzētu Āfrikas valstīm piemērot elastīgos principus, ko paredz Dohas deklarācija par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem un sabiedrības veselību, lai Āfrikā atvieglotu piekļuvi svarīgiem medikamentiem;

53.

mudina abas puses attiecībā uz partnerību zinātnes un tehnoloģiju jomā censties novērst digitālo plaisu, palielinot sadarbību tehnoloģiju izstrādāšanā un nodošanā, jo īpaši attiecībā uz telefoniju un internetu;

54.

sagaida, ka kopīgajā stratēģijā tiks paredzēti īpaši soļi, lai Āfrikā uzlabotu iespējas sievietēm, bērniem un cilvēkiem ar invaliditāti, jo jaunattīstības valstīs šīs grupas saskaras ar īpaši nopietnām grūtībām;

55.

uzsver, ka, ja kopīgajā stratēģijā ir ietverta “ne tikai Āfrika”, bet gan lielāka ES un Āfrikas sadarbība starptautiskās iestādēs un daudzpusējās sarunās par dažādiem jautājumiem, piemēram, par tirdzniecību, cilvēktiesībām vai klimata pārmaiņām, tad ES un Āfrikai vajadzētu darboties tā, lai padarītu demokrātiskākas un reprezentatīvākas starptautiskās iestādes, piemēram, Pasaules Banku, Starptautisko Valūtas fondu un PTO, kā arī lai nodrošinātu, ka Āfrika beidzot var izrādīt ietekmi atbilstoši tās apmēriem un statusam;

56.

atkārtoti aicina ES iestādes radīt īpašu finanšu instrumentu kopīgās stratēģijas īstenošanai, skaidri, paredzami un plānveidīgi centralizējot visus esošos līdzekļu avotus; izsaka šaubas par to, cik lielā mērā ar kopīgo stratēģiju iespējams sasniegt stratēģijas pārāk augstos mērķus vai panākt reālu pievienoto vērtību bez jauniem līdzekļiem vai pat pašreizējo līdzekļu pārplānošanas;

57.

aicina ES un Āfrikas valstu valdības efektīvāk un sistemātiskāk informēt iedzīvotājus par kopīgās stratēģijas pasākumiem un sasniegumiem, kā arī censties paplašināt to atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos;

58.

sagaida nozīmīgu Eiropas Parlamenta un Panāfrikas parlamenta, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo varas iestāžu iesaistīšanos, pamatojoties uz 2007. gada 8.–9. decembrī Lisabonā notikušās ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmes pieredzi, lai sagatavotu trešo ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmi 2010. gadā, kā arī minēto iestāžu un organizāciju aktīvu dalību šajā sanāksmē;

59.

aicina ES Komisiju un ĀS Komisiju un prezidentūras piekrist tekstā iepriekš izklāstītajiem priekšlikumiem, kuru mērķis ir palielināt parlamentu iesaistīšanos kopīgās stratēģijas īstenošanā un pārraudzībā;

60.

plāno inodrošināt Eiropas Parlamentā nepieciešamo koordinēšanu un sinerģiju starp visām tā struktūrām, lai veicinātu kopīgās stratēģijas īstenošanu un pārraudzību; šajā sakarībā atkārto nodomu pārveidot ad-hoc delegāciju attiecībām ar Panāfrikas parlamentu par pilntiesīgu starpparlamentāro delegāciju;

61.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, ĀS Ekonomikas, sociālo lietu un kultūras padomei, ĀS komisijai, ĀS izpildpadomei, Panāfrikas parlamentam, ĀKK Ministru padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.