11.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/85

1.1.

Zaļajā grāmatā par tematu “Migrācija un mobilitāte: ES izglītības sistēmu problēmas un iespējas” (COM(2008) 423 galīgā redakcija) aplūkota pašlaik lielākā izglītības sistēmu problēma, kura bijusi aktuāla arī agrāk, taču pēdējos gados kļuvusi nopietnāka un izplatītāka, proti, skolās ir liels skaits bērnu no migrējušām ģimenēm, kuru sociāli ekonomiskais stāvoklis ir slikts.

1.2.

Komisija uzskata, ka būtu lietderīgi apspriesties ar ieinteresētajām personām par migrantu bērnu izglītības politiku. Minētās personas aicinātas paust viedokli par:

1.3.

EESK uzskata, ka tas ir sarežģīts un grūts jautājums, kuru var risināt dažādi, bet visi risinājumi ir vienlīdz lietderīgi un nozīmīgi. Tomēr metodoloģisku apsvērumu dēļ Komiteja centīsies atbildēt tikai uz pieciem Komisijas uzdotajiem jautājumiem, izsakot arī dažas vispārīgas piezīmes.

2.1.

EESK pilnībā piekrīt zaļās grāmatas ievadā paustajam Komisijas viedoklim, ka lielais migrantu izcelsmes skolēnu skaits nav problēma, bet gan izaicinājums. Dokumentā minētais jautājums atbilstoši analizēts, aplūkojot gandrīz visus aspektus.

2.2.

Tomēr, lietojot tik plašas definīcijas kā “bērni no migrējušām ģimenēm”, “migrantu bērni” un “migrantu izcelsmes skolēni”, kas attiecas uz bērniem no trešām valstīm, kā arī bērniem no ES dalībvalstīm, kuri nedzīvo savas izcelsmes valstī, zaļā grāmata var radīt iespaidu, ka cilvēku apstākļi ir vienādi, kaut gan būtībā viņu stāvoklis ir ļoti atšķirīgs.

2.3.

Patiesībā neviens neapšauba, ka būt Eiropas pilsonim nav tas pats, kas būt piederīgam valstij, kura neietilpst ES sastāvā. Pati Komisija atzīst, ka minētās definīcijas izmantošana saistīta ar risku, norādot, ka Eiropas pilsoņiem, atšķirībā no trešo valstu pilsoņiem, ir tiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienības teritorijā. Komisija pamato savu izvēli ar to, ka tā lieto kritērijus, kas izmantoti datu avotos (PIRLS un PISA) (1).

2.4.

EESK izprot Komisijas vēlmi zaļajā grāmatā aptvert visus bērnus, kuru vecāki nav uzņēmējas valsts valstspiederīgie, jo visiem bērniem jāsaņem viņu stāvoklim atbilstošs atbalsts. Komiteja tomēr uzskata, ka šī jautājuma risināšanai būtu jāizvēlas iepriekš minētā divpusējā pieeja: no vienas puses, Eiropas pilsoņu bērni un, no otras puses, trešo valstu pilsoņu bērni.

2.5.

Šajā atzinumā nav aplūkota migrācijas parādība, bet gan izglītības sistēmu nozīme imigrantu — galvenokārt migrantu bērnu — integrācijas uzlabošanā. Tajā ņemti vērā vairāki EESK atzinumi par imigrācijas jautājumiem, kas ir nozīmīgs teorētisko zināšanu avots. (2)

2.6.

Veiksmīga imigrantu integrācija ir cieši saistīta ar migrantu bērniem pieejamo izglītību un viņu panākumiem mācībās. Šī saikne ir nenoliedzama, un tai var būt nozīmīga ietekme uz Eiropas sociālās kohēzijas politiku, demokrātijas stabilitāti un pat ekonomikas attīstību ilgtermiņā.

2.7.

Jo agrāk un veiksmīgāk noritēs migrantu bērnu un jauniešu integrācija skolās, jo labāk viņiem veiksies mācībās un turpmākajā izglītībā. Tāpēc ir jāuzsver pirmsskolas izglītības nozīme, jo minētajā posmā tiek veidots pamats panākumiem izglītības un sociālajā jomā.

2.8.

Lai arī dati skaidri liecina, ka migrantu izcelsmes bērniem, kuri apmeklē skolu no agras bērnības, kopumā ir labāki sasniegumi mācībās, tas tomēr nenozīmē, ka šādi skolēni iestāties augstskolā vai atradīs labu darbu.

2.9.

No otras puses, jo neatkarīgāka un apzinātāka būs turpmākās profesijas izvēle un jo vairāk pūļu veltīsim, lai nodrošinātu migrantu izcelsmes bērnu un jauniešu panākumus izglītības jomā, jo lielāki būs sociālie, ekonomiskie un politiskie ieguvumi.

2.10.

Integrācijas procesā skolām ir īpaša nozīme, jo tur veidojas pirmie sociālie kontakti ārpus ģimenes. Ja skolas tā vietā, lai palīdzētu mazināt migrantu ģimeņu sociāli ekonomisko apstākļu ietekmi, veicina atstumtību, diskrimināciju vai segregāciju, būs grūti panākt veiksmīgu integrāciju, un cietīs visa sabiedrība kopumā.

2.11.

Tādēļ ideja par skolām, kurās mācītos pārsvarā vai vienīgi migrantu bērni, nav atbalstāma, lai gan pirmajā mirklī šķiet, ka šāda ierosinājuma pamatā ir labi motīvi. Skolām jāatspoguļo attiecīgās kopienas sociālā struktūra, un tās nedrīkst kļūt par vienas sabiedrības grupas “geto”. Migrantu izcelsmes skolēnu fiziska un sociāla izolācija īpaši migrantiem izveidotās skolās parasti ir cieši saistīta ar migrantu dzīvošanu nošķirtībā, kas var būt arī minēto skolēnu izolācijas cēlonis.

2.12.

Izglītības iestādēm īpaša uzmanība jāvelta skolotājiem, jo viņi ir galvenie izglītības procesa dalībnieki un tieši atbildīgi par skolēnu panākumiem mācībās. Profesionālās izaugsmes iespējas, labs atalgojums un jo īpaši sākotnējā un turpmākā apmācība, kas atbilst jaunajai situācijai, ir nozīmīgi faktori, lai sasniegtu labus rezultātus. (3)

2.13.

Tādēļ būtu lietderīgi palielināt to skolotāju skaitu, kuri pārstāv dažādas etniskās grupas ar atšķirīgām kultūras tradīcijām, jo viņu piemērs varētu kalpot kā iedrošinājums un palīdzētu uzlabot skolēnu pašapziņu. Lai to panāktu, jāpārskata skolotāju darbā pieņemšanas kritēriji un kārtība, kā arī jāpiešķir atbilstoši līdzekļi.

2.14.

Valsts valodas zināšanas ir priekšnoteikums panākumiem mācībās. Minētā problēma līdz šim nav atbilstoši risināta, jo valdīja maldīgs uzskats, ka spēja sazināties liecina par valodas zināšanu. Mērķorientēts atbalsts šajā jomā, pasākumi, lai nodrošinātu, ka bērni sāk apmeklēt skolu pēc iespējas ātrāk (no agras bērnības), skolu un skolēnu vecāk sadarbība, lai arī viņiem nodrošinātu nodarbības valsts valodā — tās ir dažas stratēģijas, kas būtu īstenojamas, lai risinātu šo īpaši sarežģīto problēmu.

2.15.

Imigrantu izcelsmes vecāku iesaistīšana visā izglītības procesā, viņu un vietējās kopienas ģimeņu mijiedarbības nodrošināšana, kā arī viņu zināšanu un pieredzes novērtēšana ir faktori, kas sekmē ne tikai skolēnu, bet arī visu migrantu kopienu integrāciju gan skolu, gan sabiedrības dzīvē. Tādēļ ir svarīgi, ka skolās darbojas skolotāju palīgi un kultūras vidutāji. (4)

3.2.1.

Iespējams, ka pašlaik lielākais stratēģiskais uzdevums Eiropā ir radīt integrētu izglītības sistēmu sabiedrībā, kas kļūst arvien mazāk integrēta — gan tādēļ, ka palielinās atšķirtības starp bagātajiem un nabadzīgajiem un vienlaikus arī sociālā atstumtība, gan arī tādēļ, ka imigrācijas jomā īstenotā migrācijas politika kopumā ir kļuvusi stingrāka. Īpaša uzmanība jāvelta migrantu sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, jo nonākšana sociāli nelabvēlīgā stāvoklī būtiski ietekmē izglītības iespējas.

3.2.2.

Daudzu miljonu imigrantu integrācija ar izglītības palīdzību ir ļoti grūts uzdevums, un tā analīzi nevar veikt, neņemot vērā šādus aspektus: ārvalstnieku tiesiskais statuss, kas ietekmē viņu piekļuvi obligātās pamatizglītības sistēmai (5); migrantu bez personu apliecinošiem dokumentiem juridiskā statusa noteikšanas kārtība; šķēršļi, kas kavē ģimeņu apvienošanos; vīzu piešķiršanas kritēriji, kas dažkārt ir pretrunā cilvēka pamattiesībām (piemēram, prasība veikt DNS testus, lai pierādītu radniecību), kā arī citi pasākumi.

3.2.3.

Minētos vispārējas nozīmes jautājumus nedrīkst atstāt bez ievērības, izglītības politikas jomā pieņemot lēmumus, kas ietekmē miljoniem bērnu un jauniešu no migrējušām ģimenēm. Skolu izveidošana vai attīstība nenotiek atrauti no apkārtējās sociālās vides. Skolas ir sabiedrības spogulis, bet tās var arī veicināt būtiskas pārmaiņas sabiedrībā.

3.2.4.

Bērnu integrāciju neveicina tādas izglītības reformas, kuru īstenotāji izglītību vērtē kā vienu no uzņēmējdarbības veidiem, izglītības jomā ievieš uzņēmējdarbības terminus (skolēnus un vecākus saucot par “patērētājiem/lietotājiem”, bet skolotājus par “pakalpojuma sniedzējiem”) un uzskata, ka skolēnu sniegums ir vienīgais viņu vērtēšanas kritērijs. Izglītības jomā jāatgriežas pie izpratnes, ka bērnu un jauniešu tiesības uz izglītību ir viens cilvēka pamattiesību veidiem.

3.2.5.

Tā kā izglītība vēl joprojām ir dalībvalstu kompetencē, Eiropas Savienībai nebūs viegli praksē apliecināt, ka tā spēj koordinēt pasākumus, kas jāīsteno, lai sasniegtu pēc iespējas augstāku integrācijas pakāpi. No vienas puses, atzīstam, ka migrācija ir parādība, kas ietekmē visu ES, taču attiecīgie politiskie pasākumi vēl joprojām tiek izstrādāti valstu līmenī, un tā ir pretruna, ko var atrisināt tikai tad, ja būs politiskā griba ciešāk koordinēt minētos pasākumus.

3.2.6.

Eiropas Savienībai, tātad, ir jāatzīst, ka valstu līmenī ir grūti pārvarēt grūtības milzīgo migrācijas plūsmu pārvaldībā un, Eiropas izglītības sistēmās palielinoties no trešām valstīm ieceļojušo skolēnu un studentu skaitam, tai būs jārada vajadzīgie politiskie instrumenti, lai risinātu minēto problēmu.

3.2.7.

Arī pieaugušo izglītības jomā imigrantu stāvoklis ir nelabvēlīgs. Daudzi no viņiem neiesaistās tālākizglītības pasākumos, un viņiem galvenokārt tiek piedāvāti kursi valodas prasmju apgūšanai. Pieaugušo izglītības iestādēm lielāka uzmanība jāvelta visai minēto iedzīvotāju mērķa grupai. Imigrantiem jāpaver iespēja piedalīties visos kursos, kas tiek piedāvāti. Tāpēc pieaugušo izglītības programma ir jāpaplašina, iekļaujot tādus priekšmetus kā kultūra, politika un ģimenes plānošana, veselība, sociālās prasmes utt.

3.2.8.

Pašreizējā ekonomiskā krīze ir vēl viena politiska problēma, kas varētu ietekmēt ikvienu lēmumu. Bezdarba palielināšanās, sociālās nodrošināšanas sistēmu problēmas, kuras dažās valstīs apdraud tur izveidoto sociālās aizsardzības modeli, varētu izraisīt rasisma un ksenofobijas izpausmes, kas ir pretrunā demokrātiskās Eiropas vērtībām. Gan skolās, gan sabiedrībā, kuras daļa ir arī skolas, jāpievērš īpaša uzmanība minētajām parādībām, lai tās nepieļautu un vajadzības gadījumā arī rīkotos.

3.3.1.

Dalībvalstu svarīgākais uzdevums un pienākums ir nodrošināt imigrantu integrāciju sabiedrībā. Jānodrošina, ka izglītības sistēma ir pieejama visiem bērniem un jauniešiem, nepieļaujot viņu atlasi atkarībā no sociālā stāvokļa. Jāvelta arī pūles, lai tiktu atzītas migrantu izcelsmes skolēnu / migrantu bērnu tiesības uz panākumiem izglītības jomā.

3.3.2.

Tāpēc izglītības jomā īstenojama stratēģija, kuras svarīgākie elementi ir:

3.3.3.

Jāuzsver, ka līdztekus vispārējiem risinājumiem, ņemot vērā migrantu īpašās vajadzības (piemēram, veselības aprūpes, darba tirgus un pienācīga mājokļa pieejamība), īpaši risinājumi jāmeklē izglītības jomā, piemēram, mācību materiālu pārskatīšana, lai nodrošinātu, ka imigranti tajos netiek attēloti negatīvi, ārpusskolas pasākumi integrācijas uzlabošanai, izglītības sistēmu pieejamība jau no agras bērnības, līdzekļi skolotāju sākotnējai apmācībai un tālākizglītībai, kā arī skolotāju palīgu, vēlams migrantu izcelsmes, darbā pieņemšanai.

3.3.4.

Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana ir ne vien vēlama, bet tā arī uzskatāmi liecina par demokrātijas kvalitāti sabiedrībā un izglītības sistēmā un būtiski ietekmē imigrantu integrāciju. Vecāku apvienības un ar izglītību saistītie sociālie dalībnieki var sekmēt integrētas sabiedrības un tāda pilsoņu kopuma veidošanos, kas respektē atšķirības un saprot spēcīgas sociālās kohēzijas nozīmību.

Vairākās valstīs pieņemtais politiskais lēmums piešķirt legālajiem imigrantiem tiesības balsot vietējās vēlēšanās ir jāatbalsta un jāveicina, jo šāds lēmums liecina par imigrantu integrēšanos uzņēmējvalsts sabiedrībā un stiprina cilvēku piederības sajūtu.

3.4.1.

Pieņemot un īstenojot jauno Lisabonas līgumu, Eiropas Savienībai jāpanāk, ka dalībvalstis turpina īstenot imigrantu integrācijas politiku un nodrošina it īpaši bērnu tiesības uz izglītību un dzimtās valodas apgūšanu, kā arī migrantu izcelsmes skolēnu vecāku līdzdalības tiesības, lai uzlabotu viņu prasmes un viņi spētu atbalstīt bērnus izglītības procesā un ar to saistītu lēmumu pieņemšanā.

3.4.2.

Eiropas Savienība varētu rosināt dalībvalstis lietot atklātās koordinācijas metodi un veikt salīdzinošus pētījumus un īstenot pētniecības programmas, kas ļauj apzināt un izplatīt labākās prakses piemērus un atbalstīt novatoriskas iniciatīvas, lai Eiropas līmenī savlaicīgi brīdinātu par iespējamām problēmām, kuras dažkārt ir grūtāk pamanāmas valstu līmenī. Turpmāk izklāstīti vairāki praktiski priekšlikumi, kā sasniegt minētos mērķus.

3.4.3.

Ļoti vērtīgs politikas pasākums varētu būt rādītāju un kritēriju noteikšana, tādējādi panākot, ka pasākumi tiek īstenoti, lai novērstu ne tikai neveiksmes mācībās, bet arī objektīvās grūtības, ar kurām migrantu izcelsmes skolēni saskaras viņu īpašo apstākļu dēļ. Lai nepieļautu, ka skolēni pāragri pamet skolu vai apmeklē to neregulāri, galvenokārt jāīsteno programmas sociāla darba veidošanai skolās.

3.4.4.

Lietojot atklāto koordinācijas metodi, ierosinām izmantot šādus kritērijus: visu skolēnu (ne tikai skolēnu no imigrantu ģimenēm) sociālais un ekonomiskais stāvoklis; visu obligāto izglītību ieguvušo skolēnu (ne tikai skolēnu no imigrantu ģimenēm) skaits; migrantu izcelsmes pedagoģisko darbinieku skaits; pedagoģiskā personāla starpkultūru prasmes; sociālās mobilitātes iespējas izglītības sistēmā; daudzvalodības veicināšana valsts izglītības sistēmā, kā arī izglītības sistēmu pieejamība visiem bērniem un jauniešiem.

3.4.5.

Ļoti svarīgi ir arī nodrošināt, ka Eiropas Parlaments tiek tieši iesaistīts to priekšlikumu un pasākumu izstrādē, uzraudzībā un novērtēšanā, kuru mērķis ir novērst sociālo izslēgšanu un sociālo atstumtību Eiropas Savienībā.

3.5.1.

Direktīva 77/486/EEK bija nozīmīgs solis, lai politiskajā darba kārtībā iekļautu jautājumu par visu imigrantu izcelsmes bērnu tiesībām uz izglītību. Kaut arī minētā rīcība bija pareiza un vērtējama atzinīgi, nevaram noliegt, ka direktīva attiecas tikai uz Eiropas pilsoņu bērniem un tā izstrādāta, pamatojoties uz pieņēmumu, ka integrācijas pamatā ir vienīgi valodas apguve. Turklāt direktīvas ieviešana ir bijusi nevienmērīga, un trīsdesmit gadus pēc tās stāšanās spēkā direktīva joprojām nav pilnībā transponēta ES pašreizējo dalībvalstu tiesību aktos.

3.5.2.

Direktīva 77/486/EEK ir vēsturiski un politiski novecojusi un neatbilst mūsdienu integrācijas vajadzībām, tādēļ tajā ir jāizdara būtiski labojumi, ņemot vērā attīstības tendences migrācijas jomā. ES un dalībvalstīm arī turpmāk liela uzmanība jāvelta valodas apgūšanas jautājumam, taču EESK uzskata, ka šajā jautājumā direktīvai ir jābūt tālejošākai un jāaptver citi aspekti, lai tā sekmētu migrantu un viņu bērnu sociālo, ekonomisko un politisko integrāciju.

3.5.3.

Jaunajā direktīvā ir jāņem vērā, ka imigrantu integrācija vietējā kopienā ir daudz sarežģītāks uzdevums nekā viņu bērnu integrācija izglītības sistēmā. Taču pēdējam procesam ir īpaša nozīme, lai imigrantus veiksmīgi integrētu vietējā kopienā.

3.5.4.

Tāpēc jaunajā direktīvā jāņem vērā ne tikai ar valodu saistītie jautājumi (tie joprojām ir svarīgākie jautājumi), bet arī visaptverošākā un vienotākā veidā jārisina jautājumi, kas skar bērnu un jauniešu integrāciju izglītības sistēmās.