26.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/11

A.

tā kā skaidra Eiropas Savienības interešu definēšana ir būtiska, lai sasniegtu Eiropas Savienības ārējās darbības mērķus un it īpaši tās ārpolitikas mērķus;

B.

tā kā pastiprinātā politiskā vienotība ES ir nepieciešama, lai stiprinātu un padarītu efektīvāku KĀDP, jo citādi ticamība ES kā pasaules mēroga partnerim ir apdraudēta, kā tas jau agrāk noticis, ES risinot ar Ķīnu, Krieviju, Irāku, Afganistānu, Kubu un energodrošību saistītus jautājumus; tā kā var cerēt, ka Lisabonas līgums un Augstā pārstāvja pastiprinātā nozīme sekmēs tālredzīgas un ilgtermiņa ārpolitikas stratēģijas veidošanos un tādas visaptverošas pieejas izveidi, ko atbalstīs visas dalībvalstis;

C.

tā kā Lisabonas līgums nepārprotami uzlabo pašlaik spēkā esošos KĀDP pasākumus, tādējādi uzlabojot ES starptautisko ietekmi un veicinot to efektivitāti; tā kā tomēr vēl jācenšas, lai racionalizētu lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz ārpolitiku, lai pārvarētu veto tiesības un ieviestu kvalificētā vairākuma balsojumu;

D.

tā kā paredzama KĀDP nozīmes palielināšanās, ņemot vērā ietekmi, ko rada krīzes un konflikti ārpus ES robežām, kā arī nepieciešamību risināt straujo klimata pārmaiņu radītās problēmas;

E.

tā kā uzticamai KĀDP un kopējai drošības un aizsardzības politikai (KDAP) nākotnē ir jāatvēl to centieniem un mērķiem atbilstoši resursi, un tā kā šajā sakarībā tiek uzskatīts, ka nepieciešams būtisks palielinājums gan finanšu plāna termiņa vidusposma pārskatā 2009. gadā, gan arī no citiem finansēšanas avotiem,

1.

uzskata, ka KĀDP un EDAP jau no pašiem pirmsākumiem ir palīdzējušas stiprināt Eiropas identitāti un ES lomu pasaules mērogā;

2.

tomēr uzskata, ka ES nozīme pasaulē neatbilst tās iespējām un Eiropas sabiedriskās domas cerībām, jo dalībvalstis nevēlas pieņemt vajadzīgās un nepieciešamās reformas, kuru mērķis ir uzlabot ārpolitikas efektivitāti, saskaņotību un atbildību;

3.

uzskata, ka, tā kā ES ir kopiena, kas balstīta uz vērtībām, tad, lai kļūtu par uzticamu pasaules mēroga starptautiskās politikas dalībnieku, tai jāsaglabā augsti standarti ārējās attiecībās un tāpēc KĀDP jābalsta uz vērtībām, ko ES un tās dalībvalstis augstu vērtē, proti, demokrātiju, tiesiskumu, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kam jākļūst par KĀDP galvenajiem mērķiem;

4.

šajā sakarā norāda, ka ES lielā enerģētiskā atkarība no nedemokrātiskām valstīm var ievērojami mazināt tās kopējās ārpolitikas saskaņotību, konsekvenci un ilgtspējību;

5.

pauž stingru pārliecību, ka Eiropas Savienība var gūt ietekmi un īstenot patiesu, efektīvu un uzticamu KĀDP tikai tad, ja tā skaidri nosaka kopējos mērķus, nodrošina sevi ar piemērotiem instrumentiem tādā veidā, lai būtu konsekvence starp mērķiem un līdzekļiem, pauž vienotu viedokli un izmanto stingro, demokrātisko leģitimitāti, ko nodrošina Eiropas Parlamenta uzraudzība; vienlaikus uzskata, ka KĀDP galvenos mērķus var sasniegt tikai tad, ja Eiropas Parlaments pats pauž vienotu viedokli, un tāpēc prasa skaidrāk noteikt kompetences robežas tematiskā un ģeogrāfiskā aspektā starp dažādajām specializētajām struktūrām, kas nodarbojas ar KĀDP jautājumiem;

6.

aicina dalībvalstis apņemties apspriesties ar ES partneriem un Augsto pārstāvi pirms stratēģisku lēmumu pieņemšanas ārpolitikas jomā, jo īpaši daudzpusējās organizācijās, lai to nostāja attiecībā uz stratēģiskiem lēmumiem ir vismaz skaidra, vienota un saskaņota, un tā negatīvi neietekmētu ES ārējās darbības saskaņotību un vienotību, kā arī nemazinātu ticamību ES kā pasaules mēroga starptautiskās politikas dalībniekam attiecībās ar trešām valstīm;

7.

ņem vērā Padomes 2006. gada ziņojumu;

8.

atzīstot, ka ziņojuma struktūras veidošanā ir panākts progress, īpaši līdztekus iepriekšējā gadā veikto darbību aprakstam atspoguļojot arī tālejošākus plānus, cer, ka Padome nākamajā gada ziņojumā ņems vērā attiecīgās Eiropas Parlamenta rezolūcijas un/vai ieteikumus;

9.

uzskata, ka Eiropas Parlamentam ir sistemātiskāk jāpieņem nostājas par katru KĀDP un EDAP lēmuma pieņemšanas posmu; iesaka, ka, lai veicinātu to demokrātisko leģitimitāti, kopējās nostājās un kopīgajās darbībās ir atbilstoši jāņem vērā un tajās ir jābūt atsaucēm uz Parlamenta pieņemto nostāju;

10.

atzīst, ka attiecībās starp Padomi un Parlamentu ir panākts būtisks progress, jo īpaši ar jauno un elastīgāko saziņas kanālu palīdzību; tomēr uzskata, ka Parlamentam ir jāieņem stingrāka nostāja attiecībā uz apspriestajiem jautājumiem, un tā sistemātiski jāapspriež ar Padomi; norāda, ka ir panākts progress, pastiprinot saziņu starp iestādēm, tostarp regulāri apmainoties viedokļiem ar Augsto pārstāvi, kā arī ES īpašajiem pārstāvjiem un citiem augstākajiem ierēdņiem biežāk ierodoties Parlamentā, tomēr uzskata, ka sasniegtais jāattīsta tālāk, jo īpaši attiecībā uz šādu vizīšu grafiku, kas jāsaskaņo ar Parlamenta un tā kompetento iestāžu darba kārtību;

11.

atzinīgi vērtē arvien pieaugošo izpratni par to, ka KĀDP un EDAP leģitimitāte un saskaņotība lielā mērā ir atkarīga no Augstā pārstāvja un viņa dienestu arvien lielākās vēlmes sadarboties ar Parlamentu, kā arī Padomes prezidentūras gatavības sadarboties ar Parlamentu;

12.

ierosina, ka 2008. gadā prioritāram būtu jābūt ierobežotam skaitam jomu, kas labāk atbilst Eiropas pilsoņu interesēm, kā arī viņu cerībām attiecībā uz ES lomu starptautiskajās lietās;

13.

mudina Padomi un Komisiju kopīgi un steidzami risināt problēmas, kas Eiropā rada satraukumu, tostarp terorisms, organizētā noziedzība, drošības uzlabošana, izmantojot sadarbības un attīstības palīdzību, energodrošība, klimata pārmaiņas, ilgtspējīga attīstība, stabilitātes veicināšana kaimiņu reģionos, krīžu pārvaldība, konfliktu novēršana un to risināšana, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšana, migrācijas pārvaldība, cilvēktiesību un pilsoņu brīvību veicināšana; atzinīgi vērtē Komisijas un Augstā pārstāvja ziņojumu Eiropadomei par klimata pārmaiņām un starptautisko drošību; aicina Padomi izskatīt ziņojumu un sniegt ieteikumus par atbilstošu turpmāko rīcību; uzsver ārējās dimensijas nozīmi, jo tā ir Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas veidošanas pamatā;

14.

aicina Augsto pārstāvi izvērtēt panākto progresu un pieļautās kļūmes EDS īstenošanā kopš 2003. gada, tostarp sniedzot ierosinājumus EDS uzlabošanai un papildināšanai; uzskata, ka Eiropas Savienības ārējās darbības pamatā jābūt starptautisko tiesību ievērošanai, efektīvai daudzpusējai sadarbībai, cilvēku drošībai un visu pasaules pilsoņu tiesībām būt aizsargātiem, konfliktu novēršanai, atbruņošanās procesam un starptautisko iestāžu lomas ievērošanai; uzskata, ka šādam izvērtējumam jākļūst par pamatu plašākām publiskām politiskām debatēm; uzsver, ka EDS turpmākais vērtējums ir jāveic ciešā sadarbībā ar visām ES iestādēm, tostarp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem; mudina EDS pārskatā iekļaut padziļinātu analīzi par NATO pašreizējo misiju un attīstību nākotnē, par NATO attiecībām ar Eiropas Savienību stratēģiskā un operatīvā līmenī, kā arī par jebkādas turpmākas NATO paplašināšanās ietekmi uz drošības politiku; aicina Eiropadomi beidzot formulēt skaidru ES nostāju NATO politikas jomā, kas ne vien dos jaunu impulsu transatlantiskajām attiecībām, bet arī nodrošinās atbalstu EDAP sākotnējai attīstībai, kā tas paredzēts saskaņā ar Lisabonas līgumu;

15.

aicina Padomi apsvērt piemērotu struktūru un procedūru radīšanu, kā arī uzlabot jau esošo darbību, lai ES varētu attīstīt spēju ātri reaģēt krīzes situācijās; tāpat aicina izstrādāt atbilstošas tiesību normas, kurās ir definētas tiesības iejaukties un pienākums aizsargāt krīzes situācijās, tostarp lēmumu pieņemšanas procedūras un attiecīgos pienākumus šādās situācijās;

16.

uzskata, ka turpinās palielināties energodrošības ārpolitiskās dimensijas nozīme, tostarp Eiropas Savienības atkarība no enerģijas un citu stratēģisko resursu piegādēm no nestabilām vai nedemokrātiskām valstīm un reģioniem; iesaka cik iespējams dažādot enerģijas piegādes avotus un transportēšanas maršrutus un palielināt energoefektivitāti, kā arī ES dalībvalstu solidaritāti energodrošības politikā; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nesaskaņoti paraksta divpusējus līgumus enerģētikas jomā, kas kaitē gan Eiropas Savienības kopējām, gan citu dalībvalstu interesēm un apdraud to stratēģiskos projektus; tāpēc uzsver Nabucco cauruļvada stratēģisko nozīmi Eiropas Savienības energodrošībai, un aicina Komisiju un Padomi darīt visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk veiksmīgi īstenotu šo projektu; atkārtoti aicina izveidot Augstā ierēdņa amatu ārpolitikai enerģētikas jomā, kas būtu pakļauts Augstajam pārstāvim/Komisijas priekšsēdētāja vietniekam, un būtu atbildīgs par Eiropas Savienības rīcības saskaņošanu šajā jomā; pauž nožēlu par to, ka Padome un Komisija nekādi nav reaģējusi uz iepriekš minēto 2007. gada 26. septembra Eiropas Parlamenta rezolūciju;

17.

pauž nožēlu par to, ka nav panākts progress attiecībā uz Eiropas kopējo ārpolitiku enerģētikas jomā un attiecībā uz dažu ES dalībvalstu divpusēju rīcību, kas ievērojami mazina Eiropas Savienības kā veseluma ietekmi sarunās, kā arī tās centienus īstenot kopēju ārpolitiku enerģētikas jomā; atkārtoti pauž savu nostāju par to, ka šādai politikai ir jābalstās uz solidaritāti un tā ir jāatbalsta ar efektīvu un savstarpēji labi saistītu iekšējo tirgu, kam ir visi nepieciešamie līdzekļi, lai neitralizētu monopolizētu un politiski motivētu nekomerciālu rīcību, kura var radīt draudus Kopienas energodrošībai; tāpēc atzinīgi vērtē un sevišķi atbalsta to, ka trešajā enerģētikas paketē tiek iekļauta trešo valstu klauzula;

18.

atkārto, ka terorisms kā nedemokrātisku un teroristisku organizāciju lietots līdzeklis ir viens no galvenajiem draudiem ES drošībai, un šajā sakarā atzinīgi vērtē ES terorisma apkarošanas koordinatora centienus konsolidēt ES terorisma apkarošanas stratēģijas īstenošanu; norāda, ka cīņai pret terorismu jānotiek, atbilstoši ievērojot vispārējās demokrātijas vērtības, tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības, un aizsargājot tās ciešā sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem un atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) noteiktajai stratēģijai; uzskata, ka efektīvai terorisma apkarošanai ir jābūt svarīgākajai prioritātei ES un trešo valstu attiecībās;

19.

atkārtoti uzsver sakārtotas migrācijas pārvaldības nozīmi; tāpēc uzskata to par būtisku nosacījumu, lai nodrošinātu sadarbību gan ar izcelsmes, gan tranzītvalstīm, un sekmētu šo sadarbību ar pozitīvas nosacītības politiku; norāda, ka jānovērš nelegāla imigrācija un jācīnās ar grupējumiem, kas to padara par peļņas avotu;

20.

atkārto, ka pasaules līmeņa pārvaldības, starptautisko iestāžu un starptautiskajos tiesību aktos noteikto vērtību stiprināšana ir svarīga Eiropas Savienības ārējai darbībai; šajā sakarībā uzsver ANO svarīgo lomu efektīvas daudzpusības atbalstīšanā, kā arī to, ka Eiropas Savienībai ir vienoti jāaicina savi partneri tiekties pēc demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma attīstīšanas un nostiprināšanas, veidojot kopēju pamatu veiksmīgai un drošai pasaulei; atkārto savu apņemšanos īstenot ANO Tūkstošgades mērķus, jo īpaši cīņā ar nabadzību visā pasaulē;

21.

uzskata, ka, lai varētu īstenot pasaules līmeņa pārvaldību, īpaša uzmanība ir jāpievērš valstu ieguldījumu fondu un līdzīgu valstisku ekonomikas dalībnieku nozīmei, sekmējot to darbības iespējami lielu pārredzamību un atbildību;

22.

uzskata, ka ir svarīgi, lai ES pēc iespējas vairāk censtos uzlabot un nostiprināt savu politiku demokrātijas atbalstam visā pasaulē; tāpēc uzskata, ka ir būtiski šo atbalstu noteikt par KĀDP svarīgāko aspektu un nodrošināt saskaņotību ES iestāžu un dalībvalstu rīcībā;

23.

stingri uzsver, ka jānodrošina cilvēktiesību klauzulas, kā arī kodolieroču neizplatīšanas, un pretterorisma un noteikumu efektīva īstenošana, kā energodrošības klauzulas iekļaušana nolīgumos ar trešām valstīm, lai nodrošinātu ES ārējo politiku saskaņotību un efektivitāti;

24.

uzstāj, ka joprojām ir jāturpina prasīt starptautiskā līmenī īstenot ES masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas stratēģiju, aktīvi jāstrādā, lai varētu turpināt darboties esošā bruņojuma kontroles un atbruņošanās sistēma, jo īpaši, lai varētu stāties spēkā Līgums par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT), lai konsekventi tiktu īstenota un uzraudzīta Ķīmisko ieroču konvencija, lai tiktu ievērots starptautisks kasešu munīcijas aizliegums un Otavas konvencija par pretkājnieku mīnu aizliegumu tiktu piemērota visā pasaulē, vairāk uzmanības jāpievērš ierosmēm kontrolēt vieglo ieroču tirdzniecību un citām atbruņošanās un ieroču neizplatīšanas iniciatīvām un jautājumiem, lai stiprinātu daudzpusējos ieroču neizplatīšanas līgumus un nodrošinātu finanšu līdzekļus ES masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas stratēģijas īstenošanai; aicina ES un dalībvalstis ar pozitīvu un efektīvu nostāju atrisināt Ženēvas Atbruņošanās konferences ieilgušo strupceļu un veikt pasākumus, lai sarunu rezultātā nodrošinātu nediskriminējošu, daudzpusēju, starptautisku un efektīvi pārbaudāmu līgumu par aizliegumu ražot kodolieroču izstrādei paredzētu skaldāmo materiālu;

25.

uzskata, ka uz ES Līguma 49. pantu balstīts Eiropas Savienības paplašināšanas process vēl arvien ir svarīgākā ārpolitiskā prioritāte, un ka tas jābalsta uz Eiropas Savienības spēju integrēt jaunas dalībvalstis (ņemot vērā paplašināšanas ietekmi uz ES iestādēm, finanšu resursiem un spēju sasniegt politiskos mērķus);

26.

uzskata, ka ES svarīgākajai prioritātei 2008. gadā ir jābūt stabilitātei Rietumbalkānos, atbilstoši 2006. gada pārskatā paustajai Padomes nostājai; tāpēc piešķir vislielāko nozīmi tam, lai divkāršotu pūles Rietumbalkānu tuvināšanai ES, tostarp ieviešot bezvīzu režīmu, paātrinot reģionālo sadarbību tādās jomās kā tirdzniecība, transports, enerģētika, kā arī iesaistot Rietumbalkānu valstis Kopienas programmās; uzskata, ka lielāks uzsvars uz ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem varētu veicināt un sekmēt šo valstu gatavošanos dalībai ES saskaņā ar Saloniku darba kārtību; uzsver, cik svarīgi pievienošanās procesā iesaistīt pilsonisko sabiedrību;

27.

uzskata, ka dialogs ar Serbiju jāpadara aktīvāks un jāveic konkrēti pasākumi, lai atkārtoti apstiprinātu šīs valsts Eiropas perspektīvu; uzskata, ka Stabilizācijas un asociācijas nolīguma parakstīšana ir ļoti konkrēts solis ceļā uz gaidāmo Serbijas pievienošanos ES; mudina sniegt būtisku palīdzību, īstenot abpusējas saistības un sadarbības pasākumus, tostarp rīcības plānu par vīzu režīma liberalizāciju; uzsver, ka īpaši jācenšas stiprināt saites ar visiem demokrātiskajiem spēkiem un pilsonisko sabiedrību visās kopējo interešu jomās; uzskata, ka ES ir jāizstrādā attiecīgi politikas virzieni un jāuzsāk atbilstošas procedūras, lai nepieļautu Serbijas izolāciju;

28.

atgādina Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada 18. februāra secinājumus, kuros Padome atzīmēja Kosovas Asamblejas 2008. gada 17. februārī pieņemto rezolūciju par Kosovas neatkarības pasludināšanu; šajos secinājumos Padome arī atzīmēja, ka dalībvalstis pieņems lēmumu par attiecībām ar Kosovu saskaņā ar valstu praksi un starptautiskajiem tiesību aktiem;

29.

uzskata, ka Eiropas Savienības Likuma varas (EULEX) misijai Kosovā ir jāaizstāv mazākumtautību intereses, kā tas noteikts M. Ahtisaari plānā, lai saglabātu teritorijas daudznacionālo raksturu, sekmētu uzticēšanos starp etniskajām kopienām, aizsargātu kultūras, reliģisko un vēsturisko mantojumu, stiprinātu tiesiskumu un veicinātu ekonomisko attīstību; norāda, ka vietējie centieni šajā jomā nodrošinās veiksmīgu pāreju un ilgtspējīgu sociālo, politisko un ekonomisko attīstību Kosovā; pauž bažas par strupceļu sarunās par Apvienoto Nāciju Organizācijas Pagaidu pārvaldes (UNMIK) misijas pilnvaru nodošanu EULEX; aicina ES dalībvalstis aktīvi rīkoties ANO, lai nodrošinātu, ka EULEX misiju atzīst par daļu no starptautiskās civilās klātbūtnes Kosovā saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1244 (1999. g.);

30.

uzsver, ka ES ir rūpīgāk jāuzrauga mazākumtautību stāvoklis visās Rietumbalkānu valstīs, lai nodrošinātu visu mazākumtautību grupu un to tiesību efektīvu aizsardzību, un lai panāktu konsekventu progresu šajā jomā saskaņā ar Eiropas standartiem; uzskata, ka ir jāizmanto 2008. starpkultūru dialoga gada sniegtās priekšrocības, lai veicinātu abpusēju sapratni un izglītību ar mērķi ieaudzināt iecietību;

31.

turklāt uzsver, ka Eiropas Kaimiņattiecību politikas (EKP) stiprināšana jāuzskata par galveno mērķi 2008. gadā, un ka tai jāveido daudzveidīgāka pieeja mūsu kaimiņiem, ņemot vērā viņu intereses un Eiropas Savienības stratēģiskās intereses; uzskata, ka atbilstoši šai uzlabotajai politikai labāk un plašāk jāizmanto Kopienas instrumenti;

32.

atkārto, ka neatrisināti konflikti EKP valstīs rada nopietnas problēmas ES ārējo robežu drošībai un EKP efektīvai īstenošanai; uzsver, ka kopš 2007. gada paplašināšanās ES robežas atrodas vēl tuvāk konfliktu reģioniem; tāpēc aicina ES aktīvāk un visaptverošāk iesaistīties centienos atrisināt šos konfliktus, it īpaši konfliktu Moldovas Republikas Piedņestras apgabalā, rīkojoties saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un teritoriālās integritātes principiem, kā arī aicina ES vairāk iesaistīties konfliktu pārvaldībā;

33.

uzskata, ka Eiropas Savienībai jāpievērš uzmanība ekonomiskās sadarbības, politiskās stabilitātes un demokrātijas attīstīšanai trīs galvenajās reģionālās sadarbības zonās, proti, Vidusjūras, Baltijas jūras un Melnās jūras reģionos, šajā procesā izmantojot esošās sadarbības struktūras šajās teritorijās, nostiprinot sinerģiju starp institucionālo un reģionālo politiku un palīdzot valstīm šajos reģionos integrācijas procesā; atzinīgi vērtē 2007. gada 13. un 14. marta Eiropadomes pausto nodomu paātrināt Barselonas procesu; atgādina, cik svarīgi ir panākt redzamus rezultātus Eiropas un Vidusjūras valstu reģionā, veicinot cilvēktiesību ievērošanu un ekonomisko un sociālo attīstību Vidusjūras reģiona dienvidu piekrastes valstīs, kā arī pievēršot lielāku uzmanību problēmām enerģētikas un vides jomās;

34.

atkārtoti norāda, ka Melnās un Baltijas jūras reģioni Eiropas Savienībai ir stratēģiski svarīgi, un tāpēc attiecībā uz tiem ir vajadzīga saskaņotāka pieeja, līdzīgi kā tas ir attiecībā uz Vidusjūras reģionu; aicina Padomi un Komisiju veicināt reģionālo sadarbību ar Melnās un Baltijas jūras reģioniem; uzskata, ka pievērst vienlīdz lielu uzmanību un panākt līdzsvaru attiecībās ar šiem svarīgajiem reģioniem vislabāk ir iespējams tā, ka tiek izstrādātas jaunas organizatoriskas struktūras reģionālajai sadarbībai Melnās un Baltijas jūras reģionos, kā arī stiprinātas attiecības ar esošajām daudzpusējām asamblejām, piemēram, Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizācijas Parlamentāro asambleju;

35.

uzsver nepieciešamību stiprināt transatlantisko saikni un veidot aktīvākus kontaktus ar Amerikas Savienotajām Valstīm, inter alia, izmantojot augstāka līmeņa un visaptverošāku Transatlantiskās partnerības nolīgumu, kura potenciāls jāizmanto pilnībā un kurā jāparedz apspriedes par abu pušu savstarpējām interesēm, civilo konfliktu novēršanu, starptautisko tiesisko regulējumu, mieru un atbruņošanos, ilgtspējīgu attīstību un nabadzības apkarošanu, kā arī sadarbība šajās jomās; atzinīgi vērtē Transatlantiskās ekonomikas padomes izveidošanu; uzsver parlamentārās dimensijas nozīmi Transatlantiskā likumdevēju iestāžu dialoga ietvaros, kā arī nepieciešamību iesaistīties aktīvākā dialogā ar ASV Kongresu par ES un ASV turpmākajām attiecībām, NATO nākotni un ANO reformu;

36.

uzskata, ka 2008. gadā ir ļoti svarīgi pārskatīt Eiropas Savienības attiecības ar Krieviju; uzskata, ka šīm attiecībām jābalstās uz līdzsvarotu partnerību, risinot svarīgākos pasaules mēroga uzdevumus, piemēram, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšana, reģionālā drošība un energoapgādes drošība, un tām jāveicina demokrātijas nostiprināšanās, cilvēktiesību aizsardzība, brīva tirdzniecība un — pats svarīgākais — tiesiskuma ievērošana; atgādina, ka patiesai partnerībai jābalstās uz vienlīdzīgu attieksmi pret visām dalībvalstīm, kā arī labām attiecībām ar kaimiņvalstīm, pārredzamību un atbildību; aicina dalībvalstis saskaņot attiecības ar Krievijas Federāciju, ņemot vērā Eiropas Savienības kopīgās intereses; aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai jaunā nolīguma mandātā būtu ne tikai uzsvērtas šīs kopīgās intereses, bet arī tiktu paredzēts mehānisms, kā uzraudzīt tā īstenošanu;

37.

aicina Padomi un Komisiju gan Tuvo Austrumu kvarteta darbā, gan arī pašā reģionā turpināt centienus veicināt sarunas starp Izraēlu un palestīniešiem, lai rastu visaptveroša, ilgstoša un taisnīga miera risinājumu, kas balstās uz divu drošu un dzīvotspējīgu valstu līdzāspastāvēšanu atbilstīgi Anapolisas darba kārtībā pieņemtajām saistībām; uzskata, ka Eiropas Savienībai miera risinājuma vārdā maksimāli jālīdzsvaro savi finansiālie, tirdzniecības un politiskie līdzekļi attiecībā uz abām pusēm, un ka Eiropas Savienībai attiecīgajos forumos jāieņem nostāja, kas atbilst tās finansiālajam un politiskajam ieguldījumam;

38.

uzskata, ka Kodolieroču neizplatīšanas nolīgumā (KNN) noteiktais kodolieroču neizplatīšanas režīms ir nopietni apdraudēts, un aicina gan Padomi, gan jo īpaši divas dalībvalstis, kuru arsenālā ir kodolieroči, ierosināt Eiropas iniciatīvu par to ieroču neizplatīšanas noteikumu īstenošanu, kuri minēti KNN VI pantā, jo īpaši ņemot vērā 2010. gadā paredzēto KNN pārskata konferenci; stingri iebilst pret masu iznīcināšanas ieroču ražošanu un izplatīšanu, jo tie var nokļūt arvien vairāk valstu rokās, un šo situāciju rada nespēja skaidri nošķirt kodoltehnoloģijas izmantošanu enerģētikas mērķiem no tās izmantošanas ieroču ražošanai; šajā sakarā īpaši norāda uz neskaidrībām Irānas kodolprogrammas mērķos; aicina Irānu aktīvi sekmēt pārredzamību attiecībās ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru (IAEA) un censties atgūt starptautiskās sabiedrības uzticību; aicina ANO Drošības padomi atkārtoti nodot Irānas jautājuma izskatīšanu IAEA un sākt pārrunas bez priekšnosacījumiem; aicina ES dalībvalstis aizliegt kodoltehnoloģiju eksportu uz tām valstīm, kuras nav ratificējušas KNN papildu protokolus;

39.

uzskata, ka ES ir jāsniedz ieguldījums uzticības radīšanā attiecībās ar tām valstīm, ar kurām tai nav vispārēju nolīgumu vai ir ierobežota apjoma nolīgumi, sekmējot cilvēku savstarpējos kontaktus, piemēram, ar pilsētu sadraudzības vai Erasmus Mundus programmām;

40.

sagaida, ka notiks ātra un visaptveroša Vidusāzijas stratēģijas īstenošana;

41.

atkārtoti pauž viedokli, ka starptautiskās solidaritātes, stabilitātes, miera un demokrātijas, kā arī cilvēkresursu un ekonomikas attīstības veicināšanai, tiesiskumam un cīņai pret narkotikām jābūt galvenajām 2008. gada prioritātēm ES politikā attiecībās ar Afganistānu; uzsver nepieciešamību atjaunot drošību Afganistānā, ko nevar panākt tikai ar militāriem līdzekļiem vien; pasvītro, ka šajā nolūkā ir vienlīdz svarīgi stiprināt policijas spēkus, lai īstenotu tiesiskumu un pastiprinātu attīstības centienus; pauž bažas, ka narkotiku ražošana pakāpeniski palielinās un Afganistāna atkal kļuvusi par pasaulē lielāko narkotiku ražotāju; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības policijas misijas (EUPOL) izvietošanu Afganistānā un mudina ES dalībvalstis nodrošināt to ar pieredzējušu un profesionālu personālu, kā arī nepieciešamības gadījumā to paplašināt; pauž bažas par nepietiekamu saskaņotību gan starptautiskajā kopienā (un jo īpaši starp ES un NATO), gan attiecībās ar Afganistānas iestādēm, kas nopietni kavē efektīvu darbību šajā valstī; aicina visas iesaistītās puses censties uzlabot situāciju; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Kai Eide iecelšanu par ANO ģenerālsekretāra īpašo pārstāvi Afganistānā;

42.

iesaka 2008. gadā padziļināt politiskās un ekonomiskās attiecības ar Ķīnu, ja tiek panākts būtisks progress demokrātijas un cilvēktiesību jomās un ja Ķīna ņem vērā ES nopietnās bažas par rīcību Tibetā, uzturot konstruktīvu dialogu ar iestādēm par šiem jautājumiem, jo īpaši Pekinas olimpisko spēļu sagatavošanas posmā; aicina Ķīnu izstrādāt tālredzīgu, visaptverošu pieeju valsts atjaunošanai, īpašu uzmanību pievēršot dažādajām tautām un to kultūras tradīcijām; šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogam nav būtisku panākumu;

43.

iesaka 2008. gadā padziļināt politiskās un ekonomiskās attiecības ar Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN), balstoties uz būtisku progresu demokrātijas un cilvēktiesību jomā; atzīst, ka ASEAN ir arvien ietekmīgāks spēks reģionālās stabilitātes un labklājības nodrošināšanā, uzskata, ka ES un ASEAN ir liels potenciāls pastiprinātai sadarbībai, kas daļēji balstīts uz ASEAN sasniegumiem reģionālajā integrācijā, kā arī demokrātijas un cilvēktiesību jomās; joprojām pauž īpašas bažas par stāvokli Birmā;

44.

uzsver nepieciešamību 2008. gadā pienācīgi īstenot 2007. gada decembrī Lisabonā notikušās ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmes pieņemtos lēmumus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka iecelts ES īpašais pārstāvis/Eiropas Komisijas delegācijas vadītājs Āfrikas Savienībā, kura centrālais birojs atradīsies Adisabebā; šajā sakarībā uzskata, ka ES sadarbībā ar ANO jādara viss iespējamais, lai nostiprinātu Āfrikas Savienības miera veidošanas un miera uzturēšanas spēju; šajā sakarā atzinīgi vērtē ES drošības sektora reformas misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā un Gvinejas-Bisavas Republikā, un aicina saskaņoti izmantot KĀDP un Kopienas instrumentus, piemēram, Stabilitātes instrumentu;

45.

sagaida, ka nākamā piektā ES, Latīņamerikas valstu un Karību valstu augstākā līmeņa sanāksme, kas 2008. gada maijā notiks Limā, padziļinās Divpusējās reģionālās asociācijas darba saturu, arī Divpusējā reģionālā solidaritātes fonda izveidi, ko ierosinājis Parlaments, kā arī līdz 2008. gada beigām nodrošinās sarunu pabeigšanu par ES Asociācijas nolīgumu ar Mercosur valstīm, Andu Kopienu un Centrālameriku;

46.

vērš uzmanību uz Eiropas Parlamenta daudzajām rezolūcijām un ziņojumiem par dažādiem ģeogrāfiskiem apgabaliem, jo tie dod vērtīgu ieguldījumu diskusijā par to, kā būtu jāattīstās ES politikai attiecībā uz šiem apgabaliem;

47.

iesaka Eiropas Savienībai stiprināt politisko dialogu ar trešām valstīm un reģioniem, it īpaši ar galvenajiem partneriem; šajā sakarā atkārtoti pauž savu nostāju par būtisko lomu, kāda parlamentārajai diplomātijai kā papildu instrumentam ir Eiropas Savienības attiecībās ar trešām valstīm un reģioniem, galvenokārt ar trīs galveno daudzpusējo starpparlamentāro asambleju palīdzību (Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu un ES Apvienotā parlamentārā asambleja (ĀKK-ES APA), Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārā asambleja (EuroMed) un Eiropas un Latīņamerikas valstu Parlamentārā asambleja (EuroLat)); apņemas līdz 2009. gadam izveidot Eiropas Savienības un austrumu partnervalstu Parlamentāro asambleju (Euro-Nest), lai stiprinātu Eiropas Parlamenta un EKP iesaistīto austrumu daļas valstu politiskās partnerības parlamentāro dimensiju;

48.

vēlreiz aicina ES dalībvalstis, kas ir arī ANO Drošības padomes locekles, labāk koordinēt sadarbību šajā forumā, lai uzlabotu Eiropas Savienības darbības efektivitāti pasaules mērogā, un, raugoties ilgtermiņa perspektīvā, censtos nodrošināt Eiropas Savienības pārstāvniecību Drošības padomē saistībā ar ANO sistēmas būtisku reformu; prasa ES dalībvalstīm, kas ir ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles, ciešāk sadarboties ar tām ES dalībvalstīm, kas ir Drošības padomes nepastāvīgās locekles;

49.

atzinīgi vērtē ar Lisabonas līgumu ieviestos uzlabojumus attiecībā uz ārējo darbību, KĀDP un EDAP, kam jākļūst par KDAP; uzskata, ka jaunais Līgums ievērojami uzlabo Eiropas Savienības ārējo darbību un tās lomu starptautiskajās attiecībās, un ka tas uzlabo Eiropas Savienības pamanāmību un nozīmi, vienlaikus stiprinot tās spēju efektīvi strādāt pasaules mērogā;

50.

pauž cerību, ka Lisabonas līgums drīzumā tiks ratificēts visās dalībvalstīs, lai netiktu kavēta tā laicīga stāšanās spēkā; apsveic tās dalībvalstis, kuras jau ir ratificējušas Lisabonas līgumu;

51.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības institucionālās sistēmas uzlabošanu KĀDP jomā, it īpaši:

52.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības ārējās darbības jomas paplašināšanu, tostarp radot jaunu tiesisko pamatu un instrumentus, kas ietekmē ar KĀDP saistītas jomas, piemēram, precīzi formulētu tiesisko pamatu EKP, Eiropas Savienības kā vienas juridiskās personas izveidi, steidzamu finansiālo palīdzību trešām valstīm, humāno palīdzību, sankcijas pret nevalstiskām iestādēm, kosmosa politiku, energodrošību, klimata pārmaiņu apkarošanu, starptautiskā terorisma novēršanu un personas datu aizsardzību;

53.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt politisko saskaņu Eiropas Savienības ārējās rīcības jomā, it īpaši starp KĀDP, KDAP un attīstības un tirdzniecības politikas virzieniem; šajā sakarā uzsver Augstā pārstāvja un EĀDD lielo nozīmi saskaņotas politikas veidošanā;

54.

atgādina, ka Eiropas Savienības kā juridiskās personas izveide rada jautājumu par tās statusu starptautiskajās organizācijās, piemēram, ANO; uzskata, ka Eiropas Savienības statusam ANO turpmāk ir jāatbilst tās finansiālajam un politiskajam ieguldījumam;

55.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi izveidot iespējami ciešāku sadarbību starp Eiropadomes priekšsēdētāju, Komisijas priekšsēdētāju, Augsto pārstāvi un pēc rotācijas principa noteikto prezidentūru, lai nodrošinātu, ka to dažādās funkcijas veicina KĀDP saskaņotību un efektivitāti;

56.

aicina Padomi pēc būtības atsaukties uz vēlmēm un bažām, kas izteiktas oficiālos Parlamenta ziņojumos, it īpaši attiecībā uz rezolūcijām par cilvēktiesību, demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumiem;

57.

aicina Padomi pārbaudīt, cik efektīva ir tās sankciju politika pret vairākiem ļaunprātīgākajiem režīmiem, piemēram, R. Mugabe režīmu Zimbabvē un militāro huntu Birmā, un ieviest pasākumus tās uzlabošanai, tajā skaitā nepieciešamos mehānismus sankciju patiesai uzraudzībai un īstenošanai;

58.

aicina nākamo Augsto pārstāvi/Komisijas priekšsēdētāja vietnieku balstīties uz Augsto pārstāvju un ārējo attiecību komisāra regulāro tikšanos pieredzi Parlamenta plenārsēdēs un Ārlietu komitejā un izmantot neformālo sanāksmju praksi, lai attīstītu regulāru, sistemātisku un saturīgu apspriešanos ar Parlamentu un tā kompetentajām struktūrām, un iesaistītu Parlamentu lēmumu pieņemšanas procesā, lai tādējādi sekmētu KĀDP galveno izvēļu pārskatāmību un atbildību; norāda, ka nākamā Augstā pārstāvja/Komisijas priekšsēdētāja vietnieka leģitimitāte tieši izriet no Eiropas Parlamenta;

59.

tāpat uzsver, ka ir jāpārskata arī Padomes un Parlamenta attiecības, lai ņemtu vērā nākotnes KĀDP būtiskās reformas un Parlamenta palielinātās pilnvaras saistībā ar pārbaudi pēc Rietumeiropas Savienības dažu agrāko pilnvaru nodošanas ES; šajā sakarā atzinīgi vērtē noteikumus, kas paredz ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem;

60.

aicina līdz Lisabonas līguma spēkā stāšanās brīdim izstrādāt starpiestāžu nolīgumu starp Parlamentu un Padomi, kurā būtu noteiktas to darba attiecības ārējās darbības jomā, tostarp arī konfidenciālas informācijas apmaiņa; aicina atjaunināt Pamatnolīgumu starp Komisiju un Parlamentu, lai tajā būtu ņemti vērā Lisabonas līguma noteikumi;

61.

prasa, lai nākamais Augstais pārstāvis/Komisijas priekšsēdētāja vietnieks darbu sāk reizē ar jauno Komisiju 2009. gada 1. novembrī, lai tiek atrasts pagaidu risinājums laikposmam no Lisabonas līguma spēkā stāšanās brīža līdz 2009. gada 1. novembrim, un lai Eiropadome ar Komisijas priekšsēdētāja piekrišanu pilnībā apspriestos ar Parlamentu par pirmā Augstā pārstāvja/Komisijas priekšsēdētāja vietnieka nominēšanu, kā arī par jebkuru citu pagaidu iecelšanu amatā; šajā sakarā uzskata par nepieciešamu izveidot ad hoc uzklausīšanas procedūru Augstā pārstāvja/Komisijas priekšsēdētāja vietnieka nominēšanai, par kuru atbildīga būtu Ārlietu komiteja;

62.

uzsver EĀDD izveidošanas būtisko ietekmi uz Eiropas Savienības ārējām attiecībām; uzsver nepieciešamību pēc pārskatāmības un demokrātiska ieguldījuma šajā procesā; atgādina par savām tiesībām pieprasīt apspriešanos par EĀDD izveidi saskaņā ar ES līguma 13.a panta 3. punktu; prasa līdzdalību šajā sakarā veicamajos sagatavošanas darbos; atsaucas uz savu ziņojumu par šo jautājumu; cer, ka EĀDD izveide nodrošinās lielāku skaidrību attiecībā uz kritērijiem, kas paredzēti ES īpašajiem pārstāvjiem, viņu iecelšanu un izvērtēšanu, arī viņu uzdevumu noteikšanu un darbības mērķiem, viņu mandāta darbības laiku, kā arī sadarbību un savstarpējo papildināmību ar Eiropas Komisijas delegācijām;

63.

aicina jauno Augsto pārstāvi/Komisijas priekšsēdētāja vietnieku, kā arī pašu Padomi un Komisiju pastiprināt sadarbību ar daudzpusējām parlamentārajām asamblejām (ĀKK un ES APA, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārā asambleja, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārā asambleja un arī Eiropas Savienības un austrumu partnervalstu Parlamentārā asambleja, kad tā tiks izveidota), kurās Eiropas Savienības parlamentārieši tiekas ar ietekmīgākajiem kolēģiem, jo tas patiesi dod pievienoto vērtību, kas uzlabo Eiropas Savienības ārējās darbības saskaņotību un efektivitāti;

64.

uzskata, ka ESDP parlamentārai pārraudzībai ir izšķiroša nozīme; šajā sakarībā aicina Politikas un drošības komiteju (PDK) kopīgi ar Eiropas Parlamentu izveidot sistēmu attiecībā uz konfidenciālu informāciju par jaunām krīzēm vai starptautiskās drošības aspektiem, kas līdzinātos dažu ES dalībvalstu parlamentu izveidotajām sistēmām un kuru — atkarībā no konfidencialitātes līmeņa — varētu izmantot gan slēgtās komitejas sanāksmēs, gan sanāksmēs ar PDK un attiecīgo komiteju un apakškomiteju ieceltajiem pārstāvjiem;

65.

uzskata par nepieciešamu, lai Ārlietu komitejas priekšsēdētājs apmeklētu dalībvalstu ārlietu ministru neoficiālās sanāksmes (Gymnich sanāksmes), līdzīgi kā tas jau notiek attiecībā uz neoficiālajām Padomes sanāksmēm citās politikas jomās;

66.

uzsver nepieciešamību nodrošināt Eiropas Aizsardzības aģentūras darbības demokrātisku uzraudzību un pārredzamību;

67.

ar gandarījumu atzīmē, ka Lisabonas līgumā paredzēts nostiprināt Eiropas Parlamenta budžeta pilnvaras attiecībā uz visiem ES izdevumiem, tostarp EĀDD izdevumiem, nodrošinot Parlamentam vienlīdz lielas tiesības ar Padomi, atceļot dalījumu obligātajos un neobligātajos izdevumos un daudzgadu finanšu plānu padarot juridiski saistošu;

68.

pauž nožēlu par to, ka nevajadzīgi sarežģīti ir nosacījumi par ātru KDAP darbību finansēšanu no tādiem līdzekļiem, kas nav no ES budžeta; pieprasa, lai Eiropas Savienības visas ārējās darbības (arī topošās KDAP darbības, taču izņemot visus izdevumus militārajā jomā) turpmāk tiktu finansētas no ES kopējā budžeta;

69.

šajā sakarībā uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš civilo krīžu vadības uzraudzībai, jo šādos gadījumos tiek apvienoti gan Padomes, gan Komisijas un dalībvalstu līdzekļi un centieni, lai varētu nodrošināt optimālu efektivitāti un saskaņotību;

70.

atzīst, ka lietderīgas ir apvienotās apspriežu sanāksmes starp Ārlietu komitejas biroju, Budžeta komiteju un PDK priekšsēdētāju, kā tas paredzēts iepriekš minētajā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā; vienlaikus atbalsta par ārējām darbībām atbildīgo Parlamenta komiteju priekšsēdētāju un/vai referentu iesaistīšanu jaunajā budžeta procedūrā paredzētās Samierināšanas komitejas darbībā, ja to uzskata par nepieciešamu saistībā ar ikgadējo procedūru;

71.

prasa, lai saskaņā ar iepriekš minēto 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu, kurš paredz strukturētu dialogu starp Padomi un Parlamentu, Padome informētu Parlamentu pirms tā pieņem jebkuru lēmumu, kurš radītu KĀDP izdevumus;

72.

uzskata, ka laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam KĀDP piešķirtie kopējie līdzekļi (EUR 1 740 miljonu) ir nepietiekami, lai īstenotu ES kā pasaules mēroga starptautiskās politikas dalībnieka centienus un īpašos mērķus, tomēr atzīst, ka KĀDP finansējums 2008. gadam (EUR 285 miljoni) ir būtisks panākums, salīdzinājumā ar iepriekšējiem līdzekļu piešķīrumiem (palielinājums par 125 miljoniem euro, salīdzinot ar 2007. gadu); uzsver, ka šim palielinājumam ir jābūt saistītam ar stingrākiem parlamentārās kontroles pasākumiem un labāku sadarbību ar Padomi;

73.

savā gaidāmajā ziņojumā par šo jautājumu izteiks konkrētus priekšlikumus par EĀDD finansēšanu un budžeta kontroli;

74.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, NATO ģenerālsekretāram un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam.