PADOMES PASKAIDROJUMA RAKSTS

I.   IEVADS

Komisija 2004. gada 24. septembrī iesniedza priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (1). Priekšlikums balstās uz Līguma 137. panta 2. punktu.

Saskaņā ar Līguma 251. pantu, Eiropas Parlaments sniedza atzinumu pirmā lasījumā 2005. gada 11. maijā (2).

Ekonomikas un sociālo lietu komiteja sniedza atzinumu 2005. gada 11. maijā (3), un Reģionu komiteja pieņēma atzinumu 2005. gada 14. aprīlī (4).

Komisija 2005. gada 2. jūnijā nāca klajā ar grozītu priekšlikumu (5), kurā tai bija pieņemami 13 no 25 Eiropas Parlamenta pieņemtajiem grozījumiem.

Padome 2008. gada 9. jūnijā ar kvalificētu balsu vairākumu panāca politisku vienošanos par kopēju nostāju, kā arī politisku vienošanos ar kvalificētu balsu vairākumu par kopēju nostāju attiecībā uz Direktīvu par pagaidu darba ņēmēju darba apstākļiem. Piecas no delegācijām, kurām nebija pieņemama redakcija, kādā bija formulēta politiskā vienošanās par Darba laika direktīvu, Padomes protokolā iekļāva kopīgu deklarāciju (6).

Saskaņā ar EK Līguma 251. panta 2. punktu Padome ar kvalificētu balsu vairākumu 2008. gada 15. septembrī pieņēma kopējo nostāju.

II.   MĒRĶI

Priekšlikuma divi galvenie mērķi ir:

—

pirmkārt, pārskatīt dažus noteikumus Direktīvā 2003/88/EK (jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 93/104/EK) atbilstīgi minētās direktīvas 19. un 22. pantam. Šie noteikumi attiecas uz atkāpēm saistībā ar bāzes laikposmu 6. panta piemērošanai (maksimālais darba laiks nedēļā) un iespēju nepiemērot 6. pantu, ja darbinieks piekrīt veikt šādu darbu (“noteikums par atteikšanos”);

—

otrkārt, ņemt vērā Eiropas Tiesas judikatūru, jo īpaši spriedumus SIMAP (7) un Jaeger (8) lietās, kurās nolēma, ka dežūras, ko veic ārsts, kad viņam fiziski ir jāatrodas slimnīcā, ir jāuzskata par darba laiku. Pēc vairākām prasībām prejudiciālo nolēmumu sniegšanai saskaņā ar Līguma 234. pantu šī Eiropas Kopienu Tiesas direktīvas interpretācija ir nopietni ietekmējusi jēdzienu “darba laiks” un tādējādi arī būtiskus direktīvas noteikumus.

Konkrēti:

—

Lai nodrošinātu pienācīgu līdzsvaru starp darbinieku veselības un drošības aizsardzību, no vienas puses, un nepieciešamību nodrošināt elastību darba devējiem, no otras puses, priekšlikumā ir noteikti vispārēji aizsardzības principi dežūrējošiem darba ņēmējiem gan dežūras laika aktīvajos, gan neaktīvajos periodos. Saskaņā ar minēto priekšlikumā ir noteikts, ka dežūras laika neaktīvā daļa nav darba laiks direktīvas izpratnē, ja vien valsts tiesību aktos, koplīgumos vai nolīgumos starp sociālajiem partneriem nav noteikts citādi.

—

Priekšlikuma mērķis ir sniegt darba devējiem un dalībvalstīm lielāku elastību organizējot darba laiku noteiktos apstākļos, pagarinot bāzes laikposmu, lai aprēķinātu maksimālo nedēļas darba laiku, līdz vienam gadam, tādējādi ļaujot uzņēmumiem risināt situācijas, kad notiek daudzmaz regulāras pieprasījuma izmaiņas.

—	Ar priekšlikumu iespējams labāk saskaņot darba un ģimenes dzīvi, jo īpaši veicot ierosinātās izmaiņas 22. pantā.

—

Attiecībā uz individuālu atteikšanos no vidēji 48 stundu nedēļas, priekšlikumā nostiprināts sociālā dialoga aspekts, jebkurā dalībvalsts lēmumā iesaistot sociālos partnerus, lai atsevišķiem darba ņēmējiem ļautu izmantot atteikšanās iespēju. Saskaņā ar jauno sistēmu dalībvalsts lēmums ļaut izmantot atteikšanos jāīsteno vai nu izmantojot iepriekšēju koplīgumu vai līgumu starp atbilstīga līmeņa sociālajiem partneriem, vai valsts tiesību aktus pēc konsultācijām ar atbilstīgā līmeņa sociālajiem partneriem. Aizvien saglabājās nostāja, ka neviens darba devējs nevar piespiest darba ņēmēju nedēļā strādāt vairāk kā 48 stundas, tādējādi konkrētajam darba ņēmējam jāpiekrīt izmantot atteikšanās iespēja. Kopienas līmenī piemēros arī pastiprinātus nosacījumus, lai nepieļautu pārkāpumus un lai nodrošinātu, ka pastāv pilnīga izvēles brīvība darba ņēmējam, kurš apsver iespēju izmantot atteikšanos. Turklāt ar priekšlikumu ierosina vispārēju principu, saskaņā ar kuru būtu jānosaka vienas nedēļas darba laika maksimālo ilgumu.

III.   KOPĒJĀS NOSTĀJAS ANALĪZE

1.   Vispārīgas piezīmes

a)   Komisijas grozītais priekšlikums

Eiropas Parlaments pieņēma 25 grozījumus Komisijas priekšlikumā. 13 no šiem grozījumiem pilnībā, daļēji vai ar citu formulējumu iekļāva grozītajā Komisijas priekšlikumā (1., 2., 3., 4., 8., 11., 12., 13., 16., 17., 18., 19. un 24. grozījums). Tomēr Komisijai nebija pieņemami 12 citi grozījumi (5., 6., 7., 9., 10., 14., 15., 20., 21., 22., 23 un 25. grozījums).

b)   Padomes kopējā nostāja

Padomei bija pieņemami 8 no 13 grozījumiem, kas pilnībā vai daļēji iekļauti Komisijas grozītā priekšlikumā, proti, 1. un 2. grozījums (4. apsvērums, kurā atsaucas uz Lisabonas Eiropadomes secinājumiem), 3. grozījums (5. apsvērums, kurā atsaucas uz sieviešu nodarbinātības īpatsvara palielināšanu), 4. grozījums (7. apsvērums: pievieno atsauci uz darba un ģimenes dzīves saskaņotību),8. grozījums (14. apsvērums, ar kuru atsaucas uz Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu), 16. grozījums (17. panta 2. punkts par kompensējošu atpūtas laiku), 17. grozījums (17. panta 5. punkta pirmais ievilkums, kļūdas labojums) un 18. grozījums (18. panta 3. punkts par kompensējošu atpūtas laiku).

Padomei bija pieņemami principi — ar nosacījumu, ka tos citādi formulēs —, uz ko balstās šādi grozījumi:

—	12. grozījums (12. pants: pievieno noteikumu par darba un ģimenes dzīves saskaņotību);

—	13. grozījums (svītro 16.b panta 2. punktu par 12 mēnešu bāzes laikposmu);

—	19. grozījums (19. pants: bāzes laikposms).

Tomēr Padome neuzskatīja, ka būtu ieteicams pieņemt šādus grozījumus:

—

11. grozījums (stundu uzkrāšana vairāku darba līgumu gadījumos), kā ņemts vērā grozītā priekšlikuma 2. apsvērumā, jo pašreizējā direktīvas 3. apsvērumā noteikts, ka “Padomes Direktīvas 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) noteikumus par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, turpina pilnībā piemērot šīs direktīvas jomām, neskarot stingrākus un/vai īpašus šīs direktīvas noteikumus” un 1. panta 4. punktā arī noteikts, ka Direktīvas 89/391/EEK noteikumus pilnībā piemēro obligātiem ikdienas, iknedēļas un ikgadējiem atpūtas laikposmiem, pārtraukumiem un maksimālam nedēļas darba laikam, kā arī nakts darba aspektiem, darbam maiņās un darba ritmiem;

—	24. grozījums (noteikums par tādu brīvprātīga atteikuma nolīgumu derīgumu, kas parakstīti pirms direktīvas stāšanās spēkā, 22. panta 1. punkta c) apakšpunkts): Padome neuzskatīja, ka ir jāiekļauj šis noteikums, kas ir ietverts Komisijas grozītajā priekšlikumā;

—	25. grozījums (kurā noteikts, ka šīs direktīvas eksemplāru nosūta kandidātvalstu valdībām un parlamentiem).

Padomei arī nav pieņemams 5., 6., 7., 9., 10., 14., 15., 20., 21., 22. un 23. grozījums Komisijas grozītajā priekšlikumā minēto iemeslu dēļ.

Komisija ir pieņēmusi Padomes apstiprināto kopējo nostāju.

2.   Īpaši komentāri

Noteikumi par dežūras laiku

Padome piekrīt Komisijas sākotnējā priekšlikumā ierosinātajām definīcijām “dežūra” un “dežūras laika neaktīvā daļa” un apstiprināja to savā grozītajā priekšlikumā.

Padome bija arī vienisprātis ar Komisiju, ka ir jāpievieno termina “darba vieta” definīcija Kopējās nostājas 1. panta 1. punkta 1.b apakšpunktā, lai “dežūras laika” definīcija būtu skaidrāka.

Attiecībā uz jauno 2.a pantu par dežūras laiku Padome bija vienisprātis ar Komisiju par principu, ka dežūras laika neaktīvo daļu nevajadzētu uzskatīt par darba laiku, ja vien valsts tiesību aktos vai — saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi –koplīgumā vai nolīgumā starp sociālajiem partneriem nav noteikts citādi. Padome un Komisija uzskata, ka šīs jaunās kategorijas ieviešana palīdzēs precizēt saistību starp darba laiku un atpūtas laiku.

Padome piekrita arī Komisijas pieejai attiecībā uz dežūras laika neaktīvās daļas aprēķināšanas metodi, vienlaikus nodrošinot, ka to var noteikt ne tikai koplīgumā vai nolīgumā starp sociālajiem partneriem, bet arī valsts tiesību aktos pēc apspriedēm ar sociālajiem partneriem.

Padome kopumā atbalsta, ka dežūras laika neaktīvo daļu nevajadzētu ņemt vērā, aprēķinot dienas vai nedēļas atpūtas laiku. Tomēr Padome arī uzskatīja, ka ir lietderīgi nodrošināt iespēju ieviest nedaudz elastības, piemērojot šo noteikumu ar koplīgumiem, nolīgumiem starp sociālajiem partneriem vai valsts tiesību aktiem pēc apspriedēm ar sociālajiem partneriem.

Kompensējošas atpūtas laiks

Saistībā ar direktīvas 17. panta 2. punktu un 18. panta 3. punktu Padomei pieņemams ir 16. un 18. grozījums tādā redakcijā, kādi tie ir Komisijas grozītajā priekšlikumā.

Vispārējais princips ir tāds, ka darba ņēmējiem būtu jāpiešķir kompensējošas atpūtas laiks gadījumos, ja nevar sniegt parastus atpūtas laikposmus. Tāda pieņemama termiņa noteikšana, par kuru darba ņēmējiem pienākas kompensējoša atpūta, būtu jāatstāj dalībvalstu kompetencē, ņemot vērā vajadzību nodrošināt attiecīgo darba ņēmēju drošību un veselību, kā arī ņemot vērā proporcionalitātes principu.

Darba un ģimenes dzīves saskaņošana

Padome piekrīt Parlamentam, ka ir jāuzlabo darba un ģimenes dzīves saskaņošana. Rūpes par to tiek diezgan skaidri paustas Kopējās nostājas 5., 6. un 7. apsvērumā, kā arī 1. panta 2. punktā, iekļaujot jaunu 2.b pantu.

Padome piekrīt 2. un 3. grozījumam (attiecībā uz 4. un 5. apsvērumu), tādā formulējumā, kāds tas ir Komisijas grozītā priekšlikumā.

Attiecībā uz jauno 2.b pantu Padome pieņēma Komisijas grozītā priekšlikuma pirmā punkta teikumu, kurā norādīts, ka “Neskarot sociālo partneru autonomiju, dalībvalstis mudina tos attiecīgā līmenī slēgt nolīgumus, kuru mērķis ir uzlabot darba un ģimenes dzīves saskaņošanu”.

Abi pārējie punkti ir izstrādāti, pamatojoties uz 12. grozījumu, un ir balstīti uz Komisijas grozītā priekšlikuma. Otrajā punktā papildus ievieš atsauces uz Direktīvu 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, un apspriešanos ar sociālajiem partneriem. Trešajā punktā noteikts, ka dalībvalstīm būtu jāmudina darba devēji izskatīt darba ņēmēju lūgumus mainīt darba grafiku un darba ritmu, ņemot vērā uzņēmuma vajadzības un darba devēju un darba ņēmēju prasības pēc elastības.

Bāzes laikposms (19. pants)

Padome ir vienisprātis ar Eiropas Parlamentu, ka bāzes laikposma pagarināšanai būtu jābūt saskaņā ar pieaugošu darba ņēmēju un to pārstāvju iesaistīšanos un ar visiem nepieciešamajiem aizsargpasākumiem saistībā ar darba ņēmēju veselības un drošības risku. Tomēr tā uzskatīja, ka atsauce uz Direktīvas 89/391/EK II iedaļu (9), kurā par šiem jautājumiem ir noteikti vairāki noteikumi, nodrošinātu atbilstīgas garantijas šajā sakarā.

Noteikumi attiecībā uz brīvprātīgu atteikšanos (22. pants)

Padomei nebija pieņemams nedz 20. grozījums, saskaņā ar kuru 22. pants par brīvprātīgu atteikšanos būtu jāatceļ 36 mēnešus pēc direktīvas stāšanās spēkā, nedz Komisijas grozīto priekšlikumu, kurā paredzēts šo iespēju pagarināt pēc trīs gadiem. Lai gan vairākas delegācijas atbalstīja principu pēc konkrēta perioda atcelt iespēju brīvprātīgi atteikties, lielākā daļa delegāciju iebilda pret šādu risinājumu, kaut gan tas nenozīmē, ka tās visas šajā posmā izmantos iespēju atteikties.

Šajā sakarā pēc tam, kad bija izskatīti dažādi iespējamie risinājumi, Padome visbeidzot pieņēma secinājumu, ka vienīgais risinājums, kas būtu pieņemams lielākajai daļai delegāciju, būtu nodrošināt, ka iespēja atteikties joprojām ir spēkā, tajā pašā laikā ieviešot drošības pasākumus pret kaitējumu darba ņēmējam.

It īpaši kopējās nostājas 1. panta 7. punktā attiecībā uz Direktīvas 22.a panta a) punktu ir noteikts, ka brīvprātīgu atteikšanos nevar apvienot ar 19. panta b) punktā minēto iespēju. Turklāt 13. apsvērumā noteikts, ka pirms īstenot atteikšanos, būtu jāapsver, vai garāks bāzes laikposms vai citi direktīvā paredzētie elastīguma noteikumi nenodrošina vajadzīgo elastīgumu.

Attiecībā uz noteikumiem, kas attiecas uz brīvprātīgu atteikšanos, Kopējā nostājā noteikts, ka:

—

darba nedēļai ES joprojām būtu jābūt 48 stundām atbilstīgi spēkā esošās direktīvas 6. pantam, ja vien dalībvalsts neparedz iespēju atteikties vai nu izmantojot koplīgumus vai nolīgumus starp atbilstīga līmeņa sociālajiem partneriem, vai valsts tiesību aktus pēc konsultācijām ar atbilstīgā līmeņa sociālajiem partneriem, un ja vien atsevišķi darba ņēmēji nepieņem lēmumu izmantot atteikšanos. Tādēļ šo lēmumu pieņem katrs darba ņēmējs atsevišķi un viņu nevar piespiest strādāt vairāk par 48 stundām;

—

turklāt šai iespējai piemēro stingrus noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt darba ņēmēja brīvu piekrišanu, kad tiek ieviests likumīgs ierobežojums attiecībā uz nedēļā nostrādātajām dienām, izmantojot iespēju atteikties, un kad tiek minēti konkrēti noteikumi darba devējiem informēt kompetentās iestādes pēc to lūguma.

Attiecībā uz darba ņēmēja brīvu piekrišanu Kopējā nostājā paredzēts, ka brīvprātīgas atteikšanās iespēja ir spēkā tikai tad, ja darba ņēmējs ir paudis piekrišanu pirms šāda darba veikšanas un uz periodu, kas nepārsniedz vienu gadu un ir atjaunojams. Jebkurā gadījumā, darba devējs darba ņēmējam nedrīkst kaitēt nedz tad, ja darba devējs atsakās veikt šādu darbu, nedz arī tad, ja darba ņēmējs jebkādu iemeslu dēļ atsauc piekrišanu veikt attiecīgo darbu. Turklāt, izņemot īstermiņa līgumus (skat. turpmāk), brīvprātīgu atteikšanos var parakstīt tikai pēc pirmajām četrām darba nedēļām — līguma parakstīšanas brīdī darba ņēmējam nevar lūgt parakstīt atteikšanos. Visbeidzot, darba ņēmējam ir tiesības konkrētos termiņos atsaukt piekrišanu strādāt saskaņā ar brīvprātīgo atteikšanos.

Ar Kopējo nostāju ievieš juridiskus ierobežojumus attiecībā uz stundu skaitu, ko drīkst strādāt izmantojot atteikšanos, — tas nav noteikts spēkā esošajā direktīvā. 60 stundas nedēļā, kas vidēji aprēķinātas 3 mēnešu periodā, parasti būtu maksimālais darba laiks, ja vien koplīgumā vai nolīgumā starp sociālajiem partneriem nav noteikts savādāk. Šo maksimālo darba laiku varētu palielināt līdz 65 stundām, kas vidēji aprēķinātas 3 mēnešu periodā, ja nav koplīguma un ja dežūras laika neaktīvā daļa tiek uzskatīta par darba laiku.

Visbeidzot Kopējā nostājā noteikts, ka darba devējiem jāveic to darba ņēmēju darba laika uzskaite, kuri strādā, izmantojot atteikšanos. Dokumentāciju glabā pieejamu kompetentajām iestādēm, kas, ņemot vērā darbinieku drošību un/vai veselības aizsardzību, var aizliegt vai ierobežot iespēju pārsniegt maksimālo nedēļas darba stundu skaitu. Turklāt kompetentās iestādes var darba devējam lūgt sniegt informāciju par gadījumiem, kad darba ņēmēji ir piekrituši veikt darbu, kas pārsniedz 48 stundas septiņās dienās, — aprēķinātas kā vidējais stundu skaits bāzes laikposmam, kas minēts 16. panta b) punktā.

Kopējā nostāja paredz īpašus nosacījumus īstermiņa līgumu gadījumā (ja viens darba devējs nodarbina darba ņēmēju uz laika periodu vai laika periodiem, kas nepārsniedz 10 nedēļas 12 mēnešu laikā): darba devēja un darba ņēmēja attiecību pirmajās četrās nedēļās var piekrist izmantot brīvprātīgu atteikumu un, ja tiek izmantota iespēja atteikties, uz tām neattiecas juridiskie ierobežojumi attiecībā uz stundu skaitu, ko atļauts strādāt nedēļā. Tomēr nevar lūgt, lai darba ņēmējs piekristu strādāt saskaņā ar brīvprātīgu atteikumu, laikā, kad tiek parakstīts viņa darba līgums.

Kopējā nostājā noteikts arī tas, ka, izmantojot brīvprātīgu atteikšanos, dalībvalsts, izmantojot tiesību aktus, regulas un administratīvos noteikumus, objektīvu vai tehnisku iemeslu dēļ, vai ar darba organizāciju saistītu iemeslu dēļ, var noteikt bāzes laikposmu uz laiku, kas nepārsniedz sešus mēnešus. Tomēr šim bāzes laikposmam nevajadzētu ietekmēt trīs mēnešu bāzes laikposmu, uz ko piemēro, lai aprēķinātu 60 vai 65 stundu maksimālo stundu skaitu nedēļā.

Uzraudzības, novērtēšanas un pārskatīšanas noteikumi

Kopējās nostājas 1. panta 9. pantā par Direktīvas jauno 24.a pantu noteiktas precīzas prasības par ziņošanu attiecībā uz brīvprātīgu atteikšanos un citiem faktoriem, kas varētu būt par iemeslu garām darba stundām, kā piemēram 19. panta b) punkta piemērošana (12 mēnešu bāzes laikposms). Paredzēts, ka šīs prasības ļaus Komisijai veikt ciešu uzraudzību.

Precīzāk, Kopējā nostājā paredzēts, ka Komisija:

—

ne vēlāk kā četrus gadus pēc direktīvas stāšanās spēkā iesniedz pārskatu, kuram vajadzības gadījumā pievienoti atbilstīgi priekšlikumi, kā samazināt pārmērīgas darba stundas, ietverot iespēju atteikties, ņemot vērā to, kā tas ietekmē to darbinieku veselību un drošību, uz kuriem attiecas šī iespēja. Šo pārskatu izvērtēs Padome;

—	ņemot vērā šo vērtējumu un ne vēlāk kā piecus gadus pēc direktīvas stāšanās spēkā, iesniedz Padomei un Eiropas Parlamentam priekšlikumu direktīvu, tostarp atteikšanās iespēju, pārskatīt.

IV.   NOBEIGUMS

Paturot prātā konkrētos pasākumus, kas gūti vienlaicīgi ar Pagaidu darba ņēmēju direktīvu, Padome uzskata, ka, ņemot vērā atšķirības dalībvalstu tirgu stāvokļos un to uzskatos par apstākļiem, kas vajadzīgi, lai šādas situācijas risinātu, tās Kopējā nostāja par Darba laika direktīvu ir līdzsvarots un reāls risinājums jautājumiem, uz kuriem attiecas Komisijas priekšlikums. Tā ar nepacietību gaida konstruktīvas sarunas ar Eiropas Parlamentu, lai panāktu galīgu vienošanos par šo nozīmīgo direktīvu.

---

(1)  OV C 322, 29.12.2004., 9. lpp.

(2)  OV C 92, 20.4.2006., 292. lpp.

(3)  OV C 267, 27.10.2005., 16. lpp.

(4)  OV C 231, 20.9.2005., 69. lpp.

(5)  OV C 146, 16.6.2005., 13. lpp.

(6)  Dok. 10583/08 ADD 1.

(7)  Tiesas 2000. gada 3. oktobra spriedums Lietā C-303/98, Sindicato de Médicos de Asistencia Publica (SIMAP) pret Conselleria de Sanidad y Consumo de la Generalidad Valenciana, ECR 2000, I-07963. lpp.

(8)  Tiesas 2003. gada 9. oktobra spriedums Lietā C-151/02, Landesarbeitsgericht Schleswig Holstein (Vācija) prejudiciāla nolēmuma lūgums; par izskatāmo lietu starp Landeshauptstadt Kiel un Norbert Jaeger, vēl nav publicēts.

(9)  OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp.