52007DC0769

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 5.12.2007

COM(2007) 769 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

par Padomes 2001. gada 28. maija Regulas (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās piemērošanu

1. VISPāRēJA INFORMāCIJA

Šis Komisijas ziņojums ir sagatavots saskaņā ar 23. pantu Padomes 2001. gada 28. maija Regulā (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās[1].

Attiecībā uz pierādījumu iegūšanu līdz 2001. gadam starp visām dalībvalstīm nebija juridiski saistoša akta. Eiropas Savienības Padome 2001. gadā pieņēma Regulu (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās, kurā noteikti procesuālie noteikumi, lai atvieglotu pierādījumu iegūšanu citā dalībvalstī. Kopš 2004. gada 1. janvāra regula ir piemērojama visā Eiropas Savienībā, izņemot Dāniju. Attiecībās starp attiecīgajām dalībvalstīm tā aizstāj 1970. gada Hāgas konvenciju. Regula un visa informācija, kas attiecas uz tās piemērošanu, ir pieejama Eiropas Tiesiskās sadarbības atlasā civillietās un komerclietās šādā tīmekļa vietnē:

http://ec.europa.eu/justice_home/judicialatlascivil/html/te_information_en.htm

Kopš regulas spēkā stāšanās Komisija ir vairākkārt apspriedusi regulas piemērošanu Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās kontekstā. Konsultācijās ar tīklu Komisija ir izveidojusi prakses metodisko līdzekli regulas piemērošanai. Turklāt Komisija ir pieprasījusi pārskatu par regulas piemērošanu.

1.1. Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās sanāksmes

Regulas piemērošana ir apspriesta dažādās Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās sanāksmēs.

Visu tīkla dalībnieku ikgadējās sanāksmēs 2004. gada 13.-14. decembrī un 2006. gada 11. decembrī darba sesijas tika veltītas regulas piemērošanas pieredzes apspriešanai. Galvenie apspriestie jautājumi bija:

- Praktiskās problēmas (piemēram, pieprasījumi dažos gadījumos joprojām tiek sūtīti centrālajai institūcijai, veidlapās dažkārt tiek izmantota pieprasītājas valsts valoda, citas saziņas problēmas pieprasījuma iesniedzēju un pieprasījuma saņēmēju tiesu starpā).

- Regulas piemērošanas jomā, jo īpaši attiecībā uz jēdzieniem "civillietas un komerclietas" un "pierādījumi" (visvairāk problēmas, kas radušās attiecībā uz DNS vai asins paraugu ņemšanu, konkrēti saistībā ar paternitātes noteikšanu).

- Modernu sakaru tehnoloģiju izmantošana pierādījumu iegūšanai. Jo īpaši bija sūdzības par to, ka daudzās dalībvalstīs joprojām nebija pieejami tehniskie līdzekļi videokonferencēm.

Tīkls 2005. gada 21. aprīlī apsprieda prakses metodiskā līdzekļa projektu regulas piemērošanai, ko izstrādājuši Komisijas dienesti, konsultējoties ar tīklu. Prakses metodiskā līdzekļa uzdevums ir sniegt norādījumus ieinteresētajām personām, tiesnešiem, juristiem un centrālajām institūcijām, kā arī nodrošināt labāku regulas izpratni. Tas atrodams:

http://ec.europa.eu/civiljustice/evidence/evidence_ec_guide_en.pdf

Komisija 2006. gada beigās un 2007. gada sākumā izplatīja dalībvalstīm prakses metodiskā līdzekļa 50 000 eksemplārus. Visu regulas piemērošanā iesaistīto tiesu rīcībā jau jābūt prakses metodiskajam līdzeklim.

1.2. Pārskats par Regulas (EK) Nr. 1206/2001 piemērošanu

Kā iepriekš minēts, lai sagatavotu šo ziņojumu, Komisija pieprasīja pārskatu par regulas piemērošanu, ko izpildītājs sagatavoja. Pārskats pieejams:

http://ec.europa.eu/justice_home/doc_centre/civil/studies/doc_civil_studies_en.htm

Pārskata galvenais uzdevums ir iegūt empīrisku analīzi par regulas piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz to, vai pēc regulas piemērošanas sadarbība starp tiesām pieradījumu iegūšanā ir uzlabojusies, kļuvusi vienkāršāka un ātrāka.

Pārskats balstās uz pētījumu, ko izpildītājs īstenoja no 2006. gada novembra līdz 2007. gada janvārim, un kura pamatā bija 424 atbildes uz 544 anketas jautājumiem attiecībā uz vairāku regulas pantu piemērošanu. Uz anketas jautājumiem atbildēja dalībvalstu valsts pārvaldes iestādes, tiesneši, prokurori un citas regulas pielāgošanas procesā iesaistītās personas.

2. REGULAS (EK) 1206/2001 PIEMēROšANA

Šajā iedaļā uzmanība pievērsta jautājumam, vai regulas piemērošana ir vienkāršojusi un paātrinājusi sadarbību starp tiesām pierādījumu iegūšanā, un dažu regulas noteikumu praktiskai piemērošanai.

2.1. Pieprasījumu izpildei nepieciešamais laiks

Pārskatā norādīts, ka vairumu pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu izpilda 90 dienās saskaņā regulas 10. panta 1. punktu (skatīt I pielikumu). Saskaņā ar atbildēm uz anketu tas notiek ātrāk nekā pirms regulas stāšanās spēkā. Tomēr ir daudzi gadījumi, kad 90 dienu termiņš tiek pārsniegts. Dažos gadījumos ir vajadzīgi vairāk nekā 6 mēneši. Turklāt pieprasījumu izpildei vajadzīgais laiks dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras. Īpaši vērā ņemams ir fakts, ka daudzās, jo dalībvalstīs, kas pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā, pieprasījumus parasti izpilda 90 dienās, savukārt dažās citās dalībvalstīs ir tendence pieprasījumus izskatīt ilgāk.

2.2. Centrālās institūcijas

Šķiet, ka kopumā ņemot, centrālās iestādes darbojas efektīvi, pildot regulas uzliktos pienākumus (skatīt II pielikumu). Tomēr efektivitāte dažādās dalībvalstīs ir ievērojami atšķirīga.

Pārskatā arī norādīts, ka dažkārt centrālām institūcijām jāmeklē risinājumi dažāda veida grūtībām, kas radušās attiecība uz pieprasījumu, kā to nosaka regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts[2].

Neskatoties uz to, ka regula paredz, ka pieprasījumi par pierādījumu iegūšanu savstarpēji jānosūta tieši uz dalībvalstu tiesām un attiecīgi centrālajām institūcijām pieprasījumi jāpārsūta kompetentajai tiesai tikai "ārkārtas gadījumos", pārskatā norādīts, ka centrālās institūcijas "dažreiz" vai pat "bieži" nosūta pieprasījumus kompetentai tiesai. Tādēļ var secināt, ka pašreizējā pielāgošanas laikposmā, kas turpinās, regula nav pietiekami labi pārzināta, un ir jāpieliek visas pūles, lai tā Eiropas Savienības tiesās būtu labāk pazīstama.

2.3. Veidlapas

Pārskatā norādīts, ka standarta veidlapu izmantošana nav radījusi nekādas problēmas (skatīt III pielikumu). Veidlapu ieviešana tiek uzskatīta par pozitīvu pasākumu un par galveno iemeslu, kas ļauj vienkāršot un paātrināt pierādījumu iegūšanu. Tomēr praktizējošie tiesneši, kas ir iesaistīti veidlapu aizpildīšanā, nav pietiekami apmācīti, tādēļ rodas sarežģījumi veidlapas lietojot. Jo īpaši tas attiecas uz nepilnīgi aizpildītām veidlapām, kad trūkst būtiska informācija, lai pieprasījumu izpildītu.

2.4. Sakaru tehnoloģijas

Pārskatā norādīts, ka sakaru tehnoloģiju izmantošana, kā noteikts regulas 10. panta 4. punktā un 17. panta 4. punktā, praksē ir vienkāršojusi un paātrinājusi pierādījumu iegūšanu citās dalībvalstīs, tomēr tas joprojām tiek darīts samērā reti. Gadījumos, kad izmantotas sakaru tehnoloģijas, jo īpaši videokonferences, to izmantošana nav radījusi nekādus sarežģījumus (skatīt IV pielikumu).

Šie secinājumi norāda, ka no vienas puses pierādījumu iegūšana ir ievērojami vienkāršota, izmantojot sakaru tehnoloģijas, bet diemžēl no otras puses tas nozīmē, ka sakaru tehnoloģijas potenciāls tiek joprojām maz izmantots, jo vajadzīgās tehnoloģijas ir pieejamas ierobežotā apjomā[3]. Nākotnē dalībvalstīm jāpieliek ievērojamas pūles, lai palielinātu sakaru tehnoloģijas izmantošanu, jo īpaši tas attiecas uz videokonferencēm. Turpmāku e-tiesiskuma veicināšanu ir uzsvērusi gan Padome, kas 2007. gada 12. un 13. jūnija sanāksmē aicināja turpināt darbu pie e-tiesiskuma, "lai Eiropas līmenī izveidotu tehnisku platformu e-tiesiskumam", gan arī Eiropadome, kas 2007. gada 21. un 22. jūnijā secināja, ka "Padomei arī jāturpina veicināt elektronisku saziņu tiesību jautājumos ("e-tiesiskums").

2.5. Pieprasījumu nosūtīšana

No pārskata var secināt (skatīt V pielikumu), ka pieprasījumus un paziņojumus parasti nosūta "iespējami ātrākajiem līdzekļiem" (Regulas 6. pants)[4].

2.6. Tieši tiesu kontakti

Atšķirībā no Hāgas konvencijas par pierādījumu iegūšanu regula nosaka (viens no svarīgākajiem jauninājumiem salīdzinājumā ar Hāgas konvenciju), ka pieprasījumi pieradījumu iegūšanai jānosūta tieši starp dalībvalstu tiesām.

Pārskatā norādīts, ka gan pieprasītājas tiesas, gan atbildētājas tiesas (2. pants), visumā veiksmīgi pilda savus uzdevumus saskaņā ar regulu. Tomēr dažādām dalībvalstīm ir atšķirīgi panākumi.

Pieprasījumu tieša nosūtīšana starp tiesām nav radījusi īpašus sarežģījumus. Kā iepriekš norādīts (saskaņā ar 2.2 punktu) pašreizējā pielāgošanās periodā joprojām ir daudzi gadījumi, kad regulas nepārzināšanas dēļ tieši tiesu kontakti netiek izmantoti, tādēļ pierādījumu iegūšana kavējas, jo centrālās iestādes tiek aicinātas pārsūtīt pieprasījumus kompetentajai tiesai.

2.7. Tieša pierādījumu iegūšana (17. pants)

Cita svarīga regulas iezīme ir iespēja pieprasītājai tiesai pierādījumus citā dalībvalstī iegūt tieši.

Pētījumā noradīts, ka tieša pieradījumu iegūšana atbilstīgi regulas 17. pantam joprojām tiek maz izmantota. Tomēr gadījumos, kad šī iespēja ir izmantota, pieradījumu iegūšana bija vienkāršāka un ātrāka, neradot īpašus sarežģījumus (skatīt VII pielikumu).

2.8. Regulas 18. panta piemērošana (izmaksas)

No pētījuma izriet, ka visumā regulas attiecībā uz 18. pantu nav radījis īpašus sarežģījumus (skatīt VIII pielikumu). Tomēr pārskatā norādīts, ka valstu tiesību aktu atšķirības attiecībā uz ekspertiem samaksātās atlīdzības atmaksu naudas atmaksu, tiek uztvertas negatīvi.

2.9. Interpretācijas problēmas

Pārskata noradīts, ka regula nav radījusi būtiskas interpretācijas problēmas. Tomēr ir norādes, ka jēdzieni "civillietas un krimināllietas", "pieradījumi" un "tiesa" nav vienmēr skaidri un dažkārt nepieciešami paskaidrojumi par to precīzu satura skaidrojumu (skatīt IX pielikumu).

Šķiet, ka tieši jēdziena "pierādījumi" definīcijas trūkums radījis grūtības. Šā iemesla dēļ ir būtiski atšķirīgas interpretācijas par to, ko uzskatīt par "pierādījumiem" regulas nozīmē, jo īpaši attiecībā uz DNS un asins paraugu ņemšanu un par ģimenes un bērnu labklājības pārbaudēm. Paturot prātā, ka galīgā atbildība par jēdziena "pierādījumi" interpretāciju ir Eiropas Kopienu Tiesas[5] kompetencē, Komisija uzskata, ka šis jēdziens jāinterpretē neatkarīgi un, lai sasniegtu regulas mērķus, regulas piemērošanas darbības jomu nevajadzētu nevajadzīgi ierobežot ar pārak šauru interpretāciju. Šajā jautājumā vajadzētu turpināt viedokļu un pieredzes apmaiņu Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās kontekstā.

2.10. Atsauce uz valstu tiesību aktiem

Fakts, ka regula vairākkārt atsaucas uz valstu tiesību aktiem, netiek uzskatīts par ļoti problemātisku. Tomēr saskaņā ar pārskatu dažreiz jūtama nepieciešamība pakāpeniski harmonizēt valstu tiesību aktus (skatīt X pielikumu).

2.11. Atbilstība 1970. gada Hāgas konvencijai

Nav atbilstības sarežģījumu starp regulu un citiem instrumentiem, tostarp ar 1970. gada Hāgas konvenciju par pierādījumu iegūšanu (skatīt XI pielikumu).

2.12. Pierādījumu iegūšanas vienkāršošana un paātrināšana

Regula ir vienkāršojusi un paātrinājusi pierādījumu iegūšanu (skatīt XII pielikumu). Apjoms, kādā tas ir panākts, ir ievērojami atšķirīgs dažādās dalībvalstīs.

3. SECINāJUMI

Komisija izdara šādus secinājumus par regulas 1206/2001 piemērošanu kopš tās stāšanās spēkā 2004. gadā.

Regulas piemērošana kopumā ir uzlabojusi, vienkāršojusi un paātrinājusi sadarbību starp tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un krimināllietās. Regula ir sasniegusi tās divus galvenos mērķus, pirmkārt, vienkāršot sadarbību starp dalībvalstīm un, otrkārt, paātrināt pierādījumu iegūšanu, salīdzinoši apmierinošā mērā. Vienkāršošana ir panākta, ieviešot tiešu pieprasījumu nosūtīšanu no vienas tiesas otrai (lai gan pieprasījumi dažos gadījumos vai pat bieži joprojām tiek sūtīti centrālajai institūcijai) un ieviešot vienotas veidlapas. Attiecībā uz paātrināšanu var secināt, ka vairums pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu ir izpildīti ātrāk nekā tas notika pirms regulas stāšanās spēkā, ievērojot 90 dienu termiņu, kā to nosaka regula.

Tādējādi izmaiņas regulā nav vajadzīgas, taču tās darbību vajadzētu uzlabot. Jo īpaši šajā piemērošanas laikā, kas joprojām turpinās , ir daži aspekti attiecība uz regulas piemērošanu, kurus vajadzētu uzlabot.

Pirmkārt, no vairākiem pārskatā iegūtiem datiem var secināt, ka neskatoties uz Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās apspriedēm un prakses metodiskā līdzekļa pieejamību visās dalībvalstīs, regula juristu vidū vēl nav pietiekami labi zināma. Tādēļ rodas nevajadzīgi kavējumi un sarežģījumi.

Tamdēļ Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās kontekstā paveiktais darbs dalībvalstīm ir veiksmīgāk jāizmanto, jo īpaši tas attiecas uz pēc iespējas plašāku prakses metodiskā līdzekļa izplatīšanu juristu vidū.

Šķiet, ka apjoms, kādā pierādījumu iegūšana ir vienkāršota un paātrināta, būtiski atšķiras dažādās dalībvalstīs. Tas ir īpaši pamanāms attiecībā uz laiku, kas nepieciešams pieradījumu iegūšanai, jo dažās dalībvalstīs 90 dienu termiņš netiek ievērots. Arī centrālo institūciju darba efektivitāte un modernas sakaru tehnoloģijas pieejamība, jo īpaši videokonferences, dalībvalstīs ir atšķirīga.

Visbeidzot jāsecina, ka ne tikai saziņas tehnoloģiju potenciāls netiek pilnā mērā izmantots, bet arī iespēja tieši iegūt pieradījumus, kas ir būtisks regulas jauninājums, tiek izmantota samērā reti.

Tādēļ Komisija

- aicina pielikt turpmākas pūles līdz ar prakses metodiskā līdzekļa izplatīšanu veicināt regulas pārzināšanu Eiropas Savienības juristu vidū.

- uzskata, ka dalībvalstīm jāīsteno pasākumi, kas nodrošina atbilstīgu pieprasījumu izpildi 90 dienu laikā.

- uzskata, ka modernas saziņas tehnoloģijas, jo īpaši videokonferences, kas ir būtisks pieradījumu iegūšanas vienkāršošanas un paātrināšanas paņēmiens, vēl nav pilnā mērā izmantotas, un aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, lai tiesu iestādēs izmantotu videokonferences pierādījumu iegūšanas kontekstā. Padome (2007. gada 12. un 13. jūnija sanāksmē) un Eiropas Padome (2007. gada 21. un 22. jūnija sanāksmē) arī uzsvēra turpmāka "e-tiesiskuma" veicināšanas nozīmību.

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[pic]

[1] OV L 174, 27.6.01., 1. lpp.

[2] Tomēr anketā paustie komentāri nesniedz daudz informācijas par problēmu veidiem, ar kurām centrālās institūcijas saskaras.

[3] Tiesu iestādes, kurās pašlaik ir pieejama videokonference, ir norādītas Eiropas Tiesiskās sadarbības atlasā civillietās un komerclietās. Pašlaik videokonference ir pieejama visās tiesu iestādēs Nīderlandē un Portugālē un dažās tiesu iestādēs Austrijā, Kiprā, Igaunijā, Somijā, Vācijā, Īrijā, Slovēnijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē.

[4] Šajā sakarā jāņem vērā, ka visas dalībvalstis pieņem pieprasījumus pa pastu, vairums arī pa faksu (izņemot Poliju un Spāniju). Pieprasījumus pa e-pastu pieņem tikai 13 dalībvalstīs (Čehijā, Igaunijā, Somijā, Francijā, Grieķijā, Ungārijā, Īrijā, Itālijā, Latvijā, Maltā, Portugālē, Slovēnijā un Slovākijā).

[5] Ņemiet vērā, ka šajā kontekstā jautājums par regulas interpretāciju tiek izskatīts Eiropas Kopienu Tiesā. Lietā C-175/06 (Tedesco/Fittings SrL) tiesa, kas izdarīja atsauci, jautā vai pieprasījums saņemt preču aprakstu saskaņā ar Itālijas rūpnieciskā vai intelektuālā īpašuma kodekss ir viens no veidiem pierādījumu iegūšanai, kā nosaka Padomes Regula (EK) Nr. 1206/2001.