52007DC0390

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 6.7.2007

COM(2007) 390 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Kopienas finanšu interešu aizsardzība – cīņa pret krāpšanu – 2006. gada pārskats [SEC(2007) 930][SEC(2007) 938]

SATURS

Ievads 4

1. KRĀPŠANAS APKAROŠANAS REZULTĀTI: STATISTIKA PAR KRĀPŠANU UN CITIEM PĀRKĀPUMIEM 4

1.1. Dalībvalstu 2006. gadā iesniegtie statistikas dati par krāpšanu un citiem pārkāpumiem 4

1.1.1. Tradicionālie pašu resursi 6

1.1.2. Lauksaimniecības izdevumi (ELVGF Garantiju nodaļa) 7

1.1.3. Strukturālie pasākumi 8

1.1.4. Pirmspievienošanās fondi 9

1.2. Statistika par OLAF darbību 10

2. KRĀPŠANAS NOVĒRŠANA 11

2.1. Riska analīze un pārvaldība, kontroles sistēmas 11

2.1.1. Izdevumu jomā veiktie pasākumi 11

2.1.2. Muitas joma 13

2.2. Izslēgšanas, brīdināšanas vai uzticamības datu bāzes 13

2.2.1. Eiropas līmenī 13

2.2.2. Dalībvalstīs 14

2.3. Par lielāku finanšu pārvaldības pārredzamību Eiropas līmenī 17

2.4. Grāmatvedības un kontroles noteikumu uzlabošana pozitīvam ticamības apliecinājumam 18

2.5. Hercule programma , lai veicinātu darbību Kopienas finansiālo interešu aizsardzības jomā 19

3. Krāpšanas apkarošana 19

3.1. Krāpšanas atklāšana: brīdināšanas mehānismi ar iekšēju ziņotāju izmantošanu ( whistleblowing ) 19

3.1.1. Eiropas iestādes 19

3.1.2. Dalībvalstis 20

3.2. Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai ( OLAF ) reforma 22

3.3. Savstarpējās palīdzības attīstība 22

3.4. Kontrabandas un cigarešu viltošanas apkarošana 23

3.5. Euro aizsardzība 23

3.6. Dažu dalībvalstu 2006. gadā veiktie pasākumi 24

4. LĪDZEKĻU ATGŪŠANA 24

4.1. Lauksaimniecība 24

4.1.1. Līdzekļu atgūšanas darba grupas darbība 24

4.1.2. Finanšu korekcijas 25

4.2. Struktūrfondi 26

4.3. Pašu resursi 27

4.4. Līdzekļu atgūšana OLAF izmeklēšanas rezultātā 27

4.5. Valstu tiesību akti attiecībā uz Eiropas līdzekļu atgūšanu 27

IEVADS

Kopienas finanšu interešu aizsardzība un krāpšanas apkarošana ir joma, kurā atbildība ir sadalīta Kopienas un dalībvalstu starpā. Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm katru gadu sagatavo ziņojumu, kurā aplūkoti jaunie pasākumi, kas veikti, lai izpildītu saistības atbilstīgi EK līguma 280. pantam. Šo ziņojumu nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei un to publicē.

Papildus vispārējam pārskatam par dažādās jomās veiktajiem pasākumiem ar dalībvalstu kopīgu piekrišanu tika nolemts iepazīstināt ar četrām specifiskām tēmām: riska analīze un pārvaldība, izslēgšanas un brīdināšanas datu bāzes, trauksmes mehānismi, izmantojot iekšējus ziņotājus, un līdzekļu atgūšanas mehānismi ar kompensācijas palīdzību.

Ziņojuma pirmajā punktā ir apkopoti statistikas dati par pārkāpumu gadījumiem, par kuriem dalībvalstis ziņo saskaņā ar nozaru regulām, un ir sniegti daži skaitļi par Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai ( OLAF ) operatīvo darbību.

Otrajā punktā ir atspoguļoti dalībvalstu un Komisijas veiktie pasākumi krāpšanas un citu pārkāpumu novēršanā . Šajā punktā ir ietverta tēma par riska analīzi un pārvaldību , kā arī par izslēgšanas un brīdināšanas datu bāzēm .

Trešajā punktā ir apkopoti cīņā pret krāpšanu veiktie pasākumi. Šajā punktā ir arī ietverta nodaļa par trauksmes mehānismiem , kas paredz iekšēju ziņotāju izmantošanu .

Ceturtais punkts iepazīstina ar pasākumiem, kas veikti, lai uzlabotu nesaņemto vai nepareizi izmaksāto līdzekļu atgūšanu. Šajā punktā ir ietverta nodaļa par valstu tiesību aktos paredzētiem līdzekļu atgūšanas mehānismiem pēc ieskaita principa.

Ziņojumā tikai apkopoti veiktie pasākumi un sasniegtie rezultāti. Vienlaicīgi Komisija publicē divus darba dokumentus, vienā ir apkopots dalībvalstu ieguldījums[1], un otrā – statistika par dalībvalstu paziņotajiem pārkāpumiem[2].

Iepriekšējo gadu ziņojumi ir pieejami OLAF tīmekļa vietnē[3].

1. KRĀPŠANAS APKAROŠANAS REZULTĀTI: STATISTIKA PAR KRĀPŠANU UN CITIEM PĀRKĀPUMIEM

1.1. Dalībvalstu 2006. gadā iesniegtie statistikas dati par krāpšanu un citiem pārkāpumiem

Finanšu interešu aizsardzība ir dalītas atbildības joma . Jomās, kurās dalībvalstis izpilda budžetu (lauksaimniecības politika, struktūrfondi, pirmspievienošanās fondi), un Kopienas pašu resursu iekasēšanā Kopienas tiesību akti paredz dalībvalstīm pienākumu ziņot par aizdomām par krāpšanu un citiem pārkāpumiem, kas kaitē finanšu interesēm. Dalībvalstu pārvaldītie izdevumi ir apmēram 80 % no Kopienas budžeta.

Komisijas dienestu dokumentā „Pārkāpumu statistikas analīze”, kas ir publicēts vienlaicīgi ar šo ziņojumu, ir padziļināti analizēti uz saņemto paziņojumu pamata iegūtie statistikas dati. Šis ziņojums nesniedz statistikas datus par Kopienu tieši pārvaldīto izdevumu jomā atklātajiem pārkāpumiem, bet Komisija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu tos turpmāk.

1. tabulā ir apkopota informācija par paziņotajiem pārkāpumiem, kā arī par attiecīgajām summām katrā nozarē.

1. tabula: pārkāpumu skaits un summas 2006. gadā

KOPĀ 2006. gadā |

Joma | Paziņoto pārkāpumu skaits | Kopējā aptuvenā finansiālā ietekme, tajā skaitā aizdomas par krāpšanu (summas miljonos euro) | Tikai aizdomu par krāpšanu aptuvenā finansiālā ietekme (summas miljonos euro) |

Pašu resursi | 5 243 | 353 | 134,39 (~0,94 % no pašu resursu kopsummas 2006.[4] gadā) |

ELVGF Garantiju nodaļa | 3 249 | 87 | 29,8 (~0,06 % no piešķirto līdzekļu kopsummas) |

Struktūrfondi un Kohēzijas fonds | 3 216 | 703 | 157.56 (~0,41 % no piešķirto līdzekļu kopsummas) |

Pirmspievienošanās fondi | 384 | 12,32 | 1,57 (~0,03 % no piešķirtajiem fondiem[5]) |

Kopā | 12 092 | 1 155,32 | 323,32 (~0,94 % no pašu resursu kopsummas un ~0,2 % no trīs jomu izdevumu kopsummas[6]) |

1.1.1. Tradicionālie pašu resursi

Atklāto un paziņoto krāpšanas gadījumu un pārkāpumu skaits (gadījumos, kad summa ir virs 10 000 euro) 2006. gadā ir samazinājies par 12 % salīdzinājumā ar 2005. gadu (no 5943 uz 5243), bet ar pārkāpumiem saistītā summa ir pieaugusi par 7 % (no 328 miljoniem euro uz 353 miljoniem euro[7]). Aizdomas par krāpšanu ir aptuveni 22 % no paziņotajiem pārkāpumu gadījumiem (aprēķinātā finansiālā ietekme 2006. gadā ir apmēram 134,39 miljoni euro, proti, aptuveni 0,94 % no pašu resursiem salīdzinājumā ar 105,3 miljoniem euro, proti, aptuveni 0.85% no pašu resursiem 2005. gadā). 1. diagramma parāda piecu pēdējo gadu laikā paziņoto pārkāpumu skaita tendences un to aprēķināto finansiālo ietekmi.

Gadījumu skaita pamatlīmeņa pieaugumu salīdzinājumā ar 2003. gadu var izskaidrot ar to, ka dalībvalstis paziņojušas vairāk gadījumu, ka iekļautas vēlāk noregulētu tranzīta operāciju gadījumi un ka pievienojušās jaunās dalībvalstis. Vēlāk noregulēto tranzīta operāciju proporcija un skaits ir samazinājies salīdzinājumā ar 2005. gadu (vairāk nekā par trešdaļu)[8].

Tāpat kā iepriekšējos gados pārkāpumi 2006. gadā visvairāk skāra tabakas izstrādājumus un televizorus. Salīdzinājumā ar 2005. gadu pārkāpumu skaits cukura nozarē ir samazinājies, tas ir samazinājies arī attiecībā uz zvejas produktu nozari, stiklu un stikla izstrādājumiem, optiskajām ierīcēm, turpretim attiecībā uz gaļas nozari, motoriem un rezerves detaļām, neorganisko produkciju, eļļām un taukvielām tas ir pieaudzis. Tekstila nozare ir palikusi relatīvi stabila – 10,3 miljoni euro nodokļos.

1. diagramma: paziņoto pārkāpumu skaits un novērtētā finansiālā ietekme tradicionālo pašu resursu jomā 2002 –2006. g. (summa miljonos euro)

[pic]

1.1.2. Lauksaimniecības izdevumi (ELVGF Garantiju nodaļa)

2006. gadā paziņoto pārkāpumu skaits ir pieaudzis par 3 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (3249 gadījumi 2006. gadā). 2006. gadā attiecīgā kopsumma (87 miljoni euro) ir samazinājusies par 15 %, tas ir gandrīz 0,17 % no apropriāciju kopsummas, kas paredzēta ELVGF Garantiju nodaļai (49 742 miljoni euro 2006. gadā). Aizdomas par krāpšanu ir aptuveni 10 % no paziņotajiem pārkāpumiem (29,8 miljoni euro, tas ir, aptuveni 0,06 % no apropriāciju kopsummas salīdzinājumā ar 21,5 miljoniem euro, tas ir, 0,05% 2005. gadā).

Vislielākais paziņoto gadījumu skaits ir saistīts ar lauku attīstību, liellopu un augļu un dārzeņu nozarēm. Šīs trīs nozares kopā veido gandrīz 60 % no paziņoto pārkāpumu kopējā skaita un gandrīz 70 % no attiecīgās kopsummas.

Lauksaimniecības izdevumu jomā Komisijas 2006. gadā pieņemtā regula[9] vienkāršo pārkāpumu paziņošanas procedūras no 2007. gada. Turpmāk robeža, sākot no kuras dalībvalstīm ir jāziņo Komisijai par pārkāpumiem, ir pielīdzināta struktūrfondiem paredzētajai robežai (10 000 euro).

2. diagramma: paziņoto pārkāpumu skaits un novērtētā finansiālā ietekme lauksaimniecības izdevumu jomā 2002.–2006. g. (summa miljonos euro)

[pic]

1.1.3. Strukturālie pasākumi

Struktūrfondu jomā Eiropas Parlaments un Padome ir pieņēmuši virkni regulu jaunajam plānošanas posmam no 2007. līdz 2013. gadam. Noteikumi, kas attiecas uz nepieciešamību ziņot Komisijai par pārkāpumiem, tika saglabāti. Agrākās regulas vēl joprojām tiek piemērotas iepriekšējo plānošanas posmu ietvaros.

2006. gadā paziņoto pārkāpumu skaits (3216 gadījumi, tai skaitā saistībā ar Kohēzijas fondu) ir samazinājies par 10 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (3750 gadījumi), savukārt to finansiālā ietekme (703 miljoni euro) ir pieaugusi par 17 %. 2006. gadā paziņoto pārkāpumu novērtētā finansiālā ietekme ir aptuveni 1,83 % no struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2006. gada apropriācijām (38,430 miljardi euro), aizdomas par krāpšanu atbilst aptuveni 16,6 % no paziņoto pārkāpumu novērtētās finansiālās ietekmes (157,56 miljoni euro jeb gandrīz 0,41 % no apropriāciju kopsummas salīdzinājumā ar 205 miljoniem euro jeb 0,53 % 2005. gadā). Galīgā ietekme būs zināma tikai pēc programmu slēgšanas.

Tāpat kā iepriekšējos gados vislielākais pārkāpumu skaits tika paziņots attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) un Eiropas Sociālo fondu (ESF) (aptuveni 75 % no pārkāpumiem). Attiecībā uz ELVGF Virzības nodaļu paziņoto pārkāpumu skaits ir pieaudzis par 38 %, Kohēzijas fonda un ZVFI jomās tas nav mainījies.

3. diagramma: paziņoto pārkāpumu skaits un novērtētā finansiālā ietekme strukturālo darbību jomā 2002.–2006. g. (summa miljonos euro)

[pic]

1.1.4. Pirmspievienošanās fondi

Ar PHARE , SAPARD un ISPA fondiem saistīto pārkāpumu skaits 2006. gadā ir pieaudzis par 13,6 % (384 salīdzinājumā ar 338 gadījumiem 2005. gadā). Pārkāpumu finansiālā ietekme ir palielinājusies PHARE un SAPARD fonda gadījumā, bet samazinājusies ISPA fondam (tā ir samazinājusies no 6,9 miljoniem euro 2005. gadā līdz 1,2 miljoniem euro 2006. gadā). 2006. gadā paziņoto pārkāpumu kopskaits ir palielinājies par 26 % (12,318 miljoni euro salīdzinājumā ar 16,7 miljoniem 2005. gadā), kas aptuveni atbilst 2,8 % no trīs fondu atbilstīgo līdzekļu kopsummām. Aizdomām par krāpšanu atbilst aptuveni 14,63 % no paziņotajām nelikumīgajām summām. Novērtētā pārkāpumu finansiālā ietekme ir 1,57 miljoni euro . Paziņoto krāpšanu finansiālā ietekme laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam atbilst 0,03 % no trijiem fondiem piešķirtajiem līdzekļiem šī perioda laikā.

Katrā pirmspievienošanās fondā visbiežāk notikušo pārkāpumu veids ir „neatbilstīgi izdevumi”[10]. Attiecībā uz PHARE otrais visbiežāk notikušo pārkāpumu veids ir „nepamatoti izdevumi”[11].

4. diagramma: paziņoto pārkāpumu skaits un novērtētā finansiālā ietekme pirmspievieno š anās fondu jomā 2002.–2006. g. (summa miljonos euro)

[pic]

1.2. Statistika par OLAF darbību

OLAF uzsākto izmeklēšanu skaits saskaņā ar saņemto informāciju ir samazinājies (195 uzsāktas lietas 2006. gadā salīdzinājumā ar 214 lietām 2005. gadā). Lēmums uzsākt izmeklēšanu balstās uz iepriekšēju novērtējumu.

5. diagramma: Lietas, kas uzsāktas, pamatojoties uz saņemtās informācijas novērtējumu

[pic]

Kopā 2006. gada 31. decembrī notika izmeklēšana 430 lietās, ko var salīdzināt ar 2005. gada skaitli (2005. gada 31. decembrī notika izmeklēšana 452 lietās).

2. tabula: Nozares, kurās 2006 gada 31. decembrī notika izmeklēšana, un to finansiālā ietekme

Nozare | 2006. gada 31. decembrī notiekošās izmeklēšanas | Novērtētā finansiālā ietekme (miljonos euro) |

Lauksaimniecība | 65 | 202,7 |

Struktūrfondi | 46 | 192,9 |

Muita | 111 | 748,9 |

Tiešie izdevumi | 118 | 293,4 |

Iekšējās izmeklēšanas | 91 | 301 |

Kopā | 431 | 1738,8 |

Sīkāku informāciju par OLAF izmeklēšanām un salīdzinājumu ar iepriekšējiem gadiem skatīt OLAF ziņojumā[12].

2. KRĀPŠANAS NOVĒRŠANA

2.1. Riska analīze un pārvaldība, kontroles sistēmas

Riska atbilstošs novērtējums un pārvaldība kā pareizi funkcionējošas kontroles sistēmas elementi veicina nodokļu maksātāju naudas efektīvu izmantošanu. Šī joma pašlaik attīstās gan Komisijas, gan arī dalībvalstu līmenī, un tās mērķis ir aktīvi aizsargāt Kopienas finanšu intereses, novērst pārkāpumus un veikt specifiski pielāgotas darbības.

2.1.1. Izdevumu jomā veiktie pasākumi

Komisijā riska pārvaldību izmanto jau vairākus gadus ne tikai šaurā izdevumu jomā, bet arī plašākā kontekstā. Atzīstot nepieciešamību izveidot kopīgu riska pārvaldības metodiku[13], Komisija, sākot ar 2006. gadu, ir veikusi vairākus pasākumus[14]. To mērķis ir uzlabot lēmumu pieņemšanas procesu, palielināt efektivitāti un pastiprināt vadības sistēmu drošību. Šajā kontekstā dienestu rīcībā ir kopīga metodika, lai analizētu riskus un atbilstoši rīkotos. Struktūra, kuras mērķis bija uzlabot uz vairākiem dienestiem attiecināmo risku pārvaldību, kurus vairāki dienesti var efektīvāk pārvaldīt kopā, 2006. gadā kļuva par izmēģinājuma pētījumu un kļūs pastāvīga 2007. gadā.

Valsts līmenī visu dalībvalstu budžeta procedūrās ir noteikumi, kas paredzēti, lai palīdzētu pārvaldītājiem novērtēt un pārvaldīt ar valsts atbalsta vai publiskā pasūtījuma līguma piešķiršanu saistītos finansiālos riskus, jo īpaši, lai pārbaudītu potenciālo līdzekļu saņēmēju uzticamību[15].

Jaunie finanšu noteikumi, kas pieņemti 2006. gadā[16], paredz, ka valsts pārvaldes iestādes ievieš efektīvas iekšējās kontroles sistēmas un uzsāk to ES līdzekļu kontroli, kurus tās pārvalda. Tas ietver prasību informēt un sniegt ikgadēju pārskatu par kontrolēm un revīzijām.

Aptuveni pusei dalībvalstu ir vispārējās nacionālās pamatnostādnes (norādījumi vai laba prakse)[17] vai arī noteikumi, kas attiecas uz riska novērtēšanu un pārvaldību specifiskās jomās[18].

Deviņu dalībvalstu rīcībā ir īpaši līdzekļi, lai novērtētu publisko līdzekļu jaunu saņēmēju riska pakāpi . Piemēram, Īrijā subsīdiju piešķiršanas novērtēšanas stadijā var tikt prasīta papildus informācija, kas par jaunajiem kandidātiem vēl nav pieejama. Polijā tiem, kas gūst labumu no kopējās lauksaimniecības politikas pirmo reizi, var biežāk veikt kontroli uz vietas.

Ja līdzekļu saņēmēju identificē kā saņēmēju ar risku, pārvaldības iestāde var veikt pastiprinātu kontroli [19] vai sistemātiski pieprasīt specifiskas garantijas [20].

Kad subsīdija vai publiskā pasūtījuma līgums (valsts vai Kopienas līmenī) ir piešķirts, pārvaldības iestādes pieprasa, lai kandidāti iesniedz atbilstošus dokumentus, kas apliecina, ka viņi atbilst kritērijiem. Dažās dalībvalstīs pārvaldības iestādēm ir pieeja specifiskām datu bāzēm (tieši vai netieši), lai pārbaudītu kandidātu deklarāciju pareizību; jo īpaši tas attiecas uz nodokļu datu bāzēm (pieejamas vairāk nekā pusē dalībvalstu[21]), datu bāzēm par kredītiestādēm[22] un par personām vai uzņēmumiem, kas ir sodīti administratīvi[23] vai krimināli[24]. Ungārijā ar 2006. gada likumu izveidots jaunu kreditoru aizsardzības reģistrs, kura mērķis ir sniegt pilnīgu un aktuālu informāciju par reģistrēta uzņēmuma maksātspēju un tiesas pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz to.

2.1.2. Muitas joma

Valstu muitas iestādes jau sen izmanto riska analīzi, lai identificētu iespējamās nelikumīgās darbības un labāk veiktu atbilstošu kontroli. Gadu gaitā valsts iestāžu darbība ir uzlabojusies, pateicoties koordinācijai Eiropas līmenī.

Lai cīnītos pret krāpšanu, kas skar tranzīta procedūru, Komisija 1997. gadā nāca klajā ar „Rīcības plānu tranzītam Eiropā”[25], un 2001. gadā tā pārskatīja tiesisko regulējumu, ieviešot jaunu datorizētu tranzīta sistēmu (JDTS). Atbildot uz Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 11/2006, Komisija veica nepieciešamos pasākumus, lai no 2007. gada tā varētu piekļūt JDTS informācijai par paaugstinātas bīstamības precēm riska analīzes nolūkos, lai sekmētu attiecīgās fiziskās kontroles stratēģijas tranzīta precēm.

Komisija arī turpināja uzlabot „ ConTraffic ” sistēmu, kas ļauj iegūt vispārēju informāciju par konteineros esošu preču kustību. Šī sistēma ļauj sekot konteinera maršrutam, lai varētu identificēt iespējami aizdomīgus preču pievedumus. Pateicoties jaunajai interneta saskarnei, ko ieviesa 2006. gadā, un datu bāzei, kurā pašlaik ir vairāk nekā 220 miljoni ierakstu par vairāk nekā 4,4 miljoniem konteineru, valstu iestādes varēja sekmīgi izmantot šo sistēmu, lai labāk cīnītos pret krāpšanu, jo īpaši 2006. gadā veikto muitas kopīgo darbību ietvaros.

2006. gada decembrī Komisija pieņēma regulu[26], ar kuru groza dažus Kopienas Muitas kodeksa īstenošanas noteikumus. Regula paredz kopēju riska kritēriju piemērošanu, prioritāras kontroles sfēras, kā arī standartus saskaņotai muitas kontroles veikšanai īpašos gadījumos.

2.2. Izslēgšanas, brīdināšanas vai uzticamības datu bāzes

2.2.1. Eiropas līmenī

2006. gadā Komisija pārskatīja brīdināšanas un izslēgšanas sistēmu[27], lai labāk pārvaldītu zināmus riskus, jo īpaši tos, kas saistīti ar publiskā pasūtījuma līgumu darbību, un lai labāk aizsargātu Kopienas finanšu intereses. Tāpēc 2006. gada janvārī OLAF un Transparency International ( TI ) organizēja apaļo galdu par ES finanšu interešu aizsardzības līdzekļiem ar izslēgšanas sistēmu palīdzību[28].

Finanšu regulas 95. pants, grozīts 2006. gadā, paredz ieviest centralizētu datu bāzi, kas būtu kopēja iestādēm, izpildaģentūrām un struktūrām, uz kurām attiecas Finanšu regulas 185. pants, par struktūrām, kuras ir izslēgtas no Eiropas budžeta finansētiem publiskiem pasūtījumiem un subsīdiju saņemšanas. Šajā datu bāzē atradīsies visa aktuālākā informācija par krāpšanas vai korupcijas dēļ notiesātajiem subjektiem dalībvalstīs un trešās valstīs, kuras piedalās ES programmu īstenošanā. To papildinās ar partneru sniegto informāciju, un to varēs aplūkot arī dalībvalstu iestādes, kas piedalās Kopienas budžeta izpildē[29].

Komisijas rīcībā jau ir agrās brīdināšanas ( EWS – Early Warning System ) datu bāze, kurā ir informācija par Komisijas tieši pārvaldītajiem līdzekļiem, ievērojot ar personas datu aizsardzību saistītos noteikumus.

Komisija pārvalda arī datu bāzi, kas identificē riskantos uzņēmējus ELVGF Garantiju nodaļas specifiskajā jomā un ko papildina dalībvalstis. Otrajā ziņojumā par šīs sistēmas izveidotājas regulas īstenošanu[30] Komisija iepazīstina ar regulas īstenošanas laikā sastaptajām grūtībām, piemēram, paziņoto pārkāpumu ierobežoto skaitu, juridisko terminu interpretācijas problēmām vai arī dalībvalstu bailēm no tā, ka reģistrētie uzņēmēji varētu uzsākt valsts līmeņa tiesas procesu pret tām .

Paralēli izslēgšanas datu bāzēm pastāv arī drošu līdzekļu saņēmēju datu bāzes, kas palīdz labāk novērtēt risku. Tādejādi regula, ar kuru groza dažus Kopienas Muitas kodeksa īstenošanas noteikumus[31], paredz piešķirt atzīta uzņēmēja statusu uzticamiem uzņēmējiem, kas atbilst noteiktiem kritērijiem un saņem muitas noteikumos paredzētos atvieglojumus un/vai muitas kontroles atvieglojumus.

2.2.2. Dalībvalstīs

Divas 2004. gada publiskā pasūtījuma direktīvas[32] uzliek dalībvalstīm pienākumu izslēgt uzņēmējus, kuri ir vainojami līdzdalībā noziedzīgā organizācijā, korupcijā vai krāpšanā, kas skar EK finanšu intereses, vai atmazgājot līdzekļus, ja viņiem ir pasludināts galīgs tiesas spriedums. Direktīvas paredz arī iespēju izslēgt uzņēmēju, ja tas ir maksātnespējīgs, atrodas likvidācijas stāvoklī, ir pārtraucis darbību vai norēķinās ar kreditoriem tiesas uzraudzībā, ja tas ar tiesas nolēmumu ir atzīts par vainojamu likumpārkāpumā, kas skar tā profesionālo ētiku, ja tas ir izdarījis smagu profesionālu pārkāpumu vai nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas vai maksājis nodokļus.

Saistībā ar agrās brīdināšanas un izslēgšanas sistēmu (melno sarakstu) jaunāko attīstību dalībvalstis tika aicinātas informēt par savām riskanto līdzekļu saņēmēju datu bāzēm (ja viņu rīcībā ir tādas bāzes) un raksturot sīkāk vienu no tām. Ir svarīgi uzsvērt, ka šādu datu bāzu nepastāvēšana pusē no dalībvalstīm[33] nenozīmē, ka to rīcībā nav līdzekļu vai spēkā esošu noteikumu, kas ļautu identificēt riskantos līdzekļu saņēmējus (skatīt 2.1.1. punktu).

Gandrīz visu raksturoto datu bāzu mērķis ir pārkāpumu novēršana (agrās brīdināšanas sistēma)[34]. Ja persona ir reģistrēta datu bāzē, tas nozīmē, ka būs vajadzīgas, piemēram, specifiskas garantijas vai pastiprināta kontrole. Septiņas no šīm datu bāzēm[35] ir arī (vai vienīgi) veltītas sankcijām , tas nozīmē, ka reģistrācija datu bāzē nozīmē vai var nozīmēt, piemēram, izslēgšanu no publiskā pasūtījuma līgumu piešķiršanas procedūrām vai no publiskajām subsīdijām uz noteiktu laiku.

Visās datu bāzēs ir informācija par juridisko personu , kas ir atbildīga par attiecīgo pārkāpumu, un lielākajā daļā datu bāzu ir arī informācija par iesaistītajām fiziskajām personām (piemēram, persona, kas ir izdarījusi pārkāpumu, vai uzņēmuma vadītājs)[36]. Sešās datu bāzēs ir arī informācija par juridiskajām personām, kas ir saistītas ar juridisko personu, kura ir atbildīga par pārkāpumu (kontrolakciju sabiedrība, filiāle, utt.) [37].

Attiecībā uz visām datu bāzēm nodokļu jomā [38] fakts, ka saņēmējs nav laikus veicis nodokļu vai sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir iemesls tikt reģistrētam datu bāzē. Dažās datu bāzēs reģistrē arī līdzekļu saņēmējus[39], kuri nespēj izpildīt parādsaistības, pret kuriem ir uzsākta administratīvā procedūra[40] vai kuriem ir pieprasīts nomaksāt administratīvo sodu[41], pret kuriem ir uzsākts tiesas process finanšu pārkāpumu dēļ[42] un kurus apsūdz par finanšu noteikumu pārkāpumiem (pirmās vai pēdējās instances tiesā)[43]. Lielākajā daļā gadījumu nodokļu iestāde lemj par līdzekļu saņēmēju reģistrēšanu datu bāzē vai ieraksta anulēšanu[44].

Attiecībā uz datu bāzēm publiskā pasūtījuma jomā[45] Austrijā līdzekļu saņēmēji tiek reģistrēti datu bāzē, ja tiem ir jāmaksā administratīvais sods. Vācijā līdzekļu saņēmējus reģistrē korupcijas reģistrā, ja tie ir maksājuši administratīvo sodu vai pēdējā instancē ir atzīti par vainīgiem finanšu pārkāpumā. Liekas, ka visplašākā datu bāze ir par būvdarbu publiskā pasūtījuma līgumiem Itālijā, kur katra no iepriekš minētajām situācijām ir iemesls tikt reģistrētam. Līdzekļu saņēmēji arī tiek reģistrēti datu bāzē, ja viņi nav ievērojuši savas saistības subsīdijas vai publiskā pasūtījuma līguma piešķiršanas laikā.

Galvenais iemesls, kura dēļ līdzekļu saņēmējs tiek reģistrēts ar finansiālo palīdzību saistītajās datu bāzēs[46], ir saistību neievērošana subsīdijas piešķiršanas laikā[47]. Citu iemeslu vidū var minēt finanšu pārkāpuma dēļ uzsāktu procesu[48] vai ar galīgu nolēmumu pieņemtas sankcijas finanšu pārkāpuma lietā[49].

Galvenie iemesli , kuru dēļ datu bāzē anulē līdzekļu saņēmēja reģistrāciju, ir šādi: termiņa izbeigšanās[50], izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo situāciju[51] vai izmeklēšanas rezultātā konstatēts, ka pārkāpums nav noticis[52]. Divās valstīs anulēšana datu bāzē nav iespējama[53].

Attiecībā uz aizstāvības tiesībām sešās dalībvalstīs saņēmēji tiek informēti par viņu reģistrāciju datu bāzē[54]. Reizēm ir iespējams iesniegt apelāciju par šo reģistrāciju[55]. Apelācija var notikt administratīvā[56] vai tiesas ceļā[57].

Lielākā daļa datu bāzu ir centralizētas [58], citas tiek pārvaldītas vietējā līmenī . Četras datu bāzes ir pieejamas ne tikai iestādēm, kas tās pārvalda, bet arī citām iestādēm[59]. Trijās dalībvalstīs datu bāze ir pieejama arī citu dalībvalstu iestādēm, trešu valstu iestādēm vai starptautiskajām organizācijām, kuru datu aizsardzības noteikumi ir līdzīgi un kuras lūdz šo pieeju[60]. Izņemot Zviedriju, datu bāzes nav publiski pieejamas.

Vairāk nekā puse dalībvalstu[61] norādīja, ka tām ir jāievēro noteikumi par personas datu aizsardzību , turklāt vēl attiecīgie Kopienas tiesību akti (piemēram, attiecībā uz konstitucionālajām garantijām).

Dalībvalstis minēja vairākas datu bāzu izveidošanas un to darbības sākšanas laikā sastaptās problēmas , piemēram, nepiemērotu juridisko pamatu[62], nepieciešamību pamatot datu bāzes pastāvēšanu ar konkrētu juridisku mērķi[63], šaubas par juridisko un fizisko personu datiem, kurus var ievadīt sistēmā[64], tehniskas problēmas, lai savienotu vienu bāzi ar citām datu bāzēm[65], uzņēmuma identifikācijas problēmas, ja tas maina savu juridisko statusu[66], un visas pieejamās informācijas meklēšanu, lai cīnītos pret riska novērtēšanas sarežģītību[67]. Nosauktās problēmas ir līdzīgas tām, kuras aprakstītas Komisijas otrajā ziņojumā par to, kā īsteno regulu, ar kuru ievieš riskanto uzņēmēju identifikāciju ELVGF Garantiju nodaļas jomā[68].

Pastāv arī pasākumi (instrumenti ), kurus piemēro uzticamiem līdzekļu saņēmējiem , kā piemēram, specifiska datu bāze par uzticamiem saņēmējiem („Baltais saraksts”), sertifikācijas sistēma vai kvalitatīvs rezultātu novērtējums.

Vācijā (Berlīnē) uzņēmumi, kas ir pierādījuši savas tehniskās spējas, produktivitāti un uzticamību, var lūgt sevi reģistrēt būvuzņēmēju un piegādātāju celtniecības nozares reģistrā . Uzņēmumi, kas ir izdarījuši pārkāpumus, tiek izdzēsti no reģistra uz noteiktu laiku un var tikt izslēgti no publiskā pasūtījuma līgumu piešķiršanas procedūras.

Itālijā jebkuram uzņēmumam, kas izpilda būvdarbu publiskā pasūtījuma līgumu, kura vērtība pārsniedz 150 000 euro, ir jāiegūst sertifikāts. Uzņēmumi, kas šādi „kvalificējas”, tiek reģistrēti būvdarbu publiskā pasūtījuma līgumu uzraudzības centra datorizētā reģistrā . Ir nepieciešams arī sertifikāts (atļauja), pamatojoties uz tiesību aktiem cīņai pret mafiju.

Lai gan iepriekš uzskaitīto datu bāzu daudzums un dažādība neļauj spriest par dominējošo modeli dalībvalstīs, tomēr sniegtie piemēri norāda uz iespējām, kas pastāv šajā jomā. Šī uzskaitījums arī ļauj Komisijai izvērtēt, vai Eiropas agrīnās brīdināšanas un melnā saraksta politika ir jāuzlabo, un pārdomāt, kā noteikumus un procedūras varētu padarīt skaidrākas un pārredzamākas.

2.3. Par lielāku finanšu pārvaldības pārredzamību Eiropas līmenī

Atsaucoties uz Eiropas pārredzamības iniciatīvu[69], jaunais Finanšu regulas 30. panta 3. punkts turpmāk paredz pārredzamību attiecībā uz Kopienas budžeta līdzekļu saņēmējiem, lai kāds arī būtu šo līdzekļu pārvaldības veids. Struktūrfondu līdzekļu saņēmēji tiks ar atpakaļejošu datumu publicēti katru gadu, sākot no 2008. gada. Kopējās lauksaimniecības politikas jomā tas tiek darīts attiecībā uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) izdevumiem, sākot no 2008. finanšu gada, un attiecībā uz Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELAFLA) izdevumiem, sākot no 2007. gada 1. janvāra. Zināms skaits dalībvalstu[70] ir piemērojušas šo pārredzamības principu jau pirms Finanšu regulas reformas. Komisijai ir tīmekļa vietne ar saitēm uz noderīgām dalībvalstu mājas lapām[71]. Komisija jau publicē informāciju par to programmu līdzekļu saņēmējiem, kuru pārvaldību tā tiešā veidā nodrošina[72].

Ļaujot piekļūt šai finanšu informācijai, sabiedrībai tiek dota iespēja netieši kontrolēt to, kā tiek tērēti Eiropas līdzekļi, un tas palīdz nodrošināt labāku Kopienas finanšu interešu aizsardzību.

2.4. Grāmatvedības un kontroles noteikumu uzlabošana pozitīvam ticamības apliecinājumam

2006. gada janvārī Komisija pieņēma rīcības plānu integrētas iekšējās kontroles struktūras ieviešanai[73], jo īpaši ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas atzinumu Nr. 2/2004[74]. Šis darbības plāns iekļaujas Barozu Komisijas mērķos saņemt no Parlamenta pozitīvu ticamības apliecinājumu attiecībā uz budžeta īstenošanu.

Saistībā ar iepriekš minēto Komisijas 2005. gada ziņojumā par Kopienu finanšu interešu aizsardzību un cīņu pret krāpšanu[75] bija apkopota noteikta informācija par dalībvalstu publisko izdevumu labas pārvaldības sertificēšanas sistēmām.

2006. gadā notikušas šādas svarīgākās izmaiņas[76].

Padomes jaunā regula par struktūrfondiem, kas pieņemta 2006. gada jūlijā, laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kā arī Padomes Regula (EK) Nr. 1290/2005[77] par KLP finansēšanu ievieš vairākus uzlabojumus, kuru mērķis ir vienkāršot un paskaidrot šajā jomā piemērojamos noteikumus, sniedzot Komisijai, Eiropas Revīzijas palātai un Eiropas Parlamentam pastiprinātu pārliecību par līdzekļu pareizu izmantošanu. Ir ieviesta dalībvalstu veiktās kontroles sastāvdaļu novērtēšana, kā arī likumības un nelikumības rādītāji.

Gan lauksaimniecības, gan struktūrfondu jomā ir pastiprināta maksājumu aģentūru ar kopīgu pārvaldību uzraudzība, un ir paredzēts regulāras pārskatīšanas mehānisms.

2006. gadā Velsas un Austrijas iestādes ar Komisiju parakstīja „uzticības līgumu”. Šis līgums ir brīvprātīga vienošanās starp Komisiju un dalībvalsts iestādēm, lai garantētu struktūrfondu kārtējās programmās veiktās revīzijas kvalitāti līdz 2008. gadam. Šāda līguma noslēgšana nozīmē, ka Komisijai ir pārliecība par pārvaldības un kontroles sistēmas pareizu darbību, revīzijas stratēģiju un gadskārtējā kontroles ziņojuma kvalitāti. Sarunas, kuru mērķis ir noslēgt uzticības līgumus, ir pavirzījušās uz priekšu arī ar citām dalībvalstīm.

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Komisijas priekšlikumam Nīderlande 2006. gadā pieņēma noteikumus par valsts garantiju deklarācijas iesniegšanu politiskajā līmenī attiecībā uz Kopienas līdzekļiem. Komisija uzskata, ka šī iniciatīva varētu veicināt citas līdzīgas iniciatīvas.

2.5. Hercule programma , lai veicinātu darbību Kopienas finansiālo interešu aizsardzības jomā

Šīs programmas mērķis ir veicināt darbību Kopienas finanšu interešu aizsardzības jomā[78]. Jūnijā Komisija piedāvāja grozīt un pagarināt Hercule programmu līdz 2013. gada beigām[79].

2006. gadā programma ar subsīdiju palīdzību līdzfinansēja 11 projektus izglītības jomā, 5 seminārus un 1 pētījumu salīdzināmo tiesību zinātnēs likumdošanas jomā, kā arī 23 projektus tehniskās palīdzības jomā.

Komisija piedāvāja palielināt šīs programmas budžetu par 44 miljoniem euro laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam (6 miljoni euro 2007. gadā), kas ļautu finansēt ar mācību pasākumus un iekārtu iepirkšanu, lai cīnītos pret cigarešu kontrabandu atbilstīgi sadarbības nolīgumam, kurš parakstīts ar cigarešu ražotāju Philip Morris International .

3. KRāPšANAS APKAROšANA

3.1. Krāpšanas atklāšana: brīdināšanas mehānismi ar iekšēju ziņotāju izmantošanu ( whistleblowing )

Pārvaldes iestāžu ierēdņi un citi darbinieki ir vispiemērotākās personas, kas apzinās risku un tādējādi var novērst un apkarot krāpšanu. Iekšējā ziņotāja statuss ir ievērojami mainījies pēdējo gadu laikā daudzās dalībvalstīs, kā arī Eiropas Savienībā un dažādās starptautiskās organizācijās.

3.1.1. Eiropas iestādes

1999. gadā Eiropas iestādes ieviesa noteikumus, kas uzliek par pienākumu katram ierēdnim vai darbiniekam, ja tam rodas aizdomas par nosodāmām darbībām, nekavējoties paziņot par to savam tiešajam priekšniekam vai ģenerāldirektoram, vai, ja viņš to uzskata par nepieciešamu, Komisijas ģenerālsekretāram vai tieši OLAF [80].

2004. gadā ES ierēdņu un citu darbinieku Civildienesta noteikumos tika iekļauts jauns pants. Noteikumu 22.a pantā pārņemtas 1999. gada lēmumā paredzētais pienākums[81].

Turklāt Civildienesta noteikumi paredz ziņotāja aizsardzību. Tie īpaši paredz, ka „pret ierēdni, kas ir paziņojis informāciju, (..) nedrīkst vērst nekādas sankcijas, ja vien viņš rīkojies pamatoti un godīgi.”

Komisija savā darbībā attiecībā uz ES ierēdņu un darbinieku ētiku arī ir apmācījusi personālu godīgi izpildīt savu pienākumu paziņot par atklātajām krāpšanām vai citiem potenciāliem pārkāpumiem.

2006. gadā OLAF nav uzsācis nevienu izmeklēšanu, balstoties uz informāciju, kas tieši saņemta no iekšēja ziņotāja.

3.1.2. Dalībvalstis

Piedaloties šī ziņojuma sagatavošanā, visas dalībvalstis paziņoja, ka ieviesušas likumus vai praksi, kas rada tiesības vai pienākumu katram valsts iestādes ierēdnim vai darbiniekam ziņot par darba pienākumus veicot iegūto informāciju, ja viņam ir radušās aizdomas, ka ir noticis pārkāpums, krāpšana, korupcija vai naudas piesavināšanās iestādē, kurā viņš strādā. Šie noteikumi vai prakse veicina valsts līdzekļu, tostarp Eiropas līdzekļu, aizsardzību.

Lielākajā daļā dalībvalstu[82] ir krimināltiesību normas, kas uzliek par pienākumu katram ierēdnim paziņot par pārkāpumu, kas konstatēts, veicot savus darba pienākumus. To bieži papildina[83] rīcības kodeksos, apkārtrakstos, rokasgrāmatās paredzēti noteikumi par šī informēšanas pienākuma piemērošanas nosacījumiem. Vienpadsmit dalībvalstīs[84] pienākums paziņot varas iestādēm par konstatētajiem vai prezumētajiem pārkāpumiem nav paredzēts krimināltiesībās, bet vienīgi administratīvo tiesību aktos.

Pienākums paziņot bieži ir ļoti vispārīgs un attiecas uz jebkurām aizdomām par pārkāpumu. Zināmos apstākļos tas aprobežojas tikai ar vissmagākajiem gadījumiem, jo īpaši ar kriminālpārkāpumiem. Viena dalībvalsts[85] norādīja, ka ir pastiprināts pienākums ziņot par tiesībpārkāpumiem, kas apdraud valsts finanses un jo īpaši ES finanšu intereses.

Visās sistēmās, izņemot divās[86], kad darbinieks uzzina par faktu, kas ir jāpaziņo, informācija ir jānodod vispirms tiešajam priekšniekam (vai netiešajam, kad apstākļi to pamato[87]). Viņš nodos informāciju citām kompetentajām iestādēm, ja būs nepieciešams. Dažreiz darbinieks var arī tieši paziņot faktus neatkarīgam iekšējam dienestam bez tiešā priekšnieka starpniecības, piemēram, iekšējās revīzijas dienestam[88] vai iekšējam uzraudzības dienestam[89]. Citos gadījumos paralēli tiešajam priekšniekam var tikt brīdināta ārēja iestāde: policija[90], prokuratūra[91], līdzekļu pārvaldības iestādes[92], ārēja uzraudzības iestāde[93]utt.

Informāciju var nodot dažādos veidos: ar vēstules, telefona, e-pasta, faksa palīdzību. Vienā dalībvalstī ziņotājam sevi jāidentificē, kad tas izpilda savu pienākumu ziņot[94]. Divās citās, tieši pretēji, informācija var būt anonīma[95]. Piecās dalībvalstīs informācija obligāti ir jāiesniedz rakstiski[96]. Divu dalībvalstu rīcībā ir interneta saziņas sistēmas[97], citā dalībvalstī informatoriem ir īpašs e-pasts[98]. Piecas dalībvalstis piedāvā bezmaksas telefona līniju[99].

Bieži vien darbinieks, kas atklāj nelikumību savā iestādē, var baidīties no iesaistīto personu izrēķināšanās. Lai mazinātu šīs bailes un sekmētu informācijas nodošanu, tiek piešķirta dažāda veida aizsardzība: aizsardzība pret atlaišanu[100], atbildības nepiemērošana par denuncēšanas rezultātā radīto finansiālo zaudējumu[101], informatora identitātes neizpaušana[102], iespēja pēc lūguma atrasties starpnieka aizsardzībā[103]. Kopējās darba tiesības arī var nodrošināt zināmu aizsardzību: darbiniekam nelabvēlīgu lēmumu obligāts pamatojums[104], vadības pienākums aizsargāt personālu no visa veida netaisnības un vardarbības[105].

Kad tiesas process ir uzsākts, ziņotājs var kļūt par aizsargātu liecinieku saskaņā ar likumā paredzēto procedūru[106], jo īpaši, ja viņam vai kādai citai personai draud nopietnas briesmas. Viena dalībvalsts[107] norādīja, ka ziņotājam ir tiesības pieņemamā laika periodā tikt informētam par atbildi uz ziņojumu un tiesības vērsties pie neatkarīgas iestādes, ja šī atbilde viņu neapmierina. Turklāt, rīkojoties pamatoti un labticīgi, dažas tiesiskās sistēmas pieprasa papildu nosacījumus, lai piešķirtu aizsardzību, piemēram, ja ir reāls draudu risks pārkāpuma dēļ[108].

3.2. Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai ( OLAF ) reforma

OLAF , kas izveidots 1999. gadā, lai aizsargātu Eiropas Savienības finanšu intereses, kā arī Eiropas iestāžu reputāciju, efektivitātes uzlabošanas nolūkos tika reorganizēts 2006. gadā, balstoties uz pirmajos tā darbības gados iegūto informāciju.

2006. gadā Komisija pieņēma priekšlikumu regulai, kas groza regulas par OLAF veiktajām izmeklēšanām[109], aizstājot 2004. gada februāra priekšlikumu[110]. Jaunajā priekšlikumā ņemti vērā Revīzijas palātas ieteikumi, un tā mērķis ir uzlabot OLAF un procesuālo tiesību pārvaldību un efektivitāti. Priekšlikums tika nodots izskatīšanai Parlamentam un Padomei koplēmuma procedūrā.

3.3. Savstarpējās palīdzības attīstība

Priekšlikums grozīt regulu par savstarpējo palīdzību lauksaimniecības un muitas jomā[111], ko Komisija pieņēma 2006. gada decembrī, piedāvā paplašināt muitas informācijas sistēmu[112], plānojot to izmantot valstu analīzes sistēmās, lai noregulētu preču kontroli un koordinācijas darbības Kopienas līmenī. Šajā jomā nepārtraukti ir nepieciešams uzlabot vai atjaunot instrumentus, jo noziedzība varētu pieaugt. Priekšlikuma mērķis ir pastiprināt operatīvo sadarbību muitas jomā un nodrošināt saskarni starp muitas iestādēm, reģionālajām un starptautiskajām organizācijām (Interpolu, PMO[113], Eiropolu, utt.) un Eiropas Savienības struktūrām un aģentūrām. Tas paredz izveidot muitas lietu identifikācijas datu bāzi[114] un Eiropas centrālo datu bāzi ar galveno pakalpojumu sniedzēju informāciju starptautisko pārvadājumu, jo īpaši konteineru pārvadājumu sektorā[115]. Visbeidzot, tas izveido likumīgu pamatu pastāvīgas infrastruktūras pārvaldībai kopīgu muitas monitoringa operāciju koordinācijai, kas OLAF ļaus uzņemt dalībvalstu sadarbības pārstāvjus vai koordinatorus operatīvajā darbības fāzē.

2006. gada septembrī pieņemtā grozītā priekšlikuma[116] mērķis ir ieviest jaunu, pilnveidotu daudzdisciplīnu savstarpējās palīdzības struktūru, lai aizsargātu Kopienas finanšu intereses pret krāpšanu un jebkuru nelikumīgu darbību. Tādēļ dalībvalstis un Komisija sadarbojas, saskaņo savas darbības, savstarpēji palīdz un apmainās ar informāciju, lai veiktu ātru izmeklēšanu un atbilstoši rīkotos. Šī priekšlikuma mērķis nav piešķirt Komisijai izmeklēšanas tiesības, bet ļaut tai sniegt dalībvalstīm palīdzību (pakalpojumu platformu) starptautiskos krāpšanas gadījumos, piemēram, „PVN krāpšanas karuseļu” gadījumā. Priekšlikums optimizē pieejamās informācijas izmantošanu, piemēram, izmantojot finanšu informāciju, kas iegūta nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas jomā, lai apkarotu krāpšanu, kas kaitē Kopienas finanšu interesēm.

3.4. Kontrabandas un cigarešu viltošanas apkarošana

2006. gadā vēl sešas dalībvalstis[117] pievienojās nolīgumam, ko 2004. gadā parakstīja Komisija, desmit dalībvalstis[118] un cigarešu ražotājs Philip Morris International ( PMI ), kā rezultātā 2006. gada beigās nolīgumā piedalījās divdesmit četras valstis[119]. Pašlaik vienīgi Apvienotā Karaliste nav pievienojusies šim nolīgumam. Nolīgums paredz efektīvu sistēmu cīņai pret cigarešu kontrabandu un viltošanu. Tas uzlabo informācijas apmaiņu starp pusēm attiecībā uz kontrabandas cigarešu konfiskāciju un/vai to viltošanu (ar Philip Morris preču zīmi) un regulārus kontaktus saistībā ar operācijām, par kurām minēts nolīgumā.

Starp svarīgākajiem nolīguma nosacījumiem ir arī kontroles un uzraudzības protokoli, kuru mērķis ir OLAF un dalībvalstu sadarbība ar PMI. Šī sadarbība paredz cigarešu „uzraudzību un lokalizāciju”, lai noteiktu vietu, kurā tās ir pametušas likumīgās piegādes ķēdi un nonākušas kontrabandistu rokās.

Šī līguma ietvaros divpadsmit gadu laikā tiks pārskaitīts aptuveni viens miljards dolāru Eiropas Kopienai un desmit dalībvalstīm, kas 2004. gada jūlijā pievienojās nolīgumam. No nolīguma parakstīšanas brīža līdz 2006. gada beigām PMI ir pārskaitījis aptuveni 425 miljonus dolāru. 2006. gada oktobrī sākotnējās desmit parakstītājas dalībvalstis un Komisija EK vārdā apstiprināja savu vienošanos par šo iemaksu sadali. Kopienas budžetā ieskaitītā summa sasniedz 9,70 % no saņemtās summas, pārējais pienākas dalībvalstu budžetiem.

3.5. Euro aizsardzība

Komisija turpināja koordinēt dalībvalstu pūles euro aizsardzībā pret viltošanu, cieši sadarbojoties ar Eiropolu un Eiropas Centrālo banku.

OLAF vada arī apmaiņas, atbalsta un mācību programmu „ Pericles ” euro aizsardzībai pret viltošanu[120]. Šī programma līdzfinansē transnacionālus un daudzdisciplīnu projektus, kuri paredzēti, lai piesaistītu attiecīgo darbinieku uzmanību euro Kopienas dimensijai, tuvinātu attiecīgās struktūras un darbiniekus un veicinātu savstarpējās uzticības atmosfēru, radītu augsta līmeņa speciālistu apmācības darbības konverģenci un izplatītu vispārējas zināšanas, jo īpaši attiecībā uz tiesību aktiem un aktuāliem Kopienas un starptautiskiem instrumentiem. 2006. gadā tika uzsākti divpadsmit projekti, no kuriem deviņus piedāvāja dalībvalstu kompetentās iestādes un trīs Komisija/ OLAF .

Ņemot vērā tās panākumus, šī programma tika pagarināta līdz 2013. gada beigām[121].

3.6. Dažu dalībvalstu 2006. gadā veiktie pasākumi

Vairākas dalībvalstis norādīja, ka 2006. gadā ir pieņēmušas jaunus likumus cīņai pret PVN krāpšanu. Dānijā tiek piemērotas stingrākas normas garantiju izpildei un „karuseļa” veida krāpšanā iesaistīto uzņēmumu likvidācijai. Itālijas likums palielina kriminālsodus PVN krāpšanas gadījumā. Slovēnijā var pasludināt sankcijas pret missing trader (t.s. „pazudušo komersantu”), anulējot tā PVN reģistrāciju. Jauns Portugāles likums paredz pasākumus cīņai pret PVN krāpšanu atkritumu jomā. Vairākas dalībvalstis norādīja, ka ir veikušas pasākumus, lai pastiprinātu līdzatbildību PVN nemaksāšanas gadījumā[122].

Čehijas valdība pieņēma rezolūciju par pretkorupcijas stratēģiju laika posmam no 2006. līdz 2011. gadam.

Zināms skaits dalībvalstu ziņoja par divpusēju savstarpējas palīdzības nolīgumu noslēgšanu muitas jomā ar citām dalībvalstīm vai trešām valstīm 2006. gadā[123].

4. LĪDZEKĻU ATGŪŠANA

4.1. Lauksaimniecība

4.1.1. Līdzekļu atgūšanas darba grupas darbība

2002. gadā Komisija paziņoja par Līdzekļu atgūšanas darba grupas (ADG) izveidošanu, lai analizētu nozīmīgus parādus līdzekļu atgūšanas lietās saistībā ar ELVGF Garantiju nodaļu.

ADG kopā ar Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorātu un OLAF bija atbildīga par 463 lietām, no kurām katra pārsniedza 500 000 euro, un 3227 lietām, no kurām katra bija mazāka par 500 000 euro, saistībā ar pārkāpumiem, par kuriem minētajā jomā Komisijai paziņots līdz 1999. gadam. ADG darbību līdz 2006. gada 31. decembrim var rezumēt šādi.

a) Lietas par summu, kas lielāka par 500 000 euro

2006. gada 3. oktobrī tika pieņemts Komisijas pirmais oficiālais lēmums[124] attiecībā uz finanšu atbildību 349 neatgūto līdzekļu lietās par kopējo summu apmēram 895 miljoni euro. Ar šo lēmumu no debitoru saraksta tika svītrotas šādas lietas:

- 41 lieta par kopumā 176 miljoniem euro no Kopienas budžeta, ņemot vērā to, ka dalībvalstis bija veikušas visus nepieciešamos pasākumus un tāpēc neatgūtos līdzekļus tām nevar inkriminēt;

- 164 lietas par kopumā 317 miljoniem euro, kas jāsedz attiecīgajām dalībvalstīm to nolaidības dēļ līdzekļu atgūšanas procedūrā;

- 144 lietas par kopumā apmēram 402 miljoniem euro tika izsvītrotas no debitoru saraksta, jo lietas bija izbeigtas vai bija divos eksemplāros.

Atlikušajās 114 lietās pārbaude vēl ir jāveic.

- 59 lietās par 111,9 miljoniem euro Komisija konstatēja, ka attiecīgās dalībvalstis līdzekļu atgūšanas procedūrā ir darbojušās rūpīgi un ka procedūra vēl turpinās.

- 55 lietās par 128,6 miljoniem euro grāmatojumu noskaidrošanas procedūra vēl tiek veikta un tā būtu jābeidz 2007. gadā.

Turklāt 2006. gada 13. oktobrī Komisija pieņēma lēmumu[125] par 6 653 487 euro 50 lietās saistībā ar Beļģiju, Vāciju, Īriju, Franciju, Nīderlandi, Portugāli un Apvienoto Karalisti. Šo summu sedz no Kopienas budžeta, jo dalībvalstis bija rūpīgi iesaistījušās līdzekļu atgūšanā.

b) Lietas par summu, kas mazāka par 500 000 euro

Regula (EK) Nr. 1290/2005 ieviesa nelikumīgo maksājumu noskaidrošanas automātisko mehānismu, ja līdzekļu atgūšana nenotiek četru gadu laikā pēc pirmā primārā administratīvā vai tiesas konstatācijas akta vai astoņu gadu laikā, ja līdzekļu atgūšana notiek ar valstu tiesu starpniecību. Neatgūto līdzekļu finansiālās sekas 50 % apmērā sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % apmērā no Kopienu budžeta.

Šis jaunais mehānisms tiek piemērots no 2006. gada 16. oktobra un attiecas uz visām šajā datumā vēl neatgūto līdzekļu lietām, ieskaitot iepriekš minētās 114 lietas, kā arī dalībvalstu līdz 1998. gada 31. decembrim paziņotās lietas, no kurām katra ir mazāka par 500 000 euro. Rezultātā visi līdz 2003. gadam notikušie pārkāpumi (vai līdz 1999. gadam, ja līdzekļu atgūšana notika ar valstu tiesu starpniecību), saistībā ar kuriem 2006. gada 16. oktobrī līdzekļi vēl nebija atgūti, tika slēgti 2007. gadā ar līdzekļu atgūšanas principu 50 %-50 %. Pirmo reizi Komisija piemēroja šo principu 2007. gada aprīlī pieņemtajā lēmumā par grāmatojumu noskaidrošanu[126].

4.1.2. Finanšu korekcijas

Papildinot iepriekšminēto līdzekļu atgūšanas darbību, Komisija izslēdza arī no ELVGF Garantiju nodaļas finansējuma dažus dalībvalstu akreditēto maksājumu aģentūru izdevumus, jo tie neatbilda Kopienas noteikumiem. Pārbaužu un divpusēju tikšanos rezultātā starp Komisiju un trīspadsmit dalībvalstu kompetentajām iestādēm Komisija no Eiropas finansējuma ar trim 2006. gada lēmumiem[127] izslēdza izdevumus apmēram 575,5 miljonus euro apmērā.

Komisija no Kopienas finansējuma izslēdza arī divu valstu SAPARD aģentūru izdevumus vairāk nekā pusmiljona euro apmērā[128].

4.2. Struktūrfondi

Struktūrfondu jomā dalībvalstis nodrošina to, ka tiek atgūti līdzekļi, kas pārkāpumu vai krāpšanas rezultātā tikuši nepareizi izmaksāti. Šīs summas Komisija atgūst, jo īpaši, samazinot vai atceļot savu finansiālo līdzdalību, un saglabājot iespēju pārdalīt līdzekļus citām darbībām.

Programmas, ko līdzfinansē no struktūrfondiem, ir daudzgadīgas, un programmu darbības pamatā ir starpposma maksājumi. Nepareizi izmaksātu līdzekļu atgūšanu var īstenot pirms programmas slēgšanas vai pēc tās. Plānošanas posmā no 1994. līdz 1999. gadam Komisijai iesniedzamā gala maksājuma pieprasījuma termiņš bija 2003. gada 31. marts. Šajā laika posmā Kopiena līdzfinansēja gandrīz 1000 programmas par kopējo summu aptuveni 159 miljardi euro[129]. Komisijas kredītrīkotāji dienesti un pārvaldības dienesti (Reģionālās politikas ĢD, Nodarbinātības, sociālo lietu un iespēju vienlīdzības ĢD, Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD, Zivsaimniecības un jūrlietu ĢD), piedaloties OLAF , nodrošina administratīvo un finanšu uzraudzību, lai šīs programmas varētu slēgt. Uzraudzība jo īpaši balstās uz dalībvalstu paziņojumiem par pārkāpumiem, kas sniegti, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1681/94[130], un reģistrēti Ārējā paziņojumu reģistra ( ECR – External Communications Registry ) datu bāzē.

Plānošanas posmā no 1994. līdz 1999. gadam dalībvalstis ir paziņojušas par 11 573 pārkāpumiem 1,452 miljardu euro[131] apmērā, kas piešķirti kā Kopienas iemaksas.

No šiem pārkāpumiem Komisija pilnībā slēdza 5 488 lietas; summa 600 miljonu euro apmērā tika ņemta vērā, veicot beigu maksājumu. Turklāt 2016 lietās ar finansiālo ietekmi 173 miljonu euro apmērā dalībvalstis minētajā laika posmā bija Komisijai sniegušas informāciju, ka valstī notiekošās administratīvās un tiesas procedūras ir pabeigtas. Komisijas dienesti ir uzsākuši saskaņošanas darbus, lai slēgtu šīs lietas.

Attiecībā uz plānošanas posmu no 2000. līdz 2006. gadam dalībvalstis līdz šim brīdim ir paziņojušas par 8733 pārkāpumiem apmēram 1,156 miljardu euro apmērā, kas piešķirti kā Kopienas iemaksas.

Dalībvalstis norādīja Komisijai, ka 3686 lietās valsts līmenī veiktas administratīvās un/vai tiesas procedūras un ka ir atgūti apmēram 345 miljoni euro.

2006. gadā finanšu korekcijas attiecībā uz plānošanas posmu no 1994. līdz 1999. gadam un no 2000. līdz 2006. gadam bija attiecīgi 502 miljoni euro un 521 miljons euro. Šīs finanšu korekcijas seko Komisijas un Revīzijas palātas revīzijām un 1994.–1999. gada programmu slēgšanas procedūrai. Tas ietver oficiālus lēmumus veikt finanšu korekcijas pēc pārkāpuma atklāšanas, saistību atbrīvojumu, slēdzot programmas, kā rezultātā tiek samazināts Kopienas finansējums, jo dalībvalsts nav deklarējusi pietiekamu apjomu atbilstīgu izdevumu, un tādu summu atmaksu, kas atgūtas pēc tiesas procesu pabeigšanas, kuri vēl nebija noslēgušies programmu slēgšanas brīdī. Šajās summās nav ietverti finanšu korekcijas, kas nedod ieganstu līdzekļu atgūšanai, piemēram, finanšu korekcijas, kas veiktas laikā, kad dalībvalsts konstatēja pārkāpumu vai pieņēma Komisijas piedāvāto finanšu korekciju un nelikumīgā summa tika iedalīta citam projektam.

4.3. Pašu resursi

Dalībvalstu pienākums ir atgūt OWNRES sistēmā reģistrētajos pārkāpumos konstatētās summas. 2007. gada 30. martā bija atgūti līdzekļi 32 % no 2006. gadā paziņotajām lietām (apmēram 113 miljoni euro).

Dažādu iemeslu dēļ sākotnēji konstatēto summu var pilnībā arī neatgūt, neraugoties uz dalībvalstu pūlēm, piemēram, ja tā nav atgūstama debitora maksātnespējas dēļ vai ja tā jaunas informācijas vai tiesas procesa rezultātā ir grozīta.

Kad konstatētās summas neatgūšanā nav vainojama dalībvalsts, tā var pieprasīt izsvītrot neatgūstamo summu no grāmatojumiem. 2006. gadā Komisija noraidīja dažu dalībvalstu lūgumu pēc šāda svītrojuma 59 lietās, kas atbilda apmēram 4,6 miljoniem euro, jo tā uzskatīja, ka dalībvalstis bija vainīgas līdzekļu neatgūšanā.

Turklāt dažas dalībvalstis tika uzskatītas par finansiāli atbildīgām par apmēram 33,4 miljoniem euro lielu summu, jo nebija konstatējušas muitas parādus, kas tām bija jāizdara.

4.4. Līdzekļu atgūšana OLAF izmeklēšanas rezultātā

Kad no OLAF izmeklēšanas izriet iespēja, ka dažas summas ir nelikumīgi izmaksātas līdzekļu saņēmējam vai ka tās nav iekasētas, lai gan tās bija jāiekasē, atbildīgajām iestādēm, parasti dalībvalstu vai attiecīgās trešas valsts varas iestādēm ir jāuzsāk šo summu atgūšana. 2006. gadā OLAF izmeklēšanas rezultātā atgūtā kopsumma bija ap 114 miljoniem euro.

4. tabula: līdzekļu atgūšana OLAF izmeklēšanas rezultātā

Joma | Līdzekļu atgūšana 2006. gadā |

Muita | 0,1 |

Lauksaimniecība | 1,2 |

Struktūrfondi | 17,2 |

Tiešie izdevumi | 93,1 |

Iekšējās izmeklēšanas | 2,2 |

Kopā | 113,8 |

4.5. Valstu tiesību akti attiecībā uz Eiropas līdzekļu atgūšanu

Iepriekšējā gada pārskats sniedza informāciju par dalībvalstu līdzekļu atgūšanas procedūrām. Iesniegtās informācijas analīze parādīja, ka līdzekļu atgūšana pēc ieskaita principa, kas parasti nozīmē prasību un parādu savstarpēju anulēšanu, tiek izmantota gandrīz visās dalībvalstīs attiecībā uz publiskajiem līdzekļiem. Ieskaits ir ļoti efektīvs līdzeklis publisko līdzekļu atgūšanai, tāpēc 2006. gada aptaujas mērķis bija noskaidrot dažus šī mehānisma aspektus.

Principā visas tiesību sistēmas paredz prasību un parādu ieskaitu, ja runa ir par tiem pašiem Kopienas līdzekļiem[132]. Tā nenotiek, ja prasības un parādi attiecas uz dažādiem Kopienas līdzekļiem. Tādā gadījumā tikai puse dalībvalstu norāda, ka ieskaits ir iespējams[133].

Attiecībā uz ELVGF Garantiju nodaļu ieskaits starp prasībām un parādiem dažādās lauksaimniecības nozarēs ir iespējams gandrīz visās tiesību sistēmās[134]. Attiecībā uz struktūrfondiem un Kohēzijas fondu ieskaits parasti ir ierobežots vienas programmas ietvaros. Tikai desmit dalībvalstīs[135] ieskaits ir iespējams starp dažādām programmām. Tāpat desmit dalībvalstis pieļauj ieskaitu starp dažādiem plānošanas posmiem[136]. Četrās dalībvalstīs ieskaits ir iespējams pat tad, ja līdzekļu atgūšana un izmaksa nav atkarīga no vienas maksājumu aģentūras[137].

Lielākajā daļā dalībvalstu ir iespējams savstarpēji ieskaitīt Kopienas parādu un valsts parādu[138].

Dažu dalībvalstu rīcībā ir statistikas dati par līdzekļu atgūšanas praksi, ko tās iesniedza Komisijai šim ziņojumam. Šie statistikas dati liecina, ka zināms skaits dalībvalstu regulāri izmanto ieskaitu. Tā, piemēram, pēdējo trīs gadu laikā līdzekļu atgūšana ieskaita kārtībā aptvēra 75 % līdz 90 % no visiem atgūtajiem publiskajiem līdzekļiem lauksaimniecības jomā Īrijā, 73 % līdz 94 % dzīvnieku piemaksu jomā Francijā, apmēram 90 % lauksaimniecības jomā Austrijā, vairāk nekā 50 % lauksaimniecības jomā un 21 % līdz 93 % Eiropas Sociālajā fondā Zviedrijā[139]. Šie skaitļi aptver valstu līdzekļus, bet arī ievērojama daļa Eiropas līdzekļu ir atgūti šādā veidā.

Ieskaitu plaši izmanto dažās dalībvalstīs Kopienas līdzekļu atgūšanai, savukārt citās dalībvalstīs to izmanto daudz mazāk, lai gan arī tajās tas ir likumīgi iespējams ar zināmiem nosacījumiem. Komisija iesaka izmantot šo efektīvo līdzekli katru reizi, kad vien tas ir iespējams, lai atgūtu Eiropas līdzekļus. Lai palielinātu ieskaita izmantošanu, par līdzekļu atgūšanu atbildīgajām iestādēm varētu atļaut piekļuvi datu bāzēm, jo īpaši citu maksājumu aģentūru vai centrālajām datu bāzēm, kā tas notiek vairākās dalībvalstīs[140].[pic][pic][pic]

[1] „EK līguma 280. panta īstenošana dalībvalstīs 2006. gadā”, SEC(2007)930.

[2] „Pārkāpumu statistikas analīze”, SEC(2007)938.

[3] http://ec.europa.eu/anti_fraud/reports/anti-fraud_en.html.

[4] Šie procenti ir aprēķināti, pamatojoties uz 2006. gada kopbudžeta tradicionālo pašu resursu novērtējumu, nevis pamatojoties uz uzskaiti.

[5] Procenti par aizdomām par krāpšanu laika periodā no 2000. līdz 2006. gadam attiecībā uz visiem šajā periodā piešķirtajiem līdzekļiem.

[6] Pirmspievienošanās fondiem ir ņemta vērā 2000.–2006. gada proporcija.

[7] Ir atjaunināti skaitļi, kas bija publicēti 2005. gada ziņojumā.

[8] 2005. gadā bija 2313 vēlāk noregulētu tranzīta gadījumu. 2006. gadā bija 1381 gadījums.

[9] Šajā nodaļā minēto regulu precīzas atsauces atrodamas iepriekš minētajā iestāžu darba dokumentā „Pārkāpumu statistiskas izvērtējums”.

[10] Izdevumi ir „neatbilstīgi”, ja tie tiek veikti, neievērojot dalībvalstu noteiktos kritērijus, vai arī tie netiek maksāti saskaņā ar piemērojamajiem Kopienas un valstu noteikumiem.

[11] Izdevumi ir „nepamatoti”, ja tie atbilst kritērijiem, bet nav dokumentu, kas pamato izdevumus, vai arī nauda ir izmantota citiem mērķiem nekā tiem, kam ir paredzētas subsīdijas.

[12] http://ec.europa.eu/comm/anti_fraud/reports/index_en.html.

[13] Paziņojums par integrētas iekšējās kontroles sistēmas plānu, COM(2005)252.

[14] D . Grybauskaité paziņojums Komisijai, saskaņots ar priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku S. Kallas , „Virzībā uz efektīvu un saskaņotu riska pārvaldību Komisijas dienestos”, SEC(2005)1327.

[15] Tie ir noteikumi, kuri ieviesti jau pirms vairākiem gadiem, bet kuri mainās. Tā, piemēram, Spānijas iestādes norādīja, ka 2006. gada likums par subsīdijām dod iespēju piemērot kriminālsodu pret personu, kurai vajadzēja sniegt garantijas, bet tas netika izdarīts.

[16] Padomes 2002. gada 25. jūnija Regula (EK, Euratom ) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248/1, 16.9.2002.), jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes 2006. gada 13. decembra Regulu (EK, Euratom ) Nr. 1995/2006 (OV L 390, 30.12.2006.).

[17] Čehija, Dānija, Polija, Somija un Apvienotā Karaliste.

[18] Publiskā pasūtījuma līgumi: Īrija, Nīderlande, Polija un Apvienotā Karaliste. Subsīdijas un finansiāls atbalsts (ieskaitot struktūrfondus un Kohēzijas fondu, pirmspievienošanās programmas un pārejas līdzekļus): Beļģija, Čehija, Malta, Nīderlande, Polija, un Slovākija. Lauksaimniecība: Īrija, Francija un Luksemburga.

[19] Beļģija, Dānija, Vācija, Īrija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste.

[20] Vācija un Francija. Maltas tiesību aktos iestādes var pieprasīt garantijas no personas, kuras PVN reģistrācija var radīt īpašu risku.

[21] Čehija, Dānija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Austrija, Polija, Somija un Zviedrija. Portugālē 2006. gada budžeta likums paredz galveno valsts kases parādnieku publicēšanu.

[22] Dānija, Grieķija, (netiešā veidā), Francija, Lietuva, Nīderlande, somija un Apvienotā Karaliste.

[23] Grieķija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Austrija, Polija, Portugāle un Somija.

[24] Čehija, Dānija, Grieķija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Austrija, Polija, Portugāle un Somija.

[25] COM(97) 188 galīgā redakcija, OV C 176, 10.6.1997.

[26] Komisijas 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1875/2006, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, OV L 360, 19.12.2006.

[27] Izslēgšanas sistēmas ir administratīvo sodu sistēmas, kas izslēdz uzņēmēju, kura situācija atbilst dažu procedūru vai priekšrocību izslēgšanas kritērijiem, piemēram, no līdzdalības publiskā pasūtījuma līgumā vai no subsīdiju saņemšanas. Izslēgtie uzņēmēji ir uzskaitīti datu bāzē, kas ir pieejama kompetentajām iestādēm.

[28] Pēc sanāksmes TI izteica virkni ieteikumu par izslēgšanas sistēmas uzlabošanu Komisijas ietvaros un par tādas izslēgšanas sistēmas ieviešanu, kuru pārvalda centralizēti Eiropas līmenī attiecībā uz visiem Kopienas izdevumiem, tajā skaitā kopīgas pārvaldības līdzekļiem.

[29] Šī datu bāze tiks izveidota vēlākais 2009. gada 1. janvārī.

[30] Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Regulas Nr. 1469/95 īstenošanu („melnais saraksts”), COM(2005) 520; SEC(2005) 1333 (20.10.2005.).

[31] Skatīt 26. zemsvītras piezīmi.

[32] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, OV L 134, 30.4.2004.

[33] Beļģija, Čehija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Ungārija, Francija, Kipra, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija un Apvienotā Karaliste.

[34] Dānija, Slovēnija un Slovākija (nodokļu datu bāzes). Vācija, Itālija un Austrija (valsts līgumu datu bāzes). Lietuva un Polija (struktūrfondi un Kohēzijas fonds).

[35] Vācija, Itālija, Austrija, Polija, Slovākija un Zviedrija.

[36] Izņemot Poliju.

[37] Vācija, Itālija, Lietuva, Austrija, Slovākija, Zviedrija.

[38] Dānija, Slovēnija, Slovākija un Zviedrija.

[39] Slovākija un Zviedrija.

[40] Slovēnija un Slovākija.

[41] Dānija, Slovēnija un Slovākija.

[42] Slovēnija un Slovākija.

[43] Dānija un Slovākija.

[44] Dānija, Slovēnija un Zviedrija. Slovākijā reģistrēšana un anulēšana ir automātiskas.

[45] Vācija (Berlīne), Itālija un Austrija.

[46] Struktūrfondi un Kohēzijas fonds. Lietuva, Malta un Polija. Lauksaimniecība: Latvija.

[47] Latvija, Lietuva un Polija.

[48] Polija.

[49] Latvija.

[50] Dānija, Vācija, Austrija, Slovēnija un Zviedrija.

[51] Vācija, likuma par korupcijas reģistru 8. panta 2. punkts.

[52] Polija.

[53] Latvija un Lietuva.

[54] Dānija, Vācija, Itālija, Latvija, Lietuva un Zviedrija.

[55] Dānija, Vācija, Itālija, Latvija un Zviedrija.

[56] Dānija, Itālija un Latvija.

[57] Vācija un Zviedrija.

[58] Dānija, Vācija (centralizētas pavalstu līmenī), Itālija, Lietuva, Malta, Austrija, Polija, Slovēnija un Zviedrija.

[59] Vācija, Malta, Austrija un Zviedrija.

[60] Dānija (izņēmuma gadījumos), Itālija un Zviedrija.

[61] Vācija, Īrija, Grieķija, Spānija, Itālija, Latvija, Malta, Austrija, Polija, Portugāle, Slovēnija, Slovākija, un Zviedrija.

[62] Slovākija.

[63] Austrija.

[64] Lietuva.

[65] Malta.

[66] Austrija.

[67] Slovākija.

[68] Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Regulas Nr. 1469/95 īstenošanu („melnais saraksts”), COM(2005) 520; SEC(2005) 1333 (20.10.2005.).

[69] COM(2006) 194 galīgā redakcija.

[70] Piemēram, 2006. gadā attiecībā uz kopējo lauksaimniecības politiku informācija par līdzekļu saņēmējiem bija publiski pieejama Beļģijā, Dānijā, Igaunijā, Francijā, Nīderlandē, Portugālē, Spānijā, Slovēnijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē.

[71] http://ec.europa.eu/grants/beneficiaries_fr.htm.

[72] http://ec.europa.eu/public_contracts/beneficiaries_en.htm.

[73] Komisijas ziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Revīzijas palātai: Komisijas rīcības plāns integrētas iekšējās kontroles struktūras ieviešanai, COM (2006) 9 un SEC(2006)49. Ar iekšējās kontroles struktūru ir jāsaprot pietiekamas papildu uzraudzības un kontroles sistēmas, lai būtu pietiekama pārliecība, ka risks kļūdīties ir pienācīgi pārvaldīts visos darbību līmeņos.

[74] Eiropas Kopienu Revīzijas palātas atzinums Nr. 2/2004 par vienotas kontroles modeli (viena revīzija), OV C 107, 30.4.2004.

[75] COM(2006) 378 galīgā redakcija.

[76] Skatīt arī pirmo ziņojumu par darbības plāna virzību, COM(2007)86 galīgā redakcija.

[77] Padomes 2005. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 209, 11.8.2005.).

[78] http://ec.europa/anti-fraud/programmes/index_fr.html.

[79] COM(2006)339. Šī ziņojuma galīgās redakcijas brīdī Padome un Parlaments vēl nebija pieņēmuši priekšlikumu.

[80] 2. pants 1999. gada 25. maija starpiestāžu nolīgumā starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Komisiju par OLAF veiktajām iekšējām izmeklēšanām, OV L 149, 16.6.1999.

[81] „Ierēdnim, kuram savu pienākumu veikšanas laikā vai saistībā ar to kļūst zināmi fakti, kas rada aizdomas par iespējamu nelikumīgu darbību, tostarp krāpšanu vai korupciju, kas kaitē Kopienu interesēm, vai par rīcību, kas saistīta ar profesionālo pienākumu veikšanu un varētu būt nopietns Kopienu ierēdņu pienākumu pārkāpums, nekavējoties jāinformē vai nu savs tiešais priekšnieks vai ģenerāldirektors vai, ja ierēdnis uzskata par lietderīgu, ģenerālsekretārs, vai personas līdzvērtīgā amatā, vai tieši Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai ( OLAF ).”

[82] Beļģija, Čehija (kur darba kodeksā arī ir noteikumi), Igaunija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Slovēnija, Slovākija.

[83] Beļģija, Igaunija, Spānija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Polija, Slovēnija, Slovākija.

[84] Dānija, Vācija, Īrija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste.

[85] Spānija.

[86] Grieķija un Zviedrija.

[87] Latvija, Nīderlande, Slovēnija.

[88] Beļģija (Flandrija), Īrija (lauksaimniecības nozarē) un Malta. Zviedrijā Augstākās revīzijas tiesas darbiniekam ir obligāti jāatskaitās iekšējās revīzijas nodaļai.

[89] Dānija, Lietuva („pārkāpumu kontrolieris”), Ungārija („persona, kas atbildīga par pārkāpumiem iestādē”), Austrija (ierēdnis, kas atbildīgs par korupcijas apkarošanu).

[90] Dānija, Itālija.

[91] Francija, Itālija, Slovākija. Grieķijā ierēdnim, kas ir konstatējis likumpārkāpumu, tas ir jāpaziņo tieši prokuratūrai.

[92] Latvija, Malta, Polija.

[93] Nīderlande, Portugāle (disciplināra iestāde).

[94] Beļģija.

[95] Vācija, Slovēnija.

[96] Grieķija, Itālija, Kipra, Luksemburga un Malta.

[97] Lietuva (struktūrfondiem un Kohēzijas fondiem). Vācijā tāda sistēma pastāv Lejassaksijā, Hanoverē, un drīzumā ir paredzēts izveidot šāda veida sistēmu valsts līmenī.

[98] Polija.

[99] Čehija, Latvija, Austrija, Portugāle un Apvienotā Karaliste.

[100] Spānija, Īrija.

[101] Īrija.

[102] Īrija un Somija.

[103] Beļģija, flāmu kopiena.

[104] Dānija un Latvija.

[105] Francija un Austrija.

[106] Čehija, Luksemburga, Portugāle, Slovēnija, Slovākija.

[107] Nīderlande.

[108] Latvija un Austrija.

[109] Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai ( OLAF ), COM(2006)244 galīgā redakcija.

[110] COM(2004) 103 un 104.

[111] COM(2006) 866, ar ko izdara grozījumus Padomes Regulā (EK) Nr. 515/97 par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu, OV L 82, 22.3.1997.

[112] CIS – Customs Information System .

[113] Pasaules Muitas organizācija.

[114] FIDE – Customs File Identification Database .

[115] EU Container Targeting System .

[116] COM(2006) 473.

[117] Kipra, Čehija, Igaunija, Latvija, Ungārija un Zviedrija.

[118] Beļģija, Vācija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle un Somija.

[119] Ieskaitot Rumāniju un Bulgāriju, kas pievienojās nolīgumam 2007. gada martā, pavisam ir divdesmit sešas valstis.

[120] http://ec.europa/anti-fraud/programmes/pericles/2006/index_en.html.

[121] Padomes 2006. gada 20. novembra Lēmums 849/2006, ar kuru groza un pagarina piemērošanas laikposmu Lēmumam 2001/923/EK, ar ko izveido apmaiņas, atbalsta un mācību programmu euro aizsardzībai pret viltošanu („ Pericles ” programma).

[122] Beļģija un Dānija attiecībā uz uzņēmuma vadītāju atbildību, Spānija attiecībā uz uzņēmumu grupas līdzatbildību.

[123] Beļģija parakstīja nolīgumu ar Baltkrieviju un Kongo, Portugāle ar Spāniju, Slovākija ar Slovēniju, Albāniju un Izraēlu.

[124] Komisijas 2006. gada 3. oktobra Lēmums 2006/678/EK, OV L 278, 10.10.2006., 24. lpp.

[125] C(2006)4801.

[126] Komisijas 2007. gada 27. aprīļa Lēmums 2007/327/EK, OV L 122, 11.5.2007.

[127] Lēmums 2006/334/EK, 2006/554/EK un 2006/932/EK, OV L124, 11.5.2006., L 218, 9.8.2006. un L 355, 15.12.2006.

[128] Komisijas Lēmums C(2005)3702 un C(2006)2405, nav publicēti OV.

[129] Šī informācija attiecas uz daudzgadīgām programmām. Ne struktūrfondu tieši finansētie, ne Kohēzijas fonda līdzfinansētie projekti norādītajā summā nav ietverti.

[130] OV L 178, 12.7.1994.

[131] Informācija par situāciju ECR datu bāzē 18.5.2007.

[132] Dažas dalībvalstis tomēr norāda, ka ieskaitu īsteno tikai lauksaimniecības nozarē: Čehija, Grieķija, Luksemburga, Ungārija un Malta.

[133] Beļģija (Flandrijas valdība), Dānija, Vācija, Īrija (starp divām ELVGF nodaļām, netiek pielietota praksē), Spānija, Francija (starp divām ELVGF nodaļām), Itālija, Nīderlande, Polija (kad pārvaldība ir atkarīga no tās pašas iestādes), Portugāle, Slovākija un Zviedrija.

[134] Izņemot Igauniju, Maltu un Slovēniju. Austrijā ieskaits ir iespējams, bet tikai vienā maksājumu aģentūrā.

[135] Beļģija, Dānija, Vācija, Īrija, Spānija, Itālija, Nīderlande, Polija, Portugāle un Apvienotā Karaliste.

[136] Beļģija, Dānija, Vācija, Īrija, Spānija, Itālija, Nīderlande, Polija, Somija un Apvienotā Karaliste.

[137] Beļģija, (Flandrija), Dānija, Vācija un Itālija.

[138] Tas nav iespējams Grieķijā, Latvijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē, Austrijā, Somijā, Zviedrijā, un Apvienotajā Karalistē. Dažās dalībvalstīs šāda veida kompensācija ir tikai lauksaimniecības jomā. Slovēnijā un Slovākijā ir iespējams atgūt Kopienas budžetam pienākošos līdzekļus, īstenojot prasījumu pret valsts budžetu , bet ne otrādi.

[139] Visus dalībvalstu iesniegtos statistikas datus skatīt SEC(2007)930.

[140] Beļģija (Valonija), Čehija, Dānija, Igaunija, Grieķija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Polija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste.

Nelikumīgā summa