52006DC0048

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 8.2.2006

COM(2006) 48 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Ziņojums par 2003. gada Pievienošanās līgumā noteikto pārejas pasākumu darbību (laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim)

SATURS

1. Ziņojuma mērķis 3

2. Pārejas pasākumi 3

3. Apspriešanās ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem 5

4. Statistikas dati par darba ņēmēju mobilitāti pirms un pēc paplašināšanās 6

4.1 Darba ņēmēju mobilitāte paplašinātajā Eiropas Savienībā 6

4.2 Darba tirgus rezultāti attiecībā uz valstu un ES valstspiederīgajiem: nodarbinātības līmenis 11

4.3. ES–10 valstu darbaspēka pārstāvētība pēc nozarēm un prasmēm ES–15 dalībvalstīs: papildinājums vai aizstāšana? 12

5. Secinājumi un ieteikumi 14

ANNEX I: STATISTICAL ANNEX 17

ANNEX II: BIBLIOGRAPHY 21

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Ziņojums par 2003. gada Pievienošanās līgumā noteikto pārejas pasākumu darbību (laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim) (Teksts ar EEA nozīmi)

1. ZIņOJUMA MēRķIS

1. Komisija sniedz Padomei šo ziņojumu saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās līgumam[1] pievienoto 3. punkta 2. apakšpunktu pārejas pasākumiem personu pārvietošanās brīvības jomā[2]. Saskaņā ar šiem pārejas pasākumiem daļu Kopienas tiesību aktu, kas attiecas uz brīvu darba ņēmēju pārvietošanos paplašinātajā ES, var atlikt uz laiku, kas nepārsniedz 7 gadus [3].

2. Pārejas periodu sadala trīs atsevišķos posmos saskaņā ar formulu „2 plus 3, plus 2”. Katrā posmā piemēro atšķirīgus nosacījumus. Pārejas pasākumu (PP) pirmais posms sākās 2004. gada 1. maijā un beigsies 2006. gada 30. aprīlī .

3. Pievienošanās līgumā ir noteikts, ka pirms šī posma beigām Padomei jāpārskata PP darbība , pamatojoties uz Komisijas ziņojumu . Pabeidzot šo pārskatīšanu, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc pievienošanās dienas ES–15 dalībvalstīm jāpaziņo Komisijai par saviem nodomiem attiecībā uz PP otro posmu[4]. Ja paziņojums netiek iesniegts, Kopienas tiesību akti par brīvu darba ņēmēju pārvietošanos tiks piemēroti no 2006. gada 1. maija .

2. Pārejas pasākumi

4. Personu brīva pārvietošanās ir viena no būtiskākajām Kopienas tiesību aktos nodrošinātajām pamatbrīvībām . Tā ietver ES valstspiederīgo tiesības pārvietoties uz citu ES dalībvalsti, lai stātos darba attiecībās un kopā ar ģimenes locekļiem apmestos uz dzīvi uzņēmējvalstī. ES dalībvalstis nedrīkst tieši vai netieši diskriminēt migrējošos darba ņēmējus un viņu ģimenes locekļus to valstspiederības dēļ. ES migrējošiem darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ne vien ar nodarbinātību saistītos jautājumos, bet arī attiecībā uz valsts mājokļiem, nodokļu un sociālajām priekšrocībām[5]. Arī šķēršļu novēršana mobilitātei dalībvalstīs un starp tām ir atjaunotās Lisabonas programmas prioritāte.

5. 2003. gada Pievienošanās līgumā noteiktie pārejas pasākumi pārejas periodā, kurš neatceļami beigsies 2011. gada 30. aprīlī, atsevišķos gadījumos pieļauj atkāpes no iepriekšējā punktā minētajiem principiem. Šos ierobežojumus var attiecināt tikai uz migrējošiem darba ņēmējiem un nevis uz kādu citu ES pilsoņu kategoriju. Tāpat arī šos ierobežojumus var attiecināt uz piekļūšanu darba tirgum , un tie var ierobežot tiesības uz darbu tikai noteiktās dalībvalstīs. Kad darba ņēmējs iekļuvis noteiktas dalībvalsts darba tirgū, uz viņu attiecas Kopienas tiesību akti par vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz atalgojumu , citiem ar nodarbinātību saistītiem jautājumiem, kā arī sociālajām un nodokļu priekšrocībām. Proti, nav pieļaujama nekāda legāli strādājošo diskriminācija valstspiederības dēļ neatkarīgi no tā, vai viņu izcelsmes valsts ir ES–15 vai ES–10 dalībvalsts. Turklāt nav noteikti pārejas pasākumi attiecībā uz to, kā piemērot Kopienas tiesību aktus par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu[6].

6. Komisija ir izstrādājusi vairākus dokumentus, kuros izskaidro PP tiesisko regulējumu[7]. Pievienošanās līgumā noteikts, ka ES–15 dalībvalstis PP pirmajos divos gados piemēros valsts pasākumus vai pasākumus, kas noteikti divpusējos līgumos, lai regulētu ES–8 valstu pilsoņu piekļuvi savas valsts darba tirgum. Dažādu PP pirmajā posmā veikto valsts pasākumu rezultāts bija juridiski atšķirīgu mehānismu izstrāde, kas nodrošina piekļuvi ES–25 valstu darba tirgum. Zviedrija un Īrija nolēma nepiemērot ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi savas valsts darba tirgum ES–8 valstspiederīgajiem. Apvienotā Karaliste nav noteikusi iepriekšējus ierobežojumus, bet šajā valstī ir darba ņēmēju reģistrācijas sistēma[8]. Visas pārējās ES–15 valstis saglabāja darba atļauju režīmu, dažkārt to kombinējot ar kvotu sistēmu. PP neattiecas uz Kipru. Maltā izsniedz darba atļaujas pārraudzības nolūkā. Polijā, Slovēnijā un Ungārijā piemēro līdzvērtīgus ierobežojumus attiecībā uz to ES–15 valstspiederīgajiem, kurās piemēro ierobežojumus. Visas ES–10 dalībvalstis ir atvērušas darba tirgu ES–10 dalībvalstu darba ņēmējiem[9].

7. 2006. gada 1. maijā sāksies pārejas perioda otrais posms. Katrā ziņā Pievienošanās līgumā ir noteikts, ka dalībvalstīm, kas nolems 2006. gada 1. maijā atcelt ierobežojumus, atlikušajā pārejas periodā būs iespēja ierobežojumus atjaunot ar drošības procedūru, kas aprakstīta Pievienošanās līgumā, ja šo valstu darba tirgū tiks novēroti vai būs paredzami traucējumi.Pievienošanās līgumā ir arī noteikts, ka neatkarīgi no dalībvalstu piemērotajiem ierobežojumiem, atverot darba tirgu, tām ir jādod priekšroka darba ņēmējiem, kas ir ES–8 valstspiederīgie, nevis darba ņēmējiem, kas ir trešo valstu piederīgie[10].

3. Apspriešanās ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem

8. Komisija sasauca Personu brīvas pārvietošanās augsta līmeņa darba grupas sanāksmi . Šī grupa sanāca kopā 2005. gada 16. septembrī, lai apspriestu PP darbību. Sanāksmē kopā ar dalībvalstu pārstāvjiem uzaicināja piedalīties Eiropas un valstu sociālo partneru pārstāvjus. Šajā sanāksmē daudzas ES–15 dalībvalstis ziņoja, ka ir uzsākušas iekšējo konsultāciju procesu, lai noteiktu savu nostāju otrajā posmā. Visas valstis bija vienisprātis, ka ir vajadzīgi uzticami dati , lai pamatotu šādus lēmumus. Tās valstis, kuras pirmajā posmā nolēma nepiemērot ierobežojumus, pauda vispārēju pozitīvu nostāju par šā lēmuma ietekmi uz šo valstu darba tirgu, uzsverot, ka darba ņēmēji no ES–8 valstīm devuši pozitīvu ieguldījumu pirmo minēto valstu ekonomikā.

9. No tām ES–15 dalībvalstīm, kuras piemēro ierobežojumus, dažas ziņoja, ka ar to palīdzību varējušas pārvaldīt migrāciju no kaimiņos esošajām ES–8 dalībvalstīm. Divas dalībvalstis uzskatīja, ka šie pasākumi jāpiemēro arī tuvākajā nākotnē, ņemot vērā šo valstu absorbcijas spēju, vajadzību integrēt visus migrantus, tostarp migrantus no valstīm, kas nav ES valstis, un papildināt iekšējās strukturālās reformas. Tomēr tika atzīts, ka ierobežojumi, iespējams, ir veicinājuši ES–8 valstspiederīgo iespējas meklēt citus saimnieciskas darbības veidus , kuru izpausme ir ārkārtīgi liels norīkoto darba ņēmēju pieplūdums vai darba ņēmēji, kas reģistrējušies kā pašnodarbinātas personas.

10. Gandrīz visas ES–8 dalībvalstis bija par ierobežojumu atcelšanu . Tās uzsvēra savu pilsoņu pamattiesības uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ES–25 valstīs un norādīja uz statistikas datiem, kuri liecina, ka to pilsoņi patiesībā nav pārplūdinājuši ES–15 valstu darba tirgu un palielinājuši ES–15 valstu izdevumus labklājības nodrošināšanai. Tās uzsvēra arī savu pilsoņu nozīmi darbaspēka novecošanas izraisīto problēmu atvieglošanā ES–15 valstīs.

11. Sociālie partneri aicināja savas valsts iestādes apspriesties ar viņiem par viņu nostāju otrajā posmā. Daudzi uzsvēra, ka ierobežojumu sekas varētu būt nepieciešamu strukturālu reformu atlikšana gan ES–15, gan ES–8 valstu darba tirgū. Atzīstot, ka migrācijas plūsmas no ES–8 valstīm uz ES–15 valstīm bijušas pieticīgas, sociālie partneri stingri uzsvēra, ka jāizvairās no darba standartu erozijas un „sociālā dempinga”. Viņi norādīja arī, ka legāla darba ierobežojumi patiesībā veicina nedeklarēta darba, viltus pašnodarbinātības, kā arī fiktīvu pakalpojumu sniegšanas un apakšlīgumu slēgšanas izplatību. Sociālie partneri ziņoja arī par trūkumiem spēkā esošo Kopienas tiesību aktu izpildē, jo īpaši īstenojot norīkoto darba ņēmēju direktīvu. Sociālo partneru absolūtais vairākums , izņemot dažu valstu NVO un/vai arodbiedrību pārstāvjus, paziņoja, ka atbalsta ierobežojumu atcelšanu , lai panāktu līdzvērtīgus konkurences noteikumus.

4. Statistikas dati par darba ņēmēju mobilitāti pirms un pēc paplašināšanās

12. Lai Komisija varētu novērtēt PP darbību, dalībvalstīm lūdza ar Statistikas biroja starpniecību sniegt valstu datus par citu ES valstu piederīgajiem izsniegtajām uzturēšanās atļaujām ģimenes atkalapvienošanās, nodarbinātības, mācību un citos nolūkos, iedalot šos datus pēc pilsonības, dzimuma un vecuma. Valstu dati, ko Komisija saņēma pēc šā lūguma, attiecas uz uzturēšanās atļaujām, darba atļaujām un darba ņēmēju skaitu no citiem administratīvo datu avotiem, piemēram, sociālā nodrošinājuma reģistriem, atkarībā no valstu sistēmām un institucionālās uzbūves. Lai gan valstu dati ziņojumā ir cik iespējams saskaņoti, jāatceras, ka tie nav pilnībā saskaņoti, un tos nevar precīzi salīdzināt ar citu valstu datiem, un ka sīkāki dati dažādām valstīm atšķiras. Jānorāda arī, ka saskaņā ar dažiem publiskotajiem datiem migrācijas plūsmas no noteiktām valstīm var atšķirties no šajā ziņojumā sniegtās informācijas par tām. Tas izskaidrojams ar faktu, ka ne visi publiskotie dati ir tik stingri analizēti, kā šajā ziņojumā sniegtie dati[11]. Patiesās migrācijas plūsmas caur paplašināto ES var arī būt lielākas, nekā šķiet, spriežot pēc šajā ziņojumā sniegtajiem datiem, jo oficiālā statistika pilnībā neatspoguļo nedeklarēta darba problēmu.

13. Šajā ziņojumā[12] papildus iepriekš minētajiem valstu administratīvajiem datiem tiks sniegti arī darbaspēka apsekojuma dati[13]. Novērtējumā nav ņemtas vērā PP darbības un citu ekonomikas/politikas jomas pārmaiņu mijiedarbība. Dažādas dalībvalstis un citas ieinteresētās personas ir arī iesniegušas ziņojumus par PP darbības novērtējumu, un šī informācija tika attiecīgi izmantota.

4.1 Darba ņēmēju mobilitāte paplašinātajā Eiropas Savienībā

14. Kopš paplašināšanās ES–10 valstu darba ņēmēju skaits ES–15 dalībvalstīs ir pieaudzis. Tomēr, neskatoties uz šo pieaugumu, relatīvā ietekme, kas noteikta, pamatojoties uz izsniegto darba atļauju skaitu proporcionāli uzņēmējvalsts darbaspēka vecumam, ir diezgan ierobežota (skatīt turpmāk sniegto tabulu). Turklāt visos laikposmos izsniegto uzturēšanās un darba atļauju skaits pārsniedz faktisko to ES–10 valstspiederīgo skaitu, kuri ir apmetušies uz dzīvi uzņēmējvalstī, jo šajā statistikas informācijā nav ņemti vērā cilvēki, kas atgriezušies izcelsmes valstī, t.i., izejošās plūsmas, un darba atļaujas derīguma laiks. Tas pats attiecas arī uz faktu, ka dati var atspoguļot pagaidu faktorus, piemēram, to nelegālo imigrantu legalizēšanu, kuri jau pirms vairākiem gadiem ir pārcēlušies uz ES–15 dalībvalstīm.

15. Austrijā 2004. gadā izsniegto darba atļauju skaits atbilst 1,2% no kopējā darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita, lielākā daļa šo atļauju ir īstermiņa atļaujas[14], bet 2004. gada vidējais nodarbināto cilvēku skaits atbilst 0,7% no darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita (skatīt turpmāk sniegto tabulu). Turklāt jānorāda, ka pēc pirmā pielāgošanas perioda ES–8 valstspiederīgo skaits Austrijā, kas noteikts, pamatojoties uz vidējo gada rādītāju, 2005. gadā ir nostabilizējies (skatīt tabulu A1 statistikas pielikumā). Tāpat, lai gan Vācijā 2004. gadā izsniegto darba atļauju skaits atbilst 0,9% no darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita, ja ņem vērā arī darba atļaujas derīguma laiku, tad ES–8 valstu darba ņēmēju skaits (proti, to, par kuriem tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas) sarūk līdz 0,2% no darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita[15].

16. Īrijā ES–10 valstspiederīgajiem piešķirto personas sabiedrisko pakalpojumu numuru ( PPS ) skaits no 2004. gada maijam līdz decembrim atbilst 1,9% no darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita. Šis skaitlis nav precīzi salīdzināms ar citiem turpmāk sniegtajā tabulā minētajiem skaitļiem, jo Īrijas iestādes piešķir PPS numuru ne tikai saistībā ar nodarbinātību šajā valstī. PPS numurs ir īpašs identifikācijas numurs, ko izsniedz arī citos nolūkos, piemēram, lai varētu piekļūt informācijai, labklājības, veselības un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, tādējādi ietverot ne tikai migrējošos darba ņēmējus, bet arī viņu radiniekus. 2005. gadā izsniegto PPS numuru skaits no 2005. gada janvāra līdz novembrim ir pieaudzis līdz 3,8%, taču, šķiet, ka tas nav radījis traucējumus Īrijas darba tirgū (skatīt tabulu A4 un A5 statistikas pielikumā).

ES–10 un ES–15 valstu valstspiederīgo procentuālā daļa no galamērķa valsts darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita (DVI) vecumā no 15 līdz 64 gadiem 2004. gadā |

Galamērķa valsts | Datu veids | DVI % |

Valstspiederība |

ES–101 | ES–15 |

Beļģija2 | Uzturēšanās atļaujas | 0,2 | 2,7 |

Čehija | Ārvalstu darba ņēmēju skaits | 1,0 | 0,1 |

Dānija | Uzturēšanās atļaujas | 0,1 | 0,2 |

Vācija | Ārvalstu darba ņēmēju skaits | 0,2 | 1,0 |

Darba atļaujas | 0,9 | : |

Igaunija | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,1 |

Grieķija | Uzturēšanās atļaujas | 0,1 | : |

Spānija | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,1 |

Francija | Darba atļaujas | 0,0 | : |

Īrija3 4 | Personas sabiedrisko pakalpojumu numuri | 1,9 | : |

Itālija | Darba atļaujas pieteikumi | 0,1 | : |

Latvija4 | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,0 |

Lietuva | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,0 |

Ungārija | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,0 |

Malta | Uzturēšanās atļaujas | 0,1 | 0,8 |

Nīderlande | Darba atļaujas | 0,2 | : |

Austrija | Vidējais skaits gadā | 0,7 | : |

Darba atļaujas | 1,2 | : |

Polija | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,0 |

Portugāle | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,0 |

Slovēnija | Darba ņēmēju reģistrācija | 0,0 | 0,0 |

Slovākija | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,0 |

Somija | Uzturēšanās atļaujas | 0,0 | 0,0 |

Zviedrija4 | Uzturēšanās atļaujas | 0,1 | 0,0 |

Apvienotā Karaliste4 | Pieteikumi Darba ņēmēju reģistrācijas sistēmā | 0,4 | : |

Avots: dalībvalstu administratīvie dati. |

Piezīmes. DVI % — procentuālā daļa no galamērķa valsts darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita vecumā no 15 līdz 64 gadiem. „:” nepiemēro, vai trūkst datu. Visi skaitļi attiecas uz iesniedzēju/iesniegumu/reģistrēto gadījumu/izsniegto atļauju skaitu (plūsmu), izņemot attiecībā uz Čehiju, kur skaitļi attiecas uz darba ņēmēju skaitu, un Vāciju, kur pirmā rinda attiecas uz darba ņēmēju skaitu, un Austriju, kur pirmā rinda attiecas uz vidējo nodarbināto personu skaitu gadā. Skaitļi par uzturēšanās atļaujām attiecas uz atļaujām, kas izsniegtas tikai saistībā ar nodarbinātību, izņemot Beļģiju. No dažām dalībvalstīm ir saņemti dati par 2005. gadu (skatīt tabulu A1 statistikas pielikumā). 1Skaitļi par Franciju, Itāliju, Austriju un par Vācijas izsniegto darba atļauju skaitu attiecas uz ES–8 valstīm. 2Skaitlis par Beļģiju attiecas uz visām izsniegtajām uzturēšanās atļaujām. 3Skaitlis par Īriju attiecas uz personas sabiedrisko pakalpojumu numuriem, kuri piešķirti ne tikai saistībā ar nodarbinātību, bet arī administratīvos nolūkos, tostarp saistībā ar labklājības, veselības un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem. 4Atskaites periods: 2004. gada maijs – decembris. Komisija nav saņēmusi datus par Kipru un Luksemburgu. |

17. Darbaspēka apsekojuma dati ir salīdzināmi ar administratīvo avotu sniegtajiem datiem, ja ņem vērā definīciju un laika atšķirības[16]. Patiesībā darbaspēka apsekojuma skaitļi atspoguļo ienākošo un izejošo plūsmu neto efektu, tādējādi sniedzot labāku pārskatu par to ES–10 valstspiederīgo faktisko skaitu, kuri ir apmetušies uz dzīvi ES–15 valstīs. 2005. gada pirmajā ceturksnī ES–10 dalībvalstu darbaspējīga vecuma iedzīvotāju daļa ES–15 valstīs bija diezgan neliela, no 0,1% Francijā un Nīderlandē līdz 1,4% Austrijā un 2% Īrijā[17].

Valstī dzīvojošo darbaspējīga vecuma iedzīvotāju sadalījums pēc valstspiederības 2003–2005. gadā procentos |

Valstspiederība |

Galamērķa valsts | ES–15 | ES–10 |

Piezīmes: „:” trūkst datu vai tie nav ticami mazās izlases dēļ. Nav iekļauta Itālija, jo tā neiedala datus pēc valstspiederības. ES–15 un ES–25 valstu dati kopā, izņemot Itāliju, ES–15 un ES–25 valstu dati kopā, izņemot Vāciju un Īriju 2003–2004. gadā attiecībā uz ES–10 valstu valstspiederīgajiem. ES–10 valstu dati kopā, izņemot Poliju. |

18. Turklāt šie skaitļi ir bijuši stabili attiecībā uz abiem pirmspaplašināšanās gadiem , proti, 2003. un 2004. gada pirmajā ceturksnī Apvienotajā Karalistē tikai nedaudz pieaugot par 0,1 procentu punktiem katrā gadā un ievērojami pieaugot Austrijā, kur skaitļi divkāršojās līdz 1,4%. Interesants fakts ir arī tas, ka ES–15 dalībvalstīs to valstspiederīgo procentuālā daļa, kas nav ES valstpiederīgie, ir ievērojami augstāks nekā ES–10 valstspiederīgo procentuālā daļa (skatīt tabulu A2 pielikumā). To var izskaidrot arī ar vēsturiski noteiktiem iemesliem, kā arī ar to, ka imigrācija no ES–10 valstīm ir sākusies diezgan nesen. Tas nozīmē, ka imigrācija no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, ir daudz nopietnāka problēma nekā mobilitāte ES iekšienē gan ES-15, gan ES–25 valstīs.

19. Attiecībā uz PP nav datu ne no administratīviem avotiem, ne no darbaspēka apsekojuma, kas parādītu tiešu saikni starp mobilitātes plūsmu apmēru no ES–10 dalībvalstīm un piemērotajiem PP . Jo īpaši plūsmas uz Apvienoto Karalisti un Zviedriju, kur nepastāv ierobežojumi ES–8 valstu darba ņēmējiem, ir salīdzināmas ar vai pat zemākas par plūsmām tajās valstīs, kuras piemēro PP[18]. To apstiprina Ziemeļvalstu pieredze, kuru darba tirgus un ekonomiskie rādītāji ir līdzīgi[19]. Visbeidzot mobilitātes plūsmas vada ar piedāvājuma un pieprasījuma nosacījumu saistīti faktori. PP tikai kavēs darba tirgus pielāgošanu, riskējot izveidot sakropļotu plūsmu modeli pat uz ilgāku laiku.

20. Skatoties plašāk, ierobežojumi, kas attiecas uz piekļuvi darba tirgum, var vēl vairāk saasināt nedeklarēta darba problēmu. Kopā ar trūkumiem spēkā esošo Kopienas tiesību aktu izpildē šī problēma radīs nevēlamas sociālas sekas gan nedeklarētajiem darba ņēmējiem, gan legālajam darbaspēkam.

21. Attiecībā uz atļauju ilgumu dati liecina, ka ievērojams uzturēšanās/darba atļauju procents tiek izsniegts īstermiņa vai sezonas strādniekiem. Tas, piemēram, ir spēkā šajās valstīs.

- Austrijā no visām atļaujām, kas 2004. gadā izsniegtas ES–8 valstspiederīgajiem, 87% izsniegtas uz laiku, kas mazāks par 6 mēnešiem (2005. gada pirmajā pusē 85%), 12% (2005. gadā 14%) uz laiku no 6 mēnešiem līdz gadam un 2% (2005. gadā 0%) uz laiku, kas ilgāks par gadu.

- Vācijā 95% no aptuveni 500 000 darba atļaujām izsniegtas ar laika un citiem ierobežojumiem. 2004. gada 30. jūnijā to ES–10 valstspiederīgo skaits, kuri strādāja Vācijā ilgāk nekā ļoti ierobežotu laiku un par kuriem tādēļ tika veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, bija tikai aptuveni 100 000 jeb 0,2% no darbaspējīga vecuma iedzīvotājiem.

- Nīderlandē 2004. gadā izsniedza aptuveni 24 400 atļaujas. Taču lielā sezonas strādnieku skaita dēļ tas atbilst aptuveni 13 000 „darba gadiem”.

- Itālijā 76% no 2004. gadā izsniegtajām darba atļaujām un 71% no 2005. gadā izsniegtajām darba atļaujām bija darba atļaujas sezonas strādniekiem.

- Francijā no 2004. gadā izsniegtajām darba atļaujām 74% bija darba atļaujas sezonas strādniekiem, 11% pagaidu strādniekiem, 5% pastāvīgiem strādniekiem un 10% citiem saņēmējiem[20].

22. Kopš paplašināšanās darba tirgus ES–8 valstīs ir attīstījies pozitīvi , gandrīz visās šajās valstīs samazinoties bezdarba līmenim (skatīt tabulu A4 un A5 pielikumā). Tas liek domāt, ka nav iemesla gaidīt lielāku spiedienu izceļošanai no ES–8 valstīm, turklāt ekonomiskās izaugsmes perspektīvas vēl joprojām ir labas un ievērojami palielināto struktūrfondu un lauku attīstības fondu ieguldījums sāk nest augļus, veicinot ekonomisko izaugsmi un radot jaunas darbavietas.

4.2 Darba tirgus rezultāti attiecībā uz valstu un ES valstspiederīgajiem: nodarbinātības līmenis

23. Darba tirgus rezultāti attiecībā uz ES–10 valstspiederīgajiem ES—15 dalībvalstīs ir būtisks jautājums, kas jāapsver. Tām ES–15 dalībvalstīm, par kurām ir pieejama būtiska statistikas informācija (skatīt turpmāk sniegto tabulu), galvenais darba tirgus rādītājs, nodarbinātības līmenis, norāda, ka ES–10 valstspiederīgo nodarbinātības līmenis katrā valstī ir salīdzināms ar šīs valsts un citu ES–15 valstspiederīgo nodarbinātības līmeni. Turklāt tas parasti ir augstāks nekā tām personām, kas nav ES valstspiederīgie. Īrijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē ES–10 valstspiederīgajiem ir pat augstāks nodarbinātības līmenis nekā šo valstu piederīgajiem. Tas norāda, ka ES–10 valstspiederīgie katrā dalībvalstī pozitīvi ietekmē kopējo darba tirgus situāciju , ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un valsts finansiālo stāvokli .

Nodarbinātības līmenis pēc valstspiederības 2005. gadā procentos |

2004 | 2005 |

Galamērķa valsts | Valstspiederība |

ES–10 | Valsts mērogā | ES–15 | ES–10 | Ārpus ES |

Beļģija | 64 | 62 | 60 | 55 | 35 |

Vācija | : | 67 | 68 | 51 | 48 |

Grieķija | 47 | 60 | 53 | 47 | 71 |

Spānija | 68 | 62 | 64 | 78 | 71 |

Francija | 61 | 64 | 69 | 62 | 44 |

Īrija | : | 67 | 69 | 85 | 57 |

Nīderlande | 63 | 74 | 76 | 64 | 41 |

Austrija | 58 | 69 | 72 | 66 | 60 |

Somija | 67 | 69 | 67 | 55 | 45 |

Zviedrija | 62 | 74 | 73 | 62 | 45 |

Apvienotā Karaliste | 72 | 72 | 69 | 75 | 58 |

ES–15 | 59 | 67 | 68 | 62 | 55 |

ES–10 | : | 57 | 59 | 68 | 63 |

ES–25 | 59 | 65 | 67 | 62 | 55 |

Avots: Statistikas birojs, darbaspēka apsekojums, 2004–- 2005. gada 2. ceturksnis. |

Piezīmes: „:” trūkst datu vai tie nav ticami mazās izlases dēļ. Nav iekļauta Itālija, jo tā neiedala datus pēc valstspiederības. Nav iekļauta Dānija, Luksemburga un Portugāle mazās datu izlases dēļ. ES–15 un ES–10 valstu dati kopā 2004. gadā, pamatojoties uz Vācijas un Īrijas datiem par 2005. gada 2. ceturksni. |

24. Interesanti, ka kopš paplašināšanās ES–10 valstspiederīgo nodarbinātības līmenis dažās ES–15 dalībvalstīs, tostarp Spānijā, Francijā, Nīderlandē, Austrijā un Apvienotajā Karalistē ir palielinājies, dažos gadījumos pat ievērojami. Tas varētu būt saistīts ar diviem aspektiem.

- Pirmkārt, iespējams, ka paplašināšanās ir sekmējusi to, ka nāk atklātībā daži nelegālās ekonomikas aspekti saistībā ar iepriekš nedeklarētiem ES–10 valstu strādniekiem nākšanu atklātībā, un tam ir bijusi vispārzināma labvēlīga ietekme, panākot, piemēram, labāku darba normatīvu ievērošanu, lielāku sociālo kohēziju, jo pastāv mazāks attiecīgo personu marginalizācijas risks, kā arī valsts ienākumu palielināšanos nodokļu maksājumu un sociālās apdrošināšanas iemaksu dēļ. Tas arī nozīmē, ka lielāka darbaspēka mobilitāte no ES–10 dalībvalstīm paplašināšanās dēļ patiesībā varētu būt mazāka nekā datos sniegtā[21].

- Otrkārt, iespējams, ES–10 valstspiederīgo nodarbinātības līmenis patiesi uzlabojies pēc paplašināšanās darba devēju attieksmes maiņas, lielāku iespēju privātas uzņēmējdarbības uzsākšanai, labākas informētības un regulēšanas dēļ.

4.3. ES–10 valstu darbaspēka pārstāvētība pēc nozarēm un prasmēm ES–15 dalībvalstīs: papildinājums vai aizstāšana?

25. Ņemot vērā iesaistīto personu nelielo skaitu, ir grūti sniegt sīku un vienlaicīgi statistiski ticamu ainu par darbaspēku no ES–10 valstīm. Tādēļ turpmāk sniegtajā analīzē tiks aplūkotas ES–15 valstis kopumā. Galvenais jautājums saistībā ar darba ņēmēju mobilitāti ir ne vien tās apjoms, bet arī tas, vai ES–10 valstu darba ņēmēji aizstāj attiecīgās valsts darba ņēmējus un konkurē par līdzīgām darba vietām vai ir papildinājums.

ES–15 valstīs nodarbināto iedzīvotāju sadalījums pēc valstspiederības un nozares 2005. gadā procentos |

Darbības nozare | Valstspiederība |

Valsts mērogā | ES–15 | ES–10 |

Lauksaimniecība/zvejniecība | 4 | (2) | (3) |

Rūpniecība | 18 | 19 | 18 |

Celtniecība | 8 | 8 | 15 |

Mazumtirdzniecība, viesnīcas/ restorāni, transports | 25 | 28 | 28 |

Finanses, nekustamie īpašumi | 13 | 16 | 14 |

Valsts pārvalde, izglītība, veselības aprūpe, citas | 32 | 27 | 23 |

Avots: Statistikas birojs, darbaspēka apsekojums, 2005. gada 1. ceturksnis, Francijā un Austrijā 2005. gada 2. ceturksnis. |

Piezīmes: iekavās minētie dati nav ticami mazās izlases dēļ. |

26. Darbaspēka pārstāvētība pa nozarēm liecina par pēdējo. Valstu darbaspēka pārstāvētība pa nozarēm 2003., 2004. un 2005. gadā neliecina par būtiskām pārmaiņām, norādot, ka ierobežotais no ES–10 dalībvalstīm ieceļojušo darba ņēmēju skaits neizkonkurēja attiecīgās valsts darba ņēmējus , vismaz ne šajā plašajā apkopojuma līmenī[22]. Uzņēmējvalstu piederīgie salīdzinoši vairāk ir nodarbināti pakalpojumu nozarē un jo īpaši valsts pārvaldes, izglītības, veselības aprūpes un citās nozarēs (2005. gada pirmajā ceturksnī 32%), turpretī strādnieki no ES–10 dalībvalstīm ir salīdzinoši vairāk pārstāvēti būvniecības nozarē (15% EU–10 valstspiederīgie pretstatā 8% uzņēmējvalstu piederīgajiem)[23].

27. Arī ES–10 valstu darba ņēmēju pārstāvētība pēc prasmēm atbalsta viedokli, ka ES–10 valstspiederīgie sekmē uzņēmējvalstu ekonomiku, papildinot to . ES—10 valstspiederīgo ar zema līmeņa kvalifikāciju procentuālā attiecība ES–15 dalībvalstīs ir mazāka nekā šo valstu piederīgajiem (21% pret 31%), citu ES–15 valstspiederīgajiem un to valstu piederīgajiem, kas nav ES dalībvalstis. Tas redzams pēc lielākas to strādnieku procentuālās attiecības, kam ir vidēja līmeņa kvalifikācija (57% pret 46%), ar līdzīgu augsti kvalificēta darbaspēka procentuālo attiecību. Vidēja līmeņa kvalifikācija atbilst vidējai izglītībai un specializētai profesionālajai apmācībai, un vairākās ES–15 dalībvalstīs ļoti trūkst strādnieku ar šā līmeņa kvalifikāciju, un tas rada grūtības dažās tautsaimniecības nozarēs[24].

ES–15 valstīs dzīvojošo darbaspējīga vecuma iedzīvotāju sadalījums pēc valstspiederības un izglītības līmeņa 2005. gadā procentos |

Izglītības līmenis | Valstspiederība |

Vidējs | 46 | 39 | 57 | 35 |

Augsts | 23 | 25 | 22 | 17 |

Avots: Statistikas birojs, darbaspēka apsekojums, 2005. gada 1. ceturksnis, Francijā un Austrijā 2005. gada 2. ceturksnis. |

Piezīmes. Izglītības līmenis: zems (ISCED 0-2: pamatskolas izglītība); vidējs (ISCED 3-4: vidējā izglītība); augsts (ISCED 5-6: augstākā izglītība). |

28. Tādēļ dati liecina, ka mobilitātei no ES–10 dalībvalstīm uz ES–15 valstīm var būt pozitīva ietekme uz darba tirgu , mazinot darbaspēka trūkumu dažās nozarēs. Var radīt jaunas darbavietas, piemēram, būvniecības nozarē, mājsaimniecības pakalpojumu un viesnīcu un restorānu nozarē, kuras dažās valstīs citādi nespētu aizpildīt. Augsti kvalificēti darba ņēmēji no ES–10 dalībvalstīm var veicināt uzņēmējdarbību un ilgtermiņa izaugsmi ar cilvēkkapitāla uzkrāšanas palīdzību. Cilvēkkapitāla un mūžizglītības veicināšana patiesi ir viena no vissvarīgākajām ES nodarbinātības un kohēzijas politikas dimensijām. Tādēļ tādas ES programmas kā ENS, ESF un mūžiglītības programma atbalsta šādu nepārtrauktu cilvēkkapitāla attīstību. Darba tirgus efektivitāti var veicināt arī tas, ka ārvalstu darba ņēmēji parasti ir atsaucīgāki pret reģionālajām ekonomisko iespēju atšķirībām.

5. Secinājumi un ieteikumi

29. Īsi pirms PP otrā posma ES–25 valstīs attiecībā uz piekļuvi darba tirgum piemēro daudz dažādus valstu tiesiskos regulējumus. Valstis, kuras ir pilnībā atvērušas darba tirgu, optimistiski raugās uz šā lēmuma rezultātiem, turpretī dažas valstis, kuras saglabājušas ierobežojumus, uzsver to vērtību, norādot uz īpašiem apstākļiem valstī.

30. Dalībvalstīm jāpieliek lielākas pūles, lai pienācīgi īstenotu spēkā esošos ES tiesību aktus, darba normatīvus un jo īpaši norīkoto darba ņēmēju direktīvas noteikumus, vajadzības gadījumā atbilstoši nostiprinot administratīvo sadarbību. Trūkumi valsts pārvaldes darbībā, īstenojot spēkā esošos Kopienas un valstu tiesību aktus, dažās valstīs patiešām var radīt pretēju un maldīgu iespaidu par paplašināšanos un ieguvumiem, ko sniedz darbaspēka brīva pārvietošanās.

31. Analizējot valstu iesniegtos un šajā ziņojumā izmantotos statistikas datus, var izdarīt šādus secinājumus.

- Mobilitātes plūsmas starp ES–10 un ES–15 valstīm ir ļoti ierobežotas un vienkārši nav pietiekami lielas, lai kopumā ietekmētu ES darba tirgu. Turklāt mobilitātes plūsmas no ES–15 uz ES–10 dalībvalstīm un starp ES–10 valstīm kopumā ir niecīgas (skatīt tabulu A1).

- ES–10 valstspiederīgo procentuālā daļa no katras ES–15 dalībvalsts iedzīvotāju skaita pirms un pēc paplašināšanās bija salīdzinoši stabila , bet pieauga Apvienotajā Karalistē un vēl izteiktāk — Austrijā un Īrijā[25]. Tomēr ir dati, kas liecina, ka 2005. gadā ES–8 valstspiederīgo skaits stabilizējies Austrijā.

- Nav datu, kas liecinātu par tiešu saikni starp mobilitātes plūsmu apmēru no ES–10 dalībvalstīm un piemērotajiem PP . Visbeidzot mobilitātes plūsmas vada ar piedāvājuma un pieprasījuma nosacījumu saistīti faktori. PP vienīgi kavēs darba tirgus pielāgošanu, riskējot izveidot sakropļotu plūsmu modeli pat uz ilgāku laiku.

- ES–10 valstspiederīgo nodarbinātības līmenis ES–15 dalībvalstīs ir līdzīgs kā šo valstu piederīgajiem, un Īrijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē tas ir pat augstāks.

- Migrācijas plūsmas pēc paplašināšanās ir pozitīvi ietekmējušas ES–15 dalībvalstu ekonomiku. ES–10 valstspiederīgie pozitīvi ietekmē kopējo darba tirgus situāciju, ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un valsts finansiālo stāvokli.

- Vairākās valstīs pēc paplašināšanās ir pieaudzis nodarbinātības līmenis . Paplašināšanās ir sekmējusi oficiāla statusa piešķiršanu nelegālās ekonomikas aspektiem saistībā ar iepriekš nedeklarētiem ES–10 valstu strādniekiem, kam ir bijusi vispārzināma labvēlīga ietekme, piemēram, labāka darba normatīvu ievērošana, lielāka sociālā kohēzija, kā arī valsts ienākumu palielināšanās nodokļu maksājumu un sociālās apdrošināšanas iemaksu dēļ Tas uzlabo arī ES–10 valstspiederīgo integrāciju, jo mainās darba devēju attieksme, ir lielākas iespējas uzsākt privātu uzņēmējdarbību, labāka informētība un regulēšana.

- ES–15 valstu darba ņēmēju pārstāvētība pa nozarēm pēc paplašināšanās nav būtiski mainījusies un neliecina par to, ka ierobežotais ES–10 dalībvalstu darba ņēmēju pieplūdums izspiestu pašmāju darba ņēmējus no darba tirgus[26]. ES–10 valstspiederīgie darba tirgū ir papildinājums .

- ES–10 valstspiederīgie atvieglo strādnieku trūkumu ar noteikta līmeņa kvalifikāciju ES–15 dalībvalstīs un sekmē ilgtermiņa izaugsmi, uzkrājot cilvēkkapitālu.

32. Komisija ir pārliecināta, ka šis ziņojums sniegs dalībvalstīm vajadzīgo informāciju, lai pārskatītu nostāju PP otrajā posmā. Tomēr, ņemot vērā grūtības, kas pieredzētas, lai iegūtu statistikas datus par migrācijas plūsmām, kurās iesaistīti ES pilsoņi, Komisija aicina dalībvalstis piemērot vajadzīgos administratīvos pasākumus, lai savāktu vajadzīgo informāciju valstu līmenī un laikus iesniegtu to Statistikas birojam. Turpmāk Komisija plāno aicināt dalībvalstis sadarbībā ar Statistikas biroju katru gadu iesniegt ziņojumu par mobilitātes darba ņēmēju plūsmām ES.

33. Augsta līmeņa darba grupas 2005. gada 16. septembra sanāksmē vairākums sociālo partneru bija par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz piekļuvi darba tirgum. Komisija zina, ka lielākā daļa dalībvalstu plāno nopietni apsvērt to, vai otrajā posmā saglabāt ierobežojumus. Dalībvalstīm arī jāapspriežas savā starpā, lai pieņemtu nostāju pārejas pasākumu otrajā posmā.

34. Komisija aicina dalībvalstis, sagatavojot un publicējot paziņojumu par nodomiem attiecībā uz otro posmu, pienācīgi ņemt vērā ne tikai statistikas informāciju, bet arī sniegt vispārēju pozitīvu vēstījumu savas valsts pilsoņiem par brīvas pārvietošanās perspektīvām Eiropas Savienībā. Komisija arī iesaka pilnībā iesaistīt sociālos partnerus šo lēmumu sagatavošanā.

35. Dalībvalstis, kuras nevar atcelt ierobežojumus, iespējams, arī turpmāk saskarsies ar vajadzību meklēt citus veidus, kā mazināt trūkumus darba tirgū, piemēram, noslēdzot divpusējus līgumus. Komisija arī atkārtoti uzsver, ka jāizvairās no negatīvām sekām, kādas radītu spēkā esošo ierobežojumu saglabāšana. Turklāt dalībvalstīm jārisina problēmas, kuras saistītas ar personām, kas uzdodas par pašnodarbinātām personām, lai apietu valsts normatīvos un administratīvos aktus.

36. Komisija atgādina, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viena no pamatbrīvībām, kas paredzēts EK Līgumā. Kaut arī saistībā ar vairākkārtēju paplašināšanos paustas bažas, brīva darbaspēka aprite nav radījusi traucējumus valstu darba tirgū. Tādēļ bija pareizi, ka, parakstot Pievienošanās līgumu, ES–15 dalībvalstis svinīgi paziņoja, ka tās cik iespējams drīz pilnā apmērā sāks piemērot acquis šajā teritorijā. Atgādinot dalībvalstu tiesības saglabāt ierobežojumus pārejas pasākumu laikā, kā noteikts 2003. gada Pievienošanās līgumā, Komisija iesaka dalībvalstīm rūpīgi apsvērt to, vai ir vajadzīga turpmāka šo ierobežojumu piemērošana, ņemot vērā darba tirgus situāciju konkrētajā valstī un šā ziņojuma datus.

37. Lai kādu lēmumu dalībvalstis pieņemtu šajā posmā, tām jāgatavojas atvērt darba tirgu, lai pildītu līgumos noteiktās saistības. Pārejas pasākumu mērķis ir nodrošināt to sagatavošanos iespējami drīzai šā pēdējā un neatceļamā mērķa īstenošanai. Šajā ziņā Komisija pauž gandarījumu par to dalībvalstu pozitīvo pieredzi, kuras ir ieguvušas lielas priekšrocības, pilnībā un ar labiem panākumiem atverot savas valsts darba tirgu ES–8 valstspiederīgajiem jau pirmajā pārejas pasākumu posmā.

ANNEX I: STATISTICAL ANNEX

TABLE A1

[pic]

TABLE A2

[pic]

TABLE A3

[pic]

TABLE A4

[pic]

TABLE A5

[pic]

ANNEX II: BIBLIOGRAPHY

Free Movement of Workers to and from the new Member States- how will it work in practice? (Commission publication available in 20 Community languages)

http://europa.eu.int/comm/employment_social/free_movement/docs_en.htm

Guide for National Administrations- The transitional arrangements for the free movement of workers from the new Member States following the enlargement of the European Union on 1 May 2004 (Document available in 20 Community languages)

http://europa.eu.int/comm/employment_social/free_movement/docs_en.htm

''Where can I go for work? Information on the transitional rules governing the free movement of workers from, to and between the new Member states.'' (Commission's Eures website)

http://europa.eu.int/eures/home.jsp?lang=en

UK, Accession Monitoring Reports , joint online reports by the Home Office, the Department for Work and Pensions, the HM Revenue and Customs and the Office of the Deputy Prime Minister (UK)

The Netherlands, Ministerie van Sociale Zaken en Werkgelegenheid, Evaluatie Werknemersverkeer MOE-landen , 20 May 2005 (Netherlands)

J. Portes and S. French, The Impact of Free Movement of Workers from Central and Eastern Europe on the UK labour market: early evidence , Working Paper No 18., for the UK Department for Work and Pensions (UK)

J. Le Guen, Etude comparé eau niveau européen de l'impact de la concurrence sur l'emploi dans le secteur agricole , Mission parlementaire de Jacques Le Guen, député du Finistère, Assemblée nationale française, auprès de Dominique Buisserau, ministre français de l'agriculture, de l'alimentation, de la pêche et de la ruralité, avril 2005 (France)

P. Weil, A Flexible Framework for a Plural Europe , Discussion paper prepared for the UK Presidency, October 2005, CRNS, Paris (France and EU)

J. E. Dǿlvik & L. Eldgring, Mobility of labour and Services after EU enlargement: Nordic differences and commonalities , Final Report from a Working Group under the Nordic Council of Ministers, August 2005 (Nordic countries)

Katholieke Universiteit Leuven and Idea Consult, The Effects of the EU Enlargement on the Flemish Labour Market , January 2005, Research on behalf of the Flemish Minister of Employment, Education and Training (Flanders, Belgium)

Ramboll Management, Analyse af EU-udvidelsens betydning for det danske arbejdsmarked, November 2005 (Denmark)

ECAS, Report on the Free Movement of Workers in EU-25. Who's afraid of EU enlargement ?, August 2005

T. Boeri & H Brücker, Migration , Co-ordination Failures and EU Enlargement , May 2005

K. Ward, N. Coe & J. Johns, University of Manchester, The role of temporary staffing agencies in facilitating labour mobility in Central and Eastern Europe , study performed for Vedior, January 2005

Manpower, EU enlargement- one year on. A Manpower Update, May 2005

[1] Šis ziņojums attiecas uz brīvu darba ņēmēju pārvietošanos ES, nevis uz to valstu piederīgo ekonomisko imigrāciju, kas nav ES valstis.

[2] Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība (EKL 39. pants) likumīgi jāatšķir no brīvības veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. pants) un pakalpojumu sniegšanas brīvības (EKL 49. pants). Pārejas pasākumi neattiecas uz Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai gan Vācija un Austrija drīkst piemērot ierobežojumus pārrobežu pakalpojumu sniegšanai dažās jūtīgās nozarēs, ja tiek noslēgts pagaidu darba līgums, kā minēts PL 13. punktā.

[3] Jānorāda, ka šos ierobežojumus nevar attiecināt uz Maltas un Kipras valstspiederīgajiem.

[4] Šajā ziņojumā „ES–15 dalībvalstis” nozīmē visas dalībvalstis, kas bija ES līdz 2004. gada 1. maijam. „ES–10 dalībvalstis” nozīmē visas valstis, kas pievienojās ES 2004. gada 1. maijā, turpretī „ES–8 dalībvalstis” nozīmē visas ES–10 dalībvalstis, izņemot Maltu un Kipru.

[5] EKL 39. pants; Regula 1612/68/EEK; Direktīva 68/360/EK. No 2006. gada 30. aprīļa tiks piemērota Direktīva 2004/38/EK, kas aizstās/grozīs iepriekšējos tiesību aktus.

[6] Tomēr ir netieša ietekme uz Regulas 1408/71/EEK 69.pantu.

[7] Skatīt bibliogrāfiju.

[8] Tas neattiecas uz Gibraltāru, kas ir pieņēmis darba atļauju režīmu.

[9] Sīkāks pārskats par dalībvalstu noteiktajiem pasākumiem PP pirmajā posmā ir atrodams Eiropas darbaspēka mobilitātes portālā Eures . Šo pasākumu kopsavilkumu var atrast Komisijas DG EMPL mājas lapā, kas minēta bibliogrāfijas pielikumā.

[10] Skatīt atbilstošos pārejas pasākumu 14. punkta noteikumus par preferenciālu režīmu.

[11] Komisija ir saņēmusi administratīvos datus no visām dalībvalstīm, izņemot Luksemburgu un Kipru, kuras nav iekļautas šajā analīzē.

[12] Administratīvo datu informācija ir ierobežotāka nekā darbaspēka apsekojuma informācija, un to vairāk ietekmē tiesiskais regulējums, kas skar ārvalstu valstspiederīgos.

[13] Darbaspēka apsekojums ir saskaņots ES ceturkšņa apsekojums, kas aptver visus pastāvīgos iedzīvotājus katrā dalībvalstī, pamatojoties uz izlases veidā izvēlētiem aptuveni 1,7 miljoniem personu ES–25 valstīs.

[14] Skatīt turpmāk.

[15] Sīkāk par atļauju skaitu skatīt tabulu A1 statistikas pielikumā.

[16] Darbaspēka apsekojuma dati attiecas uz katra gada 1. ceturksni, turpretī administratīvie dati attiecas uz dažādiem periodiem, kā norādīts attiecīgajās tabulās. Turklāt darbaspēka apsekojuma skaitļi attiecas uz personu neto skaitu pēc valstspiederības visos laikposmos, turpretī administratīvie dati gan par skaitu, gan plūsmu attiecas uz izsniegto darba atļauju vai iesniegumu darba atļaujas saņemšanai skaitu, neatkarīgi no patiesā uzturēšanās ilguma, atgriešanās izcelsmes valstī vai, attiecībā uz plūsmām, iepriekš izsniegto atļauju skaita.

[17] Datu ticamības nolūkā šo analīzi attiecinās tikai uz ES–15 valstīm, jo ES–10 dalībvalstīs ir tikai neliels citu ES valstspiederīgo skaits.

[18] Plūsmas uz Īriju ir lielākas, lai gan, kā minēts 16. punktā, šie skaitļi nav precīzi salīdzināmi.

[19] Migrācija no ES–8 valstīm uz Norvēģiju ir ievērojami lielāka nekā uz visām pārējām Ziemeļvalstīm kopā neatkarīgi no PP piemērošanas. Zviedrijā nav ierobežojumu, turpretī Norvēģijā, Dānijā, Somijā un Islandē piemēro ierobežojumus. No pēdējām minētajām valstīm Dānijā un Norvēģijā ir liberālāks režīms.

[20] Tomēr jānorāda, ka saskaņā ar Francijas iestāžu informāciju Francijas sniegtajos administratīvajos datos nav iekļauti dati par tām darba atļaujām, kas izsniegtas uz laiku, kas mazāks par trīs mēnešiem.

[21] Statistikas dati par mobilitāti un migrāciju neatspoguļo tikai personu faktisko plūsmu no vienas valsts uz citu, bet tā atspoguļo arī faktu, ka iepriekš nedeklarētos strādniekus var vieglāk reģistrēt statistikas apsekojumos vai nu tādēļ, ka viņi ir iekļauti, piemēram, iedzīvotāju reģistrā, kas nereti veido pamatu izlases mehānismam, vai tādēļ, ka cilvēki labprātāk piedalās statistikas apsekojumos.

[22] Tomēr nevar neņemt vērā to, ka dažos gadījumos migrācijai no ES–10 valstīm var būt zināma ietekme reģiona vai profesijas līmenī.

[23] Administratīvie dati liecina, ka ES–10 valstspiederīgie ir ievērojami pārstāvēti arī lauksaimniecībā, bet, tā kā darba tirgus lauksaimniecībā ir ļoti neliels un sezonāls un tā kā vērā ņemtie skaitļi attiecas uz ziemas ceturksni, tad procentuālie rādītāji nav īpaši lieli.

[24] Papildinoša darbaspēka ieplūde papildus citiem aspektiem arī palielinās attiecīgās uzņēmējvalsts piederīgo darba ražību un drīzāk izraisīs viņu algu palielināšanos, nevis otrādi.

[25] Skatīt iepriek 16. punktu.

[26] Tomēr nevar neņemt vērā to, ka dažos gadījumos migrācijai no ES–10 valstīm var būt zināma ietekme reģionu vai profesiju līmenī.