(1)

Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā izklāstītais Eiropas zaļais kurss ir Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija un tas tiecas Savienību pārveidot par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, konkurētspējīgu, klimatneitrālu aprites ekonomiku un no toksikantiem brīvu vidi. Tas izvirza vērienīgu mērķi nodrošināt, ka Savienība līdz 2050. gadam kļūst par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu. Tajā ir atzītas priekšrocības, ko sniedz ieguldījumi Savienības konkurētspējīgajā ilgtspējā, veidojot taisnīgāku, zaļāku un digitālāku Eiropu. Produktiem ir centrāla loma šajā zaļās pārkārtošanās procesā. Akcentējot, ka pašreizējie ražošanas procesi un patēriņa modeļi joprojām ir pārāk lineāri un atkarīgi no jaunu materiālu pastāvīgas ieguves, tirdzniecības un pārstrādāšanas precēs, kas galu galā kļūst par atkritumiem vai emisijām, Eiropas zaļajā kursā ir uzsvērta steidzamā vajadzība pārkārtoties uz aprites ekonomikas modeli, kā arī ievērojamais progress, kas joprojām ir jāpanāk. Tajā arī noteikts, ka energoefektivitāte ir prioritāte enerģētikas dekarbonizācijai un klimata mērķu sasniegšanai 2030. un 2050. gadā.

(2)

Lai paātrinātu pārkārtošanos uz aprites ekonomikas modeli, Komisija savā 2020. gada 11. marta paziņojumā par jaunu aprites ekonomikas rīcības plānu (AERP) izstrādāja tālejošu programmu tīrākai un konkurētspējīgākai Eiropai ar mērķi padarīt tiesisko regulējumu pielāgotu ilgtspējīgas nākotnes prasībām. AERP uzsvērts, ka “iedzīvotājiem aprites ekonomika nodrošinās kvalitatīvus, funkcionālus un drošus produktus, kas ir efektīvi, cenas ziņā pieejami un kalpo ilgāk un ko var atkalizmantot, saremontēt un kvalitatīvi reciklēt”. Kā izklāstīts AERP, pašlaik nav visaptveroša prasību kopuma, kas nodrošinātu, ka visi Savienības tirgū laistie produkti kļūst arvien ilgtspējīgāki un atbilst apritīguma principiem. It īpaši produktu konstrukcija nepietiekami veicina ilgtspēju visa aprites cikla laikā. Tāpēc produkti tiek bieži nomainīti, un tas ietver būtisku enerģijas un resursu patēriņu, lai saražotu un izplatītu jaunus produktus un iznīcinātu vecos produktus. Ekonomikas operatoriem un iedzīvotājiem joprojām ir pārāk grūti veikt ilgtspējīgas izvēles saistībā ar produktiem, jo pietrūkst attiecīgas informācijas un cenas ziņā pieejamu iespēju to darīt. Tā rezultātā tiek zaudētas iespējas ilgtspējai un vērtības saglabāšanas darbībām, tiek ierobežots pieprasījums pēc otrreizējiem materiāliem un likti šķēršļi aprites uzņēmējdarbības modeļu pieņemšanai.

(3)

Pilnībā funkcionējošs ilgtspējīgu produktu iekšējais tirgus ir priekšnoteikums aprites ekonomikas izveidei Savienībā. Kopīgas ekodizaina prasības Savienības līmenī ļautu izstrādāt, ieviest un izvērst jaunus aprites ekonomikas uzņēmējdarbības modeļus visā iekšējā tirgū. Šādi pasākumi arī mazinātu slogu uzņēmumiem un nodrošinātu nozarei un patērētājiem piekļuvi uzticamiem un skaidriem datiem, tādējādi ļaujot izdarīt ilgtspējīgāku izvēli.

(4)

Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumā “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” ir izklāstīts Savienības visaptverošais mērķis veicināt “divējādo pārkārtošanos” uz klimatneitralitāti un digitālo līderību. Tas sasaucas ar Eiropas zaļā kursa iniciatīvu, uzsverot, ka Eiropas rūpniecībai ir jāuzņemas vadošā loma šajā jomā, samazinot tās oglekļa pēdu un izejvielu izmantojuma pēdu un integrējot apritīguma principus visā ekonomikā, kā arī uzsver gan nepieciešamību atteikties no tradicionālajiem modeļiem un radikāli mainīt veidu, kā mēs konstruējam, ražojam, lietojam un likvidējam produktus, gan nepieciešamību pēc drošas izejvielu piegādes. Reciklēšana un otrreizējo izejvielu izmantošana palīdzēs mazināt Savienības atkarību. Komisijas 2021. gada 5. maija paziņojumā “2020. gada Jaunās industriālās stratēģijas atjaunināšana: veidojot spēcīgāku vienoto tirgu Eiropas atveseļošanai” ir pastiprināti 2020. gada stratēģijas galvenie vēstījumi un uzsvērtas Covid-19 krīzes laikā gūtās atziņas, to skaitā par to, ka jāveicina noturība.

(5)

Tā kā Savienības līmenī nav tiesību aktu, jau ir parādījušās atšķirīgas valstu pieejas produktu vides ilgtspējas uzlabošanai, sākot ar informācijas prasībām par elektronisko ierīču programmatūras saderības ilgumu līdz ziņošanas pienākumiem attiecībā uz darbībām ar nerealizētām ilglietojuma precēm. Tas liecina, ka turpmāki valstu centieni sasniegt šajā regulā izvirzītos mērķus, visticamāk, novestu pie turpmākas iekšējā tirgus sadrumstalotības. Tāpēc, lai veicinātu iekšējā tirgus darbību, tajā pašā laikā nodrošinot augstu vides aizsardzības līmeni, ir vajadzīgs vērienīgs tiesiskais regulējums, lai pakāpeniski ieviestu ekodizaina prasības produktiem. Šī regula izveidos šādu regulējumus, padarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/125/EK (3) sākotnēji noteikto ekodizaina pieeju piemērojamu pēc iespējas plašākam produktu klāstam.

(6)

Šī regula atbalstīs tādus ražošanas un patēriņa modeļus, kas atbilst Savienības vispārējiem ilgtspējas mērķiem, tostarp mērķiem klimata, vides, enerģētikas, resursu izmantojuma un biodaudzveidības jomā, un kas ir planētas iespēju robežās, un šajā nolūkā nodrošinās tiesisko regulējumu, kas veicina produktu pielāgošanu klimatneitrālai, resursu ziņā efektīvai aprites ekonomikai, samazinot atkritumu daudzumu un nodrošinot, ka ilgtspējas jomā vadošo uzņēmumu sniegums pakāpeniski kļūst par normu. Tai būtu jāparedz jaunu ekodizaina prasību noteikšana, lai uzlabotu produktu ilgizturību, uzticamību, remontējamību, modernizējamību, atkalizmantojamību un reciklējamību, jāuzlabo produktu pārjaunošanas un uzturēšanas iespējas, jānovērš bīstamu ķimikāliju klātbūtne produktos, jāpalielina produktu energoefektivitāte un resursu efektivitāte, tostarp attiecībā uz stratēģiski nozīmīgu un kritiski svarīgu izejvielu atgūstamību, jāsamazina to paredzamā atkritumu radīšana un jāpalielina reciklētā materiāla saturs produktos, vienlaikus nodrošinot to sniegumu un drošumu, ļaujot veikt pārražošanu un kvalitatīvu reciklēšanu un samazinot oglekļa un vides pēdu.

(7)

Ekodizaina prasībām būtu jāattiecas arī uz praksi, kas saistīta ar priekšlaicīgu novecošanu. Šādai praksei ir vispārēja negatīva ietekme uz vidi, jo tiek palielināts atkritumu daudzums un enerģijas un materiālu izmantošana, ko var samazināt ar ekodizaina prasībām, vienlaikus veicinot ilgtspējīgu patēriņu.

(8)

Eiropas Parlaments savā 2020. gada 25. novembra rezolūcijā “Par virzību uz ilgtspējīgāku uzņēmumiem un patērētājiem paredzētu vienoto tirgu” (4) atbalstīja tādu ilglietojuma produktu veicināšanu, kurus ir vieglāk remontēt, atkalizmantot un reciklēt. Eiropas Parlaments savā 2021. gada 10. februāra rezolūcijā par jauno aprites ekonomikas rīcības plānu (5) uzsvēra, ka ilgtspējīgiem, apritīgiem, drošiem un netoksiskiem produktiem un materiāliem būtu jākļūst par normu Savienības tirgū, nevis par izņēmumu, un tie būtu jāuzskata par standarta izvēli, kas ir pievilcīga, cenas ziņā pieņemama un pieejama visiem patērētājiem. Eiropas Parlaments arī aicināja noteikt saistošus Savienības mērķrādītājus, lai ievērojami samazinātu Savienības izejvielu izmantojuma un patēriņa pēdu. Parlaments pauda uzskatu, ka pārkārtošanās uz aprites ekonomiku var sniegt risinājumus aktuālo vides problēmu un Covid-19 pandēmijas izraisītās ekonomikas krīzes novēršanai. Padome savos 2020. gada 11. decembrī pieņemtajos secinājumos “Padarīt atveseļošanu apritīgu un zaļu” arī atzinīgi vērtēja Komisijas nodomu tiesību aktu priekšlikumus iesniegt kā daļu no visaptveroša un integrēta ilgtspējīgu produktu rīcībpolitikas satvara, kas veicina klimatneitralitāti, energoefektivitāti, resursefektivitāti un netoksisku aprites ekonomiku, aizsargā sabiedrības veselību un biodaudzveidību un nodrošina aizsardzību un pilnvērtīgas iespējas patērētājiem un publiskā iepirkuma veicējiem.

(9)

Šī regula veicinās Savienības klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu. Saskaņā ar mērķiem, kas izklāstīti Parīzes nolīgumā, kurš pieņemts 2015. gada 12. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros (6) (“Parīzes nolīgums”) un kuru Savienība apstiprināja 2016. gada 5. oktobrī (7), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1119 (8) ir noteiktas saistošas Savienības siltumnīcefekta gāzu neto emisiju iekšzemes samazināšanas saistības vismaz 55 % apmērā līdz 2030. gadam, un tiesību aktos ir iekļauts mērķis līdz 2050. gadam panākt ekonomikas mēroga klimatneitralitāti. Komisija 2021. gadā pieņēma paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %”, lai pielāgotu Savienības klimata un enerģētikas rīcībpolitikas šo mērķu sasniegšanai. Lai to izdarītu, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2018/2002 (9) iekļauto principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” ir ievērojami jāpastiprina energoefektivitātes uzlabojumi – līdz aptuveni 36 % enerģijas galapatēriņa izteiksmē līdz 2030. gadam. Šajā regulā noteiktajām prasībām attiecībā uz produktiem būs nozīmīga loma attiecībā uz minētā mērķrādītāja sasniegšanu, ievērojami samazinot produktu enerģētisko pēdu. Minētās energoefektivitātes prasības arī samazinās patērētāju neaizsargātību pret enerģijas cenu kāpumu. Kā atzīts Parīzes nolīgumā, patēriņa un ražošanas ilgtspējas uzlabošanai arī būs nozīmīga loma klimata pārmaiņu risināšanā.

(10)

Šī regula arī veicinās Savienības plašāko vides mērķu sasniegšanu. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2022/591 (10) izveidotajā 8. vides rīcības programmā ir nostiprināts tiesiskais regulējums, iekļaujot Savienības mērķi nepārkāpt planētas iespēju robežas, un ir noteikti labvēlīgi priekšnosacījumi prioritāro mērķu sasniegšanai, kuru vidū ir pārkārtošanās uz netoksisku aprites ekonomiku. Eiropas zaļais kurss arī aicina Savienību labāk monitorēt, ziņot, nepieļaut un novērst gaisa, ūdens, augsnes un patēriņa produktu piesārņojumu. Tas nozīmē, ka ķimikālijām, materiāliem un produktiem konceptuāli un visā to aprites ciklā jābūt drošiem un ilgtspējīgiem, dodot iespēju panākt netoksisku materiālu aprites ciklus, kā izklāstīts Komisijas 2021. gada 12. maija paziņojumā par ES Gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojuma rīcības plānu un Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumā “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija. Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem”, kurā aicināts sasniegt nulles piesārņojuma mērķi ražošanā un patēriņā. Turklāt gan Eiropas zaļajā kursā, gan AERP ir atzīts, ka Savienības iekšējais tirgus nodrošina kritisko masu, kas spēj ietekmēt produktu ilgtspējas un produktu konstrukcijas globālos standartus. Tāpēc šai regulai būs nozīmīga loma, lai sasniegtu vairākus mērķrādītājus, kas noteikti saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības darba programmā 2030. gadam paredzēto ilgtspējīgas attīstības mērķi gan Savienībā, gan ārpus tās, jo īpaši mērķrādītājus saskaņā ar 12. ilgtspējīgas attīstības mērķi (“Atbildīgs patēriņš un ražošana”).

(11)

Direktīva 2009/125/EK izveidoja satvaru ekodizaina prasību noteikšanai ar enerģiju saistītiem jeb energopatēriņu ietekmējošiem produktiem. Kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1369 (11) tā ir ievērojami samazinājusi Savienības primārās enerģijas pieprasījumu produktiem, un ir aplēsts, ka minētie ietaupījumi turpinās pieaugt. Saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK pieņemtajos īstenošanas pasākumos ir ietvertas arī prasības attiecībā uz apritīguma aspektiem, kā ilgizturību, remontējamību un reciklējamību. Tajā pašā laikā tādiem instrumentiem kā ES ekomarķējums, kas ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 66/2010 (12), vai ES zaļā publiskā iepirkuma kritēriji, kas izklāstīti Komisijas 2008. gada 16. jūlija paziņojumā “Publiskais iepirkums, ņemot vērā vides uzlabošanas aspektus”, ir plašāks tvērums, bet tiem ir mazāka ietekme brīvprātīgo pieeju ierobežojumu dēļ.

(12)

Direktīva 2009/125/EK kopumā ir bijusi veiksmīga energopatēriņu ietekmējošo produktu energoefektivitātes un dažu apritīguma aspektu veicināšanā, un tās ekodizaina pieejai ir potenciāls pakāpeniski risināt visu produktu ilgtspēju. Lai izpildītu Eiropas zaļā kursa saistības, šī pieeja būtu jāpaplašina, iekļaujot citas produktu grupas, un sistemātiski jārisina galvenie aspekti, lai ar saistošām prasībām palielinātu produktu vides ilgtspēju. Nodrošinot, ka Savienības tirgū tiek laisti tikai produkti, kas atbilst minētajām prasībām, šī regula ne tikai uzlabos šādu produktu brīvu apriti, novēršot nacionālās atšķirības, bet arī samazinās šādu prasību aptverto produktu aprites cikla negatīvo ietekmi uz vidi.

(13)

Lai izveidotu iedarbīgu un nākotnē izmantojamu saskaņotu tiesisko regulējumu, ir jānosaka ekodizaina prasības visām fiziskajām precēm, kas tiek laistas tirgū vai nodotas ekspluatācijā, to skaitā komponentiem, piemēram, riepām, un starpproduktiem. Darbības jomā ir iekļaujams arī digitālais saturs, kas ir fiziskā produkta neatņemama sastāvdaļa. Tam būtu jāļauj Komisijai, izvirzot prioritātes ekodizaina prasību noteikšanā, ņemt vērā visplašāko iespējamo produktu klāstu un tādējādi palielināt prasību iedarbīgumu. Vajadzības gadījumā, nosakot ekodizaina prasības, būtu jāparedz īpašas atkāpes, sevišķi gadījumos, kad ekodizaina prasības nav nepieciešamas konkrētu produktu ilgtspējas vides ziņā veicināšanā, vai, piemēram, attiecībā uz produktiem ar konkrētu lietojumu, produktiem ar konkrētu nolūku, ko nevar izpildīt, ja tiek ievērotas ekodizaina prasības, vai ļoti mazos daudzumos ražotiem produktiem, vai ņemot vērā produkta tirgus specifiku un lielumu. Turklāt šī regula nebūtu jāpiemēro produktiem, par kuriem jau ir skaidrs, ka ekodizaina prasības tiem nebūtu piemērotas, vai ja šādu prasību noteikšanu paredz citi regulējumi. Tam būtu jāattiecas uz pārtiku un barību, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (13), zālēm, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/83/EK (14), veterinārajām zālēm, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/6 (15), dzīviem augiem, dzīvniekiem un mikroorganismiem, cilvēku izcelsmes produktiem, kā arī tieši ar augu un dzīvnieku turpmāku pavairošanu saistītiem produktiem un transportlīdzekļiem, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 167/2013 (16) 2. panta 1. punktā, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 168/2013 (17) 2. panta 1. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/858 (18) 2. panta 1. punktā, attiecībā uz tiem produktu aspektiem, kuriem prasības ir noteiktas ar nozarspecifiskiem Savienības tiesību aktiem, kas piemērojami minētajiem transportlīdzekļiem. Uz šiem transportlīdzekļiem attiecas vairākas konkrētiem produktiem piemērojamas prasības un dažādas saskaņotas tipa apstiprināšanas sistēmas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2000/53/EK (19) un 2005/64/EK (20) un Regulu (ES) 2018/858. Saskaņotās papildu prasības transportlīdzekļiem būtu jāattiecina tikai uz tiem aspektiem, kas pašlaik nav aplūkoti, piemēram, vides prasības riepām. Tomēr e-velosipēdi un e-skrejriteņi nebūtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(14)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2024/1275 (21) dalībvalstīm pieprasīts noteikt minimālās energosnieguma prasības būves elementiem, kas ir daļa no norobežojošajām konstrukcijām, un sistēmas prasības attiecībā uz vispārējo energosniegumu, jauno vai esošo ēku inženiertehnisko sistēmu pareizu uzstādīšanu un pienācīgiem izmēriem, regulējumu un kontroli. Šīs regulas mērķiem atbilst tas, ka minētās minimālās energosnieguma prasības noteiktos apstākļos var ierobežot tādu energopatēriņu ietekmējošu produktu uzstādīšanu, kuri atbilst šai regulai un tās deleģētajiem aktiem, ar nosacījumu, ka šādas prasības nerada nepamatotu tirgus šķērsli.

(15)

Lai uzlabotu produktu vides ilgtspēju un nodrošinātu produktu brīvu apriti iekšējā tirgū, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu nolūkā papildināt šo regulu, nosakot ekodizaina prasības. Minētās ekodizaina prasības parasti būtu jāpiemēro konkrētām produktu grupām, piemēram, sadzīves veļas mazgāšanas mašīnām un sadzīves mazgāšanas mašīnām ar žāvētāju. Lai palielinātu ekodizaina prasību iedarbīgumu un efektīvi uzlabotu produktu vides ilgtspēju, vajadzētu arī būt iespējai noteikt vienu vai vairākas horizontālas ekodizaina prasības plašākam produktu grupu klāstam, piemēram, elektroniskajām ierīcēm vai tekstilizstrādājumiem. Horizontālās ekodizaina prasības būtu jānosaka, ja produktu grupu tehniskās līdzības ļauj uzlabot to vides ilgtspēju, pamatojoties uz vienādām prasībām. Ir svarīgi izstrādāt horizontālas prasības, jo īpaši attiecībā uz ilgizturību un remontējamību.

(16)

Ekodizaina prasībās attiecīgā gadījumā būtu jāiekļauj snieguma prasības vai informācijas prasības, vai abas. Minētās prasības būtu jāizmanto, lai uzlabotu ar vides ilgtspēju saistītos produktu aspektus, piemēram, ilgizturību, atkalizmantojamību, remontējamību, energoefektivitāti, reciklējamību un oglekļa un vides pēdu. Ekodizaina prasībām vajadzētu būt pārredzamām, objektīvām, samērīgām un atbilstošām starptautiskajiem tirdzniecības noteikumiem.

(17)

Lietoto produktu nozarei ir svarīga nozīme ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa popularizēšanā, tostarp jaunu aprites uzņēmējdarbības modeļu izveidē, un tā palīdz pagarināt produktu darbmūžu un novērst to kļūšanu par atkritumiem. Lietotie Savienības izcelsmes produkti, jo īpaši tie produkti, kurus pārjauno vai remontē, nav jauni produkti, un to aprite iekšējā tirgū var notikt bez nepieciešamības ievērot deleģētos tiesību aktus, kas nosaka ekodizaina prasības, kas stājušās spēkā pēc to laišanas tirgū. Tomēr pārražotus produktus uzskata par jauniem produktiem, un uz tiem attieksies ekodizaina prasības, ja tie ietilpst deleģētā akta darbības jomā.

(18)

Kad Komisija ir pieņēmusi deleģēto aktu, ar ko nosaka ekodizaina prasības konkrētai produktu grupai, dalībvalstīm, lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību, vairs nebūtu jāļauj noteikt valsts snieguma prasības, pamatojoties uz produkta parametriem, uz kuriem attiecas šādas snieguma prasības, kas noteiktas minētajā deleģētajā aktā, un tām vairs nevajadzētu ļaut noteikt valsts informācijas prasības, pamatojoties uz produkta parametriem, uz kuriem attiecas šādas informācijas prasības, kas noteiktas minētajā deleģētajā aktā. Lai uzlabotu produktu vides ilgtspēju un nodrošinātu to brīvu apriti iekšējā tirgū, Komisija būtu jāpilnvaro noteikt, ka attiecībā uz konkrētu produkta parametru nav nepieciešamas nekādas ekodizaina prasības snieguma prasību vai informācijas prasību formā, ja prasībai, kas saistīta ar minēto konkrēto produkta parametru, būtu negatīva ietekme uz ekodizaina prasībām, kuras tiek apsvērtas produktu grupai.

(19)

Nosakot ekodizaina prasības, Komisijai būtu jāņem vērā konkrēto produktu raksturs un nolūks, kā arī attiecīgo tirgu iezīmes. Piemēram, aizsardzības aprīkojumam ir jāspēj darboties specifiskos un dažkārt bargos apstākļos, un tas ir jāņem vērā, nosakot ekodizaina prasības. Konkrēta informācija par aizsardzības aprīkojumu nebūtu jāatklāj un būtu jāaizsargā. Tāpēc ekodizaina prasības nebūtu jānosaka produktiem, kuru vienīgais mērķis ir nodrošināt aizsardzību vai valsts drošību. Ir svarīgi, ka attiecībā uz cita militārā vai sensitīvā aprīkojuma ekodizaina prasībām tiek ņemtas vērā drošības vajadzības, kā arī aizsardzības tirgus īpašības, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/81/EK (22). Tāpat Eiropai un tās tehnoloģiskajai neatkarībai stratēģiski svarīga ir kosmosa nozare. Tā kā kosmosa tehnoloģijas darbojas ekstremālos apstākļos, visām kosmosa produktu ekodizaina prasībām būtu jālīdzsvaro ilgtspējas apsvērumi ar noturību un paredzamo sniegumu. Turklāt attiecībā uz medicīniskajām ierīcēm, kas definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/745 (23) 2. panta 1. punktā, un in vitro diagnostikas medicīniskajām ierīcēm, kas definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/746 (24) 2. panta 2. punktā, Komisijai būtu jāņem vērā vajadzība negatīvi neietekmēt pacientu un lietotāju veselību un drošumu. Turklāt Komisijai, novērtējot tirgus iezīmes un sagatavojot ekodizaina prasības, būtu jācenšas ņemt vērā valstu īpatnības, piemēram, atšķirīgos klimatiskos apstākļus dalībvalstīs un dalībvalstīs izmantoto praksi un tehnoloģijas ar pierādītu labvēlīgu ietekmi uz vidi.

(20)

Lai novērstu regulatīvo slogu, būtu jānodrošina saskanība starp šo regulu un prasībām, kas noteiktas citos Savienības tiesību aktos vai atbilstīgi tiem, jo īpaši tiesību aktos par produktiem, ķimikālijām, iepakojumu un atkritumiem. Tomēr tam, ka saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem pastāv pilnvaras noteikt prasības ar tādu pašu vai līdzīgu ietekmi kā prasībām saskaņā ar šo regulu, nebūtu jāierobežo šajā regulā ietvertās pilnvaras, ja vien tas nav norādīts šajā regulā.

(21)

Sagatavojot ekodizaina prasības, Komisijai būtu jāņem vērā vairāki elementi, proti, Savienības prioritātes, attiecīgie Savienības un valstu tiesību akti, attiecīgie starptautiskie nolīgumi, kā arī pašregulācijas pasākumi un attiecīgie standarti. Komisijai būtu jāņem vērā arī prioritātes klimata, vides, energoefektivitātes, resursefektivitātes un drošības jomā, tostarp netoksiskas aprites ekonomikas jomā, un citas saistītās Savienības prioritātes un mērķrādītāji. Ir svarīgi pievērst uzmanību Lēmumā (ES) 2022/591 noteiktajiem 8. vides rīcības programmas mērķiem (tostarp arī tam, ka, vēlākais, līdz 2050. gadam planētas iespēju robežās ir jānodrošina cilvēkiem labklājīga dzīve labklājības ekonomikā), principam “nekaitēt” un atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK (25), kā arī Savienības saistībām aizsargāt un atjaunot biodaudzveidību, kā pausts arī Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumā “ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu” un Kuņminas-Monreālas globālajā biodaudzveidības satvarā, kas pieņemts Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences piecpadsmitajā sanāksmē (COP-15).

(22)

Par deleģētajiem aktiem, kuros noteiktas ekodizaina prasības, tāpat kā tas bija saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK pieņemto īstenošanas pasākumu gadījumā, būtu jāveic īpašs ietekmes novērtējums un apspriešanās ar ieinteresētajām personām, un tie būtu jāizstrādā saskaņā ar Komisijas labāka regulējuma pamatnostādnēm, un tajos būtu jāiekļauj novērtējums par starptautisko dimensiju un ietekmi uz trešām valstīm. Komisijai būtu jāpamato savs ietekmes novērtējums ar vislabākajiem pieejamajiem pierādījumiem un pienācīgi jāņem vērā visi produkta aprites cikla aspekti. Gatavojot ekodizaina prasības, Komisijai būtu jāizmanto zinātniska pieeja un arī jāņem vērā attiecīgā tehniskā informācija, kas izmantota par pamatu, vai atvasināta jo īpaši no Regulas (EK) Nr. 66/2010, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75/ES (26), tehniskās pārbaudes kritērijiem, kas pieņemti atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2020/852 (27), kā arī ES zaļā publiskā iepirkuma kritērijiem.

(23)

Lai ņemtu vērā produktu daudzveidību, Komisijai būtu jāizvēlas metodes ekodizaina prasību noteikšanas novērtēšanai un tās attiecīgā gadījumā turpmāk jāpilnveido. Šādām metodēm vajadzētu būt balstītām uz produkta raksturu, tā būtiskākajiem aspektiem un ietekmi uz tā aprites ciklu. To darot, Komisijai būtu jāņem vērā sava pieredze prasību noteikšanas novērtēšanā saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK un nepārtrauktie centieni izstrādāt un uzlabot zinātniski pamatotus novērtēšanas rīkus, tostarp energopatēriņu ietekmējošo produktu ekodizaina metodikas atjauninājumu un Komisijas Ieteikumā (ES) 2021/2279 (28) izklāstīto produkta vides pēdas metodi, to skaitā attiecībā uz oglekļa pagaidu uzglabāšanu, kā arī starptautisko un Eiropas standartizācijas organizāciju veikto standartu izstrādi, arī attiecībā uz energopatēriņu ietekmējošo produktu materiālefektivitāti. Pamatojoties uz šiem instrumentiem un, ja nepieciešams, izmantojot īpašus pētījumus, Komisijai produktu novērtēšanā būtu vēl vairāk jāstiprina apritīguma aspekti (piemēram, ilgizturība, remontējamība, arī remontējamības skala, reciklējamība, atkalizmantojamība, tādu ķimikāliju noteikšana, kas kavē atkalizmantošanu un reciklēšanu) saskaņā ar aprites cikla pieeju, lai sagatavotu ekodizaina prasības, kā arī attiecīgā gadījumā jāizstrādā jaunas metodes vai rīki. Informācija, kas saistīta ar vides aprites cikla rādītājiem, piemēram, oglekļa pēdu, būtu jāaprēķina, ņemot vērā starptautiski iedibinātās metodes, kā arī tās metodes, kas jau ieviestas Savienības tiesību aktos. Svarīgi ir arī ņemt vērā starptautisko un Eiropas standartizācijas organizāciju ieteiktās zinātniskās metodes. Jo īpaši attiecībā uz ražošanas procesos izmantotās enerģijas modelēšanu īpaša uzmanība būtu jāpievērš energoresursu struktūras modelēšanai, kurā tiktu ņemti vērā arī tādi jautājumi kā elektroenerģijas pirkuma līgumi, izcelsmes apliecinājumi un pašu saražotā elektroenerģija. Jaunas pieejas varētu būt nepieciešamas arī obligāto publiskā iepirkuma kritēriju sagatavošanai un nerealizēto patēriņa produktu iznīcināšanas aizliegumiem.

(24)

Snieguma prasībām būtu jāattiecas uz izvēlētu produkta parametru, kas atbilst mērķa produkta aspektam, kuram ir noteikts potenciāls uzlabot vides ilgtspēju. Šādas prasības varētu ietvert snieguma minimālo vai maksimālo līmeni attiecībā uz produkta parametru, nekvantitatīvās prasības, kuru mērķis ir uzlabot sniegumu produkta parametrā, vai prasības, kas saistītas ar produkta funkcionālo sniegumu, lai nodrošinātu, ka izvēlētās snieguma prasības negatīvi neietekmē produkta spēju veikt funkciju, kurai tas tika konstruēts un laists tirgū. Attiecībā uz minimālo vai maksimālo līmeni, tas, piemēram, varētu izpausties kā enerģijas patēriņa ierobežojums funkcionēšanas posmā vai produktā iekļautā konkrētā materiāla daudzuma ierobežojums, prasība par minimālo reciklētā materiāla satura daudzumu vai noteiktas vides ietekmes kategorijas vai visas attiecīgās vides ietekmes apkopojuma ierobežojums. Nekvantitatīvas prasības piemērs ir tāda noteikta tehniska risinājuma aizliegums, kas kaitē produkta remontējamībai. Snieguma prasības tiks izmantotas, lai nodrošinātu tādu produktu izņemšanu no tirgus, kuriem ir vissliktākais sniegums, un lai pakāpeniski pārietu uz produktiem ar labāko sniegumu, ja tas ir nepieciešams, lai veicinātu šīs regulas vides ilgtspējas mērķus. Snieguma prasības varētu attiekties arī uz resursu izmantošanu, tostarp prasības, kas saistītas ar atjaunīgo resursu vai materiālu ar biobāzētu saturu izmantošanu produktā, un risināt jautājumu par nanoplastmasas un mikroplastmasas izdalīšanos. Paredzot prasību kombināciju, Komisijai tās būtu jānovērtē kopumā un jānosaka tāda prasību kombinācija, kas sniedz vislielākos ieguvumus vides ilgtspējas ziņā.

(25)

Lai nodrošinātu saskanību, snieguma prasībām būtu jāpapildina Savienības tiesību aktu par atkritumiem īstenošana. Kaut arī prasības iepakojuma kā galaprodukta laišanai tirgū ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/62/EK (29), šī regula varētu papildināt minēto direktīvu, nosakot prasības, kas balstītas uz produktiem un koncentrējas uz konkrētu produktu iepakojumu, kad tie tiek laisti tirgū. Attiecīgā gadījumā šādām papildu prasībām būtu jo īpaši jāveicina izlietotā iepakojuma apjoma samazināšana, tādējādi veicinot atkritumu radīšanas novēršanu Savienībā.

(26)

Ķīmiskais drošums ir atzīts produkta ilgtspējas elements. Tas balstās uz ķimikālijām raksturīgo apdraudējumu veselībai vai videi apvienojumā ar īpašu vai vispārēju iedarbību, un uz to attiecas Savienības tiesību akti par ķimikālijām, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1935/2004 (30), (EK) Nr. 1907/2006 (31), (EK) Nr. 1272/2008 (32), (EK) Nr. 1223/2009 (33), (ES) 2017/745 un (ES) 2019/1021 (34) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/48/EK (35). Šajā regulā nebūtu jāparedz vielu ierobežošana, pamatojoties galvenokārt uz ķīmisko drošumu, kā tiek darīts saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem. Savienības tiesību aktos par ķimikālijām attiecīgos gadījumos jau ir paredzēta ar drošumu vai risku saistīta vielu vai maisījumu ierobežošana. Tomēr snieguma prasību noteikšanai attiecīgā gadījumā būtu arī jāsamazina būtiski riski cilvēku veselībai vai videi. Prasības informēt attiecībā uz tādu vielu klātbūtni, kas rada bažas, arī palīdzēs samazināt ķimikāliju iedarbību, papildinot riska pārvaldības pasākumus, kas paredzēti citos Savienības tiesību aktos. Tāpat šai regulai nebūtu jāļauj ierobežot vielas tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar pārtikas nekaitīgumu. Tomēr Savienības tiesību akti par ķimikālijām un pārtiku neparedz ar noteiktu vielu ierobežošanu risināt tādu ietekmi uz ilgtspēju, kas nav saistīta ar ķīmisko drošumu vai pārtikas nekaitīgumu. Lai pārvarētu minēto ierobežojumu, šajā regulā būtu jāparedz, ka noteiktos apstākļos ir jāierobežo produktos esošās vai to ražošanas procesos izmantotās vielas, kas negatīvi ietekmē produktu ilgtspēju. Šai regulai vajadzības gadījumā būtu jāpapildina, bet ne jādublē vai jāaizstāj ierobežojumi vielām, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/65/ES (36), kuras mērķis ir cilvēka veselības un vides aizsardzība, kas ietver elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu atgūšanu un likvidēšanu videi nekaitīgā veidā.

(27)

Komisijai, nosakot snieguma prasības, vajadzētu būt iespējai ieviest prasības, kas ļauj novērst konkrētu vielu iekļaušanu produktā. Šādu vielu identificēšanai vajadzētu būt daļai no novērtējuma, ko Komisija veic pirms ekodizaina prasību noteikšanas konkrētai produktu grupai, un Komisijai minētajā novērtējumā, piemēram, būtu jāņem vērā tas, vai viela padara produkta atkalizmantošanu vai reciklēšanu sarežģītāku vai negatīvi ietekmē reciklētā materiāla raksturlielumus, piemēram, krāsas vai smaržas dēļ. Ja viela jau ir noteikta kā viela, kas kavē apritīgumu vienai produktu grupai, tas var liecināt par to, ka tā kavēs apritīgumu arī citām produktu grupām. Vielas identificēšanai un iespējamai ierobežošanai būtu arī jārada informācijas prasība.

(28)

Lai uzlabotu produktu vides ilgtspēju, informācijas prasībām būtu jāattiecas uz izvēlētu produkta parametru, kas atbilst produkta aspektam, piemēram, produkta vides pēda, oglekļa pēda un tā ilgizturība. Tām būtu jānosaka ražotājam pienākums darīt pieejamu informāciju par produkta sniegumu izvēlētajā produkta parametrā vai citu informāciju, kas var ietekmēt to, kā ar produktu rīkojas puses, kas nav ražotājs, lai uzlabotu sniegumu šajā parametrā. Šādas informācijas prasības attiecīgi būtu jānosaka vai nu papildus snieguma prasībām, vai to vietā attiecībā uz to pašu produkta parametru. Ir svarīgi, lai Komisija pienācīgi pamatotu savu lēmumu noteikt tikai informācijas prasības, nevis snieguma prasības. Ja deleģētajā aktā ir iekļautas informācijas prasības, tajā būtu jānorāda metode, kā pieprasīto informāciju padarīt pieejamu un viegli piekļūstamu, piemēram, to iekļaujot brīvpiekļuves tīmekļa vietnē, produkta digitālajā pasē vai produkta marķējumā. Pamatinformācija par veselību, drošību un tiešo lietotāju tiesībām patērētājiem vienmēr būtu jāsniedz, izmantojot fiziskus līdzekļus, un tai jābūt pieejamai, izmantojot produktā iekļautu datu nesēju. Informācijas prasības ir vajadzīgas, lai radītu paradumu maiņu, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti šīs regulas vides ilgtspējas mērķi. Informācija, kas vajadzīga, lai pieņemtu informētu lēmumu par pirkumu, būtu jāsniedz patērētājam pirms produkta iegādes. Nodrošinot pircējiem un publiskajām iestādēm pienācīgus līdzekļus produktu salīdzināšanai, pamatojoties uz to vides ilgtspēju, ir paredzams, ka informācijas prasības mudinās patērētājus un publiskās iestādes veikt ilgtspējīgākas izvēles. Informācijas prasībām būtu arī jāpalīdz dalībvalstīm uzlabot savākšanas rādītājus attiecīgajām produktu grupām, jo īpaši tām, kurās pastāv ievērojams atkalizmantošanas un pārjaunošanas potenciāls, piemēram, mobilajiem tālruņiem, kam savākšanas rādītājs dalībvalstīs nepārsniedz 5 %, piemēram, atvieglojot informāciju par atpakaļpieņemšanas shēmām, izmantojot finansiālus stimulus un depozīta sistēmas, datu privātuma garantijas, nodošanas punktu datubāzes un personalizētu informāciju par darbmūža beigām, ko norāda produkta digitālajā pasē par produkta vērtību, un paraugpraksi attiecībā uz pienācīgu likvidēšanu.

(29)

Ja deleģētajos aktos ir iekļautas informācijas prasības, tajos papildus varētu noteikt snieguma klases attiecībā uz vienu vai vairākiem attiecīgajiem produkta parametriem, lai atvieglotu produktu salīdzināšanu. Snieguma klasēm būtu jāļauj veikt produktu diferenciāciju, pamatojoties uz to relatīvo ilgtspēju, un tās varētu izmantot gan patērētāji, gan publiskās iestādes. To mērķis ir virzīt tirgu uz ilgtspējīgākiem produktiem.

(30)

Informācijas prasībām attiecībā uz remontējamību un ilgizturību ir būtiska nozīme, lai patērētāji varētu iesaistīties ilgtspējīgā patēriņā. Šai regulai būtu jādod iespēja noteikt produktu remontējamības vai ilgizturības indeksus, ja šādus indeksus uzskata par lietderīgiem, lai nodrošinātu ieguvumus videi un skaidrāku informāciju patērētājiem. Lai patērētāji varētu efektīvi novērtēt un salīdzināt produktus, ir svarīgi, lai šādu remontējamības un ilgizturības indeksu formāts, saturs un attēlojums ietvertu viegli saprotamu valodu un piktogrammas un lai remontējamības indekss balstītos uz produktam vai produktu grupai noteiktu saskaņotu metodiku, kas ļauj apkopot vienā indeksā tādus parametrus kā rezerves daļu pieejamība un cena, izjaukšanas vieglums un rīku pieejamība.

(31)

Informācija par tādu vielu klātbūtni produktos, kas rada bažas, ir būtisks elements, lai noteiktu un veicinātu ilgtspējīgus produktus. Produktu funkcijas un ietekmi, kā arī to atkalizmantošanas vai atgūšanas iespēju, kad tie kļūst par atkritumiem, lielā mērā nosaka ķīmiskais sastāvs. Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumā “Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem”, ir pausts aicinājums samazināt tādu vielu klātbūtni produktos, kas rada bažas, un nodrošināt informācijas par ķīmisko saturu un drošu izmantojumu pieejamību, ieviešot informācijas prasības un visa materiālu un produktu aprites cikla laikā izsekojot tādu vielu klātbūtni, kas rada bažas. Regula (EK) Nr. 1272/2008 un citi spēkā esošie tiesību akti ķimikāliju jomā, piemēram, Regula (EK) Nr. 1223/2009, jau nodrošina saziņu par apdraudējumiem veselībai vai videi, kurus rada noteiktas vielas, kas rada bažas, pašas par sevi vai maisījumā. Vielu un maisījumu lietotājiem arī būtu jāsniedz būtiskas informāciju. Turklāt tādu produktu lietotājiem, kas nav vielas vai maisījumi, un šo produktu atkritumu apsaimniekotājiem arī būtu jāsaņem attiecīga informācija, arī informācija, kas galvenokārt saistīta ar ķimikāliju apdraudējumu veselībai vai videi. Tāpēc šajā regulā būtu jāparedz noteikt prasības, kas attiecas uz ilgtspējas informācijas izsekošanu un paziņošanu, to skaitā attiecībā uz tādu vielu klātbūtni produktos visā to aprites ciklā, kas rada bažas, arī saistībā ar šādu produktu dekontamināciju un atgūšanu, kad tie kļūst par atkritumiem. Šāda regulējuma mērķim vajadzētu būt pakāpeniski aptvert vielas, kas rada bažas, visos produktos, kas ir uzskaitīti darba plānos, kas jāpieņem Komisijai. Šādas prasības attiecībā uz tādu vielu izsekošanu, kas rada bažas, pēc noklusējuma būtu jāiekļauj, ja saskaņā ar šo regulu ir jānosaka informācijas prasība, izņemot gadījumus, kad šāda informācijas prasība ir daļa no horizontālajām ekodizaina prasībām. Lai ņemtu vērā ekodizaina prasībām noteiktos kritērijus un jo īpaši lai izvairītos no nesamērīga administratīvā sloga ekonomikas operatoriem, Komisijai, ja nepieciešams, vajadzētu būt iespējai attiecīgajai produktu grupai noteikt vielu koncentrācijas slieksni produktā vai attiecīgajos komponentos, no kura piemērojama izsekošanas prasība, noteikt diferencētus piemērošanas termiņus un pienācīgi pamatotos gadījumos paredzēt atkāpes no izsekošanas prasības. Nosakot sīkāku informāciju, kas nepieciešama, un sliekšņus, Komisijai būtu jāņem vērā spēkā esošās informācijas prasības un sliekšņi, kas noteikti Savienības tiesību aktos, jo īpaši Regulās (EK) Nr. 1907/2006 un (EK) Nr. 1272/2008, un citos nozaru tiesību aktos par produktiem. Atkāpi, pamatojoties uz tehnisko iespējamību, varētu piemērot gadījumos, kad vielu klātbūtni produktā nevar pārbaudīt ar pašreizējām pieejamajām tehnoloģijām.

(32)

Šajā regulā noteiktajās informācijas prasībās būtu jāiekļauj prasība darīt pieejamu produkta pasi. Produkta digitālā pase ir svarīgs digitāls rīks, kas dara pieejamu informāciju dalībniekiem visā vērtības ķēdē, un ir paredzams, ka produkta digitālā pases pieejamība ievērojami veicinās visaptverošu produkta izsekojamību visā vērtības ķēdē. Cita starpā ir paredzams, ka produkta digitālā pase palīdzēs klientiem veikt uz informāciju balstītas izvēles, uzlabojot to piekļuvi attiecīgajai informācijai, ļaut ekonomikas operatoriem, proti, ražotājiem, pilnvarotajiem pārstāvjiem, importētājiem, izplatītājiem, tirgotājiem un izpildes pakalpojumu sniedzējiem, un citiem vērtības ķēdes dalībniekiem, piemēram, klientiem, profesionāliem remontētājiem, neatkarīgiem operatoriem, pārjaunotājiem, pārražotājiem, reciklētājiem, tirgus uzraudzības iestādēm un muitas dienestiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, pētniekiem, arodbiedrībām un Komisijai vai ikvienai organizācijai, kas rīkojas to vārdā, piekļūt attiecīgajiem datiem, tos ievadīt vai atjaunināt, kā arī ļaut valstu kompetentajām iestādēm veikt savus pienākumus, neapdraudot konfidenciālas uzņēmējdarbības informācijas aizsardzību. Minētajā nolūkā ir svarīgi, lai produkta digitālā pase būtu lietotājdraudzīga un lai tajā ietvertie dati būtu precīzi, pilnīgi un atjaunināti. Produkta digitālajai pasei vajadzības gadījumā būtu jāpapildina nedigitāli informācijas nodošanas veidi, piemēram, informācija produkta rokasgrāmatā vai marķējumā. Turklāt vajadzētu būt iespējai izmantot produkta digitālo pasi informācijas sniegšanai par attiecīgo produktu grupu atbilstīgi citiem Savienības tiesību aktiem.

(33)

Lai ņemtu vērā produkta raksturu un tā tirgu, produkta digitālajā pasē iekļaujamā informācija, gatavojot noteikumus par konkrētiem produktiem, katrā atsevišķā gadījumā būtu rūpīgi jāpārbauda. Lai optimizētu piekļuvi iegūtajiem datiem, vienlaikus arī aizsargājot intelektuālā īpašuma tiesības, produkta digitālā pase ir jāizstrādā un jāievieš tādā veidā, kas atkarībā no datu veida un ieinteresēto personu tipoloģijas nodrošina diferencētu piekļuvi produkta digitālās pases datiem. Tāpat, lai izvairītos no tādām izmaksām uzņēmumiem un sabiedrībai, kas ir nesamērīgas pret plašākiem ieguvumiem, produkta digitālajai pasei vajadzētu būt specifiskai attiecībā uz preci, partiju vai produkta modeli, piemēram, atkarībā no vērtības ķēdes sarežģītības, konkrēto produktu izmēra, rakstura vai ietekmes. Ietekmes novērtējumos, ko veic, sagatavojot deleģētos aktus, ar kuriem nosaka ekodizaina prasības, būtu jāanalizē izmaksas un ieguvumi, ko rada informācijas prasību noteikšana, izmantojot produktu digitālās pases modeļa, partijas vai vienības līmenī. Jēdziens “Modelis” parasti attiecas uz produkta versiju, kurā visām vienībām ir vienādi tehniskie raksturlielumi, kas ir būtiski attiecībā uz ekodizaina prasībām, un viens un tas pats modeļa identifikators, jēdziens “partija” parasti attiecas uz konkrēta modeļa apakškopu, kas sastāv no visiem produktiem, kuri konkrētā brīdī ražoti konkrētā ražotnē, un “vienība” parasti ir viena modeļa vienība. Ietekmes novērtējumā, ciktāl produkta digitālā pase balstās uz standartiem, kas nav bezmaksas, būtu jāapsver arī, vai šāda balstīšanās ir piemērota un kā nepieļaut nesamērīgas izmaksas mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU).

(34)

Ņemot vērā to, ka citos Savienības tiesību aktos ir noteiktas informācijas prasības attiecībā uz produktiem un izveidotas sistēmas, lai informāciju darītu pieejamu ekonomikas operatoriem un klientiem, Komisijai būtu jāapsver iespēja atbilstīgi šai regulai noteiktās informācijas prasības sasaistīt ar citām prasībām, piemēram, pienākumu nodrošināt vielu un maisījumu drošības datu lapas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006. Ja iespējams, Komisijai produkta digitālā pase būtu jāsasaista arī ar esošajām Savienības datubāzēm un rīkiem, piemēram, Eiropas ražojumu energomarķējuma reģistru (EPREL) vai datubāzi informācijai par bažas raisošām vielām izstrādājumos kā tādos vai kompleksos objektos (produktos) (SCIP).

(35)

Lai nevajadzīgi nekavētu tādu ekodizaina prasību noteikšanu, kuras nav iekļautas produkta pasē, vai lai nodrošinātu, ka produkta digitālās pases var tikt rezultatīvi ieviestas, būtu jāļauj Komisijai noteikt produktu grupas atkāpes no produkta digitālās pases prasībām, ja tehniskās specifikācijas par pamatprasībām produkta digitālās pases tehniskajiem parametriem un darbībai nav pieejamas. Līdzīgi, lai novērstu nevajadzīgu administratīvo slogu ekonomikas operatoriem, būtu jāatļauj Komisijai noteikt produktu grupas atkāpes no produkta digitālās pases prasībām, ja citos Savienības tiesību aktos jau ir iekļauta sistēma produktu informācijas digitālai sniegšanai, kas dalībniekiem visā vērtības ķēdē ļauj piekļūt attiecīgajai produkta informācijai un atvieglo valsts kompetento iestāžu veikto produkta atbilstības verifikāciju. Minētās atkāpes būtu periodiski jāpārskata, ņemot vērā tehnisko specifikāciju turpmāku pieejamību.

(36)

Produktu unikāla identifikācija ir būtisks elements, kas nodrošina izsekojamību visā piegādes ķēdē. Tāpēc produkta digitālajai pasei vajadzētu būt piesaistītai unikālam produkta identifikatoram. Turklāt attiecīgā gadījumā produkta digitālajai pasei vajadzētu būt saistītai ar unikālu operatora identifikatoru un unikālu objekta identifikatoru, kas ļautu izsekot ar minēto produktu saistītos dalībniekus un ražošanas iekārtas. Lai nodrošinātu sadarbspēju, datu nesējs, unikālie operatora identifikatori un unikālie objekta identifikatori, kas nodrošina izsekojamību, būtu jāizdod saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem. Būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā grozīt šo regulu, aizstājot vai pievienojot standartus, saskaņā ar kuriem datu nesējus, unikālos operatora identifikatorus un unikālos objekta identifikatorus var izdot, ņemot vērā tehnikas un zinātnes attīstību. Tam būtu jānodrošina, ka visi ekonomikas operatori var ierakstīt un nosūtīt produkta digitālajā pasē iekļautos datus, kā arī jāgarantē unikālā identifikatora saderība ar ārējiem komponentiem, piemēram, skenēšanas ierīcēm. Turklāt datiem vajadzētu būt nosūtāmiem, izmantojot atvērtu un sadarbspējīgu datu apmaiņas tīklu un bez atkarības no viena pārdevēja.

(37)

Digitalizētai informācijai par produktu un tā aprites ciklu vai attiecīgā gadījumā tā pasi vajadzētu būt viegli pieejamai, noskenējot datu nesēju, piemēram, ūdenszīmi vai kvadrātkodu. Ja iespējams, datu nesējam būtu jāatrodas uz paša produkta, lai nodrošinātu, ka dati paliek pieejami visā to aprites ciklā. Tomēr vajadzētu būt iespējai noteikt atkāpes atkarībā no konkrēto produktu rakstura, izmēra vai izmantojuma.

(38)

Lai nodrošinātu piekļuvi produkta digitālajai pasei periodā, kas noteikts deleģētajos aktos, arī pēc maksātnespējas, likvidācijas vai darbības izbeigšanas Savienībā, ekonomikas operatoram, laižot produktu tirgū, ar neatkarīga trešās puses produkta digitālās pases pakalpojumu sniedzēja starpniecību būtu jādara pieejama produkta digitālās pases rezerves kopija.

(39)

Lai nodrošinātu rezultatīvu produkta digitālās pases ieviešanu, tās tehniskajiem parametriem, datu prasībām un darbībai būtu jāatbilst tehnisko pamatprasību kopumam, kas nodrošina pamatu produkta digitālās pases konsekventai ieviešanai visās nozarēs. Būtu jānosaka tehniskās specifikācijas, lai nodrošinātu minēto pamatprasību rezultatīvu īstenošanu, vai nu kā saskaņotus standartus, kuru atsauces ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, vai arī – rezerves variantā – kā kopīgas specifikācijas, ko Komisija pieņēmusi ar īstenošanas aktiem. Tehniskajiem parametriem būtu jānodrošina, ka produkta digitālajā pasē dati tiek glabāti drošā veidā, ievērojot privātuma noteikumus. Ir nepieciešams, ka produkta digitālā pase tiek izstrādāta atklātā dialogā ar starptautiskajiem partneriem, lai ņemtu vērā viņu viedokļus, izstrādājot tehniskās specifikācijas, un lai nodrošinātu, ka tās palīdz novērst tirdzniecības šķēršļus videi nekaitīgākiem produktiem ar garāku aprites ciklu un apritīgumu, samazināt ar ilgtspējīgiem ieguldījumiem, tirgvedību un atbilstības nodrošināšanu saistītās izmaksas un atbalstīt inovāciju. Lai varētu efektīvi īstenot tehniskās specifikācijas un prasības saistībā ar izsekojamību visā vērtības ķēdē, ir svarīgi, ka tās tiek izstrādātas, pamatojoties uz vienprātīgu pieeju un daudzveidīgu dalībnieku, to skaitā standartizācijas iestāžu, nozares asociāciju, jaunuzņēmumu, patērētāju organizāciju, ekspertu, nevalstisku organizāciju (NVO) un starptautisko partneru, arī jaunattīstības ekonomikas valstu, iesaistīšanos, iesaisti iepirkšanā un rezultatīvu sadarbību.

(40)

Būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai papildinātu šo regulu, skaidri nosakot tādu dažādu dalībnieku, piemēram, izdevēju aģentūru un pakalpojumu sniedzēju, lomu un pienākumus, kuri būs iesaistīti datu izveidē, autentificēšanā, apstrādē un uzglabāšanā, un, iespējams, svarīgu produkta digitālā pases elementu, piemēram, unikālo identifikatoru un datu nesēju, atsaukšanā. Šajā nolūkā Komisija varētu veikt ietekmes novērtējumu, lai izpētītu, vai ir lietderīgi izstrādāt produkta digitālā pases pakalpojumu sniedzēju sertifikācijas shēmu.

(41)

Lai nodrošinātu, ka produkta digitālā pase ir elastīga, dinamiska un uz tirgu balstīta, kā arī attīstās saskaņā ar uzņēmējdarbības modeļiem, tirgiem un inovāciju, tai vajadzētu balstīties decentralizētā datu sistēmā un tā būtu jāizveido un jāpārvalda ekonomikas operatoriem. Tomēr izpildes un uzraudzības nolūkos valsts kompetentajām iestādēm un Komisijai ir nepieciešama tieša piekļuve visu to unikālo identifikatoru dokumentācijai, kuri ir piesaistīti tirgū laistajiem vai ekspluatācijā nodotajiem produktiem. Minētajā nolūkā Komisijai būtu jāizveido un jāpārvalda produkta pasu digitāls reģistrs (“reģistrs”), kurā uzglabā šādu informāciju. Ja vajadzīgs, lai vēl vairāk atvieglotu izpildi, Komisijai attiecīgā gadījumā būtu jāprecizē cita produkta digitālajā pasē iekļautā informācija, kas ir jāglabā reģistrā.

(42)

Komisijai būtu jāizveido un jāuztur lietotājdraudzīgs un publiski pieejams tīmekļa portāls, kurā ieinteresētajām personām, piemēram, klientiem, ekonomikas operatoriem un citiem attiecīgiem dalībniekiem, ir piekļuve produkta pasēs iekļautajiem datiem un tiem ir iespēja meklēt un salīdzināt minētajās pasēs iekļautos datus saskaņā ar to attiecīgajām piekļuves tiesībām, kas precizētas deleģētajos aktos, ar kuriem nosaka ekodizaina prasības. Tīmekļa portālā vajadzētu būt saitēm uz datiem, ko ekonomikas operators jau glabā savā decentralizētajā produkta digitālajā pasē.

(43)

Jebkādai personas datu apstrādei saskaņā ar šo regulu ir jāatbilst piemērojamajiem personas datu aizsardzības noteikumiem. Valsts kompetento iestāžu īstenotā personas datu apstrāde dalībvalstīs ir jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (37), pievēršot īpašu vērību integrētas datu aizsardzības un datu aizsardzības pēc noklusējuma principiem. Jebkāda Komisijas īstenotā personas datu apstrāde, jo īpaši reģistrā glabāto datu apstrāde, ir jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (38). Klientu personas datus nevajadzētu glabāt produkta digitālajā pasē.

(44)

Lai sasniegtu šīs regulas mērķus, būtiska ir rezultatīva izpilde attiecībā uz Savienības tirgū laistajiem produktiem neatkarīgi no tā, vai tie ir vietējā ražojuma vai importēti. Tāpēc, kad Komisija ir izveidojusi reģistru, muitas dienestiem vajadzētu būt tiešai piekļuvei tam, izmantojot ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/2399 (39) izveidoto ES vienloga vidi muitas jomā. Muitas iestādēm būtu, kā minimums, jāpārbauda, ka unikālais produkta reģistrācijas identifikators, kam ir jābūt sniegtam vai pieejamam tām, un attiecīgie preču kodi atbilst datiem, kas saglabāti reģistrā. Tas ļautu muitas dienestiem verificēt, vai importētiem produktiem ir produkta digitālā pase. Attiecīgā gadījumā Komisijai savā īstenošanas aktā par reģistru būtu jānosaka nepieciešamie ekonomikas operatoru pienākumi atjaunināt reģistrā glabātos datus.

(45)

Produkta digitālajā pasē iekļautie dati ir paredzēti, lai muitas dienesti varētu uzlabot un atvieglot riska pārvaldību un veikt mērķtiecīgākas kontroles uz robežas. Tāpēc muitas dienestiem vajadzētu būt iespējai izgūt un izmantot produkta digitālajā pasē un saistītajā reģistrā iekļautos datus, lai veiktu savus uzdevumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, to skaitā par riska pārvaldību, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 (40).

(46)

Lai mudinātu patērētājus veikt ilgtspējīgas izvēles, marķējumam, kad to pieprasa atbilstīgi šai regulai pieņemtie deleģētie akti, būtu jāsniedz skaidra un viegli saprotama informācija, kas ļauj veikt produktu faktisku salīdzinājumu, piemēram, norādot snieguma klases. Īpaši patērētājiem fiziskais marķējums var būt papildu informācijas avots tirdzniecības vietā. Tam būtu jānodrošina patērētājiem ātrs vizuāls pamats, lai viņi varētu atšķirt produktus, pamatojoties uz to sniegumu konkrētā produkta parametrā vai produkta parametru kopumā. Attiecīgā gadījumā tam būtu jānodrošina iespēja piekļūt papildu informācijai, norādot konkrētas atsauces, piemēram, tīmekļa vietņu adreses, dinamiskos kvadrātkodus, saites uz tiešsaistes marķējumu vai jebkādus pienācīgus uz patērētājiem vērstus līdzekļus. Komisijai attiecīgajā deleģētajā aktā būtu jānosaka visiedarbīgākais veids, kā vizualizēt šādu marķējumu, tai skaitā tiešsaistes tālpārdošanas gadījumā, ņemot vērā sekas klientiem un ekonomikas operatoriem, kā arī konkrēto produktu īpašības. Komisijai vajadzētu būt iespējai arī pieprasīt, lai marķējums būtu uzdrukāts uz produkta iepakojuma.

(47)

Paralēli šai regulai energopatēriņu ietekmējošiem produktiem tiek piemērota Regula (ES) 2017/1369, ar ko nosaka energomarķējuma satvaru. Energomarķējums ir veiksmīgs instruments attiecībā uz patērētājiem atbilstošas informācijas par energopatēriņu ietekmējošiem produktiem sniegšanu. Saskaņā ar šo regulu noteiktās snieguma klases attiecīgā gadījumā būtu jāiekļauj energomarķējumā kā papildu informācija, kā paredzēts Regulas (ES) 2017/1369 16. pantā. Gadījumos, kad attiecīgo informāciju par produkta sniegumu saistībā ar produkta parametru nevar iekļaut kā papildu informāciju energomarķējumā, Komisijai attiecīgā gadījumā vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai energomarķējuma vietā saskaņā ar šo regulu tiktu izveidots marķējums, kurā var iekļaut energomarķējumā sniegto būtisko informāciju.

(48)

Patērētāji ir jāaizsargā no maldinošas informācijas, kas varētu viņiem traucēt izvēlēties ilgtspējīgākus produktus. Minētā iemesla dēļ būtu jāaizliedz laist tirgū vai nodotajiem ekspluatācijā produktus, ja uz tiem ir marķējumi vai tiem ir pievienoti marķējumi, kas var maldināt vai mulsināt klientus, atdarinot šajā regulā paredzētos marķējumus, vai ja tiem ir pievienota cita informācija, kas var maldināt vai mulsināt klientus attiecībā uz šajā regulā paredzētajiem marķējumiem. ES ekomarķējumu un citus valsts vai reģionālā līmenī oficiāli atzītus EN ISO 14024 I tipa ekomarķējumus neuzskata par maldinošiem vai mulsinošiem, ja saskaņā ar minētajām marķējuma shēmām izstrādātie kritēriji ir vismaz tikpat stingri kā ekodizaina prasības.

(49)

Lai visefektīvākajā veidā sasniegtu Eiropas zaļā kursa mērķus un vispirms pievērstos produktiem, kam ir vislielākā ietekme, Komisijai būtu jāsakārto pēc prioritātēm produkti, kas tiek reglamentēti saskaņā ar šo regulu, kā arī tiem piemērojamās prasības. Balstoties uz prioritāšu noteikšanas procesu saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK, Komisijai būtu jāpieņem darba plāns vismaz trīs gadiem, kurā noteikts saraksts ar produktu grupām, attiecībā uz kurām Komisija ir paredzējusi pieņemt deleģētos aktus, kā arī produktu aspekti, attiecībā uz kuriem tā plāno pieņemt horizontālās piemērošanas deleģētos aktus. Komisijai savu prioritāšu noteikšana būtu jābalsta uz kritēriju kopumu, kas jo sevišķi saistīts ar deleģēto aktu potenciālo ieguldījumu Savienības klimata, vides un enerģētikas mērķu sasniegšanā un to potenciālu izvēlēto produktu aspektu uzlabošanā, neradot nesamērīgas izmaksas sabiedrībai un ekonomikas operatoriem. Ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām būtu jāapspriežas arī Ekodizaina forumā, ko jāizveido Komisijai. Tā kā šī regula un Regula (ES) 2017/1369 ir savstarpēji papildinošas attiecībā uz energopatēriņu ietekmējošiem produktiem, saskaņā ar šo regulu paredzētā darba plāna grafiks būtu jāsaskaņo ar Regulas (ES) 2017/1369 15. pantā paredzēto darba plānu grafiku. Piešķirot prioritāti starpproduktiem, Komisijai būtu jāņem vērā arī ietekme uz galaproduktiem, kas izgatavoti no šādiem starpproduktiem. Ņemot vērā darba plānu nozīmi Savienības enerģētikas mērķu sasniegšanā, tajos būtu jāiekļauj tādu darbību atbilstoša daļa, kas ir saistītas ar energopatēriņu ietekmējošiem produktiem. Uz transportlīdzekļiem, kas Regulas (ES) Nr. 167/2013 2. panta 1. punktā, Regulas (ES) Nr. 168/2013 2. panta 1. punktā un Regulas (ES) 2018/858 2. panta 1. punktā, jau attiecas visaptveroši noteikumi, tostarp īpašas vides prasības, un tāpēc attiecībā uz ekodizaina prasību noteikšanu tie nebūtu jāprioritizē. Pirmajā darba plānā Komisijai par prioritāti būtu jānosaka dzelzs, tērauds, alumīnijs, tekstilizstrādājumi, jo īpaši apģērbi un apavi, mēbeles, tostarp matrači, riepas, mazgāšanas līdzekļi, krāsas, smērvielas, ķimikālijas, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju produkti un cita elektronika, kā arī energopatēriņu ietekmējoši produkti, attiecībā uz kuriem ekodizaina prasības ir jānosaka pirmo reizi vai saskaņā ar šo regulu ir jāpārskata pašreizējie pasākumi, kas pieņemti, ievērojot Direktīvu 2009/125/EK. Komisijai būtu jāsniedz pienācīgs pamatojums, ja tā nolemj grozīt minēto sarakstu.

(50)

Cementa rūpniecība, kas ir viena no energoietilpīgākajām, materiālu ziņā ietilpīgākajām un oglekļietilpīgākajām nozarēm, pašlaik rada aptuveni 7 % no globālajām emisijām un 4 % no Savienības CO2 emisijām, tāpēc tā ir svarīga nozare, kas pēc iespējas ātrāk jāsaskaņo ar Parīzes nolīgumu un Savienības mērķiem klimata jomā. Lai gan būvizstrādājumiem, tostarp cementu, paredzēts piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus (“būvizstrādājumu regula”), tie joprojām ir šīs regulas darbības jomā. Nolūkā izvairīties no tā, ka trūkst tādu produktu prasību, kas steidzami vajadzīgas, lai sasniegtu mūsu klimata un vides mērķus, ja nav adekvātu snieguma prasību un informācijas prasību attiecībā uz šādiem produktiem saskaņā ar būvizstrādājumu regulu, Komisijai būtu jāpieņem deleģētie akti, ar kuriem ekodizaina prasības cementam nosaka ne ātrāk kā no 2028. gada 31. decembra un ne vēlāk kā līdz 2030. gada 1. janvārim.

(51)

Attiecībā uz būvizstrādājumiem šajā regulā būtu jānosaka prasības galaproduktiem tikai tad, ja būvizstrādājumu regulas radītie pienākumi un tās īstenošana, visticamāk, pietiekamā mērā nesasniegtu šajā regulā izvirzītos vides ilgtspējas mērķus. Turklāt Komisijai, formulējot darba plānus, būtu jāņem vērā, ka, turpinot pašreizējo praksi, šajā regulā noteiktās ilgtspējas prasības energopatēriņu ietekmējošiem produktiem, kuri ir arī būvizstrādājumi, prevalē pār būvizstrādājumu regulu. Tā vajadzētu būt, piemēram, attiecībā uz sildītājiem, katliem, siltumsūkņiem, ūdens un telpu sildīšanas ierīcēm, ventilatoriem, atvēsināšanas un ventilācijas sistēmām un fotoelementu produktiem, izņemot ēkā integrētus fotoelementu paneļus. Būvizstrādājumu regulu papildinošā veidā, galvenokārt saistībā ar drošuma aspektiem, ņemot vērā arī citus Savienības tiesību aktus par tādiem produktiem kā gāzes iekārtas, zemsprieguma produkti un mašīnas.

(52)

Lai nodrošinātu pienācīgu apspriešanos ar visām ieinteresētajām personām, Komisijai būtu jāizveido Ekodizaina forums, kurā būtu dalībvalstu iecelti eksperti un citas ieinteresētās personas, piemēram, nozares pārstāvji, tostarp MVU un amatniecības nozares, sociālie uzņēmumi, arodbiedrības, tirgotāji, mazumtirgotāji, importētāji, patērētāju un vides organizācijas, aprites ekonomikas darbībās iesaistīti dalībnieki, Eiropas standartizācijas organizācijas, kā arī pētnieki. Ekodizaina forumā Komisijai būtu jāizveido dalībvalstu ekspertu grupa, kurai būtu jāpalīdz sagatavot jaunas ekodizaina prasības, novērtēt pašregulācijas pasākumus, apmainīties ar informāciju un paraugpraksi starp dalībvalstīm par pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot atbilstību šai regulai, piemēram, izglītības un informācijas kampaņām vai atbalsta sniegšanu MVU, kā arī noteikt prioritātes.

(53)

Lai veicinātu pašregulāciju kā derīgu alternatīvu regulatīvām pieejām, šai regulai, attīstot Direktīvu 2009/125/EK, būtu jāiekļauj iespēja nozarei iesniegt pašregulācijas pasākumus, kas paredzēti tiem produktiem kas nav iekļauti darba plānā. Pašregulācijas pasākumi būtu jāsaskaņo ar šīs regulas mērķiem. Komisijai būtu jānovērtē nozares ierosinātie pašregulācijas pasākumi, kā arī parakstītāju iesniegtā informācija un pierādījumi, ņemot vērā cita starpā Savienības starptautiskās tirdzniecības saistības un vajadzību nodrošināt konsekvenci ar Savienības tiesību aktiem. Ir arī lietderīgi paredzēt, ka, piemēram, ņemot vērā būtisku tirgus vai tehnoloģiju attīstību attiecīgajā produktu grupā, Komisija var pieprasīt pārskatītu pašregulācijas pasākuma versiju, kad vien tas tiek uzskatīts par nepieciešamu. Kad pašregulācijas pasākums ir iekļauts īstenošanas aktā, kurā ietverts to pašregulācijas pasākumu saraksts, kuri atbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, ekonomikas operatoriem ir tiesiska paļāvība, ka Komisija vispirms apsvērs šāda pasākuma saturu, pirms tā ierosinās deleģēto aktu, ar ko nosaka ekodizaina prasības attiecīgajai konkrētajai produktu grupai. Komisijai vajadzētu varēt pieņemt ekodizaina prasības, kas tiek piemērotas arī dažiem vai visiem produktiem, uz kuriem attiecas atzīts pašregulācijas pasākums, attiecībā uz tiem produkta aspektiem, uz kuriem šis pašregulācijas pasākums neattiecas. Ja Komisija uzskata, ka pašregulācijas pasākums vairs neatbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, tai būtu tas jāizņem no minētā īstenošanas akta. Tādējādi vajadzētu būt iespējai noteikt ekodizaina prasības produktu grupām, uz kurām iepriekš attiecās minētais pašregulācijas pasākums.

(54)

MVU varētu gūt ievērojamu labumu no palielināta pieprasījuma pēc ilgtspējīgiem produktiem, taču arī varētu saskarties ar izmaksām un grūtībām dažu prasību dēļ. Komisijai, gatavojot ekodizaina prasības, būtu jāņem vērā to ietekme uz MVU, jo īpaši mikrouzņēmumiem, kas darbojas attiecīgajā produktu nozarē. Dalībvalstīm un Komisijai būtu savās attiecīgajās atbildības jomās jāsniedz atbilstoša informācija, tostarp norādījumi, jānodrošina mērķorientēta un specializēta apmācība, kā arī jāsniedz īpaša palīdzība un atbalsts, arī finansiāls atbalsts, tiem MVU, kas aktīvi darbojas tādu produktu ražošanā, kuriem tiek noteiktas ekodizaina prasības. Minētās darbības ir īpaši svarīgas produktu grupām, kurās MVU klātbūtne ir būtiska. Komisijai attiecīgā gadījumā būtu jāatbalsta produkta vides pēdas aprēķināšana, nodrošinot digitālus rīkus, piemēram, aprites cikla novērtējuma aprēķināšanas rīkus, un jāatbalsta produkta digitālās pases ieviešana. Ir svarīgi, ka Komisija sniedz finansiālu atbalstu MVU pārstāvjiem, jo īpaši mikrouzņēmumu pārstāvjiem, lai tie varētu efektīvi piedalīties Ekodizaina forumā, un ka tā sniedz MVU viegli pieejamu informāciju par pieejamo finansiālo atbalstu un programmām. Dalībvalstu darbības būtu jāveic saskaņā ar piemērojamajiem valstu atbalsta noteikumiem. Izstrādājot un īstenojot minētās darbības, dalībvalstis var paļauties uz atbalstu, ko sniedz Savienības programmas un iniciatīvas MVU.

(55)

Ekonomikas operatoru veikta nerealizētu patēriņa produktu, piemēram, tekstilizstrādājumu un apavu, iznīcināšana kļūst par plašu vides problēmu visā Savienībā, jo sevišķi tāpēc, ka strauji pieaug tiešsaistes tirdzniecība. Tas nozīmē vērtīgu ekonomisko resursu zaudēšanu, jo preces tiek ražotas, pārvadātas un pēc tam iznīcinātas, tās nekad neizmantojot paredzētajam nolūkam. Tāpēc vides aizsardzības interesēs ir nepieciešams, lai ar šo regulu tiktu izveidots satvars, ar kuru novērst galvenokārt patērētājiem paredzētu nerealizētu produktu iznīcināšanu, arī tādu produktu iznīcināšanu, kuri nav piedāvāti pārdošanai vai kurus patērētāji ir atdevuši atpakaļ, pamatojoties uz savām atteikuma tiesībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/83/ES (41), vai tirgotāja noteiktā ilgākā atteikuma termiņā. Šajā regulā izklāstītajam iznīcināšanas jēdzienam būtu jāaptver pēdējās trīs darbības atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā, proti, reciklēšanu, cita veida atgūšanu un apglabāšanu. Sagatavošana atkalizmantošanai, tostarp pārjaunošanai un pārražošanai, nebūtu jāuzskata par iznīcināšanu. Iznīcināšanas novēršana samazinās šo produktu vides ietekmi, samazinot atkritumu radīšanu un novēršot stimulus pārprodukcijai. Ekonomikas operatoriem būtu jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai novērstu vajadzību iznīcināt nerealizētos patēriņa produktus. Turklāt, ņemot vērā to, ka vairākas dalībvalstis ir ieviesušas valsts tiesību aktus par nerealizēto patēriņa produktu iznīcināšanu, līdz ar to radot tirgus izkropļojumus, ir vajadzīgi saskaņoti noteikumi par nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšanu, lai nodrošinātu, ka uz izplatītājiem, mazumtirgotājiem un citiem ekonomikas operatoriem visās dalībvalstīs tiek attiecināti vienādi noteikumi un stimuli.

(56)

Lai novērstu stimulus nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšanai un iegūtu papildu datus par šādas prakses izplatību, ar šo regulu būtu jāievieš ekonomikas operatoriem, izņemot mikrouzņēmumus un mazos uzņēmumus, paredzēts pārredzamības pienākums, saskaņā ar kuru tiem vismaz savā tīmekļa vietnē, kas ir viegli piekļūstama, ir jāatklāj informācija par gadā izmesto nerealizēto patēriņa produktu skaitu un masu. Attiecīgā gadījumā tiem vajadzētu būt arī iespējai minēto informāciju iekļaut savos vadības ziņojumos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/34/ES (42). Šo pienākumu būtu jāsāk piemērot vidējiem uzņēmumiem pēc sešiem gadiem no šīs regulas stāšanās spēkā. Ekonomikas operatoram būtu jānorāda produkta veids vai kategorija, iemesli produktu izmešanai un to nogādāšanai vēlākām atkritumu pārstrādes darbībām, kā arī veiktie un plānotie pasākumi, lai novērstu nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšanu.

(57)

Nevajadzīgi lielie tekstilizstrādājumu ražošanas apjomi un īsais izmantošanas posms, no kuriem apģērbs veido lielāko patēriņa daļu Savienībā, rada būtisku ietekmi uz vidi, kā izklāstīts Komisijas 2022. gada 30. marta paziņojumā “ES Tekstilizstrādājumu ilgtspējas un apritīguma stratēģija”. Jaunražoti, bet nerealizēti tekstilizstrādājumi un jo īpaši apģērbs ir starp priekšmetiem, kas, kā tiek ziņots, tiek sistemātiski iznīcināti. Apģērbs būtu jāvērtē augstāk, jāvalkā ilgāk un jākopj vairāk, nekā tas notiek mūsdienu ātrās modes kultūrā. Raugoties no aprites ekonomikas viedokļa, šāda vērtīgu resursu izšķērdēšana ir acīmredzamā pretrunā šīs regulas mērķiem. Tāpēc ir pamatoti aizliegt nerealizēta apģērba un apģērba piederumu, kā arī apavu iznīcināšanu.

(58)

Lai ņemtu vērā cita veida nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšanas ietekmi uz vidi, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā grozīt šo regulu, šajā nerealizētu produktu iznīcināšanas aizliegumā papildus ietverot jaunus produktus to patēriņa produktu sarakstā, kuru iznīcināšana ekonomikas operatoriem ir aizliegta. Ņemot vērā plašo to produktu klāstu, kurus var potenciāli iznīcināt, tos nekad nepārdodot vai neizmantojot, ir jānosaka, ka Komisija novērtē, kādā mērā praksē notiek šādu produktu iznīcināšana, attiecīgā gadījumā ņemot vērā informāciju, kuru darījuši pieejamu ekonomikas operatori. Lai nodrošinātu, ka šis pienākums ir samērīgs, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā papildināt šo regulu, nosakot īpašas atkāpes, saskaņā ar kurām nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšana joprojām var tikt atļauta, piemēram, ņemot vērā veselības un drošuma apsvērumus. Lai uzraudzītu šāda aizlieguma iedarbīgumu un novērstu stimulus tā apiešanai, ekonomikas operatoriem būtu jāpiemēro prasība atklāt izmesto patēriņa produktu skaitu un masu, iemeslus minēto produktu izmešanai un piemērojamajās atkāpes. Visbeidzot, lai izvairītos no nevajadzīga administratīvā sloga mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, tie būtu jāatbrīvo no šajā regulā noteiktu konkrētu produktu grupu iznīcināšanas aizlieguma. Minēto aizliegumu būtu jāsāk piemērot vidējiem uzņēmumiem pēc sešiem gadiem no šīs regulas stāšanās spēkā. Tomēr, ja ir pamatoti pierādījumi, ka mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi varētu tikt izmantoti, lai apietu minēto aizliegumu, Komisijai vajadzētu būt iespējai deleģētajos aktos pieprasīt, lai nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšanas aizliegums vai pienākums atklāt informāciju tiktu piemērots minētajiem uzņēmumiem attiecībā uz konkrētiem produktiem.

(59)

Nebūtu jāliedz dalībvalstīm ieviest vai saglabāt ar nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšanu saistītus valsts pasākumus tiem produktiem, uz kuriem neattiecas šajā regulā paredzētais aizliegums, ar noteikumu, ka šādi pasākumi atbilst Savienības tiesību aktiem.

(60)

Pamatojoties uz ekonomikas operatoru atklāto informāciju un citiem pieejamiem pierādījumiem, Komisijai savā tīmekļa vietnē būtu jāpublicē apkopota informācija par nerealizētu patēriņa produktu iznīcināšanu un darba plānā būtu jānorāda produkti, attiecībā uz kuriem būtu jāapsver iznīcināšanas aizliegums. Būtu jāapsver iespēja pirmajā darba plānā iekļaut elektriskās un elektroniskās iekārtas.

(61)

Ņemot vērā ekonomikas operatoru attiecīgās funkcijas piegādes ķēdē, tiem vajadzētu būt atbildīgiem par produktu atbilstību ekodizaina prasībām, lai nodrošinātu minēto produktu brīvu apriti iekšējā tirgū un uzlabotu to ilgtspēju. Ekonomikas operatoriem, kas iesaistās piegādes un izplatīšanas ķēdē, būtu jāveic pienācīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka tie tirgū dara pieejamus tikai tādus produktus, kas atbilst šai regulai un saskaņā ar to pieņemtajiem deleģētajiem aktiem.

(62)

Tā kā ražotāji detalizēti pārzina konstrukcijas un ražošanas procesu, tiem vajadzētu būt atbildīgiem par piemērojamās atbilstības novērtēšanas procedūras veikšanu vai tās veikšanu to vārdā.

(63)

Lai aizsargātu iekšējā tirgus darbību, ir jānodrošina, ka produkti no trešām valstīm, kas nokļūst Savienības tirgū, atbilst šai regulai un saskaņā ar to pieņemtajiem deleģētajiem aktiem neatkarīgi no tā, vai tie ir importēti kā produkti, komponenti vai starpprodukti. Jo sevišķi ir nepieciešams nodrošināt, ka ražotāji attiecībā uz šiem produktiem ir veikuši pienācīgas atbilstības novērtēšanas procedūras. Importētājiem būtu jānodrošina, ka produkti, ko tie laiž tirgū, atbilst minētajām prasībām un ka CE zīme un ražotāju sagatavotā dokumentācija ir pieejama valsts kompetento iestāžu veiktai inspicēšanai. Importētājiem attiecīgā gadījumā būtu nodrošina, ka minētajiem produktiem ir pieejama produkta digitālā pase.

(64)

Importētājiem, laižot produktu tirgū, uz produkta būtu jānorāda savs nosaukums, reģistrētais tirdzniecības nosaukums vai reģistrētā preču zīme, kā arī sava pasta adrese un elektroniskie saziņas līdzekļi, kurus var izmantot saziņai ar tiem. Būtu jāparedz atkāpes gadījumos, kad produkta izmēra dēļ šādas norādes nav iespējamas vai importētājiem būtu jāatver iepakojums, lai uz produkta novietotu nosaukumu un adresi, vai gadījumos, kad produkta izmērs ir pārāk mazs, lai uz tā izvietotu šādu informāciju.

(65)

Tā kā izplatītāji padara produktus pieejamus tirgū pēc tam, kad ražotājs vai importētājs minētos produktus ir laidis tirgū, tiem saistībā ar piemērojamajām ekodizaina prasībām būtu jārīkojas ar pienācīgu rūpību. Izplatītājiem arī būtu jānodrošina, ka to darbības ar produktiem neietekmē nelabvēlīgi minēto produktu atbilstību šai regulai vai saskaņā ar to pieņemtajiem deleģētajiem aktiem.

(66)

Tā kā izplatītāji un importētāji ir tuvu tirdzniecības vietai un tiem ir svarīga loma produktu atbilstības nodrošināšanā, tiem vajadzētu būt iesaistītiem tirgus uzraudzības uzdevumos, ko veic valsts kompetentās iestādes, un tiem vajadzētu būt gataviem aktīvi piedalīties, sniedzot šīm iestādēm visu nepieciešamo informāciju saistībā ar konkrēto produktu.

(67)

Tā kā tirgotāji piedāvā produktus pārdošanai, nomāšanai vai pirkšanai uz nomaksu vai arī demonstrē produktus klientiem vai uzstādītājiem, minētajiem tirgotājiem ir jānodrošina, ka to klienti, tostarp potenciālie klienti, var faktiski piekļūt saskaņā ar šo regulu pieprasītajai informācijai, arī tālpārdošanas gadījumā. Jo īpaši šajā regulā būtu jāpieprasa tirgotājiem saskaņā ar piemērojamajām prasībām nodrošināt, ka to klientiem, tostarp potenciālajiem klientiem, ir pieejama produkta digitālā pase un ka marķējums ir skaidri redzams. Tirgotājiem būtu jāievēro minētais pienākums katru reizi, kad produkts tiek piedāvāts pārdošanai, nomāšanai vai pirkšanai uz nomaksu.

(68)

Lai atvieglotu ilgtspējīgāku produktu izvēli, marķējums, ja nepieciešams, būtu jāvizualizē viegli pamanāmā un atpazīstamā veidā. Tam jābūt atpazīstamam kā konkrētajam produktam piederošam marķējumam, un nav nepieciešams, ka klientiem, tostarp potenciālajiem klientiem, jālasa zīmola nosaukums un modeļa numurs uz marķējuma. Marķējumam būtu jāpiesaista klientu uzmanība, pārlūkojot demonstrētos produktus. Lai nodrošinātu, ka, apsverot pirkumu, marķējums ir pieejams klientiem, gan tirgotājam, gan atbildīgajam ekonomikas operatoram, reklamējot produktu, būtu marķējums jāparāda, arī tālpārdošanas gadījumos, tostarp tiešsaistē.

(69)

Importētāji vai izplatītāji, kas vai nu laiž tirgū produktu, uz kuru attiecas atbilstīgi šai regulai pieņemts deleģētais akts, ar savu nosaukumu vai preču zīmi, vai pārveido šādu produktu pirms tā nodošanas ekspluatācijā tādā veidā, ka var tikt ietekmēta atbilstība šai regulai vai attiecīgajam deleģētajam aktam, būtu jāuzskata par ražotāju, un tiem būtu jāuzņemas ražotāja pienākumi.

(70)

Tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem ir būtiska loma piegādes ķēdē, jo tās ļauj ekonomikas operatoriem sasniegt lielu skaitu klientu. Ņemot vērā to svarīgo lomu kā starpniekiem starp ekonomikas operatoriem un klientiem produktu tirdzniecībā, tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāuzņemas atbildība par tādu produktu pārdošanu, kas neatbilst ekodizaina prasībām, un jāsadarbojas ar tirgus uzraudzības iestādēm. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (43) nodrošina vispārēju e-komercijas regulējumu un nosaka konkrētus pienākumus tiešsaistes platformām. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/2065 (44) tiek reglamentēta tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju atbildība un pārskatatbildība attiecībā uz nelikumīgu saturu, arī produktiem, kas neatbilst ekodizaina prasībām. Pamatojoties uz minēto vispārējo regulējumu, būtu jāievieš īpašas prasības, lai iedarbīgi risinātu neatbilstīgu produktu pārdošanu tiešsaistē.

(71)

Ir būtiski, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji cieši sadarbotos ar tirgus uzraudzības iestādēm. Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/1020 (45) 7. panta 2. punktu ir noteikts pienākums sadarboties ar tirgus uzraudzības iestādēm saistībā ar produktiem, uz kuriem attiecas minētā regula, to skaitā produktiem, kuriem saskaņā ar šo regulu ir noteiktas ekodizaina prasības. Minētajā nolūkā būtu jāpiemēro vispārīgie pienākumi, kas noteikti Regulas (ES) 2022/2065 IV nodaļā, jo īpaši Regulas (ES) 2022/2065 31. pantā noteiktais tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāju pienākums, kas saistīts ar integrētu atbilstību. Regulas (ES) 2022/2065 31. panta 3. punkta nolūkos tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu cita starpā jāizmanto informācija, kas pieejama Regulā (ES) 2019/1020 minētās informācijas un saziņas sistēmas publiskajā lietotāja saskarnē. Tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu arī jāsadarbojas ar tirgus uzraudzības iestādēm, lai cīnītos pret nelikumīgu saturu, kas saistīts ar neatbilstīgiem produktiem. Darbībām saistībā ar šo sadarbību būtu jāietver regulāras un strukturētas informācijas apmaiņas izveide attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāju veiktajām darbībām, tostarp produktu piedāvājumu izņemšanu. Tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu arī jānodrošina piekļuve savām saskarnēm, lai palīdzētu tirgus uzraudzības iestādēm identificēt neatbilstīgus ražojumus, ko pārdod tiešsaistē. Turklāt ir iespējams, ka tirgus uzraudzības iestādēm varētu būt nepieciešams arī iegūt datus no tiešsaistes tirdzniecības vietām.

(72)

Regulas (ES) 2019/1020 14. pantā tirgus uzraudzības iestādēm ir paredzētas pilnvaras gadījumos, kad nav pieejami citi efektīvi līdzekļi nopietna riska novēršanai, pieprasīt izņemt no tiešsaistes saskarnes saturu, kas attiecas uz neatbilstīgiem produktiem. Pilnvaras, kas tirgus uzraudzības iestādēm uzticētas ar Regulu (ES) 2019/1020, būtu jāpiemēro arī šīs regulas kontekstā. Tomēr, lai nodrošinātu iedarbīgu tirgus uzraudzību saskaņā ar šo regulu un izvairītos no tā, ka Savienības tirgū atrodas neatbilstīgi produkti, minētās pilnvaras būtu jāpiemēro visos nepieciešamajos un samērīgajos gadījumos, to skaitā attiecībā uz produktiem, kas rada risku, kurš ir mazāks par nopietnu. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Regulas (ES) 2022/2065 9. pantu.

(73)

Produkta izsekojamības nodrošināšana visā piegādes ķēdē atvieglo tirgus uzraudzības iestāžu uzdevumu izsekot ekonomikas operatorus, kuri ir laiduši tirgū vai tirgū darījuši pieejamus neatbilstīgus produktus. Tāpēc no ekonomikas operatoriem būtu jāprasa, lai tie noteiktu laiku glabātu informāciju par saviem darījumiem.

(74)

Lai paātrinātu un atvieglotu tirgū laisto produktu atbilstības verifikāciju, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā papildināt šo regulu, attiecīgā gadījumā pieprasot ekonomikas operatoriem darīt digitāli pieejamas noteiktas tehniskās dokumentācijas daļas gan kompetentajām valsts iestādēm, gan Komisijai. Tas ļautu valsts kompetentajām iestādēm piekļūt šādai informācijai bez pieprasījuma, tajā pašā laikā turpinot nodrošināt tirdzniecības noslēpumu un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. Starp iespējamajiem līdzekļiem, kā šādu informāciju padarīt digitāli pieejamu, parasti būtu jāiekļauj produkta digitālā pase, vai arī šī informācija jāiekļauj produktu datubāzes atbilstības daļā, uz kuru ir atsauce Regulā (ES) 2017/1369, vai arī ekonomikas operatora tīmekļa vietnē. Šādam pienākumam nebūtu jāatņem valsts kompetentajām iestādēm tiesības pēc pieprasījuma piekļūt citām tehniskās dokumentācijas daļām.

(75)

Lai varētu labāk novērtēt attiecīgo produktu izplatību tirgū, labāk sniegtu informāciju pētījumiem, kas tiek izmantoti ekodizaina prasību un darba plānu izstrādē un atjaunināšanā, kā arī lai palīdzētu noteikt konkrētu produktu grupu tirgus daļu nolūkā paātrināt ekodizaina prasību noformulēšanu vai pārskatīšanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā papildināt šo regulu, pieprasot vākt atbilstošus un uzticamus datus par produktu pārdošanu, ļaujot šādus datus vākt Komisijai vai Komisijas vārdā tieši no ražotājiem vai mazumtirgotājiem. Pieņemot noteikumus par uzraudzību un ziņošanu, Komisijai būtu jāņem vērā vajadzība maksimāli palielināt pieejamos datus par izplatību tirgū, kā arī vajadzība samazināt administratīvo slogu ekonomikas operatoriem, jo īpaši MVU.

(76)

Lai uzlabotu turpmākās ekodizaina prasības un tiešo lietotāju uzticību attiecībā uz noviržu noteikšanu un koriģēšanu starp enerģiju funkcionēšanas laikā un citiem snieguma parametriem, tos mērot testa apstākļos un faktiskajā darbībā, Komisijai vajadzētu būt piekļuvei nepersondatiem par produktu faktisko enerģijas patēriņu funkcionēšanas laikā un attiecīgā gadījumā citiem snieguma parametriem. Minētajā nolūkā būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu nolūkā papildināt šo regulu, pieprasot, ka atsevišķi produkti, līdzīgi kā ceļu transportlīdzekļi, reģistrē savu enerģijas patēriņu funkcionēšanas laikā un citus attiecīgos snieguma parametrus un saistītos datus vizualizē tiešajiem lietotājam. Attiecībā uz produktiem, kas savienoti ar internetu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētos aktus nolūkā papildināt šo regulu, pieprasot ekonomikas operatoriem attālināti vākt nepersondatus un paziņot minētos datus Komisijai, jo tas ir svarīgi, lai noteiktu produktu sniegumu un informētu sabiedrību. Attiecībā uz produktiem, kuru lietošanas sniegums ir ievērojami atkarīgs arī no klimatiskajiem vai ģeogrāfiskajiem apstākļiem, būtu jāvāc un jāpaziņo arī vispārīga informācija par klimatiskajiem vai ģeogrāfiskajiem apstākļiem tādā veidā, kas neļauj noteikt individuālo ierīču konkrēto atrašanās vietu. Tiešajiem lietotājiem būtu skaidri jāpiekrīt tādas informācijas vākšanai, kuru viņi uzskata par lietderīgu kopīgot. Nevajadzētu atļaut vākt informāciju par ierīču darbību gadījumos, kad indivīds var pamatoti sagaidīt, ka nenotiek ne novērošana, ne reģistrēšana, ne informācijas vākšana, vai kad šāda informācija nodrošinātu indivīdu identificēšanu vai ļautu izdarīt secinājumus par viņu uzvedību.

(77)

Lai palīdzētu verificēt atbilstību ekodizaina prasībām, tostarp lai atvieglotu atbilstības novērtēšanu un tirgus uzraudzību, Komisija būtu jāpilnvaro pienācīgi pamatotos gadījumos pieprasīt, lai piegādes ķēdes dalībnieki bez maksas sniegtu informāciju par to, ko tie piegādā, piemēram, kāds ir izmantoto materiālu daudzums un veids vai ķīmiskais sastāvs vai izmantotais ražošanas process, vai informāciju par to pakalpojumu sniegšanas nosacījumiem. Vajadzētu būt arī iespējai ļaut ražotājiem piekļūt dokumentiem, kas iever šādu informāciju, vai piegādes ķēdes dalībnieku faktiskajām iekārtām, lai tie varētu tieši piekļūt vajadzīgajai informācijai, ja piegādes ķēdes dalībnieki prasīto informāciju nesniedz saprātīgā termiņā. Komisija būtu arī jāpilnvaro atļaut paziņotajām struktūrām un valsts iestādēm pārbaudīt ar piegādes ķēdes dalībnieku darbībām saistītās informācijas precizitāti.

(78)

Lai nodrošinātu iedarbīgu un saskaņotu atbilstoši šai regulai noteikto ekodizaina prasību piemērošanu, tostarp saistībā ar tādiem aspektiem kā enerģijas patēriņš vai energoefektivitāte, ilgizturība un uzticamība, kā arī reciklētā materiāla saturs, atbilstība šīm prasībām būtu jāmēra, izmantojot uzticamas, precīzas un reproducējamas metodes, kuras ņem vērā vismodernākās vispāratzītās metodes. Deleģētajos aktos, ar kuriem nosaka ekodizaina prasības produktiem, parasti būtu jāiekļauj specifikācijas testi, mērījumi vai aprēķini, kas vajadzīgi, lai noteiktu vai verificētu atbilstību. Turklāt būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā papildināt šo regulu, pieprasot izmantot digitālus rīkus, kas atspoguļo piemērojamās aprēķina prasības, lai nodrošinātu to saskaņotu piemērošanu.

(79)

Lai nodrošinātu, ka ekodizaina prasības sasniedz plānoto ietekmi, šajā regulā būtu jānosaka visaptveroši un plaši noteikumi, kas piemērojami visiem produktiem, uz kuriem attiecas ekodizaina prasības un aizliedz šādu prasību apiešanu. Tāpēc būtu jāaizliedz jebkāda prakse, kuras rezultātā tiek nepamatoti mainīts produkta sniegums atbilstības testēšanas laikā vai neilgi pēc produkta nodošanas ekspluatācijā, radot deklarētu sniegumu, kas nepareizi atspoguļo produkta faktisko sniegumu funkcionēšanas laikā.

(80)

Attiecīgā gadījumā deleģētajos aktos, ar ko nosaka ekodizaina prasības, var atsaukties uz standartu izmantošanu, lai noteiktu vai verificētu atbilstību. Lai nodrošinātu, ka nav nekādu šķēršļu tirdzniecībai iekšējā tirgū, šādi standarti būtu jāsaskaņo Savienības līmenī. Kad atsauce uz šādiem standartiem ir pieņemta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 (46) un publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, šādiem standartiem atbilstošie produkti būtu jāuzskata par atbilstīgiem ekodizaina prasībām, kas pieņemtas saskaņā ar šo regulu, ciktāl uz tiem attiecas attiecīgie saskaņotie standarti. Līdzīgi metodes testiem, mērījumiem vai aprēķiniem, kuras atbilst saskaņotajiem standartiem, būtu jāuzskata par atbilstošām prasībām testu, mērījumu un aprēķina metodēm, kas noteiktas attiecīgajos deleģētajos aktos, kuri nosaka ekodizaina prasības, ciktāl uz tām attiecas attiecīgie saskaņotie standarti.

(81)

Pašreizējais Savienības standartizācijas regulējums, kura pamatā ir gan jaunās pieejas principi, kas noteikti Padomes 1985. gada 7. maija Rezolūcijā par jaunu pieeju tehniskajai saskaņošanai un standartiem (47), gan Regula (ES) Nr. 1025/2012, pēc noklusējuma veido satvaru tādu standartu izstrādei, kuri nodrošina pieņēmumu par atbilstību šajā regulā noteiktajām attiecīgajām prasībām. Ja nav attiecīgo atsauču uz saskaņotiem standartiem, Komisijai vajadzētu varēt pieņemt īstenošanas aktus, nosakot kopīgas specifikācijas kā ārkārtas rezerves risinājumu, lai veicinātu to, ka ražotājs ievēro ekodizaina prasības, piemēram, ja standartizācijas process ir bloķēts, jo ieinteresēto personu starpā nav vienprātības, vai ja pastāv kavējumi saskaņota standarta noteikšanā un noteikto termiņu nevar ievērot. Šāda kavēšanās, piemēram, var notikt, ja neizdodas sasniegt vajadzīgo kvalitāti. Turklāt šāda risinājuma izmantošanai vajadzētu būt iespējamai, ja Komisija ir ierobežojusi vai atsaukusi atsauces uz attiecīgajiem saskaņotajiem standartiem saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012. Atbilstībai kopīgām specifikācijām arī būtu jārada atbilstības pieņēmums. Lai nodrošinātu efektivitāti, Komisijai būtu jāiesaista attiecīgās ieinteresētās personas tādu kopīgu specifikāciju izstrādes procesā, kas aptver saskaņā ar šo regulu pieņemtās ekodizaina prasības.

(82)

Lai ekonomikas operatori varētu pierādīt un kompetentās iestādes varētu verificēt, ka produkti, kas darīti pieejami tirgū, atbilst ekodizaina prasībām, kas pieņemtas atbilstīgi šai regulai, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā papildināt šo regulu, nosakot atbilstības novērtēšanas procedūras, kas ir pienācīgas un samērīgas ar attiecīgā produkta raksturu un reglamentētajiem produkta parametriem. Lai nodrošinātu konsekvenci ar citiem Savienības tiesību aktiem, atbilstības novērtēšanas procedūras būtu jāizvēlas no procedūrām iekšējā ražošanas kontroles modulī, kas iekļauts šajā regulā, un moduļiem, kas iekļauti Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 768/2008/EK (48), sākot no vismazāk stingrajiem līdz visstingrākajiem. Lai nodrošinātu arī to, ka piemērojamais modulis ir pienācīgs un samērīgs ar konkrētā produkta raksturu un reglamentētajiem produkta parametriem, Komisijai vajadzības gadījumā būtu attiecīgi jāpielāgo izvēlētais modulis.

(83)

Ražotājiem būtu jāsagatavo ES atbilstības deklarācija ar mērķi sniegt informāciju par produktu atbilstību šai regulai. Ražotājiem varētu tikt pieprasīts sagatavot ES atbilstības deklarāciju arī saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem. Lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi informācijai tirgus uzraudzības nolūkā, būtu jāsagatavo vienota ES atbilstības deklarācija attiecībā uz visiem Savienības tiesību aktiem. Lai samazinātu administratīvo slogu ekonomikas operatoriem, vajadzētu būt iespējai, ka vienotā ES atbilstības deklarācija ir dokumentācija, kurā iekļautas attiecīgās individuālās atbilstības deklarācijas.

(84)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 765/2008 (49) ir noteikti atbilstības novērtēšanas struktūru akreditācijas noteikumi un vispārīgie principi attiecībā uz CE zīmi, kā arī attiecībā uz CE zīmes un tās saistību ar citiem marķējumiem reglamentēšanu. Minētajai regulai vajadzētu būt piemērojamai produktiem, uz kuriem attiecas šī regula, lai nodrošinātu, ka produkti, uz kuriem attiecas brīva preču aprite Savienībā, atbilst prasībām, kuras nodrošina augstu aizsardzības līmeni tādām sabiedrības interesēm kā cilvēka veselība, drošums un vide. Ja produktam ir pieņemtas ekodizaina prasības, CE zīmei būtu jānorāda, ka produkts atbilst šai regulai un saskaņā ar to pieņemtajām ekodizaina prasībām, ciktāl tās attiecas uz produktu. Ņemot vērā, ka šī regula paredz ekodizaina prasību noteikšanu plašam produktu klāstam, deleģētajiem aktiem, kas nosaka minētās prasības, būtu jānosaka noteikumus par atbilstības marķējumu attiecībā uz ekodizaina prasībām, lai nodrošinātu konsekvenci ar aptvertajiem produktiem piemērojamajām Savienības tiesību aktu prasībām, novērstu pārpratumu ar citiem marķējumiem rašanos un samazinātu administratīvo slogu ekonomikas operatoriem.

(85)

Dažiem atbilstības novērtēšanas moduļiem, kas noteikti Lēmumā Nr. 768/2008/EK, ir nepieciešama atbilstības novērtēšanas struktūru iesaistīšanās. Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, dalībvalstu iestādēm būtu jāpaziņo Komisijai šīs struktūras.

(86)

Lai nodrošinātu atbilstības novērtēšanas kvalitātes konsekventu līmeni, ir jānosaka prasības paziņojošajām iestādēm, kuras ir iesaistītas paziņoto struktūru novērtēšanā, paziņošanā un uzraudzībā. Konkrētāk, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka paziņojošā iestāde savā darbā ir objektīva un taisnīga. Turklāt paziņojošajām iestādēm būtu jāpieprasa aizsargāt iegūtās informācijas konfidencialitāti, tomēr tām būtu jāspēj apmainīties ar informāciju par paziņotajām struktūrām ar valsts iestādēm, citu dalībvalstu paziņojošajām iestādēm un Komisiju, lai nodrošinātu atbilstības novērtēšanas konsekvenci. Lai efektīvi noteiktu un uzraudzītu pieteikuma iesniedzēju struktūru kompetenci un neatkarību, paziņojošajām iestādēm būtu jānovērtē tikai konkrēta juridiskā struktūra, kas iesniedz paziņošanas pieteikumu, neņemot vērā mātesuzņēmumu vai māsasuzņēmumu pilnvaras. Tā paša iemesla dēļ paziņojošajām iestādēm būtu jānovērtē pieteikuma iesniedzējas struktūras saistībā ar visām attiecīgajām prasībām un atbilstības novērtēšanas uzdevumiem, paļaujoties uz saskaņotiem standartiem to prasību un uzdevumu jomā, uz kuriem attiecas minētie standarti.

(87)

Ņemot vērā paziņojošo iestāžu centrālo lomu atbilstības novērtēšanas uzticamības nodrošināšanā saistībā ar ekodizaina prasībām, ir ļoti svarīgi, lai to rīcībā būtu pietiekams skaits kompetentu darbinieku un pietiekams finansējums savu uzdevumu pienācīgai izpildei.

(88)

Ir svarīgi, lai visas paziņotās struktūras savas funkcijas veiktu vienādā līmenī un vienlīdzīgas konkurences un autonomijas apstākļos. Tāpēc būtu jānosaka prasības atbilstības novērtēšanas struktūrām, kuras vēlas iegūt paziņotās struktūras statusu, lai nodrošinātu atbilstības novērtēšanas darbības. Minētās prasības būtu jāturpina piemērot, lai nodrošinātu, ka paziņotā struktūra saglabā kompetenci. Lai nodrošinātu paziņotās struktūras autonomiju, būtu jāpieprasa tai un tās nodarbinātajiem darbiniekiem saglabāt neatkarību no ekonomikas operatoriem to produktu vērtības ķēdē, saistībā ar kuriem tā ir tikusi paziņota, kā arī no citiem uzņēmumiem, to skaitā uzņēmumu asociācijām, mātesuzņēmumiem, māsasuzņēmumiem, meitasuzņēmumiem un apakšuzņēmējiem.

(89)

Ja atbilstības novērtēšanas struktūra pierāda atbilstību saskaņotajos standartos noteiktajiem kritērijiem, būtu jāpieņem, ka tā atbilst attiecīgajām prasībām, kuras noteiktas šajā regulā.

(90)

Atbilstības novērtēšanas struktūras bieži slēdz apakšlīgumus par to savu darbību daļām, kas saistītas ar atbilstības novērtēšanu, vai arī izmanto meitasuzņēmumu. Lai nodrošinātu, ka Savienības tirgū laistie produkti atbilst ekodizaina prasībām, atbilstības novērtēšanas apakšuzņēmējiem un meitasuzņēmumiem būtu jāatbilst tādām pašām prasībām kā paziņotajām struktūrām atbilstības novērtēšanas uzdevumu izpildē saskaņā ar šo regulu. Lai to panāktu, attiecīgajām paziņotajām struktūrām būtu jāizveido procedūras savu apakšuzņēmēju vai meitasuzņēmumu kompetences, darbību un snieguma pastāvīgai uzraudzībai, piemēram, izmantojot kvalifikāciju matricu.

(91)

Lai paziņojošās iestādes varētu iedarbīgi noteikt un uzraudzīt pieteikuma iesniedzēju struktūru kompetenci un neatkarību, paziņotajām struktūrām vajadzētu būt un palikt autonomām. Tāpēc noteiktas darbības un lēmumu pieņemšanas procesus gan attiecībā uz produktu atbilstības novērtēšanu, gan citām paziņotās struktūras iekšējām darbībām būtu jāveic tikai pašai individuālajai paziņotajai struktūrai.

(92)

Lai atvieglotu pieteikuma iesniedzēju struktūru kompetences un neatkarības noteikšanas un uzraudzības procesu, pieteikuma iesniedzējām struktūrām būtu jāiesniedz apraksts par to, kā to attiecīgie darbinieki un minēto darbinieku statuss un uzdevumi atbilst atbilstības novērtēšanas uzdevumiem, saistībā ar kuriem minētās struktūras plāno tikt paziņotas, piemēram, kvalifikācijas matricas veidā, ļaujot paziņojošajai iestādei rezultatīvāk novērtēt personāla atbilstību un paziņoto struktūru nepārtrauktu autonomiju. Paziņotajām struktūrām būtu jānodrošina to darbinieku rotācija, kuri veic dažādus atbilstības novērtēšanas uzdevumus.

(93)

Paziņoto struktūru piedāvātie pakalpojumi dalībvalstī var attiekties uz produktiem, kas darīti pieejami tirgū visā Savienībā, tāpēc ir pienācīgi dot citām dalībvalstīm un Komisijai iespēju celt iebildumus par paziņoto struktūru.

(94)

Lai atvieglotu un paātrinātu atbilstības novērtēšanas procedūru un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret ekonomikas operatoriem, ir ļoti būtiski, lai paziņotās struktūras atbilstības novērtēšanas procedūras piemērotu konsekventi un neradot nevajadzīgu slogu ekonomikas operatoriem.

(95)

Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par to, vai produktam var piešķirt atbilstības sertifikātu, ekonomikas operatoram, kas vēlas šo produktu laist tirgū, būtu jāļauj attiecīgo dokumentāciju papildināt tikai vienu reizi. Šis ierobežojums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka paziņotās struktūras līdz atbilstības sasniegšanai nevar palīdzēt ražotājiem veikt izmaiņas, jo tas nozīmētu, ka sniegtais pakalpojums atgādina konsultāciju pakalpojumu, un praksē tas varētu mazināt paziņoto struktūru uzdevumu sabiedrības interešu raksturu. Attiecīgā gadījumā paziņotajām struktūrām arī vajadzētu būt iespējai ierobežot, apturēt vai atsaukt visus sertifikātus vai apstiprinājuma lēmumus.

(96)

Lai atvieglotu paziņoto struktūru, ražotāju vai produktu neatbilstības gadījumu noteikšanu un atrisināšanu, paziņotajām struktūrām būtu proaktīvi jānosūta to rīcībā esošā attiecīgā informācija paziņojošajām iestādēm vai tirgus uzraudzības iestādēm.

(97)

Ir ļoti būtiski nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu starp paziņotajām struktūrām un tirgus uzraudzības iestādēm, to skaitā no citām dalībvalstīm. Šajā nolūkā paziņojošajām iestādēm un paziņotajām struktūrām būtu jānodrošina pēcpasākumi informācijas pieprasījumiem no tirgus uzraudzības iestādēm.

(98)

Komisijai būtu jāgādā par pienācīgu koordināciju un sadarbību starp paziņotajām struktūrām. Lai nodrošinātu ekodizaina prasību saskaņotu piemērošanu, paziņotajām struktūrām būtu jāapspriež un jākoordinē iespējamās atšķirības. Šajā procesā tām būtu jāņem vērā attiecīgie norādījumi un ieteikumi, ko sniegušas Eiropas standartizācijas iestāžu kompetentās tehniskās komitejas.

(99)

Lai stimulētu patērētājus veikt ilgtspējīgas izvēles, jo sevišķi, kad ilgtspējīgākie produkti nav pietiekami pieejami cenas ziņā, varētu tikt paredzēti tādi mehānismi kā ekovaučeri un vides nodokļu uzlikšana. Ja dalībvalstis nolemj izmantot stimulus, lai paustu atzinību par produktiem ar vislabāko sniegumu, tām tas būtu jādara, mērķēti paredzot šos stimulus divām visaugstākajām snieguma klasēm, kas noteiktas deleģētajos aktos, kuri pieņemti ievērojot šo regulu, un ne vienmēr kumulatīvi, ja snieguma klases ir noteiktas saistībā ar vairāk nekā vienu parametru. Energopatēriņu ietekmējošiem produktiem, uz kuriem attiecas Regula (ES) 2017/1369, vai riepām, uz kurām attiecas marķēšanas prasības attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem parametriem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/740 (50), būtu jāpiemēro šajos divos instrumentos noteiktie kritēriji, nevis šajā regulā noteiktie kritēriji. Tomēr dalībvalstīm nevajadzētu būt iespējai aizliegt laist tirgū produktu, pamatojoties uz tā snieguma klasi. Dalībvalstu stimulu ieviešanai nebūtu jāskar Savienības valsts atbalsta noteikumu piemērošana.

(100)

Publiskais iepirkums veido 14 % no Savienības IKP. Lai palīdzētu sasniegt mērķi panākt klimatneitralitāti, uzlabot energoefektivitāti un resursefektivitāti, kā arī pārkārtoties uz aprites ekonomiku, kas aizsargā sabiedrības veselību un biodaudzveidību, nodrošinot, ka ir pietiekams pieprasījums pēc vides ziņā ilgtspējīgākiem produktiem, līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem savs iepirkums attiecīgā gadījumā būtu jāsaskaņo ar konkrētām zaļā publiskā iepirkuma prasībām. Salīdzinājumā ar brīvprātīgu pieeju zaļā publiskā iepirkuma obligātās prasības nodrošinās, ka tiek maksimāli palielināta publisko izdevumu ietekme, lai veicinātu pieprasījumu pēc produktiem ar labāku sniegumu. Ir svarīgi, lai dalībvalstis sniegtu palīdzību valsts līgumslēdzējām iestādēm par zaļo publisko iepirkumu atbildīgo darbinieku pārkvalifikācijas un prasmju pilnveides jomā. Minētajām zaļā publiskā iepirkuma prasībām vajadzētu būt minimālajām prasībām, kas nozīmē, ka līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem vajadzētu būt iespējai noteikt papildu un stingrākas prasības. Minētajām prasībām vajadzētu būt pārredzamām, objektīvām un nediskriminējošām. Līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem publiskā iepirkuma procedūra būtu jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2014/24/ES (51) un 2014/25/ES (52) un piemērojamiem nozaru tiesību aktiem, kā arī Savienības starptautiskajām saistībām, tostarp Nolīgumu par publisko iepirkumu un citiem starptautiskiem nolīgumiem, kas Savienībai ir saistoši. Minētās prasības neskar iespēju līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem paļauties uz izņēmumiem vai atkāpēm attiecībā uz publiskajiem līgumiem, kas noteikti Savienības tiesību aktos, jo īpaši Direktīvā 2014/24/ES un 2014/25/ES. Prasības, kas noteiktas konkrētām produktu grupām, būtu jāievēro ne tikai tad, ja šos produktus tieši iepērk publiskos piegādes līgumos, bet arī publiskajos būvdarbu vai publiskajos pakalpojumu līgumos, ja šie produkti tiks izmantoti darbībām, kas veido minēto līgumu priekšmetu. Minētās prasības būtu jānosaka attiecībā uz produkta aspektiem, kas aplūkoti deleģētajā aktā, ar kuru reglamentē attiecīgos produktus. Papildinot minētās prasības, Komisija varētu noteikt minimālās obligātās tehniskās specifikācijas, pieprasot, lai produkti atbilstu labākajiem iespējamajiem snieguma līmeņiem, kā noteikts attiecīgajos deleģētajos aktos, arī, ja iespējams, divām augstākajām snieguma klasēm vai indeksiem. Tā rezultātā, piemēram, līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem būtu obligāti jāpieprasa, lai pretendentu produkti atbilstu konkrētām oglekļa pēdas prasībām. Saskaņā ar publiskā iepirkuma regulējumu minētajām minimālajām obligātajām tehniskajām specifikācijām nevajadzētu mākslīgi ierobežot konkurenci un būtu jāizvairās dot priekšroku konkrētam ekonomikas dalībniekam. Komisija varētu arī noteikt minimālos obligātos piešķiršanas kritērijus, tostarp šiem kritērijiem piešķirt īpašu svērumu no 15 % līdz 30 %, lai nodrošinātu, ka tie var būtiski ietekmēt produktu izvēli par labu tiem, kas ir vides ziņā visilgtspējīgākie. Tā rezultātā, piemēram, līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem būtu obligāti jānodrošina, ka attiecīgo produktu reciklētā satura minimālais svērums ir 20–30 %. Līdz ar to līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem konkrētajā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā būtu iespēja reciklētam saturam piešķirt svērumu, kas pārsniedz 30 %, bet nav mazāks par 20 %. Ja pastāv neskaidrības par produktu ar vislabāko sniegumu pieejamību vai izmaksām Savienības tirgū, priekšroka būtu jādod līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijiem, nevis tehniskajām specifikācijām. Komisija varētu arī noteikt līguma izpildes nosacījumus un mērķus, saskaņā ar kuriem, piemēram, līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem būtu jāpiešķir vismaz 50 % no to ikgadējā konkrētu produktu iepirkuma tiem, kuriem ir vairāk nekā 70 % reciklējama materiāla. Tā rezultātā dalībvalstis joprojām varētu noteikt augstākus mērķrādītājus minēto produktu iepirkumam. Izstrādājot īstenošanas aktus un jo īpaši apsverot līgumslēdzēju iestāžu un līgumslēdzēju ekonomiskās iespējas, Komisijai būtu jāņem vērā labākie iespējamie tirgū pieejamie vides produkti un risinājumi, prasību ietekme uz konkurenci un tas, ka dažādām līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem dažādās dalībvalstīs varētu būt atšķirīgas budžeta iespējas vai citi ierobežojumi, piemēram, klimatiskie apstākļi vai tīkla infrastruktūra.

(101)

Nevajadzētu liegt dalībvalstīm ieviest vai paturēt spēkā valsts pasākumus saistībā ar zaļo publisko iepirkumu attiecībā uz produktu grupām, kurām vēl nav noteiktas publiskā iepirkuma prasības saskaņā ar šo regulu, vai ieviest stingrākas valsts prasības attiecībā uz produktiem, uz kuriem attiecas īstenošanas akti, ar ko nosaka zaļā publiskā iepirkuma prasības, ar noteikumu, ka šādi pasākumi un prasības atbilst Savienības tiesību aktiem.

(102)

Ekodizaina prasību rezultatīva izpilde ir ļoti būtiska, lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci Savienības tirgū un nodrošinātu, ka tiek sasniegti šīs regulas paredzamie ieguvumi un ieguldījums Savienības klimata, enerģētikas un apritīguma mērķu sasniegšanā. Tāpēc Regula (ES) 2019/1020, ar ko nosaka horizontālu satvaru tirgus uzraudzībai un to produktu kontrolei, kas nonāk Savienības tirgū, būtu jāpiemēro produktiem, kuriem atbilstīgi šai regulai ir noteiktas ekodizaina prasības, ciktāl šajā regulā nav konkrētu noteikumu ar to pašu mērķi, raksturu vai ietekmi. Turklāt, lai samazinātu to produktu neatbilstības problemātisko līmeni, uz kuriem attiecas saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK pieņemtie īstenošanas pasākumi, lai efektīvāk novērstu neatbilstību turpmākām ekodizaina prasībām un ņemot vērā šīs regulas plašāku darbības jomu un lielāku vērienīgumu salīdzinājumā ar Direktīvu 2009/125/EK, šajā regulā būtu jāiekļauj īpaši papildu noteikumi, kas papildina ar Regulu (ES) 2019/1020 izveidoto satvaru. Minēto noteikumu mērķim vajadzētu būt turpmākai dalībvalstu centienu plānošanas, koordinācijas un atbalsta stiprināšanai, un tiem būtu jānodrošina Komisijai papildu rīki, kas palīdzētu nodrošināt, ka tirgus uzraudzības iestādes veic pietiekamas darbības nolūkā novērst neatbilstību ekodizaina prasībām.

(103)

Papildus tirgus uzraudzības iestādēm arī muitas dienestiem ir svarīga loma šīs regulas īstenošanā attiecībā uz importētajām precēm, un šajā nolūkā tie var paļauties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 515/97 (53).

(104)

Lai nodrošinātu, ka saistībā ar ekodizaina prasībām tiek veiktas pienācīgas pārbaudes atbilstošā mērogā, dalībvalstīm Regulas (ES) 2019/1020 13. pantā paredzētajā valsts tirgus uzraudzības stratēģijā būtu jāizstrādā īpaša sadaļa, norādot tajā produktus vai prasības, kurus tās saskaņā ar šo regulu ir noteikušas par tirgus uzraudzības prioritātēm, kā arī darbības, kas plānotas, lai samazinātu vai novērstu attiecīgo produktu neatbilstību attiecīgajām ekodizaina prasībām.

(105)

Saskaņā ar šo regulu tirgus uzraudzības prioritātes būtu jānosaka, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, piemēram, novēroto neatbilstības līmeni vai neatbilstības rezultātā radušos ietekmi uz vidi. Savukārt plānotajām darbībām šo prioritāšu risināšanai vajadzētu būt samērīgām ar faktiem, kuru rezultātā tās ir noteiktas par prioritātēm.

(106)

Pamatojoties uz datiem, kas ievadīti informācijas un saziņas sistēmā, kura minēta Regulā (ES) 2019/1020, Komisijai būtu jāizstrādā ziņojums, kurā ietverta informācija par veikto pārbaužu veidu un skaitu, par noteikto neatbilstības līmeni un par to sankciju veidu un smagumu, kas uzliktas saistībā ar neatbilstību ekodizaina prasībām četru iepriekšējo kalendāro gadu laikā. Ziņojumā būtu jāiekļauj dalībvalstu darbību salīdzinājums ar plānotajām darbībām, kā arī orientējoši kritēriji un prioritāšu saraksts tirgus uzraudzības iestādēm. Apsverot īstenošanas aktu pieņemšanu saskaņā ar Regulas (ES) 2019/1020 11. panta 4. punktu, Komisijai būtu jāņem vērā to ziņojumu rezultāti, kurus tā ir sagatavojusi saskaņā ar šo regulu, pamatojoties uz informāciju, ko tirgus uzraudzības iestādes ir ievadījušas Regulā (ES) 2019/1020 minētajā informācijas un saziņas sistēmā, un attiecīgā gadījumā, lai nodrošinātu augstu atbilstības līmeni šai regulai, tai būtu jāpievēršas produktiem vai produktu grupām, uz ko attiecas deleģētie akti, kuri pieņemti ievērojot šo regulu, un saistībā ar kurām pastāvīgi ir konstatēti konkrēti riski vai nopietni pārkāpumi.

(107)

Lai vēl vairāk nostiprinātu tirgus uzraudzības iestāžu koordināciju, administratīvās sadarbības grupai (“ADCO”), kas izveidota atbilstīgi Regulai (ES) 2019/1020, būtu regulāri jātiekas, lai apzinātu produktus vai prasības, kuras saskaņā ar šo regulu atzītas par tirgus uzraudzības prioritātēm, un darbības, kas plānotas, lai samazinātu vai novērstu neatbilstību šai regulai, un jānosaka kopīgas tirgus uzraudzības prioritātes, kas jāņem vērā dalībvalstu valsts tirgus uzraudzības stratēģijās, un prioritātes Savienības atbalsta sniegšanai, kā arī jāapzina prasības, kuras pieņemtas ievērojot šo regulu un tiek piemērotas vai interpretētas dažādi, tādējādi izraisot tirgus izkropļojumus.

(108)

Lai atbalstītu dalībvalstu centienus nodrošināt, ka tiek veikti pietiekami pasākumi, lai novērstu neatbilstību ekodizaina prasībām, Komisijai attiecīgā gadījumā būtu jāizmanto Regulā (ES) 2019/1020 paredzētie atbalsta pasākumi. Komisijai būtu jāorganizē un attiecīgā gadījumā jāfinansē kopīgi tirgus uzraudzības un testēšanas projekti kopīgo interešu jomās, kopīgi ieguldījumi tirgus uzraudzības kapacitātē un kopīgas programmas tirgus uzraudzības iestāžu, muitas dienestu, paziņojošo iestāžu un paziņoto struktūru personālam. Turklāt Komisijai būtu jāizstrādā vadlīnijas, kā vajadzības gadījumā piemērot prasības, kas pieņemtas ievērojot šo regulu, un panākt to izpildi, lai nodrošinātu saskaņotu to piemērošanu.

(109)

Produkti būtu jālaiž tirgū tikai tad, ja tie nerada risku. Lai labāk pielāgotos ekodizaina prasību specifikai un nodrošinātu, ka tirgus uzraudzības centienu pamatā ir šādu prasību neatbilstības novēršana, šajā regulā produkts, kas rada risku, būtu jādefinē kā produkts, kas, neizpildīdams ekodizaina prasību vai tāpēc, ka atbildīgais ekonomikas operators neievēro ekodizaina prasību, varētu nelabvēlīgi ietekmēt vidi vai citas sabiedrības intereses, ko aizsargā minētā prasība. Minētā precīzākā definīcija būtu jāizmanto, piemērojot Regulas (ES) 2019/1020 19. un 20. pantu.

(110)

Būtu jāievieš procedūra, saskaņā ar kuru ieinteresētās puses tiek informētas par pasākumiem, kādus ir plānots veikt attiecībā uz produktiem, kas rada risku. Tai arī būtu jādod iespēja tirgus uzraudzības iestādēm dalībvalstīs sadarbībā ar attiecīgajiem ekonomikas operatoriem savlaicīgi rīkoties attiecībā uz šādiem produktiem. Šajā nolūkā Direktīvā 2009/125/EK pašlaik iekļautā drošības klauzula būtu jāatjaunina un jāpielāgo drošības procedūrām, kas iekļautas citos Savienības saskaņošanas tiesību aktos un Lēmumā Nr. 768/2008/EK.

(111)

Tirgus uzraudzības iestādēm vajadzētu būt tiesībām pieprasīt ekonomikas operatoriem veikt korektīvus pasākumus, pamatojoties uz konstatējumiem, ka produkts neatbilst ekodizaina prasībām vai ekonomikas operators ir pārkāpis noteikumus par produkta laišanu vai darīšanu pieejamu tirgū vai arī citus tam adresētus noteikumus.

(112)

Ir īpaši būtiski, lai Komisija, pieņemot deleģētos aktus atbilstīgi LESD 290. pantam, sagatavošanas darba laikā rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (54). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(113)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz: a) procedūru, lai izdotu un verificētu digitālos akreditācijas datus attiecībā uz ekonomikas operatoru un citu attiecīgo dalībnieku piekļuvi produkta digitālajā pasē glabātajiem datiem, pamatojoties uz to attiecīgajām tiesībām, izveidošanai; b) īstenošanas kārtības precizēšanu reģistra un ES muitas vienloga dokumentu apmaiņas sistēmas savstarpējas savienotības sistēmai, tostarp unikālā reģistrācijas identifikatora paziņošanu; c) kopīgu prasību noteikšanu marķējuma izkārtojumam; d) tādu pašregulācijas pasākumu saraksta pieņemšanu un atjaunināšanu, kuri noteikti kā derīgas alternatīvas atbilstīgi šai regulai pieņemtam deleģētajam aktam; e) detalizētu noteikumu un formāta noteikšanu informācijas sniegšanai par nerealizētiem patēriņa produktiem, kas ir izmesti; f) ekodizaina prasību, pamatprasību produktu digitālajām pasēm vai testu, mērījumu vai aprēķina metožu prasību kopīgo specifikāciju noteikšanu, grozīšanu vai atcelšanu; g) minimālo prasību noteikšanu publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai par tādu produktu iegādi, uz kuriem attiecas ekodizaina prasības, vai par būvdarbiem vai pakalpojumiem, kuros tādus produktus izmanto darbībām, uz ko tādi līgumi attiecas; un h) lēmumu atbilstīgi Savienības drošības procedūrai par to, vai valsts pasākums ir vai nav pamatots. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (55).

(114)

Lai palielinātu uzticēšanos tirgū laistiem produktiem, jo īpaši attiecībā uz produktu atbilstību ekodizaina prasībām, sabiedrībai ir jābūt pārliecinātai, ka ekonomikas operatoriem, kas laiž tirgū neatbilstīgus produktus, tiks piemēroti sodi. Tādēļ dalībvalstīm ir jāparedz noteikumi par sodiem, kas piemērojami par šīs regulas pārkāpumiem, un jānodrošina minēto noteikumu izpildes panākšana. Paredzētajiem sodiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem, un tiem būtu jāietver vismaz naudas sodi un izslēgšana uz ierobežotu laiku no publiskā iepirkuma procedūrām. Neskarot dalībvalstu procesuālo autonomiju un kompetento iestāžu un tiesnešu rīcības brīvību piemērot pienācīgus sodus konkrētās lietās, būtu jānosaka kopēji neizsmeļoši kritēriji, pēc kuriem noteikt šīs regulas pārkāpumu gadījumā piemērojamo sodu veidus un apmērus, lai veicinātu konsekventāku sodu piemērošanu. Minētajiem kritērijiem cita starpā būtu jāietver pārkāpuma būtība, smagums un ilgums, pie atbildības sauktās fiziskās vai juridiskās personas finansiālais stāvoklis, par ko liecina, piemēram, kopējais apgrozījums vai gada ienākumi, un no pārkāpuma izrietošie ekonomiskie ieguvumi, ciktāl minētos ieguvumus var noteikt.

(115)

Komisijai šī regula būtu jāizvērtē. Atbilstīgi Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 22. punktam minētajam izvērtējumam būtu jābalstās uz pieciem kritērijiem, proti, efektivitāti, lietderību, būtiskumu, saskaņotību un pievienoto vērtību, un tam būtu jāveido pamats iespējamo turpmāko pasākumu ietekmes novērtējumiem. Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ziņojums par šīs regulas īstenošanu un tās ietekmi uz produktu vides ilgtspēju un iekšējā tirgus darbību. Attiecīgā gadījumā ziņojumam būtu jāpievieno priekšlikums par šīs regulas grozījumiem.

(116)

Ir lietderīgi, ka Komisija novērtē potenciālos ieguvumus no prasību noteikšanas arī produktu sociālo aspektu ziņā. Minētajā novērtējumā Komisijai būtu jāizsver, kādā mērā minētās prasības varētu papildināt Savienības tiesību aktus, vēršoties pret uzņēmumu darbības un produktu izraisīto nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un sociālajām tiesībām. Tāpēc Komisijai četru gadu laikā no šīs regulas spēkā stāšanās dienas būtu jāizvērtē potenciālie ieguvumi, ko varētu dot sociālās ilgtspējas prasību iekļaušana šīs regulas darbības jomā. Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ziņojums par šo izvērtējumu. Attiecīgā gadījumā ziņojumam būtu jāpievieno tiesību akta priekšlikums par šīs regulas grozīšanu.

(117)

Lai atvieglotu šīs regulas privāttiesisko izpildes panākšanu, patērētājiem, kuriem kaitējusi produkta neatbilstība ekodizaina prasībām, vajadzētu būt tiesībām par minēto kaitējumu pieprasīt kompensāciju no produkta ražotāja vai, ja ražotājs nav iedibināts Savienībā, no importētāja vai ražotāja pilnvarotā pārstāvja, vai, ja neviens no šiem ekonomikas operatoriem nav iedibināts Savienībā, no izpildes pakalpojumu sniedzēja. Šādām tiesībām uz kompensāciju nevajadzētu skart citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas patērētājiem pieejami saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret pārdevēju tādu preču neatbilstības gadījumā, kas pārdotas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/771 (56). Turklāt nevajadzētu liegt dalībvalstīm saglabāt vai ieviest patērētāju tiesības uz citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, piemēram, tādu produktu remontu vai nomaiņu, kuri neatbilst ekodizaina prasībām.

(118)

Patērētājiem vajadzētu būt tiesīgiem panākt savu tiesību izpildi attiecībā uz pienākumiem, kas saskaņā ar šo regulu uzlikti ražotājiem un attiecīgā gadījumā importētājiem, pilnvarotajiem pārstāvjiem un izpildes pakalpojumu sniedzējiem, izmantojot pārstāvības prasības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2020/1828 (57). Šajā nolūkā šai regulai būtu jāparedz, ka Direktīva (ES) 2020/1828 ir piemērojama pārstāvības prasībām par šīs regulas pārkāpumiem, ko izdarījuši ražotāji un attiecīgā gadījumā importētāji, pilnvarotie pārstāvji un izpildes pakalpojumu sniedzēji, kuri kvalificējas kā tirgotāji saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 2) punktu, un kas kaitē vai varētu kaitēt patērētāju kolektīvajām interesēm. Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza minētās direktīvas I pielikums. Dalībvalstu ziņā ir nodrošināt, ka minētais grozījums tiek atspoguļots to transponēšanas pasākumos, ko pieņem saskaņā ar minēto direktīvu, lai gan valsts transponēšanas pasākumu pieņemšana šajā sakarā nav nosacījums tam, lai minēto direktīvu piemērotu šīm pārstāvības prasībām. Minētās direktīvas piemērojamībai pārstāvības prasībām par ražotāju un attiecīgā gadījumā importētāju, pilnvaroto pārstāvju un izpildes pakalpojumu sniedzēju izdarītiem šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, kuri kaitē vai varētu kaitēt patērētāju kolektīvajām interesēm, būtu jāsākas no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

(119)

Ir nepieciešams ekodizaina prasības piemērot plašākajam iespējamajam produktu klāstam, ne tikai energopatēriņu ietekmējošajiem produktiem, kā arī paplašināt ekodizaina prasību definīciju, lai aptvertu visus apritīguma aspektus. Šī regula ir arī jāpielāgo jaunajam tiesiskajam regulējumam, kas noteikts Regulā (EK) Nr. 765/2008 un Lēmumā Nr. 768/2008/EK, kā arī jāuzlabo ar tirgus uzraudzību saistītie noteikumi. Tāpēc Direktīva 2009/125/EK būtu jāaizstāj. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību visiem ekonomikas operatoriem no šīs regulas spēkā stāšanās dienas un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, visiem operatoriem visā Savienībā būtu vienādi jāpiemēro noteikumi, kuri paredz pārredzamības prasības attiecībā uz nerealizētu patēriņa produktu izmešanu, apiešanu un tirgus uzraudzību. Tāpēc Direktīva 2009/125/EK būtu jāaizstāj ar regulu.

(120)

Ekodizaina un energomarķējuma darba plānā 2022.–2024. gadam, kas izklāstīts Komisijas 2022. gada 4. maija paziņojumā, ir noteiktas politiskās prioritātes darbam pie energopatēriņu ietekmējošiem produktiem. Kad šīs regulas noteikumi stāsies spēkā, būtiski pavirzīsies uz priekšu sagatavošanas darbs ar mērķi novērtēt, cik īstenojamas ir ekodizaina prasības saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK, attiecībā uz fotoelementu paneļiem, telpu un kombinētajiem sildītājiem, ūdens sildītājiem, cietā kurināmā lokālajiem telpu sildītājiem, gaisa kondicionētājiem, tostarp gaiss–gaiss siltumsūkņiem un komforta ventilatoriem, cietā kurināmā katliem, gaisa sildīšanas un dzesēšanas iekārtām, ventilācijas iekārtām, putekļsūcējiem, ēdiena gatavošanas ierīcēm, ūdens sūkņiem, rūpnieciskajiem ventilatoriem, cirkulācijas sūkņiem, ārējiem barošanas avotiem, datoriem, serveriem un datu glabāšanas produktiem, spēka transformatoriem, profesionālām aukstumiekārtām un attēlveidošanas iekārtām. Pateicoties minētajam sagatavošanas darbam, ir apzinātas daudzas jomas, kurās var ietaupīt enerģiju un materiālus, un ir notikušas plašas apspriedes ar iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām. Šā sagatavošanas darba atsākšana ar šo regulu ievērojami aizkavētu enerģijas un materiālu ietaupījumu prasību pieņemšanu attiecībā uz minētajiem produktiem. Tāpēc, lai nodrošinātu, ka padarītais sagatavošanas darbs netiek zaudēts, ir jāparedz pārejas noteikumi, kas īstenošanas pasākumus attiecībā uz minētajiem produktiem ļauj pieņemt saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK līdz 2026. gada 31. decembrim. Papildus tam un nolūkā nodrošināt, ka īstenošanas pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas 2009/125/EK 15. pantu, darbojas pareizi, nepieciešamie grozījumi, kuri risina tehniskos jautājumus, attiecīgā gadījumā būtu jāpieņem saskaņā ar attiecīgajiem minētās direktīvas noteikumiem līdz 2030. gada 31. decembrim.

(121)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un nepārtrauktību attiecībā uz produktiem, kas laisti tirgū vai nodoti ekspluatācijā saskaņā ar īstenošanas pasākumiem, kuri pieņemti atbilstīgi Direktīvai 2009/125/EK tās redakcijā, kas piemērojama šīs regulas spēkā stāšanās dienā, minētajiem pasākumiem būtu jāpaliek spēkā pēc minētās dienas un līdz brīdim, kad tie tiek atcelti ar atbilstīgi šai regulai pieņemtu deleģēto aktu. Šo pašu iemeslu dēļ vairākiem Direktīvas 2009/125/EK noteikumiem arī turpmāk vajadzētu būt pilnībā spēkā minēto īstenošanas pasākumu piemērošanas kontekstā. Tas jo īpaši attiecas uz Direktīvas 2009/125/EK noteikumiem, kas izslēdz no tās darbības jomas preču vai personu transportlīdzekļus, nosaka īstenošanas pasākumiem svarīgas definīcijas, nosaka ekonomikas operatoru pienākumus attiecībā uz tirgū laistiem produktiem, precizē sīkāku informāciju par attiecīgajām atbilstības novērtēšanas procedūrām un EK atbilstības deklarāciju, nosaka atbilstības pieņēmumu produktiem, kuriem ir piešķirts ES ekomarķējums, un dod iespēju veikt nepieciešamās darbības saistībā ar saskaņotajiem standartiem. Ņemot vērā to, cik svarīgi ir nodrošināt preču brīvu apriti, aizliegt darbības, kas nelikumīgi maina produktu sniegumu, lai sasniegtu labvēlīgāku rezultātu, un nodrošināt ekodizaina prasību pienācīgu izpildi, attiecīgie šīs regulas noteikumi būtu jāpiemēro energopatēriņu ietekmējošiem produktiem, kuri laisti tirgū atbilstīgi īstenošanas pasākumiem saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK.

(122)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, uzlabot produktu vides ilgtspēju un nodrošināt tādu produktu brīvu apriti iekšējā tirgū, kuriem noteiktas ekodizaina prasības, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,