14.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 150/141

(1)

Atkritumu apsaimniekošana Savienībā būtu jāuzlabo ar mērķi aizsargāt, saglabāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēku veselību, nodrošināt dabas resursu apdomīgu, efektīvu un racionālu izmantošanu, sekmēt aprites ekonomikas principus, veicināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu, uzlabot energoefektivitāti, samazināt Savienības atkarību no importētiem resursiem, radīt jaunas ekonomiskās iespējas un palīdzēt attīstīt ilgtermiņa konkurētspēju. Resursu efektīvāka izmantošana nodrošinātu arī būtiskus neto ietaupījumus Savienības uzņēmumiem, publiskā sektora iestādēm un patērētājiem, vienlaikus samazinot kopējās gada siltumnīcefekta gāzu emisijas.

(2)

Lai labāk atspoguļotu Savienības mērķi virzīties uz aprites ekonomiku, Direktīvas 94/62/EK (4) mērķrādītāji par iepakojuma un izlietotā iepakojuma reģenerāciju un pārstrādi būtu jāgroza, palielinot pārstrādājamo izlietotā iepakojuma daudzumu.

(3)

Turklāt, lai nodrošinātu lielāku konsekvenci Savienības tiesību aktos par atkritumiem, definīcijas Direktīvā 94/62/EK vajadzības gadījumā būtu jāsaskaņo ar definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK (5), kura attiecas uz atkritumiem vispārīgā nozīmē.

(4)

Atkritumu rašanās novēršana ir labākais veids, kā uzlabot resursu efektivitāti un samazināt atkritumu ietekmi uz vidi. Tāpēc ir būtiski, lai dalībvalstis veiktu piemērotus pasākumus, ar ko mudinātu palielināt tirgū laistā atkārtoti lietojamā iepakojuma īpatsvaru un iepakojuma atkārtotu izmantošanu. Šādi pasākumi var ietvert depozīta shēmas un citus stimulus, tādus kā kvantitatīvo mērķrādītāju noteikšana, atkārtotas izmantošanas ņemšana vērā centienos sasniegt pārstrādes mērķrādītājus un diferencētas finanšu iemaksas atkārtoti lietojamam iepakojumam saskaņā ar ražotāja paplašinātas atbildības shēmām, ko piemēro iepakojumam. Dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai stimulētu ieviest atkārtoti lietojamu iepakojumu un samazinātu tāda iepakojuma patēriņu, kas nav pārstrādājams, kā arī panāktu pārmērīgas iepakojuma izmantošanas samazinājumu.

(5)

Tā kā atkārtota izmantošana ietver izvairīšanos no jauna iepakojuma laišanas tirgū un radītā izlietotā iepakojuma apjoma palielināšanu, tad centienos sasniegt attiecīgos iepakojuma pārstrādes mērķrādītājus būtu jāņem vērā tirgū pirmoreiz laistais atkārtoti lietojamais tirdzniecības iepakojums un salabots koka iepakojums, kas paredzēts atkārtotai izmantošanai.

(6)

Dalībvalstīm būtu jāievieš atbilstīgi stimuli saistībā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas piemērošanu, tostarp ekonomiski instrumenti un citi pasākumi. Šādu pasākumu mērķim vajadzētu būt iepakojuma un izlietotā iepakojuma ietekmes uz vidi samazināšanai no aprites cikla perspektīvas, attiecīgā gadījumā ņemot vērā ieguvumus, ko rada bioloģiskas izcelsmes materiālu un vairākkārtējai pārstrādei piemērotu materiālu izmantošana. Pasākumi sabiedrības izpratnes palielināšanai par ieguvumiem, ko rada no pārstrādātiem materiāliem izgatavots iepakojums, var sekmēt izlietotā iepakojuma pārstrādes nozares paplašināšanos. Ja vienreizlietojams iepakojums ir nepieciešams, lai garantētu pārtikas higiēnu un patērētāju veselību un drošību, dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu šāda iepakojuma pārstrādi.

(7)

Veicinot ilgtspējīgu bioekonomiku, varētu samazināt Savienības atkarību no importētām izejvielām. Pārstrādājams bioloģiskas izcelsmes iepakojums un kompostējams bioloģiski noārdāms iepakojums varētu būt iespēja, kā veicināt iepakojuma ražošanu no atjaunojamiem resursiem, ja tas ir izdevīgi no aprites cikla perspektīvas.

(8)

Piegružojumam pilsētās, laukos, upēs un jūrās vai kur citur ir tieša un netieša negatīva ietekme uz vidi, iedzīvotāju labjutību un ekonomiku, un sakopšanas izmaksas uzliek sabiedrībai nevajadzīgu ekonomisko slogu. Daudzi no pludmalēs visbiežāk atrodamiem priekšmetiem ir izlietotais iepakojums, kam ir ilgtermiņa ietekme uz vidi, kā arī tūrismu un sabiedrības iespējām baudīt attiecīgās dabas teritorijas. Turklāt jūras vidē nonākušais izlietotais iepakojums izjauc atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas prioritāro secību, jo šādus atkritumus nav iespējams atkārtoti izmantot, pārstrādāt un citādi reģenerēt.

(9)

Vēl vairāk palielinot Direktīvas 94/62/EK mērķrādītājus par izlietotā iepakojuma pārstrādi, tiktu gūti acīmredzami vides, ekonomikas un sociālās jomas ieguvumi. Būtu jānodrošina tas, ka ekonomiskā ziņā vērtīgi atkritumu materiāli tiek pakāpeniski un faktiski reģenerēti pareizas atkritumu apsaimniekošanas gaitā un atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai, kas noteikta Direktīvā 2008/98/EK, un tiek atgriezti atpakaļ Eiropas ekonomikā, tādējādi sekmējot to, ka tiek īstenots Komisijas 2008. gada 4. novembra paziņojums “Izejvielu iniciatīva: apmierināt pamatvajadzības izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā”, un aprites ekonomikas izveidi.

(10)

Daudzas dalībvalstis vēl nav pilnībā izveidojušas nepieciešamo atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūru. Tāpēc ir būtiski noteikt skaidrus ilgtermiņa politikas mērķus un tādā veidā novērst to, ka pārstrādājamas izejvielas neizmantotas paliek atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas zemākajos līmeņos.

(11)

Šī direktīva nosaka ilgtermiņa mērķus Savienības atkritumu apsaimniekošanai un dod uzņēmējiem un dalībvalstīm skaidru ievirzi attiecībā uz ieguldījumiem, kas vajadzīgi, lai sasniegtu minētos mērķus. Kad dalībvalstis izstrādā atkritumu apsaimniekošanas plānus un plāno ieguldījumus atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūrā, tām būtu saprātīgi jāizmanto ieguldījumi, tostarp no Savienības fondiem, par prioritāti izvirzot atkritumu rašanās novēršanu, tostarp atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju.

(12)

Ja Direktīvā 2008/98/EK un Padomes Direktīvā 1999/31/EK (6) paredzētie pārstrādes mērķrādītāji un poligonos apglabājamo atkritumu ierobežojumi tiek skatīti kopā, vairs nav nepieciešams noteikt mērķrādītājus reģenerācijai un maksimālos mērķrādītājus izlietotā iepakojuma pārstrādei.

(13)

Lai tiktu pārstrādāts vairāk alumīnija, tādējādi gūstot nozīmīgus enerģijas ietaupījumus un samazinot oglekļa dioksīda emisijas un panākot būtiskus ekonomiskos un vides ieguvumus, melno metālu un alumīnija pārstrādes mērķrādītāji būtu jānosaka atsevišķi. Tāpēc pašreizējais mērķrādītājs metāla taras pārstrādei būtu jāsadala divos atsevišķos mērķrādītājos abiem minētajiem atkritumu veidiem.

(14)

Būtu jāpārskata 2030. gadam izvirzītie iepakojuma pārstrādes mērķrādītāji, lai tos vai nu saglabātu, vai arī vajadzības gadījumā paaugstinātu. Minētajā pārskatīšanā uzmanība būtu jāpievērš arī atsevišķām izlietotā iepakojuma plūsmām, tādām kā mājsaimniecību, komerciālo un rūpniecisko darbību radītais izlietotais iepakojums, kā arī izlietotais kompozītais iepakojums.

(15)

Pārstrādes mērķrādītāju aprēķināšanas pamatā vajadzētu būt pārstrādē nonākušā izlietotā iepakojuma svaram. Kā vispārēji pieņemts, tā izlietotā iepakojuma svars, ko ieskaita kā pārstrādātu, būtu faktiski jānosaka posmā, kad izlietotais iepakojums nonāk pārstrādē. Tomēr, lai ierobežotu administratīvo slogu, ar stingriem nosacījumiem un atkāpjoties no vispārēji pieņemtā, būtu jāatļauj dalībvalstīm pārstrādātā izlietotā iepakojuma svaru noteikt, pamatojoties uz procesa rezultātā iegūto materiālu aprēķiniem jebkurā šķirošanas procesā. Materiālu zudumi, kas rodas pirms atkritumu nonākšanas pārstrādes procesā, piemēram, šķirošanas vai citu iepriekšēju darbību dēļ, nebūtu jāiekļauj atkritumu apjomā, par ko paziņo kā par pārstrādātu. Minētos zudumus var noteikt, pamatojoties uz elektronisko reģistru datiem, tehniskām specifikācijām, sīki izstrādātiem noteikumiem par zudumu vidējo rādītāju aprēķināšanu dažādām atkritumu plūsmām vai citiem līdzvērtīgiem pasākumiem. Par šādiem pasākumiem dalībvalstīm būtu jāziņo kvalitātes pārbaudes ziņojumos, kurus pievieno Komisijai paziņotajiem datiem par atkritumu pārstrādi. Vidējo zudumu rādītājus būtu vēlams noteikt atsevišķi katrai šķirošanas iekārtai, un tiem vajadzētu būt saistītiem ar dažādiem galvenajiem atkritumu veidiem, dažādiem avotiem, piemēram, no mājsaimniecībām vai komerciālās darbības, dažādām savākšanas shēmām un dažādu veidu šķirošanas procesiem. Vidējie zudumu rādītāji būtu jāizmanto vienīgi gadījumos, kad nav pieejami nekādi citi uzticami dati, jo īpaši saistībā ar atkritumu sūtījumiem un eksportu. Materiālu vai vielu svara zudumi, kuri rodas fiziskās vai ķīmiskās pārvērtībās, kas ir raksturīgas pārstrādes procesam, kurā izlietotais iepakojums faktiski tiek pārstrādāts produktos, materiālos vai vielās, nebūtu jāatvelk no to atkritumu svara, par kuriem ziņots kā par pārstrādātiem.

(16)

Ja sagatavošanas darbības rezultātā izlietotā iepakojuma materiāli pirms to faktiskās pārstrādes vairs nav uzskatāmi par atkritumiem, šādus materiālus var uzskatīt par pārstrādātiem ar noteikumu, ka tie ir paredzēti turpmākai pārstrādei produktos, materiālos vai vielās vai nu sākotnējam, vai citam nolūkam. Centienos sasniegt pārstrādes mērķrādītājus nebūtu jāieskaita materiāli, kuri vairs nav atkritumi un kurus paredzēts izmantot kā kurināmo vai citu enerģijas ražošanas līdzekli, kurus izmanto aizbēršanai vai kurus apglabā, vai kurus paredzēts izmantot jebkurai citai darbībai ar tādu pašu mērķi, kāds ir atkritumu reģenerēšanai, kas nav pārstrāde.

(17)

Ja pārstrādes rādītāju aprēķināšanu piemēro bioloģiski noārdāma izlietotā iepakojuma aerobai vai anaerobai apstrādei, atkritumu apjomu, kas nonāk aerobā vai anaerobā apstrādē, var ieskaitīt kā pārstrādātu ar noteikumu, ka šādas apstrādes iegūto rezultātu ir paredzēts izmantot kā pārstrādātu produktu, materiālu vai vielu. Lai gan šādas apstrādes rezultāts parasti ir komposts vai digestāts, var ņemt vērā arī citu šā procesa rezultātu ar noteikumu, ka tas attiecībā pret apstrādātā bioloģiski noārdāmā izlietotā iepakojuma apjomu satur salīdzināmu pārstrādātā satura daudzumu. Citos gadījumos saskaņā ar pārstrādes definīciju centienos sasniegt pārstrādes mērķrādītājus nebūtu jāieskaita bioloģiski noārdāma izlietotā iepakojuma pārstrāde materiālos, kurus paredzēts izmantot kā kurināmo vai citu enerģijas ražošanas līdzekli, kurus apglabā vai kurus paredzēts izmantot jebkurai citai darbībai ar tādu pašu mērķi, kāds ir atkritumu reģenerēšanai, kas nav pārstrāde.

(18)

Ja izlietoto iepakojumu eksportē no Savienības, lai pārstrādātu, dalībvalstīm būtu efektīvi jāizmanto Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1013/2006 (7) 50. panta 4.c punktā noteiktās inspekcijas pilnvaras prasīt dokumentārus pierādījumus tam, ka atkritumu sūtījums ir paredzēts reģenerācijas darbībām, kuras atbilst minētās regulas 49. panta prasībām, un tādējādi tiek apsaimniekots videi nekaitīgā veidā iekārtā, kas darbojas atbilstīgi tādiem cilvēku veselības un vides aizsardzības standartiem, kuri lielā mērā ir līdzvērtīgi tiem, kas noteikti Savienības tiesību aktos. Veicot minēto uzdevumu, dalībvalstis varētu sadarboties ar citiem attiecīgiem dalībniekiem, piemēram, galamērķa valsts kompetentajām iestādēm, neatkarīgām trešās puses verifikācijas struktūrām vai organizācijām, kuras pilda ražotāja paplašinātas atbildības pienākumus produktu ražotāju uzdevumā, kas izveidotas saistībā ar ražotāja paplašinātas atbildības shēmām un kas varētu veikt fiziskas un citu veidu pārbaudes trešo valstu iekārtās. Kvalitātes pārbaudes ziņojumā, ko pievieno datiem par mērķrādītāju sasniegšanu, dalībvalstīm būtu jāziņo par pasākumiem, kas veikti, lai izpildītu pienākumu nodrošināt, ka atkritumi, ko eksportē no Savienības, tiek apstrādāti apstākļos, kuri ir lielā mērā līdzvērtīgi apstākļiem, kas prasīti attiecīgajos Savienības tiesību aktos vides jomā.

(19)

Lai nodrošinātu labāku, savlaicīgāku un vienotāku šīs direktīvas īstenošanu un prognozētu īstenošanas jebkādas nepilnības, būtu jāievieš agrīnas brīdināšanas ziņojumu sistēma, kas ļautu konstatēt trūkumus un rīkoties, pirms pienācis mērķrādītāju sasniegšanas termiņš.

(20)

Tā kā izmantotā iepakojuma apjoms un veids parasti ir atkarīgs no ražotāja, nevis patērētāja izdarītās izvēles, būtu jāievieš ražotāja paplašinātas atbildības shēmas. Efektīvas ražotāja paplašinātas atbildības shēmas var labvēlīgi ietekmēt vidi, samazinot izlietotā iepakojuma rašanos un uzlabojot tā dalītu savākšanu un pārstrādi. Lai gan gandrīz visās dalībvalstīs jau pastāv ražotāja paplašinātas atbildības shēmas, to izveides struktūra, efektivitāte un ražotājiem piemērotā atbildības joma ir ļoti atšķirīga. Tāpēc Direktīvas 2008/98/EK noteikumi attiecībā uz ražotāja paplašināto atbildību būtu jāpiemēro ražotāja paplašinātas atbildības shēmām, ko attiecina uz iepakojuma ražotājiem.

(21)

Lai efektīvāk novērstu izlietotā iepakojuma rašanos, samazinātu tā ietekmi uz vidi un veicinātu materiālu kvalitatīvu pārstrādi, vienlaikus nodrošinot iekšējā tirgus darbību, novēršot šķēršļus tirdzniecībai un nepieļaujot konkurences kropļošanu un ierobežošanu Savienībā, būtu jāpārskata un vajadzības gadījumā jāgroza Direktīvas 94/62/EK pamatprasības un tās II pielikums, lai prasības stiprinātu nolūkā uzlabot iepakojuma atkārtotas izmantošanas un kvalitatīvas pārstrādes sistēmu.

(22)

Dalībvalstu paziņotie dati ir būtiski, lai Komisija varētu novērtēt atkritumu jomā pieņemto Savienības tiesību aktu izpildi dalībvalstīs. Būtu jāuzlabo datu kvalitāte, uzticamība un salīdzināmība, ieviešot vienotu kontaktpunktu visiem ar atkritumiem saistītajiem datiem, svītrojot novecojušās prasības par ziņošanu, salīdzinoši novērtējot valstu izmantoto ziņošanas metodiku un ieviešot datu kvalitātes pārbaudes ziņojumu.

(23)

Īstenošanas ziņojumi, ko dalībvalstis sagatavo reizi trijos gados, nav izrādījies efektīvs instruments, lai verificētu atbilstību vai nodrošinātu labu īstenošanu, un tie rada nevajadzīgu administratīvo slogu. Tāpēc ir lietderīgi atcelt noteikumus, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu sagatavot šādus ziņojumus. Tā vietā atbilstības uzraudzības nolūkā būtu jāizmanto vienīgi statistikas dati, kurus dalībvalstis katru gadu paziņo Komisijai.

(24)

Atkritumu apsaimniekošanas jomā paziņoto datu ticamība ir ārkārtīgi svarīga sekmīgai īstenošanai un dalībvalstu sniegto datu salīdzināmības nodrošināšanai. Tāpēc, sagatavojot ziņojumus par to mērķrādītāju sasniegšanu, kuri noteikti Direktīvā 94/62/EK, kas grozīta ar šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāizmanto jaunākie noteikumi, ko izstrādājusi Komisija, un metodika, ko izstrādājušas attiecīgās valstu kompetentās iestādes, kas atbildīgas par šīs direktīvas īstenošanu.

(25)

Lai papildinātu vai grozītu Direktīvu 94/62/EK, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz minētās direktīvas 11. panta 3. punktu, 19. panta 2. punktu un 20. pantu, kas grozīti ar šo direktīvu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (8). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlamentam un Padomei visi dokumenti būtu jāsaņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(26)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Direktīvas 94/62/EK īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz tās 5. panta 4. punktu, 6.a panta 9. punktu, 12. panta 3.d punktu un 19. panta 1. punktu, kas grozīti ar šo direktīvu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (9).

(27)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – no vienas puses, novērst vai samazināt iepakojuma un izlietotā iepakojuma ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augstu vides aizsardzības pakāpi, un, no otras puses, nodrošināt iekšējā tirgus darbību un novērst tirdzniecības šķēršļus un konkurences izkropļojumus un ierobežojumus Savienībā – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un ietekmes dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(28)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 94/62/EK.

(29)

Atbilstīgi 2001. gada 28. novembra Iestāžu Nolīgumam par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu (10) pārstrādāšanas tehnika ir piemērots līdzeklis, lai pastāvīgi un vispārēji nodrošinātu Savienības tiesību aktu lasāmību nolūkā nepieļaut tādu atsevišķu grozošo aktu izplatību, kuri bieži padara tiesību aktus grūti saprotamus. Turklāt 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu visas trīs iestādes apņēmās biežāk izmantot tiesību aktu pārstrādāšanas tehniku, lai grozītu spēkā esošos tiesību aktus. Tāpēc, ņemot vērā, ka Direktīva 94/62/EK ir grozīta jau sešas reizes, tuvākajā nākotnē Direktīva 94/62/EK būtu jāpārstrādā.

(30)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (11) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

1)

direktīvas 1. pantā 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Lai to panāktu, šajā direktīvā paredzēti pasākumi, kuru prioritārais mērķis ir novērst izlietotā iepakojuma rašanos un kuru papildu pamatprincipi ir iepakojuma atkārtota izmantošana, pārstrāde un citi izlietotā iepakojuma reģenerācijas veidi un līdz ar to šādu atkritumu galīgās apglabāšanas samazinājums nolūkā sekmēt pāreju uz aprites ekonomiku.”;

2)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 4. pantu groza šādi:

4)

5. pantu aizstāj ar šādu:

“5. pants

Atkārtota izmantošana

1.   Saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 4. pantā noteikto atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju dalībvalstis veic pasākumus, ar ko mudina palielināt tirgū laistā atkārtoti lietojamā iepakojuma un iepakojuma atkārtotas izmantošanas sistēmu īpatsvaru vidi saudzējošā veidā un atbilstīgi Līgumam, neapdraudot pārtikas higiēnu vai patērētāju drošību. Šādi pasākumi inter alia var būt šādi:

2.   Dalībvalsts var nolemt attiecīgajā gadā sasniegt 6. panta 1. punkta f)–i) apakšpunktā minēto mērķrādītāju pielāgotu līmeni, ņemot vērā tā atkārtoti lietojamā tirdzniecības iepakojuma vidējo īpatsvaru iepriekšējos trijos gados, kas pirmoreiz laists tirgū un atkārtoti izmantots iepakojuma atkārtotas izmantošanas sistēmas ietvaros.

Pielāgoto līmeni aprēķina šādi:

Lai aprēķinātu mērķrādītāja attiecīgo pielāgoto līmeni, ņem vērā ne vairāk kā piecus procentpunktus no šāda īpatsvara.

3.   Lai aprēķinātu 6. panta 1. punkta f) apakšpunktā, g) apakšpunkta ii) punktā, h) apakšpunktā un i) apakšpunkta ii) punktā noteiktos mērķrādītājus, dalībvalsts var ņemt vērā atkārtotai izmantošanai paredzētā salabotā koka iepakojuma apjomus.

4.   Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šā panta 2. un 3. punkta piemērošanai, Komisija līdz 2019. gada 31. martam pieņem īstenošanas aktus, ar ko paredz noteikumus par datu aprēķināšanu, verificēšanu un ziņošanu un par mērķrādītāju aprēķināšanu saskaņā ar šā panta 3. punktu. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 21. panta 2. punktā.

5.   Komisija līdz 2024. gada 31. decembrim izskata datus par atkārtoti lietojamo iepakojumu, kurus dalībvalstis sniegušas saskaņā ar 12. pantu un III pielikumu, lai apsvērtu iespēju noteikt iepakojuma atkārtotas izmantošanas kvantitatīvos mērķrādītājus, tostarp aprēķināšanas noteikumus, un jebkurus turpmākus pasākumus iepakojuma atkārtotas izmantošanas veicināšanai. Minētajā nolūkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, vajadzības gadījumā pievienojot leģislatīvā akta priekšlikumu.”;

5)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

6)

iekļauj šādu pantu:

“6.a pants

Noteikumi par mērķrādītāju sasniegšanas aprēķināšanu

1.   Lai aprēķinātu, vai 6. panta 1. punkta f)–i) apakšpunkta mērķrādītāji ir sasniegti:

2.   Panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā pārstrādātā izlietotā iepakojuma svaru nosaka, kad atkritumi nonāk pārstrādes procesā.

Atkāpjoties no pirmās daļas, pārstrādātā izlietotā iepakojuma svaru var noteikt šķirošanas rezultātā ar noteikumu, ka:

3.   Lai nodrošinātu šā panta 1. punkta a) apakšpunkta un šā panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta nosacījumu izpildi, dalībvalstis izveido efektīvu izlietotā iepakojuma kvalitātes kontroles un izsekojamības sistēmu. Lai nodrošinātu par pārstrādāto izlietoto iepakojumu savākto datu ticamību un pareizību, šo sistēmu attiecīgi var veidot elektroniski reģistri, kas izveidoti saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 35. panta 4. punktu, tehniskās specifikācijas par šķiroto atkritumu kvalitātes prasībām vai dažādu veidu šķiroto atkritumu vidējie zuduma rādītāji un atkritumu apsaimniekošanas prakse. Vidējos zudumu rādītājus izmanto vienīgi gadījumos, kad citādi nevar iegūt ticamus datus, un aprēķina, pamatojoties uz aprēķināšanas noteikumiem deleģētajā aktā, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 11.a panta 10. punktu.

4.   Lai aprēķinātu to, vai ir sasniegti 6. panta 1. punkta f)–i) apakšpunktā noteiktie mērķrādītāji, bioloģiski noārdāma izlietotā iepakojuma apjomu, kas nonāk aerobā vai anaerobā apstrādē, var uzskatīt par pārstrādātu, ja minētajā apstrādē iegūst kompostu, digestātu vai citu rezultātu, kurā pārstrādātā satura daudzums ir līdzīgs saturam pie procesa uzsākšanas un kuru paredzēts izmantot kā pārstrādātu produktu, materiālu vai vielu. Ja procesa rezultātu izmanto augsnē, dalībvalstis to var ieskaitīt kā pārstrādātu tikai tad, ja šī izmantošana nāk par labu lauksaimniecībai vai tiek panākts ekoloģisks uzlabojums.

5.   Ja sagatavošanas darbības rezultātā izlietotā iepakojuma materiāli pirms to pārstrādes vairs nav uzskatāmi par atkritumiem, šādus materiālus var ieskaitīt pārstrādāto materiālu apjomā ar noteikumu, ka tie ir paredzēti turpmākai pārstrādei produktos, materiālos vai vielās vai nu sākotnējam, vai citam nolūkam. Tomēr centienos sasniegt pārstrādes mērķrādītājus neieskaita materiālus, kuri vairs nav atkritumi un kurus paredzēts izmantot kā kurināmo vai citu enerģijas ražošanas līdzekli vai kurus paredzēts izmantot sadedzināšanai, aizbēršanai vai apglabāšanai poligonā.

6.   Aprēķinos, kurus veic, lai noteiktu, vai 6. panta 1. punkta f)–i) apakšpunkta mērķrādītāji ir sasniegti, dalībvalstis var ņemt vērā pēc atkritumu sadedzināšanas atdalīto metālu daudzumu proporcionāli sadedzinātā izlietotā iepakojuma īpatsvaram ar noteikumu, ka pārstrādātie metāli atbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem, kuri paredzēti īstenošanas aktā, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 11.a panta 9. punktu.

7.   Izlietoto iepakojumu, kas nosūtīts uz citu dalībvalsti, lai minētajā citā dalībvalstī to pārstrādātu, centienos sasniegt 6. panta 1. punkta f)–i) apakšpunktā noteiktos mērķrādītājus drīkst ieskaitīt tikai tā dalībvalsts, kurā minētais izlietotais iepakojums tika savākts.

8.   No Savienības eksportētā izlietotā iepakojuma apjomu centienos sasniegt šīs direktīvas 6. panta 1. punktā noteiktos mērķrādītājus ieskaita to savākusī dalībvalsts tikai tad, ja ir izpildītas šā panta 3. punkta prasības un ja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1013/2006 (*1) eksportētājs spēj pierādīt, ka atkritumu sūtījums atbilst minētās regulas prasībām un ka izlietotā iepakojuma apstrāde ārpus Savienības ir notikusi saskaņā ar nosacījumiem, kas lielā mērā ir līdzvērtīgi prasībām, kas paredzētas attiecīgajos Savienības tiesību aktos vides jomā.

9.   Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šā panta 1.–5. punkta piemērošanai, Komisija līdz 2019. gada 31. martam pieņem īstenošanas aktus, ar ko paredz noteikumus par datu aprēķināšanu, verificēšanu un ziņošanu, jo īpaši attiecībā uz radītā izlietotā iepakojuma svaru. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 21. panta 2. punktā.

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (OV L 190, 12.7.2006., 1. lpp.).”;"

7)

iekļauj šādu pantu:

“6.b pants

Agrīnās brīdināšanas ziņojums

1.   Komisija vēlākais trīs gadus pirms katra 6. panta 1. punkta f)–i) apakšpunktā noteiktā termiņa sadarbībā ar Eiropas Vides aģentūru sagatavo ziņojumus par virzību uz tajos izvirzīto mērķrādītāju sasniegšanu.

2.   Šā panta 1. punktā minētajos ziņojumos iekļauj:

8)

direktīvas 7. pantu aizstāj ar šādu:

“7. pants

Nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmas

1.   Lai sasniegtu šajā direktīvā izvirzītos mērķus, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tādu sistēmu izveidi, kas ietver:

Minētajām sistēmām jābūt atvērtām dalībai visiem atbilstīgo nozaru uzņēmējiem, kā arī kompetentajām valsts iestādēm. Tās piemēro arī importētajiem ražojumiem – bez diskriminācijas, tostarp attiecībā uz sīki izstrādātiem pasākumiem un tarifiem, ko piemēro par piekļuvi sistēmām, – un tām jābūt izstrādātām tā, lai neradītu šķēršļus tirdzniecībai vai konkurences izkropļojumus saskaņā ar Līgumu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka līdz 2024. gada 31. decembrim saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 8. un 8.a pantu tiek ieviestas ražotāja paplašinātas atbildības shēmas, ko piemēro visam iepakojumam.

3.   Panta 1. un 2. punktā minētie pasākumi ietilpst politikā, kas attiecas uz visu iepakojumu un izlietoto iepakojumu, un pasākumos jo īpaši ņem vērā prasības par vides un patērētāju veselības aizsardzību, drošumu un higiēnu, kvalitātes aizsardzību, iepakoto preču un izmantoto materiālu autentiskumu un tehniskajiem raksturlielumiem, kā arī rūpniecisko un komerciālo īpašumtiesību aizsardzību.

4.   Dalībvalstis veic pasākumus, lai veicinātu izlietotā iepakojuma kvalitatīvu pārstrādi un izpildītu nepieciešamos kvalitātes standartus attiecīgajās pārstrādes nozarēs. Tādēļ Direktīvas 2008/98/EK 11. panta 1. punktu piemēro izlietotajam iepakojumam, tostarp izlietotam kompozītam iepakojumam.”;

9)

direktīvas 9. pantā pievieno šādu punktu:

“5.   Komisija līdz 2020. gada 31. decembrim apsver iespēju pastiprināt pamatprasības, lai inter alia uzlabotu atkārtotas izmantošanas un kvalitatīvas pārstrādes veicināšanas sistēmu, kā arī stiprinātu šādu pamatprasību izpildi. Minētajā nolūkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, vajadzības gadījumā pievienojot leģislatīvā akta priekšlikumu.”;

10)

direktīvas 11. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 21.a pantu, lai papildinātu šo direktīvu, paredzot nosacījumus, kuriem iestājoties, šā panta 1. punktā minētie koncentrācijas līmeņi neattiecas uz pārstrādātiem materiāliem un uz produktu apriti kontrolētas slēgtās ķēdes ietvaros, kā arī nosakot iepakojuma veidus, uz kuriem neattiecas šā panta 1. punkta trešā ievilkuma prasība.”;

11)

direktīvas 12. pantu groza šādi:

12)

direktīvas 17. pantu svītro;

13)

direktīvas 19. pantu aizstāj ar šādu:

“19. pants

Pielāgošana zinātnes un tehnikas attīstībai

1.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, kas vajadzīgi, lai identifikācijas sistēmu, kas minēta 8. panta 2. punktā un 10. panta otrās daļas sestajā ievilkumā, pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 21. panta 2. punktā.

2.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 21.a pantu, lai grozītu I pielikumā iekļauto iepakojuma definīciju paskaidrojošos piemērus.”;

14)

direktīvas 20. pantu aizstāj ar šādu:

“20. pants

Īpaši pasākumi

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 21.a pantu, lai papildinātu šo direktīvu, ja tas vajadzīgs, lai pārvarētu grūtības, kas rodas, piemērojot šīs direktīvas noteikumus, jo īpaši attiecībā uz inertiem iepakojuma materiāliem, kas Savienībā laisti tirgū ļoti nelielos apjomos (t. i., apmēram 0,1 svara %), medicīnas ierīču un farmaceitisko produktu primāro iepakojumu, maziem iepakojumiem un luksusa iepakojumu.”;

15)

direktīvas 21. pantu aizstāj ar šādu:

“21. pants

Komiteju procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota ar Direktīvas 2008/98/EK 39. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (*3) nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Ja komiteja nesniedz atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu, un tiek piemērota Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešā daļa.

(*3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).”;"

16)

iekļauj šādu pantu:

“21.a pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 11. panta 3. punktā, 19. panta 2. punktā un 20. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2018. gada 4. jūlija Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 11. panta 3. punktā, 19. panta 2. punktā un 20. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (*4).

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 11. panta 3. punktu, 19. panta 2. punktu un 20. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

(*4)  OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.”;"

17)

direktīvas II un III pielikumu groza tā, kā noteikts šīs direktīvas pielikumā;

18)

pievieno IV pielikumu, kā noteikts šīs direktīvas pielikumā.