This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 01994L0062-20050405
European Parliament and Council Directive 94/62/EC of 20 December 1994 on packaging and packaging waste
Consolidated text: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/62/EK (1994. gada 20. decembris) par iepakojumu un izlietoto iepakojumu
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 94/62/EK (1994. gada 20. decembris) par iepakojumu un izlietoto iepakojumu
- Date of document:
- 05/04/2005
- Date of effect:
- 05/04/2005
- Author:
- Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome
- Form:
- Konsolidēts teksts
- Additional information:
- LASTMODIN 32005L0020
- Link
- Link
- Link
- Select all documents mentioning this document
- Consolidation: basic act:
- 31994L0062
1994L0062 — LV — 05.04.2005 — 003.001
Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 94/62/EK (1994. gada 20. decembris) par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 365, 31.12.1994, p.10) |
Grozīta ar:
|
|
|
Oficiālais Vēstnesis |
||
|
No |
page |
date |
||
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 1882/2003 (2003. gada 29. septembris), |
L 284 |
1 |
31.10.2003 |
|
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2004/12/EK (2004. gada 11. februāris), |
L 47 |
26 |
18.2.2004 |
|
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2005/20/EK (2005. gada 9. marts), |
L 70 |
17 |
16.3.2005 |
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 94/62/EK
(1994. gada 20. decembris)
par iepakojumu un izlietoto iepakojumu
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Eiropas Kopienas Dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 100.a pantu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu ( 1 ),
ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),
rīkojoties saskaņā ar Līguma 189.b pantā paredzēto procedūru ( 3 ),
tā kā šobrīd atšķirīgie valstu pasākumi attiecībā uz iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu būtu jāsaskaņo, lai, no vienas puses, novērstu vai samazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, nodrošinātu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem un brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Kopienā;
tā kā labākais veids novērst izlietotā iepakojuma rašanos, ir samazināt kopējo iepakojuma materiālietilpību;
tā kā šajā Direktīvā paredzēto mērķu sasniegšanai ir svarīgi ievērot vispārēju principu, ka vienā dalībvalstī paredzētie vides aizsardzības pasākumi nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt citu dalībvalstu iespēju sasniegt šajā Direktīvā paredzētos mērķus;
tā kā atkritumu daudzuma samazināšana ir būtiska ilgtspējīgai izaugsmei, uz ko jo īpaši aicina Līgums par Eiropas Savienību;
tā kā šai Direktīvai jāattiecas uz visiem tirgū laistajiem iepakojuma veidiem un visu izlietoto iepakojumu; tā kā tāpēc jāatceļ Padomes Direktīva 85/339/EEK (1985. gada 27. jūnijs) par pārtikā lietojamo šķidrumu tvertnēm ( 4 );
tā kā iepakojumam ir svarīga sociāla un ekonomiska loma un tāpēc šajā Direktīvā paredzētos pasākumus jāpiemēro, neskarot citas tiesību aktos paredzētās prasības, kas iespaido iepakojuma vai iepakoto preču kvalitāti vai transportēšanu;
tā kā saskaņā ar Kopienas atkritumu apsaimniekošanas stratēģiju, kas ir paredzēta Padomes Rezolūcijā (1990. gada 7. maijs) par politiku atkritumu jomā ( 5 ) un Padomes Direktīvā 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem ( 6 ), iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā par pirmo prioritāti uzskatāma izlietotā iepakojuma rašanās novēršana un par papildu pamatprincipiem - iepakojuma atkārtota lietošana, pārstrāde un citi izlietotā iepakojuma reģenerācijas veidi, tādējādi samazinot šādu atkritumu galīgo apglabāšanu;
tā kā, kamēr attiecībā uz reģenerācijas procesiem nav panākta zinātnes un tehnikas attīstība, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi apskata galvenokārt saistībā ar ietekmi uz vidi; tā kā tāpēc dalībvalstīs vajadzētu ieviest sistēmas, kas garantētu iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atgūšanu atpakaļ; tā kā iepakojuma aprites cikla novērtējums jāizstrādā pēc iespējas drīz, lai radītu skaidru atkārtoti lietojamā, pārstrādājamā un reģenerējamā iepakojuma hierarhiju;
tā kā izlietotā iepakojuma rašanās novēršana ietver atbilstīgus pasākumus, tostarp dalībvalstu iniciatīvu, ja attiecīgie pasākumi ir saskaņā ar šīs direktīvas mērķiem;
tā kā dalībvalstis saskaņā ar Līgumu var mudināt atkārtoti lietot tās iepakojuma sistēmas, ko var atkārtoti izmantot, nekaitējot videi, lai no šādām sistēmām gūtu labumu vides aizsardzībai;
tā kā no vides viedokļa arī pārstrāde ir uzskatāma par svarīgu reģenerācijas procesa daļu, jo īpaši attiecībā uz enerģijas un primāro izejvielu patēriņa samazināšanu, kā arī atkritumu galīgo apglabāšanu;
tā kā enerģijas ieguve ir viens no efektīviem izlietotā iepakojuma reģenerācijas veidiem;
tā kā dalībvalstīs noteiktajiem mērķiem attiecībā uz izlietotā iepakojuma reģenerāciju un pārstrādi jābūt ierobežotiem, lai ņemtu vērā atšķirīgo stāvokli dalībvalstīs un neradītu šķēršļus tirdzniecībai vai traucējumus brīvai konkurencei;
tā kā, lai sasniegtu rezultātus vidējā laikposmā un varētu piedāvāt uzņēmējiem, patērētājiem un valsts iestādēm vajadzīgo ilgtermiņa perspektīvu, iepriekš noteikto mērķu sasniegšanai nosaka vidēji ilgu termiņu, vēlākā stadijā nosakāmiem mērķiem - ilglaicīgu termiņu, lai varētu būtiski palielināt minētos mērķus;
tā kā Eiropas Parlaments un Padome, pamatojoties uz Komisijas ziņojumiem, pārbauda dalībvalstu pieredzi, kas gūta, strādājot, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, kā arī zinātnisko pētījumu rezultātus un vērtēšanas paņēmienus, piemēram, ekobilances;
tā kā dalībvalstīm, kam jau ir vai kas paredzēs programmas, kurās ir augstāki mērķi, pārsniedzot iepriekšminētās robežas, atļauj īstenot minētos mērķus, lai nodrošinātu augsta līmeņa vides aizsardzību, ar nosacījumu, ka atbilstīgie pasākumi nerada traucējumus iekšējā tirgū un netraucē citām dalībvalstīm ievērot šo direktīvu; tā kā Komisija apstiprina šādus pasākumus pēc atbilstīgas pārbaudes;
tā kā, no otras puses, konkrētām dalībvalstīm var atļaut paredzēt zemākus mērķus īpašu apstākļu dēļ, ar noteikumu, ka tās sasniedz minimālos mērķus vidējā laikposmā un standarta mērķus ilgākā laikposmā;
tā kā, lai apsaimniekotu iepakojumu un izlietoto iepakojumu, jāizstrādā nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmas dalībvalstīs; tā kā šīm sistēmām jābūt atvērtām visām ieinteresētajām personām un izstrādātām tā, lai nediskriminētu importētos produktus, neradītu tirdzniecības barjeras vai konkurences izkropļojumus, kā arī, lai garantētu maksimālo iespējamo iepakojuma un izlietotā iepakojuma atgriešanos saskaņā ar Līgumu;
tā kā attiecībā uz Kopienas iepakojuma marķēšanas jautājumu būtu jāveic tālāka izpēte, tomēr Kopienai tas jāatrisina tuvā nākotnē;
tā kā, lai samazinātu iepakojuma un izlietotā iepakojuma ietekmi uz vidi un neradītu tirdzniecības barjeras un konkurences izkropļojumus, ir jāparedz pamatprasības attiecībā uz iepakojuma sastāvu, kā arī noteikumus attiecībā uz iepakojuma otrreizējas lietošanas iespējām un reģenerāciju (ieskaitot pārstrādi);
tā kā kaitīgo metālu un citu vielu klātbūtne iepakojumā jāierobežo, to ietekmes uz apkārtējo vidi dēļ (jo īpaši saistībā ar to iespējamo klātbūtni emisijās vai pelnos, sadedzinot iepakojumu, vai infiltrātā); tā kā ir svarīgi kā pirmo soli ceļā uz izlietotā iepakojuma toksicitātes samazināšanu novērst kaitīgo smago metālu pievienošanu iepakojumam un nodrošināt, ka šādas vielas nenonāk vidē, ar atsevišķiem izņēmumiem, ko īpašos gadījumos nosaka Komisija saskaņā ar komiteju procedūru;
tā kā, ja vēlas sasniegt augstu otrreizējas pārstrādes līmeni un izvairīties no izlietotā iepakojuma savācēju un pārstrādātāju drošības un veselības problēmām, ir svarīgi šādus atkritumus šķirot to rašanās vietā;
tā kā prasības attiecībā uz iepakojuma ražošanu neattiecas uz iepakojumu, kas lietots attiecīgajam produktam pirms šās direktīvas spēkā stāšanās dienas; tā kā ir vajadzīgs pārejas posms iepakojuma tirdzniecībā;
tā kā, nosakot termiņu, kad tirgū jālaiž iepakojums, kas atbilst visām pamatprasībām, būtu jāņem vērā, ka Eiropas standartus ir gatavojusi kompetenta standartizācijas iestāde; tā kā tomēr noteikumus par atbilstības valsts standartiem pierādīšanas līdzekļiem ir jāpiemēro nekavējoties;
tā kā jāveicina Eiropas standartu izstrāde attiecībā uz pamatprasībām un citiem saistītiem jautājumiem;
tā kā šajā direktīva noteiktie pasākumi paredz reģenerāciju un pārstrādes jaudu, kā arī pārstrādāta iepakojuma noieta tirgu attīstīšanu;
tā kā pārstrādāto materiālu iekļaušana iepakojumā nedrīkst būt pretrunā ar higiēnas, veselības un patērētāja drošības noteikumiem;
tā kā Kopienas mēroga dati par iepakojumu un izlietoto iepakojumu ir vajadzīgi, lai uzraudzītu šās direktīvas mērķu īstenošanu;
tā kā ir svarīgi, lai visi tie, kas ir iesaistīti iepakojuma un iepakotu produktu ražošanā, lietošanā, importā un izplatīšanā, labāk apzinātos, cik lielā mērā iepakojums kļūst par atkritumiem, un ka saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu tie uzņemas atbildību par šādiem atkritumiem; tā kā šajā direktīvā paredzēto mērķu sasniegšana un tālāka attīstība ietver un prasa ciešu visu partneru sadarbību saskaņā ar dalītas atbildības principu;
tā kā patērētājiem ir izšķirošā loma iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā, tiem ir jābūt atbilstīgi informētiem, lai formulētu savu attieksmi un rīcību;
tā kā īpašas nodaļas par iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu iekļaušana Direktīvā 75/442/EEK paredzētajos atkritumu apsaimniekošanas plānos palīdzēs nodrošināt efektīvu šās direktīvas piemērošanu;
tā kā, lai sekmētu šīs direktīvas mērķu sasniegšanu, Kopiena un dalībvalstis var izmantot ekonomiskus instrumentus saskaņā ar Līgumu, izvairoties no jaunu protekcionisma formu radīšanas;
tā kā dalībvalstis, neskarot Padomes 1983. gada 28. marta Direktīvu, ar ko paredz procedūru informācijas iesniegšanai tehnisko standartu un noteikumu jomā ( 7 ), pirms pieņemšanas paziņo Komisijai jebkādu pasākumu, ko tās gatavojas paredzēt, projektus, lai varētu novērtēt, vai tie atbilst Direktīvai;
tā kā iepakojuma identifikācijas sistēmas un datu bāzes sistēmas formātu pielāgošanu zinātnes un tehnikas attīstībai nodrošina Komisija, piemērojot komiteju procedūru;
tā kā, piemērojot iepriekšminēto komiteju procedūru, ir jānodrošina īpaši pasākumi, lai pārvarētu jebkādas grūtības saistībā ar šīs direktīvas ieviešanu,
IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.
1. pants
Mērķi
1. Šīs direktīvas galvenais mērķis ir saskaņot šobrīd atšķirīgos iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas pasākumus dažādās valstīs, lai, no vienas puses, novērstu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, garantētu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem, kā arī no brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Kopienā.
2. Tādēļ šajā direktīvā paredzēti pasākumi, kuru mērķis kā pirmā prioritāte ir novērst izlietotā iepakojuma rašanos un papildu pamatprincipi ir atkārtota lietošana, pārstrāde un citas izlietotā iepakojuma reģenerācijas formas, tādējādi samazinot šādu atkritumu galīgo apglabāšanu.
2. pants
Darbības joma
1. Šī Direktīva attiecas uz jebkādu Kopienas tirgū laisto iepakojumu, kā arī uz visu izlietoto iepakojumu neatkarīgi no tā, vai to lieto vai izmet ražošanas, tirdzniecības, biroja, veikala, mājsaimniecības vai jebkādā citā līmenī, kā arī neatkarīgi no izmantotā materiāla.
2. Šo direktīvu piemēro, neskarot pašreizējās iepakojuma kvalitātes prasības, piemēram, attiecībā uz drošumu, veselības aizsardzību un iepakoto produktu higiēnas prasībām vai transportu, kā arī neskarot Padomes Direktīvu 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem ( 8 ).
3. pants
Definīcijas
Šajā direktīvā:
1. “Iepakojums” ir visi ražojumi, kas izgatavoti no jebkura veida materiāliem un ko izmanto, lai iepakotu, aizsargātu, pārkrautu, piegādātu vai noformētu preces, sākot ar izejvielām un beidzot ar pārstrādātām precēm, sākot ar ražotāju un beidzot ar lietotāju vai patērētāju. Arī “vienreiz lietojamie” materiāli, ko izmanto tādiem pašiem mērķiem, uzskatāmi par iepakojumu.
“Iepakojums” ir tikai
a) tirdzniecības jeb primārais iepakojums, t.i., iepakojums, kas paredzēts lai veidotu tirdzniecības vienības gala lietotājam vai patērētājam tirdzniecības vietā;
b) grupas jeb sekundārais iepakojums, t.i., iepakojums, kas paredzēts noteikta daudzuma tirdzniecības vienību grupēšanai tirdzniecības vietā, ja tās šādā veidā pārdod gala lietotājam vai patērētājam vai, ja iepakojums ir domāts tikai lai papildinātu skatlogus tirdzniecības vietā; tā noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus;
c) transporta jeb terciārais iepakojums, t.i., iepakojums, ko izmanto, lai atvieglotu vairāku tirdzniecības vienību vai grupas iepakojumu pārkraušanu un transportēšanu un izvairītos no bojājumiem, fiziski pārkraujot un transportējot. Transporta iepakojums neietver konteinerus, ko izmanto auto, dzelzceļa, jūras un avio pārvadājumiem.
Iepakojuma definīcija pamatojas uz kritērijiem, kas norādīti turpmāk. Direktīvas I pielikumā uzskaitītie priekšmeti ļauj gūt priekšstatu par šo kritēriju piemērošanu.
i) Priekšmetus uzskata par iepakojumu, ja tie atbilst iepriekš minētajai definīcijai, neskarot citas funkcijas, ko šis iepakojums vēl varētu pildīt, izņemot gadījumus, kad šis priekšmets ir produkta neatņemama daļa un tas vajadzīgs, lai ietvertu, atbalstītu vai uzglabātu minēto produktu visu tā kalpošanas laiku, un visas tā sastāvdaļas paredzēts izmantot, patērēt vai atbrīvoties no tām vienlaicīgi.
ii) Priekšmetus, kas projektēti un paredzēti piepildīšanai tirdzniecības vietā, kā arī vienreizlietojamus priekšmetus, ko piepilda tirdzniecības vietā vai kas projektēti un paredzēti piepildīšanai tirdzniecības vietā, uzskata par iepakojumu, ja tie pilda iepakojuma funkcijas.
iii) Iepakojuma sastāvdaļas un palīgelementus, kas iekļauti iepakojumā, uzskata par tā iepakojuma daļu, kurā tie ir iekļauti. Palīgelementus, kas piekārti vai piestiprināti tieši produktam un pilda iepakojuma funkciju, uzskata par iepakojumu, izņemot gadījumus, kad tie ir minētā produkta neatņemama daļa un visas to sastāvdaļas paredzēts patērēt vai atbrīvoties no tām vienlaicīgi.
Komisija saskaņā ar 21. pantā minēto procedūru izvērtē un vajadzības gadījumā pārskata I pielikumā ietvertos piemērus, kas ilustrē iepakojuma definīciju. Pirmām kārtām to dara attiecībā uz šādiem priekšmetiem: CD un video kasešu apvalki, puķu podi, ar elastīgu materiālu aptītas tūbiņas un cilindri, pašlīmējošo etiķešu aizsargpapīrs un iesaiņojamo papīrs;
2. “Izlietotais iepakojums” ir jebkāds iepakojums vai iepakojuma materiāls, uz ko attiecas Direktīvā 75/442/EEK dotā atkritumu definīcija, izņemot ražošanas pārpalikumus.
3. “Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana” ir atkritumu apsaimniekošana saskaņā ar Direktīvā 75/442/EEK doto definīciju.
4. “Novēršana” ir
— materiālu un vielu, kas ir iepakojuma un izlietotā iepakojuma sastāvā,
— iepakojuma un izlietotā iepakojuma ražošanas, tirgošanas, izplatīšanas, utilizācijas un iznīcināšanas fāzē
daudzuma un nelabvēlīgās ietekmes uz vidi samazināšana, jo īpaši, attīstot “tīrus” produktus un tehnoloģijas;
5. “Atkārtota lietošana” ir jebkāda darbība, kuras rezultātā iepakojumu, kas paredzēts un veidots, lai savā aprites ciklā veiktu noteiktu minimālu skaitu rotāciju un pārvietošanu, atkārtoti piepilda vai lieto atbilstīgi tā sākotnējam uzdevumam ar vai bez tirgū esošo palīglīdzekļu, kas ļauj iepakojumu izmantot atkārtoti, izmantošanas; šāds atkārtoti lietots iepakojums kļūst par izlietoto iepakojumu, kad to vairs atkārtoti nelieto.
6. “Reģenerācija” ir jebkāda no piemērojamām Direktīvas 75/442/EEK II.B pielikumā paredzētajām darbībām;
7. “Pārstrāde” ir izlietotā iepakojuma atkārtota pārstrāde ražošanas procesā, lai to izmantotu sākotnējiem vai citiem mērķiem, tostarp organiska pārstrāde, izņemot enerģijas ieguvi.
8. “Enerģijas ieguve” ir degoša izlietotā iepakojuma izmantošana enerģijas ieguvei, tieši sadedzinot ar vai bez citiem atkritumiem, bet iegūstot siltumu.
9. “Organiskā pārstrāde” ir bioloģiski noārdāmo izlietotā iepakojuma sastāvdaļu aerobā (kompostēšana) vai anaerobā (biometanizācija) apstrāde kontrolētos apstākļos un mikroorganismu izmantošana, kā rezultātā rodas stabili organiskie pārpalikumi vai metāns. Apglabāšana izgāztuvē nav uzskatāma par organiskās pārstrādes formu.
10. “Apglabāšana” ir jebkādas darbības, kas paredzētas Direktīvas 75/442/EEK II.A pielikumā.
11. “Uzņēmēji” saistībā ar iepakojumu ir iepakojuma materiālu piegādātāji, iepakojuma ražotāji, pārstrādes uzņēmumi, pildītāji un lietotāji, importētāji, tirgotāji un izplatītāji, kā arī iestādes un sabiedriskas organizācijas.
12. “Brīvprātīga vienošanās” ir tāda oficiāla vienošanās starp dalībvalsts kompetentajām iestādēm un atbilstīgiem ekonomikas sektoriem, kam jābūt atvērtai visām personām, kas vēlas ievērot līguma noteikumus, lai kopīgi strādātu direktīvas mērķu sasniegšanai.
4. pants
Novēršana
1. Dalībvalstis nodrošina to, ka papildus tiem pasākumiem, kas izlietotā iepakojuma atkritumu rašanās novēršanai veikti saskaņā ar 9. pantu, īsteno arī citus preventīvos pasākumus.
Šādi papildpasākumi var ietvert valsts programmas, projektus ražotāju atbildības ieviešanai, lai mazinātu iepakojuma ietekmi uz vidi, vai līdzīgus pasākumus, kas pieņemti, vajadzības gadījumā apspriežoties ar uzņēmējiem, un kas domāti, lai apkopotu un izmantotu daudzās iniciatīvas, kas attiecībā uz novēršanu īstenotas dalībvalstīs. Tie atbilst šīs direktīvas 1. panta 1. punktā noteiktajiem mērķiem.
2. Komisija palīdz sekmēt novēršanu, saskaņā ar 10. pantu veicinot atbilstīgu Eiropas standartu izveidi. Šo standartu mērķis ir saskaņā ar 9. un 10. pantu samazināt iepakojuma ietekmi uz vidi.
3. Attiecīgā gadījumā Komisija iesniedz priekšlikumus pasākumiem, kas stiprinātu un papildinātu pamatprasību izpildi un nodrošinātu to, ka jaunu iepakojumu laiž tirgū tikai tad, ja ražotājs ir veicis visus vajadzīgos pasākumus, lai, nekaitējot iepakojuma pamatfunkcijām, samazinātu tā ietekmi uz vidi.
5. pants
Dalībvalstis var veicināt iepakojuma sistēmu otrreizēju izmantošanu, ko veic saskaņā ar Līgumu un, nenodarot kaitējumu videi.
6. pants
Reģenerācija un pārstrāde
1. Saskaņā ar šīs direktīvas prasībām dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai visā savā teritorijā sasniegtu šādus mērķus:
a) ne vēlāk kā līdz 2001. gada 30. jūnijammazākais 50 svara % un lielākais 65 svara % no izlietotā iepakojuma reģenerē vai sadedzina atkritumu sadedzināšanas iekārtās ar enerģijas reģenerāciju;
b) ne vēlāk kā līdz 2008. gada 31. decembrim mazākais 60 svara % no izlietotā iepakojuma reģenerē vai sadedzina atkritumu sadedzināšanas iekārtās ar enerģijas reģenerāciju;
c) ne vēlāk kā līdz 2001. gada 30. jūnijam pārstrādā mazākais 25 svara % un lielākais 45 svara % no kopējā iepakojuma materiālu daudzuma, ko satur izlietotais iepakojums, un mazākais 15 svara % no katra iepakojuma materiāla;
d) ne vēlāk kā līdz 2008. gada 31. decembrim pārstrādā mazākais 55 svara % un lielākais 80 svara % no izlietotā iepakojuma;
e) ne vēlāk kā līdz 2008. gada 31. decembrim attiecībā uz materiāliem, ko satur izlietotais iepakojums, sasniedz šādus minimālos pārstrādes mērķus:
i) 60 svara % attiecībā uz stiklu;
ii) 60 svara % attiecībā uz papīru un kartonu;
iii) 50 svara % attiecībā uz metālu;
iv) 22,5 svara % attiecībā uz plastmasu, skaitot tikai to materiālu, kura pārstrādes rezultātā atkal rodas plastmasa;
v) 15 svara % attiecībā uz koku.
2. Izlietoto iepakojumu, ko izved no Kopienas saskaņā ar Padomes Regulām (EEK) Nr. 259/93 ( 9 ), (EK) Nr. 1420/1999 ( 10 ) un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1547/1999 ( 11 ), uzskata par atbilstošu 1. punktā noteiktajām saistībām un mērķiem tikai tad, ja ir pamatoti pierādījumi, ka reģenerācijas un/vai pārstrādes darbības veiktas saskaņā ar nosacījumiem, kas ir kopumā ekvivalenti tiem nosacījumiem, kuri paredzēti attiecīgajos Kopienas tiesību aktos.
3. Vajadzības gadījumā dalībvalstis veicina enerģijas reģenerāciju, ja vides apsvērumu, kā arī izmaksu un ieguvumu ziņā tā ir vēlamāka nekā materiālu pārstrāde. To var izdarīt, ņemot vērā pietiekamu rezervi starp valsts pārstrādes un reģenerācijas mērķiem.
4. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis mudina iepakojuma vai citu izstrādājumu ražošanā izmantot materiālus, kas iegūti, pārstrādājot izlietoto iepakojumu:
a) uzlabojot tirgus nosacījumus šiem materiāliem;
b) pārskatot pašreizējos noteikumus, kas kavē minēto materiālu izmantošanu.
5. Ne vēlāk kā līdz 2007. gada 31. decembrim Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu, nosaka mērķus trešajam piecu gadu posmam no 2009. gada līdz 2014. gadam, pamatojoties uz praktisko pieredzi, kas gūta dalībvalstīs, sasniedzot 1. punktā noteiktos mērķus, un uz zinātniskās pētniecības un tādu novērtēšanas paņēmienu rezultātiem kā aprites cikla novērtējums un izmaksu un ieguvumu analīze.
Šo procedūru atkārto ik pēc pieciem gadiem.
6. Dalībvalstis publicē 1. punktā minētos pasākumus un mērķus, un attiecībā uz tiem īsteno informēšanas kampaņu plašai sabiedrībai un uzņēmējiem.
7. Grieķija, Īrija un Portugāle sava īpašā stāvokļa dēļ, proti, attiecīgi, daudzo mazo salu dēļ, lauku vai kalnu apvidu dēļ, kā arī pašreizējā zemā iepakojuma patēriņa līmeņa dēļ var nolemt:
a) ne vēlāk kā līdz 2001. gada 30. jūnijam sasniegt zemākus rezultātus nekā noteikts 1. punkta a) un c) apakšpunktā, tomēr sasniedzot vismaz 25 % attiecībā uz reģenerāciju vai sadedzināšanu atkritumu sadedzināšanas iekārtās ar enerģijas reģenerāciju;
b) tajā pašā laikā atlikt 1. punkta a) un c) apakšpunktā noteikto mērķu sasniegšanu uz vēlāku termiņu, kas tomēr nav vēlāks par 2005. gada 31. decembri;
c) atlikt 1. punkta b), d) un e) apakšpunktā minēto mērķu sasniegšanu līdz pašu noteiktam datumam, kas tomēr nav vēlāks par 2011. gada 31. decembri.
8. Komisija pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā 2005. gada 30. jūnijā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanas norisi un tās ietekmi uz vidi, kā arī uz iekšējā tirgus darbību. Šajā ziņojumā ņem vērā katras dalībvalsts īpašos apstākļus. Ziņojumā ietver:
a) pamatprasību efektivitātes, īstenošanas un izpildes novērtējumu;
b) papildu novēršanas pasākumus, lai samazinātu iepakojuma ietekmi uz vidi, ciktāl tas iespējams, netraucējot tā pamatfunkcijām;
c) iespējamo tāda iepakojuma indikatora izveidi, kas norāda tā ietekmi uz vidi, lai izlietotā iepakojuma atkritumu rašanos varētu novērst vienkāršāk un efektīvāk;
d) izlietotā iepakojuma atkritumu rašanās novēršanas plānus;
e) otrreizējās izmantošanas un jo īpaši otrreizējās izmantošanas un pārstrādes izmaksu un labumu salīdzināšanas veicināšanu;
f) ražotāju atbildību, tostarp tās finanšu aspektus;
g) centienus līdz 2010. gadam arvien samazināt un piemērotos gadījumos visbeidzot pakāpeniski pārtraukt smago metālu un citu bīstamu vielu izmantošanu iepakojumā.
Šim ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumus šīs direktīvas attiecīgo noteikumu pārskatīšanai, ja vien līdz tam laikam šādi priekšlikumi jau nav iesniegti.
9. Šajā ziņojumā pievēršas 8. punktā minētajiem jautājumiem, kā arī citiem būtiskiem jautājumiem, kas saistīti ar Sesto rīcības programmu vides jomā, īpaši ar tematisko stratēģiju pārstrādei un tematisko stratēģiju resursu ilgstošai izmantošanai.
Komisija un dalībvalstis vajadzības gadījumā veicina pētījumus un izmēģinājuma projektus attiecībā uz 8. punkta b), c), d), e) un f) apakšpunktu un citām darbībām atkritumu rašanās novēršanai.
10. Dalībvalstīm, kas jau ir noteikušas programmas, kuras pārsniedz 1. punktā paredzētos maksimālos mērķus, vai gatavojas tādas noteikt un kas šim nolūkam nodrošina piemērotu pārstrādes un reģenerācijas jaudu, atļauj to darīt, lai panāktu augstu vides aizsardzības līmeni, ar nosacījumu, ka šie pasākumi netraucē iekšējā tirgus darbību un neietekmē citu dalībvalstu atbilstību šai direktīvai. Dalībvalstis informē Komisiju par šādiem pasākumiem. Komisija apstiprina šos pasākumus pēc tam, kad tā, sadarbojoties ar dalībvalstīm, ir pārbaudījusi, vai tie atbilst iepriekš minētajiem apsvērumiem un vai tie nav patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas dalībvalstu savstarpējās tirdzniecības ierobežošanas līdzekļi.
11. Dalībvalstis, kas ir pievienojušās Eiropas Savienībai saskaņā ar 2003. gada 16. aprīlī noslēgto Pievienošanās līgumu, var atlikt 1. punkta b), d) un e) apakšpunktā minēto mērķu īstenošanu līdz pašu izvēlētam datumam, bet Čehijas Republika, Igaunija, Kipra, Lietuva, Ungārija, Slovēnija un Slovākija ne ilgāk kā līdz 2012. gada 31. decembrim, Malta - līdz 2013. gada 31. decembrim, Polija - līdz 2014. gada 31. decembrim un Latvija - līdz 2015. gada 31. decembrim.
7. pants
Nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmas
1. Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tādu sistēmu izveidi, kas ietver
a) lietotā iepakojuma un/vai iepakojuma atkritumu savākšanu no patērētāja, cita galīgā lietotāja vai no atkritumu plūsmas, lai tam piemērotu visatbilstīgākās atkritumu apsaimniekošanas iespējas;
b) savāktā iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atkārtotu lietošanu un reģenerāciju, ieskaitot pārstrādi,
lai sasniegtu šajā direktīvā paredzētos mērķus.
Šīm sistēmām jābūt atvērtām dalībai visiem atbilstīgo nozaru uzņēmējiem, kā arī kompetentām valsts iestādēm. Nediskriminējot tās piemēro arī importētajiem ražojumiem, tostarp sīki izstrādātus pasākumus un tarifus, ko piemēro par piekļuvi sistēmām, un tām jābūt izstrādātām tā, lai neradītu barjeras tirdzniecībai vai brīvas konkurences izkropļojumus saskaņā ar Līgumu.
2. Pasākumi, uz ko attiecas 1. punkts, ietilpst politikā, kura attiecas uz visu iepakojumu un izlietoto iepakojumu, un jo īpaši ņem vērā prasības attiecībā uz patērētāju un vides veselības aizsardzību, drošumu un higiēnu, kvalitātes aizsardzību, iepakoto preču un izmantoto materiālu autentiskumu un tehniskajiem raksturlielumiem uz rūpniecisko un komerciālo īpašumtiesību aizsardzību.
8. pants
Marķēšanas un identifikācijas sistēma
1. Ne vēlāk kā divus gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās Padome saskaņā ar Līgumā paredzētajiem noteikumiem lemj par iepakojuma marķēšanu.
2. Lai veicinātu savākšanu, otrreizēju izmantošanu un reģenerāciju, tostarp pārstrādi, uz iepakojuma tā identifikācijai un klasifikācijai, ko veic attiecīgie ražotāji, pamatojoties uz Komisijas Lēmumu 97/129/EK ( 12 ).
3. Iepakojumu atbilstīgi marķē uz paša iepakojuma vai arī uz tā etiķetes. Marķējumam ir jābūt skaidri saredzamam un viegli izlasāmam. Tam ir jābūt pietiekami noturīgam un jāsaglabājas arī pēc iepakojuma atvēršanas.
9. pants
Pamatprasības
1. Dalībvalstis nodrošina, ka trīs gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, tirgū laiž tikai tādu iepakojumu, kas atbilst visām šajā direktīvā, tostarp II pielikumā, paredzētajām pamatprasībām.
2. No 22. panta 1. punktā paredzētās dienas dalībvalstis uzskata, ka visas šajā direktīvā, ieskaitot II pielikumu, paredzētās pamatprasības ir izpildītas, ja iepakojums atbilst:
a) atbilstīgiem saskaņotiem standartiem, kuru atsauces numuri ir publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. Dalībvalstis publicē to valsts standartu atsauces numurus, kuros transponēti šie saskaņotie standarti;
b) attiecīgajiem valsts standartiem, kas minēti 3. punktā, ciktāl jomās, uz ko attiecas šādi standarti, nav saskaņoto standartu.
3. Dalībvalstis paziņo Komisijai to valsts standartu tekstus, kā paredzēts 2. punkta b) apakšpunktā, kurus tās uzskata par atbilstīgiem šajā pantā paredzētajām prasībām. Komisija šādus tekstus tālāk nosūta pārējām dalībvalstīm.
Dalībvalstis publicē šo standartu atsauces. Komisija nodrošina, ka tās publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.
4. Ja dalībvalsts vai Komisija uzskata, ka 2. punktā minētie standarti pilnīgi neatbilst visām pamatprasībām, kas paredzētas 1. punktā, attiecīgā dalībvalsts vai Komisija, sniedzot atbilstīgus paskaidrojumus, šo jautājumu nodod Komitejai, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 83/189/EEK. Komiteja nekavējoties sniedz atzinumu.
Atkarībā no Komitejas atzinuma Komisija informē dalībvalstis par to, vai jāatsauc minēto standartu publikācijas, kas minētas 2. un 3. punktā.
10. pants
Standartizācija
Komisija pēc iespējas sekmē Eiropas standartu izstrādi attiecībā uz pamatprasībām, kas paredzētas II pielikumā.
Komisija veicina Eiropas standartu izstrādi, jo īpaši attiecībā uz
— iepakojuma aprites cikla analīzes kritērijiem un metodoloģiju,
— smago metālu un citu bīstamu vielu iepakojumā noteikšanas un mērīšanas metodēm, kā arī to nokļūšanu apkārtējā vidē no iepakojuma vai izlietotā iepakojuma,
— kritērijiem attiecībā uz minimālo pārstrādātā iepakojuma materiāla saturu atbilstīgos iepakojuma veidos,
— pārstrādes metožu kritērijiem,
— kompostēšanas metožu un saražotā komposta kritērijiem,
— iepakojuma marķēšanas kritērijiem.
11. pants
Smago metālu koncentrācijas līmeņi iepakojumā
1. Dalībvalstis nodrošina, ka kopējais svina, kadmija, dzīvsudraba un hroma koncentrāciju līmenis iepakojumā vai tā komponentos nepārsniedz šādus līmeņus:
— 2 gadus pēc 22. panta i) punktā paredzētās dienas - 600 ppm no svara,
— 3 gadus pēc 22. panta i) punktā paredzētās dienas - 250 ppm no svara,
— 5 gadus pēc 22. panta i) punktā paredzētās dienas - 100 ppm no svara.
2. Panta 1. punktā paredzētie koncentrācijas līmeņi neattiecas uz iepakojumu, kas pilnībā izgatavots no svina kristālstikla, kā paredzēts Direktīvā 69/493/EEK ( 13 ).
3. Saskaņā ar 21. pantā noteikto procedūru Komisija paredz
— nosacījumus, kuriem iestājoties, iepriekšminētie koncentrācijas līmeņi neattiecas uz pārstrādātajiem materiāliem un uz produktu apriti kontrolētas slēgtās ķēdes ietvaros,
— iepakojuma veidus, uz kuriem neattiecas 1. punkta trešajā ievilkumā paredzētās prasības.
12. pants
Informācijas sistēmas
1. Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek veidotas saskaņotas iepakojuma un izlietotā iepakojuma datu bāzes, ja tās vēl nav izveidotas, lai dotu iespēju Komisijai un dalībvalstīm uzraudzīt, kā tiek īstenoti šajā direktīvā paredzētie mērķi.
2. Tāpēc datubāzēs atsevišķu dalībvalstu līmenī ir informācija, jo īpaši par iepakojuma un izlietotā iepakojuma plūsmu apjomu, raksturlielumiem un attīstību (tostarp informācija par iepakojuma materiālu un to ražošanā izmantoto komponentu toksicitāti vai bīstamību).
3. Lai saskaņotu iegūto datu raksturlielumus un noformējumu, kā arī padarītu datus salīdzināmus, dalībvalstis Komisijai iesniedz pieejamos datus formātā, ko paredz Komisija gada laikā pēc šīs Direktīvas spēkā stāšanās, pamatojoties uz III pielikumu, un saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.
4. Dalībvalstis ņem vērā mazu un vidēju uzņēmumu īpašās problēmas saistībā ar šādu sīku datu iesniegšanu.
5. Iegūtos datus dara pieejamus, ietverot tos valsts ziņojumos, kas minēti 17. pantā, datus atjaunina ar turpmākiem ziņojumiem.
6. Dalībvalstis pieprasa visiem iesaistītajiem uzņēmējiem sniegt kompetentajām iestādēm ticamus datus par attiecīgajām nozarēm, kā prasīts šajā pantā.
13. pants
Iepakojuma lietotājiem paredzētā informācija
Divu gadu laikā no 22. pantā 1. punktā paredzētās dienas dalībvalstis paredz pasākumus, lai nodrošinātu, ka iepakojuma lietotājiem un jo īpaši patērētājiem ir pieejama informācija par
— tiem pieejamajām nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmām,
— viņu lomu, veicinot iepakojuma un izlietotā iepakojuma atkārtotu lietošanu, reģenerāciju un pārstrādi,
— tirgū esošā iepakojuma marķējuma nozīmi,
— atbilstīgiem iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas plānu elementiem, kas minēti 14. pantā.
Dalībvalstis veicina arī patērētāju informēšanas un izglītošanas kampaņas.
14. pants
Apsaimniekošanas plāni
Sakarā ar šajā direktīvā paredzētajiem mērķiem un pasākumiem dalībvalstis iekļauj Direktīvas 75/442/EEK 17. pantā paredzētajos atkritumu apsaimniekošanas plānos īpašu nodaļu attiecībā uz iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, ietverot tajā 4. un 5. pantā paredzētos pasākumus.
15. pants
Ekonomiskie līdzekļi
Rīkojoties saskaņā ar atbilstīgajiem Līguma noteikumiem, Padome paredz ekonomiskus līdzekļus, lai veicinātu šajā direktīvā paredzēto mērķu izpildi. Ja šādi pasākumi nav paredzēti, dalībvalstis var saskaņā ar Kopienas vides politikas pamatprincipiem, inter alia, saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu, kā arī atbilstīgi no Līguma izrietošajiem principiem, paredzēt pasākumus, lai īstenotu minētos mērķus.
16. pants
Paziņojums
1. Neskarot Direktīvu 83/189/EEK, pirms paredz šādus pasākumus, dalībvalstis iepazīstina Komisiju ar to pasākumu projektiem, ko tās paredzējušas pieņemt saskaņā ar šo direktīvu, izņemot finansiālus pasākumus, bet ietverot tehniskas specifikācijas, kas ir saistītas ar finansiāliem pasākumiem, kuri mudina ievērot minētās tehniskās specifikācijas, lai ļautu pārbaudīt pasākumus saistībā ar pašreizējiem noteikumiem, katrā gadījumā, ievērojot iepriekšminētajā direktīvā paredzēto kārtību.
2. Ja ierosinātais pasākums ir arī tehnisks Direktīvas 83/189/EEK nozīmē, attiecīgā dalībvalsts var norādīt, veicot paziņošanas procedūras saskaņā ar šo direktīvu, ka paziņojums ir spēkā arī attiecībā uz Direktīvu 83/189/EEK.
17. pants
Pienākums iesniegt ziņojumu
Dalībvalstis ziņo Komisijai par šīs direktīvas piemērošanu saskaņā ar Padomes Direktīvu 91/692/EEK (1991. gada 23. decembris), ar ko standartizē un racionalizē ziņojumus par to, kā īsteno dažas direktīvas, kas attiecas uz vidi ( 14 ). Pirmais ziņojums attiecas uz laikposmu no 1995. līdz 1997. gadam.
18. pants
Neierobežotas tirgū laišanas iespējas
Dalībvalstis nedrīkst kavēt šīs direktīvas prasībām atbilstoša iepakojuma laišanu tirgū to teritorijā.
19. pants
Pielāgošana zinātnes un tehnikas attīstībai
Grozījumus, kas vajadzīgi, lai zinātnes un tehnikas attīstībai pielāgotu identifikācijas sistēmu (kā minēts 8. panta 2. punktā un 10 panta otrās daļas pēdējā ievilkumā), datu bāzes sistēmas formātus (kā minēts 12. panta 3. punktā un III pielikumā), kā arī iepakojuma definīciju paskaidrojošos piemērus (kā minēts I pielikumā), pieņem saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto procedūru.
20. pants
Īpaši pasākumi
1. Komisija saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru nosaka tehniskus pasākumus, kas vajadzīgi, lai pārvarētu grūtības, kas rodas, piemērojot šīs direktīvas noteikumus, jo īpaši attiecībā uz inertiem iepakojuma materiāliem, kas Eiropas Savienībā laisti tirgū ļoti nelielos apjomos (t.i., apmēram 0,1 svara %), medicīnas ierīču un farmaceitisko produktu primāro iepakojumu, maziem iepakojumiem un luksus iepakojumu.
2. Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par jebkādiem citiem pasākumiem, kas jāparedz un, ja vajadzīgs, pievieno priekšlikumus.
21. pants
Komitejas procedūra
1. Komisijai palīdz komiteja.
2. Ja atsaucas uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK ( 15 ).
Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā noteiktais termiņš ir trīs mēneši.
3. Komiteja pieņem savu reglamentu.
22. pants
Ieviešana valsts likumdošanā
1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai līdz 1996. gada 30. jūnijam izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.
2. Kad dalībvalstis paredz šos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka metodes, kā izdarīt šādas atsauces.
3. Turklāt dalībvalstis dara zināmus Komisijai normatīvos un administratīvos aktus, kas pieņemti jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
3.a Ja ir sasniegti 6. pantā izklāstītie mērķi, dalībvalstis var transponēt 7. panta noteikumus, vienojoties ar attiecīgajām kompetentajām iestādēm un tautsaimniecības nozarēm.
Tādi nolīgumi atbilst šādām prasībām:
a) nolīgumi ir izpildāmi;
b) nolīgumos precizē konkrētus mērķus un to izpildes termiņus;
c) nolīgumus publicē valsts oficiālajā vēstnesī vai citā sabiedrībai tikpat pieejamā oficiālā dokumentā un nosūta Komisijai;
d) sasniegtos rezultātus regulāri uzrauga, par tiem ziņo kompetentajām iestādēm un Komisijai, un tos dara zināmus atklātībai saskaņā ar nolīgumā izklāstītajiem nosacījumiem;
e) kompetentās iestādes nodrošina saskaņā ar attiecīgo nolīgumu sasniegto rezultātu izvērtējumu;
f) nolīgumu neievērošanas gadījumos dalībvalstis ar normatīviem vai administratīviem pasākumiem īsteno attiecīgos šīs direktīvas noteikumus.
4. Prasības attiecībā uz iepakojuma ražošanu nekādā gadījumā neattiecas uz iepakojumu, ko izmantoja attiecīgajam ražojumam pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā.
5. Ne ilgāk kā piecus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā dalībvalstis atļauj laist tirgū iepakojumu, kas ražots pirms minētās dienas un kas atbilst valsts normatīvajos aktos paredzētajām prasībām.
23. pants
Ar šo no 22. panta 1. punktā paredzētās dienas atceļ Direktīvu 85/339/EEK.
24. pants
Šī direktīva stājas spēkā tās publicēšanas dienā Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.
25. pants
Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.
I PIELIKUMS
ILUSTRATĪVI PIEMĒRI DIREKTĪVAS 3. PANTA 1. PUNKTĀ MINĒTAJIEM KRITĒRIJIEM
Kritēriju i) paskaidrojošie piemēri
Iepakojums
Saldumu kārbas
CD apvalku iesaiņojuma plēve
Priekšmeti, kas nav iepakojums
Puķu podi, kuros augi paliek visā veģetācijas laikā
Darbarīku kastes
Tējas maisiņi
Siera vaska slāņi
Desu apvalki
Kritēriju ii) paskaidrojošie piemēri
Iepakojums, kas projektēts un paredzēts piepildīšanai tirdzniecības vietā
Papīra vai plastmasas iepirkumu maisiņi
Vienreizlietojamie šķīvji un tases
Iesaiņojamā plēve
Sviestmaižu maisiņi
Alumīnija folija
Priekšmeti, kas nav iepakojums
Maisītājs
Vienreizlietojamie galda piederumi
Kritēriju iii) paskaidrojošie piemēri
Iepakojums
Etiķetes, ko piekar vai piestiprina tieši produktam
Iepakojuma daļas
Skropstu tušas birstīte, kas ir daļa no iepakojuma vāciņa
Lipīgās etiķetes, kas piestiprinātas citam iepakojumam
Skavas
Plastmasas uzmavas
Dozators, kas ir daļa no mazgāšanas līdzekļu iepakojuma vāciņa.
II PIELIKUMS
PAMATPRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ IEPAKOJUMA SASTĀVU UN ATKĀRTOTAS LIETOŠANAS, REĢENERĀCIJAS UN PĀRSTRĀDES IESPĒJĀM
1. Prasības, kas attiecas uz iepakojuma ražošanu un sastāvu
— Iepakojums ir ražots tā, lai iepakojuma tilpums un masa nebūtu lielāka, kā vajadzīgs iesaiņotā produkta drošuma un higiēnas prasību ievērošanai, un apmierinoša attiecībā uz ražojumu un patērētājiem.
— Iepakojumu projektē, ražo un realizē tā, lai tas būtu atkārtoti lietojams, tostarp reģenerējams, kā arī, lai pēc iespējas samazinātu tā ietekmi uz vidi, ja izlietoto iepakojumu vai izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas atliekas apglabā.
— Iepakojumu ražo tā, lai pēc iespējas samazinātu kaitīgu un citu bīstamu vielu vai materiālu izmantošanu iepakojuma materiāliem vai sastāvdaļām saistībā ar minēto vielu klātbūtni emisijās, pelnos vai infiltrātā, iepakojumu vai izlietoto iepakojumu apsaimniekošanas darbību atliekas sadedzinot vai novietojot izgāztuvēs.
2. Prasības, kas attiecas uz iepakojuma atkārtotas lietošanas iespējām
Vienlaikus jāievēro šādas prasības:
— iepakojuma fizikālās īpašības un raksturlielumi normālos paredzamos lietošanas apstākļos nodrošina tā vairākkārtēju apriti,
— iespējas pārstrādāt lietoto iepakojumu, lai ievērotu strādājošo veselības aizsardzības un darba drošības prasības,
— atbilst reģenerējamam iepakojumam noteiktajām prasībām gadījumos, kad tas vairs nav atkārtoti izmantojams un kļūst par atkritumiem.
3. Prasības, kas attiecas uz iepakojuma reģenerācijas iespējām
a) Iepakojums ir reģenerējams, pārstrādājot tā materiālu.
Iepakojumam jābūt izgatavotam tā, lai būtu iespējams pārstrādāt noteiktu procentuālo daļu (pēc svara) no materiāla, ko izmanto tādas produkcijas ražošanai, kas atbilst pašreizējiem Kopienas standartiem. Atkarībā no materiāla, no kura izgatavots iepakojums, šīs procentuālās daļas lielums var atšķirties.
b) Iepakojums ir reģenerējams, iegūstot enerģiju.
Izlietotajam iepakojumam, ko pārstrādā, lai iegūtu enerģiju, ir jābūt vismaz minimālajai siltumietilpībai, lai optimizētu enerģijas ieguves procesu.
c) Iepakojums ir reģenerējams, to kompostējot.
Kompostējamais izlietotais iepakojums ir pietiekami bioloģiski noārdāms, lai netraucētu dalīto savākšanu un kompostēšanas procesu vai darbību, kur to izmanto.
d) Bioloģiski noārdāms iepakojums.
Bioloģiski noārdāms izlietots iepakojums ir tāds, kas fizikāli, ķīmiski, termiski vai bioloģiski sadalās tā, ka iegūtā gatavā komposta lielākā daļa sadalās, veidojot oglekļa dioksīdu, biomasu un ūdeni.
III PIELIKUMS
DATI, KAS DALĪBVALSTĪM JĀIEKĻAUJ IEPAKOJUMA UN IZLIETOTĀ IEPAKOJUMA DATUBĀZĒS (SASKAŅĀ AR 1. LĪDZ 4. TABULU)
|
1. |
Par primāro (tirdzniecības), sekundāro (grupas) un terciāro (transporta) iepakojumu a) valstī patērētā iepakojuma daudzums pa iepakojuma materiālu veidiem (saražots + importēts - eksportēts) (1. tabula); b) atkārtoti lietotais daudzums (2. tabula). |
|
2. |
Par mājsaimniecības un ne mājsaimniecības izlietoto iepakojumu: a) valstī reģenerētā un apglabātā izlietotā iepakojuma daudzums pa materiālu veidiem (saražots + importēts - eksportēts) (3. tabula); b) valstī pārstrādātais un reģenerētais daudzums pa materiālu veidiem (4. tabula).
1. TABULA Valsts teritorijā patērētā primārā, sekundārā un terciārā iepakojuma daudzums
2. TABULA Valsts teritorijā atkārtoti lietotā primārā, sekundārā un terciārā iepakojuma daudzums
3. TABULA Valsts teritorijā reģenerētā un apglabātā izlietotā iepakojuma daudzums
4. TABULA Valsts teritorijā pārstrādātā vai reģenerētā izmantotā iepakojuma daudzums
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
( 1 ) OV C 263, 12.10.1992., 1. lpp. un OV C 285, 21.10.1993., 1. lpp.
( 2 ) OV C 129, 10.5.1993., 18. lpp.
( 3 ) Eiropas Parlamenta 1993. gada 23. jūnija atzinums (OV C 194, 19.7.1993., 177. lpp.), Padomes 1994. gada 4. marta kopējā nostāja (OV C 137, 19.5.1994., 65. lpp.) un Eiropas Parlamenta 1994. gada 4. marta lēmums (OV C 205, 25.7.1994., 163. lpp.). Apstiprināts 1993. gada 2. decembrī (OV C 342, 20.12.1993., 15. lpp.). Kopīgs 1994. gada 8. novembra Samierināšanas komitejas dokuments.
( 4 ) OV L 176, 6.7.1985., 18. lpp.. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/629/EEK (OV L 377, 31.12.1991., 48. lpp.).
( 5 ) OV C 122, 18.5.1990., 2. lpp.
( 6 ) OV L 194, 25.7.1975., 39. lpp.. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156/EEK (OV L 78, 26.3.1991., 32. lpp.).
( 7 ) OV L 109, 26.4.1983., p. 8. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 92/400/EEK (OV L 221, 6.8.1992., 55. lpp.).
( 8 ) OV L 377, 31.12.1991., 20. lpp.
( 9 ) OV L 30, 6.2.1993., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2557/2001 (OV L 349, 31.12.2001., 1. lpp.).
( 10 ) OV L 166, 1.7.1999., 6. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2118/2003 (OV L 318, 3.12.2003., 5. lpp.)
( 11 ) OV L 185, 17.7.1999., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2118/2003.
( 12 ) OV L 50, 20.2.1997., 28. lpp.
( 13 ) OV L 326, 29.12.1969., 36. lpp.
( 14 ) OV L 377, 31.12.1991., 48. lpp.
( 15 ) OV L 184, 17.7.1999., 23.. lpp.
