(1)

Līgumā par Eiropas Savienību (LES) ir pausta apņemšanās atvieglināt personu brīvu pārvietošanos, vienlaikus nodrošinot Eiropas tautu drošību un aizsargātību, saskaņā ar LES un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) noteikumiem izveidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Savienības pilsonība nodrošina ikvienam Savienības pilsonim tiesības brīvi pārvietoties, ievērojot konkrētus ierobežojumus un nosacījumus. Minēto tiesību īstenošanu nodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (3). Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 45. pantā ir paredzēta pārvietošanās un uzturēšanās brīvība. Pārvietošanās brīvība ietver tiesības izceļot no dalībvalstīm un ieceļot dalībvalstīs, izmantojot derīgu personas apliecību vai pasi.

(3)

Saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK dalībvalstīm ir jāizsniedz saviem valstspiederīgajiem personas apliecības vai pases un jāatjauno šie dokumenti saskaņā ar saviem tiesību aktiem. Turklāt minētajā Direktīvā ir noteikts, ka dalībvalstis var pieprasīt Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem reģistrēties attiecīgajās iestādēs. Dalībvalstīm ir jāizsniedz Savienības pilsoņiem reģistrācijas apliecības atbilstoši minētajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem. Saskaņā ar minēto direktīvu dalībvalstīm ir arī jāizsniedz uzturēšanās atļaujas ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, un, saņemot pieteikumu, ir jāizsniedz dokumenti, kas apliecina pastāvīgu uzturēšanos, un ir jāizsniedz pastāvīgas uzturēšanās atļaujas.

(4)

Direktīvā 2004/38/EK ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai liegtu, izbeigtu vai atsauktu ar minēto direktīvu piešķirtās tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana. Dokumentu viltošana vai nepatiess būtisku faktu atspoguļojums attiecībā uz uzturēšanās tiesību piešķiršanas nosacījumiem ir identificēti kā tipiskākie krāpšanas gadījumi saistībā ar minēto direktīvu.

(5)

Dalībvalstu izsniegto personas apliecību un Savienības dalībvalstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas citā dalībvalstī, un viņu ģimenes locekļiem izsniegto uzturēšanās atļauju drošības līmeņi ievērojami atšķiras. Minētās atšķirības paaugstina falsificēšanas un dokumentu viltošanas risku un pilsoņiem rada arī praktiskas grūtības, kad viņi vēlas izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties. Eiropas dokumentu viltošanas riska analīzes tīkla statistikas dati apliecina, ka laika gaitā ir palielinājies personas apliecību viltošanas gadījumu skaits.

(6)

Komisija 2016. gada 14. septembra paziņojumā “Drošības stiprināšana pasaulē, ko raksturo mobilitāte: informācijas apmaiņas uzlabojumi cīņā pret terorismu un ārējo robežu stiprināšana” uzsvēra, ka droši ceļošanas un personu apliecinoši dokumenti ir būtiski svarīgi, lai nepieciešamības gadījumā bez šaubām varētu noteikt personas identitāti, un paziņoja, ka nāks klajā ar rīcības plānu attiecībā uz to, kā vērsties pret ceļošanas dokumentu viltošanu. Saskaņā ar minēto paziņojumu uzlabota pieeja paļaujas uz stabilām sistēmām, lai nepieļautu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un novērstu draudus iekšējai drošībai, kuri izriet no nepilnībām dokumentu drošības jomā, jo īpaši saistībā ar terorismu un pārrobežu noziedzību.

(7)

Saskaņā ar Komisijas 2016. gada 8. decembra Rīcības plānu stingrākai Eiropas darbībai pret ceļošanas dokumentu viltošanu (2016. gada rīcības plāns) vismaz trīs ceturtdaļas viltoto dokumentu, kas atklāti gan pie ārējām robežām, gan arī pie iekšējām robežām teritorijā, kur netiek veiktas kontroles, ir dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu izsniegtu dokumentu viltojumi. Visbiežāk konstatētie viltotie dokumenti, kas izmantoti ceļošanai Šengenas zonā, ir dalībvalstu izsniegtās personas apliecības ar zemāku drošības līmeni.

(8)

Lai atturētu no identitātes viltošanas, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to tiesību aktos ir paredzēti atbilstīgas sankcijas par identifikācijas dokumentu falsificēšanu un viltošanu un šādu falsificētu vai viltotu dokumentu izmantošanu.

(9)

Risks, ko rada viltotas personas apliecības un uzturēšanās dokumenti, bija aplūkots 2016. gada rīcības plānā. Komisija 2016. gada rīcības plānā un 2017. gada ziņojumā par ES pilsonību pauda apņemšanos analizēt politikas iespējas uzlabot personas apliecību un uzturēšanās dokumentu drošību.

(10)

Saskaņā ar 2016. gada rīcības plānu autentisku un drošu personas apliecību izsniegšanai ir nepieciešams uzticams identitātes reģistrācijas process un droši “izcelsmes” dokumenti, kas iesniegti kā pamatojums pieteikumam. Ņemot vērā, ka arvien biežāk tiek izmantoti viltoti izcelsmes dokumenti, Komisijai, dalībvalstīm un attiecīgajām Savienības aģentūrām būtu jāturpina sadarboties, lai mazinātu izcelsmes dokumentu viltošanas iespējas.

(11)

Šajā regulā dalībvalstīm nav noteikts pienākums ieviest personas apliecības vai uzturēšanās dokumentus, ja tie nav paredzēti valsts tiesību aktos, un tā neskar dalībvalstu kompetenci saskaņā ar valsts tiesību aktiem izsniegt citus uzturēšanās dokumentus, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā, piemēram, izsniegt uzturēšanās atļaujas/apliecības visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem konkrētajā teritorijā neatkarīgi no viņu valstspiederības.

(12)

Šī regula neliedz dalībvalstīm identifikācijas nolūkā bez diskriminācijas pieņemt dokumentus, kas nav ceļošanas dokumenti, piemēram, autovadītāja apliecības.

(13)

Pilsoņiem, kuru tiesības brīvi pārvietoties ir ierobežotas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, izsniegti identifikācijas dokumenti, kuros skaidri norādīts, ka tos nevar izmantot kā ceļošanas dokumentus, nebūtu jāuzskata par dokumentiem, uz kuriem attiecas šīs regulas darbības joma.

(14)

Ceļošanas dokumentus, kuri atbilst Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) dokumenta 9303 Par mašīnlasāmiem ceļošanas dokumentiem 5. daļai (septītais izdevums, 2015. gads) (“ICAO dokumenta 9303”) un kuri dalībvalstī, kas izsniegusi dokumentu, netiek izmantoti identifikācijas mērķiem, piemēram, Īrijas izsniegta pases apliecība, nebūtu jāuzskata par dokumentiem, uz kuriem attiecas šī regula.

(15)

Šī regula neskar iespēju dalībvalstīm izmantot personas apliecības un uzturēšanās dokumentus ar eID funkciju citiem nolūkiem, un tā neskar arī noteikumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 910/2014 (4), kura paredz elektroniskās identifikācijas savstarpēju atzīšanu Savienības mērogā attiecībā uz piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem un palīdz pilsoņiem, kas pārceļas uz citu dalībvalsti, nosakot elektroniskās identifikācijas līdzekļu savstarpēju atzīšanu, ievērojot konkrētus nosacījumus. Uzlabotām personas apliecībām būtu jānodrošina vieglāka identifikācija un jāveicina labāka piekļuve pakalpojumiem.

(16)

Lai varētu pienācīgi pārbaudīt personas apliecības un uzturēšanās dokumentus, dalībvalstīm katram dokumentu veidam, uz ko attiecas šī regula, ir jāizmanto pareizais nosaukums. Lai atvieglotu dokumentu, uz kuriem attiecas šī regula, pārbaudi citās dalībvalstīs, dokumenta nosaukumam papildus vajadzētu būt arī vismaz vienā citā Savienības iestāžu oficiālajā valodā. Ja dalībvalstis personas apliecībām jau izmanto ierastu apzīmējumu, kas nav ar nosaukumu “personas apliecība”, tām vajadzētu būt iespējai turpināt lietot šādu apzīmējumu savā oficiālajā valodā vai valodās. Tomēr nākotnē nebūtu jāievieš jauni apzīmējumi.

(17)

Lai pārbaudītu, vai dokuments ir autentisks, un noskaidrotu personas identitāti, ir vajadzīgi aizsardzības elementi. Drošības standartu minimuma noteikšana un biometrisko datu iekļaušana personas apliecībās un ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, uzturēšanās atļaujās ir svarīgs solis virzībā uz minēto dokumentu drošāku izmantošanu Savienībā. Šādu biometrisko identifikatoru iekļaušanai būtu jānodrošina tas, ka Savienības pilsoņi var pilnībā izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties.

(18)

Sejas attēla un divu pirkstu nospiedumu (“biometriskie dati”) glabāšana personas apliecībās un uzturēšanās atļaujās, kā jau ir paredzēts attiecībā uz biometriskajām pasēm un trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās atļaujām, ir piemērota metode, kā ticamu identifikāciju un autentifikāciju apvienot ar krāpšanas riska samazināšanu, lai uzlabotu personas apliecību un uzturēšanās atļauju drošību.

(19)

Vispārējai praksei vajadzētu būt tādai, ka dalībvalstīm, pārbaudot dokumenta autentiskumu un turētāja identitāti, būtu pirmām kārtām jāpārbauda sejas attēls un, ja tas nepieciešams, lai nešaubīgi pārliecinātos par dokumenta autentiskumu un turētāja identitāti, dalībvalstīm būtu jāpārbauda arī pirkstu nospiedumi.

(20)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad biometrisko datu pārbaude neapstiprina dokumenta autentiskumu vai dokumenta turētāja identitāti, kvalificētiem darbiniekiem ir jāveic obligāta manuālā pārbaude.

(21)

Šī regula neparedz juridisko pamatu tam, lai dalībvalstīs tiktu izveidotas vai uzturētas valsts līmeņa datubāzes biometrisko datu uzglabāšanai, kas ir valsts tiesību aktu jautājums, kam ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem par datu aizsardzību. Turklāt šī regula neparedz juridisku pamatu centralizētas datubāzes izveidei vai uzturēšanai Savienības līmenī.

(22)

Biometriskie identifikatori būtu jāvāc un jāglabā personas apliecību un uzturēšanās dokumentu datu nesējā, lai varētu pārbaudīt dokumenta autentiskumu un dokumenta turētāja identitāti. Šādu pārbaudi būtu jāveic tikai pienācīgi pilnvarotiem darbiniekiem un tikai tādās situācijās, kad uzrādīt dokumentu ir tiesību aktos noteikta prasība. Turklāt biometriskie dati, kas tiek glabāti personas apliecību vai uzturēšanās dokumentu personalizēšanas nolūkā, būtu jāglabā īpaši drošā veidā un tikai līdz dokumenta saņemšanas dienai, un nekādā gadījumā ilgāk par 90 dienām no dokumenta izdošanas dienas. Pēc minētā perioda, minētie biometriskie dati būtu nekavējoties jāizdzēš vai jāiznīcina. Iepriekš minētajam nevajadzētu skart šādu datu jebkādu citu apstrādi saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem par datu aizsardzību.

(23)

Šajā regulā būtu jāņem vērā ICAO dokumentā 9303 noteiktās specifikācijas, kas nodrošina globālu sadarbspēju, tostarp attiecībā uz mašīnlasāmību un vizuālās pārbaudes izmantošanu.

(24)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, vai dokumentā, uz kuru attiecas šī regula, iekļaujams personas dzimums. Ja dalībvalsts šādā dokumentā iekļauj personas dzimumu, būtu attiecīgi jāizmanto ICAO dokumentā 9303 paredzētās specifikācijas “F”, “M” vai “X” vai atbilstošais saīsinājums (pirmais burts), ko izmanto minētās dalībvalsts valodā vai valodās.

(25)

Lai nodrošinātu, ka attiecībā uz personas apliecībām, uzturēšanās atļaujām un pastāvīgajām uzturēšanās atļaujām attiecīgā gadījumā tiek pienācīgi ņemti vērā turpmāki drošības standarti un tehniskās specifikācijas, kas pieņemti saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1030/2002 (5), būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (6). Minētajā nolūkā Komisijai būtu jāsaņem palīdzība no komitejas, kas izveidota ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1683/95 (7) 6. pantu. Vajadzētu būt iespējamam, ka pieņemtie īstenošanas akti vajadzības gadījumā paliek slepeni, lai novērstu viltošanas un falsifikācijas risku.

(26)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek ieviestas atbilstošas un efektīvas biometrisko identifikatoru vākšanas procedūras un kā šādas procedūras atbilst Hartā, Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām noteiktajām tiesībām un principiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visā datu vākšanas procedūrā tiek pirmām kārtām ņemtas vērā bērna intereses. Minētajā sakarā kvalificēti darbinieki būtu atbilstīgi jāapmāca, kā savākt biometriskos identifikatorus bērnam piemērotā veidā.

(27)

Situācijās, kad rodas grūtības saistībā ar biometrisko identifikatoru vākšanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviestas atbilstošas procedūras, lai respektētu attiecīgās personas cieņu. Tāpēc būtu jāņem vērā īpaši apsvērumi saistībā ar dzimumu un saistībā ar bērnu un neaizsargātu personu īpašajām vajadzībām.

(28)

Drošības un formas standartu minimuma ieviešanai attiecībā uz personas apliecībām būtu jānodrošina, ka, Savienības pilsoņiem izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties, dalībvalstis var paļauties uz minēto dokumentu autentiskumu. Stingrāku drošības standartu ieviešanai būtu jānodrošina valsts iestādēm un privātām struktūrām pietiekamas garantijas, lai minētās iestādes un struktūras varētu paļauties uz personas apliecību autentiskumu, kad Savienības pilsoņi tās izmanto identifikācijas nolūkā.

(29)

Atšķirības zīme, ko veido dokumentu izsniedzošās dalībvalsts divu burtu valsts kods, kurš iespiests negatīvā zilā taisnstūrī un ap kuru aplī izvietotas 12 dzeltenas zvaigznes, atvieglo dokumenta vizuālo pārbaudi, jo īpaši tad, kad dokumenta turētājs izmanto tiesības brīvi pārvietoties.

(30)

Saglabājot iespēju valstij noteikt papildu elementus, dalībvalstīm vienlaikus būtu jānodrošina, ka šādi elementi nemazina kopīgo aizsardzības elementu efektivitāti un negatīvi neietekmē personas apliecību pārrobežu savietojamību, piemēram, spēju personas apliecības nolasīt ar ierīcēm, kuras izmanto dalībvalstis, kas nav izsniegušas personas apliecības.

(31)

Drošības standartu ieviešanai ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, personas apliecībās un uzturēšanās atļaujās nebūtu jāizraisa nesamērīgs maksas palielinājums Savienības pilsoņiem vai trešo valstu valstspiederīgajiem. Dalībvalstīm šis princips būtu jāņem vērā, izsludinot uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus.

(32)

Dalībvalstīm būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka biometriskie dati pareizi identificē personu, kurai izsniegta personas apliecība. Šajā nolūkā dalībvalstis varētu apsvērt iespēju vākt biometriskos identifikatorus, jo īpaši sejas attēlu, paredzot personisku ierašanos valsts iestādēs, kuras izsniedz personas apliecības.

(33)

Dalībvalstīm būtu savstarpēji jāapmainās ar šādu informāciju, jo tā ir nepieciešama, lai piekļūtu drošajā datu nesējā iekļautajai informācijai un autentificētu un pārbaudītu to. Drošajā datu nesējā izmantotajiem formātiem jābūt sadarbspējīgiem, tostarp ar automatizētām robežkontroles sistēmām.

(34)

Direktīva 2004/38/EK attiecas uz situāciju, kad Savienības pilsoņiem, kuriem nav nepieciešamo ceļošanas dokumentu, vai Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un kuriem nav nepieciešamo ceļošanas dokumentu, ir jādod visas pienācīgās iespējas ar citiem līdzekļiem pierādīt, ka uz viņiem attiecas tiesības brīvi pārvietoties. Šādi līdzekļi var būt arī pagaidu kārtā izmantoti identifikācijas dokumenti un šādiem ģimenes locekļiem izsniegtas uzturēšanās atļaujas.

(35)

Šajā regulā ievēro pienākumus, kas noteikti Hartā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām. Tādēļ dalībvalstis tiek mudinātas sadarboties ar Komisiju, lai integrētu papildu elementus, kas padara personas apliecības pieejamākas un lietošanā ērtākas cilvēkiem ar invaliditāti, piemēram, vājredzīgām personām. Dalībvalstīm ir jāizpēta risinājumu, piemēram, mobilo reģistrācijas ierīču, izmantošana personas apliecību izsniegšanai personām, kas nav spējīgas ierasties iestādēs, kuras ir atbildīgas par personas apliecību izsniegšanu.

(36)

Uzturēšanās dokumentos, ko izsniedz Savienības pilsoņiem, būtu jāiekļauj īpaša informācija, lai nodrošinātu, ka šādu dokumentu turētāji visās dalībvalstīs tiek identificēti kā Savienības pilsoņi. Tam būtu jāveicina, ka tiek atzīta mobilo Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties izmantošana un ar šādu izmantošanu saistītās tiesības, tomēr saskaņošanai būtu jāaprobežojas tikai ar to, kas ir vajadzīgs pašreizējo dokumentu trūkumu novēršanai. Dalībvalstis var brīvi izraudzīties formu, kādā šie dokumenti tiek izsniegti, un varētu tos izsniegt ICAO dokumenta 9303 specifikācijām atbilstošā formā.

(37)

Attiecībā uz uzturēšanās dokumentiem, ko izsniedz ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, ir lietderīgi izmantot tādu pašu formu un aizsardzības elementus, kādi paredzēti Regulā (EK) Nr. 1030/2002, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1954 (8). Papildus tam, ka minētie dokumenti pierāda uzturēšanās tiesības, tie arī atbrīvo to turētājus, kuriem citādi būtu pienākums saņemt vīzu, no šā pienākuma, ja viņi Savienības teritorijā pavada Savienības pilsoni vai pievienojas Savienības pilsonim.

(38)

Direktīvā 2004/38/EK ir noteikts, ka dokumentus, ko izsniedz ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, sauc par “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”. Identifikācijas atvieglošanas labad Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujām vajadzētu būt standartizētam nosaukumam un kodam.

(39)

Ņemot vērā gan drošības risku, gan izmaksas, kas rodas dalībvalstīm, personas apliecības, kā arī Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas, kuru drošības standarti ir nepietiekami, pakāpeniski būtu jāizņem no aprites. Principā personas apliecību gadījumā izņemšanai no aprites vajadzētu pietikt ar desmit gadu termiņu un uzturēšanās atļauju gadījumā – ar piecu gadu termiņu, lai dokumentu parasto nomaiņas biežumu salāgotu ar nepieciešamību novērst Savienībā pastāvošās nepilnības drošības jomā. Tomēr, ņemot vērā drošības apsvērumus, attiecībā uz apliecībām un atļaujām, kurās nav iestrādāti būtiski drošības elementi vai kurām nav nodrošināta mašīnlasāmība, izņemšanai no aprites ir vajadzīgs īsāks termiņš.

(40)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (9) piemēro attiecībā uz personas datiem, kas tiks apstrādāti šīs regulas piemērošanas kontekstā. Ir nepieciešams sīkāk precizēt aizsardzības pasākumus, kas piemērojami apstrādātajiem personas datiem, jo īpaši tādiem sensitīviem datiem kā biometriskajiem identifikatoriem. Datu subjekti būtu jāinformē par to, ka viņu dokumentos ir iestrādāts datu nesējs, kas satur viņu biometriskos datus, tostarp par datu nesēja bezkontakta pieejamību, kā arī par visiem gadījumiem, kad tiek izmantoti dati, kas ietverti viņu personas apliecībās un uzturēšanās dokumentos. Datu subjektiem jebkurā gadījumā vajadzētu būt iespējai piekļūt personas datiem, kas tiek apstrādāti viņu personas apliecībās un uzturēšanās dokumentos, un vajadzētu būt tiesībām prasīt, lai gadījumos, kad šādi dati ir kļūdaini vai nepilnīgi, tie tiktu izlaboti, izsniedzot jaunu dokumentu. Datu nesējam vajadzētu būt īpaši drošam un efektīvi aizsargāt tajā glabātos personas datus pret nesankcionētu piekļuvi.

(41)

Dalībvalstīm vajadzētu būt atbildīgām par biometrisko datu pienācīgu apstrādi no datu savākšanas brīža līdz to iestrādāšanai īpaši drošajā datu nesējā, ievērojot Regulu (ES) 2016/679.

(42)

Dalībvalstīm būtu jāievēro īpaša piesardzība, sadarbojoties ar ārpakalpojumu sniedzējiem. Šādai sadarbībai nebūtu jāizslēdz dalībvalstu atbildība, kas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem rodas par pienākumu neizpildi attiecībā uz personas datiem.

(43)

Šajā regulā ir nepieciešams noteikt pamatu datu vākšanai un glabāšanai personas apliecību un uzturēšanās dokumentu datu nesējā. Dalībvalstīm saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem un ievērojot nepieciešamības un proporcionalitātes principus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai datu nesējā glabāt citus datus elektronisko pakalpojumu vai citiem ar personas apliecību vai uzturēšanās dokumentu saistītiem mērķiem. Šādu citu datu apstrādei, tostarp to vākšanai un to izmantošanas mērķiem, vajadzētu būt atļautiem ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Visiem valsts datiem vajadzētu būt fiziski vai loģiski nošķirtiem no šajā regulā minētajiem biometriskajiem datiem, un tie būtu jāapstrādā saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679.

(44)

Dalībvalstīm būtu jāsāk piemērot šo regulu vēlākais pēc 24 mēnešiem no dienas, kad tā stājas spēkā. No dienas, kad sāk piemērot šo regulu, dalībvalstīm būtu jāizsniedz tikai tādi dokumenti, kuros ir ievērotas šajā regulā noteiktās prasības.

(45)

Komisijai būtu jāziņo par šīs regulas īstenošanu attiecīgi pēc diviem un 11 gadiem no šīs regulas piemērošanas dienas, tostarp ziņojumā aplūkojot arī drošības līmeņa piemērotību un ņemot vērā tās ietekmi uz pamattiesībām un datu aizsardzības principiem. Saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (10) Komisijai, pēc sešiem gadiem no šīs regulas piemērošanas dienas un pēc tam ik pēc sešiem gadiem būtu jāveic šīs regulas izvērtējums, pamatojoties uz informāciju, kas apkopota, izmantojot īpašus uzraudzības mehānismus, lai novērtētu regulas faktisko ietekmi un vajadzību īstenot turpmāku rīcību. Uzraudzības nolūkā dalībvalstīm būtu jāvāc statistika par to personas apliecību un uzturēšanās dokumentu skaitu, ko tās izsniegušas.

(46)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, veicināt drošību un atvieglot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesību brīvi pārvietoties izmantošanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(47)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Hartā, tostarp cilvēka cieņa, tiesības uz personas neaizskaramību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā un diskriminācijas nepieļaušanu, bērna tiesības, vecu cilvēku tiesības, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz personas datu aizsardzību, tiesības brīvi pārvietoties un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību. Īstenojot šo regulu, dalībvalstīm būtu jāievēro Harta.

(48)

Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs un Pamattiesību aģentūra attiecīgi 2018. gada 10. augustā (11) un 2018. gada 5. septembrī (12) sniedza atzinumus,