(1)

Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā cilvēka cieņa, brīvība, vienlīdzība un cilvēktiesību ievērošana, un ir apņēmusies apkarot diskrimināciju, tostarp diskrimināciju invaliditātes dēļ, kā noteikts Līgumā par Eiropas Savienību (LES), Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD), Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (4) (UNCRPD).

(2)

Hartas 26. pantā Savienība atzīst un ievēro personu ar invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu viņu neatkarību, sociālo un profesionālo integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē.

(3)

Ikvienam Savienības pilsonim ir pamattiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, kas noteikti LES un LESD, un to īstenošanai pieņemtajos pasākumos. UNCRPD 18. pantā ir atzītas arī personu ar invaliditāti tiesības, cita starpā tiesības uz pārvietošanās brīvību un brīvību izvēlēties savu dzīvesvietu vienlīdzīgi ar citiem.

(4)

Eiropas Savienības Tiesa uzskata, ka Savienības pilsonība ir paredzēta kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kad viņi izmanto tiesības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas ļauj personām, kuras atrodas tādā pašā situācijā, LESD ratione materiae piemērošanas jomā saņemt vienādu tiesisko attieksmi neatkarīgi no viņu pilsonības, ievērojot skaidri paredzētus izņēmumus.

(5)

Savienība ir UNCRPD Puse, un tās noteikumi, kas ir neatņemama Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, ir saistoši tās kompetences robežās. Visas dalībvalstis ir UNCRPD Puses, un tā ir saistoša dalībvalstu kompetences robežās. Savienība un visas dalībvalstis ir parakstījušas un ratificējušas UNCRPD, tomēr ir jāpanāk progress attiecībā uz personu ar invaliditāti līdztiesību gan Savienības līmenī, gan visās dalībvalstīs.

(6)

UNCRPD ir atzīts, ka pie personām ar invaliditāti pieder arī personas, kurām ir ilgstoši fiziski, psihoemocionāli, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem vides, administratīviem, tehnoloģiskiem un sociāliem šķēršļiem var radīt diskriminējošu attieksmi. Tādēļ UNCRPD mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas ar invaliditāti pilnībā un vienlīdzīgi bez jebkāda veida diskriminācijas izmantotu visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, un sekmēt viņiem piemītošās cieņas ievērošanu, individuālo autonomiju, tostarp brīvību pieņemt savus lēmumus, un personas neatkarību, tādējādi nodrošinot, lai viņi pilnīgi un efektīvi piedalītos un iekļautos sabiedrībā vienlīdzīgi ar citiem cilvēkiem. UNCRPD atzīst arī to, ka ir svarīgi cienīt personu ar invaliditāti atšķirīgumu un pieņemt viņas kā cilvēku daudzveidības un cilvēces daļu, un vajadzību veikt piemērotus pasākumus, ar kuriem personām ar invaliditāti nodrošina vienlīdzību iespējās un piekļuvē. UNCRPD ir norādīts, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti tiek pakļautas dažādu veidu diskriminācijai, un paredzēts, ka valstīm, kas ir tās Puses, ir jāveic pasākumi, ar ko nodrošina, lai viņas pilnībā un vienlīdzīgi izmantotu visas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Tajā tiek arī atzīti sarežģītie apstākļi, ar ko sastopas personas ar invaliditāti, kuras tiek pakļautas daudzveidīgām vai saasinātām diskriminācijas formām rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās pārliecības, politisko vai citu uzskatu, valstspiederības, etniskās, pirmiedzīvotāja vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, izcelšanās, vecuma vai kāda cita statusa dēļ.

(7)

Eiropas sociālo tiesību pīlārs (5), ko 2017. gada 17. novembrī Gēteborgā kopīgi izsludināja Eiropas Parlaments, Padome un Komisija (“pīlārs”), 3. principā paredz, ka ikvienam neatkarīgi arī no invaliditātes ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un iespējām attiecībā uz nodarbinātību, sociālo aizsardzību, izglītību un piekļuvi sabiedrībai pieejamām precēm un pakalpojumiem un ka ir jāveicina līdztiesīgas iespējas nepietiekami pārstāvētajām grupām. Turklāt pīlāra 17. principā ir atzīts, ka personām ar invaliditāti ir tiesības uz tādu ienākumu atbalstu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi, tiesības uz pakalpojumiem, kas dod tām iespēju piedalīties sabiedrības dzīvē, un tiesības uz viņu vajadzībām pielāgotu darba vidi.

(8)

Personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam, kas ir pieņemta ar Komisijas 2021. gada 3. marta paziņojumu, ir paredzēta, lai risinātu dažādās problēmas, ar kurām saskaras personas ar invaliditāti, un panāktu progresu visās UNCRPD jomās gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī.

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/882 (6) mērķis ir uzlabot piekļuvi dažiem produktiem un pakalpojumiem, likvidējot un novēršot šķēršļus, kas izriet no atšķirīgām piekļūstamības prasībām dalībvalstīs, tādējādi palīdzot palielināt pieejamu produktu un pakalpojumu piekļūstamību iekšējā tirgū, tostarp piekļuvi konkrētu sabiedrisko pakalpojumu tīmekļa vietnēm un uz mobilajām ierīcēm balstītiem pakalpojumiem, un uzlabot iespēju piekļūt attiecīgajai informācijai. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/2102 (7) mērķis ir uzlabot iespēju piekļūt publiskā sektora struktūru tīmekļa vietnēm un mobilajām lietotnēm.

(10)

Turklāt Savienības tiesību akti garantē arī tiesības uz nediskriminēšanu attiecībā uz piekļuvi transportam un citas tiesības. Pie šādu tiesību piemēriem pieder pasažieriem ar invaliditāti un ierobežotām pārvietošanās spējām dotās tiesības saņemt bezmaksas palīdzību, kad tie ceļo ar gaisa, dzelzceļa, ūdens transporta līdzekļiem vai ar autobusu, kas noteiktas attiecīgi ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (EK) Nr. 1107/2006 (8), (ES) 2021/782 (9), (ES) Nr. 1177/2010 (10) un (ES) Nr. 181/2011 (11). Savienības tiesību akti, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/62/EK (12), ļauj dalībvalstīm arī paredzēt samazinātas nodevas vai lietošanas maksu par maksas ceļiem, tiltiem vai tuneļiem, kā arī atbrīvojumus no pienākuma maksāt šādas nodevas vai lietotāja maksu par jebkādiem transportlīdzekļiem, ko izmanto personas ar invaliditāti vai kas tām pieder.

(11)

Personas ar invaliditāti var vērsties kompetentajās iestādēs vai struktūrās tajā dalībvalstī, kurā tās dzīvo, lai atzītu invaliditātes statusu, jo tas ir dalībvalstu kompetencē. Invaliditātes novērtēšanas procedūras dažādās dalībvalstīs atšķiras. Ja kompetentās iestādes vai struktūras atzīst pieteikuma iesniedzēja invaliditātes statusu, tās izdod invaliditātes apliecību, invaliditātes karti vai citu oficiālu dokumentu, kas atzīst pieteikuma iesniedzēja invaliditātes statusu. Dalībvalstīs, kurās invaliditātes statuss nav definēts, tiesības uz īpašiem, ar invaliditāti pamatotiem pakalpojumiem var izmantot, ja pakalpojumi vai pabalsti tiek piešķirti personām ar invaliditāti.

(12)

UNCRPD ir atzīts, ka diskrimināciju un sociālo atstumtību, ar ko saskaras personas ar invaliditāti, rada vides, sistēmas un attieksmes šķēršļi sabiedrībā, nevis pats veselības traucējums. Tad, kad dalībvalstis savstarpēji neatzīst invaliditātes statusu, personas ar invaliditāti, īstenojot savas pamattiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, nediskriminēšanu un brīvu pārvietošanos, bieži saskaras ar īpašām un ievērojamām grūtībām un šķēršļiem. Tas jo īpaši attiecas uz īstermiņa uzturēšanos vai apmeklējumiem citā dalībvalstī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (13) 6. panta nozīmē, kurā paredzēts, ka Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības uzturēties citā dalībvalstī uz laiku līdz trim mēnešiem un viņiem netiek izvirzīti nekādi nosacījumi vai formalitāšu ievērošana, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei. Attiecībā uz laikposmiem, kas pārsniedz trīs mēnešus, minētās direktīvas 7. pantā ir noteikts, ka ir jāizpilda papildu nosacījumi, un minētās direktīvas 8. pantā ir paredzēts, ka minētajā gadījumā uzņēmēja dalībvalsts spēj prasīt, lai Savienības pilsoņi reģistrētos attiecīgajās iestādēs.

(13)

Personām ar invaliditāti, kas uz ilgāku laiku pārceļas uz citām dalībvalstīm nodarbinātības, studiju vai citos nolūkos, izņemot gadījumus, kad tiesību aktos ir noteikts citādi vai starp dalībvalstīm ir panākta citāda vienošanās, šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes vai struktūras var novērtēt un oficiāli atzīt viņu invaliditāti, un šādas personas var saņemt invaliditātes apliecību, invaliditātes karti vai jebkuru citu oficiālu dokumentu, kas atzīst viņu invaliditātes statusu, vai lēmumu par tiesībām uz īpašiem pakalpojumiem invaliditātes dēļ, saskaņā ar šajā dalībvalstī piemērojamajiem noteikumiem.

(14)

Lai personām ar invaliditāti, kas piedalās Savienības mobilitātes programmā, veicinātu brīvu pārvietošanos, minētās programmas darbības laikā ar Eiropas invaliditātes karti un Eiropas stāvvietu karti personām ar invaliditāti būtu jānodrošina, lai turpinātos vienlīdzīga piekļuve īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām vai stāvvietu izmantošanas nosacījumiem un stāvvietām. Pie Savienības mobilitātes programmām pieder programmas, ko Savienība ir izveidojusi, lai uz noteiktu laiku atbalstītu personu mobilitāti uz citu dalībvalsti izglītības, mācību, profesionālos, pilsoniskos vai kultūras nolūkos, piemēram, programma “Eiropas Solidaritātes korpuss” vai “Erasmus+”, kas izveidotas attiecīgi ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (ES) 2021/888 (14) un (ES) 2021/817 (15).

(15)

Tomēr personām, kurām ir atzīts invaliditātes statuss vai kurām ir ar invaliditāti pamatotas tiesības uz īpašiem pakalpojumiem un kuras uz neilgu laiku ceļo uz dalībvalsti vai apmeklē dalībvalsti, kas nav viņu dzīvesvietas dalībvalsts, regulāri rodas ievērojamas grūtības un šķēršļi tur piedāvāto īpašo nosacījumu vai priekšrocību izmantošanā, ja viņu invaliditātes statuss vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem nav atzīti dalībvalstī, uz kuru tās ceļo vai kuru tās apmeklē, un ja tām nav invaliditātes apliecības, invaliditātes kartes vai cita oficiāla dokumenta, kas apliecina viņu invaliditātes statusu vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem uzņēmējā dalībvalstī. Personas ar neredzamu invaliditāti jo īpaši bieži saskaras ar īpašām grūtībām, kad viņām, tām ceļojot uz citu dalībvalsti vai to apmeklējot, tiek lūgts apliecināt savu invaliditāti.

(16)

Personas ar invaliditāti, kas ceļo uz citu dalībvalsti vai apmeklē citu dalībvalsti, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties, ir ievērojami nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar personām bez invaliditātes, kā arī personām ar invaliditāti, kurām ir invaliditātes apliecība, invaliditātes karte vai cits oficiāls dokuments, kas apliecina viņu invaliditātes statusu vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem dalībvalstī, uz kuru tās ceļo vai kuru apmeklē.

(17)

Turklāt, personām ar invaliditāti nezinot, vai un kādā mērā viņu invaliditātes statuss vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem un oficiāli dokumenti, kuros tiek atzīts šis statuss vai tiesības, tiks atzīti, kad tās ceļos uz citu dalībvalsti vai apmeklēs citu dalībvalsti, tām rodas ievērojamas neskaidrības. Minēto problēmu vēl vairāk saasina tas, ka tiešsaistē pieejamā informācija par viņu īpašajām tiesībām un priekšrocībām, kas viņām ir pieejamas, ir ierobežota. Galu galā tas var atturēt personas ar invaliditāti izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un pilnīgu un efektīvu dalību un iekļaušanos sabiedrībā.

(18)

Savienības pilsoņi vairākos lūgumrakstos, kas iesniegti Eiropas Parlamentam, ir izteikuši bažas par to, ka trūkst savstarpējas invaliditātes atzīšanas visā Savienībā, un ir lūguši ieviest Savienības mēroga invaliditātes karti.

(19)

Līdztekus dažādiem redzamiem un neredzamiem, fiziskiem, sociāliem un citiem šķēršļiem, kas kavē piekļuvi publiskām un privātām telpām un pakalpojumiem, un saprātīgu pielāgojumu trūkums, augstas izmaksas ir galvenais faktors, kas daudzas personas ar invaliditāti attur no ceļošanas. Personām ar invaliditāti ir īpašas vajadzības, kas rada papildu izdevumus, kuri saistīti ar viņu invaliditāti un kuru dēļ var būt jāizmanto personas, kas viņas pavada vai viņām palīdz, tostarp personas, kas atzītas par personīgajiem palīgiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi, vai zīmju valodas tulki vai servisa dzīvnieki, kas tādējādi padara viņu ceļa izdevumus lielākus, nekā tie ir personām bez invaliditātes. Tas, ka citās dalībvalstīs netiek atzīts invaliditātes statuss vai tiesības uz īpašiem pakalpojumiem invaliditātes dēļ, varētu ierobežot viņu piekļuvi īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām vai stāvvietu izmantošanas nosacījumiem un personām ar invaliditāti rezervētām stāvvietām, piemēram, brīvai piekļuvei vai samazinātiem tarifiem, prioritārām sēdvietām sabiedriskajā transportā vai rezervētām stāvvietām, kā arī ietekmēt viņu ceļa izmaksas, dzīvi, sociālo un ekonomisko integrāciju un personīgo autonomiju. Turklāt plaši izplatītais zināšanu trūkums par psihosociālās, kognitīvās, fiziskās vai sensoriskās piekļūstamības politiku var izraisīt diskriminējošu rīcību attiecībā uz personām ar invaliditāti.

(20)

Tādas priekšrocības kā personīgā palīdzība, prioritāra piekļuve vai iespēja izvairīties no gaidīšanas rindā, neatkarīgi no tā, vai to piedāvā par atlīdzību vai bez tās, bieži ir svarīgs, lai personas ar invaliditāti varētu piekļūt dažādiem pakalpojumiem, darbībām un objektiem un pilnībā izmantot to sniegtās priekšrocības. Tomēr, ja dalībvalstī, uz kuru šādas personas ceļo vai kuru tās apmeklē, netiek savstarpēji atzīts viņu invaliditātes statuss vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem un oficiāli dokumenti, kas atzīst viņu statusu un tiesības un kas ir izdoti citās dalībvalstīs, personas ar invaliditāti varētu nespēt izmantot īpašos nosacījumus vai priekšrocības, ko minētajā dalībvalstī publiskās iestādes vai privātie uzņēmēji piedāvā personām, kurām ir invaliditātes apliecība, invaliditātes karte vai citi oficiāli dokumenti, kuros ir atzīts viņu invaliditātes statuss vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem un kuri ir izdoti minētajā dalībvalstī.

(21)

Kaut arī ES invaliditātes kartes izmēģinājuma projekts, kas tika uzsākts 2016. gadā un īstenots astoņās dalībvalstīs, bija brīvprātīgs un ar ierobežotu darbības jomu, tas parādīja, ka, vienkāršojot to, kā starp dalībvalstīm tiek savstarpēji atzīts invaliditātes statuss vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem, personām ar invaliditāti tiek nodrošinātas priekšrocības piekļuvē īpašiem nosacījumiem un priekšrocībām attiecībā uz pakalpojumiem kultūras, atpūtas, sporta un dažos gadījumos arī transporta jomā un palīdz viņām saistībā ar īslaicīgu pārrobežu pārvietošanos Savienībā, un ir apliecinājis, ka ES invaliditātes kartes mērķi joprojām ir būtiski attiecībā uz vajadzībām, kādas pašreiz ir personām ar invaliditāti. Turklāt minētajā izmēģinājuma projektā bija iekļauti arī citi tādu pakalpojumu, darbību un objektu piemēri, attiecībā uz kuriem personām ar invaliditāti tiek piedāvāti īpaši nosacījumi vai priekšrocības.

(22)

Pamatojoties uz savu invaliditātes statusu vai ar invaliditāti pamatotajām tiesībām uz īpašiem pakalpojumiem, personas ar invaliditāti var tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm vai struktūrām, kurā tās dzīvo, iesniegt pieteikumu stāvvietu kartes personām ar invaliditāti saņemšanai, kurā tiek atzītas tiesības uz konkrētiem stāvvietu izmantošanas nosacījumiem un personām ar invaliditāti rezervētām stāvvietām. Katra dalībvalsts vietējā, reģionālā vai valsts līmenī ir ieviesusi pieteikšanās procedūru tādas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti saņemšanai, kura paredzēta personām ar invaliditāti vai personām, kas to pavada vai tai palīdz, tostarp personīgajiem palīgiem, un kritērijus, kas jāizpilda, lai būtu uz to tiesības.

(23)

Padomes Ieteikumā 98/376/EK (16) ir paredzēts Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti paraugs, kas atvieglo šādu stāvvietu izmantošanas karšu atzīšanu visās dalībvalstīs. Tomēr, tā kā šis ieteikums nebija juridiski saistošs, minētā ieteikuma īstenošanas gaitā un tāpēc, ka tajā tika iekļauti valstīm specifiski papildinājumi un atkāpes no ieteiktā parauga, ir radusies daudzveidība starp dažādām stāvvietu kartēm personām ar invaliditāti. Šāda daudzveidība kavē minēto stāvvietu izmantošanas karšu atzīšanu pāri robežām visās dalībvalstīs, un personām ar invaliditāti liedz piekļuvi īpašiem stāvvietu izmantošanas nosacījumiem un stāvvietām, kas ir rezervētas stāvvietu karšu personām ar invaliditāti turētājiem citās dalībvalstīs. Turklāt ieteikums nav atjaunināts, lai atspoguļotu nepārtraukto tehnoloģisko un digitalizācijas attīstību. Dalībvalstis attiecībā uz stāvvietu kartēm personām ar invaliditāti ir arī saskārušās ar krāpšanas un karšu viltošanas problēmām, jo formāts parasti ir diezgan vienkāršs un viegli viltojams un praksē katrā dalībvalstī atšķiras, tādējādi apgrūtinot verifikāciju. Ņemot vērā šo direktīvu, kas paredz juridiski saistošus noteikumus, kuri šajā jomā ir sīkāk izstrādāti, Ieteikums 98/376/EK vairs nekalpo saviem mērķiem. Tomēr dalībvalstīm būtu jāspēj atļaut, ka to teritorijā tāds pats spēks kā Eiropas stāvvietu kartei personām ar invaliditāti būtu tām stāvvietu kartēm personām ar invaliditāti, kas ir izdotas saskaņā ar minēto ieteikumu pirms to pasākumu piemērošanas dienas, ar kuriem transponē šo direktīvu.

(24)

Lai personām ar invaliditāti dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kurā tās dzīvo, atvieglotu piekļuvi īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām, kas saistīti ar pakalpojumiem, tostarp pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, darbībām un objektiem arī tad, ja tos nodrošina bez atlīdzības, būtu jālikvidē atlikušie šķēršļi un grūtības, kas, tām ceļojot uz citu dalībvalsti vai to apmeklējot, rodas tāpēc, ka netiek savstarpēji atzīts viņu invaliditātes statuss vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem un oficiālie dokumenti, kas atzīst šo statusu vai tiesības un kas izdoti citās dalībvalstīs, kā arī stāvvietu izmantošanas tiesības.

(25)

Tāpēc, lai personām ar invaliditāti, kad tās īslaicīgi ceļo uz citu dalībvalsti vai apmeklē to, bez diskriminācijas valstspiederības dēļ palīdzētu īstenot savas tiesības izmantot īpašos nosacījumus vai priekšrocības, ko piedāvā publiskas iestādes vai privāti uzņēmēji, ar tādiem pašiem noteikumiem kā minētās dalībvalsts personām ar invaliditāti, un lai atvieglotu visu transportlīdzekļu veidu izmantošanu un ļautu izmantot stāvvietu nosacījumus un stāvvietas, kas rezervētas personām ar invaliditāti, ar tādiem pašiem noteikumiem kā minētajā dalībvalstī, ir jāizveido sistēma ar kopīgiem noteikumiem nosacījumiem, tostarp vienots standartizēts paraugs Eiropas invaliditātes kartei kā atzītam invaliditātes statusa apliecinājumam vai apliecinājumam, ka pastāv ar invaliditāti pamatotas tiesības uz īpašiem pakalpojumiem, un Eiropas stāvvietu kartei personām ar invaliditāti kā dokumentam, kas apliecina viņām atzītās tiesības uz stāvvietu izmantošanas nosacījumiem un stāvvietām, kas rezervētas personām ar invaliditāti. Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj pieņemt lēmumu par šīs direktīvas piemērošanu personām ar atzītu invaliditātes statusu vai tiesībām uz īpašiem, ar invaliditāti pamatotiem pakalpojumiem uz laiku, kas ilgāks par īstermiņa uzturēšanos.

(26)

Savstarpējai Eiropas invaliditātes kartes un Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti atzīšanai būtu jāatvieglo un jāgarantē personām, kurām kādā no dalībvalstīm ir atzīts invaliditātes statuss vai ar invaliditāti pamatotas tiesības uz īpašiem pakalpojumiem, piekļuve īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām, ko piedāvā valsts iestādes vai privāti uzņēmēji attiecībā uz dažādiem pakalpojumiem, darbībām un objektiem, arī tad, ja tie tiek nodrošināti bez atlīdzības, kā arī piekļuve stāvvietu izmantošanas nosacījumiem un stāvvietām, kas rezervētas personām ar invaliditāti un attiecīgā gadījumā personām, kas tās pavada vai tām palīdz, tostarp personīgajiem palīgiem, ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi ir paredzēti, pamatojoties uz valsts apliecībām, invaliditātes kartēm vai citiem oficiāliem dokumentiem, ar kuriem atzīst invaliditātes statusu, ja šādi oficiāli dokumenti pastāv, un stāvvietu kartes personām ar invaliditāti, kuras ir izdevušas uzņēmējas valsts kompetentās iestādes vai struktūras.

(27)

Papildus stāvvietu izmantošanas nosacījumiem un stāvvietām, pakalpojumi, darbības un objekti, uz kuriem attiecas šī direktīva, aptver plašu pastāvīgi mainīgu darbību klāstu, tostarp darbības, ko valsts iestādes vai privāti uzņēmēji piedāvā bez atlīdzības vai nu obligātā kārtā, pamatojoties uz valsts vai vietējiem noteikumiem vai juridiskām saistībām, vai arī bieži vien brīvprātīgi, jo īpaši, ja tos piedāvā privātie uzņēmēji dažādās politikas jomās, piemēram, kultūras, atpūtas, tūrisma, sporta, sabiedriskā un privātā transporta un mācību jomā.

(28)

Pie īpašu nosacījumu vai priekšrocību piemēriem pieder brīva piekļuve, samazināti tarifi, samazinātas nodevas vai lietošanas maksas par maksas ceļiem, tiltiem vai tuneļiem, prioritāra piekļuve, piekļuve ierobežotas satiksmes zonām un gājēju zonām, prioritāras sēdvietas sabiedriskajā transportā, īpaši paredzētas un viegli sasniedzamas sēdvietas sabiedriskajā transportā, parkos un citās sabiedriskās vietās, sasniedzamas sēdvietas kultūras vai sabiedriskajos pasākumos, personīga palīdzība, servisa dzīvnieki, piemēram, suņi pavadoņi vai servisa suņi, kas ir ļoti svarīgi personām ar invaliditāti, tostarp personām ar redzes traucējumiem, pludmalē sniegta palīdzība iekļūt ūdenī, tāds atbalsts kā piekļuve Braila rakstam, audio gidiem, zīmju valodas tulkošanai, palīglīdzekļu vai palīdzības nodrošināšana, ratiņkrēsla īre, peldoša ratiņkrēsla īre, tūrisma informācijas iegūšana pieejamos formātos, personu ar invaliditāti elektroskūtera izmantošana uz ceļiem vai ratiņkrēsla izmantošana velosipēdu joslās, nesaņemot sodu. Pie stāvvietu izmantošanas nosacījumu un stāvvietu piemēriem pieder bezmaksas vai ilgāks stāvvietu izmantošanas laiks vai rezervētas stāvvietas, kā arī piekļuve zonām, kur saskaņā ar valsts tiesību aktiem satiksme ir atļauta tikai konkrētiem transportlīdzekļiem, piemēram, mazemisiju zonām. Kas attiecas uz gaisa, dzelzceļa un ūdensceļu transporta vai autobusu pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, tad papildus īpašajiem nosacījumiem vai priekšrocībām, ko piedāvā personām ar invaliditāti, bez maksas vai par pazeminātu cenu ceļo tādi servisa dzīvnieki kā suņi pavadoņi vai servisa suņi, kas ir personām ar invaliditāti, tostarp personām ar redzes traucējumiem, to personīgie palīgi, zīmju valodas tulki vai citas personas, kas pavada personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām vai palīdz viņām, un, ja praktiski iespējams, var sēdēt blakus personai, kuru tie pavada vai kurai tie palīdz. Personas ar invaliditāti pašas izraugās tās personas, kuras pavada personas ar invaliditāti vai tām palīdz, vai to dara viņu likumiskie pārstāvji, un atkarībā no personas ar invaliditāti prasībām tās var atbilstoši apstākļiem mainīties.

(29)

Personīgie palīgi pavada personas ar invaliditāti vai tām palīdz, vai veic ikdienas darbības, ja nepieciešams, līgumattiecību ietvaros saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi, lai personām ar invaliditāti veicinātu personisko autonomiju, atvieglotu sabiedrisko dzīvi un sekmētu neatkarīgu dzīvi. Personīgajiem palīgiem neatkarīgi no viņu valstspiederības būtu jāspēj pavadīt personas ar invaliditāti vai tām palīdzēt, izmantojot Eiropas invaliditātes karti vai Eiropas stāvvietu karti personām ar invaliditāti, kad tās ceļo uz dalībvalsti, kas nav viņu dzīvesvietas dalībvalsts, vai to apmeklē, ar noteikumu, ka tām ir tiesības pārvietoties visā Savienībā saskaņā ar piemērojamiem Savienības un valsts tiesību aktiem.

(30)

Attiecīgajā gadījumā saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pārrobežu pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniedzēji ceļotājiem, kuriem, iegādājoties brauciena biļetes, ir Eiropas invaliditātes karte, sniegtu, ievērojot Regulas (ES) Nr. 181/2011 un (ES) Nr. 1177/2010, vai pēc saskaņā ar Regulu (ES) 2021/782 izdarīta pieprasījuma darītu pieejamu precīzu informāciju par īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām, ko piemēro dažādām pārvadājuma daļām visā ceļojuma laikā, ar mērķi izvairīties no situācijas, ka ceļotājiem ar Eiropas invaliditātes karti viena un tā paša pārvadājuma pakalpojuma laikā, ierodoties citā dalībvalstī, vairs nav derīga ceļošanas dokumenta.

(31)

Eiropas invaliditātes kartes un Eiropas stāvvietas kartes personām ar invaliditāti izdošana, atjaunošana un atsaukšana dalībvalstī ir jānosaka ar šo direktīvu apvienojumā ar noteikumiem, procedūrām un kompetencēm, ko attiecīgajā dalībvalstī piemēro, lai personām ar invaliditāti novērtētu un atzītu invaliditātes statusu vai ar invaliditāti pamatotas tiesības uz īpašiem pakalpojumiem un stāvvietu izmantošanas tiesības. Ja dalībvalstis Eiropas invaliditātes karti izdod tieši, tām būtu jālūdz attiecīgās personas piekrišana. Eiropas invaliditātes kartes izdošanai un atjaunošanai vajadzētu būt bez maksas, savukārt par atkārtotu minētās kartes izdošanu nozaudēšanas vai bojājuma gadījumā var piemērot maksu. Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti izdošana un atjaunošana var notikt vai nu bez maksas, vai arī par maksu. Iespējamajai maksai, ko iekasē par atkārtotu Eiropas invaliditātes kartes izdošanu nozaudēšanas vai bojājuma gadījumā vai par Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti izdošanu un atjaunošanu, nevajadzētu pārsniegt attiecīgās administratīvās izmaksas, nedz arī būt tik lielai, lai liegtu vai atturētu personas ar invaliditāti iegādāties vai atkārtoti iegādāties minētās kartes.

(32)

Papildus fiziskajai Eiropas invaliditātes kartes versijai dalībvalstīm būtu jāparedz digitāla kartes versija, un tām būtu jāspēj paredzēt digitālu Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti versiju pēc tam, kad ar īstenošanas aktiem būs noteiktas tehniskās specifikācijas. Šādām specifikācijām būtu jābalstās uz pieredzi, kas Savienības līmenī ir gūta iepriekšējā un pašreizējā darbā pie sertifikātu un dokumentu digitalizācijas, piemēram, pie ES digitālā Covid sertifikāta, kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/953 (17), un būtu jādod personām ar invaliditāti iespēja lietot Eiropas invaliditātes karti un Eiropas stāvvietu karti personām ar invaliditāti, izmantojot digitālās identitātes maku Savienības līmenī. Personas ar invaliditāti būtu jāinformē par minētajām iespējām un jādod tām brīva iespēja izlemt, vai izmantot fizisko vai digitālo Eiropas invaliditātes kartes versiju, vai abas. Dalībvalstīs, kurās fiziskā Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti versija ir papildināta ar digitālu versiju, personām ar invaliditāti būtu jāspēj pieprasīt fizisko kartes versiju un, ja tās vēlas, gan digitālo, gan fizisko kartes versiju.

(33)

Eiropas invaliditātes kartes un Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti izdošana ir saistīta ar personas datu apstrādi, tostarp, jo īpaši ar kartes turētāja invaliditātes statusa datu apstrādi, kuri ir “veselības dati”, kas ir minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (18) 4. panta 15. punktā, un ir īpaša personas datu kategorija minētās regulas 9. panta nozīmē. Jebkurai personas datu apstrādei saistībā ar šo direktīvu ir jāatbilst piemērojamajiem datu aizsardzības tiesību aktiem, jo īpaši Regulai (ES) 2016/679. Transponējot šo direktīvu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka valsts tiesību aktos ir ietverti atbilstoši aizsardzības pasākumi, kas piemērojami personas datu, jo īpaši īpašu kategoriju personas datu, apstrādei. Dalībvalstīm arī būtu jānodrošina šīs direktīvas nolūkā savākto un uzglabāto personas datu drošība, integritāte, autentiskums un konfidencialitāte.

(34)

Par Eiropas invaliditātes kartes vai Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti izdošanu vajadzētu būt atbildīgai tai dalībvalstij, kurā persona pastāvīgi dzīvo saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un saņem novērtējumu par invaliditātes statusu vai ar invaliditāti pamatotajām tiesībām uz īpašiem pakalpojumiem. Eiropas invaliditātes kartes vai Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti turētājiem būtu jāspēj izmantot minētās kartes, uzturoties jebkurā citā dalībvalstī.

(35)

Eiropas invaliditātes karte un Eiropas stāvvietu karte personām ar invaliditāti ir paredzēta, lai palīdzētu visām personām ar invaliditāti efektīvi pilnībā īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un arī baudīt vienlīdzīgu piekļuvi īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām vai stāvvietu nosacījumiem un stāvvietām attiecībā uz dalībvalstu piedāvātajiem pakalpojumiem, darbībām un objektiem, tostarp gadījumos, kad tie netiek piedāvāti par atlīdzību. Tas jo īpaši attiecas uz personām ar invaliditāti, kuras ceļo uz citu dalībvalsti vai to apmeklē ar darbu vai mācībām saistītos nolūkos.

(36)

Paredzētais regulējums savstarpējai Eiropas invaliditātes kartes un Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti atzīšanai neskar dalībvalsts kompetenci novērtēt un atzīt invaliditātes statusu vai ar invaliditāti pamatotās tiesības uz īpašiem pakalpojumiem vai piedāvāt īpašus nosacījumus vai priekšrocības, piemēram, brīvu piekļuvi konkrētiem pakalpojumiem vai piekļuvi par samazinātu tarifu, ko paredz personām ar invaliditāti, tostarp tām, kas izmanto servisa dzīvniekus, vai personām, kas viņas pavada vai palīdz viņām, tostarp personīgajiem palīgiem. Tas publiskām iestādēm vai privātiem uzņēmējiem neuzliek pienākumu ieviest īpašus nosacījumus vai priekšrocības personām ar invaliditāti, nedz arī ievieš centralizētu Savienības sarakstu ar īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām Eiropas invaliditātes kartes turētājiem visās dalībvalstīs. Valsts iestādes un privātie uzņēmēji var piedāvāt konkrētus īpašus nosacījumus vai priekšrocības tikai kādai konkrētai personu ar invaliditāti grupai, ņemot vērā konkrētās grupas vajadzības.

(37)

Eiropas invaliditātes karti var pieprasīt kā invaliditātes statusa pierādījumu, lai ar vienlīdzīgiem noteikumiem piekļūtu jebkādiem īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām attiecībā uz tādiem pakalpojumiem, darbībām vai objektiem, tostarp, ja tos nesniedz par atlīdzību, kuri tiek piedāvāti vai ir rezervēti personām ar invaliditāti vai personām, kas tās pavada vai palīdz tām, tostarp viņu personīgajiem palīgiem, saskaņā šīs direktīvas darbības jomu. Tomēr Eiropas invaliditātes karte nebūtu jāpieprasa kā invaliditātes pierādījums, lai piekļūtu tiesībām, kas paredzētas citos Savienības vai valsts tiesību aktos, vai lai tās izmantotu, tostarp tiesības, kas piedāvā īpašus pabalstus, īpašus nosacījumus vai priekšrocības, kas neietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Ja saskaņā ar Savienības tiesību aktiem personām ar invaliditāti ir vajadzīga invaliditātes apliecība, invaliditātes karte vai cits oficiāls dokuments, Eiropas invaliditātes karte nebūtu jāpieprasa kā invaliditātes pierādījums, ja vien dalībvalsts nenolemj apvienot savas valsts invaliditātes apliecību, invaliditātes karti vai citu oficiālu dokumentu personām ar invaliditāti ar Eiropas invaliditātes karti.

(38)

Šo direktīvu nepiemēro sociālā nodrošinājuma pabalstiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (EK) Nr. 883/2004 (19) un (EK) Nr. 987/2009 (20), īpašiem no iemaksām atkarīgiem vai no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem vai pabalstiem natūrā sociālās aizsardzības un nodarbinātības jomā vai sociālajai palīdzībai, uz ko attiecas Direktīva 2004/38/EK 24. panta 2. punkts. Tā kā šīs direktīvas mērķis ir personām ar invaliditāti atvieglot vienlīdzīgu piekļuvi īpašajiem nosacījumiem vai priekšrocībām, kad tās īslaicīgi ceļo uz citu dalībvalsti vai to apmeklē, šī direktīva neattiecas arī uz īpašiem ilgtermiņa iekļaušanas, habilitācijas vai rehabilitācijas pakalpojumiem, ko par atlīdzību vai bez atlīdzības sniedz personām ar invaliditāti, un neattiecas uz īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām piekļuvē īpašiem pakalpojumiem, kas personām ar invaliditāti tiek piedāvāti, ņemot vērā viņu individuālās vajadzības un kad ir izpildīti papildu kritēriji, kuru pamatā ir individuāls novērtējums vai lēmums par tiesībām uz īpašiem pakalpojumiem invaliditātes dēļ, kuri atšķiras no tiem pakalpojumiem, kādus sniedz personām ar invaliditāti, kuras neizpilda šādus papildu kritērijus. Tomēr šīs direktīvas īstenošana nebūtu jāizmanto, lai īpašus nosacījumus vai priekšrocības, kas jau tiek piedāvātas personām ar invaliditāti, izslēgtu no šīs direktīvas darbības jomas, pakļaujot tās papildu kritēriju izpildei.

(39)

Lai palielinātu personu ar invaliditāti informētību un atvieglotu tām piekļuvi īpašajiem nosacījumiem vai priekšrocībām, kad tās ceļo uz citu dalībvalsti vai to apmeklē, visa attiecīgā informācija par nosacījumiem, noteikumiem, praksi un procedūrām, kas piemērojamas, lai iegūtu Eiropas invaliditātes karti vai Eiropas stāvvietu karti personām ar invaliditāti un pēc tam to izmantotu, dalībvalstīm būtu jādara publiski pieejama skaidrā, visaptverošā, lietotājdraudzīgā veidā un personām ar invaliditāti piekļūstamos formātos, ievērojot attiecīgās pakalpojumu piekļūstamības prasības, kas noteiktas Direktīvas (ES) 2019/882 I pielikumā, tostarp zīmju valodā, Braila rakstā, palīgformātos un ar audio/audio funkcijām. Dalībvalstīm būtu jātiecas nodrošināt, lai šāda informācija nepārsniegtu sarežģītības līmeni B1 (vidējais līmenis), kas noteikts Eiropas Padomes izstrādātajā Eiropas vienotā valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmā.

(40)

Komisijai būtu jāizveido īpaša Savienības tīmekļa vietne. Minētajā Savienības tīmekļa vietnē vajadzētu būt saitei uz valsts tīmekļa vietni katrā dalībvalstī. Savienības tīmekļa vietnei vajadzētu būt pieejamai visās oficiālajās Savienības valodās, starptautiskajā zīmju valodā un dalībvalstu zīmju valodās, kā arī piekļūstamos un viegli lasāmos formātos saskaņā ar attiecīgajām pakalpojumu piekļūstamības prasībām, kas ir noteiktas Direktīvas (ES) 2019/882 I pielikumā. Informācijai minētajā tīmekļa vietnē vajadzētu būt viegli saprotamai un nevajadzētu pārsniegt sarežģītības līmeni B1 (vidējais līmenis), kas noteikts Eiropas Padomes izstrādātajā Eiropas vienotā valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmā.

(41)

Pārpratumu, saziņas šķēršļu vai informētības trūkuma dēļ personas ar invaliditāti, jo īpaši personas ar neredzamu invaliditāti, ne vienmēr saņem vispiemērotāko atbalstu un izmitināšanu atbilstoši invaliditātei, tostarp, ceļojot ar sabiedrisko transportu vai sazinoties ar valsts iestādēm, vai ārkārtas situācijās. Lai dotu stimulu pakalpojumu sniedzējiem un atvieglotu personu ar invaliditāti piekļuvi īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām, dalībvalstīm būtu jāpalielina publisko iestāžu un privāto uzņēmēju informētība par Eiropas invaliditātes kartes un Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti pastāvēšanu un izmantošanu un jāmudina tās brīvprātīgi piedāvāt personām ar invaliditāti īpašus nosacījumus vai priekšrocības. Dalībvalstis jo īpaši atbalsta un mudina publiskās iestādes un privātos uzņēmējus, piemēram, sniedzot informāciju par iespējamiem īpašiem nosacījumiem vai priekšrocībām, kas būtu jāpiedāvā, kā arī nodrošina mācības attiecībā uz invaliditātes izpratni, lai panāktu visu piedāvāto īpašo nosacījumu vai priekšrocību relevanci, efektivitāti un iekļautību. Dalībvalstīm būtu jācenšas izstrādāt, īstenot un izvērtēt visus šādus pasākumus, apspriežoties ar personām ar invaliditāti un organizācijām, kas tās pārstāv.

(42)

Publiskām iestādēm, kas personām ar invaliditāti piedāvā īpašus nosacījumus vai priekšrocības vai stāvvietu izmantošanas nosacījumus vai stāvvietas, šāda informācija būtu jādara publiski pieejama skaidrā, visaptverošā, lietotājdraudzīgā veidā un piekļūstamā formātā, tostarp, izmantojot publisko iestāžu oficiālo tīmekļa vietnes, ja tādas ir pieejamas, vai citus piemērotus līdzekļus, saskaņā ar attiecīgajām pakalpojumu piekļūstamības prasībām, kas izklāstītas Direktīvas (ES) 2019/882 I pielikumā, ieskaitot zīmju valodu, Braila rakstu palīgformātus un audio / audio funkcijas. Būtu arī jāmudina, lai privāti uzņēmēji, kas personām ar invaliditāti piedāvā īpašus nosacījumus vai priekšrocības, šādu informāciju darītu publiski pieejamu skaidrā, visaptverošā, lietotājdraudzīgā veidā un piekļūstamos formātos.

(43)

Dalībvalstīm ar Komisijas atbalstu būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai novērstu jebkādu viltošanas vai krāpšanas risku saistībā ar Eiropas invaliditātes karti vai Eiropas stāvvietu karti personām ar invaliditāti, un tām būtu aktīvi jāapkaro krāpnieciska minēto karšu izdošana, krāpnieciska to izmantošana un to viltošana. Dalībvalstīm būtu jāapmainās ar informāciju par šādiem gadījumiem, lai nodrošinātu savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm, jo savstarpēja invaliditātes statusa atzīšana ir Eiropas invaliditātes kartes stūrakmens. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai jebkādos pasākumos viltošanas vai krāpšanas riska novēršanai tiktu ievērotas personu ar invaliditāti tiesības un netiktu izraisīta viņu stigmatizācija. Izstrādājot un īstenojot minētos pasākumus, dalībvalstīm būtu jāapspriežas ar personām ar invaliditāti un organizācijām, kas viņas pārstāv.

(44)

Lai nodrošinātu pareizu šīs direktīvas piemērošanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, nosakot digitālos elementus Eiropas invaliditātes kartes un Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti fiziskajām versijām nolūkā novērst un apkarot krāpšanu un izmainot šajā direktīvā noteiktā minēto karšu standartizētā formāta datu laukus, ja šādas izmaiņas ir vajadzīgas, lai pielāgotu formātu tehnikas attīstībai, novērstu viltošanu un krāpšanu vai vērstos pret ļaunprātīgu vai nepareizu izmantošanu, un nodrošinātu sadarbspēju.

(45)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz pieejamas digitālās Eiropas invaliditātes kartes versijas un pieejamas digitālās Eiropas stāvvietu kartes personām ar invaliditāti versijas noteikšanu dalībvalstīm, kuras tās fizisko versiju nolemj papildināt ar digitālo, kā arī attiecībā uz kopīgu tehnisko specifikāciju noteikšanu karšu fiziskās versijas drošībai un digitālajiem elementiem, kā arī sadarbspējas jautājumiem. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (21).

(46)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (22) Komisijai, gatavojot deleģētos aktus vai īstenošanas aktus, kas ietekmē personas tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ir jāapspriežas ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju. Komisija var apspriesties arī ar Eiropas Datu aizsardzības kolēģiju, ja šādi akti ir īpaši svarīgi personas tiesību un brīvību aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi.

(47)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pastāv piemēroti un efektīvi līdzekļi, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai un tās izpildi, un tām būtu jānosaka pienācīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tostarp atbilstības pārbaudes un administratīvas vai tiesas procedūras, lai garantētu, ka personas ar invaliditāti, personas, kas tās pavada vai tām palīdz, tostarp personīgie palīgi, kā arī publiskas struktūras, piemēram, līdztiesības iestādes, privātas apvienības, organizācijas, jo īpaši organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti, vai citas juridiskas personas, kuras ir likumīgi ieinteresētas nodrošināt atbilstību šai direktīvai, spētu, saņemot piekrišanu no personas ar invaliditāti, rīkoties tās vārdā vai tās atbalstam, saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai minētajos līdzekļos tiek ņemts vērā UNCRPD 13. pants un UNCRPD 2. pantā definētais saprātīgu pielāgojumu princips.

(48)

Dalībvalstīm būtu jāveic piemēroti pasākumi, ja tiek netiek ievēroti šajā direktīvā noteiktie pienākumi un tiesības, kas ir tās darbības jomā. Piemērotajiem pasākumiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem, un pie tiem varētu piederēt arī administratīvas un finansiālas sankcijas, piemēram, brīdinājumi, naudas sodi vai pienācīgas kompensācijas izmaksas, kā arī cita veida sodi.

(49)

Šajā direktīvā tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši ir atzīti Hartā un UNCRPD. Ar šo direktīvu jo īpaši tiecas nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērotas personu ar invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu viņu neatkarību, sociālo, ekonomisko un profesionālo integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē, kā arī veicināt Hartas 26. panta piemērošanu.

(50)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, stiprināt to, lai personas ar invaliditāti varētu brīvi pārvietoties, un personām ar invaliditāti uzlabot iespējas ceļot uz citu dalībvalsti vai to apmeklēt, un tādējādi cīnīties pret šo personu diskrimināciju, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības, ar ko izveido sistēmu ar kopīgiem noteikumiem un nosacījumiem, mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,