—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2023. gada 7. jūnija paziņojumu par visaptverošu pieeju garīgajai veselībai (COM(2023)0298),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. marta Regulu (ES) 2021/522, ar ko izveido Savienības rīcības programmu veselības jomā (programma “ES – veselībai”) 2021.–2027. gadam un atceļ Regulu (ES) Nr. 282/2014 (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/695, ar ko izveido pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, nosaka tās dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus un atceļ Regulas (ES) Nr. 1290/2013 un (ES) Nr. 1291/2013 (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2023. gada 26. aprīļa priekšlikumu pārskatīt un aizstāt spēkā esošos vispārējos tiesību aktus farmācijas jomā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 30. jūnija Regulu (ES) 2021/1119, ar ko izveido klimatneitralitātes panākšanas satvaru un groza Regulas (EK) Nr. 401/2009 un (ES) 2018/1999 (“Eiropas Klimata akts”) (3),

—

ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 19. oktobra Regulu (ES) 2022/2065 par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts) (5),

—

ņemot vērā 2022. gada 5. jūlija rezolūciju par garīgo veselību digitālajā darba pasaulē (6),

—

ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par tiesībām būt bezsaistē (7),

—

ņemot vērā 2022. gada 10. marta rezolūciju par jaunu ES stratēģisko satvaru darba aizsardzības jomā laikposmam pēc 2020. gada (ietverot darba ņēmēju aizsardzību pret kaitīgu vielu iedarbību darba vietā, stresu darba vietā un atkārtotu kustību radītas traumas) (8),

—

ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta 2021. gada jūlijā publicēto informatīvo apskatu “ Mental health and the pandemic ” (“Garīgā veselība un pandēmija”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2023. gada 12. jūlija rezolūciju par Covid-19 pandēmijā gūto pieredzi un ieteikumiem nākotnei (9),

—

ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par ES sabiedrības veselības stratēģiju pēc Covid-19 pandēmijas (10),

—

ņemot vērā 2018. gada 1. marta rezolūciju par pamattiesību stāvokli ES 2016. gadā (11),

—

ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par ES dzimumu līdztiesības stratēģiju (12),

—

ņemot vērā savu 2019. gada 14. februāra rezolūciju par interseksuāļu tiesībām (13),

—

ņemot vērā 2021. gada 16. septembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, lai dzimumbalstīta vardarbība tiktu iekļauta kā jauna noziegumu joma LESD 83. panta 1. punktā uzskaitītajā noziegumu jomu sarakstā (14),

—

ņemot vērā 2023. gada 20. aprīļa rezolūciju par vispārēju homoseksualitātes dekriminalizāciju, ņemot vērā neseno notikumu attīstību Ugandā (15),

—

ņemot vērā 2022. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas spēju stiprināšanu cīņai pret vēzi — ceļā uz visaptverošu un koordinētu stratēģiju (16),

—

ņemot vērā Komisijas 2021. gada 3. februāra paziņojumu “Eiropas Vēža uzveikšanas plāns” (COM(2021)0044),

—

ņemot vērā Komisijas 2021. gada decembrī sākto iniciatīvu “Veselīgāka sabiedrība — ES iniciatīva nepārnēsājamo slimību jomā”,

—

ņemot vērā 2022. gada 5. jūlija rezolūciju par virzību uz kopīgu Eiropas rīcību aprūpes jomā (17),

—

ņemot vērā Komisijas 2022. gada 7. septembra paziņojumu par Eiropas Aprūpes stratēģiju (COM(2022)0440),

—

ņemot vērā Padomes 2019. gada 24. oktobra secinājumus par labklājības ekonomiku, kuros pausts aicinājums izstrādāt visaptverošu ES garīgās veselības stratēģiju,

—

ņemot vērā 2008. gada Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību, ko pieņēma ES augsta līmeņa konferencē “Kopā par garīgo veselību un labklājību”, kas notika Briselē 2008. gada 13. jūnijā,

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 14. oktobra zaļo grāmatu “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana. Veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību” (COM(2005)0484),

—

ņemot vērā 2015. gada decembra ziņojumu “Garīgā veselība visās politikas jomās — situācija analīze un ieteikumi rīcībai”, kas izstrādāts vienotās rīcības garīgās veselības un labklājības jomā ietvaros,

—

ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2023. gada Pasaules garīgās veselības dienu, kuras tēma bija “Garīgā veselība ir universālas cilvēktiesības”,

—

ņemot vērā PVO Eiropas rīcības programmu garīgās veselības jomā 2021.–2025. gadam,

—

ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) 2011. gada 7. oktobra ziņojumu “Garīgās veselības veicināšana darbavietā. Labas prakses ziņojums”,

—

ņemot vērā Komisijas 2016. gadā publicēto ES satvaru rīcībai garīgās veselības un labklājības jomā,

—

ņemot vērā Komisijas un ESAO 2022. gada ziņojumu “ Health at a Glance: Europe 2022: State of Health in the EU cycle ” (“Veselība īsumā: Eiropa 2020 — veselības stāvoklis ES ciklā”),

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2010. gadā pārskatīto arodslimību sarakstu,

—

ņemot vērā PVO un SDO 2022. gada politikas kopsavilkumu “Garīgā veselība darbā — politikas kopsavilkums”,

—

ņemot vērā Komisijas Ieteikumu (ES) 2022/2337 (2022. gada 28. novembris) par Eiropas arodslimību sarakstu (18),

—

ņemot vērā Komisijas 2022. gada 30. novembra paziņojumu “ES Globālās veselības stratēģija. Labāka veselība visiem mainīgā pasaulē” (COM(2022)0675),

—

ņemot vērā Komisijas 2021. gada 24. marta paziņojumu “ES stratēģija par bērna tiesībām” (COM(2021)0142),

—

ņemot vērā Komisijas 2022. gada 11. maija paziņojumu “Digitāla desmitgade bērniem un jauniešiem. Jaunā Eiropas stratēģija “Bērniem labāks internets” (BIK+)” (COM(2022)0212),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu par Eiropas izglītības telpas izveidi līdz 2025. gadam (COM(2020)0625),

—

ņemot vērā Komisijas 2021. gada 3. marta paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam” (COM(2021)0101),

—

ņemot vērā ANO 2006. gada Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 18. septembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES rasisma apkarošanas rīcības plāns 2020.–2025. gadam” COM(2020)0565),

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A9-0367/2023),

A.

tā kā PVO garīgo veselību definē kā “garīgās labklājības stāvokli, kas ļauj cilvēkiem tikt galā ar ikdienas stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot savu ieguldījumu sabiedrībā”; tā kā garīgās veselības problēmas ietver garīgās veselības traucējumus un psihosociālu invaliditāti, kā arī citus garīgos stāvokļus, kas saistīti ar lielu spriedzi, funkciju traucējumiem vai pašsavainošanās risku;

B.

tā kā garīgā veselība ir universālas cilvēktiesības un tās veicināšana ir būtisks priekšnoteikums personiskās, kopienas un sociālekonomiskās attīstības pilnveidošanā;

C.

tā kā garīgā veselība ir neatņemama veselības sastāvdaļa, kas ir svarīga indivīdu un sabiedrību labbūtībai un ir priekšnoteikums iekļaujošai un funkcionālai sabiedrībai; tā kā tādēļ garīgajai veselībai vajadzētu būt vienlīdz svarīgai ar fizisko veselību; tā kā garīgā un fiziskā veselība ir savstarpēji saistītas un tāpēc cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem saskaras ar būtiski lielāku priekšlaicīgas mirstības risku, arī nerisinātu fiziskās veselības traucējumu dēļ;

D.

tā kā PVO ir aprēķinājusi, ka vairāk nekā 150 miljoniem cilvēku (19) Eiropā ir garīgās veselības traucējumi, un ir jāpieņem, ka ir zināms skaits nediagnosticētu gadījumu; tā kā garīgās veselības traucējumi ir galvenais cēlonis, kura dēļ cilvēkiem gadiem ilgi nākas sadzīvot ar invaliditāti, un visu nepārnēsājamo slimību (NCD) gadījumos ES — piektais galvenais cēlonis, kas izraisījis invaliditātes koriģētus dzīves gadus, bet visizplatītāko NCD gadījumos tie ierindojas otrajā vietā; tā kā pētījumi liecina, ka kopumā garīgās veselības traucējumi ir ievērojami izplatītāki sieviešu vidū; tā kā garīgi un uzvedības traucējumi izraisa aptuveni 4 % (20) no visiem nāves gadījumiem ES;

E.

tā kā sabiedrības garīgā veselība un labbūtība ir nozīmīgs faktors ikvienam indivīdam; tā kā ar garīgo veselību saistītas problēmas var izraisīt personiskās un uzņēmumu produktivitātes zudumu un darbaspēka līdzdalības samazināšanos un radīt finansiālu slogu indivīdiem, ģimenēm un kopienām, kā arī var radīt milzīgas ekonomiskas sekas, kas atbilst vairāk nekā 4 % no ES IKP (600 miljardi EUR) gadā (21); tā kā citas netiešās izmaksas bieži vien pārsniedz tiešās izmaksas, piemēram, veselības aprūpes izdevumus, un arvien vairāk tiek gūti pierādījumi par to, ka labas garīgās veselības veicināšana un garīgās veselības traucējumu profilakse var būt izmaksu ziņā lietderīga un rentabla;

F.

tā kā saskaņā ar PVO sniegto informāciju sociālekonomiskie apstākļi, piemēram, nodarbinātība, sociālais atbalsts, izglītības līmeņi un fiziskā vide, ir vieni no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē indivīda garīgās veselības stāvokli;

G.

tā kā strukturālas ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības ietekme izpaužas atšķirīgi atkarībā no iedzīvotāju grupas; tā kā visiem publiskajiem garīgās veselības politikas virzieniem ir jābūt sevišķi pielāgotiem ekonomiski neaizsargātām iedzīvotāju grupām, lai nodrošinātu vienlīdzīgu aizsardzību visiem iedzīvotājiem;

H.

tā kā nabadzība, sociālā nevienlīdzība un diskriminācija nostāda cilvēkus neaizsargātā situācijā un var izraisīt nabadzības domāšanas veidu, izraisot intensīvas trauksmes sajūtas, saasinot nabadzības ciklu un palielinot garīgās veselības traucējumu risku;

I.

tā kā koncentrēšanās uz profilaksi un šo garīgās veselības noteicošo faktoru novēršanu var palīdzēt mazināt uzsvaru uz novēlotiem un dārgiem intervences pasākumiem un uzlabot garīgo veselību un labbūtību;

J.

tā kā garīgās veselības traucējumu risināšanai ir vajadzīga pieeja “garīgās veselības aspekta iekļaušana visās politikas jomās” (MHiAP), kas vērsta uz padziļinātu izpratni par dažādiem garīgās veselības noteicošajiem faktoriem, raugoties no starpnozaru prizmas, lai novērstu un mazinātu ietekmi uz indivīdiem, kopienām un sabiedrību;

K.

tā kā epidemioloģiskā uzraudzība ir sistemātiska un pastāvīga veselības datu un informācijas vākšana, analīze, interpretācija un izplatīšana saistībā ar slimību vai veselības traucējumu sastopamību, izplatību un noteicošajiem faktoriem iedzīvotāju vidū; tā kā uzraudzības galvenais mērķis ir uzraudzīt iedzīvotāju veselības stāvokli, atklāt slimības uzliesmojumus vai neparastus slimību modeļus, novērtēt sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu efektivitāti un sniegt informāciju, lai varētu pieņemt ar sabiedrības veselības saistītus lēmumus;

L.

tā kā pēdējos gados aizvien vairāk tiek atzīta steidzamā vajadzība pēc labākas un plašākas informētības un izpratnes par garīgo veselību un pēc efektīvas rīcības, lai novērstu un risinātu ar garīgo veselību saistītas problēmas, tomēr salīdzinājumā ar izpratni par fizisko veselību izpratne par garīgo veselību joprojām ir ļoti zema, kas var negatīvi ietekmēt vēlmi meklēt palīdzību;

M.

tā kā kopienas modelis (22) , (23) ir vērsts uz pacientu un tā galvenais elements ir pacientu un viņu ģimeņu loma veselības aprūpes tīkla apspriešanā un plānošanā; tā kā saskaņā ar kopienas aprūpes paradigmu prioritāte ir nodrošināt pacientiem iespējas, lai viņi kļūtu par aktīviem dalībniekiem lēmumu pieņemšanā par savu garīgo veselību, sākot no profilakses līdz ārstēšanai; tā kā, plānojot un izstrādājot veselības aprūpes pakalpojumus, ir būtiski izmantot lietotāju un viņu tuvākā loka pieredzi un zināšanas;

N.

tā kā “sociālo aktivitāšu parakstīšana” ir holistiska pieeja veselības aprūpei un tā vēl vairāk veicina kopienā balstītu integrētu aprūpi un atvieglo demedikalizāciju; tā kā “sociālo aktivitāšu parakstīšana” līdztekus citiem pakalpojumiem var ietvert atbalstu garīgās veselības, sociālās iekļaušanas un finanšu un mājokļu konsultāciju jomā, kā arī pasākumus, kas veicina fizisko aktivitāti un radošo pašizpausmi;

O.

tā kā daudzās dalībvalstīs ir šķēršļi, kas liedz piekļūt garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem, un atbalsts ir nepietiekams vai ierobežots, kā rezultātā veidojas papildu maksas, gari gaidīšanas laiki, garīgās veselības speciālistu trūkums un stigmatizācija un tiek pastiprināta sociālekonomiskā diskriminācija un nevienlīdzība;

P.

tā kā pašu sedzamie izdevumi par veselības aprūpes pakalpojumiem rada finansiālu šķērsli cilvēkiem ar veselības traucējumiem un tā kā vispārējā veselības apdrošināšana mazina ekonomiskos ierobežojumus profilaksei, diagnosticēšanai, atbalstam un rehabilitācijai;

Q.

tā kā tālākie reģioni ir īpaši neaizsargāti, ņemot vērā grūtības piekļūt ļoti diferencētiem veselības aprūpes pakalpojumiem, un klimata pārmaiņu seku dēļ situācija turpmākajos gados pasliktināsies, jo šie reģioni saskarsies ar īstermiņa atbalsta un apgādes traucējumiem (ko cita starpa izraisīs tādi faktori kā piekrastes ģeogrāfijas izmaiņas un jūras līmeņa celšanās, saldūdens trūkums, ekstremāli laikapstākļi, augstākas temperatūras periodi, sausums, intensīvi ugunsgrēki un izmainīti nokrišņu tipi);

R.

tā kā Covid-19 pandēmija izraisīja un saasināja garīgās veselības traucējumus, piemēram, trauksmi un depresiju; tā kā Covid-19 pandēmijas sekas vēl vairāk saasina pašreizējais Krievijas agresijas kara pret Ukrainu konteksts, sociālekonomiskā krīze un klimata, dabas un piesārņojuma krīze;

S.

tā kā nestabila nodarbinātība, pagaidu nodarbinātība un neatbilstoši darba apstākļi ir saistīti ar sliktu garīgo veselību un bezdarbu, kā arī darba kavējumiem un prezenteismu (24) un tā kā EU-OSHA ziņo, ka 45 % nodarbināto uzskata, ka stress un citi riska faktori, kas var nelabvēlīgi ietekmēt garīgo labbūtību, ir ierasta parādība viņu darbavietā;

T.

tā kā EU-OSHA uzsver, ka, lai garīgā veselība būtu laba, ir svarīgi, kā tiek organizēts darbs un kā darbojas cilvēku savstarpējās attiecības darba vidē, minot tādus faktorus kā ar darbu saistīts stress, izdegšana, vardarbība, bulings un seksuāla uzmākšanās darbavietā, nogurums, psiholoģiskais slogs un emocionālās prasības kā negatīvas sekas;

U.

tā kā garīgās veselības traucējumi ir saistīti ar riska faktoriem darbavietā un ir iekļauti SDO arodslimību sarakstā;

V.

tā kā cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem bieži ir mazākas iespējas tikt nodarbinātiem un tā kā garīgās veselības traucējumi agrīnā bērnībā un pusaudža gados palielina risku nesasniegt labus akadēmiskos rezultātus un apdraud darba iespējas vēlākā dzīvē;

W.

tā kā digitalizācijai ir aizvien lielāka nozīme modernajā sabiedrībā gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē un to var izmantot, lai atbalstītu garīgās veselības atbalsta un uz liecībām balstītu intervenču izvēršanu, tomēr tai var būt nelabvēlīga ietekme uz indivīda garīgo veselību;

X.

tā kā digitālās tehnoloģijas var sniegt būtiskus ieguvumus attālu teritoriju savienošanā un pieejamu un cenas ziņā pieņemamu psiholoģiskā atbalsta līdzekļu nodrošināšanā, taču tajā pašā laikā viedtālruņu un digitālo tehnoloģiju, piemēram, mobilo lietotņu un sociālo mediju tīklu, visuresamība rada garīgās veselības traucējumu un sociālās izolētības riskus; tā kā šādu digitālo tehnoloģiju izmantošana, jo īpaši, ja tās izmanto pārmērīgi, nelabvēlīgi ietekmē bērnu un pusaudžu garīgo veselību; tā kā sociālo mediju un digitālo tīklu izmantošana un pakļaušana kiberbulingam, pornogrāfijai, seksuāliem un vardarbīgiem attēliem un spēlēm, anonīmai āzēšanai, saturam par uztura ierobežojumiem un nesasniedzamiem/neveselīgiem skaistuma standartiem var atstāt nelabvēlīgas sekas uz garīgo veselību, it sevišķi bērniem, pusaudžiem un gados jauniem cilvēkiem (25) , (26); tā kā kiberbulinga upuri ir pakļauti lielākam depresijas un domu par pašnāvību riskam;

Y.

tā kā deviņiem miljoniem pusaudžu (vecumā no 10 līdz 19 gadiem) Eiropā ir garīgās veselības traucējumi un vairāk nekā pusei no visiem gadījumiem tā ir trauksme vai depresija; tā kā pētījumi parāda, ka 34,6 % no visiem garīgās veselības traucējumiem sākas līdz 14 gadu vecumam un 62,5 % — līdz 25 gadu vecumam; tā kā 19 % Eiropas zēnu vecumā no 15 līdz 19 gadiem, kā arī vairāk nekā 16 % meiteņu tajā pašā vecumā cieš no garīgiem traucējumiem, tomēr 70 % bērnu un pusaudžu, kuriem ir garīgās veselības traucējumi, nesaņem pienācīgus intervences pasākumus pietiekami agrīnā vecumā (27);

Z.

tā kā Rietumeiropā nāve pašnāvības vai apzinātas pašsavainošanās rezultātā ir otrais galvenais nāves cēlonis pusaudžu vidū (no 15 līdz 19 gadu vecumā) (28), it sevišķi zēniem, un šis rādītājs ir ievērojami lielāks nekā pieaugušo grupā;

AA.

tā kā pētījumos ir atklāts, ka lielai daļai skolēnu papildus samazinātām sociālajām prasmēm un emocionālajām spējām ir garīgās veselības traucējumu pazīmes (29);

AB.

tā kā bērni, pusaudži un jaunieši tiek aizvien vairāk pakļauti sabiedrības spiedienam un augstām ekspektācijām, kā arī viņus ietekmē trauksme, kas izriet no tādiem globāliem apdraudējumiem kā Covid-19 pandēmija, klimata ārkārtas situācija, konflikti, nenoteiktība un citi faktori;

AC.

tā kā pastāv spēcīga saikne starp sliktu garīgo veselību un iebiedēšanu, kas rada kaitīgas papildu sekas, kuru rezultātā bērni, pusaudži un gados jauni cilvēki cieš no paaugstināta stresa, trauksmes un citiem nelabvēlīgiem garīgās veselības simptomiem, kas noved pie kaitīgām sekām pieaugošo dzīvē;

AD.

tā kā zems socializācijas un ģimenes mijiedarbības līmenis bērnībā jauniešiem rada sliktāku garīgās veselības stāvokli, kas neuzlabojas arī pieaugušā vecumā;

AE.

tā kā ES zaudētas garīgās veselības gada vērtība bērnu un jauniešu vidū tiek lēsta 50 miljardu EUR apmērā (30);

AF.

tā kā psihologiem ir būtiska loma izglītībā, rūpējoties par vispārējo garīgo veselību skolā vai iestādē, sekmējot efektīvu veselības izglītību, uzlabojot mācību rezultātus, aizsargājot bērnu drošību, novēršot priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un vāju disciplīnu, pārvaldot konfliktus starp vienaudžiem, skolēniem un viņu skolotājiem un starp pārējiem darbiniekiem, sekmējot prasmes dažādās disciplīnās, integrējot skolēnus ar īpašām vajadzībām un skolēnus no etniskām minoritātēm un uzlabojot viņu mācību rezultātus, veicinot dzimumu līdztiesību, tuvinot aizbildņus skolai, uzlabojot skolotāju garīgo veselību un apmācot gan pedagogus, gan pārējo personālu;

AG.

tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ES ir vidēji 13 % (31) un nelabvēlīgāk ietekmē sievietes nekā vīriešus, it sevišķi viena vecāka mājsaimniecībās;

AH.

tā kā mirstības rādītājs ēšanas traucējumu dēļ ir lielāks nekā visu pārējo garīgās veselības traucējumu dēļ un tas galvenokārt skar meitenes un gados jaunākas sievietes, ietekmējot ne tikai viņu fizisko veselību, bet arī cita starpā novedot pie zemāka pašvērtējuma, vispārējas trauksmes sindroma, sociālās trauksmes sindroma, depresijas, apzinātas pašsavainošanās un pašnāvības;

AI.

tā kā grūtnieces, nesen dzemdējušas sievietes un sievietes, kas pārcietušas traumatisku epizodi, ir uzņēmīgākas pret sociālo, ekonomikas un politisko krīžu psiholoģisko ietekmi (32) , (33); tā kā mājas solim un bērnu aprūpes pienākumiem ir liela ietekme uz sieviešu garīgo veselību, kā izklāstīts 2023. gada Headway 2023 publikācijā par garīgās veselības indeksu, kurā norādīts, ka 44 % sieviešu ar bērniem līdz 12 gadu vecumam ir grūti paveikt mājsaimniecības darbus (salīdzinot ar vien 20 % vīriešu vidū);

AJ.

tā kā saskaņā ar PVO sniegto informāciju vardarbība pret sievietēm ir kļuvusi par sabiedrības veselības problēmu, jo, piemēram, katra trešā sieviete ES ir saskārusies ar fizisku un/vai seksuālu vardarbību, kas novedusi pie garīgās veselības stāvokļa pasliktināšanās, lielākas spriedzes un garīgās veselības traucējumiem;

AK.

tā kā dažādu dalībvalstu veselības aprūpes dienesti var darīt vairāk un tiem ir jādara vairāk, lai atbalstītu sievietes, kuras cieš no fiziskas vardarbības vai seksuālas vardarbības; tā kā cilvēku tirdzniecība seksuālai izmantošanai ES ir fenomens, kas skar konkrētu dzimumu, proti, lielākoties tas ietekmē sievietes (34);

AL.

tā kā pieaug naids, diskriminācija un vardarbība pret LGBTQIA+ kopienu, galvenokārt pusaudžiem, un tas attiecīgi noved pie smagiem garīgās veselības traucējumiem, it sevišķi pusaudžu vidū, kā arī neatgriezeniskām sekām, proti, nonāvēšanas, nāves apzinātas pašsavainošanās rezultātā vai pašnāvības, un rada kolektīvu minoritātes stresu kopienā;

AM.

tā kā LGBTQIA+ kopienu apdraud lielāks ēšanas traucējumu simptomu un uzvedības risks (35);

AN.

tā kā par konversijas “terapijām” dēvētās intervences tādu jautājumu risināšanai kā indivīda seksuālā orientācija, dzimumidentitāte vai dzimuma pašizpausme ir pseidozinātne, būtiski veicina stigmatizāciju un pasliktina garīgo veselību LGBTQIA+ kopienā (36);

AO.

tā kā vientulība un sociālā izolācija gados vecāku pieaugušo vidū ir saistīta ar demenci un negatīviem fiziskās un garīgās veselības rezultātiem, tostarp vielu lietošanu saistītiem traucējumiem, domām par pašnāvību, sliktiem dzīvesveida ieradumiem, dziļu depresiju un trauksmi;

AP.

tā kā migranti, patvēruma meklētāji un bēgļi saskaras ar nelabvēlīgām situācijām, kas veicina psiholoģiskas traumas un citus garīgās veselības traucējumus;

AQ.

tā kā gan likumīgas, gan nelikumīgas vielas, piemēram, kofeīns, kanabiss, alkohols, halucinogēni, inhalatīvi, opioīdi, sedatīvi līdzekļi, hipnotiskas vielas un anksiolīti, stimulanti, nikotīns, tabaka (37) un citas vielas, un uzvedība (cita starpā azartspēļu spēlēšana, pārēšanās, atkarība no televīzijas un interneta (38)) var novest pie biheiviorālās atkarības vai ar vielu lietošanu saistītiem traucējumiem, kas ir cieši saistīti ar citiem garīgās veselības traucējumiem;

AR.

tā kā daži cilvēki no neaizsargātām grupām, visticamāk, saņem aprūpi institucionālā vidē, kur viņi var būt izolēti no plašākas kopienas un/vai būt spiesti dzīvot kopā un kur viņiem varētu nebūt iespēju pietiekami kontrolēt savu dzīvi un pieņemt lēmumus, kas viņus ietekmē, un kur pašas organizācijas prasības var būt svarīgākas par pacientu individuālajām vajadzībām;

AS.

tā kā transinstitucionalizācija ir fenomens, ko raksturo pacientu nosūtīšana no vienas iestādes uz citu pēc psihiatrisko iestāžu slēgšanas (39);

AT.

tā kā cietumos ieslodzītie un cilvēki, kurus aizturējušas valsts iestādes, parasti cieš no ierobežojumiem un izolācijas un tā kā vairāk nekā viena trešdaļa no cilvēkiem cietumos cieš no dažāda veida garīgās veselības traucējumiem; tā kā katrs piektais cietums Eiropā ziņo par pārpildītību;

AU.

tā kā pašnāvība ir sestais galvenais iedzīvotāju nāves iemesls Eiropas Savienībā un Apvienotajā Karalistē (40) un ceturtais galvenais nāves iemesls gados jaunu cilvēku vidū; tā kā PVO Visaptverošajā garīgās veselības rīcības plānā 2013.–2030. gadam ir rādītājs, kas attiecas uz pašnāvības izraisīto nāves gadījumu skaitu, un ilgtspējīgas attīstības 3.4. mērķis ir ar profilakses un ārstēšanas palīdzību līdz 2030. gadam par vienu trešdaļu samazināt priekšlaicīgu mirstību no nepārnēsājamām slimībām un veicināt garīgo veselību un labbūtību; tā kā vecuma grupās novērotie pašnāvības rādītāji laika gaitā Eiropas reģionā ir samazinājušies, tomēr Eiropa joprojām ir reģions ar otro augstāko rādītāju pasaulē (41), un šis fenomens ir izplatītāks vīriešu vidū; tā kā saskaņā ar nesen veiktiem PVO pētījumiem sociālās stigmas, tabu saistībā ar pašnāvības atklātu apriešanu un datu nepietiekamas pieejamības dēļ datiem, kas pieejami par pašnāvībām un pašnāvību mēģinājumiem, ir slikta kvalitāte;

AV.

tā kā tādas pārnēsājamās slimības kā HIV, vīrushepatīts, seksuāli transmisīvās infekcijas un citas slimības nereti ir stigmatizācijas un garīgās veselības traucējumu cēlonis indivīdiem;

AW.

tā kā nepārnēsājamas slimības var būtiski ietekmēt garīgo veselību un labbūtību un nepārnēsājamo slimību pārvaldības problēmas bieži vien veicina stresu, depresiju, trauksmi un pašnāvības tieksmi un ir izteiktākas bērnu un jauniešu vidū, jo īpaši to, kuri cieš no hroniskām sāpēm (42);

AX.

tā kā cilvēki, kas sirgst ar kādu retu slimību, biežāk nekā pārējie cieš no garīgās veselības traucējumiem (piemēram, slikta garastāvokļa, trauksmes vai emocionālā noguruma, kas reizēm var arī novest pie domām par pašnāvību vai pašnāvības mēģinājuma);

AY.

tā kā nepārnēsājamas slimības var rasties vienlaikus ar saistītiem hroniskiem fiziskiem traucējumiem un smagi ietekmēt pacientu garīgo veselību;

AZ.

tā kā cilvēki ar invaliditāti ikdienas dzīvē saskaras ar daudziem šķēršļiem, tostarp stigmu, izolāciju, diskrimināciju, absenteismu, piekļūstamības ierobežojumiem, pamestību un sociālā atbalsta trūkumu, kā rezultātā tiek radīta liela garīgās veselības spriedze, trauksme, depresija vai nāve apzinātas pašsavainošanās vai pašnāvības dēļ;

BA.

tā kā garīgās veselības traucējumu dēļ tiek būtiski palielināta uzņēmība pret nepārnēsājamām slimībām (43); tā kā šī mijiedarbība ir cikliska un līdz ar to var palielināt neinfekcijas slimību risku,