Ekomarķējums

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

• ES ekomarķējumu var piešķirt produktiem un pakalpojumiem, kuru ietekme uz vidi ir mazāka nekā citiem tās pašas grupas produktiem. Marķējuma kritēriji tika izstrādāti, izmantojot zinātniskos datus par visu produkta aprites ciklu, sākot no tā izstrādes līdz pat apglabāšanai.
• Marķējumu var piešķirt visām precēm un pakalpojumiem, ko par atlīdzību vai bez maksas izplata, patērē vai lieto ES tirgū, ar nosacījumu, ka ir skaidri noteikti to ekoloģiskie kritēriji. To nepiešķir cilvēkiem paredzētām zālēm vai veterinārajām zālēm, kā arī medicīnas ierīcēm.
• Sistēmu ieviesa ar Regulu (EEK) Nr. 880/92 un grozīja ar Regulu (EK) Nr. 1980/2000. Regulas (EK) Nr. 66/2010 mērķis ir uzlabot noteikumus attiecībā uz marķējuma piešķiršanu, izmantošanu un darbību.

Piešķiršanas kritēriji

• Marķējumu piešķir, ņemot vērā Eiropas mērķus vides un ētikas jomā. Ar to arī sekmē ES pāreju uz aprites ekonomiku, atbalstot ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu. Jo īpaši novērtē:
  • preču un pakalpojumu ietekmi uz klimata pārmaiņām, dabu un bioloģisko daudzveidību, enerģijas un resursu patēriņu, radīto atkritumu apjomu, piesārņojumu, emisijas un bīstamu vielu noplūdi vidē;
  • kaitīgu vielu aizstāšanu ar mazāk kaitīgām vielām;
  • produktu ilglaicīgumu un otrreizējas izmantošanas iespējas;
  • kopējo ietekmi uz vidi, kā arī ir patērētāju veselību un drošību;
  • atbilstību sociālajiem un ētikas standartiem, piemēram, starptautiskajiem darba standartiem;
  • to, kā tiek ņemti vērā citu valsts un reģionālo marķējumu kritēriji;
  • izmēģinājumu uz dzīvniekiem samazināšanu.
• Marķējumu nedrīkst piešķirt produktiem, kuri satur vielas, kas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008 klasificētas kā toksiskas, bīstamas videi, kancerogēnas vai mutagēnas, vai vielas, uz kurām attiecas ķimikāliju pārvaldības tiesiskais regulējums.

Kompetentās iestādes

• ES valstis norīko vienu vai vairākas iestādes, kas atbild par marķēšanas procesu valsts līmenī. To darbība ir pārredzama, un to īstenotajos pasākumos var iesaistīties visas ieinteresētās puses.
• Tās jo īpaši atbild par regulāru pārbaužu veikšanu, lai pārliecinātos, ka produkti atbilst marķējuma kritērijiem. To pienākumos ietilpst arī sūdzību pieņemšana, sabiedrības informēšana, nepatiesas reklāmas uzraudzība un produktu aizliegšana.

Marķējuma piešķiršanas un izmantošanas procedūra

• Lai saņemtu marķējumu, uzņēmēji iesniedz pieteikumu:
  • vienai vai vairākām ES valstīm, kuras to nosūta attiecīgajai kompetentajai valsts iestādei;
  • ārpussavienības valstij, kura to nosūta ES valstij, kurā produkts ir laists tirgū.
• Ja produkts atbilst marķējuma kritērijiem, kompetentā iestāde ar uzņēmēju noslēdz līgumu, ietverot tajā marķējuma izmantošanas un anulēšanas noteikumus. Pēc tam uzņēmējs drīkst produktam uzlikt marķējumu. Par marķējuma izmantošanu iekasē maksu pieteikuma iesniegšanas brīdī, kā arī gada maksu.
• Eiropas Komisija ir izveidojusi to produktu katalogu, kuriem ir piešķirts šis marķējums.

Eiropas Savienības Ekomarķējuma komiteja (ESEK)

ESEK izveidoja ar Komisijas 2010. gada lēmumu (Lēmums 2010/709/ES). Tās locekļus ieceļ Komisija. Tās sastāvā ir ES valstu un Eiropas Ekonomikas zonas valstu pārstāvji, kā arī pārstāvji no atsevišķām Eiropas patērētāju, uzņēmēju un vides aizsardzības organizācijām. Komisija konsultē ESEK marķējuma piešķiršanas kritēriju un marķējuma prasību izstrādes laikā.

Ekoloģiskie kritēriji

• Komisija ir pieņēmusi virkni lēmumu, ar kuriem nosaka ekoloģiskos kritērijus ES ekomarķējuma piešķiršanai dažādu veidu produktiem. Vairāku minēto lēmumu darbības laiks beidzās 2016. gada decembra beigās.
• Komisija pieņēma arī Regulu (ES) Nr. 782/2013, ar ko aizstāj Regulas (EK) Nr. 66/2010 III pielikumu un groza maksimāli pieļaujamo maksu par produktu ražotāju iesniegto ekomarķējuma pieteikumu izvērtēšanu un apstrādi.