Sankcijas (ierobežojoši pasākumi)

Eiropas Savienības (ES) kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) kontekstā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 29. pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienības Padome ir tiesīga pieņemt lēmumu par sankciju, kas bieži tiek dēvētas arī par ierobežojošiem pasākumiem, noteikšanu ārpussavienības valstīm, nevalstiskām struktūrām vai privātpersonām.

Šo pasākumu nolūks nav sodīt, un tie tiek noteikti, lai mainītu politiku vai darbību, ko veic mērķa puse (vai puses), kura ir atbildīga par attiecīgo rīcību (piemēram, neievēro starptautiskos tiesību aktus vai cilvēktiesības, vai īsteno politiku vai darbības, kas neatbilst tiesiskumam vai demokrātijas principiem). Pasākumiem ir jābūt saskaņā ar ES ārējās darbības mērķiem, kā noteikts LES 21. pantā.

Saskaņā ar LES 29. pantu Padome vienprātīgi pieņem lēmumus par sankciju režīmu pieņemšanu, atjaunošanu vai atcelšanu, pamatojoties uz Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikumiem. Šādu lēmumu ekonomiskos un finansiālos aspektus (piemēram, importa/eksporta ierobežojumus un aktīvu iesaldēšanu) īsteno ar Padomes regulām, kuras pieņem saskaņā ar LESD 215. pantu (ar kvalificētu balsu vairākumu), saņemot kopīgu Augstā pārstāvja un Eiropas Komisijas priekšlikumu.

ES sankcijas var noteikt, vai nu īstenojot pasākumus Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju īstenošanai, vai arī autonomi, t. i., pēc ES pašas iniciatīvas.

Sankcijas var ietvert:

• ieroču un ar tiem saistīto iekārtu eksporta aizliegumu;
• ieceļošanas ierobežojumus (vīzu/ceļošanas aizliegumu);
• ekonomiskos pasākumus, piemēram, importa un eksporta ierobežojumus;
• tādu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, kas pieder konkrētām personām vai struktūrām.

Komisijai ir pienākums uzraudzīt, ka dalībvalstis īsteno un izpilda regulas, ar kurām nosaka saskaņā ar LESD 215. pantu pieņemtos ierobežojošus pasākumus. Tā arī atbalsta privātpersonas, uzņēmumus, humānās palīdzības sniedzējus un dalībvalstis to centienos piemērot sankcijas, publicējot norādes un atbildot uz valsts kompetento iestāžu jautājumiem par interpretāciju.