Joanīnas kompromiss

Joanīnas kompromiss savu nosaukumu ieguvis no ES ārlietu ministru neoficiālas sanāksmes Grieķijas pilsētā Joanīnā 1994. gada martā. Šajā sanāksmē Padome pieņēma lēmumu attiecībā uz jautājumu par kvalificēta vairākuma balsošanu paplašinātajā 16 dalībvalstu ES. Lēmums vēlāk tika grozīts, ņemot vērā Norvēģijas lēmumu nepievienoties ES.

Saskaņā ar panākto kompromisu tika noteikts, ka gadījumā, ja Padomes locekļi, kuri pārstāv 23 (bijušais bloķējošā mazākuma slieksnis — balsu skaits, kas vajadzīgs, lai bloķētu lēmumu, kura apstiprināšanai vajadzīgs kvalificēts balsu vairākums) līdz 26 balsis (jaunais bloķējošā mazākuma slieksnis), pauž nodomu bloķēt kāda Padomes lēmuma pieņemšanu ar kvalificētu balsu vairākumu, Padomei ir jācenšas darīt viss iespējamais, lai saprātīgā laikā rastu apmierinošu risinājumu, kuru ir iespējams pieņemt ar vismaz 68 balsīm no 87.

Ar Līguma par Eiropas Savienību 16. pantu ir ieviesta jauna kvalificēta balsu vairākuma noteikuma definīcija, kas ir piemērojama no 2014. gada 1. novembra.

Tomēr periodā no šī datuma līdz 2017. gada 31. martam jebkura ES dalībvalsts varēja pieprasīt piemērot iepriekšējos balsu svēruma noteikumus. Tāpat bija iespējams piemērot Joanīnas kompromisu. Tas ļāva valstīm, kuras pārstāv vismaz trīs ceturtdaļas ES iedzīvotāju vai vismaz trīs ceturtdaļas dalībvalstu skaita, kas nepieciešams, lai veidotu bloķējošo mazākumu, bloķēt balsojumu par Padomes tiesību aktu saskaņā ar kvalificētu balsu vairākumu, lai saprātīgā laikā rastu apmierinošu risinājumu.

No 2017. gada 1. aprīļa jaunais noteikums par kvalificēto balsu vairākumu kļuva obligāts. Joanīnas kompromisa piemērošanas procentu slieksnis tika samazināts līdz vismaz 55 % no ES iedzīvotāju skaita vai vismaz 55 % no dalībvalstu skaita, kas nepieciešams, lai izveidotu bloķējošo mazākumu.