Apvienotās lietas no C‑317/08 līdz C‑320/08

Rosalba Alassini u.c.

pret

Telecom Italia SpA u.c.

(Giudice di pace di Ischia lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips – Elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi – Direktīva 2002/22/EK – Universālais pakalpojums – Strīdi starp lietotājiem un pakalpojumu sniedzējiem – Obligāts pienākums mēģināt panākt mierizlīgumu ārpustiesas kārtībā

Sprieduma kopsavilkums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi – Universālais pakalpojums un lietotāju tiesības – Direktīva 2002/22 – Strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/22 34. pants)

2.        Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

1.        Direktīvas 2002/22 par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par strīdiem elektronisko sakaru pakalpojumu jomā, kas rodas starp lietotājiem un minēto pakalpojumu sniedzējiem un kas ir saistīti ar šajā direktīvā piešķirtajām tiesībām, ir obligāti jāmēģina panākt mierizlīgumu ārpustiesas kārtībā, kas ir prasības tiesā pieņemamības nosacījums.

Proti, šīs direktīvas 34. panta 1. punkts kā dalībvalstu mērķi nosaka ārpustiesas procedūru izveidošanu tādu neatrisinātu strīdu izšķiršanai, kuros ir iesaistīti patērētāji un kas attiecas uz jautājumiem, kuri iekļauti šajā direktīvā. Šādos apstākļos tas, ka kādā valsts tiesiskajā regulējumā ne tikai ir izveidota ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūra, bet arī – un it īpaši – ir paredzēts obligāts pienākums to izmantot pirms vēršanās tiesu iestādēs, netraucē sasniegt iepriekš minēto mērķi. Tieši otrādi – šāds tiesiskais regulējums, garantējot ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras izmantošanu, pastiprina Universālā pakalpojuma direktīvas lietderīgo iedarbību.

(sal. ar 45. un 67. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Līdzvērtības un efektivitātes princips, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips tāpat pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā strīdiem elektronisko sakaru pakalpojumu jomā, kas rodas starp lietotājiem un minēto pakalpojumu sniedzējiem un kas ir saistīti ar Direktīvā 2002/22 par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) piešķirtajām tiesībām, tiek piemērota prasība iepriekš veikt ārpustiesas mierizlīguma procedūru, ja šīs procedūras beigās netiek pieņemts lietas dalībniekiem saistošs lēmums, tās dēļ netiek būtiski kavēta prasības celšana tiesā, tiek apturēts attiecīgo tiesību noilgums un lietas dalībniekiem nerodas vai rodas nelielas izmaksas, tomēr ar nosacījumu, ka elektroniskā forma nav vienīgais veids, kādā var piekļūt minētajai mierizlīguma procedūrai, un izņēmuma vai steidzamas situācijas gadījumā ir iespējami pagaidu pasākumi.

Protams, prasības elektronisko sakaru pakalpojumu jomā pieņemamībai paredzot nosacījumu obligāti mēģināt panākt mierizlīgumu, šāds valsts tiesiskais regulējums ievieš papildu posmu piekļuvei tiesai. Šis nosacījums varētu ietekmēt efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas ir apstiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

Tomēr pamattiesības nav absolūta priekšrocība, bet var ietvert ierobežojumus ar nosacījumu, ka tie faktiski atbilst vispārējām interesēm, uz ko ir vērsts konkrētais pasākums, un ja attiecībā uz izvirzīto mērķi tie nav uzskatāmi par pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas aizskar tādējādi garantēto tiesību pašu būtību. Šajā ziņā, tā kā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēta ātrāka un lētāka strīdu izšķiršana elektronisko sakaru jomā, kā arī tiesu atslogošana, tam līdz ar to ir leģitīms vispārējo interešu mērķis. Turklāt, ņemot vērā iepriekš minētos procedūras funkcionēšanas precīzos noteikumus, šādas strīdu izšķiršanas ārpustiesas procedūras kārtībā paredzēšana nav nesamērīga ar noteiktajiem mērķiem, jo, pirmkārt, nepastāv mazāk saistoša alternatīva obligātas procedūras ieviešanai, jo pilnīgi brīvprātīgas ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras ieviešana nav tik efektīvs līdzeklis minēto mērķu sasniegšanai, un, otrkārt, nepastāv acīmredzams nesamērīgums starp šiem mērķiem un iespējamajām neērtībām ārpustiesas mierizlīguma procedūras obligātā rakstura dēļ.

(sal. ar 54.–59., 61.–65. un 67. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2010. gada 18. martā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips – Elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi – Direktīva 2002/22/EK – Universālais pakalpojums – Strīds starp lietotājiem un pakalpojumu sniedzējiem – Obligāts pienākums mēģināt panākt mierizlīgumu ārpustiesas kārtībā

Apvienotās lietas C‑317/08, C‑318/08, C‑319/08 un C‑320/08

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Giudice di pace di Ischia (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 4. aprīlī un Tiesā reģistrēts 2008. gada 15. jūlijā, tiesvedībās

Rosalba Alassini

pret

Telecom Italia SpA (C‑317/08),

Filomena Califano

pret

Wind SpA (C‑318/08),

Lucia Anna Giorgia Iacono

pret

Telecom Italia SpA (C‑319/08)

un

Multiservice Srl

pret

Telecom Italia SpA (C‑320/08).

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: trešās palātas priekšsēdētājs, kas pilda ceturtās palātas priekšsēdētāja pienākumus, K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), Dž. Arestis [G. Arestis], J. Malenovskis [J. Malenovský] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 10. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Wind SpA vārdā – D. Kutolo [D. Cutolo], avvocato,

–        Itālijas valdības vārdā – P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un J. Kempere [J. Kemper], pārstāvji,

–        Polijas valdības vārdā – M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Bambara [N. Bambara], A. Neijenhaiss [A. Nijenhuis] un I. V. Rogaļskis [I. V. Rogalski], kā arī S. La Pergola [S. La Pergola], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2009. gada 19. novembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kurā kā priekšnosacījums prasības tiesā pieņemamībai noteikta veida strīdos starp lietotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “Universālā pakalpojuma direktīva”; OV L 108, 51. lpp.), ir paredzēts obligāts pienākums mēģināt panākt mierizlīgumu ārpustiesas kārtībā.

2        Šie lūgumi tika iesniegti četrās prāvās starp: pirmkārt, Alasīni [Alassini], Jakono [Iacono] un Multiservice Srl pret Telecom Italia SpA un, otrkārt, Kalifano [Califano] pret Wind SpA par to, ka neesot izpildīti pamata prāvas dalībnieku starpā noslēgtie līgumi par telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu prasītājām pamata prāvā, ko veic viena vai otra atbildētāja pamata prāvā – minēto pakalpojumu sniedzēja.

 Atbilstošās tiesību normas

 Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija

3        Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 6. panta ar nosaukumu “Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu” 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. [..]”

 Savienības tiesības

4        Nicā 2000. gada 7. decembrī proklamētās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.), kas grozīta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā (OV C 303, 1. lpp.), 47. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

Juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu.”

5        Saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 47. apsvērumu:

“Saistībā ar konkurences vidi valsts pārvaldes iestādēm, strādājot ar jautājumiem, kas saistīti ar lietotāju tiesībām, būtu jāņem vērā ieinteresēto pušu, ietverot lietotājus un patērētājus, viedokļi. Būtu jābūt pieejamām efektīvām procedūrām, lai risinātu strīdus starp patērētājiem, no vienas puses, un uzņēmumiem, kas nodrošina publiski pieejamus telekomunikāciju pakalpojumus, no otras puses. Dalībvalstīm būtu pilnībā jāņem vērā Komisijas 1998. gada 30. marta ieteikums 98/257/EK par principiem, kas piemērojami iestādēm, kas atbildīgas par patērētāju strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā [OV L 115, 31. lpp.] [..].”

6        Universālā pakalpojuma direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“1.      Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) ietvaros šī direktīva attiecas uz elektronisko telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu lietotājiem. Mērķis ir nodrošināt sabiedrībai pieejamu labas kvalitātes pakalpojumu pieejamību Kopienā ar efektīvu konkurenci un izvēli un risināt jautājumus attiecībā uz apstākļiem, kādos tirgus nepietiekami apmierina patērētāju vajadzības.

2.      Šī direktīva nosaka lietotāju tiesības un atbilstīgās to uzņēmumu saistības, kas nodrošina sabiedrībai pieejamus elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus. Attiecībā uz universālā pakalpojuma sniegšanas nodrošināšanu atvērtu konkurences tirgu vidē šī direktīva nosaka īpašas kvalitātes obligāto pakalpojumu kopumu, kuri ir pieejami visiem lietotājiem par pieejamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus, nekropļojot konkurenci. Šī direktīva arī nosaka saistības attiecībā uz dažu obligāto pakalpojumu nodrošināšanu, tādu kā nomāto līniju nodrošināšana mazumtirdzniecībā.”

7        Universālā pakalpojuma direktīvas 34. pantā ar nosaukumu “Strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā” ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka ir pieejamas pārskatāmas, vienkāršas un lētas ārpustiesas procedūras neatrisinātu strīdu izšķiršanai, iesaistot patērētājus, attiecībā uz jautājumiem, kas iekļauti šajā direktīvā. Dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu to, ka minētās procedūras ļauj strīdus atrisināt godīgi un ātri, un var attiecīgos gadījumos pieņemt atmaksāšanas un/vai kompensācijas sistēmu. Dalībvalstis var paplašināt šos noteikumus tā, lai tie attiektos uz strīdiem, kuros iesaistīti citi lietotāji.

2.      Dalībvalstis nodrošina to, ka to tiesību akti nekavē sūdzību izskatīšanas iestāžu izveidi un tiešsaistes pakalpojumu nodrošināšanu pienācīgā teritoriālā līmenī, lai veicinātu patērētāju un lietotāju piekļuvi strīdu izšķiršanai.

3.      Ja šādos strīdos ir iesaistītas personas dažādās dalībvalstīs, dalībvalstis saskaņo to centienus, lai panāktu strīda izšķiršanu.

4.      Šis punkts neierobežo valsts tiesas procedūras.”

8        Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīvas 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 12. lpp.) 1. panta ar nosaukumu “Piemērošanas joma un definīcijas” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām, lai nodrošinātu vienādu patērētāju tiesību aizsardzības minimālo līmeni iekšējā tirgū.

2.      Šajā direktīvā:

[..]

b)      “patēriņa preces” ir visi materiāli kustami priekšmeti, izņemot:

–        preces, ko pārdod izpildes procesā vai citādi saskaņā ar tiesību aktu prasībām,

–        ūdeni un gāzi, ja tie nav laisti pārdošanā ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā,

–        elektroenerģiju;

[..].”

 Ieteikumi 98/257/EK un 2001/310/EK

9        Saskaņā ar Ieteikuma 98/257 preambulas piekto, sesto un devīto apsvērumu:

“vairāku dalībvalstu pieredze liecina par to, ka alternatīvie patērētāju strīdu izšķiršanas mehānismi ārpustiesas kārtībā, ja ir garantēta noteiktu būtisku principu ievērošana, var nodrošināt labus rezultātus – gan patērētājiem, gan uzņēmumiem, samazinot patērētāju strīdu izšķiršanas izmaksas un ilgumu;

šādu principu noteikšana Eiropas līmenī atvieglotu patērētāju strīdu ārpustiesas procedūru īstenošanu; [..] ņemot vērā pārrobežu konfliktus, tas palielinātu dažādās dalībvalstīs pastāvošo ārpustiesas iestāžu savstarpējo uzticību, kā arī patērētāju uzticību dažādām pastāvošajām valsts procedūrām; [..] šie kritēriji kādā dalībvalstī reģistrētajiem ārpustiesas strīdu izšķiršanas pakalpojumu sniedzējiem atvieglotu iespēju sniegt savus pakalpojumus citā dalībvalstī;

[..]

šis ieteikums attiecas tikai uz procedūrām, kurās – neatkarīgi no nosaukuma – tiek izšķirts strīds, aktīvi iesaistoties trešajai personai, kura piedāvā vai nosaka risinājumu; [..] līdz ar to tas neattiecas uz procedūrām, kurās tiek vienkārši mēģināts satuvināt lietas dalībniekus, lai tos pārliecinātu rast kopīgu risinājumu”. [Neoficiāls tulkojums]

10      Ieteikuma 98/257 VI punktā ar nosaukumu “Brīvības princips” ir noteikts:

“Iestādes lēmums ir saistošs lietas dalībniekiem tikai tad, ja tie par to iepriekš ir bijuši informēti un ir skaidri to pieņēmuši.

Patērētāja iesaistīšanās ārpustiesas procedūrā nevar izrietēt no pirms strīda rašanās noteiktām saistībām, ja šo saistību dēļ patērētājam tiek liegtas tiesības vērsties tiesā, kuras kompetencē ietilpst strīda izskatīšana tiesas ceļā”. [Neoficiāls tulkojums]

11      Komisijas 2001. gada 4. aprīļa Ieteikuma 2001/310/EK par principiem attiecībā uz ārpustiesas struktūrām, kas iesaistītas patērētāju strīdu vienprātīgā atrisināšanā (OV L 109, 56. lpp.), iedaļas “Piemērošanas joma” I punktā ir paredzēts:

“1.      Šis ieteikums attiecas uz trešajām personām, kuras ir atbildīgas par patērētāju strīdu atrisināšanas ārpustiesas kārtībā procedūrām un kuras – neatkarīgi no nosaukuma – mēģina atrisināt strīdu, satuvinot lietas dalībniekus, lai tos pārliecinātu rast kopīgu risinājumu.

2.      Tas neattiecas uz patērētāju sūdzību izskatīšanas pakalpojumiem, ko uzņēmumi patērētājam sniedz tieši, vai uz mehānismiem, kas uzņēmumam vai tā vārdā nodrošina šos pakalpojumus.” [Neoficiāls tulkojums]

 Valsts tiesības

12      Itālijas Republika Universālo pakalpojuma direktīvu transponēja ar 2003. gada 1. augusta likumdošanas dekrētu Nr. 259 par Elektroniskās saziņas kodeksu (GURI Nr. 214, 15.09.2003., 3. lpp.).

13      Saskaņā ar šā kodeksa 84. pantu:

“1.      Iestāde 1997. gada 31. jūlija likuma Nr. 249 [par Komunikāciju garantijas iestādes izveidi un noteikumiem par telekomunikāciju un radio un televīzijas sistēmām (GURI Nr. 177 parastais pielikums, 31.07.1997.)] 1. panta 11., 12. un 13. punkta izpratnē nosaka pārskatāmas, vienkāršas un lētas ārpustiesas procedūras, lai izskatītu strīdus, kuros viens no lietas dalībniekiem ir patērētājs vai lietotājs un uz kuriem attiecas šīs nodaļas noteikumi, lai ļautu taisnīgi un ātri izšķirt strīdus, paredzot – ja tas ir pamatoti – atlīdzības vai kompensēšanas sistēmu.

2.      Iestāde pēc pastāvīgās konferences, kas ir atbildīga par attiecībām starp valsti, reģioniem un Trento [Trente] un Bolcano [Bolzano] autonomajām provincēm, apstiprinājuma, kā arī saskaņā ar 1997. gada 31. jūlija likuma Nr. 249 1. panta 13. punktu, izmantojot pieejamos cilvēkresursus un aprīkojumu, kas var tikt iepirkts ar parastu budžeta kredītu palīdzību bez turpmākiem izdevumu grozījumiem, veicina sūdzību pieņemšanas biroju un tiešsaistē sniegtu sūdzību pieņemšanas pakalpojumu izveidi attiecīgajā teritoriālajā līmenī, lai atvieglotu patērētāju un lietotāju pieeju strīdu izšķiršanas struktūrām.

3.      Ja strīdos ir iesaistīti citu dalībvalstu pilsoņi, iestāde sadarbojas ar citām attiecīgajām strīdu izšķiršanas iestādēm, lai rastu strīda risinājumu.

4.      Šis pants neskar spēkā esošo strīdu izšķiršanas kārtību tiesā un – līdz brīdim, kad tiks transponēti 1. un 2. punktā minētie noteikumi, – strīdu izšķiršanas ārpustiesas kārtībā procedūras, kas ir spēkā dienā, kad kodekss ir publicēts Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana [Itālijas Republikas Oficiālais Vēstnesis].”

14      Saskaņā ar 1997. gada 31. jūlija likumu Nr. 249 tādi strīdi elektronisko sakaru jomā starp lietotājiem un operatoriem, kas rodas universālo pakalpojumu noteikumu un lietotāju tiesību neievērošanas dēļ, ietilpst Komunikāciju garantijas iestādes kompetencē.

15      Lēmumā Nr. 173/07/CONS (GURI Nr. 120, 25.05.2007., 19. lpp.) [pielikumā] Komunikāciju garantijas iestāde pieņēma noteikumus par strīdu izšķiršanu starp sakaru operatoriem un lietotājiem (turpmāk tekstā – “Strīdu izšķiršanas noteikumi”).

16      Strīdu izšķiršanas noteikumu 3. pantā ir paredzēts:

“1.      Nevar vērsties tiesā par 2. panta 1. punktā minētajiem strīdiem, pirms nav obligātā kārtā mēģināts panākt mierizlīgumu Reģionālajā komunikāciju komitejā, kura ir atbildīga attiecīgajā teritorijā un kurai ir deleģētas tiesības veikt izlīguma procedūru, vai arī citās 13. pantā minētajās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādēs.

2.      Gadījumā, ja Reģionālajai komunikāciju komitejai, kas ir atbildīga par attiecīgo ģeogrāfisko teritoriju, netiek piešķirtas [1. punktā] minētās tiesības veikt izlīguma procedūru, tad pienākums mēģināt panākt mierizlīgumu ir jāveic 13. pantā minētajās iestādēs.

3.      Izlīguma procedūrai ir jābeidzas trīsdesmit dienu laikā no pieteikuma iesniegšanas datuma šajā iestādē, un pēc šī termiņa beigām – pat ja procedūra nav beigusies – dalībnieki var uzsākt tiesvedību tiesā.”

17      Strīdu izšķiršanas noteikumu 13. pantā ir noteikts:

“1.      Ieinteresētajām personām kā alternatīva mierizlīguma procedūrai Reģionālajā komunikāciju komitejā ir iespēja veikt obligāto mēģinājumu panākt mierizlīgumu, izmantojot teletranslāciju vai citā veidā, – ārpustiesas patērētāju strīdu izšķiršanas iestādēs, kas minētas šī lēmuma 1. panta o) punktā.

2.      Lietotājs šādā pašā nolūkā saistībā ar savu strīdu var vērsties iestādēs, kuras ir izveidotas, pamatojoties uz līgumiem starp saimniecisko darbību veicējiem un valsts patērētāju apvienībām, ar nosacījumu, ka attiecīgās iestādes savas darbības veic bez maksas un saskaņā ar ieteikumā 2001/310/EK paredzētajiem pārskatāmības, taisnīguma un efektivitātes principiem.

3.      Iepriekšējos punktos minēto iestāžu atjaunotais saraksts ir pieejams iestādes tīmekļa vietnē.

4.      Saskaņā ar 2. punktu izveidotās iestādes pēc iepriekšējā punktā minēto principu ievērošanas pārbaudes tiek iekļautas iepriekšējā punktā minētajā sarakstā, ja tiek iesniegts īpašs pieteikums, ko paraksta lietas dalībnieki, vienošanās starp operatoru un vismaz divām trešdaļām no valsts līmenī pārstāvētajām patērētāju biedrībām, kā arī strīda izšķiršanas noteikumu piemērs.

5.      Pieteikums ir jāiesniedz atkārtoti reizi divos gados saskaņā ar minēto kārtību. Ja netiek iesniegts atkārtots pieteikums, iestāde automātiski svītro iestādi no 3. punktā minētā saraksta.

6.      Pēc jebkuras ieinteresētās personas paziņojuma iestāde var izlemt svītrot no saraksta iestādes, ja tā konstatē, ka tās neievēro 2. punktā minētos principus.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

18      No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka visās prasībās, ko cēlušas prasītājas pamata prāvās, atbildētājas pamata prāvās saskaņā ar Strīdu izšķiršanas noteikumu 3. un 13. pantu ir atsaukušās uz to, ka šādas prasības nevarot celt tādēļ, ka prasītājas pamata prāvās pirms tam neesot izpildījušas šajās tiesību normās paredzēto obligāto pienākumu mēģināt panākt mierizlīgumu Reģionālajā komunikāciju komitejā.

19      Iesniedzējtiesa uzskata, ka Reģionālā komunikāciju komiteja, kas paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā, Kampānijas [Campania] reģionā tomēr vēl nebija izveidota un tādēļ obligātā kārtā mēģināt panākt mierizlīgumu bija jāmēģina citās, proti, Strīdu izšķiršanas noteikumu 13. pantā paredzētajās, iestādēs. Tomēr netika veikta nekāda pārbaude par minēto iestāžu atbilstību Ieteikumā 2001/310 paredzētajiem principiem, tostarp gan saistībā ar to, ka mierizlīguma procedūra šajās iestādēs ir bez maksas vai par to izmaksām atbilstošu samaksu, gan saistībā ar mierizlīguma procedūras reputāciju un vieglumu.

20      Katrā ziņā, pat ja Reģionālā komunikāciju komiteja Kampānijas reģionā būtu bijusi izveidota, iesniedzējtiesa uzskata, ka tāds mierizlīguma procedūras obligātais raksturs kā attiecīgajā tiesiskajā regulējumā pamata prāvā paredzētais var radīt šķērsli lietotāju tiesību izmantošanai, tostarp tādēļ, ka minētā mierizlīguma procedūra noteikti bija jāveic elektroniski. Turklāt minētā tiesa atzīmē, ka mēģinājums panākt mierizlīgumu jau ir noticis pirmajā instancē parastās tiesvedības ietvaros.

21      Šādā kontekstā Giudice di pace di Ischia nolēma katrā izskatāmajā lietā apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai iepriekš minētajām Kopienu tiesībām ([ECTK] 6. pants, [Universālā pakalpojuma] direktīva, Direktīva [1999/44], Ieteikums [2001/310] un Ieteikums [98/257]) ir tieša iedarbība un tās ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka uz strīdiem “starp lietotājiem un uzņēmējiem elektronisko sakaru jomā par universālo pakalpojumu noteikumu un lietotāju tiesību, kuras ir paredzētas tiesiskajā regulējumā, neievērošanu [iestādes] lēmumos, līguma noteikumos un pakalpojumu nolīgumos” (strīdi, kuri ir paredzēti [..] Lēmuma Nr. 173/07/CONS [pielikumā esošo Strīdu izšķiršanas noteikumu] 2. pantā) nav jāpiemēro obligātā prasība mēģināt panākt mierizlīgumu, kuru neizpildot, prasība tiesā nav pieņemama, jo šie noteikumi ir pārāki par Komunikāciju garantijas iestādes [lēmuma pielikumā esošo Strīdu izšķiršanas noteikumu] 3. panta 1. punkta noteikumu?”

22      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 16. septembra rīkojumu lietas no C‑317/08 līdz C‑320/08 tika apvienotas mutvārdu un rakstveida procesa norisei, kā arī sprieduma taisīšanai.

 Par prejudiciālo jautājumu

 Par pieņemamību

23      Tiesas sēdes laikā Itālijas valdība lūdza atzīt prejudiciālo jautājumu par nepieņemamu. Šī valdība uzskata, ka, tā kā iesniedzējtiesa neesot precizējusi pamata prāvas priekšmetu veidojošās tiesības, kas ir atzītas Savienības tiesībās, uzdotajam jautājumam esot hipotētisks raksturs.

24      Komisija, gan nelūdzot atzīt jautājumu par nepieņemamu, arī atzīmēja, ka ir vajadzīga saikne starp pamata prāvām un Savienības tiesībām, kura, pēc šīs iestādes domām, automātiski neizriet no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.

25      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka EKL 234. pantā noteiktās procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (it īpaši skat. 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑119/05 Lucchini, Krājums, I‑6199. lpp., 43. punkts; 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑414/07 Magoora, Krājums, I‑10921. lpp., 22. punkts, un 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑12/08 Mono Car Styling, Krājums, I‑0000. lpp., 27. punkts).

26      Tādējādi valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktisko un juridisko elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (it īpaši skat. 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 39. punkts; 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c., Krājums, I‑11421. lpp., 25. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietās Magoora, 23. punkts, un Mono Car Styling, 28. punkts).

27      Attiecībā uz šo prejudiciālā nolēmuma tiesvedību ir jāatzīst, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverts detalizēts pamata prāvas tiesisko un faktisko apstākļu izklāsts, kā arī ir minēti iemesli, kādēļ iesniedzējtiesa ir uzskatījusi, ka atbilde uz katrā prāvā uzdotajiem jautājumiem ir vajadzīga tās sprieduma taisīšanai.

28      Turklāt, lai arī patiešām lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu nav detalizēti izklāstīti pamata prāvu apstākļi, it īpaši konkrētās tiesības un pienākumi, kas veido šo prāvu priekšmetu, tomēr šīs prāvas attiecas uz elektronisko sakaru pakalpojumiem starp lietotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, kā arī uz minēto prāvu izskatīšanu ārpustiesas kārtībā, un iesniedzējtiesa turklāt skaidri atsaukusies uz Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 47. apsvērumu un 34. pantu.

29      Tādējādi ir jāatzīst, ka uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju un ka šāda interpretācija ir vajadzīga pamata prāvu izskatīšanai.

30      Līdz ar to prejudiciālais jautājums ir jāatzīst par pieņemamu.

 Par lietas būtību

31      Vispirms ir jāatzīmē, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas ne tikai uz Universālā pakalpojuma direktīvu, Ieteikumu 98/257 un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kam veltīts ECTK 6. pants, bet arī uz Direktīvu 1999/44 un Ieteikumu 2001/310.

32      Tā kā saskaņā ar Direktīvas 1999/44 1. pantu šīs direktīvas piemērošanas jomā neietilpst sakaru pakalpojumi, ir jāatzīst, ka tā nav piemērojama pamata prāvās.

33      Saistībā ar Ieteikumu 2001/310 ir jāatgādina, ka saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 47. apsvērumu, nodrošinot tajā paredzētās strīdu izšķiršanas procedūras, dalībvalstīm ir pilnībā jāņem vērā Ieteikums 98/257.

34      Tomēr saskaņā ar Ieteikuma 98/257 preambulas devīto apsvērumu šis ieteikums attiecas tikai uz procedūrām, kurās – neatkarīgi no nosaukuma – tiek izšķirts strīds, aktīvi iesaistoties trešajai personai, kura piedāvā vai nosaka risinājumu, bet neattiecas uz tādām procedūrām kā Ieteikumā 2001/310 paredzētās, kurās vienkārši tiek mēģināts satuvināt lietas dalībniekus, lai tos pārliecinātu rast kopīgu risinājumu.

35      Līdz ar to ir jāatzīst, ka Universālā pakalpojuma direktīvā paredzētās strīdu izšķiršanas procedūras neietver vienīgi mēģinājumu satuvināt lietas dalībniekus, lai tos pārliecinātu rast kopīgu risinājumu, bet ir paredzētas, lai strīds tiktu izšķirts, aktīvi iesaistoties trešajai personai, kura piedāvā vai nosaka risinājumu.

36      Pamata prāvās obligātā ārpustiesas procedūrā, kas ir paredzēta attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā, ir paredzēts ne tikai satuvināt lietas dalībniekus, bet arī piedāvāt tiem risinājumu, aktīvi iesaistoties strīdu izšķiršanas iestādei. Tātad ir jāatzīst, ka arī Ieteikums 2001/310 nav piemērojams pamata prāvām.

37      Līdz ar to iesniedzējtiesas jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar kuru būtībā vēlas uzzināt, vai Universālā pakalpojuma direktīvas 34. pants un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru strīdiem elektronisko sakaru pakalpojumu jomā, kas rodas starp lietotājiem un šo pakalpojumu sniedzējiem un kas ir saistīti ar šajā direktīvā piešķirtajām tiesībām, ir obligāti jāmēģina panākt mierizlīgumu ārpustiesas kārtībā, kas ir prasības tiesā pieņemamības nosacījums.

 Par Universālā pakalpojuma direktīvas 34. pantu

38      Saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 34. pantu dalībvalstīm ir jānodrošina pārskatāmas, vienkāršas un lētas ārpustiesas procedūras strīdu, kuros ir iesaistīti patērētāji un kas attiecas uz šajā direktīvā iekļautajiem jautājumiem, taisnīgai un ātrai izšķiršanai. Šīs procedūras neierobežo valsts tiesas procedūras.

39      Kā norādīts šā sprieduma 33. punktā – nodrošinot minētās ārpustiesas procedūras, dalībvalstīm ir pilnībā jāņem vērā Ieteikums 98/257.

40      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka, pat ja ieteikumi nav paredzēti saistošas iedarbības radīšanai un nevar radīt tiesības, uz kurām privātpersonas varētu atsaukties valsts tiesā, tiem tomēr ir zināma tiesiska iedarbība. Proti, valsts tiesām ieteikumi ir jāņem vērā, lai izskatītu tajās celtās prasības, it īpaši, ja šie ieteikumi skaidro to valsts tiesību normu interpretāciju, kuras ir pieņemtas šo ieteikumu ieviešanai, vai ja šo ieteikumu mērķis ir papildināt saistošus Eiropas Savienības noteikumus (skat. 1989. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑322/88 Grimaldi, Recueil, 4407. lpp., 7., 16. un 18. punkts, kā arī 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑207/01 Altair Chimica, Recueil, I‑8875. lpp., 41. punkts).

41      Tomēr ir jāatzīst, ka nedz Universālā pakalpojuma direktīvā, nedz Ieteikumā 98/257 nav paredzēta ieviešamo ārpustiesas procedūru kārtība vai īpašās iezīmes, izņemot šīs direktīvas 34. pantā minētos un šā sprieduma 38. punktā atgādinātos aspektus, kā arī Ieteikumā 98/257 paredzēto neatkarības, pārskatāmības, sacīkstes, efektivitātes, tiesiskuma, brīvības un pārstāvēšanas principus.

42      Ir jānorāda, ka neviens no iepriekš minētajiem aspektiem un principiem neļauj secināt, ka dalībvalstu pilnvaras attiecībā uz iespēju noteikt, ka strīdu izšķiršanas ārpustiesas procedūras ir obligātas, būtu ierobežotas.

43      Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 34. panta 4. punktu un brīvības principu, kas ir paredzēts Ieteikuma 98/257 VI punktā, vienīgais šajā sakarā paredzētais nosacījums ir saglabāt tiesības vērsties tiesā, kuras kompetencē ir strīda izšķiršana tiesas ceļā.

44      Līdz ar to, ņemot vērā, ka Universālā pakalpojuma direktīvā nav tālāk attīstīta tās 34. pantā paredzēto procedūru kārtība vai iezīmes, minēto procedūru kārtība – tai skaitā tās obligātais raksturs – ir jāparedz dalībvalstīm, ievērojot šīs direktīvas lietderīgo iedarbību.

45      Šajā sakarā ir jāatzīst, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 34. panta 1. punkts kā dalībvalstu mērķi nosaka ārpustiesas procedūru izveidošanu tādu neatrisinātu strīdu izšķiršanai, kuros ir iesaistīti patērētāji un kas attiecas uz jautājumiem, kas iekļauti šajā direktīvā. Šādos apstākļos tas, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamata prāvā ne tikai ir izveidota ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūra, bet arī – un it īpaši – ir paredzēts obligāts pienākums to izmantot pirms vēršanās tiesu iestādēs, netraucē sasniegt iepriekš minēto mērķi. Tieši otrādi – šāds tiesiskais regulējums, garantējot ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras izmantošanu, pastiprina Universālā pakalpojuma direktīvas lietderīgo iedarbību.

46      Tomēr, tā kā obligātas mierizlīguma rašanas mēģināšanas procedūras ieviešana ir nosacījums prasības tiesā pieņemamībai, ir jāizvērtē, vai tā ir saderīga ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

 Par līdzvērtības un efektivitātes principu, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu

47      Pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, tomēr katrā atsevišķā gadījumā nodrošinot efektīvu šo tiesību aizsardzību (skat. 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact, Krājums, I‑2483. lpp., 44. un 45. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Mono Car Styling, 48. punkts).

48      Šajā ziņā – kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras – detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Impact, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Šīs līdzvērtības un efektivitātes prasības izsaka vispārējo dalībvalstu pienākumu nodrošināt tādu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, kuras izriet no Savienības tiesībām. Tās tāpat attiecas gan uz to tiesu noteikšanu, kurām ir kompetence izskatīt prasības, kas pamatotas ar Savienības tiesībām, gan arī uz procesuālo noteikumu definēšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Impact, 47. un 48. punkts, kā arī 2009. gada 29. oktobra spriedumu lietā C‑63/08 Pontin, Krājums, I‑0000. lpp., 44. punkts).

50      Ir jāatzīst, ka pamata prāvās līdzvērtības princips ir ievērots.

51      Proti, pirmkārt, iesniedzējtiesa nav izvirzījusi nevienu argumentu par iespējamo līdzvērtības principa neievērošanu. Otrkārt, Itālijas valdība tiesas sēdē apstiprināja, ka attiecīgā valsts tiesību norma pamata prāvās ir piemērojama, neraugoties uz prasībām, kas pamatotas gan ar Savienības tiesību, gan ar valsts tiesību elektronisko sakaru jomā pārkāpumu.

52      Attiecībā uz efektivitātes principu tas, ka iepriekšēja ārpustiesas mierizlīguma procedūra ir nosacījums prasības tiesā pieņemamībai, protams, ietekmē ar Universālā pakalpojuma direktīvu privātpersonām piešķirto tiesību izmantošanu.

53      Tomēr dažādi fakti liecina par to, ka tāda obligāta mierizlīguma procedūra kā pamata prāvās ar attiecīgo direktīvu piešķirto tiesību izmantošanu nepadara praktiski neiespējamu vai īpaši sarežģītu.

54      Proti, pirmkārt, mierizlīguma procedūras iznākums nav saistošs attiecīgajiem lietas dalībniekiem un tātad neietekmē to tiesības vērsties tiesā.

55      Otrkārt, parastos apstākļos mierizlīguma procedūra būtiski neaizkavē prasības celšanu tiesā. Proti, mierizlīguma procedūras noslēguma termiņš ir 30 dienas no pieteikuma iesniegšanas brīža, un pēc šā termiņa beigām lietas dalībnieki var celt prasību tiesā, pat ja procedūra nav beigusies.

56      Treškārt, tiesību noilgums tiek apturēts uz mierizlīguma procedūras laiku.

57      Ceturtkārt, mierizlīguma procedūra Reģionālajā komunikāciju komitejā ir bez maksas. Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav nekādas norādes par to, ka mierizlīguma procedūrām citās kompetentajās iestādēs šīs izmaksas būtu lielas.

58      Tomēr ar Universālā pakalpojuma direktīvu piešķirto tiesību izmantošana varētu tikt padarīta praktiski neiespējama vai īpaši sarežģīta dažiem lietas dalībniekiem, it īpaši tiem, kuriem tīmeklis nav pieejams, ja mierizlīguma procedūrai var piekļūt tikai elektroniski. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tā tas ir, it īpaši ņemot vērā Strīdu izšķiršanas noteikumu 13. panta 1. punkta noteikumus.

59      Tāpat minētajai tiesai ir jāpārbauda, vai izņēmuma gadījumos, kad ir vajadzīgi pagaidu pasākumi, mierizlīguma procedūra vai nu ļauj, vai neaizliedz veikt šos pasākumus.

60      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā pamata prāvās efektivitātes princips ir ievērots ar nosacījumu, ka elektroniskā forma nav vienīgais veids, kādā var piekļūt mierizlīguma procedūrai, un ka izņēmuma vai steidzamas situācijas gadījumā ir iespējami pagaidu pasākumi.

61      Otrkārt, ir jāatgādina, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir noteikts ECTK 6. un 13. pantā un apstiprināts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Mono Car Styling, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Šajā ziņā pamata prāvās netiek apstrīdēts, ka, prasības elektronisko sakaru pakalpojumu jomā pieņemamībai paredzot nosacījumu obligāti mēģināt panākt mierizlīgumu, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ievieš papildu posmu piekļuvei tiesai. Šis nosacījums varētu ietekmēt efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

63      Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pamattiesības nav absolūta priekšrocība, bet var ietvert ierobežojumus ar nosacījumu, ja tie faktiski atbilst vispārējām interesēm, uz ko ir vērsts konkrētais pasākums, un ja attiecībā uz izvirzīto mērķi tie nav uzskatāmi par pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas aizskar tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (šajā sakarā skat. 2006. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑28/05 Dokter u.c., Krājums, I‑5431. lpp., 75. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī ECT 2001. gada 21. novembra spriedumu lietā Fogarty pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions 2001‑XI, 33. punkts).

64      Tomēr – kā Itālijas Republika atzīmēja tiesas sēdē – vispirms ir jāatzīst, ka attiecīgās valsts tiesību normas paredz ātrāku un lētāku strīdu izšķiršanu elektronisko sakaru jomā, kā arī tiesu atslogošanu un līdz ar to – leģitīmo vispārējo interešu mērķu sasniegšanu.

65      Vēl ir jāatzīst, ka tādas strīdu izšķiršanas ārpustiesas procedūras paredzēšana kā attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā pamata prāvās, ņemot vērā minētās procedūras funkcionēšanas precīzos noteikumus, kas minēti šā sprieduma 54.–57. punktā, nav nesamērīga ar noteiktajiem mērķiem. Proti, pirmkārt, kā savu secinājumu 47. punktā konstatējusi ģenerāladvokāte, nepastāv mazāk saistoša alternatīva obligātas procedūras ieviešanai, jo pilnīgi brīvprātīgas ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras ieviešana nav tik efektīvs līdzeklis minēto mērķu sasniegšanai. Otrkārt, nepastāv acīmredzams nesamērīgums starp šiem mērķiem un iespējamajām neērtībām ārpustiesas mierizlīguma procedūras obligātā rakstura dēļ.

66      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka attiecīgajā valsts procedūrā pamata prāvās ir ievērots arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, ja ir ievēroti šā sprieduma 58. un 59. punktā minētie nosacījumi.

67      Līdz ar to atbilde uz uzdoto jautājumu ir šāda:

–        Universālā pakalpojuma direktīvas 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par strīdiem elektronisko sakaru pakalpojumu jomā, kas rodas starp lietotājiem un minēto pakalpojumu sniedzējiem un kas ir saistīti ar šajā direktīvā piešķirtajām tiesībām, ir obligāti jāmēģina panākt mierizlīgumu ārpustiesas kārtībā, kas ir prasības tiesā pieņemamības nosacījums.

–        Līdzvērtības un efektivitātes princips, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips tāpat pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā šādiem strīdiem tiek piemērota prasība iepriekš veikt ārpustiesas mierizlīguma procedūru, ja šīs procedūras beigās netiek pieņemts lietas dalībniekiem saistošs lēmums, tās dēļ netiek būtiski kavēta prasības celšana tiesā, tiek apturēts attiecīgo tiesību noilgums un lietas dalībniekiem nerodas vai rodas nelielas izmaksas, tomēr ar nosacījumu, ka elektroniskā forma nav vienīgais veids, kādā var piekļūt minētajai mierizlīguma procedūrai, un izņēmuma vai steidzamas situācijas gadījumā ir iespējami pagaidu pasākumi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

68      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par strīdiem elektronisko sakaru pakalpojumu jomā, kas rodas starp lietotājiem un minēto pakalpojumu sniedzējiem un kas ir saistīti ar šajā direktīvā piešķirtajām tiesībām, ir obligāti jāmēģina panākt mierizlīgumu ārpustiesas kārtībā, kas ir prasības tiesā pieņemamības nosacījums.

Līdzvērtības un efektivitātes princips, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips tāpat pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā šādiem strīdiem tiek piemērota prasība iepriekš veikt ārpustiesas mierizlīguma procedūru, ja šīs procedūras beigās netiek pieņemts lietas dalībniekiem saistošs lēmums, tās dēļ netiek būtiski kavēta prasības celšana tiesā, tiek apturēts attiecīgo tiesību noilgums un lietas dalībniekiem nerodas vai rodas nelielas izmaksas, tomēr ar nosacījumu, ka elektroniskā forma nav vienīgais veids, kādā var piekļūt minētajai mierizlīguma procedūrai, un izņēmuma vai steidzamas situācijas gadījumā ir iespējami pagaidu pasākumi.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.