—

Palasiosa de la Villas [Palacios de la Villa] vārdā – P. Bernāls de Pablo Blanko [P. Bernal de Pablo Blanco], abogado,

—

Cortefiel Servicios SA vārdā – D. Lopess Gonzaless [D. López González], abogado,

—

Spānijas valdības vārdā – M. Munjoss Peress [M. Muñoz Pérez], pārstāvis,

—

Īrijas vārdā – D. Dž. O’Hagans [D. J. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz N. Traverss [N. Travers] un F. O’Dubgeils [F. O’Dubhghaill], BL, kā arī M. Maklāflina [M. McLaughlin] un N. Makathons [N. McCutcheon], solicitors,

—

Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un M. de Mola [M. de Mol], kā arī – P. P. J. van Hinnekens [P. P. J. van Ginneken], pārstāvji,

—

Apvienotā Karalistes valdības vārdā – R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāve, kurai palīdz A. Dešvuds [A. Dashwood], barrister,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Enegrens [J. Enegren] un R. Vidāls Puī [R. Vidal Puig], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 13. panta, kā arī Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.), 2. panta 1. punkta un 6. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prāvu starp F. Palasiosu de la Villu [F. Palacios de la Villa] un viņa darba devēju Cortefiel Servicios SA (turpmāk tekstā – “Cortefiel”) par viņa darba līguma pilntiesīgu pārtraukšanu tāpēc, ka viņš ir sasniedzis vecuma robežu, kas valsts tiesību aktos ir noteikta 65 gadi, lai darba ņēmējs obligāti aizietu pensijā.

3

Direktīva 2000/78 ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 13. pantu. Tās ceturtajā, sestajā, astotajā, devītajā, no vienpadsmitā līdz četrpadsmitajam, divdesmit piektajā un trīsdesmit sestajā apsvērumā ir noteikts:

4

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. panta noteikumiem, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

5

Direktīvas 2000/78 2. panta ar nosaukumu “Diskriminācijas jēdziens” 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

6

Minētās direktīvas 3. panta ar nosaukumu “Piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

[..].”

7

Šīs pašas direktīvas 6. pants ar nosaukumu “Tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums” nosaka:

“1.   Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:

2.   Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”

8

Direktīvas 2000/78 8. pants ar nosaukumu “Minimālās prasības” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis var ieviest vai uzturēt spēkā noteikumus, kuri ir labvēlīgāki vienlīdzīgas attieksmes principa aizsardzībai nekā šajā direktīvā paredzētie noteikumi.

2.   Šīs direktīvas ieviešana nekādā gadījumā nav par pamatu tam, lai vājinātu aizsardzību pret diskrimināciju, ko dalībvalstis jau sasniegušas jomās, uz kurām attiecas šī direktīva.”

9

Minētās direktīvas 16. pants ar nosaukumu “Atbilstība” nosaka:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

10

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 18. panta pirmo daļu dalībvalstis vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vai darba devējiem un darba ņēmējiem pēc viņu kopēja lūguma var uzticēt ieviest šīs direktīvas noteikumus, kuri attiecas uz kolektīvajiem līgumiem. Tādos gadījumos dalībvalstis nodrošina, lai līdz 2003. gada 2. decembrim darba devēji un darba ņēmēji ar līgumu ieviestu vajadzīgos pasākumus, un tām jāveic visi pasākumi, lai tās jebkurā laikā spētu garantēt rezultātus, ko paredz šī direktīva. Dalībvalstis par to tūlīt informē Eiropas Kopienu Komisiju.

11

No 1980. līdz 2001. gadam Spānijas likumdevējs, lai novērstu bezdarbu, izmantoja mehānismu, kas paredzēja tādu darbinieku obligātu pensionēšanos, kuri bija sasnieguši zināmu vecumu.

12

Tādējādi piektais papildu noteikums 1980. gada 10. marta Likumā Nr. 8/1980 par darbinieku statūtiem (Ley 8/1980 del Estatuto de los Trabajadores) noteica:

“Spēja strādāt, kā arī darba līguma pārtraukšana ir atkarīga no vecuma robežas, ko valdība ir noteikusi atkarībā no sociālā nodrošinājuma sistēmas resursiem un darba tirgus. Katrā ziņā noteiktā vecuma robeža ir 69 gadi, neskarot tiesības pabeigt pensijas kvalifikācijas trūkstošos laikposmus.

Pensionēšanās vecumus var brīvi noteikt kolektīvas vienošanās ceļā, šajā sakarā ņemot vērā tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā.”

13

Ar Karaļa 1995. gada 24. marta dekrētu Nr. 1/1995 (1995. gada 29. martaBOE Nr. 75, 9654. lpp.) tika apstiprināts pārstrādātais Likums Nr. 8/1980, kura desmitā papildu noteikuma (turpmāk tekstā – “desmitais papildu noteikums”) teksts būtībā bija pārņemts no minētā likuma piektā papildu noteikuma, kas ļāva obligātu aiziešanu pensijā izmantot kā nodarbinātības politikas instrumentu.

14

2001. gada 2. marta Dekrēts-likums Nr. 5/2001 par ārkārtas pasākumiem darba tirgus reformai, lai paaugstinātu nodarbinātību un uzlabotu tās kvalitāti, kas tika apstiprināts ar 2001. gada 9. jūlija Likumu Nr. 12/2001, sākot ar 2001. gada 11. jūliju atcēla desmito papildu noteikumu.

15

Iesniedzējtiesa šajā sakarā norāda, ka, ņemot vērā ekonomiskās situācijas uzlabošanos, Spānijas likumdevējs obligātu aiziešanu pensijā vairs neuzskata par nodarbinātības politikai labvēlīgu instrumentu un turpmāk šo pasākumu uzskata par sociālā nodrošinājuma jautājumu, un ir nolēmis obligātas pensionēšanās veicināšanas politiku aizstāt ar pasākumiem, kas paredzēti, lai veicinātu elastīgas pensionēšanās sistēmas ieviešanu.

16

4. un 17. pants 2003. gada 30. decembra Likumā Nr. 8/1980 ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 2003. gada 30. decembra Likumu Nr. 62/2003, ar ko nosaka nodokļu, administratīvus un sociālus pasākumus (2003. gada 31. decembraBOE Nr. 313, 46874. lpp., turpmāk tekstā – “Darbinieku statūti”), ar kuru bija paredzēts Spānijas tiesību sistēmā transponēt Direktīvu 2000/78 un kas stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī, attiecas uz principu par nediskrimināciju, tostarp arī vecuma dēļ.

17

Darbinieku statūtu 4. panta 2. punkts nosaka:

“Darbiniekiem darbā ir tiesības:

[..]

[..]”

18

Darbinieku statūtu 17. panta 1. punkts nosaka:

“Par spēkā neesošām tiek atzītas tiesību normas, koplīgumu normas, individuāli līgumi un darba devēja vienpusēji lēmumi, kas rada tiešu vai netiešu negatīvu diskrimināciju vecuma dēļ [..].”

19

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Darbinieku statūtu desmitā papildu noteikuma atcelšanas rezultātā ir radušies ļoti daudzi strīdi, kas saistīti ar tādu koplīgumu normu spēkā esamību, kuros ir atļauta darbinieku obligāta pensionēšanās.

20

2005. gada 1. jūlijā Spānijas likumdevējs pieņēma Likumu Nr. 14/2005 par koplīgumu normām par parastā pensijas vecuma sasniegšanu (Ley 14/2005 sobre las cláusulas de los convenios colectivos referidas al cumplimiento de la edad ordinaria de jubilación) (2005. gada 2. jūlijaBOE Nr. 157, 23634. lpp.), kas stājās spēkā 2005. gada 3. jūlijā.

21

Ar pēdējo minēto likumu no jauna tika ieviests obligātas pensionēšanās mehānisms, šajā sakarā tomēr paredzot atšķirīgus nosacījumus atkarībā no tā, vai runa ir par šī likuma galīgo režīmu vai pārejas režīmu.

22

Tādējādi, runājot par koplīgumiem, kas noslēgti pēc minētā likuma stāšanās spēkā, vienīgais tā pants atjauno desmito papildu noteikumu šādā redakcijā:

“Koplīgumos var iekļaut noteikumus, saskaņā ar kuriem darba līgumu var pārtraukt tāpēc, ka darba ņēmējs ir sasniedzis tiesību aktos par sociālo nodrošinājumu noteikto parasto pensijas vecumu, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:

23

Savukārt, runājot par koplīgumiem, kas noslēgti pirms Likuma Nr. 14/2005 stāšanās spēkā, tā vienotajā pārejas noteikumā (turpmāk tekstā – “vienotais pārejas noteikums”) ir iekļauts tikai otrais no nosacījumiem, kas ir paredzēti iepriekšējā punktā minētajā noteikumā, izslēdzot jebkādu norādi uz vēlmi sasniegt mērķi, kas attiecas uz nodarbinātības politiku.

24

Vienotais pārejas noteikums ir formulēts šādi:

“Noteikumi kolektīvos līgumos, kas ir noslēgti pirms šī likuma stāšanās spēkā, kuri noteic, ka ir jāpārtrauc darba līgumi, ja darba ņēmēji ir sasnieguši parasto pensijas vecumu, ir jāuzskata par atbilstošiem likumam, ja attiecīgais līgums noteic, ka, lai darbiniekiem rastos tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju, tiem ir jābūt nostrādājušiem minimālo laika posmu iemaksu veikšanai un jāatbilst citiem kritērijiem, kas ir noteikti tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā.

Iepriekšējā daļa neattiecas uz tiesiskām situācijām, kas radušās pirms likuma stāšanās spēkā.”

25

Attiecības starp lietas dalībniekiem pamata prāvā reglamentē koplīgums, kas attiecas uz Madrides autonomā apgabala tekstilizstrādājumu tirdzniecības nozari (turpmāk tekstā – “koplīgums”).

26

Koplīgums tika noslēgts 2005. gada 10. martā un publicēts tā paša gada 26. maijā. Saskaņā ar tā 3. pantu tas ir spēkā līdz 2005. gada 31. decembrim. Tā kā šis līgums tika noslēgts pirms Likuma Nr. 14/2005 stāšanās spēkā, tam ir piemērojams vienotais pārejas noteikums.

27

Tādējādi koplīguma 19. panta trešajā daļā ir noteikts:

“Lai veicinātu nodarbinātību, puses vienojas, ka pensionēšanās vecums ir 65 gadi, izņemot gadījumu, ja attiecīgais darba ņēmējs nav nostrādājis minimālo laika posmu iemaksu veikšanai, lai tam rastos tiesības uz uzkrāto vecuma pensiju, līdz ar ko darbiniekam tiek atļauts turpināt darbu līdz šī laika posma beigām.”

28

No lietas materiāliem, ko iesniedzējtiesa nodevusi Tiesai, izriet, ka Palasioss de la Villa, kurš ir dzimis 1940. gada 3. februārī, kopš 1981. gada 17. augusta strādāja uzņēmumā Cortefiel par rīkotājdirektoru.

29

Ar 2005. gada 18. jūlija vēstuli Cortefiel viņam paziņoja, ka ar viņu pilntiesīgi tiek pārtrauktas darba attiecības, jo viņš ir sasniedzis koplīguma 19. panta trešajā daļā paredzēto obligātās pensionēšanās vecumu, un ka 2005. gada 2. jūlijā tika publicēts Likums Nr. 14/2005, kura vienotajā pārejas noteikumā ir atļauts šāds pasākums.

30

Ir skaidrs, ka datumā, kurā Palasiosam de la Villam tika paziņots, ka tiek pārtraukts darba līgums ar Cortefiel, viņš bija nostrādājis atbilstošu laika posmu, kas nepieciešams, lai viņam rastos tiesības no sociālā nodrošinājuma sistēmas saņemt uzkrāto vecuma pensiju 100 % apmērā no viņa iemaksu bāzes – EUR 2347,78, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā noteiktos maksimālos ierobežojumus.

31

2005. gada 9. augustā Palasioss de la Villa, uzskatot, ka minētais paziņojums bija līdzvērtīgs viņa atlaišanai no darba, sakarā ar minēto paziņojumu cēla prasību Juzgado de lo Social no 33 de Madrid. Šajā prasībā viņš lūdz, lai viņam piemērotais pasākums tiktu atzīts par spēkā neesošu, jo ar to ir pārkāptas viņa pamattiesības, proti, viņa tiesības netikt diskriminētam vecuma dēļ, jo minētais pasākums bija pamatots tikai ar vienu apstākli, proti, ka viņš bija sasniedzis 65 gadu vecumu.

32

Cortefiel savukārt apgalvo, ka Palasiosa de la Villas darba līguma pārtraukšana atbilst koplīguma 19. panta trešajai daļai, kā arī vienotajam pārejas noteikumam un ka turklāt tā nav pretrunā Kopienu tiesību prasībām.

33

Iesniedzējtiesa atzīst, ka tai ir pamats šaubīties par vienotā pārejas noteikuma pirmās daļas atbilstību Kopienu tiesībām tiktāl, ciktāl tajā ir atļauts saglabāt tādas koplīgumu normas, kas pastāv Likuma Nr. 14/2005 stāšanās spēkā dienā un kas paredz darbinieku obligātu pensionēšanos, ja viņi ir sasnieguši pensionēšanās vecumu un atbilst citiem nosacījumiem, kurus paredz valsts tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā, lai rastos tiesības uz vecuma pensiju, kas balstīta uz veiktajām iemaksām. Šī norma nenosaka, ka darba attiecību pārtraukšanai pēc pensijas vecuma sasniegšanas ir jābūt pamatotai ar nodarbinātības politiku attiecīgajā dalībvalstī, kaut gan līgumos, kas noslēgti pēc minētā likuma stāšanās spēkā, noteikumi par obligātu pensionēšanos var būt iekļauti tikai tad, ja papildus nosacījumam par attiecīgajiem darbiniekiem piešķirto pensiju šī pasākuma mērķi, kas ir noteikti koplīgumā, ir saistīti ar valsts nodarbinātības politiku, piemēram, lielāka stabilitāte nodarbinātībā, īslaicīgu līgumu pārveidošana pastāvīgos līgumos, nodarbinātības spēcināšana, jaunu darbinieku pieņemšana darbā vai nodarbinātības kvalitātes uzlabošana.

34

Šajā gadījumā atbilstoši tam pašam likumam un vienos un tajos pašos ekonomiskajos apstākļos pret darbiniekiem, kas ir sasnieguši 65 gadu vecumu, ir atšķirīga attieksme tikai tāpēc vien, ka koplīgums, kas uz viņiem attiecas, ir kļuvis piemērojams pirms vai pēc tam, kad tika publicēts Likums Nr. 14/2005, proti, 2005. gada 2. jūlijā, ņemot vērā, ka tad, ja šis līgums ir spēkā pirms minētā datuma, netiek ņemtas vērā nodarbinātības politikas prasības, kaut gan tās ir paredzētas Direktīvā 2000/78, kuras transponēšanai noteiktais termiņš beidzās 2003. gada 2. decembrī.

35

Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā ir atļauts izņēmums no principa par nediskrimināciju vecuma dēļ, lai sasniegtu atsevišķus leģitīmus mērķus, ja vien to sasniegšanai izmantotie līdzekļi ir atbilstoši un nepieciešami, un iesniedzējtiesa uzskata, ka desmitajā papildu noteikumā paredzētais galīgais režīms neapšaubāmi ir tāds, uz kuru attiecas minētais 6. panta 1. punkts, ņemot vērā, ka tas nosaka, ka starp darbinieku pensionēšanos un nodarbinātības politikas leģitīmajiem mērķiem ir jābūt konkrētai saiknei.

36

Vienotā pārejas noteikuma pirmajā daļā savukārt nav paredzēts, ka šādai saiknei ir jābūt, un tāpēc tas, šķiet, nav saderīgs ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Turklāt sākot ar 2001. gadu darba tirgus attīstība bija labvēlīga, un Spānijas likumdevēja lēmuma ieviest minēto pārejas noteikumu, ko bija ietekmējuši darba devēji un darba ņēmēji, vienīgais mērķis bija mainīt Tribunal Supremo [Augstākā tiesa] tiesu praksi. Tribunal Constitucional [Konstitucionālā tiesa] nekad nav atzinusi, ka koplīgums varētu būt objektīvs un saprātīgs pamatojums tam, lai darbinieks, kas ir sasniedzis konkrētu vecumu, obligāti pensionētos.

37

Iesniedzējtiesa piebilst, ka EKL 13. pants un Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts ir precīzas beznosacījumu normas, kas atbilstoši Kopienu tiesību pārkāpuma principam liek valsts tiesai nepiemērot valsts tiesības, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, kā tas ir vienotā pārejas noteikuma gadījumā.

38

1998. gada 15. janvāra spriedumā lietā C-15/96 Schöning-Kougebetopoulou (Recueil, I-47. lpp.) Tiesa jau ir atzinusi, ka koplīguma norma ir pretrunā Kopienu tiesībām tāpēc, ka tā rada diskrimināciju, uzskatot, ka valsts tiesai, nelūdzot vai negaidot, ka kopīgi vienojoties vai citādā veidā iepriekš tiek atcelta šāda norma, attiecībā uz diskriminēto personu grupu ir jāpiemēro tāds pats režīms kā tas, kurš tiek piemērots citiem darbiniekiem.

39

No tā izriet, ka tad, ja Kopienu tiesības ir interpretējamas tādā veidā, ka tās faktiski iestājas pret vienotā pārejas noteikuma pirmās daļas piemērošanu šajā gadījumā, koplīguma 19. panta trešā daļa zaudē savu juridisko pamatu un tāpēc nav piemērojama pamata lietā.

40

Šajos apstākļos Juzgado de lo Social no 33 de Madrid nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

41

Lai uz šo jautājumu sniegtu lietderīgu atbildi, ir jānoskaidro, pirmkārt, vai Direktīva 2000/78 ir piemērojama tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamata prāvā, lai, otrkārt, attiecīgā gadījumā pārbaudītu, vai šī direktīva var radīt šķērsli tādam tiesiskajam regulējumam, kāds tiek aplūkots iesniedzējtiesā, un kādā mērā tā var radīt šo šķērsli.

42

Kā izriet gan no Direktīvas 2000/78 nosaukuma un preambulas, gan no tās satura un mērķa, ar to ir paredzēts izveidot vispārēju režīmu, lai visām personām nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi “nodarbinātības un darba jomā”, sniedzot tām efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju, kas balstīta uz kādu no tās 1. pantā paredzētajiem iemesliem, kuru skaitā ir arī vecums.

43

Konkrētāk no Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka, nepārsniedzot Kopienas kompetenci, to piemēro “visām personām [..] attiecībā uz nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”.

44

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 četrpadsmito apsvērumu tā neierobežo valstu noteikumus, kuros ir noteikts pensijas vecums. Šajā apsvērumā tomēr ir precizēts tikai tas, ka minētā direktīva neietekmē dalībvalstu kompetenci noteikt pensionēšanās vecumu un tajā nekādā ziņā nav aizliegts šo direktīvu piemērot valsts pasākumiem, kas paredz darba līguma pārtraukšanas nosacījumus, ja ir sasniegts šis noteiktais pensijas vecums.

45

Pamata prāvā aplūkojamais tiesiskais regulējums, kurā par tiesisku tiek uzskatīta darba devēja un darbinieka darba tiesisko attiecību pilnīga pārtraukšana, ja pēdējais ir sasniedzis 65 gadu vecumu, ietekmē pusēm saistošo darba attiecību ilgumu, kā arī kopumā konkrētā darbinieka profesionālo darbību, liedzot viņam turpināt aktīvu dzīvesveidu.

46

Tā rezultātā šāda veida tiesiskais regulējums ir jāuzskata par tādu, ar kuru tiek ieviestas normas par “nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā [..] atlaišanu un atalgojumu” Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

47

Šajos apstākļos minētā direktīva ir piemērojama situācijā, kāda tiek aplūkota iesniedzējtiesā notiekošajā prāvā.

48

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums nodarbinātības un darba nosacījumu jomā ir interpretējams tādā veidā, ka tas iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamata prāvā un saskaņā ar kuru par tiesiskiem tiek uzskatīti noteikumi par obligātu pensionēšanos, kas ir iekļauti koplīgumos un kas kā vienīgos nosacījumus paredz to, ka darbinieks ir sasniedzis konkrētu pensijas vecumu, kas valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts 65 gadi, un atbilst citiem kritērijiem sociālā nodrošinājuma jomā, lai viņam būtu tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju.

49

Šajā sakarā svarīgi vispirms ir atgādināt, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. pantu tās mērķis ir nodarbinātības un darba jomā cīnīties pret dažu veidu diskrimināciju, tajā skaitā diskrimināciju vecuma dēļ, lai dalībvalstīs ieviestu vienlīdzīgas attieksmes principu.

50

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktu tajā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš šīs direktīvas 1. pantā minēts iemesls. Tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka atbilstoši šī panta 1. punktam tiešā diskriminācija notiek tad, ja līdzīgā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura šīs pašas direktīvas 1. pantā minēta iemesla dēļ.

51

Valsts tiesiskais regulējums, kas tiek aplūkots pamata prāvā un saskaņā ar kuru tas, ka darbinieks ir sasniedzis šajā tiesiskajā regulējumā noteikto pensionēšanās vecumu, nozīmē pilntiesīgu darba līguma pārtraukšanu, ir jāuzskata par tādu, kas tieši paredz nelabvēlīgāku attieksmi pret tiem darbiniekiem, kas ir sasnieguši minēto vecumu, salīdzinājumā ar visām citām strādājošām personām. Šāds tiesiskais regulējums līdz ar to rada atšķirīgu attieksmi, kas tieši balstīta uz vecumu, kā ir paredzēts Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā.

52

Runājot par atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, no minētās direktīvas 6. panta 1. punkta pirmās daļas tomēr izriet, ka šāda nevienlīdzīga attieksme nav diskriminācija, kas ir aizliegta atbilstoši tās pašas direktīvas 2. pantam, “ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”. Tā paša punkta otrajā daļā ir uzskaitīti vairāki tādas atšķirīgas attieksmes piemēri, kam piemīt tādas pazīmes kā tās, kuras ir minētas pirmajā daļā, un kas tādējādi ir saderīgi ar Kopienu tiesību prasībām.

53

Šajā gadījumā ir svarīgi vērst uzmanību uz to, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 71. punktā, ka vienotais pārejas noteikums, kas atļauj koplīgumos iekļaut noteikumus par darbinieku obligātu pensionēšanos, tika pieņemts pēc darba devēju un darba ņēmēju pamudinājuma atbilstoši valsts politikai, kas paredz sekmēt nodarbinātību visās paaudzēs.

54

Iesniedzējtiesa ir uzsvērusi, ka minētajā noteikumā formāli nav atsauces uz šāda veida mērķi.

55

Šis vienīgais apstāklis tomēr nav noteicošais.

56

No Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta tomēr nevar secināt, ka tas, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā nav precizēts tā mērķis, automātiski izslēdz to, ka tas varētu būt pamatots atbilstoši šim noteikumam.

57

Ja nav precizēts mērķis, svarīgi ir tomēr, ka citi attiecīgā pasākuma elementi, ņemot vērā tā vispārējo kontekstu, ļauj noteikt pasākuma mērķi, lai varētu veikt tiesas kontroli par tā tiesiskumu, kā arī šī mērķa īstenošanai izmantoto līdzekļu piemērotību un nepieciešamību.

58

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, ka, pirmkārt, konkrētu vecumu sasniegušu darbinieku obligāta pensionēšanās Spānijas tiesiskajā regulējumā tika paredzēta 1980. gadā, ņemot vērā ekonomisko situāciju, kam bija raksturīgs augsts bezdarba līmenis, lai atbilstoši valsts nodarbinātības politikai darba tirgus iespējas piedāvātu personām, kas meklē darbu.

59

Otrkārt, šāds mērķis skaidri bija noteikts Likuma par darbinieku statūtiem desmitajā papildu noteikumā, kas apstiprināts ar Karaļa likumdošanas dekrētu Nr. 1/1995.

60

Treškārt, pēc tam, kad 2001. gadā šis papildu noteikums tika atcelts, un pēc tam, kad Spānijas valdība, kā arī darba devēju organizācijas un arodbiedrības bija parakstījušas “paziņojumu par 2004. gada sociālo dialogu, kas attiecas uz konkurētspēju, stabilu nodarbinātību un sociālo kohēziju”, Spānijas likumdevējs no jauna ar Likumu Nr. 14/2005 ieviesa obligātas pensionēšanās mehānismu. Tā mērķis ir darba tirgus iespējas sniegt personām, kas meklē darbu. Tādējādi tā vienīgajā pantā iespēja koplīgumos paredzēt noteikumus, kas ļauj darba līgumu pārtraukt tāpēc, ka ir sasniegts pensijas vecums, ir pakļauta nosacījumam, ka šis pasākums ir “saistīts ar koplīgumā noteiktajiem mērķiem, kas atbilst nodarbinātības politikai”, piemēram, “īslaicīgu līgumu pārveidošana pastāvīgos līgumos, nodarbinātības veicināšana [vai] jaunu darbinieku pieņemšana”.

61

Šajā situācijā, ņemot vērā daudzos strīdus par statusu, kas pēc desmitā papildu noteikuma atcelšanas ir jāpiešķir noteikumiem par obligāto pensionēšanos, kuri ir iekļauti koplīgumos, kas noslēgti saskaņā ar Likumu Nr. 8/1980 gan tā sākotnējā redakcijā, gan redakcijā, kas apstiprināta ar Karaļa likumdošanas dekrētu Nr. 1/1995, kā arī juridisko nenoteiktību, kas tādējādi tiek radīta darba devējiem un darba ņēmējiem, vienotais pārejas noteikums apstiprināja iespēju noteikt konkrētu pensijas vecumu atbilstoši minētajiem koplīgumiem.

62

Būtībā vienotais pārejas noteikums paredz regulēt valsts nodarbinātības tirgu, lai apturētu bezdarbu.

63

Šo vērtējumu apstiprina arī tas, ka šajā gadījumā koplīguma 19. panta trešajā daļā “mērķis veicināt nodarbinātību” skaidri ir minēts kā ar šo noteikumu ieviestā pasākuma mērķis.

64

Šāda ar vispārējām interesēm saistīta mērķa pamatotību nav iemesla apšaubīt, jo nodarbinātības politika, kā arī situācija darba tirgū ir viens no mērķiem, kas tieši ir noteikti Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajā daļā, un atbilstoši LES 2. panta pirmās daļas pirmajam ievilkumam un EKL 2. pantam augsta nodarbinātības līmeņa veicināšana it viens no mērķiem, ko cenšas sasniegt gan Eiropas Savienībā, gan Kopienā.

65

Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka nodarbinātības sekmēšana neapšaubāmi ir dalībvalstu sociālās vai nodarbinātības politikas leģitīms mērķis (skat. it īpaši 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C-208/05 ITC, Krājums, I-181. lpp., 39. punkts) un šim atzinumam acīmredzami ir jāattiecas uz valsts darba tirgus politikas instrumentiem, kuru mērķis ir uzlabot atsevišķu kategoriju darba ņēmēju iespējas sākt strādāt.

66

Tādējādi tāda veida mērķis, kāds ir paredzēts attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, principā ir jāuzskata par tādu, kas “attiecīgās valsts tiesību kontekstā”“objektīvi un saprātīgi”, kā to paredz Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmā daļa, pamato dalībvalstī paredzēto atšķirīgo attieksmi vecuma dēļ.

67

Saskaņā ar minētās normas noteikumiem ir jānoskaidro arī tas, vai šāda leģitīma mērķa sasniegšanai izmantotie līdzekļi ir “atbilstīgi un vajadzīgi”.

68

Šajos apstākļos ir jāatgādina, ka saskaņā ar pašreizējām Kopienu tiesībām dalībvalstīm, kā arī attiecīgā gadījumā darba devējiem un darba ņēmējiem valsts mērogā ir plašas izvērtēšanas pilnvaras, ne tikai izvēloties, kuru no sociālās un nodarbinātības politikas jomā noteiktajiem mērķiem censties sasniegt, bet arī nosakot pasākumus, ar kuriem šo mērķi var sasniegt (šajā sakarā skat. 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā C-144/04 Mangold, Krājums, I-9981. lpp., 63. punkts).

69

Kā izriet no Direktīvas 2000/78 divdesmit piektajā apsvērumā iekļautās frāzes “īpaši noteikumi, kas var mainīties atkarībā no situācijas dalībvalstīs”, runa ir par izvēli, kas attiecīgām valsts iestādēm varētu būt jāizdara atkarībā no politiskās, ekonomiskās, sociālās, demogrāfiskās un/vai ar budžetu saistītās situācijas, ņemot vērā konkrēto situāciju attiecīgās dalībvalsts darba tirgū, lai paildzinātu darbinieku darba dzīvi vai tieši pretēji paredzētu viņu agrāku aiziešanu pensijā.

70

Valsts, reģionālajām vai nozares kompetentajām iestādēm ir jābūt iespējai izmainīt līdzekļus, kas ieviesti, lai sasniegtu ar vispārējām interesēm saistītu leģitīmu mērķi, piemēram, pielāgojot tos nodarbinātības situācijas attīstībai attiecīgajā dalībvalstī. Tam, ka šajā gadījumā obligātas pensionēšanās procedūra Spānijā no jauna tika ieviesta pēc tam, kad tā bija atcelta vairākus gadus, nav nozīmes.

71

Tādējādi kompetentajām dalībvalstu iestādēm ir jāatrod pareizais līdzsvars starp dažādām pastāvošām interesēm. Tomēr ir svarīgi nodrošināt, ka šajā sakarā paredzētie valsts pasākumi nepārsniedz to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgās dalībvalsts izvirzīto mērķi.

72

Šķiet, ka dalībvalstu iestādēm ir pamats uzskatīt, ka tāds pasākums, kāds tiek aplūkots pamata prāvā, varētu būt atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu leģitīmo mērķi, kas paredzēts atbilstoši valsts nodarbinātības politikai un kas saistīts ar pilnīgas nodarbinātības sekmēšanu, veicinot piekļuvi darba tirgum.

73

Turklāt nevar uzskatīt, ka minētais pasākums pārmērīgi apdraud darbinieku, kas obligāti aizgājuši pensijā, leģitīmās prasības tāpēc, ka viņi ir sasnieguši paredzēto vecumu, jo atbilstošais tiesiskais regulējums ir balstīts ne tikai uz konkrētu vecumu, bet tajā arī ir ņemts vērā, ka ieinteresētās personas savas profesionālās karjeras beigās saņem finansiālu kompensāciju viņiem piešķirtās vecuma pensijas veidā, kādu paredz valsts režīms, kas tiek aplūkots pamata prāvā, kuras apmēru nevar uzskatīt par nesaprātīgu.

74

Turklāt attiecīgais valsts tiesiskais regulējums sniedz darba devējiem un darba ņēmējiem iespēju, noslēdzot koplīgumus, kas sniedz būtiskas izvēles iespējas, piemērot obligātās pensionēšanās mehānismu, līdz ar to pienācīgi var ņemt vērā ne tikai kopējo situāciju attiecīgajā darba tirgū, bet arī attiecīgajām darba vietām raksturīgās pazīmes.

75

Ņemot vērā šos apstākļus, nav nekāda pamata apgalvot, ka valsts tiesiskais regulējums, kas tiek aplūkots pamata prāvā, ir nesaderīgs ar Direktīvas 2000/78 prasībām.

76

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto Direktīvas 2000/78 interpretāciju, Tiesai vairs nav jālemj par EKL 13. pantu, kas arī ir minēts pirmajā uzdotajā jautājumā un pamatojoties uz kuru šī direktīva tika pieņemta.

77

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild tā, ka ar Direktīvu 2000/78 ieviestais diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums ir interpretējams tādā veida, ka tas neiestājas pret valsts tiesisko regulējumu, kas tiek aplūkots pamata prāvā un saskaņā ar kuru par tiesiskiem tiek uzskatīti noteikumi par obligātu pensionēšanos, kas ir iekļauti koplīgumos un kas kā vienīgos pensionēšanās nosacījumus paredz to, ka darbinieks ir sasniedzis konkrētu vecumu, kas valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts kā 65 gadi, un atbilst citiem kritērijiem sociālā nodrošinājuma jomā, lai viņam būtu tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju, jo

78

Ņemot vērā noliedzošu atbildi uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, otrais prejudiciālais jautājums nav jāizskata.

79

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums, kas ieviests ar Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir interpretējams tādā veidā, ka tas neiestājas pret valsts tiesisko regulējumu, kas tiek aplūkots pamata prāvā un saskaņā ar kuru par tiesiskiem tiek uzskatīti noteikumi par obligātu pensionēšanos, kas ir iekļauti koplīgumos un kas kā vienīgos pensionēšanās nosacījumus paredz to, ka darbinieks ir sasniedzis konkrētu vecumu, kas valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts 65 gadi, un atbilst citiem kritērijiem sociālā nodrošinājuma jomā, lai viņam būtu tiesības uz atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensiju, jo