Lieta C‑81/05

Anacleto Cordero Alonso

pret

Fondo de Garantía Salarial (Fogasa)

(Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sociālā politika – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987/EEK – Grozošā Direktīva 2002/74/EK – Atlaišanas pabalsts, par kuru panākta vienošanās samierināšanas laikā – Garantiju iestādes nodrošināta izmaksāšana – No tiesas nolēmuma pieņemšanas atkarīga izmaksāšana

Sprieduma kopsavilkums

1.        Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987, kas grozīta ar Direktīvu 2002/74

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/74; Padomes Direktīva 80/987)

2.        Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/74; Padomes Direktīva 80/987)

3.        Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987 un Direktīva 2002/74

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/74; Padomes Direktīva 80/987)

1.        Ja dalībvalsts pirms Direktīvas 2002/74, ar ko groza Direktīvu 80/987 par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, stāšanās spēkā tās iekšējos tiesību aktos atzinusi darba ņēmēja tiesības uz garantiju iestādes aizsardzību, darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemot pabalstu par līguma izbeigšanu, šo tiesību aktu piemērošana gadījumos, kad darba devēja maksātnespēja ir iestājusies pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, ietilpst Direktīvas 80/987, kas grozīta ar Direktīvu 2002/74, piemērošanas jomā.

Tā kā Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta otrā daļa paredz, ka dalībvalstis piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu, jebkurai darba devēja maksātnespējai, kas iestājusies pēc šādu noteikumu spēkā stāšanās dienas, darba devēja maksātnespējas stāvoklis un tā sekas ietilpst grozītās Direktīvas 80/987 piemērošanas jomā ratio temporis, sākot no tās spēkā stāšanās dienas, pat pirms Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā termiņa beigām. Ir jāuzskata, ka Direktīvas 2002/74 piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru mērķis nepārprotami ir minētās direktīvas transponēšana, bet – sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas – arī iepriekš pieņemti un spēkā esoši valsts tiesību akti, kuri var nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai.

Lai arī grozītās Direktīvas 80/987 3. panta pirmā daļa dalībvalstīm neuzliek pienākumu savos valsts tiesību aktos, kas transponē Direktīvu 2002/74, paredzēt, lai tiktu nodrošināta atlaišanas pabalstu sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu izmaksa, ir jāatzīst – tā kā attiecīgie valsts tiesību akti ietver normu, kas uz šiem pabalstiem attiecina kompetentās garantiju iestādes aizsardzību, šī valsts tiesību norma kopš Direktīvas 2002/74 spēkā stāšanās datuma ietilpst grozītās Direktīvas 80/987 piemērošanas jomā. Līdz ar to valsts tiesību norma, kas paredz zināmus nosacījumus garantiju iestādes veiktajai pabalstu izmaksai darba ņēmējiem to atlaišanas vai darba līguma izbeigšanas gadījumā, ietilpst Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta otrās daļas un tātad arī šīs direktīvas piemērošanas jomā, kad runa ir par tās piemērošanu notikumiem, kas iestājušies pēc tās spēkā stāšanās dienas.

(sal. ar 28., 29., 31., 32. un 34. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2.        Direktīvas 80/987 par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kas grozīta ar Direktīvu 2002/74, piemērošanas jomā vispārīgais vienlīdzības princips, kas atzīts Kopienu tiesiskajā kārtībā, paredz – ja saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu likumā noteiktie un spriedumā atzītie pabalsti par darba līguma izbeigšanu garantiju iestādei ir jāizmaksā darba devēja maksātnespējas gadījumā, tad tāda paša veida pabalstiem, par kuriem darba ņēmējs un darba devējs ir panākuši vienošanos, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa, ir jāpiemēro tādi paši noteikumi.

(sal. ar 42. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3.        Piemērojot Direktīvu 80/987 par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā un šo direktīvu grozošo Direktīvu 2002/74, valsts tiesai ir pienākums nepiemērot valsts tiesisko regulējumu, kas, pārkāpjot Kopienu tiesiskajā kārtībā atzīto vienlīdzības principu, paredz, ka kompetentajai garantiju iestādei nav jāizmaksā pabalsti par līguma izbeigšanu, par kurām panākta vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa.

(sal. ar 47. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2006. gada 7. septembrī (*)

Sociālā politika – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987/EEK – Grozošā Direktīva 2002/74/EK – Atlaišanas pabalsts, par kuru panākta vienošanās samierināšanas laikā – Garantiju iestādes nodrošināta izmaksāšana – No tiesas nolēmuma pieņemšanas atkarīga izmaksāšana

Lieta C‑81/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 28. janvārī un Tiesā reģistrēts 2005. gada 18. februārī, tiesvedībā

Anacleto Cordero Alonso

pret

Fondo de Garantía Salarial (Fogasa).

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric] (referente), K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász] un M. Ilešičs [M. Ilešič],

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Fondo de Garantía Salarial (Fogasa) vārdā – A. Garsija Treho [A. García Trejo], abogado del Estado,

–        Spānijas valdības vārdā – E. Brakehaiss Konesa [E. Braquehais Conesa], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – G. Rozē [G. Rozet] un R. Vidāls Puī [R. Vidal Puig], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 27. aprīlī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvu 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 23. lpp.) tās sākotnējā redakcijā (turpmāk tekstā – “Direktīva 80/987”), kā arī redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/74/EK (OV L 270, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 80/987 ar grozījumiem”).

2        Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar prāvu starp Kordero Alonso [Cordero Alonso] un Fondo de Garantía Salarial (Algas garantiju fonds, turpmāk tekstā – “Fogasa”) par Fogasa atteikumu atbilstoši subsidiārai atbildībai izmaksāt viņam pabalstu par darba līguma izbeigšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Direktīvas 80/987 1. panta 1. punkts noteic, ka “šī direktīva attiecas uz tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām”.

4        Šīs direktīvas 2. panta 2. punktā precizēts, ka tā neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darbinieks”, “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības”.

5        Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkts paredz:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu iestādes, kas dod galvojumu, garantē to, ka apmierina darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu atbilstīgi darba līgumiem vai darba attiecībām un darba samaksu par laikposmu pirms norādītā datuma.”

6        Saskaņā ar Direktīvas 80/987 4. pantu dalībvalstīm ir tiesības ierobežot iestāžu, kas dod galvojumu, šīs direktīvas 3. pantā minēto atbildību, vai nu nosakot, ka tās izmaksā tikai darba samaksu par noteiktu laika periodu, vai arī nosakot augstāko robežu.

7        Minētās direktīvas 9. pants paredz, ka tā “neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darbiniekiem”.

8        Atbilstoši tās pašas direktīvas 10. panta a) punktam tā neietekmē dalībvalstu izvēli “veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pārkāpumus”.

9        Direktīvas 80/987 ar grozījumiem 3. panta redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.

Prasījumi, ko pārņem garantiju iestāde, ir neapmaksātie prasījumi par laikposmu pirms un/vai, attiecīgā gadījumā, pēc kāda noteikta datuma, ko nosaka dalībvalstis.”

10      Saskaņā ar Direktīvas 2002/74 3. pantu tā stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2002. gada 8. oktobrī.

11      Šīs direktīvas 2. pants nosaka:

“1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2005. gada 8. oktobrim izpildītu šo direktīvu. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Tās piemēro pirmajā daļā minētos noteikumus jebkurai darba devēja maksātnespējai, kas iestājusies pēc šādu noteikumu spēkā stāšanās dienas.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus tiesību aktus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.”

 Valsts tiesiskais regulējums

12      Spānijas Konstitūcijas 14. pants paredz pamattiesības uz vienlīdzību likuma priekšā.

13      26. panta 1. un 2. punkts 1995. gada 24. marta Karaļa likumdošanas dekrētā, ar kuru tiek apstiprināts Estatuto de los Trabajadores (Darbinieku statūti; 1995. gada 29. marta BOE Nr. 75, 9654. lpp.), redakcijā pēc grozījumiem, kas izdarīti ar 1997. gada 19. decembra Likumu 60/1997 (1997. gada 20. decembra BOE Nr. 304, 37453. lpp., turpmāk tekstā – “Darbinieku statūti”), paredz:

“1. Par darba samaksu uzskata jebkuru finansiālu atlīdzību, ko darbinieki saņem naudā vai natūrā apmaiņā pret pakalpojumiem, ko tie sniedz citiem, veicot savu profesionālo darbību, ar noteikumu, ka šī atlīdzība tiek saņemta par faktisko darbu, lai kāda arī būtu darba samaksas forma, vai par darbam pielīdzināmiem atpūtas periodiem. [..]

2. Darba samaksas jēdzienā nav iekļautas summas, ko darbinieks saņem kā atlīdzību par izdevumiem, kuri tam radušies saistībā ar profesionālo darbību, sociālie pabalsti un maksājumi, kā arī maksājumi, kas tiek maksāti par pārcelšanu citā darbā, pārtraukumiem darbā vai atlaišanu.”

14      Darbinieku statūtu 33. panta 1., 2. un 8. punkts paredz:

“1. Algas garantiju fonds, kas ir Darba lietu un sociālā nodrošinājuma ministrijai pakļauta neatkarīga iestāde un kam piešķirts juridiskas personas statuss un rīcības spēja savu mērķu īstenošanai, izmaksā darbiniekiem darba samaksas summu, kas viņiem pienākas uzņēmumu maksātnespējas, maksājumu pārtraukšanas, bankrota vai tiesas uzraudzībā notiekošas sanācijas gadījumā.

Šā punkta iepriekšējā daļā par darba samaksu uzskata summu, kas par tādu atzīta izlīguma aktā vai tiesas lēmumā saskaņā ar visām 26. panta 1. punktā paredzētajām definīcijām, kā arī papildu pabalstus saistībā ar “salarios de tramitación”, par kurām attiecīgā gadījumā lēmumu pieņēmusi kompetenta tiesa, ar noteikumu, ka Fonds nekādā gadījumā kopumā vai pa daļām neizmaksā summu, kas lielāka par to, kura iegūta, reizinot divkāršu dienas minimālo starpprofesiju darba samaksu ar to dienu skaitu, par kurām nav samaksāta darba samaksa, nepārsniedzot 120 dienas.

2. Algas garantiju fonds iepriekšējā punktā paredzētajos gadījumos darbiniekiem izmaksā pabalstus, kas noteikti spriedumā vai administratīvā lēmumā, sakarā ar atlaišanu vai līguma izbeigšanu atbilstoši šā likuma 50., 51. pantam un 52. panta c) punktam maksimāli par vienu dienesta gadu ar noteikumu, ka dienas darba samaksa, ko izmanto par aprēķinu bāzi, nepārsniedz divkāršu minimālo starpprofesiju darba samaksu.

Lai Algas garantiju fonds varētu izmaksāt pabalstu atlaišanas vai līguma izbeigšanas gadījumā saskaņā ar šā likuma 50. pantu, tā summu aprēķina, par bāzi ņemot 25 darba gada dienas, un tā nevar pārsniegt šī punkta iepriekšējā daļā norādīto augstāko robežu.

[..]

8. Tādu uzņēmumu gadījumā, kuros ir nodarbināti vismaz 25 darbinieki, Algas garantiju fonds izmaksā 40 % no likumā paredzētā pabalsta darbiniekiem, kuru darba attiecības tika pārtrauktas pēc procedūras, kas uzsākta saskaņā ar šī likuma 51. panta noteikumiem vai 52. panta c) punktā paredzēto iemeslu dēļ.

[..]”

15      Darbinieku statūtu 52. panta c) punkts, kurā uzskaitīti iemesli darba līguma izbeigšanai “objektīvu apsvērumu dēļ”, nosaka:

“Līgums tiek izbeigts

[..]

c)      ja pastāv objektīvi atzīta nepieciešamība samazināt darba vietu skaitu viena no šī likuma 51. panta 1. punktā paredzētajiem iemesliem dēļ, nepārsniedzot šajā pašā pantā noteikto skaitu.

Šajā sakarā darba devējs uz lēmumu par izbeigšanu attiecina ekonomiskus iemeslus, kuru mērķis ir veicināt nelabvēlīgas ekonomiskās situācijas pārvarēšanu, vai tehniskus, organizatoriskus vai ar ražošanu saistītus iemeslus, kuru mērķis ir pārvarēt šķēršļus, kuri kaitē pareizai uzņēmuma darbībai, vai nu sakarā ar šī uzņēmuma konkurētspējas stāvokli tirgū, vai arī sakarā ar prasībām attiecībā uz pieprasījumu, pateicoties labākai resursu organizācijai.”

16      Izbeidzot līgumu objektīvu iemeslu dēļ, darba devējam ir jāievēro zināmi pienākumi, kas noteikti Darbinieku statūtu 53. panta 1. punktā, tostarp arī:

“[..]

b)      izmaksāt darbiniekam [..] pabalstu par 20 dienām darba gadā, pabalstu, ko aprēķina samērīgi mēnešu skaitam periodiem, kas nepārsniedz vienu gadu, un maksimāli – 12 mēnešu skaitam.

[..]”

17      1995. gada 7. aprīļa Karaļa likumdošanas dekrēta 2/1995, ar kuru tiek apstiprināts grozītais Ley de Procedimiento laboral (Likums par darba strīdu procedūru, 1995. gada 11. aprīļa BOE Nr. 86, 10695. lpp.; turpmāk tekstā – “LPL”) teksts, 84. pants paredz, ka pēc neveiksmīgas samierināšanas procedūras administratīvajā iestādē, kurā jāiesniedz iepriekšējs pieteikums saskaņā ar šī paša dekrēta 63. pantu, obligāti jāuzsāk jauna samierināšanas procedūra kompetentā tiesu iestādē.

18      Lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pieņemšanas datumā Spānijas Karaliste nebija pieņēmusi nevienu noteikumu, kurā būtu atsauce uz Direktīvu 2002/74, kā arī nebija informējusi Komisiju par šīs direktīvas transponēšanu.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

19      Kordero Alonso strādāja uzņēmumā, kas nodarbināja mazāk nekā 25 darbiniekus. Viņu atlaida no darba uzņēmuma ekonomiskā stāvokļa dēļ. Kordero Alonso iesniegtā prasība tiesā sakarā ar atlaišanu no darba noveda pie izlīguma noslēgšanas ar atbildētāju pamata prāvā, klātesot un piedaloties tiesnesim, kas to beigās apstiprināja; tā rezultātā minētajam izlīgumam tika atzīts sprieduma spēks, paredzot piespiedu izpildi tā neizpildes gadījumā. Saskaņā ar šo izlīgumu tā puses vienojās akceptēt darba tiesisko attiecību izbeigšanu darba devēja minēto iemeslu dēļ, nosakot, inter alia, pabalstu EUR 5 540,06 apmērā, ko darba devējs izmaksā darbiniekam.

20      Tā kā darba devējs labprātīgi neizmaksāja izlīgumā paredzētās summas, Kordero Alonso lūdza šī izlīguma piespiedu izpildi tiesas kārtībā, pēc kā darba devējs 2003. gada 24. aprīlī, pamatojoties uz to, ka nebija līdzekļu, kurus varētu konfiscēt un realizēt, lai segtu summas, kuras pienākas darbiniekam, tika atzīts par maksātnespējīgu.

21      Tad Kordero Alonso vērsās Fogasa ar lūgumu izmaksāt viņam šīs summas. Fogasa viņam piešķīra 40 % no pabalsta par atlaišanu saskaņā ar Darbinieku statūtu 33. panta 8. punktu, taču atteicās izmaksāt pārējos 60 %, jo pabalsts tika atzīts izlīguma aktā, nevis spriedumā vai administratīvā lēmumā.

22      Prasītājs pamata prāvā tad iesniedza prasību pret FogasaJuzgado de lo Social de Palencia [Palensijas Sociālo lietu tiesā], pieprasot summu, kas atbilst 60 % no pabalsta, par kuru panākta vienošanās tiesas izlīguma aktā. Šī tiesa prasību noraidīja, pamatojoties uz to, ka Fogasa saskaņā ar likumu ir pienākums izmaksāt vienīgi pabalstus par darba līguma izbeigšanu, ja šie pabalsti tikuši atzīti spriedumā vai administratīvā lēmumā, bet nevis tad, ja par tiem tikusi panākta pušu vienošanās izlīguma aktā. Kordero Alonso par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León [Kastīlijas un Leonas Augstākās tiesas] Sociālo lietu palātā.

23      Šī tiesa norāda, ka Tribunal Constitucional [Konstitucionālā tiesa] savā 1993. gada 25. oktobra spriedumā Nr. 306/1993 izskatīja Darbinieku statūtu 33. panta 2. punkta atbilstību Spānijas Konstitūcijas 14. pantam. Kā norāda Tribunal Constitucional, vienlīdzības likuma priekšā princips nav pārkāpts, jo vienādas situācijas netiek aplūkotas atšķirīgi. Ņemot vērā 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑442/00 Rodríguez Caballero (Recueil, I‑11915. lpp.), iesniedzējtiesa jautā par Kopienu tiesību pārākuma principa sekām un it īpaši par tās pilnvarām nepiemērot valsts likumu, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, ja Spānijā nav procesuālo tiesību akta, kas tai piešķirtu šādas pilnvaras.

24      Ja šādas pilnvaras izrietētu no Kopienu tiesībām, būtu jānosaka, vai, neskatoties uz to, ka Direktīva 80/987 skaidri neparedz pabalstus par līguma izbeigšanu, Kopienu tiesības šajā gadījumā ir piemērojamas. Ja Kopienu tiesības būtu piemērojamas, diez vai to pārākums pār valsts tiesībām attiektos arī uz tiesību normām, kas regulē pamattiesības. Ja tas tā būtu, vajadzētu noskaidrot, vai atšķirīgā attieksme šajā gadījumā ir bijusi pamatota. Iepriekš minētais spriedums lietā Rodríguez Caballero pilnīgu atbildi uz šo jautājumu nesniedz, jo pamata lietā runa ir par pabalstu par līguma izbeigšanu. Ja tiktu nolemts, ka šādi pabalsti neietilpst Direktīvas 80/987 piemērošanas jomā, vajadzētu noskaidrot, vai Spānijas valsts jau piemēro Direktīvu 2002/74, jo tā jau ir saturiski iestrādāta Spānijas tiesību aktos. Apstiprinošas atbildes gadījumā arī attiecībā uz pamattiesībām uz vienlīdzību likuma priekšā rodas tādi paši jautājumi kā tad, ja tiktu atzīts, ka Spānijas valsts, lemjot par Kordero Alonso gadījumu, piemēro Direktīvu 80/987.

25      Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai dalībvalstīm uzliktais pienākums veikt visus vispārējos un īpašos pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība (EKL 10. pants), un Kopienu tiesību pārākuma pār valsts tiesībām princips paši par sevi un bez nepieciešamības pēc skaidri formulētiem iekšējo tiesību aktiem nozīmē, ka valsts tiesām ir piešķirtas pilnvaras nepiemērot jebkura veida valsts tiesību normas, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, neatkarīgi no šo normu vietas tiesību aktu hierarhijā (noteikumi, likumi, pat Konstitūcija)?

2)      a)     Vai – ja Spānijas administratīvajām un tiesu iestādēm ir jālemj par darba ņēmēja tiesībām darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemt tam pienākošos pabalstu darba līguma izbeigšanas gadījumā no [Fogasa], pamatojoties uz valsts tiesību aktos noteikto garantiju maksātnespējas gadījumā – šīm iestādēm jāpiemēro Kopienu tiesības, pat ja Direktīva 80/987 tās 1. un 3. pantā neparedz tiešā veidā pabalstu izmaksu līguma izbeigšanas gadījumā?

b)      Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai Spānijas administratīvajām un tiesu iestādēm, piemērojot Direktīvu 80/987 un minēto direktīvu transponējošos valsts tiesību aktus, ir jāievēro no Kopienu tiesībām izrietošais vienlīdzības likuma priekšā princips un jebkādas diskriminācijas aizliegums, ko [..] Tiesa precizēja tās sniegtajā interpretācijā, pat ja šī interpretācija nesakrīt ar analogu pamattiesību, kas ir noteiktas Spānijas Konstitūcijā un ko interpretējusi Spānijas Konstitucionālā tiesa, interpretāciju?

c)      Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai pamattiesības uz vienlīdzību likuma priekšā, kas izriet no Kopienu tiesībām, uzliek pienākumu nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi tajos gadījumos, kad darba ņēmēja tiesības uz pabalstu līguma izbeigšanas gadījumā ir noteiktas ar tiesas spriedumu, un gadījumos, kad šīs tiesības izriet no vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kas ir noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa?

3)      a)     Vai – ja dalībvalsts pirms Direktīvas 2002/74 stāšanās spēkā tās iekšējās tiesībās jau atzinusi darba ņēmēja tiesības uz garantiju iestādes aizsardzību, darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemot pabalstu par līguma izbeigšanu – var uzskatīt, ka, sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, 2002. gada 8. oktobra, dalībvalsts piemēro Kopienu tiesības, pat ja galējais termiņš šīs direktīvas transponēšanai vēl nav beidzies, kad tā lemj par garantiju iestādes veikto pabalstu izmaksu sakarā ar līguma izbeigšanu gadījumos, kad darba devējs ir atzīts par maksātnespējīgu pēc 2002. gada 8. oktobra?

b)      Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai Spānijas administratīvajām un tiesu iestādēm, piemērojot Direktīvu [2002/74] un minēto direktīvu transponējošos valsts tiesību aktus, ir jāievēro no Kopienu tiesībām izrietošais vienlīdzības likuma priekšā princips un jebkādas diskriminācijas aizliegums, ko [..] Tiesa precizēja tās sniegtajā interpretācijā, pat ja šī interpretācija nesakrīt ar analogu pamattiesību, kas ir noteiktas Spānijas Konstitūcijā un ko interpretējusi Spānijas Konstitucionālā tiesa, interpretāciju?

c)      Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai pamattiesības uz vienlīdzību likuma priekšā, kas izriet no Kopienu tiesībām, uzliek pienākumu nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi tajos gadījumos, kad darba ņēmēja tiesības uz pabalstu līguma izbeigšanas gadījumā ir noteiktas ar tiesas spriedumu, un gadījumos, kad šīs tiesības izriet no vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kas ir noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa?”

 Par trešo jautājumu

26      Ar trešo jautājumu, kas ir jāizskata pirmais, iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, par Direktīvas 80/987 ar grozījumiem (3. jautājuma a) punkts) piemērojamību laikā un, otrkārt, par iespējamo pienākumu saskaņā ar Kopienu vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu vienādi attiekties pret pabalstiem par līguma izbeigšanu, kas noteikti tiesas spriedumā, un pabalstiem, kas izriet no vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa (3. jautājuma b) un c) punkts).

 Par Direktīvas 80/987 ar grozījumiem piemērojamību laikā

27      Atbilstoši Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta pirmajai daļai dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2005. gada 8. oktobrim izpildītu šo direktīvu.

28      Minētā punkta otrā daļa paredz, ka tās piemēro pirmajā daļā minētos noteikumus jebkurai darba devēja maksātnespējai, kas iestājusies pēc šādu noteikumu spēkā stāšanās dienas. Tātad šādos apstākļos darba devēja maksātnespējas stāvoklis un tā sekas ietilpst Direktīvas 80/987 ar grozījumiem piemērošanas jomā ratio temporis, sākot no tās spēkā stāšanās dienas, pat pirms Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā termiņa beigām.

29      Ir jāuzskata, ka Direktīvas 2002/74 piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru mērķis nepārprotami ir minētās direktīvas transponēšana, bet – sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas – arī iepriekš pieņemti un spēkā esoši valsts tiesību akti, kuri var nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai.

30      Saskaņā ar Direktīvas 80/987 ar grozījumiem 3. panta pirmo daļu dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē apmierināt darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.

31      Lai arī Direktīvas 80/987 ar grozījumiem 3. panta pirmā daļa dalībvalstīm neuzliek pienākumu savos valsts tiesību aktos, kas transponē Direktīvu 2002/74, paredzēt, lai tiktu nodrošināta atlaišanas pabalstu sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu izmaksa, ir jāatzīst – tā kā attiecīgie valsts tiesību akti ietver normu, kas uz šiem pabalstiem attiecina kompetentās garantiju iestādes aizsardzību, šī valsts tiesību norma kopš 2002. gada 8. oktobra, Direktīvas 2002/74 spēkā stāšanās datuma, ietilpst Direktīvas 80/987 ar grozījumiem piemērošanas jomā.

32      Līdz ar to tāda tiesību norma kā Darbinieku statūtu 33. panta 2. punkts, kas paredz zināmus nosacījumus garantiju iestādes veiktajai pabalstu izmaksai darba ņēmējiem to atlaišanas vai darba līguma izbeigšanas gadījumā, ietilpst Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta otrās daļas un tātad arī šīs direktīvas piemērošanas jomā, kad runa ir par tās piemērošanu notikumiem, kas iestājušies pēc tās spēkā stāšanās dienas.

33      Šādu secinājumu neietekmē tas, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta trešo daļu dalībvalstis, pieņemot noteikumus direktīvas transponēšanai, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Šādi formāli apsvērumi nevar izraisīt Direktīvā 2002/74 minētās darbinieku aizsardzības mazināšanos.

34      Tātad uz trešā jautājuma a) punktu ir sniedzama šāda atbilde: ja dalībvalsts pirms Direktīvas 2002/74 stāšanās spēkā tās iekšējās tiesībās atzinusi darba ņēmēja tiesības uz garantiju iestādes aizsardzību, darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemot pabalstu par darba līguma izbeigšanu, šo tiesību aktu piemērošana gadījumos, kad darba devēja maksātnespēja ir iestājusies pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, ietilpst Direktīvas 80/987 ar grozījumiem piemērošanas jomā.

 Par vienlīdzības principa pārkāpumu

35      Ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, tam jābūt saderīgam ar pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rodríguez Caballero, 31. punkts un minētā judikatūra).

36      No iesniedzējtiesas lēmuma izriet – attiecībā uz pabalstiem par darba līguma izbeigšanu darba devēja maksātnespējas gadījumā Fogasa izmaksā tikai tos pabalstus, kuras atzītas spriedumā vai administratīvā lēmumā.

37      Lai arī tieši valsts tiesību aktos ir jāprecizē pabalsti, kuri ietilpst Direktīvas 80/987 ar grozījumiem piemērošanas jomā, šo tiesību izmantošanā ir jāievēro pamattiesības, tostarp vispārīgais vienlīdzības un nediskriminācijas princips (šajā sakarā skat. 2005. gada 13. decembra rīkojumu lietā C‑177/05 Guerrero Pecino,Krājums, I‑10887. lpp., 25. un 26. punkts un minētā judikatūra). Šis princips paredz, ka līdzīgās situācijās nedrīkst piemērot atšķirīgus noteikumus, ja vien atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota (iepriekš minētais spriedums lietā Rodríguez Caballero, 32. punkts un minētā judikatūra).

38      Tiesa jau ir atzinusi – ja saskaņā ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu spriedumā vai administratīvā lēmumā atzīti pabalsti par nelikumīgu atlaišanu atbilstoši valsts tiesībām jāuzskata par atlaišanas pabalstiem sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, uz kurām attiecas Direktīvas 80/987 ar grozījumiem 3. panta 1. punkts, tad tāda paša veida pabalsti, kas noteikti tiesas samierināšanas procesa laikā – tādi kā LPL 84. pantā paredzētais pabalsts – arī jāatzīst par pabalstiem šīs normas izpratnē (iepriekš minētais rīkojums lietā Guerrero Pecino, 30. punkts).

39      Tas pats attiecas arī uz likumā noteiktiem pabalstiem par darba līguma izbeigšanu.

40      Pirmkārt, visi darba ņēmēji, kas zaudējuši darbu darba līguma izbeigšanas dēļ, ir līdzīgā situācijā, ja to darba devējs savas maksātnespējas dēļ nav spējīgs tiem izmaksāt pabalstus, uz ko tiem ir likumīgas tiesības. Otrkārt, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 36. punktā, ne iesniedzējtiesa, ne personas, kas iestājušās lietā, nav izvirzījušas nevienu jaunu argumentu, kas, iespējams, pamatotu nevienlīdzīgu attieksmi un ko Tiesa vēl nebūtu izvērtējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Rodríguez Caballero un 2004. gada 16. decembra spriedumā lietā C‑520/03 Olaso Valero (Recueil, I‑12065. lpp.), kā arī iepriekš minētajā rīkojumā lietā Guerrero Pecino.

41      Tā kā vispārīgais vienlīdzības un nediskriminācijas princips ir Kopienu tiesību princips, dalībvalstīm šis princips ir jāievēro tā, kā to ir interpretējusi Tiesa. Tas pats attiecas arī uz gadījumu, kad attiecīgais valsts tiesiskais regulējums saskaņā ar konkrētās dalībvalsts konstitucionālās tiesas judikatūru atbilst valsts tiesību sistēmā atzītām analogām pamattiesībām.

42      Tādējādi uz trešā jautājuma b) un c) punktu ir sniedzama šāda atbilde: Direktīvas 80/987 ar grozījumiem piemērošanas jomā vispārīgais vienlīdzības princips, kas atzīts Kopienu tiesiskajā kārtībā, paredz – ja saskaņā ar tādu valsts tiesisko regulējumu, par kādu ir runa pamata lietā, likumā noteiktie un spriedumā atzītie pabalsti par darba līguma izbeigšanu garantiju iestādei ir jāizmaksā darba devēja maksātnespējas gadījumā, tad tāda paša veida pabalstiem, par kuriem darba ņēmējs un darba devējs ir panākuši vienošanos, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa, ir jāpiemēro tādi paši noteikumi.

 Par otro jautājumu

43      Ņemot vērā uz trešo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu par Direktīvu 80/987 tās sākotnējā redakcijā, nav jāatbild.

 Par pirmo jautājumu

44      Pirmais jautājums būtībā attiecas uz iespējamo iesniedzējtiesas pienākumu saskaņā ar Kopienu tiesībām, ko interpretējusi Tiesa, nepiemērot valsts tiesības, kas nav saderīgas ar Direktīvu 80/987 vai nu tās sākotnējā, vai grozījumu redakcijā.

45      Tiklīdz tiek konstatēta diskriminācija, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, un kamēr nav veikti pasākumi, kas atjauno vienlīdzīgu attieksmi, vienlīdzības principa ievērošanu var nodrošināt, vienīgi piešķirot personām nelabvēlīgā stāvoklī tās pašas priekšrocības, kādas ir personām privileģētā stāvoklī (iepriekš minētais spriedums lietā Rodríguez Caballero, 42. punkts).

46      Tādā gadījumā valsts tiesai ir pienākums nepiemērot ikvienu diskriminējošu valsts tiesību normu, neprasot vai negaidot no likumdevēja tās iepriekšēju atcelšanu, un piemērot personām nelabvēlīgā stāvoklī tādu pašu kārtību, kāda tiek piemērota citiem darba ņēmējiem (iepriekš minētais spriedums lietā Rodríguez Caballero, 43. punkts un minētā judikatūra). Šis pienākums valsts tiesai jāveic neatkarīgi no tā, vai valsts iekšējās tiesībās ir normas, kas tai piešķir pilnvaras to darīt.

47      Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir sniedzama šāda atbilde: valsts tiesai ir pienākums nepiemērot valsts tiesisko regulējumu, kas, pārkāpjot Kopienu tiesiskajā kārtībā atzīto vienlīdzības principu, paredz, ka kompetentajai garantiju iestādei nav jāizmaksā pabalsti par līguma izbeigšanu, par kuriem panākta vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa.

 Par tiesāšanās izdevumiem

48      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      ja dalībvalsts pirms Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvas 2002/74/EK, ar ko groza Direktīvu 80/987/EEK, stāšanās spēkā tās iekšējos tiesību aktos atzinusi darba ņēmēja tiesības uz garantiju iestādes aizsardzību, darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemot pabalstu par līguma izbeigšanu, šo tiesību aktu piemērošana gadījumos, kad darba devēja maksātnespēja ir iestājusies pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, ietilpst Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kas grozīta ar Direktīvu 2002/74, piemērošanas jomā;

2)      Direktīvas 80/987, kas grozīta ar Direktīvu 2002/74, piemērošanas jomā vispārīgais vienlīdzības princips, kas atzīts Kopienu tiesiskajā kārtībā, paredz – ja saskaņā ar tādu valsts tiesisko regulējumu, par kādu ir runa pamata lietā, likumā noteiktās un spriedumā atzītie pabalsti par darba līguma izbeigšanu garantiju iestādei ir jāizmaksā darba devēja maksātnespējas gadījumā, tad tāda paša veida pabalstiem, par kuriem darba ņēmējs un darba devējs ir panākuši vienošanos, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa, ir jāpiemēro tādi paši noteikumi;

3)      valsts tiesai ir pienākums nepiemērot valsts tiesisko regulējumu, kas, pārkāpjot Kopienu tiesiskajā kārtībā atzīto vienlīdzības principu, paredz, ka kompetentajai garantiju iestādei nav jāizmaksā pabalsti par līguma izbeigšanu, par kuriem panākta vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – spāņu.